Reģioni Krustpunktā

Jau vairāk nekā divus gadus pašvaldībās obligāta ir vietējā policija. Novados priecājas par drošības uzlabošanos, tomēr mērķis novērst funkciju dublēšanos nav izpildījies, bet tieši pretēji – tagad pašvaldības policisti ir universālie kareivji arī citu dienestu vietā.

Ar izmaiņām Pašvaldību likumā Saeima no 2024. gada noteica, ka pašvaldībām par autonomu funkciju noteikta pašvaldības policijas izveide un finansēšana. Toreiz savas policijas gan nebija tikai dažām pašvaldībām – Rēzeknei un novadam ap to, Augšdaugavas, Līvānu, Ventspils un toreiz vēl Varakļānu novadā. Pašvaldības ilgi iebilda pret jaunu obligātu funkciju un prasīja piešprici no valsts budžeta, taču, neko nedabūjušas, savas policijas beigu beigās izveidoja. Tagad novados atzīst, ka sabiedriskā kārtība līdz ar to uzlabojas, naudas arvien pietrūkst pilnvērtīgākam policijas darbam, bet būtisks trūkums ir tas, ka pašvaldību policistiem nav savas skolas.

Vimbu cope daudziem makšķerniekiem ir pirmais pavasara sezonas ­­atklāšanas pasākums. Zemgales upē Lielupē vimbu laiks sākās martā un piesaista daudzus makšķerniekus, jo, kamēr uz līdakām vai zandartiem ir nārsta liegums, vimbas no Rīgas līča dodas nārsta migrācijā uz Lielupi un tās pietekām Mūsu un Mēmeli. Šoreiz raidījumā Reģioni krustpunktā dodamies uz vimbu copi Bauskā un skaidrosim, kā licencēto vimbu zveju organizē makšķernieku biedrība Bauskā un cik tīras ir Zemgales upes.

Saulainā rītā pie Mūsas upes makšķerē ap 10 vīri. Daži stāv, citi ērti iekārtojušies krēslos. Makšķernieks Vilnis izvelk vimbu.

Bausku dēvē par vienu no Latvijas vimbu makšķerēšanas galvaspilsētām un šogad jau astoto reizi Bauskā notika Vimbu svētki. Stāsta Aivars Beļūns, kas pats makšķerē no četru gadu vecuma, un Māris Vaitekūns, kurš makšķerē no sešu gadu vecuma. Viņa lielākais loms vimbu makšķerēšanā bijis 1,2 kilogrami.

Māris Vaitekūns ir Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs un organizē licencēto vimbu zveju Mūsā, Mēmelē un Lielupē. Vimbas šogad drīkst makšķerēt no 15. marta līdz 15. maijam ar licencēm, ko var iegādāties Bauskas makšķernieku biedrībā. Lielupe, Mūsa un Mēmele ir sadalīta divās zonās – A zonas licence maksā 100, B zonas – 70 eiro. Vienas dienas licence, atkarībā no zonas, maksā 10 un 8 eiro. Māris Vaitekūns stāsta, ka vimbas drīkst makšķerēt četras dienas nedēļā un ir noteikts vienā dienā izvilkto zivju skaits.

Drona sprādziens Krāslavas novadā, atlūzu atrašana kādas privātmājas teritorijā Rēzeknes novadā un brīdinājums mobilajā telefonā, ka Latvijas gaisa telpai tuvojas vēl viens drons – šie notikumi pēdējā mēneša laikā ļauj reāli apjaust, ka karš ir tepat blakus un esam tajā iesaistīti.

NBS Zemessardzes 3.Latgales brigādes komandieris Pēteris Suveizda: „Elektromagnētiskās kara darbības ietekmē nomaldījušies, mēs viņus saucam par klīstošajiem droniem, viņi šķērsoja Latvijas robežu un detonēja.”

Abi incidenti ar droniem gan Krāslavas, gan Rēzeknes novadā šobrīd ir Valsts drošības dienesta izmeklēšanā. Abos gadījumos Latvijas gaisa telpā ielidojušie droni bija Ukrainas izcelsmes un netika mērķtiecīgi virzīti uz Latvijas teritoriju.

Kamēr lielās komercbankas daudzviet reģionos ir nepieejamas, Latvijas lauku novados klusi, bet stabili darbojas alternatīvs finanšu instruments – krājaizdevumu sabiedrības. Cēsu novads šobrīd ir pārliecinošs līderis, apvienojot sešas šādas biedrības. Kas mudina cilvēkus izvēlēties vietējos pakalpojumus pat tad, ja kredītprocenti ir augstāki nekā komercbankās?

Zosēni, kas bieži izskan laikapstākļu ziņās ar sala rekordiem, izceļas arī finanšu jomā – šeit darbojas viena no Latvijas veiksmīgākajām krājaizdevumu sabiedrībām. Vietējā iedzīvotāja Ilga, kura ikdienā uzkopj pagasta centru, pati ir biedre jau gadiem. Viņa atminas, ka aizdevums bijis nepieciešams gan zemes privatizācijai, gan bērnu skološanai un pat dēla automašīnas iegādei: "Es vēl dēlam par galvotāju biju. Toreiz rūpīgi vērtēja manus ienākumus un to, vai es varēšu atmaksāt, ja gadījumā viņš nevarēs."

Zosēnu krājaizdevumu sabiedrība, kas dibināta 2000. gadā, šobrīd apvieno jau 730 biedru. Tās valdes priekšsēdētājs Jānis Livčāns norāda, ka labākā reklāma ir pašu cilvēku atsauksmes:

"Cilvēki viens otram stāsta, un tā viņi nāk. Mūsu pamats ir Zosēnu, Jaunpiebalgas, Drustu un Raunas pagasti."

Sabiedrības aktīvi jau tuvojas diviem miljoniem eiro. Noguldītājiem tiek piedāvātas likmes līdz 4,5 % gadā, savukārt kredītņēmējiem jārēķinās ar 8–9 %. Grāmatvede Alda Koliņa stāsta, ka aizņēmumu mērķi ir visdažādākie – no zobārstniecības un sadzīves tehnikas līdz pat eksotiskiem pirkumiem. Savukārt krājaizdevumu sabiedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Livčāns piebilst:

"Mums bija vecāki, kuri bērnam mūzikas skolai vēlējās nopirkt instrumentu – flautu vai oboju par 17 000 eiro. Mēs iedevām, un viņi visu sekmīgi atmaksāja."

Liela daļa klientu ir vietējie lauksaimnieki. Lauksaimnieks Kristaps Karps no Jaunpiebalgas pagasta , kurš apsaimnieko 200 hektārus, atzīst, ka krājaizdevumu sabiedrība ir operatīvāka par bankām: "Bankās izskatīšana aizņem mēnesi, un tad vēl pasaka – nē. Bet naudu degvielai vai tehnikai vajag šodien. Šeit aizej, iedod papīrus, un tev uzreiz pasaka rezultātu."

Tam piekrīt arī kaimiņš Ilvars Damroze, uzsverot "savējo faktoru" un cilvēcību: "Es aizbraukšu uz banku, tur jau ļoti kompetenti cilvēki, bet es tā kā, nu, varbūt nedroši jūtos. Šeit ir, nu, tā kā mājās. Var diskutēt par jautājumiem lēti, dārgi."

Interesanti, ka Zosēnu sabiedrība ir vienīgā Latvijā, kas saņēmusi atļauju kreditēt arī juridiskas personas, lai gan praktiski tas vienkāršo procesu, ko iepriekš veica caur saimniecību īpašniekiem.

Turpat kaimiņos, Taurenē, krājaizdevumu sabiedrība Nēķena muižas telpās darbojas jau 30 gadus. Ar 627 biedriem un 300 000 eiro kapitālu tā izvēlējusies palikt "maza un stabila". Klientu konsultante Ineta Plūma skaidro: "Mēs palīdzam saviem iedzīvotājiem uzkrāt vai kaut ko iegādāties – remontam, auto, ārstiem."

Tomēr mazajām sabiedrībām ir savi izaicinājumi. Valdes priekšsēdētāja Antoņina Paeglīte atklāj, ka viņu mērķis nemaz nav strauji augt: "Ja aktīvi pārsniedz 400 000 eiro, nepieciešams zvērināts revidents. Mēs to vienkārši nevaram atļauties." Tāpat viņa norāda uz paaudžu atšķirībām – jaunieši vairāk prot tērēt, nevis uzkrāt.

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs uzskata, ka šis ir uzticības jautājums:

"Tas ir tomēr arī tāds vietējās kopienas uzticības jautājums, jo tur bieži vien nu izsniedz kredītus tiem, kurus pazīst, vai par kādiem, kuriem tur galvo kāds, un, un, un tā tālāk.

Un neapšaubāmi, ka tādas krājaizdevumu sabiedrības ir tāds arī vietējais finanšu instruments, kur var gan noguldīt par lielākiem procentiem nekā komercbankās, un var arī saņemt kredītus." Arī pašvaldība vēsturiski ir divu novada sabiedrību biedrs.

Zosēnu sabiedrības vadītājs Jānis Livčāns saredz pašvaldību lielāku iesaisti kā iespēju attīstīt reģiona ekonomiku, ieguldot tur brīvos līdzekļus. Lai gan Rozenbergs šādu iespēju nenoliedz, viņš aicina mazās sabiedrības vairāk sadarboties un nekonkurēt savā starpā.

Šobrīd Latvijā pavisam darbojas 21 krājaizdevumu sabiedrība ar kopējiem aktīviem 28,6 miljonu eiro apmērā. To galvenā vērtība paliek nemainīga – naudas aprite vietējā kopienā, kur kaimiņa noguldījums palīdz cita kaimiņa attīstībai.

2025. gadā, pēc pēdējās teritoriālās reformas, Latvijā tika izveidotas 42 pašvaldības – septiņas valstspilsētas un 35 novadi. Iedzīvotājiem solīja, ka daudzi pakalpojumi, ko līdz šim varēja saņemt uz vietas pagastos, turpmāk būs pieejami digitāli. Šoreiz raidījumā Reģioni Krustpunktā skaidrojam, cik pieejami valsts un pašvaldību pakalpojumi ir tālu no novada centriem - Lietuvas pierobežā Zemgalē.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts pakalpojumu un datu departamenta direktora vietniece Ilona Bumbiere stāsta, ka sadarbībā ar pašvaldībām VARAM jau 2015. gadā sāka veidot valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru tīklu. No 315 centriem 41 darbojas Zemgalē. Jelgavas novadā ir 17, Bauskas novadā 14, bet Dobeles novadā - trīs.

Jelgavas novadā klientu apkalpošanas centri ir katrā no 17 pagastiem. Dodamies uz Vilces pagastu. No pagasta centra līdz Lietuvas robežai ir 9 km un Viktors Kuļiks stāsta, ka veikali Jonišķos ir tuvāk nekā Jelgavā.

Vilces pagastā dzīvo 1400 iedzīvotāji, pagasta centrā ap 300 un tur atrodas daudzas pašvaldības iestādes. Bibliotēka, doktorāts, kur ģimenes ārsts ir, tur ir pamatskola un tur ir bērnudārzs un sporta halle.

Vilces iedzīvotāja Jana stāsta, ka klientu centra pakalpojumus neizmanto. Bet pensionāre Lilita Kuļomina biežāk iegriežas nevis klientu centrā, bet bibliotēkā.

Vienotajos klientu apkalpošanas centos ir pieejams dators un internets un darbinieki galvenokārt palīdz tiem iedzīvotājiem, kam nav elektroniskās indentifikācijas, bet nepieciešams sazināties ar valsts un pašvaldības iestādēm. Centru darbinieki arī konsultē pa telefonu un organizē attālinātas speciālistu konsultācijas.

Ar gada kavēšanos Latvijas lielākajam – Dienvidkurzemes – novadam ir izstrādāts pirmais teritorijas plāns. Spēkā tas varētu stāties vēl pēc vismaz gada. Attīstības dokuments noteiks, kur un ar ko novadā atļauts nodarboties. Pašlaik teritorijas plāna izstrādātāji ir izgājuši pirmo apli pa novadu, ar to iepazīstinot vietējo sabiedrību. Taču plānā ir būtiskas lietas, kas nepatīk nedz novada cilvēkiem, nedz domei kā dokumenta pasūtītājai, kas pat draud lauzt līgumu ar plāna gatavotāju. Novada vienā galā Papē bažījas, ka kādudien pamodīsies Lietuvā, savukārt otrā pusē Grobiņā pārņēmušas bailes noslīkt atkritumos.

Vai Latvijas sabiedriskajam medijam ir jāturpina veidot saturs arī krievu valodā – šis jautājums skar ne tikai valodas politiku, bet arī sabiedrības drošību, integrāciju un informācijas pieejamību.

Kopš šī gada neskan vairs Latvijas Radio 4, taču saturs citās valodās, tai skaitā arī krievu, no Latvijas Sabiedriskā medija pilnībā nepazūd – tas pāriet uz digitālo vidi. Arī atverot Daugavpilī LSM Latgales redakciju, saturs tiek radīts latviski, latgaliski un arī krieviski. Taču jautājums par krievu valodu nav viennozīmīgi vērtēts.

Viena puse saka, ka saturu sabiedriskajam medijam ir jārada arī krieviski, lai tā sasniegtu pēc iespējas lielāku daļu auditorijas un mazinātu dezinformācijas ietekmi, kas ir īpaši svarīgi pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos.

„Ja nebūs satura krievu valodā, arvien vairāk  un vairāk cilvēki aizies citu valstu informatīvajā telpā.,” pauž Daugavpils Universitātes profesors, Latgales politikas pētnieks Dmitrijs Oļehnovičs.

Taču otra puse uzsver, ka par valsts nodokļu maksātāju naudu saturu krieviski nav jāveido un šis ir īstais laiks, lai to pārtrauktu darīt.

„Mēs 36 gadus esam veidojuši Latvijā politiku, kas apdraud Latvijas valsts nacionālo drošību,” norāda Saeimas deputāts Eduards Smiltēns („Apvienotais saraksts”).

Kurš būs tas signāls, kad Latvijas Sabiedriskais medijs no krievu valodas savā saturā varēs atteikties?  Un vai sabiedrība Daugavpilī tam tuvākajā laikā varētu būt gatava?

Latvijas vietvaru īpašumā ir desmitiem muižu un piļu, kuru uzturēšana prasa milzu līdzekļus, bet pašvaldību bužetos nevienmēr tam pietiek naudas. Kamēr Cēsu novada pašvaldība šovasar iecerējusi Lielstraupes pilij mainīt jumtu un attīsta sadarbību ar kādreizējo pils īpašnieku pēcteci, Smiltenes novadā plāno jau trešo Gaujienas jaunās pils izsoli, cerot atrast tai jaunu saimnieku.

Raidījumā “Reģioni Krustpunktā” Laura Jansone pēta, vai kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošana un apsaimniekošana efektīvāk veicas pašvaldībām, vai tas tomēr būtu privātīpašnieku uzdevums.

Lielstraupes pils

Lielstraupes pils Cēsu novadā ir unikāls viduslaiku cietokšņa un baznīcas apvienojums, kas līdz mūsdienām ieguvis barokālas formas. Pirms pieciem gadiem pils nonāca Cēsu novada pašvaldības īpašumā, pēc tam, kad to atstāja narkoloģiskā slimnīca. Pils vadītāja Rudīte Vasile neslēpj, ka pils pārņemta visai bēdīgā stāvoklī un tās atjaunošanā nepieciešami lieli ieguldījumi. Tomēr visu pamazām. Šobrīd pils iekšpagalmā rosās strādnieki un atjauno akmens segumu. 

Rudītei Vasilei gan vislielākais prieks par to, ka šovasar pašvaldība ir iecerējusi mainīt Lielstraupes pils jumtu. Viņa to gaida ar lielu satraukumu, jo pilī ir vairākas telpas, kuras jau pamatīgi cietušas mitruma dēļ. 

Pašvaldībā lēš, ka jumta nomaiņa varētu izmaksāt ap 800 tūkstošiem eiro, daļu segs Eiropas fondi, bet ap 400 tūkstoši jārod pašu budžetā. Rudīte Vasile pastāta, ka par pili aizvien interesējās arī tās kādreizējo īpašnieku fon Rozenu dzimtas pēcteči. Viens no aktīvākajiem ir Jakobs fon Rozens no Amerikas, kurš Lielstraupes pili apciemo regulāri. Ar viņu Cēsu novada pašvaldība februāra beigās parakstījusi saprašanās memorandu par pils attīstību. Sazinoties tiešsaistē ar Rozena kungu, viņš stāsta, ka jau ir sācis darbu pie Cēsu novada arhīvu digitalizācijas.

Ungurmuiža

Cēsu novadā ir vēl kāda kultūrvēsturiskā pērle, kuras liktenis šobrīd ir neskaidrs - tā ir baroka stilā celtā koka ēka Ungurmuiža ar vēsturiskajiem sienu gleznojumiem. Pašvaldība pērn izsolīja muižas nomas tiesības, tomēr nomnieks no līguma atteicās, jo finaniālais slogs un noteiktās saistības izrādījās par lielu. 

Cēsu novada pašvaldībā stāsta, ka Ungurmuižas noma jau ir izsludināta un izsolei var pieteikties līdz 13. aprīlim. Šoreiz paredzēts, ka arī pašvaldība muižas uzturēšanā iesaistās ar līdzfinansējumu. Cēsu novada pašvaldības izpilddirektore Līga Medne stāsta, ka šogad šim mērķim budžetā jau atvēlēti 50 tūkstoši eiro. 

Gaujiena

Pavasara saules stari spoži apmirdz Gaujienas jauno pili. Lai gan vietām baltā krāsa nedaudz nolupusi, vērienīgā, klasicisma stilā celtā ēka aizvien saglabā savu majestātiskumu. Kopš 2020.gada, kad šeit vairs neskan skolas zvans, vēsturiskais nams gaida jaunu saimnieku. Pils pagalmā satiektu gidi un tur pat netālu esošā Jāzepa Vītola memoriālā muzeja “Anniņas” vadītāju Sanitu Sproģi. Viņa stāsta ka gaujieniešiem šis baltais nams ir ļoti nozīmīgs. 

Lai gan pils jau teju sešus gadus stāv tukša, tā nav atstāta novārtā. Pašvaldības darbinieki pils dārzā grābj pērnās lapas. Vasaras sezonā šeit notiek dažādas nometnes un pils virtuvi ir iznomājis ēdināšanas uzņēmums. Tomēr Sanita Sproģe ved rādīt vietu, kas domājot par pils nākotni, sagādā lielākās bažas. Tā ir nogāze pie ēkas. 

Smiltenes novada pašvaldības sagatavotie pils izsoles noteikumi paredz, ka jaunajam saimniekam nogāzes stiprināšana jāveic divu gadu laikā pēc īpašumtiesību iegūšanas. Trīs gadu laikā ir jāatjauno ēkas fasāde, bet piecu gadu laikā īpašumā jāiegulda vismaz viens miljons eiro. Izsoles sākuma cena aizvien ir nemainīga - 141 000 eiro. Līdz šim jau bijušas divas nesekmīgas izsoles un pašlaik pašvaldība gatavojas trešajai. Sanita Sproģe stāsta, ka pašā sākumā, uzzinot par vietvaras ieceri pili atsavināt, vietējie iedzīvotāji bijuši negatīvi noskaņoti, tomēr tagad saprot, ka pašu spēkiem šo kultūrvēsturisko pieminekli uzturēt nevar.

Nepārtrauktas reformas un garas rindas ne tikai uz valsts apmaksātiem, bet arī maksas medicīnas pakalpojumiem – tādas ir pirmās asociācijas, runājot par pašreizējo veselības aprūpes sistēmu Latvijā. Latvijā šobrīd ir piecu līmeņu slimnīcas. Augstākās, 5. līmeņa slimnīcas, atrodas Rīgā, bet kādus pakalpojumus nodrošina pirmā līmeņa slimnīcas reģionos? Kādus pakalpojumus var saņemt pacienti reģionos, konkrēti Aizkraukles klīnikā, un cik tie ir pieejami, skaidrojam raidījumā Reģioni krustpunktā. 

Aizkraukles pilsētas, savulaik celtnieku ciemata Stučkas, attīstība sākās ar Pļaviņu HES celtniecību 20. gadsimta 60. gados. Augot pilsētai un iedzīvotāju skaitam, tika izveidota arī Aizkraukles slimnīca. 

Līdzīgi kā citviet Latvijā, arī Aizkrauklē iedzīvotāju skaits samazinājies – no 10 tūkostošiem 90. gadu sākumā līdz gandrīz 7000 šodien. Aizkraukles novadā, kas paplašinājies pēc pēdējās reformas, dzīvo nepilni 30 000 iedzīvotāju. Aizkraukles klīnika ir pirmā līmeņa slimnīca ar uzņemšanas nodaļu, aprūpes un terapijas nodaļu un dienas stacionāru. Poliklīnikā ambulatori pieņem 40 dažādi speciālisti. No pērnā gada jūlija klīnikai ir pagaidu valde un tās priekšsēdētāja Daina Mūrmane-Umbraško vispirms rāda nesen izremontētās poliklīnikas telpas, kuru remontā ieguldīti 162 000 eiro no Atveseļošanas fonda projekta.

Šogad remontdarbi klīnikā turpināsies un tajos ieguldīs ap 130 000 eiro no ERAF un 49 000 no pašu finansējuma. Aizkraukles klīnikas gada budžets ir 5 miljoni eiro. Vienu miljonu klīnika nopelna pati ar maksas pakalpojumiem, kuru skaits ar katru gadu palielinās, savukārt četri miljoni ir valsts finansējums. No tiem puse atvēlēta ambulatorajiem pakalpojumiem un speciālistiem, otra puse – dienas stacionāram un uzņemšanas nodaļai. Aprūpes un terapijas nodaļā ir 42 gultas, bet dienas stacionāru izmanto ap 10 pacientiem dienā, galvenokārt intravenozu sistēmu un inhalāciju veikšanai. Traumatologi un ķirurgi veic arī operācijas, bet valsts nauda ķiruģijas operācijām pietiek tikai trim mēnešiem, pārējās plānveida operācijas veic par maksu.

Visu diennakti uzņemšanas nodaļā strādā terapeits un pieejami radioloģiskie izmeklējumi, bet valsts apmaksāts ķirurgs vai traumatologs strādā no 8.00 rītā līdz 8.00 vakarā. Ja gadījums nav akūts, apskate maksā 45 eiro, rentgena izmeklējums – 20 eiro. Uzņemšanas nodaļas galvenā ārste Ilona Maruse stāsta, ka īpaši svarīga neatliekamā palīdzība ir cilvēkiem gados.

Četrus gadus pēc Krievijas pilnapmēra iebrukuma Ukrainā un arvien jauniem globāliem satricinājumiem mūsu pašvaldības tomēr visai fragmentāri vai dažkārt pat ar vieglprātīgu attieksmi gatavojas krīzes situācijām, kādas nu jau ikdienā redzam netālu aiz savas valsts robežām. Cilvēki aizvien atzīst, ka viņiem nav vai ir par maz informācijas par patveršanās iespējām briesmu gadījumā. Bet vairākas domes ignorējušas iespēju bez maksas tikt pie gultām, spilveniem un citām lietām, kas būtu tik noderīgas ne tikai karā, bet arī citās krīzēs – kaut vai aiz loga briestošajos plūdos. 

Pirms vairāk nekā diviem gadiem Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests pie sevis sasauca pašvaldības, ko aicināja pieteikties dažādām lietām, kas noderētu katastrofu un citu apdraudējumu situācijās, piemēram, ēku sagruvumos, ugunsgrēkos, plūdos un bēgļu uzņemšanai. Bez maksas varēja dabūt pārvietojamas izmitināšanas konstrukcijas jeb konteinerus, gultas, matračus, spilvenus un guļammaisus. Noteiktajā termiņā no tolaik 43 pašvaldībām pieteicās tikai 23. To vidū bija arī Dienvidkurzemes novads. Tagad, divus gadus vēlāk, tas ir saņēmis piecus konteinerus un pa 150 gultām, matračiem, spilveniem un guļammaisiem. Grobiņā konteineri nolikti sporta laukumā.

Vēlāk šīm būtiskajām lietām pieteicās kopumā 34 pašvaldības. Septiņas no visām, lielākoties Kurzemē, glābšanas dienesta aicinājumam neatsaucās. To vidū arī Liepāja. Tomēr Liepāja nav tāda vienīgā. Moduļu būvēm, gultām un spilveniem nav pieteikušies arī seši novadi: Augšdaugavas, Ādažu, Dobeles, Saldus, Ventspils un Talsu.