Šī diena vēsturē

1940. gada 21. decembrī 44 gadu vecumā no sirdslēkmes mirst amerikāņu rakstnieks Frānsiss Skots Ficdžeralds.

Frānsiss Skots Ficdžeralds tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta izcilākajiem amerikāņu romānu un īsos stāstu rakstnieku, tāpat nereti viņu sauc par zudušās paaudzes autoru. Lai arī piedzimis Amerikā un tur arī studējis, daļu savas dzīves vadījis Francijā.

Par Ficdžeralda studijām Prinstonā klīst nostāsts, ka universitātē topošais rakstnieks iestājies  mīlestības dēļ. Mīlestības pret futbolu dēļ – reiz viņš skatījies maču, kurā prinstonieši spēlēja pret Jeilas universitāti un ieraudzījis prinstoniešu Sema Vaita spēli, viņš izdarījis izvēli – un skaidrs, ka iestājies Prinstonā pirmais, ko izdarījis, pieteicies futbola komandā, tiesa jau pēc divām nedēļām viņu no futbola komandas atskaitīja kā pagalam neperspektīvu. Un bez futbola Prinstona Ficdžeraldam nebija interesanta –viņu kaitināja švītīgi turīgie studenti, kuriem viņš naudas trūkuma dēļ nespēja līdzināties, bet knapināties nabadzīgā ierindas studenta statusā arī viņš nebija ar mieru, tādēļ nācās atrast veidu kā izcelties, kļūt pamanāmam un pierādīt, ka ir labāks par Prinstotnas bagātnieku dēliņiem.

Un te Ficdžeralds lika lietā savu slepeno ieroci, ko jau pamatskolā bija veiksmīgi izmantojis, proti, tā bija sacerēšanas māksla. Frānsiss sāka rakstīt humoristiskus stāstiņus studentu žurnālam un lugas Prinstonas teātrim, no kurām dažas arī tika uzvestas. Tiesa, visas šīs ārpusmācību aktivitātes novērsa no galvenā – studijām, un rezultātā Ficdžeraldu ieskaitīja nesekmīgo pulkā, kas beidzās ar to, ka viņam studijas apnika un viņš nolēma iestāties armijā, ar cerību, ka, plosoties Pirmajam pasaules karam, viņu nosūtīs uz fronti, kur viņam noteikti būs lemt krist kaujā.

Lai atstātu liecību par sevi pasaulei, pirms došanās uz fronti viņš nosūtīja kādai izdevniecībai romāna manuskriptu, bet drīz to saņēma atpakaļ ar ieteikumu pie tā piestrādāt. Bet pašu Ficdžeraldu frontes vietā nosūtīja uz mācību nometni, kas izrādījās liktenīga, jo tur viņš satapa savu mīļoto Zeldu, ar kuru jaunais leitnants varēja apprecēties tikai karam beidzoties un ar noteikumu, ka viņš atradīs pieklājīgu darbu.

Zeldas vecāki uzskatīja, ka rakstnieks ir tas pats, kas bezpajumtnieks. Īsu brīdi Ficdžeralds strādājis reklāmas aģentūrā Ņujorkā, tomēr vēlme rakstīt bija pāri visam, tāpēc pametis darbu Ņujorkā, viņš devās uz mājām, lai piestrādātu pie romāna, ko bija uzrakstījis pirms pieteicās armijā. Un tā bija laimīgā loze, romāns „Šaipus paradīzes”, ko izdeva 1920. Gadā, Ficdžeraldu un viņa sievu padarīja par smalko aprindu hroniku galvenajiem varoņiem. Bija sācies neprātīgā džeza laikmets, kurā rakstnieks ar kundzi kļuva par jaunās Amerikas „karaļpāri”.

Kad ģimenē piedzima meita, bohēma turpinājās un Ficdžeralds centās rakstīt, bet tas kļuva arvien grūtāk, jo rakstīt viņš varēja tikai skaidrā prātā. Tādi brīži rakstnieka dzīvē bija arvien retāk. Lai paglābtos no zudības, Ficdžeraldi pārcēlās uz Franciju, kur rakstnieks sāka darbu pie „Lielā Getsbija”. Tas bija pagājušā gadsimta 30. gados, kad Frānsiss saņēma rekorlielus honorārus, piemēram, 1931. gadā par vienu stāstu viņš saņēma 4000 dolāru, rakstniekam bija veiksmīga sadarbība ar Holivudu, tomēr pamazām sākās viņa noriets, turklāt, kad lecot ūdenīm, Frānsiss salauza atslēgas kaulu, viņš ilgu laiku nevarēja strādāt.

Un tad pienāca 1940. gada 21. decembris, kad Ficdžeraldu piemeklēja sirdslēkme un viņš atstāja šo pasauli, atstājot aiz sevis četrus pabeigtus romānus un vairākus īsos stāstus, tostarp Bendžamina Batona neparastais dzīves stāstu, pēc kura motīviem uzņemta filma. Bet nāves brīdī Ficdžeralda kontā bijusi summa, ar kuru pietika tikai tik, lai samaksātu par ķermeņa pārvešanu uz dzimteni un kapracim.

Kad pēc rakstnieka nāves publicēja Ficdžeralda autobiogrāfisko apcerējumu “Krahs”, tas viņu atkal pacēla jaunos slavas viļņos, saucot par amerikāņu klasiķi un izcilu sava laika hronistu, kā arī viņam par godu izveidoja muzeju.

1522. gada 20. decembrī Rodas bruņinieku ordeņa lielmestrs Filips de Lil-Adāms pēc vairākus mēnešus ilgas pretošanās piekrita padoties turku sultāna Suleimāna Lieliskā armijai. Bruņinieki bija spiesti aiziet no Rodas salas, taču saglabāja savu ordeni, kas jau pēc dažiem gadiem atjaunoja darbību Maltas salā.

1291. gadā pēc pusotru mēnesi ilgām asiņainām cīņām Ēģiptes mameluku rokās krita Akra – pēdējā krustnešu pilsēta Palestīnā. Cīņās izdzīvojušie Hospitāliešu ordeņa bruņinieki atrada patvērumu kristiešiem joprojām piederošajā Kipras karaļvalstī, bet 14. gadsimta sākumā viņi atņēma tobrīd bojāejas priekšvakarā esošajai Bizantijas impērijai Rodas salu Mazāzijas piekrastē. Tagad viņi sāka dēvēties par Rodas bruņiniekiem un vairākas desmitgades bija ietekmīgs spēks Vidusjūras austrumos. Tolaik šo rajonu šķērsoja Eiropai nozīmīgākie jūras tirdzniecības ceļi, par kuru kontroli cīnījās ietekmīgās Itālijas tirgotāju pilsētvalstis Venēcija un Dženova, Ēģipte, kurā valdīja jau pieminētie mameluki – muhamedāņu karotāju sekta; un arī topošā reģiona lielvalsts – turku Osmaņu impērija. Rodas stratēģiskais izvietojums ļāva bruņiniekiem apdraudēt jūras sakarus starp turku īpašumiem Eiropā un Āzijā, un Osmaņi, kuri tobrīd īstenoja ekspansiju gan vienā, gan otrā pasaules daļā, nevarēja samierināties ar šādu stratēģisku draudu. Pēc tam kad 1453. gadā turku varā krita Konstantinopole, Rodas ieņemšana kļuva par sultānu stratēģisko prioritāti.

Pirmais mēģinājums ieņemt Rodu, kuru 1480. gadā īstenoja Mehmeds II, bija nesekmīgs. Pagāja vēl četrdesmit gadi, līdz 1522. gadā Rodas salā izsēdās vismaz 100,000 liela Osmaņu armija ar pašu sultānu Suleimanu Lielisko priekšgalā. Rodas bruņiniekiem un viņu ordeņa lielmestram Filipam de Lil-Adāmam šis iebrukums nebija negaidīts. Rodas pilsētas nocietinājumi bija pārbūvēti atbilstoši jaunākajām fortifikācijas prasībām, tika sūtīti palīdzības lūgumi ticības brāļiem Eiropā, uz kuriem gan atsaucās tikai daži simti venēciešu no netālu esošas Kipras. Galu galā sultāna milzu armijai rodieši varēja likt pretī septiņus tūkstošus karotāju.

Roda izrādījās Osmaņiem ciets rieksts. Viņu artilērija, kura tika uzskatīta par tolaik labāko Eiropā, nespēja nodarīt nopietnus postījumus nocietinājumiem. Daudz bīstamākas bija mīnas, kuras izdevās ierakt zem vaļņiem – iespējams, turki izmantoja vēl kopš antīkās senatnes saglabājušos kanalizācijas sistēmu. Bet arī pēc tam, kad mīnu eksplozijas izgrāva mūrī apmēram vienpadsmit metrus platu robu, pilsētas aizstāvjiem izdevās atsist uzbrukumus. Septembrī sultāns, neveiksmju satracināts, piesprieda nāvessodu savas armijas virspavēlniekam Mustafam Pašā, kuru gan vēlāk apžēloja. Jaunais virspavēlnieks Ahmeds Pašā bija pieredzējis fortifikācijas inženieris, tagad mīnēšanas darbi notika daudz mērķtiecīgāk, tomēr nākamajos mēnešos Roda joprojām turējās. Novembrī Osmaņu armija bija teju izsmēlusi savas iespējas: turku nometnē plosījās slimības, kareivji bija demoralizēti, bet arī bruņinieku pretošanās spējas bija tuvu izsīkumam un uz palīdzību no ārienes nebija ko cerēt. Galu galā 1522. gada 20. decembrī lielmestrs de Lil-Adāms, aplenkuma nomocīto pilsētnieku pierunāts, piekrita sākt sarunas par padošanos. Sultāna Suleimāna noteikumi bija ļoti pieņemami: bruņinieki drīkstēja pamest Rodu, ņemot līdzi visu mantu un ieročus; tāpat jebkurš cits salinieks drīkstēja doties prom trīs gadu laikā. Turki apņēmās saglabāt visas kristiešu baznīcas un nākamos piecus gadus neieviest salā savus nodokļus. Nākamā – 1523. gada pirmajā dienā Rodas bruņinieki, ieročiem saulē mirdzot un karogiem plandot, sēdās kuģos un pameta salu. 1530. gadā imperators Kārlis V piešķīra ordenim kā lēni Maltas salu, kur tas turpināja valdīt vēl turpat trīssimt gadus, tagad saukdamies par Maltas  bruņinieku ordeni.

Stenlija Kubrika filma „Mehāniskais apelsīns”, tapusi pēc tāda paša nosaukuma Entonija Bērdžesa romāna, pirmizrādi Savienotajās Valstīs piedzīvoja 1971. gada 19. decembrī. Filma tēlo situāciju, kad tehnoloģiskajam progresam sabiedrībā  neseko garīgais progress.

„Mani šajā darbā aizrāva viss: sižets, raksturi un, protams, valoda,” tā kinorežisors Stenlijs Kubriks sacījis par angļu rakstnieka Entonija Bērdžesa romānu „Mehāniskais apelsīns”. Bērdžesa romāns iznāca 1962. gadā; Kubriks to izlasīja dažus gadus vēlāk un uzņēmās ne vien režisora un producenta, bet arī scenārista darbu. Filmēšanu viņš pabeidza astoņos mēnešos, uzstādot personisko rekordu, apmēram tikpat laika prasīja montāža un ieskaņošana, un 1971. gada 19. decembrī „Mehāniskais apelsīns” tika nodots publikas vērtējumam.

Jaunais Alekss, kuru filmā tēlo Malkolms Makdauels, dzīvo nākotnes Londonā, kur sabiedrība, salīdzinot ar 1970. gadu, progresējusi tehnoloģiski, bet regresējusi sociāli un tikumiski. Pa pilsētu siro pusaudžu bandas, kurām raksturīgs katrai savs spilgts ģērbšanās un uzvedības kodekss, un vienas tādas četru jaunekļu bandas vadonis ir arī Alekss. Viņa aizraušanās ir sekss, vardarbība un – Bēthovena mūzika. Jaunie ļaudis sarunājas nadsatā – īpatnējā žargonā, kurā Londonas koknejam piejaukta krietna deva nepārprotami slāviskas izcelsmes vārdu: „drūgi”, „devočkas”, „ļicas”, „nogas” u.t.t. Tā nu Alekss un pārējie izklaidējas, izkaudamies ar kaimiņu bandu, atdauzīdami kādu bezpajumtnieku, iebrukdami kreisi noskaņota rakstnieka savrupmājā, piekaudami mājastēvu un izvarodami mājasmāti. Fonā, komponista Voltera Karlosa kompilēti un daļēji pārstrādāti, skan Persels, Elgārs, Rosīni un, protams, Bēthovens.

Alekss iekrīt pēc laupīšanas, kuras laikā nogalina mājas īpašnieci. Seko tiesa un cietums uz gariem gadiem, taču jau pēc pāris gadu atsēdēšanas pie Aleksa ierodas iekšlietu ministrs un piedāvā eksperimentālu psihoterapijas kursu, kura rezultātā pacientam rodas nepārvarams riebums pret visu, uz ko līdz tam bijusi noziedzīga tieksme. Alekss, tātad, tiek „nokodēts” pret vardarbību, pret seksu un, aiz sagadīšanās, arī pret Bēthovenu. Kad nu viņš izdziedināts, tātad – roku pretsitienam pacelt nespējīgs, atgriežas brīvībā, šeit viņu vārda tiešā nozīmē pēc sirds patikas atdauza kā bijušie upuri, tā līdzbiedri. Galu galā, kad kāds opozīcijas politiķis, kura mērķis ir pierādīt minētās valdības finansētās terapijas nelietderību, atstāj jaunekli istabā divatā ar Bēthovena mūziku, viss beidzas ar pašnāvības mēģinājumu. Tomēr arī tās vēl nav beigas: reanimācijas nodaļā Alekss atskārst, ka ir atguvis savu sākotnējo psihisko stāvokli, un te jau arī ierodas veselības ministrs, kurš aicina Aleksu kļūt par viņa priekšvēlēšanu komandas locekli un turpināt apliecināt terapijas programmas sekmes. Tā nu Alekss, filmas finālā pievienojies legalizētas varmācības īstenotājiem, var deklarēt: „Es esmu izdziedināts…”

Kā par Stenlija Kubrika filmu „Mehāniskais apelsīns” rakstīja izdevuma „The Catholic News” kritiķis Džons Ficdžeralds: „Filma šķiet sakām, ka, atņemot cilvēkam izvēli, mēs viņu nevis atpestījam no ļauna, bet vienīgi no tā nožogojam. Citiem vārdiem, mēs iegūstam it kā dzīvu, taču mehāniski darbināmu apelsīnu sabiedrību. Tāda smadzeņu skalošana – kā fizioloģiska, tā psiholoģiska – ir ierocis, kuru totalitāristi valstī, baznīcā vai sabiedrībā varētu kārot vieglākai labā uzturēšanai, kaut arī par indivīda tiesību un cieņas cenu.”

Daudzu pasaules baleta trupu gada nogales repertuārs mūsdienās nav iedomājams bez šī darba – Pētera Čaikovska baleta „Riekstkodis”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sanktpēterburgas Marijas teātrī 1892. gada 18. decembrī. Tomēr, lai arī aizraujoši spilgts un sižetā vienkāršs, „Riekstkodis” nav tikai krāsaina bilžu grāmatiņa.

1890. gadā Marijas teātrī Sanktpēterburgā ar lieliem panākumiem debitēja Pētera Čaikovska balets "Apburtā princese". Publikas atsaucības iedvesmots, Imperatora teātru direktors Ivans Vsevoložskis pasūtīja komponistam veselus divus darbus, kam bija jānonāk uz skatuves vienlaicīgi kā krāšņai gadumijas programmai. Tā nu 1892. gada 6. decembrī pēc vecā jeb 18. decembrī pēc jaunā stila Marijas teātra priekškars vērās Čaikovska operai "Jolanta" un baletam "Riekstkodis".

Čaikovskis, kaut tobrīd bija sava talanta pilnbriedā, nebūt nejutās pārliecināts par izdošanos. Operas sakarā viņš šķitās radoši izsmēlies pēc nesen pabeigtās "Pīķa dāmas", savukārt balets nevaldzināja ar sižetu, pie tam libretists un horeogrāfs Mariuss Petipā ļoti detalizēti norādīja, kā veidojams katrs numurs, un Čaikovski šāda instruēšana kaitināja. Taisnību sakot, "Jolanta" tiešām palikusi Pētera Čaikovska izcilāko operu ēnā, bet tas nekādi nav sakāms par "Riekstkodi". Kaut arī baleta pirmiestudējumu 1892. gadā publika uzņēma pavēsi, nākamajā gadsimtā tas kļuva par vienu no pasaulē visvairāk iestudētajiem, sevišķi Ziemassvētku laikā, kad bez tā nav domājams daudzu baleta trupu repertuārs.

"Riekstkoža" libreta pamatā ir vācu romantisma laikmeta rakstnieka Ernesta Teodora Amadeja Hofmaņa pasaka "Riekstkodis un peļu ķēniņš". Maza meitene uz Ziemassvētkiem saņem no tēvoča - leļļu meistara - dāvanu: riekstkodi, groteska kareivja formā veidotu riekstu čaumalu drupināšanas ierīci. Par spīti Riekstkoža ārējam ķēmīgumam meitene viņu iemīļo un ir ļoti nelaimīga, kad brālis rotaļlietu salauž. Darbība turpinās mazās Klāras sapņos, kad istabā sarodas peļu armija ar septiņgalvaino Peļu ķēniņu priekšgalā un uzbrūk piparkūku vīriņiem. Piparkūkām palīgā dodas alvas zaldātiņi, kurus komandē, protams, Riekstkodis. Divkauju starp Riekstkodi un baiso grauzēju valdnieku izšķir Klāras mestā čība - labie spēki svin uzvaru, Riekstkodis izrādās ļaunās peļu karalienes noburts princis, kurš tagad, nokratījis burvestības važas, aicina Klāru līdzi ceļojumā pa brīnumaino Saldumu karaļvalsti. Čaikovska muzikālā fantāzija to tēlo nepieredzētā krāšņumā. Ar attiecīgiem etniskiem motīviem šai parādē cita citai seko spāņu šokolāde, arābu kafija, Ķīnas tēja un ledenes, kuras uzdejo krievisko trepaku.

Tomēr "Riekstkodis" nav tikai naiva krāsaina bilžu grāmatiņa. Hofmanis ir, iespējams, pats noslēpumainākais, daudzslāņainākais no vācu romantisma rakstniekiem, un viņa mistikas caurstrāvotā pasaule ienāk arī Čaikovska baletā. Kā nakts pustumsā te zūd skaidrās robežas starp piedzīvoto un nosapņoto, starp cilvēku un lietu pasauli. Un Riekstkodis - vai gan viņš nav rada visiem tiem romantisma varoņiem, kuri dodas cīņās un meklējumos, lai taptu paši, un kurus šai ceļā vada un sargā visbrīnumainākais spēks - mīlestība.

2011. gada 17. decembris Ziemeļkorejā atnāca ar ziņu, ka mūžībā aizgājis valsts vadītājs Kims Čenirs. Diktators valsti vadīja kopš 1994. gada.

Ziemeļkorejas iedzīvotāji par notikušo uzzināja vien divas dienas vēlāk, kad tā pati melnā apģērbā tērpusies diktore caur asarām paziņoja to, ka Kims Čenirs 69 gadu vecumā nomiris jau sestdien no “lielas garīgas un fiziskas pārslodzes”. Tas noticis vilcienā, pulksten 8:30 no rīta pēc vietējā laika, valsts līderim dodoties vizītē uz galvaspilsētas apkaimi, un to, ka līderis miris no spēcīga miokarda infarkta un sirdstriekas, apliecinājusi Ziemeļkorejas ziņu aģentūra, apgalvojot, ka tas pierādīt svētdienā veiktajā sekcijā.

Melni tērptā diktore paziņojumu turpinājusi ar šādiem vārdiem :"Visiem partijas biedriem, armijas cilvēkiem un sabiedrībai ir uzticīgi jāseko biedra Kima Čenuna vadībai, jāaizsargā un jāturpina stiprināt partijas, armijas un sabiedrības vienotā fronte."

Tikmēr sēras valstī tika izsludinātas līdz pat 29. decembrim. Bēru komiteja, jā, tāda tika izveidota ar jaunāko dēlu un mantinieku Kimu Čenunu priekšgalā, paziņoja, ka sērotāji vārēs atvadīties no Kima Čenira no 20.-27. decembrī Kumsusanas pilī, kur arī apskatei bija izlikt iebalzamētais aizgājēja tēva Kima Irsena līķis.

Pēc bērēm, kas bija 28. decembrī, notika vēl viens sēru pasākums 29. decembrī, kad no rīta raidīja šaujamieroču zalves, visi vilcieni un kuģi signalizēja ar signāltaurēm, un notika triju minūšu klusuma brīdis. Oficiālā Ziemeļkorejas versija par Kima Čenira dzīvi krietni vien atšķiras no citviet pieejamiem biogrāfiskajiem dokumentiem. Piemēram, ir versija, ka viņš varētu būt dzimis 1941. gada 16. februārī Padomju Savienībā, Habarovskas novadā, bet ziemeļkorejieši apziāati mainījusi arī viņa dzimšanas gadu uz 1942.gadu, pirmkārt, lai viņam ar tēvu Kimu Irsenu būtu tieši 30 gadu starpība un, otrkārt, lai pavisam droši varētu apgalvot, ka viņš ir dzimis Korejā.

Lai nu kā, Kims Čenirs par valsts vadītāju kļuva 1994. gadā pēc sava tēva, kurš bija Ziemeļkorejas komunisma režīma dibinātājs un pirmais vadītājs, Kima Irsena nāves. Kima Čenira laikā valsti bija piemeklējis nelabvēlīgu laika apstākļu izraisīts bads, kurā nomira simtiem tūkstošu cilvēku, tikmēr Kims Čenirs, tajā pat laikā turpināja kodolieroču izstrādes programmu, kuras ietvaros kodolizmēģinājumi veikti gan 2006. gan 2009. gadā. Tas arī ir gads, kad Ziemeļkoreja izstājās no sešu valstu sarunām par tās kodolatbruņošanos.

Starp citu, Kimu Čeniru visbiežāk uzrunāja saucot par “dārgo līderi”, tas tāpēc, lai viņu nesajauktu ar priekšteci, kuru sauca par “lielo vadītāju”.

Kad Kims Čenirs kopš 2008. gada reti kad apmeklēja publiskus pasākumus, jau bija izplatījušās runas, ka iespējams viņš ir smagi saslimis vai iespējams miris. Tomēr, viņš vēl pāris reižu parādījās publiski. Un viena no tādām reizēm bija Kima Čenira dēla Kima Čenuna pirmā publiskā parādīšanās, gadu pirms tēva nāves stāvot tribīnē līdzās tēvam, viņš noskatījās grandiozu militāro parādi Phenjanā. Tā bija pirmā militārā parāde, kas tika demonstrēta tiešraidē Ziemeļkorejas televīzijā, un pirmā reize, kad valsts iedzīvotājiem bija iespēja redzēt nākamo līderi televīzijā.

Kima Čenuna vārds pirmoreiz tika minēts Ziemeļkorejas plašsaziņas līdzekļos 2010.gada 28.septembrī, kad tie vēstīja par viņa paaugstināšanu ģenerāļa pakāpē. Bet vēl pāris dienu Ziemeļkorejas mediji pirmoreiz publicēja varas mantinieka fotoattēlu, kurā viņš redzams nevis bērnībā, bet pieaudzis. Kims Čenuns ir jaunākais no Kima Čenira trīs dēliem. Uzskata, ka viņš ar svešu vārdu ir mācījies privātskolā Šveicē. Pēc atgriešanās Phenjanā viņš mācījies Kima Irsena Militārajā universitātē un 2007.gadā to beidzis.

1944. gada 16. decembris bija tā diena, kad pasaule uzzināja, ka lidmašīna, kas iepriekšējā dienā pacēlusies Londonā, lai dotos uz Parīzi, lidmašīna, kurā lidoja amerikāņu mūzikas zvaigzne Glens Millers, ir pazudusi.

Altons Glens Millers bija ne visai turīgo Amerikas ebreju otrais dēls, kurš nāca pasaulē 1904. gada 1. martā nelielā Aiovas štata pilsētā Klarindā. Lai arī Glena bērnībā ģimene vairākkart mainīja dzīves vietu, mūzika allaž bija Milleru mājās klātesoša. Puikas gados Glens apguva trombona spēli, bet pirmo trombonu zēns iegādājas 13 gadu vecumā, par naudu, ko nopelnījis slaukdams govis.

Pēc kārtējās dzīves vietas maiņas, nepagāja ilgs laiks, kad Glens nodibināja savu orķestri un nostāsti vēsta, ka  skolas beigšanas dienā viņš neieradās uz atestātu pasniegšanas ceremoniju, tā vietā kopā ar savu orķestri aizbrauca sniegt koncertu uz Larami. Saniknotais skolas direktors atestātu nosūtīja jaunā mūziķa mātei, klāt pievienodams zīmīti ar tekstu: "Uzskatu, ka atestāts par skolas beigšanu pienākas jums, jo esmu pārliecināts, ka esat tā iegūšanai laiku veltījusi vairāk nekā jūsu dēls." Tajā brīdi Glens jau bija pieņēmis nemainīgu lēmumu — viņam jākļūst par profesionālu mūziķi.

Milleram izdevās noslēgt ar izdevīgus līgumus ar orķestriem, kuros spēlējot viņš bija iekrājis naudu, lai iestātos Kolorādo universitātē. Taču mācības ilgi neturpinājās — viena semestra laikā izkrītot izkrita trijos no pieciem eksāmeniem, viņš pameta augstskolu un pievienojās Tomija Votkinsa orķestrim. Pēc trim gadiem Millers pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, jo viņaprāt  lielpilsētā mūziķiem tiek dotas daudz lielākas iespējas. Un tiešam, drīz vien pēc ierašanās viņš jau spēlēja slavenajā Bena Polaka orķestrī un  laikā tika ierakstītas pirmās divas kompozīcijas Millera apdarē. Neilgu laiku strādājis Losandželosā un Čikāgā, Glens atgriezās Ņujorkā, kur aizgāja no orķestra, apprecējās ar savu senu draudzeni Helēnu Bargeri un uzsāka mūziķa karjeru, strādādams par trombonistu un aranžētāju citiem slaveniem mūziķiem. Turpmāko gadu gaitā mainot orķestrus kā dažs labs no mums zeķes, Glens nonāca līdz savam orķestrim, kam bija lemt iegūt pasaules slavu jau no paša pirmā koncerta un pavisam orķestra slava izplatījās pa visu Ameriku.

Kad viņš bija pašā slavas zenītā, Otrā pasaules kara laikā Glens par visu makti gribēja nokļūt kā brīvprātīgais jūras kājinieku rindās. Lai arī viņam atteica, jo bija jau pārāk vecs aktīvajam dienestam, tomēr viņam savu izdevās panākt un viņš saņēma atļauju iestāties ASV militārā aviācijas dienesta rindās. Un armijā viņš izvedoja orķestri, kas izvērsa plašu koncertdarbību ar mērķi pārdot militārās obligācijas, un tā Milleram izdevās armijai savākt vairākus miljonus dolāru. Viņš bija neapstādināms un, lai nopelnītu vēl vairāk, viņš nokārtoja to, ka orķestri nosūta koncertturnejā uz Eiropu.

Tur mēneša laikā komanda sniedza koncertus 35 dažādās karabāzēs un piedalījās 40 radiotranslācijās. Liktenīgajā 1944. gada 15. decembrī  Glens Millers ar vienmotora lidmašīnu "C–64 Norseman" no Londonas devās uz Parīzi, kur viņam bija viss jāsagatavo, lai sagaidītu orķestri, jo tika plānota Ziemassvētku radiotranslācija.

Pirms lidmašīnas pacelšanās Glens Millers vaicāja pilotam, pulkvedim Normanam Bezelam: "Kur ir izpletnis?" Viņš atjokoja: "Kas par lietu, Miller, gribi dzīvot mūžīgi?" Lidmašīna tā arī nesasniedza galamērķi Parīzi, tā vienkārši pa ceļam pazuda. Nākamajā dienā, proti, 16. decembrī  Francijā ieradās arī orķestris, taču muzikanti atskārta, ka viņu vadītāja Millera lidmašīna ir pazudusi.

Viņa pazušanu publiskota tikai 1944. gada Ziemassvētku vakarā, kad „Associated Press” paziņoja, ka Millers nākamajā dienā nevadīs plānoto BBC raidījumu Ziemassvētku šovu. Teoriju, kas patiesībā notika bijušas neskaitāmas: ka viņš devies slepenā misijā, lai vienotos par miera līgumu ar Nacistisko Vāciju,  ka miris no sirdslēkmes bordelī, jau ieradies Parīzē, ka lidmašīnu notrieca bumbvedēji. Visticamāk, Millera lidmašīna ielidoja aukstā gaisa masās, apledoja un zaudēja jaudu, avarējot aukstā ūdenī, kur jebkurš izdzīvojušais būtu miris no ķermeņa atdzišanas pāris minūšu laikā.

1966. gada 15. decembrī mirst leģendārais amerikāņu animators un Mikipeles radītājs Volts Disnejs.

Volts Disnejs, īstā vārdā Volters Eliass Disnejs piedzima Čikāgā. Viņa vecāki bija ieceļojuši no Kanādas, jo tur nebija veicies lauksaimniecībā, tāpēc laime meklēta Amerikā.

Volts Disnejs bērnībā savu vienaudžu vidū izcēlies nepārtraukti zīmējot dažādas karikatūras. Nostāsti vēsta, ka reiz Volts krāsu un zīmuļu vietā izmantojis sveķus un nūju, bet zīmējums tapis uz vecāku mājas sienas. Lieki piebilst, ka par to viņa pienācās diezgan brangs sods.

Volts izauga daudzbērnu ģimenē, viņam bija trīs brāļi un māsa un ļoti valdonīgs un agresīvs tētis. Volta Disneja tēvs uzskatījis, ka nekas cits tā neizglīto bērnu, kā fizisks sods.Tētis tik ļoti darīja pāri nākamajam animācijas gigantam, ka viņam pat dažbrīd šķitis, ka tas nemaz nav viņa īstais tētis. Mierinājumu tēta vardarbībai Volts meklējis pie vecākā brāļa Roja, kurš dziedējis Volta fiziskās un garīgās brūces. Tāpat milzu atbalsts bijusi mamma, kura, dēlu mierinot, lasījusi viņam pasakas, un šie izdomātie stāsti ļāvuši Voltam aizbēgt no biedējošās realitātes, paslēpjoties iedomātajā pasaulē. Iespējams, ka tieši te radās un attīstījās animācijas milža fantāzija.

Jau pusaudža gados Volts Disnejs draugu un paziņu vidū bija populārs kā dažādu stāstu un miniatūru atstāstītājs ar bagātīgu iztēli un kā dažādu šovu meistars.

"Ja jūs varat sapņot, tad jūs varat īstenot savus sapņus," tas ir viens no Volta Disneja domu graudiem, kas spēji apliecina viņa dzīves pavērsienus.

Neticami, bet fakts – animācijas impērijas vēsture sākusies kādā nelielā Holivudas garāžā. Volts Disnejs dzīvojis ar domu, ka paveikt neiespējamo ir jautri, un aizrāvis līdzi savu brāli, kurš, noticot Volta idejām, kļuva par viņa pavadoni un līdzdininātāju mazai animācijas studijai, kurā lomas tika sadalītas šādi – Volts bija radošais ģēnijs, bet Rojs bija atbildīgs par finansiālo daļu. Kopā ar brāli Roju Volts reģistrēja garāžā uzņēmumu "Disney Brothers Studio". Tieši tur viņš radīja savu pirmo multfilmu "Alise Brīnumzemē".

1923.gada 16.oktobrī, parakstot līgumu par multfilmas izrādīšanu ar izplatītāju no Ņujorkas Margaretu Vinkleri, brāļi pārdēvējuši studiju par "Walt Disney Company". Un tieši šis nosaukums viņiem nesis veiksmi.

Brāļi Disneji ar filmu “Alise brīnumzemē” ieguva atpazīstamību, taču tas vēl nenozīmēja, ka viņi ieguva milzu pasūtījumus. Galu galā Holivuda tajā laikā bija tikai pašos pirmsākumos, tāpēc dzimst ideja radīt ko nebijušu un unikālu. Rezultātā Volts Disnejs kļuva par pirmo, kurš animācijas filmu izveido kopā ar sinhronu skaņas pavadījumu. Dažus no pirmajiem tēliem arī viņš pats ierunāja.

Pēc "Alises Brīnumzemē" Volts Disnejs radīja jaunu varoni – trusīti Osvaldu, kura piedzīvojumi atklājās 26 sēriju garumā. Pēc tam Vinklere nolēma bez Volta piedalīšanās izplatīt šo multfilmu, jo pēc līguma noteikumiem visas tiesības uz Osvaldu piederēja tieši viņai. Disnejam nekas cits neatlika, kā radīt jaunus savu multfilmu varoņus. Tā radās slavenā Mikipele un "Draiskās melodijas". Tam pateicoties, viņa studija 1932.gadā ieguva savu pirmo "Oskara" balvu par "labāko zīmēto filmu".

Pēc tam radās "Trīs sivēntiņi", "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", "Pelnrušķīte", "Pinokio", "Bembijs" un daudzas citas multfilmas, kas nu jau kļuvušas par klasiku.

Volts Disnejs ir saņēmis visvairāk ASV Kinoakadēmijas "Oskara" balvu – 26, turklāt Disnejs arī ir visvairāk, 59 reizes, nominēts šai balvai.

No šīs pasaules viņš aizgāja 1966. gada 15. decembrī, atstādams fantāzijas robežas nepazīstošu pasauli, kā arī dzīvu leģendu par to, ka dižā animatora ķermenis ir sasaldēts, un tad,  kad zinātnieki būs atklājuši, kā tas iespējams, Volts Disnejs atgriezīsies, lai pasauli pārsteigtu vēlreiz.

Mišels de Notrdams jeb pasaulē pazīstams kā Nostradams (arī Nostradamus) piedzima 1503. gada 14. decembrī. Viņš bija aptiekārs, kuru pasaulē pazīst ar savu pareģojumu krājumu, kas bijuši ārkārtīgi precīzi.

Savu vārdu no Notrdama uz Nostradams viņš nomainīja, saņemot doktora grādu. Nostradams dzima labi situētā ebreju ģimenē, kurā visi bijuši ievērojami un atpazīstami cilvēki – astrologi, ārsti . Viens no viņa vectēviem, piemēram, ilgu laiku dzīvoja Anžuānas grāfa Renē galmā, otrs vectēvs bijis ārsts un Francijas karaļa padomnieks.

Abi vectēvi bija tiem laikiem ārkārtīgi izglītoti un ar plašu redzesloku. Viņu pavadībā jaunais Mišels apguva medicīnu, ārstniecības augus, alķīmiju, matemātiku un astroloģiju. Jaunietim bija ļoti laba atmiņa un universitātē visi viņu cienīja par viņa labo atmiņu – viņš varējis atcerēties pat veselas grāmatas vai citēt to konkrētas lappuses. Tomēr skola viņu nesaistīja, jo vadošās ārstniecības metodes - tās kuras tika mācītas, bija novecojušas. Ilgāku laiku Nostradams pavadīja ceļojot pa pasauli, kā arī sāka izdot savus rakstus. Lai gan viņa pirmie izdotie raksti bija veltīti tieši veselības tēmai, Nostradama slavenākais mantojums ir nākotnes pareģojumi, kas sarakstīti vārsmās.

1555. gadā iznāca viņa pareģojumu grāmata. Tajā ietvertas četrrindes ar atskaņām, kas sagrupētas pa 100 jeb centūrijās. Pareģojumi, kas aptver laiku līdz pat 3797. gadam, ir sarakstīti ļoti sarežģītā valodā un tīti mistikas plīvurā, tāpēc šos tekstus ir ļoti grūti atšifrēt, un daudzi no tiem nav izprotami pat mūsdienās.

Visiem zināmas vārsmas kļuva pēc traģiska atgadījuma, kad strādājot par galma ārstu, Nostradams pareģoja Francijas karaļa Anrī II (1519 - 1559) nāvi, un pareģojums piepildījās. Anrī bija izveidojis cīņas turnīru, kurā uz divkauju izaicināja savu gvardes kapteini – grāfu Montgomeriju. Ilgu laiku pretinieki nespēja pieveikt viens otru, tāpēc grāfs ierosināja vienoties par neizšķirtu, par ko karalis nebija mierā. Līdz ar to cīņa turpinājās, bet nogurušie zirgi laukuma centrā saslējās kājās, un Montgomerija šķēps lūztot caursita karaļa zelta bruņucepuri un caururba karaļa kreiso aci – vienīgo bruņu neaizsargāto vietu.

Pēc desmit dienām karalis nomira. Mirušo Anrī II pārklāja ar zelta vairogu, uz kura bija attēlots lauva. Tajā brīdī kāds atcerējās Nostradama dīvaino pareģojumu: “Jaunais lauva uzvarēs veco, Kaujas laukā – vienīgajā cīņā, Zelta krātiņā tas caururbs viņa acis, Būs ievainota viena, viņš mirs nāvē briesmīgā.”

Leģendas vēsta, ka Nostradams, tāpat kā daudzi citi pareģi, zinājis, kad pienāks viņa pēdējā stunda – 1566. gada 2. jūlijs. To viņš esot ierakstījis planētu un citu debess ķermeņu stāvokļu aprēķinu tabulā.

Nostradamu apglabāja stāvus kopā ar viņa rakstiem Salondeprovansas pilsētiņas franciskāņu klosterī. Uz kapakmens bija uzrakstīts vēlējums, lai pareģi neviens netraucē.

200 gadu gaišreģis atdusējās mierīgi, līdz franču revolūcijas laikā kāds dumpinieks atvēra Nostradama kapu un izmētāja pareģa kaulus. Otrā rītā šo nekrietno revolucionāru atrada mirušu.

Nostradama pelnu urna ir iemūrēta Senlorānas baznīcas sienā.

Somijas spēju aizstāvēt savu neatkarību pret Padomju Savienības agresiju 1939./1940. gada Ziemas karā noteica bruņoto spēku un visas sabiedrības pārliecība un cīņas gars. Šai ziņā liela nozīme bija pirmajai šī kara uzvarai pie Tolvajervi ezera 1939. gada 12. decembrī.

1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai. Padomju spēku skaitliskais un bruņojuma pārsvars bija nospiedošs, un daļā somu sabiedrības izplatījās paniski noskaņojumi. Tomēr jau drīz izrādījās, ka Sarkanā armija ir slikti sagatavota, jo sevišķi karam ziemas apstākļos. Dienvidos padomju uzbrukums atdūrās pret Mannerheima nocietinājumu līniju. Tālāk uz ziemeļiem – Karēlijā – somi negaidīja īpašu padomju aktivitāti, jo turienes biezie meži, cauri kuriem veda tikai nedaudzi šauri ceļi, nebija piemēroti plašām uzbrukuma operācijām. Tomēr arī šeit padomju virspavēlniecība izvērsa veselu 8. armiju, vairāk nekā 100 000 vīru. Tai pretī varēja stāties Somijas armijas 4. korpuss ar vairākas reizes mazākiem spēkiem. Tieši šeit somi svinēja pirmo pārliecinošo uzvaru šai karā – kaujā pie Tolvajervi ezera 1939. gada 12. decembrī.

Padomju spēku avangardā pa vienīgo ceļu, kas veda uz rietumiem, virzījās 139. strēlnieku divīzija, apmēram 20 000 vīru, kurus komandēja brigādes komandieris Nikolajs Beļajevs. Viņš bija diezgan pieredzējis virsnieks, Pirmajā pasaules karā uzdienējis līdz cara armijas štabskapteiņa pakāpei, pilsoņu karā pārgājis sarkano pusē un visu turpmāko dzīvi pavadījis Sarkanajā armijā. Sākotnēji viņa komandētā divīzija virzījās diezgan sekmīgi, ar trieciengrupām atsviežot nelielās somu vienības, kuras mēģināja to kavēt. Tomēr jau pēc dažām dienām, kolonas avangardam apstājoties pie uzspridzināta tilta, izveidojās kilometriem garš sastrēgums, kas apturēja kā bruņutehnikas, tā apgādes transporta pārvietošanos. Šādā situācijā divīzijas avangards pie Tolvajervi uzdūrās somu aizsardzības pozīcijām, kuras šeit bija izveidojusi apmēram 4000 vīru lielā pulkveža Pāvo Talvelas atsevišķā kaujas grupa.

Brigādes komandieris Beļajevs, novērtējis situāciju, lūdza augstākstāvošā komandiera atļauju pāris dienas sagatavot uzbrukumu, taču saņēma atteikumu un pavēli uzbrukt nekavējoties. Divus bataljonus kaujas priekšvakarā viņš nosūtīja apiet somu flangu no ziemeļiem. Pēc divu dienu virzīšanās cauri mežiem pa pusmetru biezu sniegu, šie bataljoni tiešām nonāca somu aizmugurē, kur notika t.s. „Desu kauja”. Sarkanarmiešu rokās krita vairākas kara lauka virtuves ar nupat uzvārītu zupu ar desiņām, un viņi pārtrauca uzbrukumu, lai beidzot normāli paēstu. Tikām somu pulkvedis Āro Pajari savāca simts cilvēku komandu no artilēristiem, vezumniekiem u.c. aizmugures vienībām un pēkšņā nakts uzbrukumā izklīdināja skaitliski daudzkārt pārāko pretinieku.

12. decembrī sākās galvenais kaujas posms, pie kam uzbrukumā praktiski vienlaicīgi devās abas puses. Sarkanarmiešu skaitlisko pārsvaru nivelēja viņu vājās kaujas prasmes. Strēlnieki, bet jo sevišķi ložmetējnieki šāva kur pagadās. Arī artilēristi vairāk tricināja gaisu, jo nebija izveidota uguns koriģēšanas sistēma. Tikām somu ložmetēji un lielgabali darbojās visai efektīvi. Padomju pulku štābi bija izvietojušies pārāk tuvu priekšējām pozīcijām, un vienā no tiem krita komandieris un vairums virsnieku, savukārt otru somi ieņēma, iegūstot visu dokumentāciju. Palikuši bez vadības, sarkano pulki panikā bēga, pametot tehniku, vezumus un savus ievainotos. Neko nelīdzēja arī 75. divīzijas nosūtīšana palīga 139., jo bēgošo panika inficēja arī šos palīgspēkus. Rezultātā fronte atvirzījās teju vai līdz robežai, kur arī palika līdz kara beigām.

1936. gada 10. decembrī Lielbritānijas karalis Eduards VIII atteicās no troņa. Tā bija īsta izšķiršanās starp varu un mīlestību.

„Es, Eduards VIII, Lielbritānijas, Īrijas un Britu aizjūru domīniju karalis, Indijas imperators, ar šo paziņoju par savu negrozāmo lēmumu atteikties no troņa savā un savu pēcnācēju vārdā, un manu vēlēšanos, lai šis atteikšanās raksts stātos spēkā nekavējoties. Tam par apliecinājumu es pašrocīgi parakstu šo šajā decembra desmitajā dienā, 1936. gadā, klātesot lieciniekiem, kuri apakšā parakstījušies.” Uz karaļa veidlapas ar valsts ģerboni ar mašīnu drukāts teksts un viņa paraksts – Eduards VIII; kā arī parakstījušies viņa trīs jaunākie brāļi – Jorkas hercogs Alberts, Gločesteras hercogs Henrijs un Kentas hercogs Džordžs.

Kas lika karaļa Džordža V vecākajam dēlam, kurš tikai tā paša gada sākumā sava mirušā tēva vietā bija kāpis Britu impērijas tronī, tagad šo vietu atstāt? Īsi sakot, tā bija karaļa vēlme ņemt sievu pēc paša ieskatiem, nevis saskaņā ar nācijas un impērijas interesēm. Viņa izredzētā bija amerikāniete Volisa Simpsone, tobrīd 41 gadu veca, divreiz precējusies un – savas otrās laulības šķiršanas procesā. Un tas jau bija pirmais un acīmredzamākais drauds iespējamajai karaļa laulībai. Anglijas karalis vienlaicīgi bija arī anglikāņu baznīcas galva.

Un lai arī savulaik – 16. gadsimtā – pati anglikāņu baznīca bija radusies lielā mērā tāpēc, ka pāvests bija atteicies anulēt karaļa Henrija VIII laulības, tad tomēr Henrijs VIII savas laulības bija anulējis, nevis šķīris. Šķiršanās jautājumā anglikāņi tobrīd bija gandrīz tikpat strikti kā katoļi: ko Dievs vienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt. Situācija, kurā šīs baznīcas galva apprec divkāršu šķirteni, daudziem anglikāņiem šķita pilnīgi neiedomājama. Arī britu civillikums kā vienīgo iespējamo laulības šķiršanas iemeslu atzina tikai laulības pārkāpumu, kamēr Simpsones kundze savu pirmo laulību bija šķīrusi emocionālas nesaderības dēļ. Pēc britu likumiem, tādējādi, viņas laulību ar karali varēja atzīt par spēkā neesošu kopš noslēgšanas brīža.

Tomēr, droši vien, ja runa būtu tikai par šiem formālajiem iemesliem, kompromiss tiktu atrasts. Visdrīzāk Eduardam ļautu precēt Volisu un saglabāt troni, viņa sievai gan nekļūstot par karalieni un iespējamajiem bērniem neiegūstot troņa mantošanas tiesības. Tomēr bija vēl cits iemesls, kāpēc liela daļa britu sabiedrības un valdošo aprindu nostājās krasā opozīcijā šīm laulībām – un tā bija Simpsones kundzes reputācija. Ne velti Savienoto valstu vēstnieks Džozefs Kenedijs bija privātā sarunā  nodēvējis Simpsones kundzi ne vairāk, ne mazāk kā par padauzu, un vēstnieka kundze Roza Fitcdžeralde Kenedija, nākamā Savienoto Valstu prezidenta māte, atteikusies uzņemt viņu savā rezidencē. Sabiedrībā uzstājīgi mēļoja ne tikai par to, ka karaļa izredzēto pie monarha saistot vienīgi nauda un stāvoklis, bet arī – ka karalis viņai nepavisam neesot vienīgais. Runāja ne tikai par kādu auto tirgotāju Gaju Trandlu, bet arī par toreizējo Vācu reiha sūtni Lielbritānijā Joahimu fon Ribentropu.

Tuvojoties 1936. gada nogalei, kļuva arvien skaidrāks, ka Eduardam nāksies izšķirties – Simpsones kundze vai tronis. Šāda nostāja bija gan konservatīvo valdībai, gan opozīcijā esošajiem leiboristiem un liberāļiem. Visai striktas izrādījās arī britu aizjūras domīnijas – Austrālija, Kanāda un Dienvidāfrika teica kategorisku nē šādam karaļpārim, Jaunzēlande bija mazliet pielaidīgāka, vienīgi Īrijas brīvvalsts paziņoja, ka britu karaļa laulības tai ir vienaldzīgas, tomēr uzsvēra, ka, būdama tradicionāli katoliska valsts, nevar atbalstīt laulības šķiršanu principā. Tā nu karalim bija jāizšķiras, un viņš izšķīrās – par mīļoto sievieti. Abu nākamajā gadā noslēgtā laulība ilga līdz pat Eduarda nāvei 35 gadus vēlāk.