Šī diena vēsturē

19. gadsimta vidus cīņas starp Eiropas liberālajiem un konservatīvajiem spēkiem skāra arī Šveici. Te notika apmēram mēnesi ilgs pilsoņu karš – t.s. Zonderbunda karš, kas 1847. gada 29. novembrī noslēdzās ar konservatīvo spēku sakāvi.

Šveice tradicionāli tiek uztverta kā miera un demokrātijas citadele, tomēr savulaik arī šo valsti satricinājuši iekšēji konflikti. 19. gadsimtā, kad visā Eiropā dunēja sīvas cīņas starp revolucionārajiem un konservatīvajiem spēkiem, arī Šveicē šo spēku konfrontācija noveda pie pilsoņu kara. Tas bija tā sauktais Zonderbunda karš, kurš savu nosaukumu ieguvis no slepenas septiņu katoļu kantonu līgas, kas izveidojās 1845. gadā un dēvējās par Zonderbundu jeb, burtiski tulkojot, īpašo savienību.

Konfliktam Šveicē bija vairākas desmitgades ilga priekšvēsture. Tā aizsākās 1815. gadā, kad pēc Napoleona sakāves tika likvidēta viņa izveidotā Helvētijas republika un atjaunota iepriekšējā Šveices savienība ar ļoti lielu kantonu autonomiju un likumiem, kuros bija saglabājušies daudzi arhaiski elementi. Attiecīgi nākamajās desmitgadēs par Šveices progresīvo spēku mērķi kļuva kā liberālāka kantonu iekšējā likumdošana, tā jauna konstitūcija, kura apvienotu valsti ciešākā konfederācijā un sniegtu plašākas tiesību garantijas federālā līmenī. Pēc 1830. gada vairākos kantonos liberālie spēki miermīlīgu protestu ceļā panāca likumdošanas izmaiņas – varas atzaru nodalīšanu, baznīcas šķiršanu no valsts, cenzūras atcelšanu un vispārējas vēlēšanu tiesības. Tikām citur liberālā virzība sadūrās ar sīkstu konservatīvo spēku pretestību.

Galvenie pārmaiņu pretinieki bija vecie pilsētu patricieši, kuri sargāja savas tradicionālās privilēģijas, un jo sevišķi katoļu garīdzniecība un ar to saistītās aprindas. Cīrihē 1839. gadā pūlis no apkārtnes ciemiem, konservatoru sakūdīts, iebruka pilsētā un padzina progresīvo kantona valdību. Ārgavā līdzīgi nemieri beidzās ar konservatoru sakāvi, un, tā kā daudzi kūdītāji bija katoļu mūki, Ārgava slēdza visus klosterus. Atbildot uz to, konservatīvā Lucerna ieaicināja par skolotājiem Jezuītu ordeņbrāļus, un tas savukārt izraisīja vietējās liberālās opozīcijas bruņotu sacelšanos, kurai pievienojās liberāli partizāni no citiem kantoniem. Lucernas katoliskais vairākums uzbrukumu atsita, bet pēc šī notikuma konservatīvi katoliskie kantoni izveidoja slepeno militāro savienību Zonderbundu. Tas jau bija tiešs Šveices Savienības līguma pārkāpums, un kad slepenā vienošanās nāca gaismā, Šveices parlaments pieprasīja pārtraukt tās darbību. Pēc pēdējām vēlēšanām parlamentā vairākums bija liberālajiem spēkiem, kuri sāka debates par jaunu Šveices Savienības līgumu un pieņēma lēmumu par jezuītu izraidīšanu no valsts.

Zonderbunds sāka aktīvu bruņošanos. 1847. gada 21. oktobrī parlaments deva pilnvaras ģenerālim Difūram likvidēt separātisko savienību ar militāru spēku. Zonderbunds, iespējams, cerēja uz katoliski konservatīvo lielvalstu Austrijas un Francijas atbalstu, tomēr liberālās Lielbritānijas valdības nostāja lika šīm lielvalstīm būt piesardzīgām. Un Zonderbunda sakāve arī bija tik strauja, ka iejaukšanās, ja tādu arī plānoja, nāktu par vēlu. Zonderbunda kantoni atradās Šveices centrā, taču mēģinājums atšķelt parlamenta kontrolētos valsts austrumu un rietumu rajonus neizdevās. Jau desmitajā karadarbības dienā kapitulēja no pārējiem separātistiem Izolētā Freiburgas pilsēta Šveices rietumdaļā. Tālāk ģenerālis Difūrs vērsās pret galveno Zonderbunda placdarmu valsts centrā – pret Lucernas kantonu. Šeit pie Gizikonas pilsētiņas notika izšķirošā kauja, kurā separātisti cieta sakāvi. Tajā pašā dienā mazākā kaujā pie Meierskapelas sakāvi cieta Švices kantona Zonderbunda spēki. Tālākā pretošanās kļuva acīmredzami bezcerīga, un Zonderbunda kantoni cits pēc cita kapitulēja, karam noslēdzoties 1847. gada 29. novembrī. Sakautajos separātistu kantonos pie varas nāca liberālākas valdības, un Šveices parlaments ķērās pie jauna pamatlikuma izstrādes, pārveidojot valsti modernā konfederācijā, kuras konstitucionālie pamati Šveicē pastāv joprojām.

1942. gada 26. novembrī uz Savienoto Valstu ekrāniem iznāca režisora Maikla Kērtisa filma „Kasablanka” – aizraujošs un aizkustinošs stāsts par mīlu, krietnumu un kara radītām dramatiskām izvēlēm.

 

Kasablanka ir pilsēta Marokā, Atlantijas okeāna piekrastē, valsts nozīmīgākais ekonomiskais centrs un lielākā jūras osta. Pilsēta ir tūristu iecienīta, tomēr tās vārdam diezin vai būtu tas īpašais globālais skanējums, kas liek teju vai katrā Eiropas pilsētā kādai kafejnīcai vai naktslokālam dēvēties par „Kasablanku”, ja ne režisora Maikla Kērtisa aktierfilma „Kasablanka”, kas pirmo reizi tika demonstrēta skatītājiem Ņujorkā 1942. gada 26. novembrī.

1938. gadā amerikāņu dramaturgs Marijs Bārnets apmeklēja Eiropu. Vīnē viņš kļuva par aculiecinieku Austrijas anšlusam, vēlāk kādu laiku uzturējās franču Rivjērā, kur varēja vērot, kā krustojas šurp brīvdienās atbraukušo nacistu režīma bonzu un Reiha politisko emigrantu ceļi. Visi šie iespaidi kļuva par pamatu lugai „Everybody Comes to Rick’s” – „Pie Rika nāk visi”. Šī luga kļuva par pamatu Holivudas scenārijam, kuru veidoja scenāristi brāļi Džūljess un Filips Epšteini un Hovards Kohs. Scenāristu pieeja sižetam diezgan būtiski atšķīrās – brāļi Epšteini vairāk akcentēja komiku, kamēr Koha jājamzirdziņš bija vēsturiskā situācija un melodramatisma; mīlas trijstūris. Galu galā izšķiršanās palika režisora ziņā, un, pateicoties viņam, filma izdevās kā melodramatiska, pat dramatiska lente, nevis situāciju komēdija ar politisku ietonējumu.

Sižeta centrā ir Riks Bleins, populāra restorāna īpašnieks Kasablankā. Maroka tobrīd ir franču kolonija, Francija Otrā pasaules kara sākumposmā ir sakauta un daļēji hitleriešu okupēta, taču valsts dienvidaustrumu daļu un arī Ziemeļāfrikas kolonijās pārvalda nacistiem lojālais Višī režīms. Šeit, Āfrikas rietumu malā, saplūst kara plosītās Eiropas bēgļi, kuri cer doties tālāk – uz Ameriku. Tāds ir sižeta vēsturiskais ierāmējums.

Otrs lielais filmas trumpis, līdztekus vienlīdz aizraujošajam un aizkustinošajam stāstam, ir spožā aktieru buķete. Ārēji dzedro, bet savā būtībā krietno Riku Bleinu uz ekrāna atveido Hamfrijs Bogārts. Viņa partnere un mīlas trijstūra virsotne ir žilbinošā Ingrīda Bergmane. Bogārta tēlotajam Rikam un Bergmanes varonei Ilzei Lundai reiz bijis romāns, kurš pārtrūcis, kad izrādījies, ka dzīvs ir Ilzes vīrs – čehu pretošanās kustības aktīvists Viktors Lāslo, kuru filmā atveido austriešu aktieris un režisors Pauls Henreids. Tagad abi bēgļi – Ilze un Viktors – patvērušies Kasablankā, bet šeit uzturas arī vācu virsnieki un esesieši. Viņu vadonis, majors Štrāsers, kuru tēlo izcilais vācu aktieris Konrāds Veits, var likt franču policijas priekšniekam kapteinim Luijam Reno (viņu filmā tēlo britu aktieris Klods Reinss) bēgļus arestēt un, iespējams, izdot Vācijai. Un te nu izrādās, ka Rika Bleina rīcībā ir dokumenti, kuri var līdzēt pārim pamest Maroku un doties uz neitrālo Portugāli. Bleinam jāizšķiras, vai palīdzēt savai bijušajai mīļākajai un viņas vīram, kaut pašu joprojām moka zaudējuma un pārestības jūtas. Galu galā, protams, Riks izrādās krietns cilvēks un pat varonis; kapteinis Reno arī izšķiras būt godavīrs, bet nelabojamais nacists Štrāsers mirst ar lodi krūtīs.

„Kasablanka” ieguva ne tikai kritiķu atzinību un trīs Oskarus – kā labākā filma, par labāko režiju un labāko adaptēto scenāriju – bet arī publikas atsaucību. Ne mazā nozīme te arī filmas mūzikai, sevišķi jau Hermana Hapfelda dziesmai „As Time Goes by”, kas komponēta nebūt ne šai filmai, bet Brodveja mūziklam. Un vēl – „Kasablankai” pieder visvairāk populāro citātu radījušās filmas gods. Zināmākais no tiem, domājams, ir: „Luij, man šķiet šis ir skaistas draudzības sākums”.

1978. gada 27. novembrī Sanfrancisko policijas virsnieks un bijušais pilsētas domnieks Dens Vaits noslepkavoja pilsētas mēru Džordžu Moskoni un domnieku Hārviju Milku. Motīvi tā arī palika līdz galam nenoskaidroti, taču, visticamāk, Vaita nepatika pret abiem upuriem saistījās kā ar idejiskām nesaskaņām, tā ar šķēršļiem, kurus abi lika Vaita lobētajām biznesa interesēm.

1978. gada novembrī Sanfrancisko satrauca baisa vēsts no Dienvidamerikas valsts Gajanas. Uz turieni pēdējos gados bija pārcēlušies nepilns tūkstotis sludinātāja Džima Džonsa sekotāju, lai tropu zemē dibinātu sev utopisku laimes zemi. Bija izpaudušās ziņas, ka daži aizbraukušie tiekot Džonsa kopienā turēti pret savu gribu. Ziņas pārbaudīt devās Savienoto Valstu senators Leo Raiens, bet viņa vizīte beigusies ar šausminošu traģēdiju. Džonsa sekotāji bija noslepkavojuši Raienu, trīs žurnālistus un vienu kopienu atstāt gribētāju, un pēc tam izdarījuši kolektīvu pašnāvību. Pavisam dzīvību bija zaudējuši 918 bijušie Sanfrancisko iedzīvotāji, tai skaitā 270 bērni. Pilsētu pārņēma sēru noskaņojums, un uz laiku tika noliktas malā aktuālākas lietas, tai skaitā jautājums par bijušā pilsētas domnieka Dena Vaita atjaunošanu amatā.

Pirmdienā, 1978. gada 27. novembrī Dens Vaits, kurš tobrīd strādāja Sanfrancisko policijā, ieradās mērijā un vēlējās steidzami runāt ar mēru Džordžu Moskoni. Ienācis mēra birojā, Vaits izvilka dienesta pistoli, divas reizes iešāva mēram vēderā, pēc tam divas reizes galvā. Tad Vaits apņēmīgā solī devās uz ēkas pretējo spārnu, kur atradās viņa bijušā kolēģa, domnieka Hārvija Milka kabinets. Te viņš lūdza Milku uz sarunu zem četrām acīm blakus esošajā konferenču telpā. Tur starp abiem izcēlās strīds, un rezultātā Milks dabūja trīs lodes krūtīs, vienu mugurā un divas galvā. Kā Moskoni, tā Milks mira notikuma vietā.

Sanfrancisko ugunsdzēsības dienesta virsnieks Dens Vaits kļuva par pilsētas domnieku 1977. gadā. Vaits atbalstīja lielos biznesa projektus, kuros varēja izvērst plašu darbošanos, apgrozījās lieli līdzekļi un tajos piedalījās ietekmīgas biznesa haizivis. Tas drīz vien noveda Vaitu un viņa domubiedrus pilsētas domē konfliktā ar mēru Moskoni un liberālajiem domniekiem, kuri orientējās uz atsevišķo pilsētas rajonu sociālās infrastruktūras un vides kvalitātes uzlabošanu. Viens no šiem liberāļiem bija arī Milks, pie tam Vaitu, kurš bija konsekvents konservators it visā, īpaši tracināja tas, ka Milks neslēpa savu homoseksualitāti.

1978. gada rudenī Sanfrancisko pieņēma homoseksuālistu tiesību dekrētu, un 10. novembrī Vaits atkāpās no amata, protestējot pret šo lēmumu, kā arī pārāk mazās domnieka algas dēļ. Tomēr jau pēc dažām dienām, aprunājies ar saviem domubiedriem no biznesa aprindām, Vaits lēmumu mainīja un lūdza viņu atjaunot domnieka amatā. Taču mēram Moskoni jau bija cits kandidāts.

Tā arī līdz galam palika nenoskaidrots, kas noveda Denu Vaitu līdz politisko un idejisko pretinieku noslaktēšanai. Par dubultslepkavību ar iepriekšēju nodomu pēc Kalifornijas likumiem draudēja nāvessods. Tomēr brašā šāvēja advokātiem izdevās pārkvalificēt apsūdzību par slepkavību bez iepriekšēja nodoma. Būtisks arguments prāvā bija tas, ka Vaits, kurš līdz tam bija liels veselīga uztura piekritējs, pēdējā laikā bija pārgājis uz ātrās ēdināšanas maltītēm. Advokāti to minēja kā nepārprotamu psihes izmaiņas apliecinājumu, bet prese sagrozīja argumentācijas jēgu, rakstot, ka prāvā minētie hamburgeri un kokakola traktēti kā viņa psihisko noviržu iemesls.

Prese radīja apzīmējumu „Twinky defence” – burtiski „Virtuļu aizstāvība”. Tas nu jau iegājies amerikāņu juridiskajā žargonā kā apzīmējums gadījumiem, kad aizstāvība kā apsūdzētā rīcības iemeslu meklē kādu vielu negaidītā iedarbībā uz organismu.

1952. gadā Londonas Vestendā pirmo reizi tika izrādīta Agatas Kristi krimināldrāma „Peļu slazds”. To var dēvēt par veiksmīgāko iestudējumu pasaules teātra vēsturē, jo tas tiek izrādīts joprojām un nu jau piedzīvojis vairāk nekā 28 000 izrāžu.

Kristofers Rens: Ko tad jaunu raksta avīzēs?

Keizvela jaunkundze: Nekas īpašs. Kārtējā politiskā krīze un… jā, kāda eleganta slepkavība.

Kristofers Rens: Slepkavība!? O, dodiet šurp! Es vienkārši dievinu slepkavības!

Keizvela jaunkundze: Raksta, ka slepkava esot maniaks, kurš kaut kur Pedingtonā nožņaudzis sievieti. Laikam seksuālais maniaks.

Kristofers Rens: Cik maz detaļu! Policija meklē cilvēku, kuram mugurā tumšas krāsas mētelis, mīksta filca platmale, gaišs kakl… auts.

Keizvela jaunkundze: Precīzs apraksts. Piemērots jebkuram.

Kristofers Rens: Bet ja policija meklē šo cilvēku, tad taču viņš tiek uzskatīts par slepkavu?

Keizvela jaunkundze: Ļoti iespējams.

Džeilzs: Un kā tad sauc nogalināto?

Keizvela jaunkundze: Morīna…

Kristofers Rens: Morīna Laina.

Džeilzs: Jauna? Veca?

Kristofers Rens: Nav teikts. Ziniet, pēc laupīšanas neizskatās.

Keizvela jaunkundze: Es jau teicu – seksuālais maniaks.

Jauns angļu pāris iekārtojis pansiju mantotā īpašumā Berkšīras grāfistē un uzņem tajā pirmos viesus. Pēkšņi sācies sniegputenis – gluži neraksturīgs šim apgabalam Anglijas dienviddaļā – nošķir Monksvelu no ārpasaules un iesprosto tajā visus, kas tur ieradušies. Šādos apstākļos sāk risināties notikumi Agatas Kristi detektīvdrāmā „Peļu slazds”. Atskaņotais fragments ir no Valmieras teātra 2009. gada uzveduma Oļģerta Krodera režijā. Savukārt lugas pirmizrāde Londonas Vestendā, New Ambassadors Theatre, notika 1952. gada 25. novembrī. Ne lugas autore, ne teātris toreiz nevarēja iedomāties, ka šis iestudējums kļūs par absolūtu ilgspēlēšanas rekordistu – tas joprojām tiek izrādīts un nu jau piedzīvojis vairāk nekā 28 000 izrāžu.

Lugas pirmsākums bija raidluga britu valsts radiokompānijā BBC, kas tapa kā veltījums karaļa Džordža V sievai karalienei Mērijai viņas astoņdesmit gadu jubilejā. Kronētā persona izteica lūgumu, lai viņai tiktu veltīts Agatas Kristi darbs. Raidluga „Trīs aklas peles”, kuras pamatā bija slavenās kriminālrakstnieces tāda paša nosaukuma novele, izskanēja ēterā 1947. gadā. Kad nāca piedāvājums pārstrādāt raidlugu skatuvei, izrādījās, ka jāmaina nosaukums, jo iestudējums ar nosaukumu „Trīs aklas peles” bija rādīts Vestendā jau pirms Otrā pasaules kara. Tad rakstnieces znots Entonijs Hikss ieteica nosaukumu „Peļu slazds”. Tieši šādi dāņu princis Hamlets zināmajā Šekspīra traģēdijā nodēvēja izrādi, kuru viņa nolīgtie aktieri demonstrēja karalim Polonijam, lai izprovocētu viņu atklāt savu nepievilcīgo lomu Hamleta vecākā nāvē.

New Ambassadors Theatre Agatas Kristi „Peļu slazdu” izrādīja divdesmit vienu gadu – līdz 1974. gadam. Tad uzvedums nemainītā veidā tika pārcelts uz kaimiņos esošo St. Martin’s Theatre, kuram ir lielāka zāle. Tā kā iestudējumā un aktieru ansamblī nekas netika mainīts, tas saglabāja savu izrāžu bilanci un līdz ar to arī rekordu. Bez pašas izrādes Ginesa rekordu grāmatā iekļuvis arī aktieris Deivids Reivens, kurš spēlējis Majora Metkafa lomu 4575 „Peļu slazda” izrādēs. Pavisam pagājušajās 66 sezonās leģendārajā iestudējumā tēlojuši vismaz 474 aktieri.

Kas gan ir šīs izrādes fenomenālās ilgmūžības pamatā? Protams, šobrīd iestudējums ir ieguvis milzu tirgvedības inerci – ļoti daudzi vēlas to redzēt tieši tāpēc, ka tai pieder rekords. Tomēr, kā atzīst vairums kritiķu, „Peļu slazda” noslēpuma atminējums jāmeklē perfektajā sižeta intrigā. Bariņš ļaužu tiek ieslodzīti vienuviet un, slepkavas klātbūtnes apdraudēti, tiek konfrontēti ar viņu pagātni, kurā katram ir kas noklusējams. Un uz slepkavas lomu šai kompānijā var pretendēt teju jebkurš.

1991. gada 24. novembrī 45 gadu vecumā no AIDS izraisītām komplikācijām mirst grupas "Queen" līderis Fredijs Merkurijs.

Sakāpināta emocionalitāte un teatrālisms raksturo viņa mūziku un izpildījuma manieri. Plašais balss diapazons, iespaidīga vokālā tehnika un harismātiskais skatuves tēls padarīja viņu par vienu no spilgtākajiem vokālistiem roka vēsturē.

Tas ir Fredijs Merkurijs, kurš piedzima Zanizibārā ar vārdu Farohs Bulsara. Zēns jau skolas vecumā izrādīja spilgtu muzikalitāti, apguva klavierspēles pamatus un aizrāvās ar angļu un amerikāņu rokenrolu. 12 gadu vecumā viņš izveidoja pirmo grupu.

Sākoties Zanzibāras revolūcijai ģimene emigrēja uz Lielbritāniju, kur, studējot mākslu un grafisko dizainu, Farohs turpināja  muzicēt mazzināmās Liverpūles un Londonas grupās. Vārdu Fredijs Merkūrijs Farohs pieņēma pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, kad viņš jau bija kļuvis par Londonas grupas "Smile" dziedātāju, un tieši Fredijs mudināja šo blici pārdēvēt par "Queen", grupu, kas drīz viena kļuva par vienu no populārākajām pasaulē.

Esot slavas zenītā Fredijam Merkurijam diagnosticēja HIV. Tiesa, to viņš ilgu laiku neatklāja nevienam, par diagnozi nezināja pat grupas biedri. Dziedātājs to paturēja noslēpumā vairākus gadus, līdz pēdējām ierakstu sesijām Šveicē, kuras noslēdzās 1991. gada maijā. Tikai tad par savu slimību viņš pateica saviem tuvākajiem, turpmāk viņi bija tie, kuri dienu un nakti pieskatīja viņu. Tā kā viņa stāvoklis pēdējos mēnešos strauji pasliktinājās, Fredijs atļāva draugiem un ģimenes locekļiem sevi apciemot, taču tikai noteiktos laikos.

Lai gan dziedātājs dzīves pēdējos gados bija piedzīvojis straujas pārmaiņas ārienē, kā arī koncertarbības izbeigšana deva iemeslu biežām un spekulācijām par to, ka kaut kas Frediju nav kārtībā, baumas par nopietnu slimību allaž tika noliegtas līdz 1991. gada 23. novembrim, kad "Queen" menedžments izplatīja oficiālu paziņojumu, kurā atzina, ka jau vairākus gadus Merkūrijs ir HIV pozitīvs un inficējies ar AIDS. Nākamajā dienā Merkurijs nomira no AIDS veicinātas bronhiālās pneimonijas.

Fredija draugs un personīgais asistents Pīters Frīstouns aprakstīja pēdējo reizi, kad viņam bija atļauts apmeklēt dziedātāju vien mazāk kā nedēļu pirms viņa nāves.

"Ieradās viņa vecāki un māsa  kopā ar vīru Rodžeru un abiem bērniem. Režisējot notikumus no gultas, viņš ar pārcilvēcīgu piepūli varēja viņus izklaidēt kādas divas vai trīs stundas. Tas joprojām bija Fredijs, kas viņus sargāja, liekot viņiem domāt, ka viņiem nav, par ko uztraukties. Mēs runājām par tēju, mājās gatavotām sviestmaizēm un veikalā pirktām kūkām. Neviens nezināja, ka šī būs pēdējā reize, kad viņi Frediju redzēs dzīvu."

Nedēļu pēc šīs tikšanās, sestdienā, Fredijs bija nonācis komā, un svētdienas vakarā dziedātājs zaudēja cīņu ar AIDS.

"Tā bija ļoti skumja diena, kad viņš nomira 1991. gada novembrī, bet saskaņā ar mūsu reliģiju, kad ir īstais brīdis, jūs to nevarat mainīt. Jums ir jāiet. Dievs viņu mīlēja vairāk un gribēja, lai Fredijs būtu kopā ar viņu, un tas ir tas, ko es paturu prātā. Neviena māte nevēlas redzēt savu dēlu mirstam, bet tajā pašā laikā viņš ir paveicis vairāk pasaules labā, nekā daudzi cilvēki varētu paveikt 100 gados," pēcāk teica dziedātāja māte.

Tikmēr dziedātāja grupas biedrs Braeins Mejs uzskata, ka Fredijs būtu varējis dzīvot, ja būtu pieejami tie medikamenti, kas tirgū nonāca īsi pēc Merkurija nāves.

23. novembris ir Ainažu jūrskolas dzimšanas diena. Skolu 1864. gadā ar Krišjāņa Valdemāra atbalstu un tieši pēc viņa ierosinājuma nodibināja Kristians Dāls, kurš bija Igaunijas zviedru izcelsmes tālbraucējs kapteinis, arī polārpētnieks, un jūrskolu pedagogs, vairāku pētniecisko darbu un jūrskolu mācību grāmatu autors.

Kristāns Dāls bija ne tikai skolas dibinātājs, bet arī skolas priekšnieks un navigācijas priekšmetu skolotājs. Kristiāns Dāls bija tautskolotājs ar demokrātiskiem ideāliem, ko veiksmīgi piepildīja dzīvē. Līdz mūsdienām vēl ir saglabājusies leģenda, kā Dāls vērtēja jūrskolnieku zināšanas: „Uz pieci” zina tikai Dievs, „uz četri” – skolotājs, un skolēnam paliek „trīs”.

Kristiāns Dāls kopā ar savu tuvāko līdzgaitnieku skolotāju Nikolaju Raudsepu un labākajiem audzēkņiem veica polāro ekspedīciju līdz Obas upes grīvai un no turienes augšup pa upi – kopā divus tūkstošus kilometru. Bet tas gan bija divpadsmit gadu pēc pirmās jūrskolas Latvijā dibināšanas, kam naudu dibināšanai ziedoja tolaik turīgākie Ainažu apkārtnes zemnieki. Viens no viņiem – Jānis Veide, skolai atvēlēja savu māju un pēcāk uz skolai dāvinātā gruntsgabala uzcēla divstāvu ēku.

Iesākumā mācības bija bez maksas, un skolēni jūras prasmes apguva latviešu un igauņu, bet vēlāk arī krievu valodā. Tā bija tautskola ar specializāciju jūrniecības pamatos, bet eksāmenus audzēkņi devās kārtot uz Rīgu vai Pērnavu. Skolas izveidošana palīdzēja rasties turīgai latviešu jūrniecībai un panāca piekrastes reģionu attīstību daudz plašākā nozīmē – sākot no kuģu būves un kokapstrādes, līdz ar tirdzniecību un jaunu ekonomisku un zinātnisku ideju ieviešanu dzīvē.

Grūti pateikt, vai Ainažu jūrskolai būtu bijuši tādi panākumi, ja nebūtu skolotāja Kristiana Dāla. Īpaši nozīmīga bija viņa izstrādātā mācību programma un darba metodika. Sākuma gados mācību grāmatas jūrskolā bija tikai svešvalodās. Dāls tās pa vakariem iztulkoja un dienā vienkāršotā valodā lasīja priekšā saviem mazizglītotajiem audzēkņiem, kas visu teikto ar spalvu kaligrāfiskā rokrakstā pierakstīja savās kladēs. 

Ainažu jūrskolas slava ātri vien izplatījās pa visu Krievzemi – un jau pāris gadu vēlāk Krievijas impērija izdeva pavēli radīt plašu skolu sistēmu, balstoties tieši uz Ainažu jūrskolas paraugu. Rezultātā izveidoja 40 jaunas jūrskolas, no kurām 11 atradās Latvijā. Visās 40 jaunradītājās jūrskolās mācības tāpat kā Ainažos bija bez maksas, dzimtajā valodā un jūras prasmes varēja apgūt ikviens, kuru tas interesēja. Rezultātā gadsimtu mijā Ainažu jūrskola ieguva augstākās kategorijas statusu un nu te prasmes apguva tālbraucēju kuģu kapteiņi.

Kā jau minēju, ap to laiku  Ainažu jūrskolas vajadzībām tika uzceltas vairākas jaunas ēkas, un skolā nu varēja mācīties vēl vairāk audzēkņu. Trešdaļa no viņiem saņēma tālbraucēja kapteiņa vai stūrmaņa diplomu. Jūrskola pastāvēja 50 gadus – līdz Pirmajam pasaules karam.

Kara laikā krievu armija saspridzināja un nodedzināja ostu, sagrāva tās infrastruktūru, tika iznīcināti arī burukuģi, kuri tajā brīdī atradās ostā. Pēc kara jūrskolas ēkā izvietojās ostas valde un pamatskola. Šobrīd Ainažu jūrskolā iekārtots muzejs, kas ir piemiņas vieta pirmajai latviešu profesionālajai jūrskolai un tās absolventiem – latviešu un igauņu kapteiņiem un stūrmaņiem.

1975. gada 22. novembrī tronī kāpa Spānijas karalis Huans Karloss I. Spānijai atkal bija karalis pēc 44 gadu pārtraukuma – republikas, pilsoņu kara un ģenerāļa Franko diktatūras.

Pēc tam, kad 1939. gadā Spānijas pilsoņu karā uzvarēja nacionālisti, valsti ar stingru roku vairākas desmitgades vadīja ģenerālis Fransisko Franko. Kaut arī Spānijā bija stipra monarhijas tradīcija un monarhisti veidoja ievērojamu daļu no pilsoņu kara rezultātā pie varas nākušajiem spēkiem, Franko nesteidzās atdot troni karalim, kuram to bija atņēmusi  viņa sagrautā Spānijas republika. 1947. gadā diktators gan deklarēja, ka monarhija tikšot atjaunota, un Spānijas karaļnama pārstāvji varēja atgriezties dzimtenē, taču konkrēti monarhijas restaurācijas termiņi netika minēti. Bija diezgan skaidrs, ka Franko nevēlas atjaunot 19. gadsimtā izveidojušos konstitucionālās monarhijas modeli, bet gan domā par absolūtismu – īstu anahronismu tā laika Rietumeiropai. Pienākot pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, un arī paša vadoņa mūžam ieritot astotajā gadu desmitā, aktualizējās jautājums par nākamo valsts galvu. Diktators negribēja kā savu sekotāju redzēt likumīgo troņmantnieku, Barselonas grāfu Huanu, kuru uzskatīja par pastāvošajai kārtībai bīstamu liberāli. Daudz cerīgāks viņam šai ziņā šķita Huana dēls princis Huans Karloss, un pēdējais arī visai veiksmīgi uzturēja vecišķajā vadonī šo ilūziju, zvērēdams uzticību valdošās Falangistu partijas principiem un stādamies plecu pie pleca ar diktatoru parādēs un oficiālās pieņemšanās. Franko acīmredzot negribēja noticēt viņa ministru reizumis pienestajām ziņām par prinča slepenām tikšanās reizēm ar pagrīdes un trimdā esošās opozīcijas līderiem. 1975. gada 20. novembrī ģenerālisimuss Franko slēdza acis uz mūžu, domājams, būdams puslīdz drošs, ka varas mantinieks ies viņa iemīto autoritārisma, konservatīvisma un nacionālisma ceļu. Viņš maldījās. 1975. gada 22. novembrī, kad Huans Karloss I oficiāli kāpa Spānijas tronī, viņš uzsāka šajā Pireneju pussalas valstī ilgi gaidīto demokratizācijas procesu.

Jaunā monarha uzdevums nepavisam nebija viegls. Par spīti jau iedibinātajām saiknēm ar kreiso un liberālo opozīciju, daudzi šai flangā joprojām neuzticējās karalim kā Franko ieliktenim. Savukārt radikālās frankistu aprindas uzlūkoja viņu kā atkritēju, kurš nodod idejas, kurām vēl nesen zvērējis uzticību. Ievērojot frankistu joprojām lielo iespaidu armijā un radikālās tendences kreisajā flangā, kā arī basku atbrīvošanās kustības izvērsto bruņoto cīņu, demokratizācijas procesa fonā jau atkal sāka vīdēt pilsoņkara rēgs. Par laimi salīdzinoši daudzi gan falangistu totāli kontrolētajā likumdošanas sapulcē – Ģenerālkortesos, gan pašā Falangistu kustībā, bet jo sevišķi spāņu sabiedrībā saprata pārmaiņu nepieciešamību. Par Huana Karlosa uzticamu sabiedroto kļuva Falangistu kustības līderis Adolfo Suaress, kuru karalis iecēla par pirmo premjerministru pēc Franko ēras. Ar Suaresa atbalstu izdevās panākt, ka Ģenerālkortesi nobalso par reformu likumiem, tiek sarīkotas demokrātiskas vēlēšanas un 1978. gada referendumā pieņemta jauna konstitūcija. Vecā sistēma tika noārdīta, izmantojot pašas šīs sistēmas politiskos mehānismus. 1981. gada februārī gan notika valsts apvērsuma mēģinājums, kad parlamentā ielauzās bruņoti tā dēvētās Pilsoņu gvardes virsnieki. Karalis uzrunāja tautu televīzijā, aicinot nelokāmi atbalstīt demokrātiju. Pēc šiem notikumiem spāņu komunistu līderis Santjago Korriljo, kurš sākotnēji bija izturējies pret Huanu Karlosu I ar neuzticību un ironiju, uzstājoties televīzijā, izsaucās: „Dievs, sargi karali!” un piebilda: „Šodien mēs visi esam monarhisti!”

T.s. garantiju marka – Vācijas jaunā valūta, kas stājās spēkā 1923. gada 20. novembrī – deva cerības, ka pēc turpat diviem gadiem hiperinflācijais valstij izdosies stabilizēt savu valūtu un ekonomiku. Cerības attaisnojās, bet rūgtums pēc pārciestās krīzes palika.

Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā jaunā vācu demokrātija piedzīvoja pasaules vēsturē, šķiet, pazīstamāko hiperinflācijas periodu, kurš galu galā tomēr noslēdzās 1923. gada 20. novembrī, kad Vācijas Garantiju banka laida apgrozībā jaunu naudu – tā saukto „rentenmarku” jeb, tulkojot, „garantiju marku”.

Galvenais hiperinflācijas iemesls Vācijā ir Versaļas miera līgums, kuru Pirmajā pasaules karā uzvarētajai Vācijai nākas noslēgt ar uzvarētājām valstīm. Vācijai jāizmaksā Antantes valstīm reparācijas – sākotnēji piestādītais rēķins ir 269 miljardi zelta marku, ko vēlāk samazina līdz 132 miljardiem. Paredzēts, ka Vācija maksās līdz pat 1984. gadam. Vācieši piekrīt, paredzot, ka, lai iegūtu izmaksām nepieciešamo zeltu un ārzemju valūtu, Vācija strauji samazinās iekšējo patēriņu un strauji kāpinās eksportu, kas galu galā izrādīsies reparāciju saņēmējiem neizdevīgāk nekā atlaist vāciešiem šo „soda naudu”. Kaut kas līdzīgs tiešām notiek, tomēr pirms tam Vācija piedzīvo dramatisku nacionālās valūtas vērtības kritumu, jo reparācijās tiek atdotas zelta un ārvalstu valūtas rezerves, ar kurām garantēta markas vērtība.

Līdz 1922. gada vidum marka lēnām slīd lejup, sasniedzot kursu 320 markas par amerikāņu dolāru – Versaļas līguma slēgšanas brīdī šis kurss bija apmēram 8,5 markas par dolāru. Taču tad izpaužas vēstis, ka vairāku amerikāņu finansistu organizētās konferences par Vācijas reparāciju maksājumu pārskatīšanu beigušās bez panākumiem, un sākas straujš kritums, līdz decembrim sasniedzot rādītāju 8000 marku par dolāru. Cenu kāpums pašā Vācijā šī pusgada laikā sasniedz 16 reizes. 1923. gada janvārī franču un beļģu armijas okupē Rūras rūpniecības rajonu, lai nodrošinātu, ka Vācija reparāciju maksājumus veic nevis bezvērtīgajās papīra markās, bet precēs, pirmām kārtām – akmeņogļu piegādēs. Tas ir smags trieciens vācu ekonomikai, un sākas īsta hiperinflācijas lavīna. 1923. gada otrajā pusē apgrozībā jau ir naudas zīmes ar 14 nullēm – simts triljonu marku nominālvērtībā. Ap šo laiku cenas dubultojas ik pa pāris dienām, un daži vācieši atklāj, ka nav vērts mēģināt mainīt vērtību zaudējušo papīrmarku pakas pret malku – prātīgāk tās pa taisno lādēt taupības krāsniņās.

Tomēr Vācijai izdodas atmosties no šī finansu murga. Valsts izveido Garantiju banku, kurā iegulda tai piederošos nekustamos īpašumus 3,2 miljardu pirmskara marku vērtībā. Garantiju banka laiž apgrozībā jaunu naudu – garantiju marku, kas tiek apmainīta pret devalvēto papīrmarku ar kursu viena pret vienu miljardu. Kad inflācija pārvarēta, Vācijas ekonomika attīstās ļoti sekmīgi līdz pat vispasaules ekonomiskajai krīzei sešus gadus vēlāk. Tomēr tieši inflācijas periods iesakņo vāciešos dažus priekšstatus, kurus vēlāk pedalizē Hitlers un viņa kompānija, veidojot sev nepieciešamo vācu tautas ienaidnieku tēlu. Pirmkārt, hiperinflācija vāciešu apziņā nesaraujami – un pamatoti – asociējas ar Versaļas mierlīgumu un rietumu valstīm kā netaisniem un nežēlīgiem pāridarītājiem. Otrkārt, šī krīze piemeklē vēl nenobriedušu demokrātiju, un daudziem demokrātija sāk asociēties ar nestabilitāti, kamēr vecie labie ķeizara varas gadi – ar pārticību un uzplaukumu. Treškārt, finansu sfērā liels ir ebreju tautības darbinieku īpatsvars, un tā kā pat demokrātiskā Vācijas valdība nekautrējas brīžiem pasludināt finansu spekulantus par galvenajiem hiperinflācijas vaininiekiem, nacistiem nenākas grūti mālēt savos propagandas materiālos „nelieti žīdu”, kurš iedzīvojas uz līdzpilsoņu nelaimes rēķina.

Kā kara vajadzībām pielāgots vācu tirdzniecības kuģis spēja nogremdēt vienu no modernākajiem Austrālijas jūras spēku kreiseriem? Duelis Indijas okeānā 1941. gada 19 novembrī starp vācu palīgkreiseri „Korfmorāns” un austrāliešu vieglo kreiseri „Sidneja” joprojām ir noslēpumā tīts.

Šai kaujai nav bijis tālejošu seku armiju un valstu likteņos, bet toties ar to saistās neatminētas mīklas. Runa ir par divkauju, kuru divi kuģi – Austrālijas Karalisko jūras spēku vieglais kreiseris „Sidneja” un Vācu kara flotes palīgkreiseris „Kormorāns” – izcīnīja Indijas okeānā 1941. gada 19. novembrī.

Austrāliešu vieglais kreiseris „Sidneja” kaujas brīdī bija vēl pavisam jauns un, attiecīgi, moderns kuģis – tas tika nolaists ūdenī tikai 1935. gadā ar 12 lielgabaliem, astoņiem torpēdu aparātiem un pretgaisa aizsardzības ložmetējiem. 19. novembrī, atgriežoties no kravas kuģa eskortēšanas, „Sidneja” netālu no Austrālijas rietumu krasta pamanīja kādu neidentificētu kuģi, un devās noskaidrot tā piederību. Kuģis izskatījās pēc civila transporta, bet patiesībā tas bija Trešā Reiha kara flotes diversiju kuģis „Kormorāns”.

„Kormorāns” patiešām būvēts kā kravas kuģis – nolaists ūdenī 1938. gadā, bet 1940. pārbūvēts par tā dēvēto palīgkreiseri. Tam nav bruņu korpusa, taču ieroču arsenāls ir diezgan nopietns – uz „Kormorāna” uzstādīti seši lielgabali, kuru kalibrs tikai nedaudz atpaliek no „Sidnejas” spēcīgākajiem ieročiem; ir arī torpēdu aparāti. „Kormorāna” uzdevums – uzturēties Dienvidu puslodes jūrās un gremdēt britu un to sabiedroto transportkuģus. „Sidneja” tuvojas „Kormorānam”, austrālieši pieprasa precīzāku identifikāciju, tai pašā laikā arvien vairāk pietuvodamies. Kapteinis Detmerss nolemj novilcināt sadursmi, cik vien iespējams, jo tuvākā distancē kara kuģa korpusa bruņas un jaudīgākā artilērija dod mazāk priekšrocību. „Sidneja” neuzmanīgi satuvinās, un jau pirmā vāciešu zalve rada pamatīgus postījumus, savukārt pirmie austrāliešu šāviņi aizlido pāri „Kormorānam”. Vāciešiem esot izdevies ātri izsist no ierindas divus no četriem austrāliešu lielgabalu torņiem, tomēr arī „Sidnejas” šāviņi beidzot trāpījuši „Kormorānam” skurstenī un mašīntelpā – tur sācies ugunsgrēks, un visai drīz vācu kuģa dzinēji bijuši pagalam. Tomēr arī „Sidneja” smagi cietusi, viens no artilērijas torņiem eksplodējis, uz klāja plosījies ugunsgrēks, un kreiseris cīņas lauku pametis. Iestājoties tumsai, vācieši vērojuši tai pusē, kurp devies austrāliešu kuģis, ugunsgrēka atblāzmu un vēl pēc kādām stundām dzirdējuši vairākas spēcīgas eksplozijas. Tikmēr viņi paši pametuši „Kormorānu” un sēdušies glābšanas laivās, iepriekš izvietojot kuģī spridzekļus. Tāda ir versija, kuru vēlāk austrāliešu izmeklētājiem pauž kapteinis Detmerss un 320 izdzīvojušie viņa komandas vīri. Austrāliešu versiju nav kam izstāstīt, jo ne „Sidneja”, ne kāds no tās 645 jūrniekiem kopš tās novembra nakts nav redzēts nedz dzīvs, nedz miris.

Kaislības ap šo nu jau pirms vairāk nekā pusgadsimta notikušo kauju tā arī negrib rimties, sevišķi Austrālijā. Austrālieši nav gatavi pieņemt domu, ka pārbūvēts tirdzniecības kuģis spējis aizraidīt okeāna dzelmē vienu no tobrīd modernākajiem viņu kara flotes kreiseriem. Viņi negrib noticēt kapteiņa Berneta neuzmanībai, nesagatavotam pietuvojoties iespējami bīstamam objektam. Izskan pieņēmumi, ka „Kormorāns” pacēlis balto karogu, bet pēc tam nodevīgi atklājis uguni; ka vācieši apšāvuši izdzīvojušos austrāliešus, ka „Kormorānam” palīdzējusi japāņu zemūdene. Pēdējais pieņēmums ir pavisam maz ticams, jo Japāna tobrīd vēl ir neitrāla valsts, bet pavisam drīz tiešām grasās iesaistīties pasaules karā, un šādos apstākļos diez vai riskētu lieki piesaistīt uzmanību. Un arī kapteiņa Detmersa un viņa komandas vainošana kara noziegumos balstās pamatā tādos argumentos, kā: Detmerss taču ir nacistu flotes virsnieks, un ikviens nacistu virsnieks ir potenciāls kara noziedznieks. Daudzi jautājumi gūtu atbildes, ja veiktos atrast vienu vai abus nogrimušos kuģus, taču tas nav izdevies nevienai no daudzajām ekspedīcijām – visus mīklu atminējumus pagaidām rūpīgi glabā Indijas okeāna dzīle.

1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas pirmajai Pagaidu valdībai tūdaļ nācās saskarties ar daudziem apdraudējumiem. Tās bija ne tikai ārējās agresijas briesmas, tobrīd – pirmkārt no padomju Krievijas puses. Tāpat valstij draudēja bads, jo lauksaimniecība bija smagi cietusi nule pabeigtajā Pirmajā pasaules karā.

„Mums jau te nu notikuši lieli notikumi. Pirmdien atklājās un stādījās priekšā „neatkarīgā Latvija”, kuras skatīties un klausīties es ar biju aizgājis – ar visu kāsu. Tā laiviņa nu ir izbraukusi plašajā pasaules jūrā, lai nu Dievs to sargā un vada. Kaut paši stūrmaņi to arvienu apdomātos, pavadītāji jau domā sirsnīgi un labi. Bet, ievērojot bailīgos viļņus, nezin vai pēc gada jaunās Latvijas sejs būs vairs tas, kas tagad, – viss attīstās briesmīgi ātri un ne ik reizi, kā cerēts, uz labu pusi.” Tā rakstīja latviešu prozas klasiķis Apsīšu Jēkabs savam dēlam Atim pāris dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, kuru viņš, kā izriet no rakstītā, bija vērojis klātienē toreizējā Rīgas pilsētas Otrajā teātrī 1918. gada 18. novembrī.

Apsīšu Jēkaba bažas par jaundibinātās valsts nākotni saistījās pirmām kārtām ar ārējiem un iekšējiem draudiem no lielinieku puses, un šai ziņā viņam, protams, bija pilnīga taisnība. Tomēr nupat izveidotās Latvijas stabilitātei ne mazāk draudīgs bija arī bada rēgs. Ne velti savā runā valsts proklamēšanas sapulcē ministru prezidents Kārlis Ulmanis pārtikas jautājuma risināšanu bija minējis kā pirmo jaunās valdības uzdevumu. Kādā 1918. gada decembra sākumā Savienotajās Valstīs publicētā kartē, kas raksturo pārtikas apgādes situāciju Eiropā, Latvija un arī tās kaimiņvalstis – Polija, Lietuva, Igaunija, Somija, Krievijas ziemeļrietumu daļa – iezīmēta kā viena no bada pārņemtajām zonām. To apliecina arī laikrakstu ziņas par vācu okupācijas iestāžu nodrošinātajām pārtikas normām Rīgas iedzīvotājiem.

1918. gada novembrī katrs rīdzinieks varēja saņemt ceturtdaļmārciņu maizes un piecas astotdaļas mārciņas kartupeļu dienā. Pārrēķins gramos var nedaudz atšķirties, atkarībā no tā, vai tika izmantota Krievijas vai Vācijas standarta mārciņa, bet, jebkurā gadījumā, normas nepārsniedza 125 gramus maizes un apmēram 300 gramus kartupeļu. Latvijas lauksaimniecību karš bija skāris smagi. Kurzemi un Zemgali lielā mērā iztukšojusi bēgļu kustība, savukārt stāvokli agrākajā frontes zonā gar Daugavu raksturoja kāda vēstule izdevumam „Līdums” no Sēlpils puses: agrākajos tīrumos līkumo plašas tranšeju sistēmas un vīd šāviņu bedres, un līdz pat 75% zemnieku saimniecību iznīcinātas visas ēkas – zemnieki mitinās zemnīcās un pat sakņu pagrabos. Vācu okupācijas iestādes bija visai nežēlīgi ekspluatējušas Latvijas lauksaimniecību, un, kā vēlāk atmiņās vēstīja daži Pagaidu valdības darbinieki, nebūt nesteidzās ar savu krājumu nodošanu Latvijas valdībai, toties apgādes funkcijas gan steidzās pārlikt uz tās pleciem. Visu vēl sarežģīja bēdīgais transporta stāvoklis – lokomotīvju un vilcienu sastāvu trūkums, dažviet kara bojātie tilti.

Latvijas valsts kopējo situāciju tās pastāvēšanas pirmsākumos vēlāk raksturoja Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis, kurš, starp citu, šo amatu pēc tam pildīja vairāk nekā divdesmit gadus. 1924. gadā viņš rakstīja: „Grūti stādīties sev priekšā, vai ir bijusi pasaulē kāda valdība, kura atrastos bēdīgākā stāvoklī par mūsu Pagaidu valdību [..]. Pirmajās dienās pēc Latvijas valsts proklamēšanas valdībai nebija ne kapeikas naudas, nebija pat telpu, kur noturēt savas sēdes, un nebija arī nekādas varas. Bet šī valdība bija stipra ar savu entuziasmu, lielo uzņēmību un neatlaidību.”