Šī diena vēsturē

Pirmie vēsturei zināmie luksofori tika uzstādīti pie britu Parlamenta Londonā 1868. gada 9. decembrī. Tas gan bija drīzāk ne sevišķi izdevies jaunieveduma mēģinājums, un līdz plašai luksoforu ieviešanai bija jāpaiet vēl vairākām desmitgadēm.

Satiksmes regulēšana ar luksofora palīdzību ir neatņemama modernās pilsētas ikdienas sastāvdaļa, un nenākas brīnīties, ka pirmoreiz šis satiksmes regulēšanas līdzeklis parādījās Londonā – pirmās industrializētās valsts Lielbritānijas galvaspilsētā. Vēsturē pirmie luksofors tika uzstādīti pie britu Parlamenta 1868. gada 9. decembrī.

Pirmo satiksmes regulēšanas iekārtu radītājs bija dzelzceļa inženieris Džons Pīks Naits, kura specializācija bija dzelzceļa semaforu konstruēšana un uzstādīšana, un pirmie Londonas luksofori bija attiecīgo dzelzceļa ierīču pielāgojums pilsētas transporta vajadzībām. Tās bija sarežģītas konstrukcijas. Dienā satiksmi regulēja ar kustīgām strēlēm. Strēles stāvoklis horizontāli nozīmēja „Stāt!”, savukārt 45 grādu leņķī – „Kustieties piesardzīgi!” Diennakts tumšajā laikā attiecīgās komandas apzīmēja sarkanas un zaļas gāzes laternas, kuras tika pagrieztas vajadzīgajā stāvoklī. Attiecīgas elektriskās sistēmas vēl nebija izgudrotas, un luksoforus manuāli darbināja policisti. Diemžēl šiem pirmajiem luksoforiem bija visai īss mūžs. Jau pēc nepilna mēneša gāzes noplūde no bojātas caurules izraisīja eksploziju, kurā smagus apdegumus guva luksoforu apkalpojošais policists. Automātiskā kustības regulēšana Londonā tika atmesta uz vairākām desmitgadēm, atgriežoties pie iepriekšējās kārtības, kad kustību ar attiecīgiem žestiem regulēja policisti.

Nākamās satiksmes regulēšanas ierīces parādījās tikai 20. gs. sākumā, kad iniciatīvu šai ziņā pārņēma Savienotās Valstis. 1912. gadā Soltleiksitijas policists Lesters Vairs izgudroja pirmo elektrisko luksoforu ar diviem gaismas signāliem un brīdinājuma skaņas signālu. Vaira izgudrojums pirmoreiz tika uzstādīts Klīvlendā, Eiklīda avēnijas un 105. ielas krustojumā. 1917. gadā Soltleiksitijā parādījās pirmā savietoto luksoforu sistēma, kas ar vienu slēdzi regulēja satiksmi sešos secīgos krustojumos, savukārt 1920. gadā vēl viens amerikāņu policists – Viljams Pots no Detroitas – radīja šodien tik pierasto trīskrāsu luksofora dizainu, ieviešot dzelteno gaismu, kas brīdina par zaļā un sarkanā signāla nomaiņu. 1922. gadā parādījās pirmie ar taimeri regulētie luksofori, un Savienoto Valstu pilsētas sāka ieviest pilnīgi automatizētas satiksmes regulēšanas sistēmas, kas ļāva pamatīgi ietaupīt uz satiksmes regulētāju algu rēķina.

1923. gadā pirmie elektriskie luksofori parādījās Eiropā. Pats pirmais tika uzstādīts Parīzē Strasbūras bulvāra un Grand Boulvard krustojumā. Tai pašā gadā pirmie elektriskie luksofori tika uzstādīti Hamburgā, nākamajā gadā – Berlīnē, sekojošajos gados arī Milānā, Romā, Prāgā un Barselonā. Anglijā luksofors atgriezās 1927. gadā, pie tam vispirms Rietummidlendas grāfistes galvaspilsētā Vulverhemptonā un tikai pēc tam Londonā. Rīga, cik var spriest no tā laika preses, bija pirmā no Baltijas galvaspilsētām, kurā tika uzstādīts luksofors. Tas notika 1939. gada februārī Dzirnavu un Brīvības ielas krustojumā.

1978. gada 8. decembris diena, kad viņsaulē aiziet bijusī Izraēlas premjerministre Golda Meira, kura ir vienīgā līdz šim sieviete, kas ieņēmusi šo amatu.

Golda piedzima 1898. gadā Kijevā, nabadzīga ebreju galdnieka ģimenē, kurā pasaulē nāca astoņi bērni, no kuriem izauga tikai trīs, tostarp Golda, kuras uzvārds piedzimstot bija Maboviča. Zīmīgi, ka Goldas pazinēji norāda, ka vārds, ko vecāki viņai deva, neatbilst viņas būtībai, jo Golda tulkojumā no jidiša nozīmē zelts, bet zelts ir mīksts metals, kamēr Goldai iekšā bijis īsts tērauda kodols un tas meitenē izpaudies jau kopš agras bērnības. Viņai bijusi prasme veidot pašai savu dzīvi un likteni.

Kad meitenei bija astoņi gadi, ģimene emigrēja uz Ameriku un viņi nonāca Milvokos, kur  Golda skolā paralēli mācībām uzsākusi aktīvu sabiedrisko darbību, mācoties 4. klasē viņa nodibinājusi biedrību, kas vāca līdzekļus, lai varētu nopirkt mācību grāmatas maznodrošinātiem skolasbiedriem. Goldas uzruna naudas līdzekļu ziedošanas pasākumā tā iespaidojusi klātesošos, ka saziedots krietni vairāk, nekā bijis nepieciešams un Golda kļuvusi par vietējo slavenību.

Tikmēr ar iztikšanu ģimenei arī Amerikā esot bijis paknapi, tāpēc jau 14 gadu vecumā paralēli mācībām viņa strādājusi gan veikalā par pārdevēju, gan Milvoku bibliotēkā. Meitenes māte gribējusi, lai Golda pamet mācības un apprecas, taču viņa atteikusies un devusies dzīvot pie savas precētās māsas, kuras mājās noritējuši intelektuālām sarunām piepildīti vakari, kad Golda diskutējusi par cionismu, literatūru, sieviešu vēlēšanu tiesībām un arodbiedrību darbību. Un kā pati Golda vēlāk atzinusi, tad šīs sarunas ietekmējušas viņas tālākajā dzīvē izdarītās izvēles.

17 gadu vecumā Golda pievienojās cionistu organizācijai, kur iepazina savu vīru, ar kuru apprecoties, abi pārcēlās uz Palestīnu, kur dzīve neesot bijusi tā spožākā. Lai samaksātu par mājokli Golda esot pieņēmusi mazgāšanā drēbes. Kad Goldas vīrs saslima ar malāriju, viņiem nācās pārcelties uz Jeruzalemi, kur Golda jau atkal iesaistījās sev tik mīļajā sabiedriskajā darbā – viņa  kļuva par strādājošo sieviešu kustības vadītāju. Var teikt, ka šīs organizācijas izveidošana 1928. gadā bija pavērsiens Goldas dzīvē, jo tieši tā viņa aizsāka savu politisko dzīvi, kas līdz pat 1948. gadam bijusi ļoti rosīga. Goda Meira bijusi mērķtiecīga un spēcīgas gribas sieviete, kura ik dienu dzīvojusi ar vienu mērķi, ar sapni par brīvu un neatkarīgu ebreju tautu. Turklāt viņa bijusi sapņotāja, kura nekad nepieļāva, ka ikdienas krīzes vai nebūšanas varētu mazināt entuziasmu un viņas pašapziņu.

Tāpēc ir diezgan likumsakarīgi, ka, parakstot Izraēlas neatkarības deklarāciju, viņa bijusi vienīgā sieviete starp parlamenta jeb kneseta deputātiem. Tajā pat gadā viņa kļuvusi par vēstnieci Padomju Savienībā, pirmajā valstī kas atzina Izraēlas neatkarību. Viņa bija arī darba ministre, kura nemieru un bezdarba laikos īstenoja sociālās labklājības politiku. Bijusi arī ārlietu ministre.

Tad pienāca 1969.gads, kad pēc premjerministra Eškola nāves viņa vietā, lielā vienprātībā izvēlēta pēctece un tā bija neviens cits, kā Golda Meira, pirmā un pagaidām arī vienīgā sieviete Izraēlas premjerministres amatā. Laiks Goldai Meirai premjeres amatā nebija viegls un piecus gadus vēlāk 1974. gadā  viņa demisionēja, aizejot no lielās politikas un līdz aiziešanai mūžībā vienīgais sabiedriskais amats, ko Golda Meira ieņēma, bija Ebreju kopienu izpētes biedrības goda prezidente.

Golda Meira viņsaulē aizgāja 1978. gadā un apglabāta Jeruzalemē, Hercla kalnā.

7. decembrī dzimis Latvijas karaflotes komandkapteinis, jūrskolu pedagogs, Latvijas zemūdenes "Ronis" komandieris un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Hugo Legzdiņš.

Hugo pasaulē nāca 1903. gada 7. decembrī Igates muižas kalpu mājā – mamma bija kurpnieku meita no Lēdurgas, tētis – muižas galdnieks. Hugo bija vēl brālis un divas māsas.

Hugo skolā gāja vispirms trīs ziemas Igates skolā, kur mācījies arī krievu valodu, jo tas vēl bija cara laiks, arī rēķināšanu un vēsturi mācījies krievu valodā.  Bijis centīgs skolēns, tiesa, gājis pagrūti ar lasīšanu. Tomēr viņu kā zēnu aizrāvuši Bībeles stāsti un žurnāls „Jaunības Tekas”, kurā ieraudzītā bilde – zemūdene ar periskopu, kiosku un lielo vilni, atstājusi spēcīgu nospiedumu Hugo dzīvē. Kā pats teicis – bilde deva ļoti lielu triecienu manā dzīvē.

Turpmākie skolas gadi pagāja kara ēnā, Hugo piedzīvoja Latvijas valsts dibināšanu un arī tēva nošaušanu padomju varas mēnešos. Legzdiņš vecākais brīvā Latvijā nodzīvoja vien četrus mēnešus un sešas dienas. Tikmēr Hugo turpināja izglītoties un 1920. gada rudenī pēc sešām pamatskolas klasēm, kas pabeigtas ar labiem panākumiem, ģimenes apspriedes laikā Hugo izcīna mammas piekrišanu dēlu laist uz Rīgu, uz tehnikumu. Mammas lielākā pretestība bijusi, jo Hugo, paša vārdiem runājot, esot bijis draņķis uzvedībā un puiku nedarbos. Bet nu viņš nosolījies tehnikumu pabeigt četros gados, vasarās strādājot zemes darbus.

Tehnikumu, kā solīts absolvējis un Hugo iesauc obligātajā dienestā, kur viņš kļuva par zemūdenes „Ronis” telegrāfistu. Tas deva iespēju doties jūrā, un tieši tobrīd brīvā Latvijā aktuāla bija jaunu jūras virsnieku sagatavošana, proti, cara laika virsnieku maiņa.

Hugo, izturot milzīgu konkursu, nonāk Krišjāņa Valdemāra jūrskolā, lai iegūtu tāljūras kapteiņa grādu. Pats sev nosolījies mācīties teicami, skolu pabeidzis pēc pāris gadiem, Hugo Legzdiņš atgriežas uz sava „Roņa” jau kā virsnieks. Kad 1935. gadā bija jautājums, kuru virsnieku sūtīt uz torpēdu virsnieku skolu Francijā, divu domu nebija, ka tas būs Hugo Legzdiņš. Studijas noslēdzās ar praksi kara flotē, ko aizvadījis uz franču zemūdenes.

Otrajam pasaules karam sākoties, Hugo ir vēl Francijā, un mājupceļš uz Latviju bija iespējams vien pa jūru. Mājupceļā pāri visai Eiropai Stokholmā, gaidot kuģi uz Somiju, Francijas vēstniecībā saticis militāro jūras atašeju, kurš piedāvājis doties atpakaļ uz Franciju un karot tur pret Vāciju, skaidra lieta, uz zemūdenēm. Pēc nakti ilgām pārdomām tomēr atteicis un vēlāk atzinis, ka tā ir viena no lietām, ko līdz mūža beigām nožēlojis.

Atgriezies Rīgā, Hugo Legzdiņš iecelts par „Roņa” komandieri, bet jau pavisam drīz atstādināts no amata un atvaļināts no kara flotes. Ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas lēmumu Hugo Legzdiņam bija aizliegts doties jūrā un viņu brīdināja, ka arī dēls nedrīkst izvēlēties jūrnieka profesiju, tāpēc padomju laikā Hugo 25 gadus nostrādāja par navigācijas, jūras astronomijas un starptautisko kuģošanas noteikumu pasniedzēju Mangaļu jūrskolā un citās mācību iestādēs, kur gatavoja kuģu vadītājus.

Kad Hugo Legzdiņš sasniedza 66 gadu vecumu un gribēja iet pensijā, izrādījās, ka kā Latvijas laikā nokalpotie gadi pensijā netika ieskaitīti, tāpēc  nostrādājis vēl sešus gadus un rezultātā mūža pensijā saņēmis 38 latus, kamēr pirmās brīvvalsts laikā alga bijusi ap 700 latu.

Hugo Legzdiņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni – 4. un 5.šķira, Zviedrijas Zobena ordeni – 2. šķira, Francijas Goda leģiona ordeni. Viņš sarakstījis grāmatu “Ronis - mana būdiņa un pils” un padomju gados grāmatu “Navigācija”. Komandkapteinis savu biogrāfiju uzrakstījis uz 580 lappusēm, ar domu, ka tas noderēs bērniem, bērnubērniem un Latvijai. Mūžībā kapteinis aizgāja 2004. gadā 101 gada vecumā.

1240. gada 6. decembrī mongoļu iebrucēji ieņēma un nopostīja Kijevu – kādreizējo Krievzemes galvaspilsētu un nozīmīgāko civilizācijas centru.

Kijeva ir senās Krievzemes centrs – lielkņazu galvaspilsēta, no kuras 10. un 11. gadsimtā plašā slāvu cilšu teritorijā izplatījās vienota – kristīgā – ticība un vienota valsts vara. Šis Kijevas kņazu varenības laiks gan jau bija pagātnē 13. gadsimtā, kad pie slāvu zemju austrumu robežām parādījās jauns biedējošs spēks – mongoļi, Krievzemē dēvēti arī par tatāriem. Ap šo laiku Kijeva bija vairs tikai vien no krievu kņazistēm un pat Kijevas lielkņaza tituls vairs nebija tik iekārojams kā savulaik – austrumslāvu zemju smagumpunkti tobrīd pārvietojušies citur: uz Novgorodu, Vladimiru un Polocku. Tomēr Kijevas krišanai hana Batija komandēto mongoļu rokās 1240. gada 6. decembrī ir simboliska nozīme.

Kijevas krišana zināmā mērā bija noslēdzošā epizode vairākus gadus ilgušajā mongoļu iebrukumā krievu zemēs. Trīs gadus agrāk – 1237. gada decembrī – mongoļi hanu Batija un Subataja vadībā iebruka Krievzemē no ziemeļaustrumiem, vispirms sagraujot Rjazaņu, pēc tam uzbrūkot tobrīd militāri spēcīgākajai krievu kņazistei – Vladimirai-Suzdaļai. Tatāru galvenais trumpis bija ārkārtīgā mobilitāte. Tā laika hronisti pat apgalvo, ka tatāru jātnieks spējot noauļot dienā to pašu attālumu, kas citiem prasot trīs dienas. Vladimiras-Suzdaļas kņazs Jurijs II nespēja koncentrēt spēkus izšķirošajai kaujai – tatāri tos pārsteidza un sakāva pa daļām. Kad Vladimira bija kritusi un kņaza pēdējie spēki sakauti, Krievzemes liktenis bija tikpat kā izlemts – te vairs nebija spēka, kas varētu līdzvērtīgi pretoties iebrucējiem. Viena pēc otrs krita Rostova, Ugļiča, Jaroslavļa, Kostroma, Gorodeca, Gaļiča, Pereslavļa-Zaļesska, Volokolamska, Tvera un citas pilsētas. Tad mongoļi atgriezās savās stepēs, lai atkal iebruktu Krievzemē 1240. gadā. Tagad viņu mērķis bija vēl nepakļautā Galīcijas-Volīnijas kņaziste, Krievzemes rietumu stūris, un Kijeva bija pirmais nopietnais šķērslis iebrucēju ceļā. Galīcijas-Volīnijas kņazs Daņilo šeit pirmo reizi sastapās kaujā ar hanu Batiju. Pilsēta krita pēc vairāku nedēļu ilgas cīņas, tika smagi izpostīta, bet mongoļi auļoja tālāk uz rietumiem, ieņemdami un izpostīdami Galīciju-Volīniju, Poliju, Ungāriju, Serbiju, Bulgāriju, un apstādamies tikai pie Vācu ķeizarvalsts robežām. Pēc šī karagājiena viņi atgriezās Volgas baseinā, kur izveidoja savu Zelta ordu un vairākus gadsimtus turēja Krievzemi bailēs un atkarībā.

Jāsaka, manis nule atstāstītā versija ir tā, kuru daudziem no mums mācīja padomju skolā. Toreiz mongoļi-tatāri tika iztēloti kā mežonīgi stepju nomadi, kuru uzvaras ķīla bijusi spēja ātri jāt un šaut no loka. Jāteic gan, šīs spējas nav īpaši noderīgas, kad jāieņem nocietinātas pilsētas. Un vispār – mongoļu militārie panākumi nebūtu iespējami bez augstas organizētības pakāpes, kāda diezin vai iespējama primitīvā cilšu sabiedrībā. Tāpēc mūsu dienās arvien biežāk sastopami viedokļi, ka baisais 1237.–1240. gada iebrukums Krievzemē un tam sekojošais mongoļu jūgs ir vairāk vēsturiska fikcija nekā realitāte. Patiesībā spēcīgākie krievu kņazi vienojušies ar mongoļiem, lai izmantotu viņu spēkus cīņai pret katoliskajiem rietumiem, kuri tobrīd uzsākuši ekspansiju Baltijā, un arī lai pakļautu dažus nepaklausīgus vasaļus. Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens – 1240. gads uz visiem laikiem laupīja Kijevai krievu zemju galvenās pilsētas lomu, un tieši tā dēvētais mongoļu-tatāru jūga periods bija laiks, kad starp citām Krievzemes pilsētām izvirzījās jauna  metropole – Maskava.

Pēdējā no četrām slavenajām senās Romas oratora Marka Tulija Cicerona runām pret Katilīnu, kuru viņš Romas Senātā teica 5. decembrī 63. gadā pirms Kristus, iezīmēja viņa uzvaru pār savu politisko pretinieku. Tiesa, tas nebūt nenozīmēja Cicerona aizstāvēto republikas ideju uzvaru.

„Quo usque tandem abutere, Catilina, patientia nostra?” – „Cik ilgi vēl tu, Katilīna, pārbaudīsi mūsu pacietību? Cik ilgi vēl tavs neprāts mūs apkaunos? Kur robežas tavai neizmērojamajai nekaunībai?” tā Romas republikas konsuls Marks Tullijs Cicerons uzsāka savu pirmo runu pret sazvērnieku Katlilīnu republikas Senāta priekšā, kurš bija sapulcējies 63. gadā pr. Kr. 8. novembrī Jupitera templī Romā – vietā, kur Romas republikas likumdevēji tradicionāli pulcējās tikai valstij draudošu lielu briesmu gadījumos. Un briesmas šoreiz nepārprotami draudēja: senators Lūcijs Sergijs Katilīna, kuram vēlēšanās nebija izdevies iegūt kāroto konsula posteni – augstāko mierlaika valsts amatu Romā, tagad grasījās to sagrābt ar varu, nogalinot konsulu Ciceronu un daudzus senatorus. Sazvērnieki jau bija veikuši vairākas slepkavības un sapulcējuši uz ziemeļiem no Romas nelegālu armiju.

„O, tempora! O, mores!” – „Ak, laiki! Ak, tikumi!” savā runā izsaucās Cicerons, jo nebūt nebija tā, ka visi senatori būtu nepārprotami likumam un pastāvošajai kārtībai uzticami: daudziem Katilīnas plānotās reformas šķita atbalstāmas. Konkrēti – viņš sevi pozicionēja kā trūcīgo plebeju aizstāvi, solot zemes pārdalīšanu un vispārēju parādu brīvlaišanu. Tieši ar Cicerona iniciatīvu bija pieņemti likumi, kas šādas darbības aizliedza, un bija diezgan skaidrs, ka šo likumu galvenais mērķis ir – nelaist pie varas Katilīnu. Taisnību sakot, no mūsdienu viedokļa raugoties, nebūt nav nepārprotami, ka Katilīnas politiskais piedāvājums bija kaitīgs un savtīgs, savukārt Cicerona pozīcija – valstiskā atbildīguma paraugs. Abi visai neslēpti cīnījās par varu. Lietojot mūsdienu terminoloģiju – protams, nosacīti – bet var teikt, ka Katilīnam bija radikāli sociāli reformistiska stratēģija, kurai Cicerons pretojās no klasiski konservatīvām pozīcijām. Lai gan, protams, metodes, pie kurām Katilīna ķērās tad, kad varas spēli likuma ietvaros bija zaudējis, ir sazvērestība un noziegums pret valsti no jebkura laikmeta likumu viedokļa.

Katilīna, kurš arī bija klāt 8. novembra sēdē, mēģināja sevi aizstāvēt, taču senatoru vairākums, Cicerona runas pārliecināti, ar kliedzieniem „Nodevējs!” izraidīja viņu no tempļa. Sazvērnieks pameta pilsētu, un devās pie savas armijas. Par šo attīstību Cicerons informēja Senātu savā otrajā runā, kurā raksturoja Katilīnas sabiedrotos kā dzīves neveiksminiekus, kuriem vara vajadzīga, lai izkļūtu no parādu jūga un iedzīvotos. Trešo runu Cicerons teica nevis Senātam, bet tautai, paziņojot, ka Romā sagūstītie Katilīnas sabiedrotie atzinušies noziegumos; pie tam viņš norādīja, ka šī cīņa bijusi īpaši smaga, jo ienaidnieks ir nevis ārējs, bet pašu līdzpilsoņi. Visbeidzot ceturtā Cicerona runa pret Katilīnu izskanēja 63. gada pr. Kr. 5. decembrī. Cicerona mērķis bija panākt sagūstīto sazvērnieku sodīšanu ar nāvi, taču viņa konsula amats neļāva to pieprasīt tiešā tekstā, tāpēc šī runa ir veiklu zemtekstu izmantošanas paraugs.

Galīgo uzvaru pār Katilīnu Cicerons varēja svinēt nākamajā gadā, kad viņa ienaidnieks līdz ar pēdējiem sev uzticamajiem vīriem krita kaujā pret valdībai lojālajiem leģioniem. Tomēr šī personiskā uzvara nenozīmēja Cicerona aizstāvētās republikāniskās iekārtas uzvaru – Romā bija nobriedušas būtiskas pārmaiņas, kas noveda pie republikas aizstāšanas ar diktatūru un arī paša Cicerona bojāejas no varas sūtītu slepkavu rokas pārdesmit gadus vēlāk.

Londonas migla, kas daudziem asociējas ar literatūras un mākslas tēliem, patiesībā bija dzīvībai bīstams smogs. Migla, kas pārklāja Londonu 1952. gada 4. decembra naktī, kļuva par apmēram 12000 cilvēku nāves cēloni.

Londonas migla… Kurš gan nav par to kaut ko dzirdējis vai lasījis! Jau kopš romiešu laikiem Britu salas ir slavenas ar savām biezajām miglām, ne velti jau senatnē Angliju iedēvē par "Miglaino Albionu". Taču īpašu tēlainu sabiezinājumu Londonas migla iegūst 19. gadsimta vidū, kad no tās iznirstam un tajā atkal nozūdam var iztēloties Deividu Koperfīldu, misteru Pikviku un Šerloku Holmsu. Jā, kas gan būtu Londona bez Londonas miglas! Tomēr poētiska un valdzinoša šī parādība var šķist tikai no attāluma. Gluži citādas izjūtas tā izraisījusi tiem, kuriem nācies to ieelpot pašu nāsīm, kā tiem miljoniem Londoniešu, kuri manīja nepieredzēti biezu miglu savelkamies savā pilsētā naktī no 4. uz 5. decembri, 1952. gadā.

Patiesībā jau Londonas migla nav nekāda migla - tas ir smogs, atmosfēriskā mitruma sajaukums ar apkures sistēmu, rūpnīcu un transportlīdzekļu izmešiem. Un pats vārds 'smogs' arī ir radies te, Londonā, 1905. gadā, kad politiķis un vides aktīvists Viljams Devo to radīja, savienojot divus angļu vārdus - 'fog' (migla) un 'smoke' (dūmi), tieši tāpat, ka vienā grūti ieelpojamā veselumā tolaik jaucas kopā vietējā klimata un sabiedrības ekoloģiskās ignorances rezultāti.

Jau 17. gadsimta vidū literāts Džons Evelīns raksta par "ellišķīgajiem un nospiedošajiem akmeņogļu mākoņiem". 1813. gadā pēc Ziemassvētkiem britu galvaspilsētai uzkritusi tāda migla, ka princim reģentam nācies griezt apkārt, tā arī netikušam līdz parlamentam, - biezajā miglā ceļu nav redzējuši nedz zirgi, nedz kučieris, bet pašam princim nepavisam nav gribējies saelpoties šo miglu, kas nepārprotami odusi pēc akmeņogļu kvēpiem. Jaunas smaržas nianses Londonas miglai piešķīra industriālā revolūcija, kad savrupmāju skursteņiem pievienojas arī fabriku dūmeņi. Migla vairs nebija pat palsa - tagad tā bija dzeltenīga kā zirņu virums un atstāja uz lūpām nepatīkami skābenu garšu. Šo miglu tā arī iedēvēja - par 'pea-souper', "zirņu zupenieku", un sevišķi biezu to londoniešiem nācās baudīt 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, kad pašmāju gaisa piesārņojumam pievienojās arī izmeši, kurus vēji atnesa no kontinenta - no visvairāk Reinas un Rūras krastiem. Un tieši ap šo laiku arī tika fiksēti pirmie statistikas dati, kas liecināja - miglas periodos britu pilsētās nepārprotami palecas nāves gadījumu rādītāji.

1952. gada decembrī baisie rādītāji sasniedza savu apogeju. Sākot ar 5. decembri smogs bijis tik biezs, ka reizumis nakts laikā gājējs uz ielas neredzējis pats savas kurpes un apmaldījies pat pazīstamā rajonā. Smogs iekļuva arī mājās, teātri un kino pārtrauca izrādes un filmu seansus, jo no zāles vairs nav redzējuši skatuvi vai ekrānu. Ikdienas nāves gadījumu skaits, kas normāli Londonā nepārsniedz 300, jau 5. decembrī tuvojies 900, un palicis šādā līmenī līdz pat 9. decembrim, kad migla sākusi izklīst. Lielāko tiesu miglas upuri ir cilvēki ar elpvadu un plaušu kaitēm - bronhopneimoniju, hroniskiem bronhītiem un astmu. Kad mediķi apkopojuši statistiku, izrādījies, ka miglas periodā miruši apmēram 4000 pacientu ar šādām diagnozēm un vēl 8000 šķīrušies no dzīves dažos nākamajos mēnešos. Tātad kopējais 1952. gada miglas upuru skaits ir apmēram 12000.

1952. gada lielā migla lika sarosīties britu likumdevējiem, un nākamajos padsmit gados tiek pieņemti vairāki gaisa tīrību veicinoši likumi. Pateicoties tiem, un arī tam, ka daudzi britu pilsētnieki pārgāja uz centrālapkuri, Anglijas un Skotijas pilsētas tagad ir tikušas vaļā no savas indīgās miglas. Saulainu dienu skaits Londonā mūsdienās ziemas periodā nav mazāks, ja ne pat lielāks kā Rīgā. Bet uz klišejām orientētiem tūristiem tiek piedāvāts iegādāties "Londonas miglu" bundžiņās un lietusmēteļus ar firmas zīmi "London Fog".

Savulaik arī Latvijā ļoti populārā amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa luga „Ilgu tramvajs” pirmoreiz tika izrādīta Ņuheivenā 1947. gada 3. decembrī. Iestudējuma režisors bija Elija Kazans, Blanšu Dibuā atveidoja Džesika Tendija, Stenliju Kovaļski – Marlons Brando (attēlā).

Junisa: Ko jūs te meklējat, mīļā? Jūs esat apmaldījusies?

Blanša: Man ieteica iesēsties tramvajā, kas saucoties "Ilgas", nobraukt sešus kvartālus un izkāpt Elizejas laukos.

Junisa: Šobrīd jūs te esat. Te ir Elizejas lauki.

Blanša: Tad man laikam ir iedots nepareizs numurs…

Junisa: Kādu numuru jūs meklējat?

[Fragments no T.Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs" iestudējuma Drāmas teātrī, 1971. g. Rež. A.Jaunušans, radioiestudējuma rež. O. Šalkonis. Blanša - A.Liedskalniņa, Junisa - I.Tomsone.]

"Tramvajs ar nosaukumu "Ilgas"" - tā burtiski latviski būtu tulkojams amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa drāmas nosaukums "A Streetcar Named Desire". "Ilgu tramvajs", kas aizved jūs uz Elizejas laukiem Jaunorleānā, uz vietu, kas tikpat maz līdzinās attiecīgajam priekšstatam par metropoles krāšņumu un valdzinājumu, kā lugas sižets - jebkādu ilgu piepildījumam. Pirmo reizi priekškars šai lugai vērās Šūberta teātrī Ņūheivenā 1947. gada 3. decembrī.

"Ilgu tramvajs" ir Tenesija Viljamsa otrā luga, tapusi diezgan smagā un mokošā procesā, un savu galīgo formu, kā atceras autors, ieguvusi pēc kādas viesošanās Jaunorleānā. Tāpēc šīs Amerikas dienvidu pilsētas tēls lugā ir tik sajūtams, tik konkrēti taustāms un ienes darbā īpatnējas noskaņu nianses.

"Tas ir vēstījums no tumsas dzīlēm. Šis samežģītais, žēli apmulsušais gaismas un kultūras stariņš kliedz šajā tumsā. Mūsu Dienvidu štatos pastāvošais raupjas varmācības, neiejūtības un vulgaritātes spēks to izdzēš - par to kliedz šī luga." Tā par Tenesija Viljamsa darbu izsakās tā pirmais režisors, tobrīd jau slavens skatuves meistars Elija Kazans. Bet, protams, tēma neaprobežojas ar Savienoto Valstu Dienvidu štatu vides atspoguļojumu - tā ir aktuāla ļoti daudzām pasaules vietām un ļoti daudziem laikiem, jo sevišķi pēdējiem pāris gadsimtiem, kuros tik bieži primitivitāte un truls pragmatisms grauj to trauslo, smalko, pagājušo laiku izloloto, ko Kazans nodēvē par "gaismas un kultūras stariņu". Tēmas izjūtā pagājušā gadsimta vidus amerikānim Tenesijam Viljamsam ir daudz kopīga ar vairākas desmitgades agrāk dzīvojušo un radījušo Antonu Čehovu, un "Ilgu tramvajs" ir tas darbs, kas dod Viljamsa vārdam pasaules skanējumu un paceļ autoru pasaules dramaturģijas olimpā.

Pirmizrāde atklāja pasaulei vēl vienu izcilu vārdu - tobrīd 24 gadus veco aktieri Marlonu Barndo kā Stenliju Kovaļski. Sākotnēji producente Irēna Maijere Selznika paredzējusi šo lomu vecākajam un nobriedušākajam Džonam Garfīldam, taču tad izšķīrusies par līdz tam gluži nepazīstamo jaunekli ar izteiksmīgo apakšžokli. Tā izrādījusies spoža izvēle - Brando un viņa partnere Blanšas lomā Džesika Tendija sevi lieliski apliecinājuši Viljamsa darbā. Marlons Brando kļūst pat par tādu kā Stenlija Kovaļska etalontēlu, drīzumā nospēlējot šo lomu arī kino - Elijas Kazana 1951. gadā pabeigtajā filmā, kur viņa partnere ir Vivjena Lī.

Domājams, daudzi vēl itin labi atceras arī Alfrēda Jaunušana veidoto iestudējumu Nacionālajā, toreiz - LPSR Valsts Akadēmiskajā Drāmas teātrī pagājušā gadsimta 70. gados. Izrāde daudzus gadus pildīja teātra zāles, tās ieraksts daudzkārt tika gan rādīts Latvijas TV, gan atskaņots Latvijas Radio. 1971. gada ieraksts ar Antru Liedskalniņu kā Blanšu Dibuā, Gunāru Cilinski kā Stenliju Kovaļski un Eleonoru Dūdu kā Stellu Kovaļsku glabājas Radio fonotēkā un laiku pa laikam tiek atskaņots joprojām.

[Fragments no izrādes. Blanša - A. Liedskalniņa, Stenlijs - G. Cilinskis, Mičs - U. Dumpis, Pablo - E. Beseris, Stīvs - A. Upenieks, ārsts - H. Topsis, sanitāre - I. Hincenberga.]

Pablo: Ļoti nepatīkams gadījums.

Stīvs: Tā taču nemēdz rīkoties. Vajadzēja viņai pateikt.

Pablo: Madre de Dios! Cosa mala, muy, muy mala!

Stenlijs (pavadot ārstu un sanitāri): Šeit, šeit… Lūdzu, nāciet tālāk! Mič, Mič - vācies nost!

Mičs: Tu - tu to visu esi izdarījis! Tu, nolādētais jākli!

Stenlijs: Beidz tarkšķēt!

Mičs: Es tevi nogalināšu!

(Stenlijs atgrūž Miču malā.)

Stenlijs: avaldiet to raudošo zīdaini!

Stīvs: Rimsties, Mič!

Pablo: Neņem galvā!

(Mičs šņukstēdams sabrūk pie galda.)

Sanitāre: O, šie nagi jums būs jāapgriež! Vai uzvilkt trakokreklu, doktor?

Ārsts: Tikai ārkārtējā gadījumā. (Blanšai.) Mis Dibuā… Krekls nebūs vajadzīgs.

Blanša: Vienalga, ka jūs esat, - es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku laipnības.

2. decembris dzimšanas diena vienam no spilgtākajiem latviešu hokejistiem, kura dzīve pārtrūka, nesagaidot 33. dzimšanas dienu. Tas ir Sergejs Žoltoks.

Viņš bija dzīvespriecīgs, atvērts, atsaucīgs, draudzīgs, izpalīdzīgs. Komandas cilvēks, viss hokejā, neapšaubāms Latvijas izlases līderis. Tāds bija latviešu hokejists Sergejs Žoltoks, kurš piedzima 1972. gada 2. decembrī Rīgā, un visu mūžu sevi sauca par Imantas patriotu.

Pusotra mēneša vecumā Sergejs smagi saslimis ar gripu un nopietnu komplikāciju dēļ puisēna dzīvība bijusi uz nāves sliekšņa. Pēc tam zēnam un viņa mammai Dženijai daudz nācies strādāt, līdz Sergejs dabūts uz kājām, vārda tiešā nozīmē, jo viņam slimības komplikāciju dēļ neesot darbojušie kāju releksi. Iespējams tādēļ, mammai ne prātā neienāca, ka no dēla sanāks liels sportists, tādēļ arī hokejā Sergejs nonāca vēlu – astoņu gadu vecumā. Te lomu nospēlējis Sergeja vectēvs Andrejs, kurš bijis kaismīgs Rīgas „Dinamo” līdzjutējs. Tieši viņš aizveda astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka, kurš nebaidījās grupā, kurā citi puikas jau mācēja viens otru apvest, uzņemt zēnu, kurš pat nemācēja slidot. Trenerim nenācās vilties, jo Sergejs no vienaudžiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un centību. Savu artavu hokeja zvaigznes kaldināšanā ieguldījis patēvs, jo Sergeja mamma ar tēti izšķīrās, kad zēnam bija trīs gadi. Tieši patēvs bija tas, kurš katru rītu cēlās piecos, lai ar sabiedrisko transportu no Imantas vestu Sergeju uz treniņiem Rīgas Sporta pilī. Un pūles ātri vien atmaksājās: 14gadu vecumā Sergejs jau bija savas izlases kapteinis, un drīz vien jaunajam censonim, apsteidzot savus vienaudžus, 18 gadu vecumā atradās vieta Rīgas „Dinamo” sastāvā.

Kā intervijā stāsta Sergeja mamma – viņa reiz esot dēlam jautājusi, nu kam tev dēls, tas hokejs, ja visu laiku pa sporta nometnēm un nemaz neatliek laika draugiem. Uz to mamma saņēmusi atbildi – mammu, sports tā ir draudzība uz mūžu. Un tieši sportā Sergejs arī atrada savus draugus.

Tad nāca liktenīgais 1992. gads, kad pēc pasaules junioru čempionāta, kurā Žoltoks līdz ar Ozoliņu pārstāvēja jaunizveidoto NVS izlasi, viņi pievērsa Ziemeļamerikas skautu uzmanību. Žoltoks trāpīja īstajā vietā un laikā – 1992.  gada NHL draftā viņu izvēlējās Bostonas „Bruins”, kur hokejists piedalījās 26 spēlēs, cenšoties pierādīt, ka ir vērtīgs Nacionālajai hokeja līgai, bet Bostonas „Bruins” vadība bija citās domās un turpmākos gadus Žoltoks aizvadīja zemākās līgās.

Tad 1996./ 1997. gada sezonā sapnis par NHL atdzima ar jaunu sparu, nonācis Kanādas galvaspilsētas kluba Otavas „Senators” rindās, Žoltoks regulārajā čempionātā spēlēja 78 spēlēs, kā arī pirmo reizi iekļuva izslēgšanas spēlēs un savā kontā viņš ierakstīja vēl 11 mačus. Pavisam NHL regulārajā sezonā aizvadītas 588 spēles, kurās gūti 111 vārti un izdarītas 147 piespēles. Cīņās par Stenlija kausu aizvadītas 45 spēles.

Žoltoks regulāri spēlējis arī Latvijas izlasē. Izlases rindās Žoltoks aizvadījis pavisam 42 spēles, kurās nopelnīti 50 (29+21) punkti. Latvijas hokeja izlases sastāvā viņš piedalījies sešos pasaules čempionātos.

Un tad pienāca liktenīgais 2004. gada 3.novembris, kad Sergejs jau bija atgriezies Latvijā un spēlēja  “Rīga 2000”. Todien bija spēle izbraukumā pret Minskas “Dinamo”. Rīta treniņā Žoltoks nepiedalījās sliktas pašsajūtas dēļ, par varbūtību izvirzot variantu, ka viņš vieglā formā saindējies ar pārtiku. Pirms spēles, vēlreiz taujāts par gatavību doties laukumā, tika saņemta apstiprinoša atbilde. Tribīnēs sēdēja Sergeja tēvs, tuvinieki, draugi. Viņam nebija izvēles. Diemžēl pienākums pret sev tuvajiem maksāja pārāk lielu cenu. Piecas minūtes pirms mača pamatlaika beigām Žoltokam palika slikti. Ticis līdz komandas soliņam, viņš zaudēja samaņu. Ātrās palīdzības ārsti nespēja glābt hokejista dzīvību.

1864. gada 1. decembrī dzimis latviešu filozofs un publicists, Latviešu Nacionālās padomes loceklis, Latvijas Universitātes filozofijas profesors, pirmās brīvvalsts Saeimas deputāts Pēteris Zālīte.

Pēteris Zālīte pasauli ieraudzīja Raunas pusē, Sīļu mājās, trūcīga zemnieka astoņu bērnu ģimenē.  Tēvs savulaik no turīga zemnieka par trūcīgu kļuvis mājas maiņu rezultātā un visu mūžu Zālītem vecākajam bijis smagi jāstrādā, un šķita, tāds pats liktenis piemeklēs viņa bērnus.

Pēteris skolas gaitas uzsāka astoņu gadu vecumā un vispirms mācījās pagasta skolā, tad pēc diviem gadiem mācības turpina Raunas draudzes skolā, kuru pabeidzot, tālāk izglītoties vairs nav vaļas, jo nākas palīdzēt tēvam darbos. Lai tēvam palīdzētu uzturēt divus brāļus un piecas māsas, Pēterim nākas smagi strādāt un mācībām laika atlicis vien naktīs un svētdienās, tomēr visu šo laiku Pēteris izmantojis lasīšanai – lasījis visu, ko vien varējis sadabūt – bet sevišķi centīgi esot lasījis Bībeli. Klīst nostāsti, ka esot to zinājis gandrīz no galvas.

Zēnu pamanījis vietējais mācītājs, kurš piedāvājis jauneklim kļūs par misionāru Indijā. Bet Indijas vietā Zālīte, kuram tobrīd bija jau 20 gadu,  nokļuva Cēsu apriņķa skolā, kur pie skolotāja Krišjaņa Bērna Zālīte aizsāk pētīt Brikgausa konversācijas vārdnīcu, kuru lasot, Indija aizmirstas pavisam. Un tad, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāk ziņa, ka Pēteri Zālīti uzņems Hannoveres seminārā. Tiesa, līdz Hannoverei viņš nenonāk naudas trūkuma dēļ, Pētera ceļš apstājas Rīgā, kur viņš pavada vasaru, mācoties kopā ar kādu jaunekli vārdā Pēteris Brakšs, un rudenī nonāk pie Eduarda Veidenbauma. Ar viņa atbalstu mācību procesā viņš iestājas Rīgas guberņas ģimnāzijā, bet arī tur mācības nākas pārtraukt naudas trūkuma dēļ. Bet mācību process neapstājas, Zālīte neatlaidīgi turpina izglītoties pašmācības ceļā, līdz veiksme uzspīd un viņš iestājas Jēnas universitātē, kur studējot filozofiju, teoloģiju un dabaszinātnes, iegūst filozofijas doktora grādu. Pēcāk vēl turpinājis izglītoties, līdzekļus mācībām nopelnījis strādājot avīzēs, publicējoties un pasniedzot privātstundas, gan Berlīnē, gan Pēterburgā.

Pēc studijām ārzemēs un Amerikas apceļošanas Pēteris Zālīte atgriežas Rīgā, kur no 1893. gada strādājis par redaktoru laikrakstos „Mājas Viesis”, vēlāk tā ir „Dienas Lapa”. Tai laikā viņš arī izveido „Mājas Viesa” mēnešrakstu, kas piesaista tā brīža spožākos rakstniekus – Aspaziju, Plūdoni, Deglavu, Veidenbaumu, arī Raini. Starp citu Zālīte ļoti atbalstījis Poruku un Raini. Varētu pat teikt, ka Pēteris Zālīte ļāva tobrīd vēl lasītājiem maz zināmajam Rainim uzmirdzēt kā tulkotājam, jo tieši ar Zālītes atbalstu Rainis tulko Gētes „Ifigēniju Tauridā” un „Faustu”, G. E. Lesinga „Nātanu Gudro”, M. Ļermontova „Dēmonu”.

Lai arī par Zālītes spožāko panākumu nereti sauc „Mājas Viesa” mēnešraksta izveidošanu, tieši viņš ir izstrādājis Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātes pamatprincipus, jo  Zālītes vārdiem runājot jo "neviens nevar tikt uzskatīts par izglītotu, kas nepazīst un nav pamatīgi iepazinies ar filozofiju, psiholoģiju, atziņas teoriju, loģiku, ētiku".  

P. Zālīte bija filozofijas profesors Latvijas Universitātē un lasīja filozofijas vēstures kursu. Profesora lielākā autoritāte filozofu vidū, protams, bija I. Kants – viņam bija tuva lielā filozofa mūžīgā miera ideja. Pateicoties Zālītem universitātē nodibināja Kanta biedrību un tādēļ Pēteri Zālīti nereti dēvēja par „latviešu Kantu”. 

Pirmā brīvvalsts laikā Zālīte bija 3. un 4. Saiemas deputāts, kas bija ieguvis odioza politiķa slavu. Zālīte mūža laikā publicējis daudz grāmatu un brošūru, kā arī vairāk nekā simt zinātnisku rakstu periodikā. Viņš arī piedalījies Konversācijas vārdnīcas veidošanā. Politisko un pedagoģisko darbu noslēdzot, viņš LU Filoloģijas un filozofijas fakultātei atdāvinājis savu plašo zinātnisko bibliotēku. Viņsaulē Pēteris Zālīte aizgāja 1939.gadā.

1919. gada 30. novembrī ar Rūdolfa Blaumaņa lugu "Ugunī" sevi Rīgas sabiedrībai piesaka Nacionālais teātris.

Lai arī teātris oficiāli darbību sāk 1919. gada 30. novembrī, pirmās liecības par Nacionālā teātra dibināšanas ideju parādās jau divus gadus iepriekš, 1917. gadā, kad vienkopus sanāk domubiedri, kuri nodibina Latvijas Nacionālā teātra komisiju, bet jau pavisam drīz, 1918. gada 23. aprīlī, Valkā atklāj Latviešu pagaidu nacionālo teātri. Tiesa, līdz Nacionālajam teātri vēl ceļš ejams, jo vispirms top Strādnieku teātris, kam 1919. gada 8. februārī Latvijas SPR valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka ar dekrētu piešķir Krievu teātra jeb tolaik Rīgas pilsētas otrā teātra ēku. Pavisam drīz tur ar Leona Paegles dramatisko poēmu „Augšāmcelšanās” durvis skatītājiem ver Strādnieku teātris, kam mūžs gan lems pagalam īss, jo jau maijā, krītot padomju varai, tas beidz savu darbību. Teātrim trīs mēnešus laikā izdevās iestudēt un parādīt astoņas izrādes, no kurām trīs bija teātra vadītāja rakstnieka Andreja Upīša lugas.

Visu 1919. gada vasaru Rīga ir bez teātra, – tāpēc  23. septembrī izglītības ministrs Jānis Akuraters izdod rīkojumu par Nacionālo teātri, kā valsts teātri un bija paredzēts, ka teātra atklāšana būs tā paša 1919. gada 20. oktobrī. Bet šos plānus izjauc Bermonta uzbrukums Rīgai. Teātri atklāj mēnesi vēlāk – 1919. gada 30. novembrī ar Rūdolfa Blaumaņa lugu „Ugunī”.

Teātra direktors tobrīd ir  Aleksis Mierlauks, teātra administratīvā direktora amatā iecelts Zeltmatis (Ernests Kārkliņš), vēl pie teātra vadības grožiem direkcijas sastāvā ir Jānis Brigaders.

Teātra atklāšanā pirms izrādes runu saka rakstnieks, izglītības ministrs Jānis Akuraters: “Līdz ar politiskām uzvarām un brīvību mēs iegūstam arī savu kultūras un mākslas brīvību. Grūti ir bijuši mūsu tautas mūži, un, ja tagad mēs atminamies savu vēsturi, tad mums jābrīnās, ka mēs kā tauta esam vēl uzglabājuši dzīvu savu īpatnību un garu. 

Kas mūs pasargāja? Tā bija mūsu māksla. Nacionālu teātru nozīme ir ļoti liela. Kādēļ tas mums ir vajadzīgs, un ko viņš mums dos? Vispirmām kārtām nacionālā teātra pienākums ir celt gaismā un rādīt mūsu tautas vērtības, estētiskās un ētiskās vērtības mūsu pasaku un teiku nemirstīgos tēlos un mūsu dzīvē. Te mēs sevi pazīstam kā tautu, lai tiktu vēl pilnīgāki. Bet nacionālajam teātrim ir arī jārāda vispārcilvēciskie ideāli un lielie paraugi cittautu literatūrā. Ar to mēs kā tauta rādīsim, ka mēs saprotam tos un esam cienīgi stāties tiem blakus. Un cik mēs varam to saprast, tas jārāda nacionālam teātrim."

Ņemot vērā, ka gatavošanās pirmizrādei notika paralēli Bermonta sīvāko cīņu laikā, izrāde presē vērtēta kā sasteigta un negatava, vainojot tajā režisoru.

Paškritiski par iestudējumus atmiņās rakstījis Alfreds Amtmanis Briedītis: "Svinīgajai teātra atklāšanas izrādei 1919. gada 30. novembrī A. Mierlauka režijā sagatavojām R. Blaumaņa lugu "Ugunī". Taču paši jutām, ka nebijām, kā vajadzētu, ne iestudējuši, ne saspēlējušies. Nams tomēr bija pilns un publikas atsaucība lieliska."

Starp citu, par teātra īsto dziemšanas dienu joprojām uzskata Strādnieku teātra atklāšanas datumu – 23. februārī. Tikmēr  30. novembri mēdz saukt  par teātra “vārda dienu”, jo tad Latvijas Nacionālais teātris tika pie sava nosaukuma.