Šī diena vēsturē

1855. gada 17. novembris diena, kad britu ceļotājs Deivids Livingstons kļuva par pirmo eiropieti, kas ieraudzījis Dārdošos dūmus jeb lielāko ūdenksritumu Āfrikā un deva tam karalienes Viktorijas vārdu.

Deivids Livingstons bija skotu ceļotājs un ārsts, kurš 19. gadsimta vidū uz Āfriku devās Londonas misionāru biedrības un karaliskās ģeogrāfiskās biedrības uzdevumā. Šķiet, viņš bija burtiski apsēsts ar Āfriku, jo uz šo kontinentu devās trīs reizes, tās bija garas ekspedīcijas, no kurām pirmā notika, kad Livingstonam bija 27 gadi.

Pirmās ekspedīcijas laikā Livingstona izdevās sadraudzēties ar Kololo cilts virsaiti Sekeletu, kuram liela loma nākamās ekspedīcijas rīkošanā 1855. gadā, kad Livingstonu nebija atstājusi doma izpētīt Āfrikas austrumu piekrasti. Šo ekspedīciju par labu esam atzina portugāļi, kas arī bija ieinteresēti izpētīt Āfrikas daļu starp tai piederošajām kolonijām Angolā un Mozambikā.

Tiesa, nekādu finansiālu atbalstu viņi nebija gatavi sniegt Livingstonam. Rezultātā līdz ekspedīcijas sākumam misionāra alga un nelielais Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības pabalsts bija iztērēti. Bija pat pārdotas no iepriekšējās ekspedīcijas atvestās preces, tāpēc nācās meklēt atbalstu un tādu Livingstons atrada pie virsaiša Sekeletu, kurš pētnieku nodrošināja ar 114 nesējiem un airētājiem, nastu ēzeļiem, pārtiku, arī stikla krellēm un metāla izstrādājumiem, kas tolaik Āfrikā noderēja kā maksāšanas līdzekļi. Tāpat viņam ceļā līdzi iedeva gana daudz ziloņkaula, kas arī bija domāts pārdošanai.

Ekspedīcija varēja sākties. Un tas notika 1855.gada 3. novembrī. Divas nedēļas braucot lejup pa Zambezi, ceļotāji bija sasnieguši grandiozu ūdenskritumu, ko vietējie dēvēja par Dārdošajiem dūmiem. Jau no tālienes bija redzami pieci milzīgi dūmu stabi, kas, paceļoties debesīs, saplūda ar mākoņiem. Livingstons skaidri apzinājās, ka tie nebūt nav dūmi, izskats bija mānīgs, jo patiesībā augšup pacēlās ūdens pilieni no lejup krītošajām ūdens masām.  Tas patiesi bija iespaidīgs skats, kas pavērās Livingstona acīm – 1,8 kilometru plata un 120 metrus augsta ūdens siena, kas ir ne tikai lielākais ūdenskritums Āfrikā, bet viens no grandiozākajiem pasaulē. Zambezi upē pie ūdenskrituma atradās daudz sīku saliņu, pie vienas no tām Livingstons pavēlējis ekspedīcijai piestāt un, starp citu, šī sala šodien nes Livingstona vārdu. Piestājot pie saliņas, Deivids Livingstons esot raudzījies dārdošajā brīnumā, apbrīnojot dārdošo miglas bezdibeni. Caur ūdens šļakatām mirdzēja varavīksne, un ceļotājs varējis vērot ūdens pilienu pārklātos tropu mežus. Viņš vēlāk atzinis, ka Viktorijas ūdenskritums viņam atstājis atmiņā nospiedumu uz visu mūžu, tas esot bijis visbrīnišķīgākais no Āfrikā redzētā un pieredzētā. Blakus ūdenskritumam esot skotu ceļotājam veltīts piemineklis, uz kura lasāma viņa devīze – kristietība, tirdzniecība un civilizācija.

Bet 1855. gada 17. novembris vesturē ierakstīts kā diena, kad pirmais eiropietis šo Dieva radīto brīnumu skatījis savām acīm. Ūdenskritumu karalienes Viktorijas vārdā nosauca tieši Deivids Livingstons. Viktorijas ūdenskritums ir pasaulē vienīgais, kurš sasniedz 100 metru augstumu, tas ir viens no izcilākajiem Āfrikas dabas pieminekļiem un iekļauts UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. Tas atrodas divu nacionālo parku – Zambijā Dārdošie dūmi, bet Viktorijas ūdenskritums Zimbabves teritorijā. Lietus sezonas laikā ūdenskritumā vienas minūtes laikā krīt lejup 500 miljoni litru ūdens, krītošā ūdens milzīgā spēka ietekmē ūdens šļaksti paceļas vairāku simtu metru augstumā. Un vēl Viktorijas ūdenskritums ir redzams no kosmosa, astronauts Edvards Lū to savulaik nofotografējis.

1960. gada 16. novembris ir diena, kad mūžībā aizgāja Holivudas spīdeklis, aktieris, kuru daļa kino cienītāju sauc par Retu Batleru. Tas ir Klārks Geibls, kurš šo pasauli atstāja 59 gadu vecumā.

„Esmu tikai veiksmīgs džeks no Ohaio, kuram gadījās būt īstajā vietā īstajā brīdī un vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki nāca mani skatīties, ir tas, ka es zinu: dzīve ir lieliska, un viņi zina, ka es to zinu.” Šie vārdi pieder Holivudas karalim, vīram, kuram maksāja algu, lai tikai viņš neko nedarītu, aktierim, kura slavenākā loma bija Rets Batlers episkajā sāgā „Vējiem līdzi”. Viņa vārds ir Klārks Geibls.

Viņš piedzima naftas urbēja ģimenē un par īstu džentlmeni viņu padarīja pamāte, kas zēnu audzināja pēc viņa īstās mātes nāves, puisēna pirmajā dzīves gadā. Tieši viņa mācīja padēlam spēlēt klavieres, pūšamos instrumentus, mudināja allaž rūpēties par savu izskatu un sniedza iemaņas, kā labi apģērbties.

Pusaudža gados Klārku aizrāva literatūra un viņš esot spējis no galvas runāt Šekspīra sonetus, bet tā, kā viņu aizrāva auto remonts, viņš jau padsmitnieka gados sāka strādāt riepu rūpnīcā. 17 gadu vecumā Klārkam, noskatoties izrādi “Paradīzes putns”, šķitis, ka viņš varētu kļūt par aktieri. Tiesa, tēvs – mehāniķis kuram dzīvē galvenajā vietā bija naftas urbšana, to esot uzskatījis par pagalam aplamu ideju, sak’, kāda dzīvē jēga no aktieriem. Te atkal savu lomu nospēlēja pamāte, kura nostājās topošā Holivudas spīdekļa pusē. Tiesa, ceļš līdz starmešiem bija gana tāls, Klārks Geibls gan pastrādāja nelielās teātra kompānijās, gan naftas laukos, arī par staļļa puisi, zāģeri un kaklasaišu pārdevēju. Tieši tur strādājot, viņš satika aktrisi, kura viņu pārliecināja atgriezties pie teātra.

Geibla aktiermākslas skolotāja, kas pēcāk kļuva par viņa sievu, Žozefīne Dilona ne tika iemācīja viņam aktiermeistarības noslēpumus un uzlaboja viņa balss tembru, kas bijusi spalga, bet panāca, ka Klārks uzlabo fizisko formu, nomaina matu griezumu un salabo zobus, kas bijusi jaunā vīrieša lielākā bēda, līdz viņš bijis skatuvei gatavs.

Starp citu Klārks Geibls bija precējies piecas reizes un viņam pieder slavenā frāze: „Sasodīts, ja es tiešām būtu ielaidies ar visām dāmītes, par kurām runā, ka esmu ar viņām ielaidies, man nebūtu laika iet makšķerēt.”

Klārka Geibla zvaigžņu stunda sakrita līdz ar Holivudas ziedu laiku sākumu 30. Gados, un sākuma otrā plāna lomās viņš iemantoja uzticama cilvēka statusu un parakstījis līgumu ar filmu kompāniju „Metro Goldwyn Mayer” strauji kļuva par pirmā līmeņa zvaigzni.

Viņa lielākā mūža loma tā arī palika „Vējiem līdzi” Rets Batlers, lai arī viņš to sākotnēji nemaz nav gribējis un pat atteicies izlasīt scenāriju.

1942. gadā Klārks Geibls brīvprātīgi pieteicās ASV armijā, un tolaik Ādolfs Hitlers, kurš, lai arī viņu kā aktieri vērtējis ļoti augstu, izsludinājis atlīdzību ikvienam, kurš viņu sagūstīs un atvedīs neskartu. Divus gadus vēlāk Geibls saņēma majora pakāpi un tika atvaļināts, kā pārāk vecs karošanai.

1960. gada 16. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka Klārks miris – tas notika Holivudas slimnīcā ap pulksten vienpadsmitiem vakarā. Aktieri desmit dienu iepriekš bija piemeklējusi sirdstrieka un Klārka ārsts uzskatīja, ka viņš ir atguvies un izveseļosies. Bet tad aktieris pacēlies sēdus, nolicis galvu atpakaļ uz spilvena un tas arī bijis viss. Pasauli viņš atstāja 59 gadu vecumā, blakus esot piektajai sievai, kura bijusi turpat slimnīcas palātā un bija Klārka vienīgā dēla, kurš pasaulē nāca četrus mēnešus pēc tēva nāves, gaidībās. Sieva nespēja noticēt notikušajam, jo pirms brīža abi bija pavakariņojuši un šķita, ka viss būs labi.

1917. gada 15. novembrī Somijas autonomijas valdība deklarēja savas nācijas vēlmi pēc pilnīgas suverenitātes. Somija, kas Krievijas impērijas sastāvā bija baudījusi plašu autonomiju, salīdzinoši ātri panāca savas neatkarības atzīšanu gan no Krievijā pie varas nākušajiem boļševikiem, gan no citām pasaules valstīm.

1809. gadā pēc zaudējuma karā Zviedrijas karaliste bija spiesta atdot Krievijas impērijai Somiju. Tomēr Somija nekļuva par vienu no daudzajām cara valsts guberņām, bet gan par autonomu Somijas lielkņazisti, kuru ar pārējo impēriju saistīja personālūnija, respektīvi – pakļautība vienam monarham. Somijai bija savs parlaments, sava pašpārvalde un naudas sistēma. Tiesa gan, 19. gs. tuvojoties beigām, cara patvaldība tiecās impēriju unificēt un somu autonomiju ierobežot. Tomēr liberalizācijas periodā pēc 1905. gada revolūcijas Somijas valdībai izdevās spert milzu soli pilnvērtīgas demokrātijas virzienā, ieviešot vispārējas vēlēšanu tiesības neatkarīgi no mantiskā stāvokļa un dzimuma. Šādu universālu vēlēšanu tiesību tobrīd nebija ne tikai Krievijas impērijā, bet arī nekur citur pasaulē. Tiesa, jau dažus gadus vēlāk cars Nikolajs II atkal mēģināja apcirpt autonomiju, atņemot Somijas parlamentam likumdošanas tiesības, taču tad nāca Pirmais pasaules karš, kura rezultātā cara impērija sabruka.

1917. gada martā, kad cars Nikolajs II atkāpās no troņa un beidza pastāvēt Krievijas impērija, aktualizējās jautājums par Somijas statusu. Parlamenta vairākums Helsinkos uzskatīja, ka Romanovu dinastijas beigas nozīmē arī Krievijas varas izbeigšanos Somijā. Tikām Petrogradā izveidotā Krievijas pagaidu valdība redzēja sevi kā visu cara varas funkciju pārņēmēju. Juridiska stīvēšanās starp Helsinkiem un Petrogradu ilga līdz brīdim, kad 1917. gada oktobrī varu Krievijā bruņota apvērsuma ceļā sagrāba sociāldemokrātu radikālais spārns, kas dēvējās par boļševikiem. Savā programmā šī partija paredzēja pašnoteikšanās tiesības ikvienai agrākās impērijas nācijai, līdz pat tiesībām uz savu suverēnu valstiskumu. Un, atšķirībā no praktiski visām citām impērijas t.s. nomaļu tautām, Somijai jau bija teju visi valstiskuma atribūti. Nenākas brīnīties, ka jau tai pašā 1917. gada 2. novembrī pēc vecā jeb 15. novembrī pēc jaunā stila, kad boļševiku valdība Petrogradā deklarēja Krievijas impērijas tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu, Somijas autonomijas valdība jeb Senāts pieņēma deklarāciju, kas pauda:

„Ar šo soli Somijas tauta ir ņēmusi savu likteni savās rokās, soli, kuru gan pamato, gan prasa pašreizējie apstākļi. Somijas iedzīvotāji dziļi izjūt, ka nespēj piepildīt nedz savus nacionālos, nedz starptautiskos pienākumus bez pilnīgas suverenitātes. Gadsimtus senā vēlme pēc brīvības nu gaida savu piepildījumu, Somijas tautas tālākais ceļš ir kā brīvai nācijai citu pasaules nāciju saimē.”

Valdības pieņemto deklarāciju mēnesi vēlāk apstiprināja arī Somijas parlaments, un šo demokrātiski ievēlēta likumdevēja lēmumu neapstrīdēja arī Ļeņina vadītā Krievijas boļševiku valdība. 1917. gada 31. decembrī pēc jaunā stila Somijas delegācija Senāta priekšsēža Pēra Evinda Svinhvuda vadībā Petrogradā saņēma attiecīgu atzīšanas rakstu no Krievijas Tautas komisāru padomes. Dažas dienas vēlāk sekoja atzīšana no Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas, tobrīd augstākā boļševiku varas orgāna, kam jau tajā pašā dienā sekoja atzīšana no Francijas, Zviedrijas, Vācijas un Grieķijas, bet turpmākajās nedēļās arī no Norvēģijas, Dānijas, Šveices, Austroungārijas, Nīderlandes un citām valstīm. Krietni ilgāk somiem nācās gaidīt uz Lielbritānijas un Savienoto Valstu atzīšanu, kas notika tikai 1919. gada maijā.

Amerikāņu žurnāliste Nellija Blaja bija pirmā, kura īstenoja dzīvē Žila Verna romāna „Astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei” sižetu. Devusies ceļā no ASV Austrumkrasta 1889. gada 14. novembrī, viņa atgriezās Ņujorkā 1890. gada 25. janvārīt, tādējādi „pārspējot” Verna romāna varoni Fileasu Fogu.

1873. gadā nāca klajā franču rakstnieka Žila Verna romāns „Astoņdesmit dienās ap zemeslodi” – stāsts par angļu džentlmeni Fileasu Fogu, kurš, noslēdzis derības, veic pasaules apceļojumu. Izmantojot mūsdienu transporta līdzekļus, šis ceļojums, iespējams, neprasītu pat 80 stundas, taču 19. gs. otrajā pusē piesauktais termiņš patiešām bija teju fantastisks. Pirmā, kurai Žila Verna iztēles augli izdevās īstenot dzīvē, bija amerikāņu žurnāliste Nellija Blaja. 1889. gada 14. novembrī ar tvaikoni izbrauksi no Hobokenas ostas Ņūdžersijā, viņa atgriezās Ņujorkā 1890. gada 25. janvārī, tādējādi veicot pasaules apceļojumu 72 dienās.

Nellija Blaja, īstā vārdā Elizabete Džeina Kokrana, bija savam laikam neordināra personība. Sievietes žurnālistes tolaik arī Savienotajās Valstīs nebija visai izplatīta parādība, pie tam par viņām piemērotām tēmām tika uzskatīta mode, dārzkopība un smalko aprindu hronika. Nellija Blaja tā vietā uzsāka žurnālistes karjeru ar polemiskiem rakstiem par sieviešu tiesību jautājumiem, jau 21 gada vecumā kā korespondente devās uz Meksiku, no kurienes pēc pusgada tika izraidīta, jo neglaimojoši aprakstīja tābrīža Meksikas diktatora Porfirio Diasa režīmu. Slavu valsts mērogā Nellija Blaja ieguva ar grāmatu „Desmit dienas trakonamā” – reportāžu no Ņujorkas sieviešu psihiatriskās dziednīcas, kurā atklājās baisi apstākļi šai iestādījumā: personāla brutalitāte, šausminoša netīrība, elementāru ērtību trūkums un apšaubāma ārstu kvalifikāciju. Blajas publikācijas rezultāts bija finansējuma palielināšana slimnīcai un daudz stingrāka pārvaldes iestāžu kontrole.

Pasaules apceļojums laikraksta „New York World” uzdevumā bija Nellijas Blajas žurnālistes karjeras vaiņagojums. Astoņās dienās tobrīd ātrākais Transatlantijas tvaikonis „Augusta Viktorija” viņu nogādāja Sauthemptonas ostā Lielbritānijā. Tālāko Blaja pati konspektīvi aprakstīja sarunā ar izdevuma „Daily Alta California” reportieri, kad sava ceļojuma noslēguma posmā ieradās Sanfrancisko: „Jau tajā pašā rītā, kad ierados Sauthemptonā, es tiku līdz Londonai un vakarā, tā vietā lai liktos gultā, sēdos vilcienā, lai pagūtu Amjēnā apciemot Žilu Vernu. No Amjēnas es ar vilcienu nonācu Kalē, pagūdama uz „Indijas ekspresi”, kas mani nogādāja Brindizi. No trešdienas līdz sestdienas vakaram netiku gulējusi ne stundas. Toties es pusi dienas pavadīju Žila Verna mājās, un tā bija viena no jaukākajām mana ilgā ceļojuma epizodēm. Brindizi ierados 24. novembrī. Ar pieturām Portsaidā un Adenā es 8. decembrī sasniedzu Kolombo, kur pazaudēju piecas dienas, gaidot tvaikoni. Tālāk devos uz Pinangu un Singapūru, un Honkongā ierados piecas dienas pirms noteiktā termiņa. Tas gan man neko nedeva, jo nācās gaidīt piecas dienas uz tvaikoņa „Okeāniks” ierašanos.”

Minētais tvaikonis laikapstākļu dēļ uz vairākām dienām aizkavējās Jokohamas ostā Japānā, un, attiecīgi, Sanfrancisko ceļotāja ieradās, par divām dienām atpaliekot no plānotā grafika. Lai garantētu viņai drošu un ātru nokļūšanu galā, laikraksta „New York World” izdevējs Džozefs Pulicers – tas pats, kura vārdā vēlāk tika nosauktas pasaulslavenās literatūras un žurnālistikas balvas – nofraktēja īpašu vilcienu no Sanfrancisko līdz Ņujorkai. Tajā paša 1890. gadā iznāca Nellijas Blajas grāmata „Septiņdesmit divās dienās ap zemeslodi”.

1940. gada 13. novembrī Volta Disneja studija izlaida uz ekrāniem jaunu animācijas šedevru – pilnmetrāžas filmu „Fantāzija”. Filmas pamatā ir septiņi klasiski simfoniskās mūzikas darbi, katrs no tiem pamatā atšķirīgam animācijas sižetam.

 

Volts Disnejs, dižākais pasaules animācijas meistars, par savu pilnmetrāžas filmu „Fantāzija” ir teicis: „”Fantāzija” ir nemirstīga. To varēs rādīt pēc 10, 20 un 30 gadiem. To varēs rādīt, kad es pats jau būšu pametis šo pasauli. „Fantāzija” ir ideja par sevi.”

Un, patiesi, šis Volta Disneja studijas veikums bija kas unikāls savas tapšanas brīdī un paliek savā ziņā neatkārtots visā animācijas kino vēsturē. Faktiski tas ir simfonisks koncerts, kurā uz orķestra spēles fona tiek demonstrēts mūzikai pieskaņots un mūzikas iedvesmots animācijas vēstījums. Pirmie skatītāji filmu „Fantāzija” novērtēja Ņujorkas Brodvejas teātrī 1940. gada 13. novembrī.

Klasiskās mūzikas interpretāciju animācijas tēlos Volts Disnejs piekopa jau kopš 1928. gada ar tā dēvētajām „Silly Simfonies” – komiskām īsfilmiņām. Taču tad ģeniālajam animatoram radās vēlēšanās paplašināt žanra robežas un radīt filmu, kurā būtu nopietnāks sižets un arī pilnvērtīgs klasiskās mūzikas atskaņojums. Viņa izvēle krita uz franču komponista Pola Dikā simfonisko poēmu „Burvja māceklis”, kuras pamatā ir Gētes tāda paša nosaukuma poēma. Burvja mācekļa lomā bija jādarbojas Disneja studijas zīmoltēlam – pelei Mikijam jeb Mikimausam. Kādā nejaušā sarunā Disnejs šo ideju atklāja toreizējam Filadelfijas Simfoniskā orķestra diriģentam Leopoldam Stokovskim, kuru doma tā ieinteresēja, ka viņš pat piedāvājās diriģēt ierakstu bez atlīdzības.

1938. gada janvārī Holivudā tika ierakstīts „Burvja mācekļa” skaņas celiņš. Jau visai drīz kļuva skaidrs, ka filmas domājamie ienākumi nesegs ražošanas izdevumus, bet Volts Disnejs nebija vīrs, kurš radis atmest savas idejas. Ja ar vienu animētu klasiskās mūzikas gabalu ir par maz, tad animēsim veselu koncertu! Darbam tika piesaistīts mūzikas kritiķis un komponists Džozefs Dīmss Teilors, kurš līdz ar Stokovski un studijas darbiniekiem pārskatīja pasaules mūzikas zelta fondu un izvēlējās skaņdarbus, kuri bija vispateicīgākie, lai uz to fona ekrānā ritmiski kustētos animētās figūras. Paralēli notika arī tehnoloģiskās inovācijas process, Disneja studijas un kompānijas RCA profesionāļiem izveidojot apskaņošanas sistēmu, kam bija jātuvina kinozāles skaņa dzīva orķestra skanējumam. Tā tapa pirmā pilnvērtīgā stereo apskaņošanas sistēma, kas ieguva nosaukumu "Fantasound".

Filmai bija cerētā publikas un kritikas piekrišana, taču tās komerciālajai veiksmei svītru pārvilka tobrīd jau uzliesmojušais Otrais pasaules karš, un „Fantāzija” sevi atpelnīja tikai ilgākā laika periodā.

Pavisam „Fantāzijas” koncertā ir septiņi muzikālie numuri, kurus visus ierakstā diriģē Leopolds Stokovskis un lielāko daļu atskaņo Filadelfijas Simfoniskais orķestris. Viss sāka ar nofilmētu Johana Sebastiana Baha „Tokātas un Fūgas” atskaņojumu, kur kadriem pāri pamazām sāk klāties kustīgas animētas figūras.

Seko Čaikovska „Riekstkoža svīta”, kas tēlo gadalaiku ritējumu, kur dejās griežas ziedu, sēnes, zivis, sniegpārslas un citi dabas tēli. Tālāk seko jau pieminētais „Burvja māceklis”, tad – Stravinska „Svētpavasarim” skano,t tiek tēlota Zemes rašanās un attīstība līdz dinozauru bojāejai. Bēthovena „Pastorālās simfonijas” fragmenti aizved skatītāju Eiropas tautu mitoloģijas būtņu dāsni apdzīvotā pasaulē, kur čum un mudž no mīlīgiem kentauriem, fauniem, amoriem, vienradžiem un pegaziem, līdz šī kņada pamodina bargo zibeņmeti Zevu, kurš iztrenkā liksmotājus ar Dionīsu priekšgalā.

„Stundu dejas” baletu no Amilkāres Ponkjelli operas „Džokonda” izpilda komiski strausi, ziloņi un aligatori, bet pēdējā daļa ir vistuvāk komponista oriģinālajai idejai – Modesta Musorgska „Nakts kailajā kalnā” pavada dažādu mošķu un rēgu naksnīgo sabatu. Tomēr tumsas spēkiem jāatkāpjas, kad, atskanot baznīcas zvanam un kora skandētam Šūberta „Ave, Maria!” cauri drūmajam mežam dodas mūku gājiens ar gaismekļiem rokās.

Par ūdens nezvēru, kas mīt Skotijas Augstkalnē, vēsta jau agro viduslaiku leģendas. Šos senatnes vēstījumus sāka atcerēties pagājušā gadsimta 30. gados, kad Lohnesa ezera apkārtnes iedzīvotāji un tūristi sāka ziņot par dīvainu dzīvnieku, kuru redzējuši, pat nofotografējuši. Pirmā šāda fotogrāfija tika uzņemta 1933. gada 12. novembrī.

„Es tūdaļ ņēmu savu fotoaparātu un nofotografēju objektu, kas tobrīd pacēlās divas vai trīs pēdas virs ūdens. Nekādu galvu neredzēju, jo tas, kas man šķita ķermeņa priekšdaļa, bija zem ūdens, bet tas, kas man šķita aste, radīja ūdenī pamatīgu kustību.” Tā vēlāk stāstīja Lohnesa tuvumā dzīvojošais Hjū Grejs, kurš, kā pats apgalvoja, iedams gar ezeru, pamanījis savādu kustību un licis lietā līdzpaņemto fotoaparātu. Vienā no attēliem tiešām redzams kaut kas, kas sacēlis pamatīgas šļakatas. Tad, lūk, šis foto ir pirmais, kurā it kā redzams leģendārais Lohnesa ezera monstrs – Nesija. Uzņēmums izdarīts 1933. gada 12. novembrī.

Par briesmoni, kas mitis Skotijas Augstkalnes ūdeņos, vēsta kāda leģenda vēl no Mūsu ēras 6. gadsimta. Tolaik šais vietās uzturējies kristietības izplatītājs Svētais Kolumba. Svētajam gadījies būt klāt brīdī, kad augšminētais nezvērs izniris no Nesas upes, kura iztek no Lohnesa, un nepārprotamā nolūkā peldējis uz kāda laivinieka pusi. Kolumba pārkrustījis nezvēru un saucis: „Tev nebūs peldēt tālāk, ne arī vīru aiztikt; ej atpakaļ, cik ātri vien spēj!” Un – tavu brīnumu – briesmonis tiešām, cik ātri spēdams, nozudis atpakaļ dzelmē. Klātesošie to uztvēruši kā kārtējo Svētā Kolumbas brīnumdarbu, un kā tāds tas arī aprakstīts viņa 7. gadsimtā sacerētajā biogrāfijā. Un droši vien stāsts no agro viduslaiku svētā dzīves tā arī paliktu maz zināma pasaciņa, ja ne notikumi, kas Lohnesa krastos sāka risināties pagājušā gadsimta 30. gados, kad gar pašu ezera ziemeļkrastu izbūvēja šoseju.

Jau tā paša gada jūlijā Spaiseru laulātais pāris paziņoja, ka redzējuši neparastu dzīvnieku, kas šķērsojis šoseju netālu no viņu auto un nozudis ezerā. Radījums bijis kādus 8 metrus garš, ar garu un ielīku kaklu. Šim pirmajam paziņojumam sekoja nākamie, parādījās fotouzņēmumi un amatieru filmu kadri. Ļaudis sāka atcerēties arī agrākos laikos dzirdētus savādus nostāstus. Viss vedināja domāt, ka ezera ūdeņos tiešām mājo kaut kas zinātnei līdz šim nepazīstams. Sevišķi iedvesmojošs bija mediķa Roberta Keneta Vilsona uzņēmums, kurā redzams virs ūdens slienamies garš un slaiks kakls ar nelielu galvu – nu pleziozaurs, kas pleziozaurs.

Tomēr veselais saprāts un zinātnes līdz šim apkopotie fakti pret pleziozaura klātbūtni Skotijas Augstkalnē liek izturēties ar skepsi. Pleziozauri, cik par tiem zināms, bijuši aukstasiņu dzīvnieki, kam piemērota vide ir siltās jūras, bet ne Lohness, kura vidējā ūdens temperatūra ir 5,5 Celsija grādi. Pat ja pieņem, ka šis ir siltasiņu radījums, dzīvības procesu uzturēšanai tādam Lohnesā diez vai pietiktu barības. Pie tam ūdens ezerā ir kūdrains, ar sliktu redzamību, un plēsoņam, kāds droši vien ir Nesija, sekmīgai medīšanai būtu vajadzīga eholokācijas spēja – kā delfīnam vai valim. Pie tam jaunākie pētījumi par pleziozauriem liecina, ka tie nemaz nav bijuši spējīgi izsliet kaklu virs ūdens tā, kā tas redzams pagājušā gadsimta bildītēs. Un vēl – pats Lohness ir tikai kādus 10 000 gadu vecs; pirms tam tas kādus 20 000 gadu bija aizsalis līdz dibenam.

Bet zinātnieki var sacīt, ko grib – katru gadu vismaz pāris trīs personas paziņo, ka savām acīm redzējušas Nesiju vai to, kas varētu būt Nesija. Laiku pa laikam ienākas kāds jauns foto vai videoieraksts. Daudzi vēlāk izrādās viltojums, kā tas izrādījies arī ar jau pieminēto daktera Vilsona fotouzņēmumu – izrādās, uzņēmuma autors pierīkojis īstu jūras čūskas galvu rotaļu zemūdenei. Iznācis visai ticams skats.

1919. gada 3. novembrī, uzsākusi pretuzbrukumu no Bolderājas puses, Latvijas Armija 1919. gada 11. novembrī sakāva Bermonta spēkus Pārdaugavā un sāka tos atspiest no valsts teritorijas. Tā bija nozīmīgāka uzvara Neatkarības karā, kuru Latvijas Armija izcīnīja pašas spēkiem.

Latvijas armijas uzbrukums Bermonta spēku ieņemtajai Pārdaugavai sākās 1919. gada 3. novembrī. Bermontiešiem negaidīta un morāli iespaidojoša bija Antantes karakuģu artilērijas uguns, kas no Daugavas tika vērsta pret viņu pozīcijām Pārdaugavā. Šīs kanonādes aizsegā latviešu spēki – Latgales divīzija – no Bolderājas puses uzsāka triecienu vispirms uz rietumiem gar Buļļupi, pēc tam pagriežoties gandrīz vai par 180 grādiem un līdz 4. novembra vakaram ieņemot Kleistus, tagadējo Imantu un Zolitūdi. Te fronte apstājās – bermontieši bija pievilkuši rezerves un veica niknus pretuzbrukumus, tomēr pārsviest uz Pārdaugavu vēl lielākus spēkus viņiem neļāva Vidzemes divīzijas aktivitāte gar Daugavu. Izšķirošo triecienu Pārdaugavai Latgales divīzija uzsāka 10. novembra rītā – tika atbrīvots tagadējās Lidostas rajons, Šampēteris, tālāk tagadējās Stradiņa slimnīcas teritorija, Zasulauks un vakarā pēc ilgākas kaujas arī Dzegūžkalns. Kad naktī Latgales divīzija ieņēma Torņkalna staciju, bet Vidzemes divīzijas spēki pārcēlās pār Daugavu un ieņēma Ziepniekkalnu un Bišumuižu, vācu daļas, kas joprojām turējās Tuvējā Pārdaugavā, izrādījās ielenktas. Tās glāba nupat no Vācijas ieradies Rosbaha brīvprātīgo pulks, pārraudams ielenkumu starp Ziepniekkalnu un Tīraini, un segdams bermontiešu atkāpšanos Olaines virzienā. 11. novembra rītā Rīgas baznīcu zvani vēstīja, ka Latvijas galvaspilsētā vairs nav neviena ienaidnieka karavīra.

Latgales divīzijas sastāvā šais kaujās piedalījās arī Mariss Vētra, kurš  atstājis vienu no spilgtākajiem un arī patiesīgākajiem Bermontiādes aprakstiem autobiogrāfiskajā romānā „Div’ dūjiņas”. 3. novembra uzbrukuma priekšvakarā nākamais operas premjers, guvis vieglu ievainojumu, nevarēja doties kaujā un pildīja rotas rakstveža pienākumus.

"Es neatgriezos pie galda, bet gāju meklēt rotas komandieri. Mani saņēma ar "urrā" saucieniem, un no visām pusēm lidoja zobgalīgas balsis.

- He, skrīver, pieraksti manu sievasmātes adresi - Matīsa ielā Nr. tāds un tāds.

- Par manu nāvi ziņo manai brūtei Grīziņkalnā.

- Bet, ja Kārkliņš noliek karoti, tad raksti Vērmaņparka stūrī Marijas ielas Soņai, ka čomiņš vēl mirdams domāja par viņu.

Taču arī šinīs zobgalībās slēpās nopietnība, jo tie paši, kas sākumā zobojās, drīz vien pienāca, uzsita uz pleca un teica:

- Eh, zin', pieraksti arī manas vecenes adresi.

Vienam šī "vecene" bija māte, otram - sieva, trešam vienkārši - "švircīte" jeb "šmarīte", bet katram bija kāda sieviete, kurai bija pirmajai tiesība zināt, "ja kas notiek".

Tikai kaprālis Sapals, kas kādā stūrī, papirosu dūmu mutuļos ietīts, spēlēja kārtis, sauca pāri visiem:

- Raksti tik, skrīverīt, visus tos brunču Pēterus, es tevi neapgrūtināšu.

- Nu, nu, neizrunājies, ka tik pats ar rīta gaismu nesāc raudāt.

- Par mani nebēdā, es aizbraukšu uz elli, kā man patīkas. Vēl tikai paspēlēšu naudas maku un zābakus, tad esmu gatavs.

Viņa mīļākais ceļš, tā viņš arvienu stāstīja, būšot uz elli. Taču tas viņam neizdevās, jo nevar būt vārtu, kas savieno kaujas lauku ar elli."

1792. gada 10. novembrī, vietā, kuru gadu iepriekš ASV prezidents Džordžs Vašingtons izvēlējās zemesgabalu prezidenta rezidences celtniecībai,  tika ielikts ASV Baltā nama pamatakmens.

Iespējams, ka pasaulē, dzirdot vārdu Baltais nams, viena no pirmajām asociācijām ir ēka, kas atrodas Pensilvānijas avēnijā 1600, Vašingtonā, ēka kas nu jau vairākus gadu simtus ir Amerikas prezidenta rezidence.

Baltais nams neapšaubāmi ir viens no būtiskākajiem un zināmākajiem arhitektūras objektiem Amerikā, kur ikvienam vārdu salikums Baltais nams ir vienlīdzības zīme ar ASV prezidenta rezidenci. Šī nama fasāde arī ir balta un iemesls, kādēļ šī nama fasāde ir balta, ir nevis dekoratīvs, bet arī praktisks.

Zemes gabalu prezidenta rezidences celtniecībai 1791. gadā izvēlējās tā brīža Amerikas prezidents Džordžs Vašingtons. Celtniecībai izvēlējās īru izcelsmes arhitekta Džeimsa Hobana iesniegto projektu, kas zināmā mēra sasaucies ar Īrijas parlamenta ēku. Džordžs Vašingtons priekšroku šim ēkas dizainam deva tādēļ, ka tas ļoti atšķīrās no tā laika augstmaņu pilīm, kas bija celtas Eiropā.

Jau nākamā gada 10. novembrī ielikts pamatakmens, bet astoņus gadus vēlāk prezidents Džons Adamss un viņa sieva Ebigeila pārcēlās uz joprojām nepabeigto rezidenci. Tiesa, ēka jau bija ieguvusi savu ārējo veidolu un balto krāsu.

Ēkas fasāde tika apmesta ar smilšakmeni un tā vietā, lai rezidenci vienkārši nokrāsotu baltu, to balsināja ar kaļķi, tādejādi smilšakmeni padarot noturīgu pret mitrumu un salu. Turpmākos gados, lai ēku uzturētu baltu, to laiku pa laikam balsināja, bet, kad 1812. gadā britu – amerikāņu kara laikā daļa nama tika nopostīta, karavīri tieši ar kaļķi veiksmīgi maskējuši daļu no bojājumiem, radot iespaidu, ka tik ļoti nemaz prezidenta rezidence nav cietusi.

Pēc kara ēku atjaunoja un tad 1818. gadā kaļķa vietā izmantoja mirdzoši baltu svina bāzes krāsu un lēš, ka nama pārkrāsošana toreiz izlietoti teju divi tūkstoši litru cilvēka veselībai kaitīgās krāsas. Mūsdienās baltās krāsas tonis ir „whisper white” jeb „čukstu balts” un to izgatavo uzņēmums „Duron”.

Sākumā  prezidenta rezidenci par balto namu dēvēja vien sarunvalodā oficiāli tā dažādos laikos saukta par prezidenta pili, prezidenta namu, izpildvaras savrupmāju. Izrādās, tikai 1901. gadā prezidents Teodors Rūzvelts tai oficiāli piešķīra vārdu Baltais nams. Un viņš savā valdīšanas laikā noorganizēja iespaidīgu ēkas renovāciju, kuras ietvaros piebūvēja rietumu spārnu.

Rezidences sešos stāvos ir 132 istabas, 35 vannas istabas, 412 durvis, 1478 logi, 28 kamīni, 8 kāpņu telpas un trīs lifti. Baltā nama virtuvē var sagatavot vakariņas 140 viesiem, bet uzkodas vairāk nekā tūkstoš ciemiņiem. Un iegādātās pārtikas rēķinu apmaksa valsts pirmā ģimene paši.

Kopš 1909. gada prezidenta darbistaba atrodas Ovālajā kabinetā, kas atrodas ēkas kreisajā spārnā. Starp citu Karolīna un Džons Kenediji pirmie Ovālo kabinetu izdekorēja helovīnam, un jāteic, ka teju katrs no Baltā nama iemītniekiem veicis ēkā vai apkārtnē kādus pārkārtojumus vai jaunievedumus.

Tā Ričards Niksons izveidoja pievienoja boulinga laukumu, tikmēr Baraks Obama tenisa kortus pārveidoja tā, lai tur varētu spēlēt arī basketbolu. Starp citu žurnālisti jau sen terminu Baltais nams lieto kā ASV prezidenta administrācijas sinonīmu. Baltais nams attēlots arī uz 20 dolāru naudas zīmes.

9. novembris ir dzimšanas diena šaha ģēnijam, šaha huligānam, virtuozam un šīs spēles improvizācijas meistaram, jo tieši šādi epiteti joprojām tiek piedēvēti šaha lielmeistaram Mihailam Tālam.

Mihails pasaulē nāca 1936 gada 9. novembrī Rīgā labi zināma ebreju ārsta -neiropotaloga Nehemija Tāla ģimenē. Zēns piedzima gaužām vārgs, viņa labajai rokai trūka divu pirkstu un kad sešu mēnešu vecumā puisēnu piemeklēja smaga infekcija ar augstu temperatūru, krampjiem un aizdomām par meningitu, ārsti izredzes izdzīvot zēnam nedeva. Tomēr Mihails pierādīja, ka nav ar pliku roku ņemams, izveseļojās un lai arī veselības problēmas vajāja Tālu visu turpmāko dzīvi, tās netraucēja viņam gūt spožas uzvaras dažādos turnīros.

Slavenais rīdzinieks bija seškārtējs PSRS čempions un seškārtējs Eiropas čempions. Atgriežoties bērnībā – trīs gadu vecumā jau prata lasīt, bet piecgadnieks Mihails galvā reizināja trīsciparu skaitļus, un ap to laiku tētis ierādīja Tālam pirmos figūru gājienus. Nebija tā, ka jau no pirmajiem mirkļiem Mihailu varēja saukt par šaha brīnumbērnu, dziļāka interese par šo spēli radās septiņu gadu vecumā, kad Mihails, nonākot Pionieru pils pulciņā,  satika šaha treneri Jāni Krūzkopu. Uzsākot skolas gaitas, zēnu ātri vien no pirmās klases pārcēla uz trešo, jo atklājās, ka pirmajās divās viņam gluži vienkārši nebija ko darīt. Vidusskolu viņš absolvējis 15 gadu vecumā un uzreiz izņēmuma kārtā iestājās Latvijas Valsts universitātē, kur viņš studēja vēsturi un filoloģiju.

Par Mihailu kā talantīgu šahistu runāt sāka 21 gadu vecumā, kad viņš, apspēlējot visus pretiniekus, kļuva par Padomju Savienības čempionu. Protams, jaunā šahista spēles maniere šaha sabiedrībai lika diskutēt, jo viņš spēlēja tā, kā līdz šim neviens to nebija darījis. Šahs tolaik vispār bija visas tautas spēle, skolās bija šaha pulciņi, ikvienā sevi cienošā preses izdevumā bija šaha stūrītis, bet televīzijā analizēja šaha spēles.

Tāls spēlēja riskanti un izaicinoši. Viņš par pasaules labāko šahistu kļuva 23 gadu vecumā. Mačs par pasaules čempiona nosaukumu notika 1960. gada 15 martā, Tālam pretiniekos bija maskavietis Mihails Botviņņiks, kuru rīdzinieks apspēlēja krāšņi, jo krāšņi. Šaha līdzjutēji toreiz sprieda, ka noticis neticamais, jo students uzvarējis profesoru.

Pasaules čempionu Rīgā sagaidīja ar lauru vainagu galvā. Zinātāji gan stāsta, ka pašam Tālam nav rūpējuši daudzie dzīves laikā iegūties tituli, viņu aizrāvusi un interesējusi tikai un vienīgi pati spēle. Viņš neesot zinājis, cik naudas viņam kabatā un dokumentus esot zaudējis regulāri.

Kaklasaiti šaha lielmeistars nav cietis kā sugu un tās vilcis tikai tad, ja citādi nevarējis, starp citu bijušas reizes, kad uz tikšanos ar saviem pielūdzējiem šahists ieradies mājas čībās. Tāls dzīvoja ar vērienu – viņš guvis prieku no iespējas cienāt un apdāvināt apkārtējos, tāpēc bijusi sajūta, ka viņš ir ļoti turīgs. Viņa sirds piederēja bohēmai, un no šaha brīvo laiku viņš mīļuprāt vadīja radošo cilvēku aprindās. Šahists viennozīmīgi neierakstījās tā laika vispārpieņemtajās padomju cilvēka uzvedības normās. Par brīvdomīgu viņu reizēm sodīja, liedzot izbraukt no valsts.

Viņam piemitusi izcila humora izjūta un stāstnieka talants – Tāls spējis novadīt aizraujošu lekciju par šahu arī tad, ja pirms tam izdzēris pudeli konjaka. Tomēr šahs bija pāri visam, Tāls sevi ziedoja šai spēlei ļoti labi apzinādamies, ka tā ir spēle, tas ir mirklis, kam lemts pazust. Viņam pieder vārdi: „Viens tāds šahista mūžs – tas jau ir par daudz.”

Un viņa sirds neizturēja mūžu 56 gadu vecumā.

1291. gada 8. novembrī toreizējā Venēcijas republikas vara noteica, ka stikla pūtēju darbnīcas, kas radīja ugunsgrēka briesmas, pārceļamas uz Murano saliņām Venēcijas lagūnā. Tas kļuva par atspēriena punktu unikālajai Murano stikla ražošanas tradīcijai.

Arī mūsdienās Venēcijas stikls, kas top Murano arhipelāgā, ir visā pasaulē atzīts kā augstas kvalitātes un izsmalcināta dizaina paraugs. Tomēr īstos ziedu laikus Murano stikla ražošana pieredzēja pirms vairākiem gadsimtiem – viduslaiku izskaņā un agrajos jaunajos laikos, kad šī ar tiltiem savienoto saliņu grupa Venēcijas lagūnā bija vispāratzīta kā Eiropas izcilāko stikla izstrādājumu tapšanas vieta. Viens no izšķirošajiem notikumiem, kas ievadīja šo Murano zelta laikmetu, bija Venēcijas republikas 1291. gada 8. novembrī pieņemtais likums, kas noteica, ka teju visām stikla ražotnēm jāpārceļas un Murano.

Stikla izgatavošana cilvēcei ir pazīstama jau visai sen, un, visticamāk, stikls sākotnēji tika atklāts kā metālapstrādes blakusprodukts. Domājams, tas noticis kādā no senajiem civilizācijas centriem – Mezopotāmijā, Ēģiptē vai Sīrijā – 2. gt. p.m.ē. Tomēr īsti masveidīga stikla apstrāde kļuva tikai Romas impērijā m.ē. 1. gadsimtā, kad stikla trauki un citi priekšmeti bija teju tikpat ierasti kā mūsdienās. Stikla pūtēji, visticamāk, bija arī starp tiem Itālijas cietzemes iedzīvotājiem, kuri impērijas norieta periodā, glābdamies no barbaru sirojumiem, pārcēlās uz arhipelāgu Adrijas jūras ziemeļu galā un nodibināja tur Venēcijas pilsētu. 7. gs. tā kļuva par neatkarīgu republiku, un ar šo laiku datējami arī senākie šeit atrasto stikla trauku paraugi.

Venēcieši bija atraduši mājvietu sava laika nozīmīgāko tirdzniecības ceļu krustpunktā. Ap 10. gs. Venēcijas jau bija varena jūras impērija, kas kontrolēja lielu daļu no Vidusjūras preču plūsmām. T.sk. bija arī labākas stikla ražošanas izejvielas: Tuvajos Austrumos augošās sālszāles pelni, kuros bija īpaši augsts kalcinētās sodas saturs, un ar kvarcu bagātas smiltis un oļi, kas bija atrodami Krētā, Sicīlijā un Alpu piekājes upēs.

Lēmums pārcelt stikla pūtēju darbnīcas uz Murano, apmēram pusotra kilometra attālumā no pašas Venēcijas, izrietēja no ugunsdrošības apsvērumiem. Tomēr tam izrādījās nozīmīga ietekme uz ražošanas attīstību. No ārpasaules fiziski un ar īpašiem cunftes noteikumiem izolētajā vidē tapa oriģinālas tehnikas, kurām līdzīgu nebija citur. 15. gs. vidū leģendārais meistars Andželo Barovjers radīja cristallo – līdz tam nepieredzēti dzidru un plānu stiklu. Iespējams, viņa radīti vai vismaz izkopti ir arī lattimo – piena baltais stikls – un pusdārgakmenim halcedonam līdzīgais calcedonio. 16. gs. tika izkoptas dažādu krāsu stikla kombinēšanas tehnikas: visbiežāk balto un caurspīdīgo variējošā filigrana un jau senajā Ēģiptē izgudrotā bet venēciešu atkal atklātā, spilgti daudzkrāsainā millefiori. 17. gs. visā Eiropā kļuva slaveni Murano ražotie spoguļi. 18. gadsimtā – meistara Džuzepes Briati un viņa sekotāju radītās krāšņās lustras.

Protams, arī Venēcijas stikla zelta laikmetam bija lemts beigties. 17. gs. pēdējās desmitgadēs radās jaunas tehnoloģijas, un angļu spoguļi un Bohēmijas kristāls pamazām izkonkurēja Murano meistaru darinājumus. Pilnīgs panīkums iestājās pēc Venēcijas republikas bojāejas 18. gs, beigās, kad pilsēta nonāca vispirms Napoleona Francijas, tad Austrijas varā. Apmēram pusgadsimtu Murano ražoja vairs tikai spilgtas millefiori krellītes un pavisam vienkāršus traukus. Tomēr pēc Itālijas apvienošanās 19. gs. vidū atdzima arī Venēcijas stikla tradīcija, 20. gs. jau atkal sevi apliecinot kā nozares standartu noteicēju.