Šī diena vēsturē

Berlīnes Vācu opera – jaunākais no trim šobrīd pastāvošajiem izcilajiem Vācijas galvaspilsētas operteātriem – savu priekškaru pirmo reizi vēra 1912. gada 7. novembrī.

Berlīne ir viens no Eiropas opermūzikas centriem. Pilsētā darbojas trīs nozīmīgi operteātri: Berlīnes Valsts opera, Komiskā opera un – jaunākā no trim – Vācu opera Bismarkštrāsē, Šarlotenburgas rajonā, kas savu priekškaru pirmoreiz vēra ar Bēthovena operas „Fidelio” izrādi 1912. gada 7. novembrī.

Opernamu projektēja arhitekts Heinrihs Zēlings, kura kontā ir vēl vairākas citas iespaidīgas teātra ēkas Vācijā. Sākotnējo cerīgo attīstību gan nobremzēja Pirmais pasaules karš un tam sekojošā finanšu krīze, teātris nīkuļoja, līdz 1925. gadā to savā īpašumā pārņēma Berlīnes municipalitāte. Par teātra intendantu kļuva Heincs Tītjens, kura vadībā operteātris, kas tagad dēvējās par Pilsētas operu, kļuva par vienu no spilgtākajiem tā laika avangardisko eksperimentu iemiesotājiem. Līdzās Vāgneram un Mocartam uz šīs skatuves parādījās tādas tolaik skandalozas novitātes Ernsta Kšeneka opera „Džonijs uzspēlē”, Kurta Veila „Cars fotografējas” un „Protagonists”.

1931. gadā operas vadību pārņēma izcilais režisors Karls Eberts, kurš deva jaunu elpu teātra attīstībai. Teātris piedzīvoja Kurta Veila operas „Galvojums” pasaules pirmizrādi, par spilgtu notikumu kļuva paša Eberta iestudētā Verdi „Masku balle” sadarbībā ar diriģentu Frici Bušu. Visai šai spilgtajai attīstībai punktu pielika nacistu nākšana pie varas 1933. gadā. Dažas nedēļas pēc Hitlera iecelšanas par kancleru opernamā ielauzās nacistu SA trieciennieki, kuri ar šādām terora akcijām cīnījās par īsteni vāciskas, patriotiski audzinošas mākslas nostiprināšanos. Varenais Prūsijas virsministrs Hermanis Gērings gan bija gatavs ņemt Ebertu savā paspārnē un pat uzticēt viņam visas Berlīnes operas dzīves vadību, taču režisors izvēlējās doties trimdā, tāpat kā viņa līdzgaitnieks diriģents Fricis Bušs. 1943. gada novembrī operas ēku nopostīja Karalisko Gaisa spēku degbumbas.

Jau dažus mēnešus pēc kara beigām operas trupa sagrautajā un okupācijas sektoros sadalītajā Berlīnē atsāka darbību Rietumu teātrī, kas pirms kara bija populāra operešu skatuve. 1954. gadā teātra vadību atkal uzņēmās Karls Eberts; viņš arī pārraudzīja jaunas teātra ēkas celtniecību vecajā adresē Bismarkštrāsē. Jaunā ēka tika atklāta 1961. gada septembrī ar Mocarta „Donžuāna” izrādi. Tas notika pusotru mēnesi pēc tam, kad komunistiskā Austrumvācija bija slēgusi brīvu satiksmi ar Rietumberlīni, un abi pārējie pilsētas operteātri bija palikuši austrumu pusē. Tā nu Berlīnes Vācu opera kļuva par vienīgo operu pilsētas rietumdaļā un palika tāda līdz pat Berlīnes mūra krišanai un Vācijas atkalapvienošanai. Brīvās pasaules salā, kāda bija Rietumberlīne, ritēja spraiga kultūras dzīve, un Vācu opera kļuva par vienu no tās spilgtākajiem elementiem, jau atkal intriģējot publiku ar skatuviskiem eksperimentiem, iekļaujot repertuārā citu teātru reti iestudētas visdažādāko laikmetu operas un dodot iespēju tobrīd vēl jauniem un mazpazīstamiem, bet vēlāk pasaulslaveniem talantiem – tādiem kā Evelīna Līra, Žozē van Dams, Leonija Rjazaneka, Anja Zilja, Agnese Baltsa un citi.

„Šenando” – tā dēvēja kuģi, kas Savienoto Valstu pilsoņu kara laikā piederēja Dienvidu štatiem jeb Konfederācijai un visos pasaules okeānos gūstīja un iznīcināja pretinieku – ziemeļnieku – civilos kuģus. To „Šenando” (Shenandoah) turpināja darīt arī vairākus mēnešus pēc tam, kad Konfederācija jau bija kapitulējusi, un padevās 1865. gada 6. novembrī britu kara flotes kuģim, tā kļūstot par pēdējo militāro vienību, kas cīnījusies zem konfederātu karoga.

Īpašvārds ‘Shenandoah’ angļu valodā ienācis, eiropiešu ieceļotājiem angliskojot irokēzu indiāņu valodas vārdus. Tā tiek dēvēta gleznaina ieleja Virdžīnijas štatā ar tai cauri plūstošu tāda paša nosaukuma upi, un, visdrīzāk, tai par godu vārds tika dots arī trīsmastu buriniekam „Šenando”, kuru Amerikas konfederātu štati iegādājās Lielbritānijā 1864. gadā, Savienoto Valstu pilsoņu kara laikā. Dienvidnieki jeb konfederāti slepeni apbruņoja vairākus tirdzniecības kuģus, lai tie uzbruktu ziemeļnieku civilajiem kuģiem, tā graujot pretinieka ekonomisko un arī morālo potenciālu.

Arī „Šenando” apbruņošana notika slepeni: kuģis no Londonas devās uz Madeiras salas rajonu Atlantijas okeānā un te sastapās ar citu kuģi, ar kuru tika atvesti lielgabali, citi ieroči un daļa komandas. Pēc tam kapteiņa Džeimsa Vadella vadībā „Šenando” kuģoja uz dienvidiem, gar Labās cerības ragu nonāca Indijas okeānā un 1865. gada janvārī sasniedza Melburnu Austrālijā. Šajā ceļā tas sagūstīja deviņus ziemeļnieku kuģus, no kuriem septiņus iznīcināja, bet divus atlaida pret izpirkuma maksu. Vienu no tiem kapteinis Vadells izmantoja, lai nogādātu Brazīlijā sagūstīto kuģu komandas un pasažierus. Jāpiebilst, ka pret viņiem sagūstītāji izturējās pēc iespējas korekti un saudzīgi, un daži sagūstīto kuģu jūrnieki pat piekrita pievienoties kapteiņa Vadella komandai, kurā akūti trūka cilvēku.

Pēc krājumu papildināšanas un jaunu komandas locekļu nolīgšanas Melburnā „Šenando” iezēģelēja Klusajā okeānā un devās uz ziemeļiem. Ceļā tika iznīcināti pieci ziemeļnieku vaļu mednieku kuģi, taču īstās medības sākās arktiskajos ūdeņos, kur līdz tam ziemeļnieki bija jutušies pilnīgā drošībā. Dažās nedēļās te tika likvidēti vienpadsmit kuģi. Tomēr nepatīkams pārsteigums gaidīja arī kapteini Vadellu – 1865. gada jūnija beigās viņš no sagūstīta kuģa kapteiņa uzzināja, ka dienvidnieku armijas frontē cietušas smagas sakāves un Konfederācijas valdība jau pirms vairāk nekā diviem mēnešiem bijusi spiesta bēgt no galvaspilsētas Ričmondas. Tomēr kapteinis turpināja savu pasākumu, Bēringa jūrā un Klusā okeāna ziemeļos sagūstot vēl desmit kuģus. Augusta sākumā viņš sastapa britu tirdzniecības kuģi, kura kapteinis viņam pavēstīja, ka jau pirms turpat trim mēnešiem Konfederācijas armija ir sagrauta, dienvidnieku prezidents Džefersons Deiviss sagūstīts, Amerikas pilsoņu karā triumfējuši ziemeļnieki.

„Šenando” komanda bija turpinājusi pildīt savu kaujas uzdevumu vairākus mēnešus pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Tagad tas viņiem draudēja ar apsūdzību pirātismā un, nonākot Savienotajās Valstīs, visdrīzāk, ar karātavu cilpu. Tāpēc kapteinis Vadells, steidzīgi aizvācis tilpnēs lielgabalus un nolaidis Konfederācijas karogu, kuģoja uz Britu salām. Ziemeļnieku karakuģi centās notvert nekaunīgo laupītāju, taču nesekmīgi. 1865. gada 6. novembrī „Šenando” iepeldēja Liverpūles ostā, kur oficiāli padevās gūstā britu karakuģim „Donegala”, kļūstot par pēdējo Amerikas pilsoņu kara vienību, kas cīnījusies zem Konfederācijas karoga. Britu tiesa atzina, ka „Šenando” jūrnieki nav vainojami starptautisko jūras kara likumu pārkāpšanā. Amerikāņi gan domāja citādi, tāpēc tie no komandas, kas bija nākuši no Savienotajām Valstīm, arī kapteinis Džeimss Vadells, varēja atgriezties mājās tikai pēc vairākiem gadiem, kad Savienoto Valstu valdība bija mīkstinājusi savu nostāju.

Angļu sarunvalodas vārda ‘guy’ – ar nozīmi „puisis, vīrietis” – etimoloģija, kā izrādās, saistīta ar vienu konkrētu Gaju, – Gaju Fouksu, t.s. „Šaujampulvera sazvērestības” dalībnieku, kuram 1605. gada 5. novembrī gandrīz izdevās uzspridzināt Anglijas Lordu palātu līdz ar deputātiem, ministriem un karali Džeikobu I.

 

Gajs Foukss bija viens no katoļu sazvērnieku vadoņiem, kuri plānoja 1605. gada 5. novembrī (15. nov. pēc Gregora kalendāra) uzspridzināt Anglijas parlamenta ēku līdz ar karali, lordiem un deputātiem un īstenot Anglijā kontrreformāciju. Pasākums neizdevās, un šīs „Šaujampulvera sazvērestības” izgāšanos angļi joprojām svin, pie kam Gaja Fouksa vārds atstājis paliekošas pēdas arī britu leksikā.

Mans kungs,

To sirsnīgo jūtu dēļ, kādas man ir pret dažiem Jūsu draugiem, man rūp Jūsu drošība. Tāpēc es Jums ieteiktu, ja dzīvība jums dārga, izdomāt kādu attaisnojumu, lai neierastos šai Parlamentā, jo Dievs un cilvēki ir vienojušies, lai sodītu šī laikmeta grēcīgumu. Un nevērtējiet šo ziņu pavirši, bet dodieties savu lauku īpašumu mierā, kur varat sagaidīt nākamos notikumus drošībā, jo kaut arī nekāda kņada nebūs manāma, es tomēr saku, ka viņi - Parlaments - saņems briesmīgu triecienu."

Šādu vēstuli 1605. gada oktobra beigās saņēma Lords Montīgls, Anglijas parlamenta loceklis un, cita starpā, katoļticīgais. Brīdinājums nepārprotami attiecās uz parlamenta sesiju, kuru, jau vairākkārt atliktu, karalim Džeikobam I bija oficiāli jāatklāj 1605. gada 5. novembrī. Lords Montīgls tomēr nesekoja vēstules autora padomam, bet nodeva sūtījumu valsts sekretāram Robertam Sesilam. Parlamenta ēka tiek pārmeklēta, un pusnaktī uz 5. novembri vīri, kurus vadīja miertiesnesis Tomass Naivets, ēkas pagrabos notvēra kādu personu, kas sevi dēvēja par Džonu Džonsonu. Pie viņa atrada degļus un pulksteni - tiem laikiem vēl visai retu mantu. Nedaudz tālāk meklētājus gaidīja vēl pārsteidzošāks atradums: 36 mucas ar šaujampulveri. Tolaik vispārpieņemtās ne sevišķi humānās pratināšanas metodes visai ātri ļāva noskaidrot gan to, ka aizturētā īstais vārds ir Gajs Foukss, gan arī viņa līdzzinātāju vārdus. Daži sazvērnieki krita apšaudēs ar vajātājiem, bet vairumu sagūstīja, tiesāja un lēma viņiem augstāko soda mēru - saciršanu gabalos. Tā izgāzās valsts apvērsuma mēģinājums, kas vēsturē ieguvis "Šaujampulvera sazvērestības" nosaukumu.

Skotijas karalis Džeikobs mantoja Anglijas troni pēc tam, kad karaliene Elizabete I bija mirusi, neatstājot dzimtas turpinātāju. Džeikobs bija katolis, un angļu katoļi ļoti cerēja, ka viņš likvidēs Tjūdoru karaļu nodibināto Anglikāņu baznīcu un atgriezīs Angliju Romas pāvesta paspārnē. Kad šīs cerības nepiepildījās, tika izplānota sazvērestība - uzspridzināt Lordu palātu līdz ar karali, parlamenta deputātiem un augstākajām valsts amatpersonām. Nogādāt sprāgstvielas pagrabos zem ēkas izrādījās vienkārši - šīs telpas izīrēja privātiem noliktavu turētājiem. Ja plāns izdotos, salīdzinot ar to nobālētu pat vairums mūslaiku terora aktu. Lēš, ka no parlamenta un ēkām 100 metru rādiusā ap to paliktu vārda tiešā nozīmē drupu kaudze, šai postījumu zonā izredžu izdzīvot praktiski nebūtu. Karalis noteikti būtu miris. Taču plāns izgāzās - kāds, un, iespējams, pat vairāki no sazvērniekiem nolēma brīdināt dažus katoļticīgos parlamentāriešus, lai tie neaizietu bojā kopā ar ticības atkritējiem, taču vismaz viens no brīdinātajiem tomēr izrādījās pirmām kārtām anglis un tikai pēc tam - katolis.

Gajs Foukss, tāpat kā citi sazvērnieki, mira mokošā nāvē uz ešafota, bet tautas atmiņā ir mūžam dzīvs. Neizdevies apvērsums izraisīja Anglijā patriotisku pacēlumu, un 5. novembris, respektīvi, 15. novembris pēc jaunā stila, ir kļuvis par tautas svētkiem - Ugunskuru nakti jeb Gaja Fouksa nakti. Šajā naktī Anglijā laiž raķetes un kurina sārtus, uz kuriem dedzina no veca apģērba, avīzēm un cita viegli degoša materiāla darinātas lelles - "Gajus Fouksus" un, sevišķi agrākos gadsimtos, arī stilizētus pāvesta tēlus. Šo putnubiedēkļu drēbēs tērpto "Gaju" dēļ 19. gadsimtā švītus angļu valodā sāka dēvēt par "guy", savukārt 20. gadsimtā vārds zaudēja specifisko nozīmi un tagad sarunvalodā ar to apzīmē jebkuru vīriešu kārtas personu."

1879. gada 4. novembrī amerikānis Džeims Ritijs patentē kases aparātu. Ar šīs ierīces palīdzību izgudrotājs vēlējās pielikt punktu bārmeņu blēdībām. Atskatoties uz šo notikumu, ielūkosimies kases aparātu rašanās vēsturē.

 

Kur un kā radies kases aparāts? Izrādās, ka iniciatīva pieder kādam tirgotājam, kurš vienkārši gribēja palielināt savus ieņēmumus.

Jau 19. gadsimta gadsimta vidū naudas kaste ar sadaļām papīrnaudai un sīknaudai bija raksturīgs atribūts daudzos veikalos. Rūpniecības revolūcijas rezultātā palielinājās tirdzniecības apjoms, līdz ar to radās nepieciešamība veikt precīzu ieņēmumu uzskaiti.

Pirmais, kurš pamēģināja automatizēt norēķinu operācijas, bija Devids Brauns, kurš 1875. gadā izgudroja aparātu preču un skaidras naudas transportēšanai. Šis aparāts sastāvēja no tauvas ar grozu kas piestiprināta pie griestiem.

Brauna sistēmu 1879. gadā sekmīgi pārbaudīja Masačūsetsas pilsētas lielajā mēbeļu veikalā. Jau pēc trim gadiem šī mēbeļu veikala īpašnieks atpirka no izgudrotāja tiesības uz aparāta lietošanu un Bostonā dibināja firmu, kas modernizēja aparātu, pārveidojot to par mehānisko kurjeru. Tās bija sliedes, pa kurām pārvietojas vagoniņi ar naudu.

Kases aparātu tiešā vēsture ir cieši saistīta ar kasiera Ritti vārdu, kaut kasiera ar tādu vārdu īstenībā nebija. Ohaijo štata iedzīvotāju Džeimsu Rittiju dēvēja par laba viskija, vīna un cigarešu tirgotāju. Viņa bāru “Pony House”, kas bija izvietots netālu no stacijas, apmeklēja daudzas tā laika izcilas personības. Bet pēc laika viņa bārs sāka pelnīt mazāk un mazāk, jo atklājās, ka darbinieki no apmeklētājiem saņemto naudu lika savā nevis īpašnieka kabatā. Tad Džeims sāka meklēt risinājumu.

1878. gada viņš devās ceļojumā ar tvaikoni uz Eiropu. Ceļojumā viņa uzmanību pievērsa ierīce, kura atskaitīja katru tvaikoņa dzinēja apgriezienu. Un Rittijs nolēma, ka tieši tādu principu var izmantot kases aparāta mehānisma darbībā. Atgriezies Amerikā viņš pastāstīja savu ideju brālim Džonam Rittijam. Rezultātā abiem izdevās radīt mašīnu ieņēmumu uzskaitei, kuru 1879.gadā 4. novembrī viņi patentēja. Aparāts sastāvēja no divām taustiņu rindām ar ciparnīcu un divām bultiņām. Katra operācija tika fiksēta uz diska. Vēlāk Rittiji pilnveidoja savu aparātu un pievienoja tam ierīci, kas drukāja katru operāciju uz papīra rullīša.

Rittija bārs pamazām atkal sāka palielināt ieņēmumus, un tas notika nevis pateicoties darbinieku godīgumam, bet aparātam, uz kuru paskatīties nāca daudzi apmeklētāji. Pēc laika brāļi Džeims un Džons atvēra savu fabriku, kur ražoja kases aparātus.

Kad pasūtījumu daudzums palielinājās tik daudz, ka vienlaicīgi pārvaldīt bāru un fabriku palika grūti, viņi pārdeva fabriku Jakobam Ekertam par 1000 dolāriem.

Tajā pašā laikā Koltonas iedzīvotājs Džons Pattersons – neliela veikala īpašnieks, kurš tirgoja preces ogļračiem, izdzirdot par Rittiju aparātiem, nopirka uzreiz trīs un uzstādīja tos savā veikalā.

Bet jau 1884.gadā nopirka tiesības uz kases aparātu ražošanu, izveidojot savu darbnīcu, kurā sākumā strādāja 13 cilvēki. Viņi pilnveidoja savu aparātu, pievienojot tam naudas kasti ar zvaniņu un katru reizi, kad pārdevējs atvēra kasti nozvanīja zvaniņš. Bet ar to viss nebeidzās, jo nākamais, ko izgudroja bija ierīce, kas drukāja čeku pircējam.

Periodā no 1888. līdz 1915. gadam gandrīz visos veikalos Amerikā bija ieviesti kases aparāti.

1900. gada 3. novembris ir diena, kad dzimis vācu uzņēmējs Ādolfs Daslers – firmas "Adidas" dibinātājs.

Ādolfs Daslers pasaulē nāca 1900. gada 3. novembrī Bavārijas pilsētiņā Hercogenaurahā – veļas mazgātājas un maiznieka ģimenē, kā otrs dēls. Vecākais brālis Rūdolfs, kuru visi sauca par Rudi bija vien divus gadus vecs, kad pastarītis ieradās pasaulē. Ādolfs, kuru reti kāds sauca pilnā vārdā, tā vietā izmantojot saīsinājumu Adi, bija kluss zēns.

Kad sākās Pirmais pasaules karš, Adi bija vien 14 gadu, tāpēc viņš, atšķirībā no vecākā brāļa karā netika iesaukts un tobrīd viņa lielākā aizraušanās bija futbols. Vācijai karā piedzīvojot sakāvi, Dasleru ģimenei pienāca grūti laiki. Vecākais brālis Rūdolfs no kara pārnācis, sākotnēji izmēģināja spēkus policista ampluā, bet tad, Adi mudināta, ģimene nolēma pievērsties apavu ražošanai. Tam, jāteic, abi dēli pievērsās ar riktīgu vācieša pedantismu.

Īpašs nags uz apavu radīšanu bija tieši Ādolfam. Sākotnēji viņi apavus taisīja savā mājā, bet vēlāk, kad bija izauguši, 1927. gadā ģimene noīrēja ēku rūpnīcai, tur strādāja 25 cilvēki un dienā varēja saražot ap 100 apavu pāru. Bet neba parastus apavus bija lēmuši radīt brāļi Dasleri. Brīdī, kad nodibināja savu ražotni, Ādolfs, joprojām dedzīgs futbolists būdams, radīja dizainu futbola apaviem, bet no tiem Ādolfam dzima ideja par sporta apaviem ar asumiem pie zolēm. Šo izgudrojumu par labu esam atzina tā brīža Vācijas olimpiešu - vieglatlētu treneris.

Pirmo reizi Dasleru apavos vieglatlēti uz starta izgāja 1928. gada olimpiādē un ar tiem Vācijas olimpiešiem izdevās tikt pie zelta 800 metru skrējienā. Tas deva milzu atspaidu brāļiem Dasleriem, kuru popularitāte pagājušā gadsimta 30. gados uzšāvās debesīs.

1936. gadā amerikāņu skrējējs Džesijs Ouens Dasleru apavos izcīnīja četras zelta medaļas un uzstādīja piecus pasaules rekordus. Brāļu Dasleru apavi nu bija kļuvuši par pasaules zīmolu. Palielinājās ražošanas un padošanas apjomi un laikā līdz Otrajam pasaules karam pasūtījumi pienāca no dažādu sporta veidu pārstāvjiem, tostarp basketbola, hokeja un beisbola apaviem.

Otrajam pasaules karam sākoties, neraugoties uz to, ka abi brāļi bija nacistu partijas biedri,  uzņēmumam sākās grūti laiki – konfiscēja Dasleru rūpnīcas, brāļi devās uz fronti, bet vienā no apavu rūpnīcām vācieši centās izveidot granātmetēju ražotni. Kad tas neizdevās, Adi tika atsaukts no frontes, lai varētu uzsākt apavu ražošanu vācu armijai. Tikmēr tobrīd karā iesauca Rūdolfu un uzņēmums palika Ādolfa rokās. Karam beidzoties, Dasleru rūpnīca nonāca amerikāņu zonā, bet brāļu savstarpējās attiecības bija pagalam saļodzījušās. Rezultātā brāļi uzņēmumu sadalīja. Tas notika 1948. gadā un tā esot bijusi pēdējā reize, kad abi runājuši.

Ādols paturēja Daslera apavu rūpnīcu, kamēr Rūdolfs izveidoja savu apavu fabriku. Loģiski, ka nācās mainīt arī nosaukumu, un te laimīgo lozi izvilka Adi. Viņš, savienojot savu iesauku ar uzvārda pirmo daļu, radīja zīmolu „Adidas”, Rūdolfs, kopējot brāli, izvēlējās nosaukumu „Ruda”, kam nebija lemts iedzīvoties un tas ātri vien pārtapa par „Puma”, lai izklausītos sportiskāks.

Brāļu strīds  turpinājās, sadalot dzimto pilsētu divās daļās, vienubrīd Hercogenauraha tika saukta par saliekto kaklu pilsētu, jo vispirms bija jānoskaidro, kura zīmola apavus tu valkā. Tā, kā gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji strādāja vienā vai otrā uzņēmumā, klīst nostāsti, ka abu uzņēmumu darbiniekiem bija liegts tikties un kur nu vēl precēties. Brāļu sāncensība, nepārtraukti uzlabojot un attīstot savus produktus, cenšoties vienam otru pārspēt, turpinājās līdz pat abu aiziešanai viņsaulē. Starp citu kapos viņi apglabāti pēc iespējas tālāk vienu no otra. Sāncensība turpinājās vēl gadu desmitiem, jo abi ražotnes  atstāja saviem  dēliem, līdz 2009. gadā kompānijas darbinieki tikās futbola mačā, apliecinot, ka „Puma” un „Adidas” naids ir beidzies.

1755. gada 2. novembrī dzimusi nākamā Francijas karaliene Marija Antuanete. Tā pati, kura giljotinēta 1792. gadā un kurai piedēvē pasaulslaveno frāzi: “Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas.”

Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas! Klīst leģenda, ka šo frāzi savulaik izteikusi Francijas karaliene Marija Antuanete. Tomēr tā laikam tomēr paliks tikai leģenda, jo neesot atrodamas patiesas liecības, ka Francijas karaliene jelkad būtu ko tamlīdzīgu teikusi.

Toties ir skaidri zināms, ka Marija Antuanete bija dumpīga savā raksturā un viena no ietekmīgākajām 18.gadsimta modes noteicējām ne tikai Francijas galmā, bet arī citviet Eiropā. Viņa franču galma stagnējošās etiķetes garlaikota un nepietiekamas vīra – Francijas karaļa Luija XVI – uzmanības apveltīta, viņa dievinājusi modi, izklaides, jautrības un dejas.

Marija Antuanete nav bijusi pagalm dumja skaistule, tomēr vairāk par nopietnām lietām viņas prātu nodarbinājušas izklaides.

Kad Luijs XVI, kļuva par karali, viņš saņēma mantojumā gandrīz izputinātu Franciju. Un lai jaunajam karalim piemita taupīgums, viņa sievas Marijas Antuanetes dzīves stils nesapasēja ar taupīguma politiku Francijas galmā. Karaliene dievināja tērpus un dārglietas, atteicās ievērot galma tradicionālo etiķeti un pati sev izvēlējās tērpus.

Galms akli sekoja Marijas Antuanetes diktētajai modei un laikā ar viņu galma dzīve atgādināja vienu milzīgu un nebeidzamu karnevālu, ko nodrošināja balles, dejas, teatralizētas rotaļas un kāršu spēles.

Marijas Antuanetes dzīves stilu nemainīja arī bērnu dzimšana. Tieši pretēji – troņmantnieka nosmērēto autiņu dzeltenbrūnā krāsā pasniedza kā “dofina pārsteigums”, iegūstot ārkārtēju popularitāti aristokrātijas vidū. Tajā laikā Francijā bija izplatīta pamatīga parazītu sērga, tāpēc nav brīnums, ka pat auduma krāsu toņiem tika piešķirti ekstravaganti nosaukumi, piemēram, “blusas muguras”, “blusas kājiņu” vai “saspiestas blusas” tonis.

Francijas galmu bija apsēdušas ne tikai blusas, bet arī utis. Marijas Antuanetes laikā populāras kļuva iespaidīgas un sarežģītas frizūras – mākslinieciski veidotas parūkas uz milzīgiem karkasiem. Sieviešu frizūras varēja sasniegt pat 70-100 cm augstumu. Lieki piebilst, ka parūku torņos mitinājās neskaitāmas utu kolonijas. Tā, kā neviens īsti nezināja, kā parazītus apkarot, tad dāmas izlīdzējās kasoties ar smalkiem koka irbulīšiem.

Lai arī pati karaliene domāja, ka ir tautas mīlēta, patiesībā viņu vainoja ne tikai Francijas finanšu grūtībās, viņai pierakstīja teju visas Francijas nebūšanas. Kļūstot vecāka, karaliene gan mazināja savu ekstravaganci – izvēloties pieticīgākus tērpus, taču tas nemainīja sabiedrības viedokli par karalienes izšķērdīgo dzīvi. Un zināmā mērā izšķērdība bija arī viens no faktoriem, kas ietekmēja Marijas Antuanetes dzīves noslēgumu, kad viņu atzina par vainīgu valsts nodevībā, bet arī vainoja valsts kases izzagšanā, piespriežot nāves sodu.

18. gadsimta britu politiķis un domātājs Edmunds Bērks tiek uzskatīts par vienu no konservatīvisma klasiķiem. Viens no viņa izcilākajiem darbiem ir „Pārdomas par franču revolūciju”, kas nāca klajā 1790. gada 1. novembrī.

„Kopumā ņemot, Franču revolūcija ir pārsteidzošākais, kas šai pasaulē līdz šim noticis. Visbrīnišķīgākās lietas te tapušas, daudzos gadījumos, ar visabsurdākajiem un vissmieklīgākajiem līdzekļiem [..]. Ik lieta šķiet nedabiska šajā savādajā vieglprātības un nežēlības haosā, un visi iespējamie noziegumi sajaukušies vienā jūklī ar visām iespējamajam muļķībām.” Tā raksta īru izcelsmes britu valstsvīrs un domātājs Edmunds Bērks savā grāmatā „Pārdomas par Franču revolūciju”, kas nāca klajā 1790. gada 1. novembrī.

Bērka grāmata tūdaļ kļuva par dižpārdokli, nākamā gada laikā piedzīvojot vienpadsmit atkārtotus izdevumus un daudzu tūkstošu tirāžu. Darba iznākšanas brīdī nu jau pusotru gadu viņpus Lamanšam risinājās straujas un vēl nesen neiedomājamas pārmaiņas. Francijas kārtu sapulce, kuru karalis Luijs XVI bija sasaucis cerībā stabilizēt situāciju saimnieciskās krīzes plosītajā valstī, bija pārtapusi Nacionālajā Konstitucionālajā asamblejā. Ar bruņotu pilsoņu un tautas pusē pārgājušās armijas atbalstu atstūmis monarhu no varas, jaunais parlaments pašos pamatos mainīja Francijā gadsimtos veidoto kārtību. Edmunds Bērks uz šo procesu raudzījās ar dziļu skepsi, paredzot turpinājumā tikai vēl lielāku haosu, vardarbības pieaugumu un, galu galā, spēcīga diktatora, visdrīzāk – armijnieka, nākšanu pie varas. Un viņa paredzējumi, ka zināms, lielā mērā piepildījās: pēc pirmajiem revolucionārās romantikas uzplūdiem nāca nežēlīga terora laiks, varas cīņa pašu revolucionāru starpā, visbeidzot – Napoleons. Kā norādījis pirms dažiem gadiem mūžībā aizgājušais britu un amerikāņu publicists Kristofers Hičenss, Bērks kā pirmais atklāja revolūciju tendenci „aprīt pašām savus bērnus un pārtapt savā pretmetā”, proti, nežēlīgā tirānijā.

Pie tam sava laika britu politikas ainavā Edmunds Bērks bija izteikti liberālās strāvas pārstāvis. Viņš kaismīgi aizstāvēja monarha varas ierobežošanu ar konstitucionāliem līdzekļiem, pats būdams protestants, cīnījās pret Īrijas katoļu diskrimināciju, atzina Savienoto Valstu tiesības uz neatkarību. Tomēr Bērks neticēja revolūcijām kā sabiedrības pozitīvas pārveides līdzeklim. Franču revolūcijā viņš redzēja sekošanu abstraktiem, no dzīves atrautiem brīvības un tiesību konceptiem, kas tāpēc viegli bija pārvēršami argumentos terora un tirānijas attaisnošanai. To, cik daudz viņam šai ziņā taisnības, rāda ne vien Lielās Franču revolūcijas, bet arī 20. gs. revolūciju un to radīto režīmu vēsture. Bērka ideāls bija reformu process, brīvībai izaugot no dziļi un ilglaicīgi iestrādātas tradīcijas. Šie uzskati padarīja Edmundu Bērku par modernā konservatīvisma pamatlicēju.

Un noslēgumam vēl viens citāts no Edmunda Bērka „Pārdomām par Franču revolūciju”:

„Protams, ka sabiedrība – tā ir vienošanās. Otršķirīgas vienošanās, kas attiecas uz atsevišķu konkrētu interešu objektiem, var lauzt pēc patikas. Bet valsts nav uzlūkojama kā kaut kāds divpusējs līgums par tirgošanos ar pipariem vai kafiju, katūnu vai tabaku, vai citu tikpat maznozīmīgu pasākumu, kas uzsākts aiz sīkām īslaicīgām interesēm un ir arī izbeidzams pēc pušu iegribas. Valsts jāuzlūko daudz bijīgāk, jo tā nav partnerība lietās, kas kalpo vien raupji dzīvnieciskai pārejošās un zūdošās eksistences uzturēšanai. Šī ir partnerība visā savā zinātnē, partnerība visā savā mākslā, partnerība visos tikumos un visā savā pilnībā. Un šāda partnerība nav izbeidzama daudzās paaudzēs, tā kļūst par partnerību ne vien starp pašreiz dzīvojošajiem, bet gan starp tiem, kas dzīvo šodien, tiem, kas jau miruši, un tiem, kas vēl dzims.”

Mūsdienu Helovīna tradīcijas pamatā ir kristietībā kopš 8. gs. pastāvošā Visu Svēto dienas svinēšana 31. oktobrī.

Nu jau apmēram ceturtdaļgadsimtu arī Latvijā pazīstama Helovīna svinēšana 31. oktobrī. Bērni priecīgi iztaisās spocīgā paskatā un apstaigā kaimiņus, cerot tikt pie kāda našķa; šur tur savrupmāju un arī daudzdzīvokļu namu pagalmos var redzēt izdobto ķirbju gaismekļus. Kā daudzas kristietības un pat vēl senākos priekšstatos sakņotas tradīcijas, arī šī mūsdienās ieguvusi savu popkultūras un komercijas dzinuli, kas tai pēdējā simtgadē ļāvis ieviesties lielā daļā pasaules.

Helovīna nosaukums radies jauno laiku sākumā Skotijas angļu valodā no vārdu savienojuma All Hallows Eve – Visu Svēto priekšvakars. Jau 4. gs. kristīgajā baznīcā radās tradīcija noteiktā dienā pieminēt visus svētos un mocekļus. Dažādās toreizējās kristīgās pasaules daļās konkrētais datums atšķīrās, bet parasti tā bija kāda diena aprīlī vai maijā. Par to, kur un kā notikusi pāreja uz svēto pieminēšanu 1. novembrī, atrodamas vairākas versijas. Viena pauž, ka šādu lēmumu pieņēmis kāds no pāvestiem, jo siltajā gadalaikā Romā vieglāk izplatījušās sērgas un liels dievlūdzēju pieplūdums uz svētkiem bijis nevēlams. Cita versija 1. novembra tradīcijas ieviešanos saista ar Britu salām. Saskaņā ar šo variantu, Visu Svēto dienas svinēšana 1. novembrī vispirms iedibinājusies Īrijā un Nortumbrijā 8.gs., un no turienes tad nākamajā gadsimtenī izplatījusies kontinentālajā Eiropā. Ja tas ir tā, tad, iespējams, kristīgā baznīca ķeltu zemēs šādi agrajos viduslaikos integrējusi savā ritā pagāniskos apkūlību svētkus, ķeltu valodās sauktus Sauvin, Sauiņ vai Sauņ. Šo svētku ļoti būtiska sastāvdaļa bijusi arī senču garu godināšana un pacienāšana. Vēl izteiktāka šī sasaiste kļuva, kad 10. gs. līdzās Visu Svēto dienai 1. novembrī katoļu baznīca savā kalendārā ierakstīja arī Visu dvēseļu dienu, respektīvi, mirušo pieminēšanas dienu 2. novembrī.

Māju apstaigāšana cienasta iegūšanas nolūkā ieviesusies Britu salās, pēc visa spriežot, ap 15. gs. Ubagi un citi trūcīgi ļaudis iegriezās mājās un piedāvājās aizlūgt par attiecīgās ģimenes mīļajiem aizgājējiem, kā atlīdzību saņemot vai nu sīknaudas gabalu, vai kādu našķi. Bieži tie bija īpaši cepumi, Britus salās saukti par ‘soul cakes’ – burtiski „dvēseļu kūkām”. Šādi atlīdzinātajai aizlūgšanai bija jāatbrīvo kristīgā dvēsele no šķīstītavas mocībām, un visai izplatīts daudzviet Eiropā bija arī priekšstati, ka šais svētāmajās dienās dvēseles var izkļūt no šķīstītavas un apmeklēt savējos. Attiecīgi tās arī tikušas pienācīgi sagaidītas – ar silti izkurinātu istabu un klātu mielasta galdu. Šādas ieražas pētnieki vēl 19. gs. konstatējuši Tirolē, Bretaņā, pat Parīzē, un tajās, protams, saskatāma nepārprotama radniecība ar veļu mielošanu, kas piekopta Latvijā vēl pagājušajā gadsimtā un, iespējams, dažviet notiek joprojām. Arī tērpšanās maskās, apstaigājot kaimiņu namdurvis, domājams, sakņojas tais pašos senajos priekšstatos, kuros mums labi zināmā ķekatās, budēļos jeb čigānos iešana. Protams, Helovīna masku tēli saistās pamatā ar makabro, mistisko, šausminošo – visu, kas atgādina dzīvajiem par neizbēgamo ceļu uz viņpasauli.

1864. gada 30. oktobrī Vīnē noslēgtais miera līgums izbeidza Otro Šlēsvigas-Holšteinas karu. Šajā karā divas Centrāleiropas lielvalstis – Austrija un Prūsija – piespieda Dāniju atteikties no savām dienvidu provincēm Šlēsvigas un Holšteinas, kurās iedzīvotāju vairākums bija vācieši, bet dzīvoja arī ievērojam skaits dāņu.

19. gadsimta. sākumā Dānija bija krietni lielāka nekā mūsdienās, tās dienvidu robeža atradās Hamburgas pievārtē. Tomēr tā nebija vienota valsts, jo teritorijas Jitlandes pussalas dienvidos neietilpa Dānijas Karalistē, bet bija atsevišķas Šlēsvigas un Holšteinas hercogistes. Pie tam Šlēsviga bija Dānijas kroņa zeme, savukārt Holšteina ietilpa Svētās Romas impērijā. Arī etniski teritorija bija neviendabīga: kamēr dienvidos esošā Holšteina bija pamatā vāciska, tālāk uz ziemeļiem – Šlēsvigā – vācu valoda dominēja dienvidu apgabalos, kā arī pilsētās, savukārt zemnieki lielākajā hercogistes daļā runāja dāņu valodā. Jitlandes rietumu piekrasti un tuvējās salas apdzīvoja frīzi.

Līdz ar 19. gadsimta sākumu, Eiropā veidojoties nācijvalstīm, šis no viduslaikiem mantotais mudžeklis sāka savilkties spraigā mezglā. Kā dāņi, tā vācieši uzlūkoja Šlēsvigu un Holšteinu par savas nācijas teritoriju. Pirmais nopietnais konflikts izraisījās 1848. gadā, kad Šlēsvigas un Holšteinas vācu iedzīvotāji pieprasīju abu hercogistu apvienošanu un iekļaušanu Vācu Savienībā – konfederācijā, kas kopš 1815. gada pastāvēja kādreizējās Svētās Romas impērijas vietā. Karalis Frederiks VII atbildēja, ka atzīst šādas tiesības tikai Holšteinai, un hercogistu vācieši sāka bruņotu sacelšanos. Tautas brāļiem nāca palīgā Prūsijas un citu vācu valstu armijas, tomēr trīs gadus ilgajā Pirmajā Šlēsvigas-Holšteinas karā Dānijai izdevās nosargāt savas robežas. Dānijas armija sīksti aizstāvējās, savukārt vairākas citas Eiropas lielvalstis izvērsa pret Prūsiju diplomātisku spiedienu. 1852. gadā tika parakstīts t.s. Londonas protokols, kas paredzēja, ka Šlēsviga un Holšteina arī turpmāk būs Dānijas kroņa īpašums, gan saglabājot nozīmīgu autonomiju. Tomēr Vācu Savienības parlaments neatzina šo vienošanos, un konflikts palika iesaldēts vēl uz 15 gadiem.

Otrais Šlēsvigas-Holšteinas karš uzliesmoja 1864. gadā. Par tiešo kara iemeslu kļuva 1863. gadā pieņemtās Dānijas konstitūcijas attiecināšana arī uz Šlēsvigu. Londonas protokols paredzēja, ka abām hercogistēm būs vienāds statuss Dānijas sastāvā, savukārt valdība un parlaments Kopenhāgenā uzskatīja, ka arī Šlēsvigas dāņi ir tiesīgi baudīt jauno liberālo valsts pamatlikumu. Karš vēl nebija pieteikts, kad mazāko vācu valstu Saksijas un Hannoveres armijas iegāja Holšteinā, kuru dāņu armija atstāja bez cīņas. 1864. gada janvārī Austrija un Prūsija pieprasīja Dānijas konstitūcijas atcelšanu un, saņēmušas atteikumu, 1. februārī sāka iebrukumu Šlēsvigā.

Šoreiz Dānijas situācija bija krietni smagāka nekā Pirmajā Šlēsvigas-Holšteinas karā, jo pret to cīnījās veselu divu lielvalstu armijas, savukārt citu Eiropas valstu atbalsts Kopenhāgenai vairs nebija tik vienots. Te visai nozīmīga loma bija Prūsijas kanclera Oto fon Bismarka prasmīgajai ārpolitikai. Dānijas armija gan pretojās, tomēr apmēram divkāršais pārspēks spieda to atpakaļ. Sevišķi sīvas cīņas notika aprīlī pie Dibeles pilsētiņas Šlēsvigas vidienē, kur sākās pamatā dāņu apdzīvotā teritorija. Te fronte uz laiku apstājās, aprīļa baigās Londonā tika noslēgts pamiers un sākās miera sarunas, taču tā kā Dānija vēl nebija gatava pietiekami piekāpties, pēc mēneša sarunas izjuka un vācieši atsāka uzbrukumu. Mēneša laikā viņi bija okupējuši visu Dānijas cietzemes teritoriju, dāņu armijai nācās evakuēties uz arhipelāgu.

Tagad Dānijai tika izvirzīti jau krietni smagāki noteikumi. Mierlīgums, kuru parakstīja Vīnē 1864. gada 30. oktobrī, atņēma Dānijai gan Holšteinu, gan Šlēsvigu. Valsts zaudēja apmēram 40% savas teritorijas un gandrīz tikpat iedzīvotāju. Apmēram 200 000 Šlēsvigas dāņu tālāko politisko procesu rezultātā nonāca Vācijas impērijas pavalstniecībā un, cita starpā, bija spiesti cīnīties Vācijas armijā Pirmajā pasaules karā. Tikai pēc Vācijas sakāves šai karā 1919. gadā Šlēsvigā tika sarīkots referendums, un dāņu apdzīvotā kādreizējās hercogistes ziemeļdaļa atgriezās Dānijas sastāvā.

539. gadā pirms Kristus dzimšanas, 29. oktobrī, Babilonas pilsētu ieņēma persiešu valdnieka Kīra Lielā armija. Cita starpā, nozīmīgais notikums guvis atspoguļojumu arī Bībelē.

Droši vien daudzi no mums atceras Rembranta gleznu „Ķēniņa Baltazara dzīres”. Satriekts varenais despots veras uz sienu, kur Jāhves roka velk ugunīgas zīmes: „Mene, mene, tekel, upharsin”. Kā vēsta Bībeles leģenda, Babilonijas valdniekam Baltazaram jeb Belzacaram uzraksts vēstījis paša un viņa valsts galu, kā to arī viņam nepārprotami iztulkojis jūdu pravietis Daniels. „Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts. – Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis; tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu; tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem." Un, patiesi, vēstītais piepildījies. Jau visai drīz Babilonai bijis jauns valdnieks – persietis Kīrs II, saukts Lielais, kurš triumfāli iesoļojis Babilonijas galvaspilsētā 539. gadā pirms Kristus dzimšanas, 29. oktobrī.

Paverdzinātajām jūdu ciltīm, kā vēsta Bībele, šī varas maiņa nozīmējusi atbrīvošanos no Bābeles gūsta, kurā tās aizvedis valdnieks Nebukadnecars. Tā nu iznāk, ka persiešu valdnieks Kīrs II ir apspiesto atbrīvotājs, un šādu liecību par sevi atstājis arī viņš pats vēstures dokumentā, kas tiek dēvēts par Kīra cilindru un datējams ar Babilonas ieņemšanas laiku. Minētais artefakts ir apmēram 30 cm garš un kādu 15 centimetru diametra māla cilindrs, ko 1879. gadā atradis asīriešu izcelsmes britu arheologs Hormuzds Rassams, un kas šobrīd apskatāms Britu muzejā Londonā. Cilindrs no vienas vietas klāts ķīļrakstiem – tas ir valdnieka Kīra Lielā manifests, kuru tas izdevis sakarā ar Babilonas ieņemšanu.

„Es esmu Kīrs, pasaules ķēniņš, dižens ķēniņš, likumīgs ķēniņš; Babilonas ķēniņš,” tā saka Kīrs, un turpina – „Es nevienam neļāvu darīt varas darbus nevienā vietā Šumēras un Akadas zemē. Es centos pēc miera Babilonā un citās tās svētītajās pilsētās. Un Babilonas ļaudis es liedzu strādināt pret viņu gribu. Es arī pulcināju visus citus agrākos iemītniekus un atgriezu tiem viņu mājvietas.” Diezgan liela daļa cilindra teksta veltīta Kīra priekšgājēju – Babilonas valdnieku ļaundarību aprakstam. Viņi tēloti kā nelieši, kas apnikuši pašu tautai tik ļoti, ka tā bez cīņas atvērusi galvaspilsētas vārtus jaunajam saimniekam Kīram viņa uzvaras gājienā.

Mūsdienu vēsturnieku atklājumi gan rāda citu ainu. Jaunbabilonijas valdnieki, kurus Kīrs gāza no troņa – ķēniņš Nabonaids un viņa dēls un vietnieks Belzacars –, diezin vai bija varmācīgāki par vairumu sava laika valdnieku. Un persieši, savukārt, šai karā nebūt neuzvedās kā humānisma paraugs. Iebrukuši Babilonijā, viņi uzvarēja Nabonida armiju pie Opisas pilsētas, bet babiloniešiem izdevās atkāpties ar nelieliem zaudējumiem. Tad Kīra kareivji nežēlīgi apkāva Opisas iemītniekus. Pēc tam nākamā pilsēta persiešu ceļā – Sipara – tiešām atvēra vārtus bez kaujas. Kas attiecas uz Babilonas vārtu labprātīgu atvēršanu, tā nav tiesa. Kīrs izrādījās viltīgāks par babiloniešiem. Viņš neiesaistījās izšķirošajā kaujā, bet nosūtīja mazāku vienību pa apkārtceļu uz neaizsargāto galvaspilsētu un to ieņēma. Un te nu viņam gadījās necerēta veiksme – nenojaušot par galvaspilsētas krišanu, tajā atgriezās ķēniņš Nabonaids un krita gūstā. Pēc tam jau viņa armijai neatlika nekas cits kā padoties, un Kīrs varēja ar triumfu ierasties Babilonā.

Tomēr nevar noliegt arī to, ka persiešu impērija patiešām bija jauna tipa lielvalsts, kuras pārvaldē brutālas piespiešanas elementu bija mazāk nekā tās priekšgājējiem – asīriešiem un babiloniešiem. Līdz Kīram valdnieki drīzāk atklāti lepojās ar simtiem un tūkstošiem apkauto un paverdzināto. Persiešu ķēniņi visdrīzāk bija pirmie, kas vispār izvirzīja nevarmācīgas varas ideālu, un Kīra Lielā cilindrs, iespējams, ir pirmais dokuments cilvēces vēsturē, kas vispār runā par tautu un cilvēku tiesībām.