1386. gada 18. oktobrī tika iesvētīta Heidelbergas universitāte – vecākā augstskola Vācijā un viena no prestižākajām Eiropā.

 

1377. gadā visu Eiropu sašķēla konflikts starp diviem konkurējošiem pāvesta sēdekļiem – Romu un Aviņonu, pie tam Aviņonas pāvesta stiprākais balsts bija Francijas karaļnams, savukārt vācu zemes nosliecās par labu Romas virsganam. Viens no rezultātiem bija arī tas, ka vācu studentiem un pasniedzējiem nācās pamest Parīzes universitāti. Vācijas rietumdaļā augstskolu tobrīd vēl nebija, bet tāda drīz radās – pēc Pfalcas kūrfirsta Rūperta I Vitelsbaha iniciatīvas tika nodibināta universitāte Heidelbergā. Tās iesvētīšanas mesa Heidelbergas Svētā Gara baznīcā notika 1386. gada 18. oktobrī.

Heidelberga, tādējādi, ir vecākā universitāte Vācijā, lai gan ne vācvalodīgajās zemēs – Vīnes universitāte bija tapusi jau pāris desmitgades agrāk. Savas pastāvēšanas pirmajā gadsimtā Heidelberga bija stingrs Romas katoļu baznīcas balsts, kur tika cītīgi skaustas Džona Viklifa un Jana Husa ķecerīgās idejas. Tomēr arī šeit dīga agrīnās Renesanses humānisma asni Rūdolfa Agrikolas, Johana Reihlina un vairāku citu izcilu domātāju personā. Pēc tam, kad 1518. gadā Mārtiņš Luters šeit disputā aizstāvēja savu pārliecību un pievērsa tai daudzus mācībspēkus un studentus, Heidelberga kļuva par vienu no galvenajiem reformācijas balstiem Vācijas rietumos un 16. gs. beigās izvērtās par Eiropas mēroga akadēmisko centru. Diemžēl nākamais gadsimts nesa smagus satricinājumus gan Pfalcas kūrfisrstistei, gan Heidelbergai. Trīsdesmitgadu kara laikā 1622. gadā pilsētu ieņēma Katoļu līgas armija, un šīs okupācijas laikā tika nolaupīta un uz Romu aizvesta pilsētas un universitātes kopīgā bibliotēka. Nākamais trieciens nāca gadsimta beigās, kad Heidelbergu metodiski nopostīja Francijas karaļa Luija XIV armija. 18. gadsimtā universitāte izrādījās zemes kungu lielāko tiesu novārtā pamesta un piedzīvoja vēlīnu kontrreformāciju, nonākot vispirms jezuītu, pēc tam franču lazāristu ordeņa pārziņā.

Gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija un Napoleona kari jau atkal destabilizēja situāciju reģionā, taču šo pārmaiņu rezultātā Heidelberga tika pie jauna saimnieka – Bādenes lielhercoga Kārļa Fridriha, kurš 1803. gadā atgrieza universitāti valsts paspārnē. Ap šo laiku te uzplauka spilgtā vācu romantisma kustība – Heidelbergas skola ar tādiem izciliem vārdiem kā Klemenss Brentano, Ludvigs Tīks, Ahims fon Arnims, Jozefs fon Eihendorfs un citi. Romantismam pa pēdām sekoja liberālisma un vācu nacionālās atmodas idejas. Heidelberga atkal kļuva par Eiropas mēroga akadēmisku centru, kur tika likti pamati topošās vācu valsts vēstures un tiesību zinātnei, attīstījās spēcīgas medicīnas, dabaszinātņu un astronomijas nozares; gadsimta beigās šeit darbojas socioloģijas pamatlicējs Maksis Vēbers. Savu liberālo garu universitāte saglabāja arī Veimāras republikas periodā, būdama iezīmīga demokrātiskās domas citadele. Tiesa, netrūka arī studentu un mācībspēku, kuri ar sajūsmu sveica nacistu nākšanu pie varas, sarīkoja nevēlamo grāmatu dedzināšanu un atbalstīja ebreju tautības un kreisi noskaņoto kolēģu padzīšanu. Tomēr pēc nacisma varas murga Heidelberga tika atjaunota uz vecajiem pamatiem, kurus tās jaunās satversmes autori filozofs Karls Jasperss un ekonomists Alfrēds Vēbers formulēja kā „uzticību dzīvajam patiesības, taisnīguma un humānisma garam”. Šodien Heidelberga ir ne vien viena no vecākajām, bet arī viena no prestižākajām Eiropas augstskolām.

1814. gada 17. oktobrī, sasprāgstot alus tvertnei brūzī, Londonas Sentdžilas rajons piedzīvoja īstus alus plūdus.

 

Dzirdot vārdu savienojumu „alus plūdi”, pirmās asociācijas saistās ar krietnu žūpošanu. Tomēr 1814. gada 17. oktobrī Sentdžilas rajons Londonā piedzīvoja īstus alus plūdus, kuriem diemžēl bija arī cilvēku upuri.

Londona tolaik pieredzēja straujāko izaugsmi savā vēsturē, kuru tai nesa industriālās revolūcijas rītausma. Taču vētrainajai attīstībai bija daudz negatīvu blakusparādību, kas saistījās ar trūcīgo iedzīvotāju masveidīgu pārcelšanos uz pilsētām, kur viņus gaidīja dzīve ļoti pieticīgos apstākļos. Strādnieki mitinājās lielā saspiestībā, bez elementārām labierīcībām, bieži vien šā tā būvētos mājokļos. Ražotnes parasti atradās tuvu dzīvesvietām, lai netērētu laiku un līdzekļus ceļam uz darbu. Tā tas bija arī Sentdžilā, kur Mjūksa un kompānijas alus brūzim gluži līdzās bija trūcīgo londoniešu mājeles – diezgan nedroši celtas, toties pārapdzīvotas līdz pēdējai iespējai. Tai skaitā apdzīvotas bija arī pagrabtelpas.

1814. gada rudenī Mjūksa un kompānijas brūzī apmēram sešus metrus augstā koka tvertnē jau desmito mēnesi rūga vairāk nekā 60 000 litru stiprā eila. Kas attiecas uz tvertni, tā bija, kā saka, pieredzējusi labākus laikus. 17. oktobrī apkārtni satricināja sprādzienam līdzīgs troksnis – tvertnes stīpas nebija izturējušas šķidruma spiedienu. Alus šaltis no galvenā tilpuma apgāza pārējās telpā esošās tvertnes, un pēc mirkļa jau gandrīz 150 000 litru alus spiedās pret ne sevišķi stiprajām brūža sienām.  Viena no sienām neizturēja, brūkot tā sagrāva divas tieši līdzās esošas mājeles, savukārt vairākām citām tika applūdināti pagrabi un apakšējie stāvi. Iemītnieki glābās uz galdiem, skapjiem un trepēm, uz jumtiem un koku zaros. Bet bija daži, kuri nepaspēja. Vienā no ēkām noslīka māte un viņas trīsgadīgais dēls. Vēl seši cilvēki, starp tiem divi bērni un viena pusaudze, gāja bojā zem brūkošo būvju atlūzām. Un viens vietējais iedzīvotājs diezgan noteikti mira no saindēšanās ar alkoholu, mēģinādams izdzert šo alus jūru. Un viņš nebūt nepalika vienīgais savā aizrautībā. Jau visai drīz Sentdžilā salasījās ļaudis no tuvākas un tālākas apkārtnes, lai sasmeltos un sadzertos, cik var. Kam nebija pie rokas kāds trauks, tas smēla tāpat ar plaukstām, un dzēra, dzēra, dzēra… Tikām zem ēku drupām iesprostotie izmisīgi kliedza pēc palīdzības. Laikmeta sociālos apstākļus spilgti raksturo arī fakts, ka dažu nelaimē bojā gājušo ģimenes nākamajās dienās par samaksu izrādīja viņu līķus ziņkārīgajiem.

No mūsdienu viedokļa raugoties, drošības tehnikas pārkāpumi brūža darbībā šķiet acīmredzami. Bet 19. gadsimta Londonas tiesa Mjūksa un kompānijas vainu notikušajā nesaskatīja. Viņi sprieda, ka viss notikušais ir nelaimes gadījums jeb, kā tika formulēts spriedumā, „Act of God” – „Dieva darbs”.

Napoleona varenības beigu sākums – tā var raksturot grandiozo un asiņaino kauju starp Francijas impērijas un tās pretinieku koalīcijas armijām, kas risinājās pie Leipcigas toreizējā Saksijas karalistē no 1813. gada 16. līdz 19. oktobrim.

 

19. gadsimta pirmajā desmitgadē Eiropas likteņus lielā mērā lēma viens cilvēks – franču imperators Napoleons I. Iepriekšējās desmitgadēs šis augumā mazais korsikānis bija uzvarējis vairākus karus un daudzas kaujas, bet tad nāca neveiksmīgais karagājiens uz krievu 1812. gadā, kur Napoleona militārais ģēnijs izrādījās bezspēcīgs pret šīs valsts plašumiem un skarbo klimatu. Kā lēš, šī katastrofa impērijai prasīja ap 400 000 karavīru. Kaujās rūdītu veterānu vietā impērijas armijas rindās tagad stājās lielākoties nepieredzējuši zēni.

Napoleona agrāk sakautie pretinieki atkal posās cīņai. Izveidojās tā sauktā Sestā koalīcija – Lielbritānija, Krievija, Spānija, Portugāle, Austrija, Prūsija un arī Zviedrija. Dažus gadus iepriekš Zviedrijas Riksdāgs bija ievēlējis par reģentu un troņmantnieku franču maršalu Žanu Batistu Bernadotu, kurš tagad veda zviedru armiju karā pret paša tēvzemi. Imperatoram uzticīgi palika tikai daži: poļi, kuriem Napoleons bija uz brīdi atjaunojis krievu, prūšu un austriešu nesen iznīcināto Polijas valsti; mazās vācu valstis, kuras nevēlējās Prūsijas hegemoniju Vācijā, un Napoleona izveidotās Itālijas un Neapoles karalistes.

1813. gada pavasarī Napoleons koncentrēja spēkus uz rietumiem no Elbas un vasarā izcīnīja vairākas uzvaras. Tikām viņa pretinieki īstenoja kopīgi izstrādātu plānu un, vairīdamies no sadursmes ar pašu imperatoru, sakāva viņa maršalu komandētās armijas. Kad impērijas spēki šādi bija gana novājināti, koalīcija posās izšķirošajai kaujai. Tā sākās pie Leipcigas 1813. gada 16. oktobrī, ilga četras dienas, izvērtās par asiņaināko visā Napoleona karu vēsturē un ieguvusi Tautu kaujas nosaukumu.  Napoleonam kaujas sākumā bija apmēram 225 000 vīru, viņa pretiniekiem – apmēram 380 000. Krievu kontingentu komandēja vācu izcelsmes ģenerālis fon Benigsens, prūšus – ģenerālfeldmaršals fon Blihers, austriešus – feldmaršals fon Švarcenbergs, zviedrus – kroņprincis Kārlis Johans Bernadots.

Kad tik lielas armijas saduras nelielā teritorijā, nežēlīga cīņa notiek par katru tiltiņu, katru zemnieku māju vai ceļmalas krodziņu. Imperatora kareivju cīņas gars joprojām bija augstā līmenī, bet arī Napoleona pretinieki bija aizvadītajos gados daudz mācījušies no savām sakāvēm. Pirmos sabiedroto uzbrukumus atsita, taču Napoleona spēki bija nepietiekami, lai pārrautu ienaidnieka fronti sekmīgā pretuzbrukumā. Pēc smagām kaujām pirmajā dienā otrajā, 17.oktobrī, cīņa pierima. Napoleonam pienāca palīgspēki, bet viņa pretiniekiem – apmēram 10 reizes lielāki. Pie tam Saksijas un Virtembergas kontingenti pārgāja koalīcijas pusē, mainot spēku samēru vēl par vairākiem desmitiem tūkstošu impērijai par sliktu.

18. oktobrī, kad slaktiņš atsākās ar jaunu sparu, Napoleonam bija 155 000 vīru pret pretinieku 430 000. Koalīcijai neizdevās kāds viens spožs manevrs, taču pārspēks spieda frančus atpakaļ, viņiem draudēja ielenkums, un naktī Napoleons pavēlēja sākt atkāpšanos. Tā noritēja visumā organizēti līdz brīdim, kad kļūdas dēļ uzspridzināja vienīgo tiltu pāri Elsteras upei. Franču arjergards palika austrumkrastā, un ienaidnieks to iznīcināja. Tautu kaujā kritušo skaits nav precīzi nosakāms, bet tie noteikti ir vairāki desmiti tūkstošu. Napoleonam vairs Nebija ar ko aizstāt kritušos kareivjus un ģenerāļus. Leipcigā bija nevien pirmā franču imperatora sakāve lielā kaujā, bet arī viņa varenības beigu sākums.

1764. gada 15. oktobrī britu vēsturniekam Edvardam Gibonam, uzturoties Romā, radās iecere fundamentālam apcerējumam „Romas Impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”. Tas kļuva par Gibona mūža darbu un vienu no modernās vēstures zinātnes pamatakmeņiem.

Oktobrī laiks Romā vēl ir diezgan silts. Droši vien tāds tas bija arī 1764. gada 15. oktobra novakarē, kad kāds vēl pajauns cilvēks, pēc izskata spriežot – turīgs ārzemnieks, sēdēja uz senas celtnes fragmenta Kapitolija drupās un apcerīgi vēroja sen pagājušo laiku varenības liecības sev visapkārt. „Sic transit gloria mundis!” – „Tā paiet pasaules godība!” Droši vien arī viņam kā daudziem citiem šai vietā nāca prātā spārnotais teiciens, kuru reiz bija radījuši tie, kas te cēluši tempļus un teātrus, un likuši bagātībām no visiem pasaules nostūriem plūst šurp – uz savas impērijas galvaspilsētu.

Tā sēžot, jaunais cilvēks izdzirdēja rimtu un ritmisku dziedājumu, kas plūda no Jupitera tempļa drupām. Tur mūki skandēja vakarlūgsnu, un viņu balsis rāmajā vakarā gremdēja sēdētāja prātu vēl dziļāk pārdomās par mūžīgās pilsētas likteni gadu tūkstošu ritējumā. Nu jau vairākas dienas jaunais cilvēks uzturējās Romā un neapnicis klīda šais drupās, iztēlodamies, kur reiz Romuls apstājies, izvēloties vietu savai apmetnei, kur līdzpilsoņus uzrunājis Cicerons, kur Cēzars sabrucis nodevīgo dunču ķerts. Tagad, šai pievakarē, mūku dziedājumā klausoties, pēdējo dienu iespaidi un pārdomas koncentrējās noteiktā apņēmībā: viņš rakstīs grāmatu par Romas likteni, par to, kas lika sabrukt drupās majestātiskajām celtnēm un visai impērijai, kuras varenību tās reiz apliecināja.

Šo vakaru Romā, kad tika iecerēts Edvarda Gibona mūža darbs „Romas Impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”, viņš pats vēlāk piesaucis savā dienasgrāmatā. Turīgā Anglijas muižnieka dēlam tobrīd bija 27 gadi un jau zināma reputācija vēsturnieku aprindās. Par laimi, tēva īpašums ļāva nedomāt par eksistences rūpēm un pievērsties pagātnes pētnieka un literāta aicinājumam. 1776. gada februārī iznāca darba pirmais sējums, kuru lasošā publika burtiski aprija. Pirmajam sējumam sekoja vēl pieci, līdz 1787. gada jūnijā, gandrīz 23 gadus pēc ieceres rašanās brīža, Edvarda Gibona diždarbs – Magnum opus, kā viņš pats to dēvēja, – bija pabeigts. Pētījums aptvēra laika periodu no imperatora Marka Aurēlija nāves mūsu ēras 180. gadā līdz Konstantinopoles krišanai Osmaņu turku rokās 1453. gadā.

Gibona „Romas Impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture” ir uzskatāma par pirmo moderno Romas vēsturei veltīto darbu. Tomēr darba nozīme pārsniedz savas tēmas robežas – Gibona apcerējums noteica savam laikam jaunus un mūsdienās joprojām aktuālus vēstures zinātnes standartus gan faktu objektīvā traktējumā, gan avotu izmantošanā.

Atbildi uz jautājumu, kāpēc bija jāsabrūk Romas Impērijai, Edvards Gibons pirmām kārtām meklē pilsoņu morāles stāvoklī. Viņš norāda, ka ar laiku noplakusi Romas pilsoņu gatavība ziedot dzīvi un dzīvību impērijas varenībai. Īpašu lomu šai procesā vēsturnieks ierāda kristīgajai ticībai, kura vairojusi pacifismu un vienaldzību pret šīszemes lietām. Vēlāko laiku vēsturnieki izvirzījuši arī daudzus citus sabrukuma iemeslus. Mūsdienās mainās arī Gibonam tik nozīmīgais priekšstats par Romas Impērijas bojāeju kā ģeopolitisku katastrofu. Pats būdams impēriju laikmeta bērns, Gibons saskatīja impērijā īpašu vērtību, kamēr šodienas pētnieki bezkaislīgi secina, ka pēc Romas Impērijas bojāejas daudzās tās provincēs iedzīvotāju dzīves kvalitāte tikai uzlabojusies, un ka Romas sabrukumu lielāko tiesu nožēlojuši tie, kuri līdz ar to zaudējuši konkrētus varas resursus.

1926. gada 14. oktobrī izdevniecība „Methuen Publishing” Londonā laida klajā vienu no pasaules bērnu literatūras šedevriem – Alana Aleksandra Milna grāmatu „Vinnijs Pūks”.

Kā daudzas izcilākās bērnu grāmatas pasaules literatūras vēsturē, arī stāsti par plīša lācēnu Vinniju Pūku savā tapšanas brīdī bijuši pirmām kārtām adresēti vienam konkrētam bērnam. Rakstnieka Alana Aleksandra Milna vienīgais dēls Kristofers Robins Milns nāca pasaulē 1920. gadā, un stāstiņi, kuros darbojās viņš pats, viņa rotaļlietas un apkārtnē mītošās dzīvās būtnes, bija tēta sacerēti savam dēlam. Kad Kristoferam Robinam apritēja seši gadi, un bija laiks atvadīties no plīša lācīšiem un likt plecos skolas somu, Pūks un viņa draugi devās iepriecināt miljonus bērnu visā plašajā pasaulē. Tas notika 1926. gada 14. oktobrī, kad Londonas izdevniecība „Methuen Publishing” laida klajā grāmatu „Vinnijs Pūks”, kam divus gadus vēlāk sekoja turpinājums „Jaunā māja Pūka priedītēs”.

Protams, par Vinnija Pūka nākšanu pasaulē mums pirmām kārtām jāpateicas viņa „tētim” rakstniekam Alanam Aleksandram Milnam, tomēr ir vēl divi citi, bez kuru līdzdalības mums šodien nebūtu lācēna Vinnija Pūka. Kā pirmais pieminams Savienoto Valstu prezidents Teodors Rūzvelts. 1902. gadā prezidents devās medībās uz Misisipi štatu, kurp viņu bija uzaicinājis štata gubernators. Versijas atšķiras niansēs, taču šķiet, ka gubernators Longino rīkojies atbilstoši dažādu laiku nomenklatūras darboņu tikumiem un organizējis augstajam viesim atbilstošu medījumu – Amerikas melno lāci, pie tam licis piesiet to pie koka, lai neizmūk savam liktenim. Rūzvelts pamanījis šo viltību un atteicies šaut. Gadījums tika atspoguļots presē, un iedvesmoja tirgotāju Morisu Mičtomu radīt jaunu rotaļlietu – plīša lācēnu. Rotaļlieta izrādījās necerēti populāra, gandrīz katrs bērnelis sev tagad gribēja „tādu lācīti”, un par godu sižeta vaininiekam – Teodoram Rūzveltam – šos lācēnus sāka dēvēt par Tedijiem. Protams, ka tādu Tediju mīlošie vecāki iegādājās arī mazajam Kristoferam Robinam Milnam, kurš gan savu lāci vispirms nodēvēja par Eduardu.

Iespējams, ka miljoni bērnu šodien lasītu grāmatas par lāci Eduardu, ja ne vēl viens mūsu sižeta personāžs – kanādiešu kavalērijas leitnants Harijs Koulbērns. Pirmā pasaules kara laikā viņš līdz ar saviem dienesta biedriem devās cīnīties Francijas kauju laukos, un pa ceļam, vēl Kanādā, no kāda mednieka nopirka melnā lāča mazuli, lācenīti, kuru par godu savai dzīves vietai Vinipegas pilsētā nodēvēja par Vinniju. Kamēr leitnants Koulbērns cīnījās Francijā, Vinnija dzīvoja Londonas zooloģiskajā dārzā, kur kļuva par vispārēju publikas mīluli. Te viņu arī sastapa Kristofers Robins Milns, un nu jau bija skaidrs, ka turpmāk arī viņa lāci nesauks citādi kā par Vinniju. Par Vinniju Pūku.

Starp daudzajiem bērnu literatūras šedevriem grāmatai par Vinniju Pūku un viņa draugiem ir īpaša vieta. Ne velti Disneja koncernam, kurš tālredzīgi iegādājās tiesības uz šo tēlu, tas nesis vairāk peļņas nekā visi citi varoņi kopā ņemti, Mikipeli un Donaldu Daku ieskaitot. Kas ir pamatā šim Vinnija Pūka fenomenam? Domājams, ka Alans Aleksandrs Milns pratis ģeniāli atklāt to īpašo pieķeršanos, kāda saista bērnus un viņu rotaļlietas. Tās ir tikai bērnībai raksturīgas jūtas, un to izbeigšanās – mirklis, kad saprotam, ka tas taču ir tikai plīšs un zāģu skaidas, – tas arī ir mirklis, kad sakām ardievas savai bērnībai.

Slavenajai “Dzelzs lēdijai”, britu premjerministrei no 1979. līdz 1990. gadam Mārgaretai Tečerei dzimšanas diena ir 13. oktobrī.

Mārgareta Hilda Tečere pasaulē nāca ar uzvārdu Robertsa un viņa piedzima Anglijā 1925. gada 13. oktobrī Linkolnšīras grāfistē Alfrēda un viņa sievas Beatrises ģimenē kā jaunākā meita. Mārgaretai bija vecāka māsa Mjūriela. Kamēr par Mārgaretas mammu zināms maz, tēvam piederēja divi veikaliņi un, ņemot vērā viņa rosību sabiedrībā, 1945. gadā tēvs kļuva par Grāntemas mēru.

Tēvs bijis Mārgaretas elks, tieši tēva paustie principi pielipa topošajai premjerministrei uz visu mūžu – tie bija stingrība, izlēmība un taupība, bet pāri visam atziņa, nekad nesekot pūlim un nebaidīties atšķirties no tā un, ja vajadzīgs, vest pūli sev līdzi.

Mārgareta jau kopš agras bērnības bijusi ar apbrīnojamām darba spējām. Viņa bijusi gatava darboties līdz spēku izsīkumam. Piemēram, piecu gadu vecumā sākusi apgūt klavierspēli, deviņu gadu vecumā uzvarēja dzejas konkursā, pamanījusies spēlēt lauka hokeju, bet uzņēmējdarbības pamatus apguvusi, palīdzot tēvam viņa bodītēs.

Skolas gados aizrautība un zinātkāre rezultējās ar labām sekmēm, turklāt meitene bijusi ļoti apdāvināta, arī ar asu mēli, tādēļ klasesbiedri viņu saukuši par Megiju zobbirstīti. Un jau skolas gados Mārgareta sapņojusi par iekļūšanu parlamentā. Politika, tas bija dzelzs lēdijas lielākais magnēts. Tēvs par meitu teicis, ka Mārgareta ir par 99,5 procentiem pati pilnība, bet, ja runa ir par atlikušo pusprocentu, tad meita esot varējusi būt kaut drusku sirsnīgāka.

Tas, ka Mārgareta 53 gadu vecumā kļuva par Apvienotās karalistes premjerministri, ir tikai likumsakarīgi, jo ģimenē diskusijas par politiku allaž bijušas ļoti kaislīgas un Mārgaretai tajās jau kopš mazotnes bijušas balstiesības. Tomēr pa taisno Mārgareta politikā nemetās: vispirms viņa izmēģināja spēkus ķīmijā, pēc studiju beigšanas strādājusi šajā jomā. Tā kā viņu vairāk interesēja politika, tad 25 gadu vecumā no Konservatīvo partijas centās iekļūt parlamentā. Pirmie divi centieni ielauzties politikā bija neveiksmīgi, tāpēc Mārgareta nokļuva jurisprudences lauciņā, saņēma advokātes diplomu un specializējās nodokļu tiesībās, bet doma par politiku nebija noglabāta.

1959. gadā Mārgaretai beidzot izdevās nokļūt parlamentā, un nepilnus desmit gadus vēlāk viņa jau bija ministre, vienīgā sieviete britu valdībā.

Kad 1975. gadā Mārgareta Tečere stājās Konservatīvo partijas vadībā, nākamajās vēlēšanās viņa kļuva par premjerministra amata kandidāti un, partijai uzvarot 1979.gadā, viņa kļuva par Apvienotās karalistes premjeri. Viņa bija pirmā sieviete premjere šai valstī.

Neviens no trim „Dzelzs lēdijas” premjerministres termiņiem nebija rozēm kaisīts, trešais bija vissmagākais, pēc virknes nepopulāru lēmumu pieņemšanas viņa 1990. gadā paziņoja par labprātīgu demisiju. Un vēl kāda nianse, savu iesauku „Dzelzs lēdija” saņēma ne tik daudz stingrā rakstura, cik  dabas dotā metāliskā balss toņa dēļ. Sākotnēji ar to Mārgareta cīnījusies, apmeklējot aktiermākslas nodarbības, kad tas nelīdzējis un dzelzs balss apdraudējusi viņas politiskos plānus, Mārgareta nolēmusi spert radikālu soli, veicot balss saišu operāciju.

Runājot par to, kas tieši padarīja Mārgaretu Tečeri par tik spilgtu politiķi – zinātāji teic, ka, protams, spēcīgā griba un uzņēmība, kas nereti mijās ar stūrgalvību un ietiepību, bet pāri visam unikāla politiskā oža un apbrīnojamas spējas izkulties no šķietami neatrisināmām situācijām.

1810. gada 12. oktobrī Bavārijas karaliskā ģimene uzaicina Minhenes iedzīvotājus pievienoties svinībām par godu Bavārijas kroņprinča Ludviga laulībām ar sakšu princesi Terēzi, aizsākot slavenā alus festivāla "Oktoberfest" tradīciju.

Pasaules lielākais tautas festivāls, kas Vācijas pilsētā Minhenē notiek ik gadu, vien ar pāris izņēmumiem kara un citu vēsturisku nejēdzību dēļ, ir vieta, kur augstākā labuma alus plūst nepieklājīgos daudzumos.

Bet viss sākās 1810. gadā, kad Bavārijas karalis Ludvigs I par savu sievu apņēma Saksijas Hildburghauzenes Terēzi Šarloti Luīzi Frīderiku Amāliju. Tas notika 12. oktobrī. Par godu šim karaliskajam notikumam, Minhenes iedzīvotāji aicināja uz īpašiem svētkiem, kurus rīkoja pilsētas vārtu priekšā. Viena no galvenajām pirmo "Oktoberfest" svētku atrakcijām bija iespaidīgas zirgu sacīkstes, kurās 3,4 kilometru garā trasēs sacentās 30 zirgi. Par svinību idejas autoru skaidru vēsturisku liecību nav, taču daudzi uzskata, ka gan "Oktoberfest", gan arī zirgu sacīkstes izdomāja to uzvarētājs – kāds Bavārijas Nacionālās gvardes seržants vārdā Francs Baumgartners.

Lai arī pirmajiem svētkiem bija karaliska nozīme, to apmēri un apmeklējums pēc mūsdienu standartiem nebija nekas pārsteidzošs – zirgu sacīkstes un dažādus priekšnesumus vēroja ap 40 000 cilvēku. Pārtopot "Oktoberfest" par publiskām svinībām, mainījās arī to saturs, bet alus, tas gan allaž neatņemama sastāvdaļa.

Festivāls  nenotika 1813. gadā, kad Bavārija iesaistījās Napoleona karos, taču  dažus gadus vēlāk nolema, ka šie būs ikgadēji svētki, kurus traucēt nedrīkst nekas. Tomēr tad pienāca Pirmais pasaules karš un jau atkal no 1914. gada līdz 1918. gadam svētku nācās izlaist. Divus gadus pēc kara tika rīkots tā dēvētais “kleineres Herbstfest” jeb mazās rudens svinības un tad – 1923. gadā un 1924. gadā "Oktoberfest" nerīkoja lielās inflācijas dēļ.

Pēcāk šie svētki pamanījās kļūt par nacistu propagandas instrumentu, taču netika rīkoti kara gados. Ar pilnu uzviju un atvērts visiem cilvēkiem "Oktoberfest" atsāka rīkot vien 1950. gadā. Un tad pienāca Covid-19 pandēmija, kas uz diviem gadiem izslēdza šo tradīciju.

"Oktoberfest" pēc pandēmijas atkal notika 2022. gadā. Oktoberfest teritorijā jeb tā dēvētajā Terēzes pļavā, kas atrodas pavisam netālu no Minhenes centra, kopumā tiek izvietotas 34 (14 lielās un 20 mazāka izmēra) teltis. Kopējā platība ir 420 000 kvadrātmetri. Par svarīgāko allaž uzskatīta “Schottenhamel” telts, kas atrodas netālu no ieejas festivālā. Svinību pirmajā ceturtdienā alu "Oktoberfest" teritorijā nedrīkst padot nevienam apmeklētājam, pirms teltī nav ieradies pilsētas mērs un atvēris pirmo mucu. To parasti dara tieši pusdienlaikā.

Attiecībā uz alu noteikumi ir stingri – "Oktoberfest" laikā drīkst pasniegt tikai un vienīgi Bavārijas alus darītāju ražojumus. Protams, neizpaliek arī festivālam un šim Vācijas reģionam tradicionālo ēdienu baudīšana. Tipisks apmeklētājs pie alus ņems pusi ceptas vistas un lielo kliņģeri. Papildus tam iespējams nogaršot tradicionālās “Bratwurst” desiņas, cūkgaļas cepešus, žāvētas zivis un neskaitāmu paveidu piparkūkas. Īpaši izsalkušie var tikt arī pie uz iesma ceptas liellopa gaļas. "Oktoberfest" pulcē miljoniem apmeklētāju, kuri izdzer alu miljoniem litru.

Vieni no postošākajiem plūdiem Eiropas vēsturē piemeklēja Ziemeļfrīziju – zemes mūsdienu Vācijā pie Dānijas robežas – 1634. gada 11. oktobra naktī. Vētrā satrakojusies Ziemeļjūra pārrāva dambjus un iznīcināja 15 000 dzīvību un vairākus desmitus kvadrātkilometru lielo Štrandas salu.

Līdz ar 14. gadsimta sākumu Ziemeļu puslodē iestājās tā sauktais Mazais ledus laikmets. Gada vidējā temperatūra nokritās par nepilnu Celsija grādu, ko klimatologi vērtē kā mērenu temperatūras pazemināšanos, tomēr dažus reģionus klimata izmaiņas skāra visai būtiski. Viens no šādiem reģioniem bija Ziemeļfrīzija – Ziemeļjūras piekrastes zemes Jitlandes pussalas dienvidu galā. Salīdzinot 13. un 17. gadsimta kartes, jāsecina, ka jūra šeit atņēmusi sauszemei simtiem kvadrātkilometru. Rakstītie avoti saglabājuši ziņas par vairākām sevišķi postošām vētrām, kuru laikā zem ūdens pazuduši lauki, ciemi un veselas pilsētas. Pēdējā lielākā ūdensnelaime piemeklēja ziemeļfrīzu zemes 1634. gada 11. oktobra naktī. Tā ka vien pāris dienas šķir šo datumu no Svētā Burharda dienas, katastrofa ieguvusi Buharddienas plūdu nosaukumu.

Gadsimtiem ilgi frīzi, kuri apdzīvo šos krastus, apņēmīgi cīnījušies ar Ziemeļjūras uzbrukumiem. Piekrastē tikusi izveidota grandioza aizsargdambju sistēma, kam bija jāpasargā lauki, ganības un mājas no uzbrūkošajiem viļņiem. Diemžēl 17. gadsimta pirmajās desmitgadēs Ziemeļfrīzijas piekrastes zemes bija piedzīvojušas dažādas likstas, kuras mazināja iedzīvotāju skaitu, laupot dambju atjaunošanai nepieciešamās darbarokas. 1603. gadā šeit bija plosījusies mēra epidēmija, savukārt 1618. gadā izcēlās Trīsdesmitgadu karš, kura laikā šejienieši aktīvi pretojās dažādu karojošo pušu mēģinājumiem izvietot šeit savas armijas. Sevišķi sīvas cīņas notika Štrandas salā, nodarot postījumus arī aizsargdambjiem. Tās bija kā prelūdija daudz postošākajam jūras uzbrukumam.

Plūdu laikā Ziemeļfrīzijas piekrastē uzturējās holandiešu arhitekts un inženieris Jans Lēgvāters. Viņš kopā ar savu mazgadīgo dēlu bija apmeties mājā netālu no aizsargdambja, taču vēlu vakarā, kad vētras dzītie viļņi sāka šļākties pāri valnim uz ēkas jumta, abi devušies meklēt patvērumu tuvējā paugurā uzceltajā muižas ēkā. Lēgvāters raksta: „Sagriezās ziemeļrietenis un triecās pret ēku ar tādu spēku un niknumu, kādu nekad mūžā netiku pieredzējis. Stiprajām ēkas rietumpuses durvīm viļņu spēks norāva aizbīdņus, ūdens pielēja pavardu un skalojās pa gaiteņiem, smeldamies manos stulmeņos ceļa augstumā, tātad 13 pēdas augstāk par kādreizējo tīrumu zemi. Ēkas ziemeļu stūrī, kas bija vistuvāk novadkanālam, zem pamatiem izskaloja zemi, tāpēc sienas, gaitenis un grīda sabruka. Šķita, ka muižai un visiem, kas tajā patvērušies, lemts tikt ieskalotiem jūrā. No rīta kādas trīsdesmit sešas vai trīsdesmit septiņas mājeles, kas bija atradušās muižas tuvumā, izrādījās viļņu aiznestas līdz ar visiem iemītniekiem. Jādams gar krastmalu, es pārsteigts vēroju neskaitāmus beigtus lopus, ēku sijas, sadragātus ratus un milzumu koka gabalu, salmu un siena. Tāpat es redzēju daudzus slīkoņus.”

Pēc Burhaddienas plūdiem baznīcas grāmatās fiksēti apmēram astoņi tūkstoši bojāgājušo, taču piekrastē tobrīd uzturējušies daudzi iebraucēji, lielākoties algādži, tāpēc kopējo plūdu upuru skaitu lēš uz piecpadsmit tūkstošiem. Tāpat bija gājuši bojā apmēra 50 000 mājlopu un zaudēta turpat visa jaunā raža. Vispamanāmākās pēdas Burharddienas ūdensnelaime atstāja apkārtnes veidolā: lielākā daļa no Štrandas salas, uz kuras līdz plūdiem bija atradusies 21 baznīca un ap pusotru tūkstoti ēku, bija uz visiem laikiem pazudusi jūras viļņos.

Nejauša eksplozija pagrīdes sprāgstvielu cehā Ķīnas dienvidu pilsētā Učanā 1911. gada 10. oktobrī kļuva par sākumu revolūcijai, kurā gāja bojā vairāk nekā 2000 gadu pastāvējusī Ķīnas imperatoru vara.

19. gadsimta otrajā pusē Ķīnā valdošā Cinu dinastija bija spiesta izmisīgi cīnīties par savu eksistenci. Vairākus gadsimtus ilgi Ķīna bija sevi uzskatījusi par pašpietiekamu pasauli, kurai ārvalstu barbari nav nedz bīstami, nedz nepieciešami. Sāpīga atmoda no šīs snaudas pienāca līdz ar tā dēvētajiem Opija kariem, kuros briti un franči ātri pārliecināja ķīniešus par savu pārākumu. Nepieciešamība reformēt valsti un armiju bija nepārprotama, tomēr ātri iekustināt milzīgo impēriju radikālām pārmaiņām nebija iespējams, un ārējais spiediens pieauga straujāk, nekā Pekinas galms spēja reaģēt. 20. gadsimta sākumā Ķīna bija faktiski puskoloniāla valsts, kuras teritorijā kaimiņu lielvalstis izcīnīja savstarpējos karus, daudz neuztraucoties par tās suverenitāti. Konservatīvā muižniecība reformām pretojās, savukārt izglītotākajos slāņos un arī armijā arvien noteiktāk iesakņojās radikālu pārmaiņu idejas. Un pat ķīniešu zemnieku masas, kuras pagātnē bija pārliecinātās par imperatora varas dievišķo raksturu, arvien vairāk zaudēja šo pārliecību, ko veicināja arī vairākas dabas katastrofas, prasīdamas desmitiem un pat simtiem tūkstošu dzīvību. Var teikt, ka revolūcijas degvielas Cinu impērijā bija uzkrājies pietiekamā daudzumā, un vajadzēja tikai vienu dzirksteli, lai notiktu vispārējs uzliesmojums.

Liktenīgā dzirkstele tiešā nozīmē paspruka 1911. oktobrī Učanas pilsētā Hubejas provincē. Učana bija viena no vietām, kurās koncentrējās Ķīnas militārā industrija un bija izvietoti lieli armijas spēki. Jaunā, reformētā armija bija impērijas lielākā cerība, taču faktiski izrādījās tās kapracis – armijā iestājās radikāli noskaņotie intelektuāļi, un pārvērta to par revolūcijas perēkli. Vienai šādai nelegālai grupai Učanā cita starpā bija savs pagrīdes sprāgstvielu cehs, kurā 1911. gada 10. oktobrī notika neparedzēta eksplozija. Saprotot, ka policijas izmeklēšana ātri vien viņus atmaskos, grupas dalībnieki uzsāka savās armijas daļās dumpi, kas izplatījās ar negaidītu straujumu.

Kā tas mēdz gadīties, galvenie revolucionārās kustības vadoņi nebūt nebija gatavi šim pavērsienam. Galvenais kustības „Revolucionārā alianse” ideologs Suņs Jatsens tobrīd nemaz nebija Ķīnā – viņš apceļoja Savienotās Valstis, vākdams ziedojumus no turienes ķīniešu emigrantiem. Viņa galvenais sāncensis Huaņs Sins gatavoja sacelšanos citā Ķīnas daļā. Tā nu revolucionāriem trūka pietiekami ietekmīga un pieredzējuša līdera. Par tādu tika izraudzīts liberāli noskaņotais ģenerālis Li Juaņhuns, kurš gan pats par šo ampluā nebūt nebija sajūsmā. Revolucionārie virsnieki, ieradušies ģenerāļa mājās, labu laiku viņu izmeklējās, līdz atrada… laulātās draudzenes pagultē. Burtiski ar pistoli pie deniņiem ģenerālis piekrita sekot saviem apakšniekiem, bet jau pēc laiciņa tīri labi iejutās savā lomā un vēlāk pat divas reizes ieņēma Ķīnas Republikas prezidenta posteni.

Pekinas galms reaģēja uz notikumiem valsts dienvidos nepiedodami gausi. Viņi to uztvēra kā kārtējo sacelšanos, ar kuru drīz tiks galā. Kad provincēs cita pēc citas sāka rasties vietējās revolucionārās pašvaldības, kuras atteicās pakļauties Pekinai un zvērēja uzticību jaunajai republikas valdībai, un kad 1912. gada 1. janvārī Nankinā tika svinīgi pasludināta Ķīnas Republika, bija jau par vēlu. Imperatora armijas ģenerāļi nebija gatavi aizstāvēt monarhiju pilsoņu karā, un jau tajā pašā 1912. gadā imperatore atraitne Longju parakstīja ediktu par sava mazgadīgā dēla imperatora Puji atteikšanos no troņa. Tā noslēdzās divus tūkstošus gadu ilgā Ķīnas Impērijas vēsture. Valsti gaidīja vēl vairākas desmitgades juku un ārvalstu okupācijas, kas galu galā noslēdzās ar komunistu nākšanu pie varas.

Endrjū Loida Vēbera „Operas spoks” nereti tiek dēvēts par izcilāko mūziklu pasaules vēsturē. Savu pasaules pirmizrādi tas piedzīvoja Viņas Majestātes teātrī Londonā 1986. gada 9. oktobrī.

Parīzes opernamā Opera Populaire notiek savādas lietas – mēdz atskanēt dīvainas skaņas, zūd priekšmeti, pārāk bieži notiek negadījumi. Kādu vakaru mēģinājuma laikā krītošs prospekts gandrīz trāpa operas primadonnai Karlottai, un dziedone, satraukta un sašutusi, atsakās turpmāk piedalīties mēģinājumos. Direkcija ir neapskaužamā situācijā, taču tad nāk glābiņš: izrādās, ka galveno partiju apguvusi arī koriste Kristīne Daē.

Tā sāk risināties sižets komponista Endrjū Loida Vēbera mūziklā „Operas spoks”, kura pasaules pirmizrāde notika „Viņas Majestātes teātrī” Londonā 1986. gada 9. oktobrī. Libreta pamatā ir 20. gadsimta sākuma populārā franču kriminālrakstnieka Gastona Lerū romāns, kuru nereti apzīmē kā „gotisku”, ar to saprotot romānā klātesošos mistikas un apsēstības motīvus. Darbība risinās Parīzē 1881. gadā. Tas ir laiks, kad Francija sāk attapties no pazemojošās sagrāves Franču-prūšu karā, atvadās no superlielvaras ambīcijām, kas saistījušās ar Napoleonu dinastijas vārdu, toties arvien noteiktāk piesaka sevi kā vadošais Eiropas mākslas centrs. Tobrīd šeit uzplaukst impresionisms, talanta pilnbriedā ir Mopasāns un Zolā, bet uz muzikālā teātra skatuves triumfē Bizē „Karmena” un dzirkstošās Ofenbaha operetes. Tieši tāda – radošā azartā kūsājoša – šai sižetā atklājas Opera Populaire, taču teātra ikdiena ir arī nežēlīga, intrigu un sakāpinātu ambīciju piesātināta, un šīs teātra tumšās puses metafora ir mūzikla titulvaronis: Operas spoks.

Endrjū Loida Vēbera „Operas spoks” nereti tiek dēvēts par visu laiku izcilāko mūziklu. Šobrīd tas ir visilgāk izrādītais mūzikls Brodvejā, kā arī visu laiku ienesīgākais izklaides žanra darbs un finansiāli veiksmīgākais skatuves iestudējums vēsturē. Vēbers, kopā ar libretistiem Ričardu Stilgovu un Čārlzu Hārtu radot šo darbu, precīzi uztvēris sižeta vadmotīvu – radošā azarta pāraugšanu apsēstībā un neprātā. Operas spoks, savāds vienpatnis, kurš slepeni mitinās pazemēs labirintos zem opernama, iemīl Kristīni, taču iedzimta fiziska kroplība laupa viņam cerības uz pretmīlu. Tā vietā viņš tiecas savienoties ar savas mīlas objektu mūzikā, padarīt Kristīni par sava talanta mediju, un sagaida arī no viņas tādu pašu atdevību. Viņš ir gatavs uz visu, lai pašķirtu savai favorītei ceļu uz skatuves triumfu, taču nav gatavs dalīt viņu ne ar vienu un nevienā aspektā – Kristīnei jādzīvo tikai viņa mūzikai!