Šī diena vēsturē

1912. gada 8. oktobris atnesa ziņas no Balkānu pussalas, kas nezinātājam gan tolaik, gan tagad varētu šķist kuriozas: Melnkalnes karaliste bija pieteikusi karu Osmaņu impērijai. Melnkalnei tobrīd bija apmēram 9,500 kvadrātkilometru liela teritorija un apmēram 220 tūkstoši iedzīvotāju, tālaika turku impērija bija turpat simtreiz pārāka par šo mazo karalisti iedzīvotāju skaita ziņā un turpat divsimtreiz lielāka teritoriāli.

Protams, Melnkalnes valdības un karaļa rīcībā netrūka avantūrisma - var pieminēt kaut vai to, ka šīs valsts budžets par 60% sastāvēja no Krievijas impērijas subsīdijām. Tomēr melnkalniešu ambīcijām ir arī gadsimtus senā vēsturē sakņots pamats. Kamēr daudz lielākas Balkānu valstis jauno laiku sākumā nonāca ilgstošā atkarībā no Stambulas, nelielā, bet grūti ieņemamā kalnu teritorija netālu no Adrijas jūras, kas bija kā buferis starp turku kontrolēto iekšzemi un venēciešu īpašumiem piekrastē, saglabāja neatkarību. Turcijas varenībai brūkot, 19. gadsimta sākumā Melnkalne sāka atkarot zemes, kas savulaik bija piederējušas šejienes kņaziem, un līdz gadsimta beigām gandrīz pieckāršoja savu sākotnējo teritoriju. To ievērojot, Cetiņes valdības rīcība 1912. gadā nebūt vairs nešķiet tik neprātīga avantūra. Vēl daudz nozīmīgāks apstāklis, protams, bija vispārējā tā brīža politiskā un militārā situācija Balkānos. Turcijā jau vairākas desmitgades notika mokošs politiskās modernizācijas process, kurā periodiski ņēma virsroku gan reformistu, gan konservatoru spēki. 1911. gadā turki bezcerīgi zaudēja karu itāļiem un šķīrās no kādreizējās sultānu varenības pēdējās paliekas Ziemeļāfrikā - Tripolitānijas, tagadējās Lībijas. Tikmēr jaunās Balkānu valstis, kuras 19. gadsimta gaitā bija ieguvušas neatkarību, uzskatīja, ka tām ir visas tiesības uz Turcijas vēl kontrolētajām teritorijām Eiropā, kurās dzīvoja šo valstu nāciju piederīgie. 1912. gada vasarā Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne izveidoja militāru savienību ar nepārprotamu mērķi uzbrukt Turcijai. Tātad Melnkalnes kara pieteikums Turcijai bija vien zināma politiska ekstravagance. Tas apstiprinājās jau nedēļu vēlāk, kad pārējās Balkānu līgas valstis iesniedza Osmaņu impērijai ultimātu, prasot de facto kapitulāciju bez cīņas.

Minēto valstu spēki, kopā ņemti, krietni pārsniedza tos, kuri bija turku rīcībā impērijas Eiropas daļā, kurai pie tam tagad uzbruka no trim pusēm. Ātru armijas pārsviešanu no Āzijas efektīvi aizkavēja grieķu kara flote. Daudzējādā ziņā sabiedroto armijas bija arī tehniski pārākas, piemēram, Bulgārijai vienīgajai šai karā bija gaisa spēki - tolaik lielākā militārās tehnikas novitāte. Tomēr galvenais uzbrucēju trumpis laikam gan bija morālais pārākums: jauno Balkānu valstu karavīri burtiski rāvās cīņā pret gadsimtu apspiedējiem, kamēr turku armijai trūka vēlmes aizstāvēt kādreizējās impērijas varenības paliekas. Tomēr jau kara gaitā izpaudās arvien asākas pretrunas starp sabiedrotajiem, kuri katrs centās nokampt sev krietnāku kumosu no turkiem atņemtā. Teritorijām ar jauktu iedzīvotāju sastāvu - visvairāk tādu bija Maķedonijā - neizbēgami bija vairāki pretendenti. Galu galā Pirmajā Balkānu karā Turcijai atņemtās zemes uz gadu desmitiem kļuva par periodiski uzliesmojošu konfliktu zonu, un, salīdzinoši, turku jūgā pavadītie gadsimti šeit daudziem varēja šķist miera un stabilitātes laiks.

1994. gada 7. oktobrī beidzās stāsts jeb nepiepildīts sapnis par Nacionālo hokeja līgu. Mirst Rīgā dzimis hokejists Viktors Hatuļevs, kurš savulaik kļuva par pirmo padomju savienības hokejistu, kurš izvēlēts NHL draftā.

Viktors Hatuļevs piedzima 1955. gada 17. februārī Rīgā strādnieku ģimenē. Mamma Rita nāca no Rēzeknes puses Maltas pagasta. Bijusi apsviedīgākā no piecu bērnu ģimenes, jo Ulmaņlaikos pārcēlusies uz dzīvi Rīgā un iekārtojusies armijas ekonomiskajā veikalā par pārdevēju. Kamēr hokejista tēvs Viktors bijis policists. Kad ģimenē pieteicās dēls, Ritai tolaik bijuši 38 gadi un par dēlu ārsti teica – vēlais bērns.

Mājās runājuši poļu valodā, bet godā celta arī latviešu un krievu valoda, līdz ar to topošais hokejists līdz bērnudārza vecumam brīvi pārvaldījis visas trīs valodas. Vienīgo bērnu ģimenē gan lutināja, gan audzināja stingrā katoļu garā. Zēna fiziskie dotumi – vienmēr par galvastiesu garāks un plecīgāks par vienaudžiem – padarīja viņu par neformālu līderi.

Mācībās ne pārāk veiksmīgs, ar apmierinošu uzvedību, bet kā uzburts uz hokeju. Tiklīdz tuvējais grāvis aizsalis viņš dauzījis ripu uz ledus no tumsas līdz tumsai, ar tēva garāžā uzmeistarotām nūjām. To redzot, mamma Rita 1966. gadā, ka peļķes vēl nebija aizsalušas, aizveda dēlu uz Daugavas stadiona mākslīgā ledus slidotavu. Treneris Jānis Kupčs puiku iemetis pie gadu un divus vecākiem zēniem. Hokejam Viktors Hatuļevs briedis palēnām, kā atceras treneris, vienmēr izpildījis prasīto, nav brūķējis muti un nekad nav apšaubījis trenera norādījumus.

Pusaudžu gados kļuva skaidrs, Hatuļeva vieta ir hokejā, viņš bija izteikts sava vecuma grupas līderis uzbrukumā, viņu aicināja arī pie gadu vai divus vecākiem jauniešiem. 1973. gadā 18 gadu vecumā viņš debitēja pieaugušo komandā. Skola tajā laikā bija tikai formalitāte.

Tā gada vasarā hokejistu izsauca uz PSRS junioru izlases treniņnometni. No tās atgriezies, sportists nokļuva “Dinamo” rindās. Rīgas “Dinamo “bija pirmā komanda Padomju Savienībā, kas par valūtu ārzemēs pirka hokeja formas un pirmie spēlēja ar somu nūjām. Te Hatuļevs izauga par spēcīgu, vienu no fiziski stiprākajiem hokejistiem visa Padomju Savienībā.

Kad kopā ar PSRS junioru izlasi Hatuļevs nonāca turnīrā Kanādā, viņu noskatīja kāds no aizokeāna hokeja izlūkiem, kuru uzrunāja 98 kilogramus smagais un 1,89 metrus garais hokejists, kurš uz Ziemeļamerikas ledus laukumiem ar savu ātrumu, spēku un meistarību bija tas, kas vajadzīgs. Tāpēc 1975. gada vasarā, kad Monrealā notika NHL jauno spēlētāju izvēle, pirmo reizi līgas sarakstos parādījās hokejists no Padomju Savienības. Uz Hatuļevu “aci bija uzlicis” Filadelfijas “Flyers”, klubs, kas togad jau otro reizi pēc kārtas bija ieguvuši stenlija kausu un tāds hokejists kā Hatuļevs tur būtu iederējies perfekti, ja vien būtu tur nonācis. Dabūt hokejistus no PSRS tolaik līdzinājās zinātniskai fantastikai, tik ļoti padomju pilsoņus sargāja no saskares ar kapitālismu.

Līdz 1981. gadam Hatuļevs spēlēja Rīgas "Dinamo", taču izcēlās ar nedisciplinētību un alkohola lietošanu. Vispirms viņam atņēma sporta meistara godu, tad piesprieda divu gadu nosacītu diskvalifikāciju, bet kad Hatuļevs spēlē iesita tiesnesim, par to tika izmests no PSRS izlases kandidātu saraksta un saņēma mūža diskvalifikāciju. Viņš ir arī ticis apcietināts par narkotiku lietošanu, kamēr vēl bijis hokejists un jau tad viņam bija nopietnas problēmas ar alkoholu.

Kad hokejists beidza sportista karjeru, viņš pievērsās taksista darbam, taču pārlieka aizraušanās ar alkoholu neļāva to turpināt. Nācās iet strādāt par krāvēju, tad par gravieri kapsētā. Akmeņkaļa darbnīcā bijušo hokejistu atceras kā vienkāršu un ļoti sirsnīgu kolēģi, kurš nekad nav vairījies no fiziski smaga darba, iespējams, tur arī iedzīvojies krītamā kaitē.

Un galu galā 1994.gada 7.oktobra rīts atnācis nomācies, bet silts, plus astoņi grādi ar lietu Juglas pusē. Krītamā kaite pārsteigusi Hatuļevu uz ielas. Tur arī viņu atrod, mirušu 39 gadu vecumā.

1914. gada 6. oktobris ir diena, kad pasauli ieraudzījia pasaulslavenais norvēģu pētnieks Tūrs Heijerdāls.

Viens no 20.gadsimta populārākajiem cilvēkiem, pasaulslavenais norvēģu ceļotājs, pētnieks, etnogrāfs un antropologs Tūrs Heijerdāls pasaulē nāca Norvēģijas dienvidu piekrastes mazpilsētā Larvīkā 1914. gada 6. oktobrī gana pārtikušā ģimenē. Bet vecāku savstarpējās attiecības bija sliktas, tāpēc vecāki jau diezgan drīz pēc zēna piedzimšanas izšķīrās un Tūrs palika ar mammu, kura strādāja antropoloģijas muzejā. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc zēns bērnībā pasaku vietā lasīja grāmatas par antropoloģiju. Tā jau agrā bērnībā Heijerdāls iepazina Darvina evolūcijas teoriju.

Pasaules okeānu apceļotājs, izrādās, bērnībā ļoti baidījies no ūdens, iemesls – viņš peldoties divas reizes gandrīz noslīcis. Tāpēc mūža nogalē pēc daudziem riskantiem un bīstamiem jūras ceļojumiem Heijerdāls pats teicis, ja 17 gadu vecumā kāds būtu viņam teicis, ka reiz ar nedrošu laivu ilgi peldēs okeānā, Tūrs šo cilvēku sauktu par pagalam traku.

Tūrs bailes no ūdens palaida vaļā gluži nejauši – viņam bija vien 22 gadi, kad viņš iekrita upē, un tomēr izpeldēja. Kad bija laiks stāties universitātē, Tūram viņa aizraušanās jau bija pavisam skaidra, viņš iestājās Oslo Universitātes Dabas un ģeogrāfijas fakultātē. Tūram apprecoties, pēc augstskolas beigšanas nemiera gars urdīja pamēģināt dzīvi neskartas dabas apstākļos, tāpēc jaunlaulātie gluži kā Ādams un Ieva paradīzes dārzā dzīvoja Marķīza salā Klusajā okeānā, bet kad abu kājas sāka klāt asiņojošas čūlas un nācās meklēt mediķu palīdzību, piedzīvojumu meklētāji sapratuši, ka mūsdienu cilvēks vairs nespēj izdzīvot pirmatnējo cilvēku dzīves apstākļos. Viņi gan atgriezās dzimtenē, bet Tūra nemiera gars nebija apslāpējams.

Heijerdāls savulaik ar indiāņu laivas kopiju šķērsoja Kluso okeānu, bet ar ēģiptiešu papirusa laivu – Atlantijas okeānu. Pirmais Heijerdāla sasniegums – 1947.gada ceļojums ar indiāņu niedru laivu "Kon-Tiki" pāri Klusajam okeānam – izpelnījās plašu pasaules uzmanību. Ar šo ekspedīciju viņš vēlējās pierādīt, ka Polinēzijas salu iedzīvotāji ieradušies no Dienvidamerikas, nevis Dienvidaustrumāzijas, kā domāja līdz tam.

101 dienu ilgā 6920 kilometru ekspedīcija no Peru uz Polinēziju beidzās ar panākumiem, kaut gan lielākā daļa zinātnieku toreiz apgalvoja, ka Heijerdāla laiva bezcerīgi nogrims, bet viņš pats un viņa sešu vīru komanda noteikti noslīks.

1951.gadā viņš ieguva ASV Kinoakadēmijas "Oskara" balvu par dokumentālo filmu par "Kon Tiki" ekspedīciju. Grāmatu pārtulkoja 66 valodās.

1970.gadā viņš kopā ar starptautisku ekspedīciju šķērsoja Atlantijas okeānu ar papirusu laivu "Ra II", lai pierādītu, ka senie ēģiptieši varēja nokļūt Amerikā. Viņš ar niedru kuģi "Tigris" ceļoja no Tuvajiem Austrumiem uz Indijas okeānu, lai atkārtotu senos tirdzniecības ceļus. Viņš veicis vairākus citus ceļojumus dažādās pasaules malās. Savas teorijas Heijerdāls bieži pamatoja ar novērojumiem – piemēram, par acteku Meksikā un ēģiptiešu celto piramīdu līdzīgumu, vai arī par Klusā okeāna suņu un saldo kartupeļu apbrīnojamo līdzību ar suņiem un kartupeļiem Dienvidamerikā.

Heijerdāla kolēģi zinātnieki viņu allaž uzskatījuši par pārgalvīgu, bet viņš pats mēdzis pazoboties par tradicionāli akadēmiskiem zinātniekiem, sakot: "Ja jūs esat zinātnieks, jūs nekuģojat niedru laivā. Ja jūs esat zinātnieki, jūs sēžat un citējat viens otru."

2011. gada 5. oktobrī 56 gadu vecumā no vēža mirst informāciju tehnoloģiju giganta "Apple" līdzdibinātājs Stīvs Džobss.

"Nāve – tas ir labākais dzīves izgudrojums," vairākus gadus pirms savas aiziešanas mūžībā teicis informāciju tehnoloģiju giganta "Apple"  līdzdibinātājs Stīvs Džobss, viena no vadošajām personībām datoru industrijā. Viņš kopā ar draugu Stīvu Vozņaku 1976. gadā nodibinot "Apple" un izlaižot mājas datoru "Apple" II sekmēja mājas datoru izplatību. Stīvs Džobss bijis "Pixar" animācijas studijas izpilddirektors, bet, kad to iegādājās volta disneja kompānija, viņš kļuva par tās lielāko akcionāru, bet kā "Apple"  izpilddirektors viņš oficiāli saņēma vienu dolāru lielu algu gadā.

Un tad pienāca 5. oktobris, kad pasaule uzzināja, ka savās mājās Palo Alto pilsētā pulksten trijos dienā miris Stīvs Džobss. Oficiālais nāves iemesls – viņš mira no elpošanas apstāšanas, ko izraisījis aizkuņģa dziedera vēzis, kas bija strauji izplatījies. Stīvam Džobsam  vēzi konstatēja jau 2003. gadā, viņš bija pārcietis vairākas sarežģītas operācijas, kas deva cerības uz veselības uzlabošanos. Cerībām nepiepildoties un veselības stāvoklim pasliktinoties, 2011. gada augustā Džobss savas "ābolu kompānijas" vadību uzticēja vietniekam Timam Kukam.

Pasaule Stīvu Džobsu atceras kā "Apple" radītāju. Viņa vizuālais tēls gadiem bija nemainīgs un pat tie, kuri nelieto "Apple" un neseko līdzi tehnoloģiju pasaulei, atcerēsies, ka Stīvu Džobsu raksturo viņa ikoniskais stils, ko izcēla melnā bītlene, kuras autors bija japāņu modes mākslinieks Isejs Mieake (Issey Miyake), kurš radījis ne tikai melno bītleni, bet arī uzņēmuma "Sony" korporatīvās uniformas.

Tas notika 1981. gadā, kad Stīvs Džobss bija lūdzis japāņu dizainerim izveidot tādu pat uniformas paraugu "Apple" darbiniekiem, bet tie šefa ideju izsvilpa. Ja darbinieku uniformas ideja izgāzās, tā vietā Džobss sev pasūtīja melnās bītlenes – adītus džemperus ar augsto apkaklīti, ko viņš valkāja ikdienā, gan arī vilka brīžos, kad pasaulei prezentēja jaunākos sava uzņēmuma tehnoloģiju brīnumus. Zinātāji teic, ka viņam varētu būt šo apģērba gabalu ap simtu.

Pats Džobss savulaik atklāja, ka bītlenes viņam piegādātas tik daudz, ka tās pietiktu līdz mūža galam. Un, jāteic, ka tieši tā tas arī notika.

Džempera cena tolaik bija 175 dolāri, tā nav ātrās modes vērtība, līdz ar to norāda uz kvalitāti un zīmola vērtību, tikmēr Stīvs Džobss, velkot viena veida apģērbu, bija atvieglojis sev izvēli tam, kā parādīties korporatīvajā vidē. Lieki piebilst, ka pēc Stīva Džobsa nāves melnās bītlenes pārdošanas apjomi strauji pieauga un tās tirdzniecībā bija pieejamas līdz 2017. gadam.

2021. gadā tirdzniecībā nonāca pārveidota šīs japāņu modes mākslinieka bītlenes versija, kuras cena nu jau bija sasniegusi 270 dolāru atzīmi. Stīvs Džobss teicis, ka laimes noslēpums nav dzīšanās pēc vairāk, bet gan prasme attīstīt spēju izbaudīt mazāk.

Starp citu, vēl pirms nāves Stīva Džobsa prombūtnes laikā katru reizi, kad "Apple" radās problēma, darbinieki to sāka risināt ar vārdiem "Ko Stīvs Džobss darītu šajā situācijā?". Džobss gan pats šādu pieeju īsti neesot atzinis, sakot, ka "mēs nevaram pieņemt lēmumus, vienmēr balstoties uz pagātnes pieredzi". Tā vietā viņš iedrošinājis savus darbiniekus darīt to, kas… ir jādara. Iespējams tieši tāpēc viņa savulaik radītā un vadītā kompānija ir neapturama arī pēc Džobsa nāves.

1883. gada 4. oktobrī savā pirmajā braucienā no Parīzes uz Stambulu devās Austrumu ekspresis, domājams, visu laiku slavenākais vilciens un daudzu literāru darbu sižeta elements.

19. gs. 60. gados Savienotajās Valstīs parādījās jauns dzelzceļa transporta veids – Pulmana guļamvagons. Džordža Pulmana kompānijas izstrādājums principā mainīja ceļošanu ar vilcienu: pasažieriem vairs nevajadzēja pavadīt mokpilnas naktis sēdus, viņi varēja gluži kā mājās atlaisties polsterētos dīvānos un iemigt, vagona šūpošanās ieaijāti. Šo novitāti novērtēja arī jaunais beļģu uzņēmējs Žoržs Nāgelmakerss, šai laikā apceļojot Ameriku. Atgriezies Eiropā, viņš 1874. gadā nodibināja savu „Compagnie Internationale des Wagons-Lits” – „Starptautisko guļamvagonu kompāniju”. Vairākas desmitgades Nāgelmakersa uzņēmums bija guļamvagonu servisa monopolists Eiropā, piekabinot savus luksusa guļamvagonus un restorānvagonus dažādu valstu dzelzceļa sabiedrību sastāviem. Brauciens šais vagonos kļuva par komfortablas ceļošanas etalonu. Kompānija izveidoja vairākus starptautiskus maršrutus, no kuriem zināmākais, protams, ir Austrumu ekspresis. Savā pirmajā braucienā no Parīzes Austrumu stacijas zili krāsotie, ar zeltītu emblēmu rotātie vagoni devās 1883. gada 4. oktobrī.

Maršruta galamērķis bija toreizējā Osmaņu impērijas galvaspilsēta Konstantinopole jeb Stambula, taču tieša dzelzceļa savienojuma ar Bosfora šauruma krastiem toreiz nebija. Ekspreša pasažieri no Parīzes pa dzelzceļu caur Minheni, Vīni, Budapeštu un Bukaresti nonāca līdz Džurdžu pilsētiņai Rumānijas dienvidos. Šeit viņus ar prāmi pārcēla pār Donavu uz Rusi Bulgārijā, kur viņi ar citu vilcienu sasniedza Varnas ostu pie Melnās jūras, un no Varnas tvaikonis tad viņus nogādāja galamērķī – Stambulā. Ceļojums ilga sešpadsmit dienas, un tiem laikiem tas bija pārsteidzoši neilgi. Pirmā brauciena dalībnieku atsauksmes bija jūsmīgas. Var iedomāties, cik fascinējoši bija uzturēties komfortablajā, izsmalcinātajā luksusa vagona vidē, vērot aiz loga slīdošās ainavas un pa laikam izkāpt stacijās, lai ieelpotu arvien jaunu un citādu vietu aromātus.

Pāris gadus vēlāk parādījās vēl otrs maršruts – caur Belgradu un Sofiju, kur posms no Nišas Serbijā līdz Sofijai pasažieriem bija jāveic pasta karietēs. Drīz gan trūkstošie dzelzceļa posmi Balkānos tika izbūvēti, un pirmais tiešais reiss no Parīzes uz Sikerdži dzelzceļa staciju Stambulā devās ceļā 1889. gadā. Sadarbojoties ar britu „Ziemeļaustrumu dzelzceļu”, tika izveidots ekspreša maršruts no Londonas līdz Stambulai. Pēc Pirmā pasaules kara, kad tika pabeigts Simplonas tunelis Alpos starp Šveici un Itāliju, parādījās jauns maršruts – caur Lozannu, Milānu un Venēciju. Desmitgades starp diviem pasaules kariem bija ekspreša ziedu laiki, kad to par pieņemamāko ceļošanas veidu uzskatīja aristokrāti, diplomāti, komersanti un bagāti dīkdieņi. Tieši šis laiks guvis savu atspoguļojumu Agatas Kristi kriminālromānā „Slepkavība Austrumu ekspresī”, kas ir zināmākais, bet ne tuvu ne vienīgais daiļdarbs, kurā tā vai citādi figurē šis pasaulslavenais vilciens.

Divdesmitā gadsimta otrajā pusē, attīstoties aviācijai un ātrgaitas dzelzceļiem, Austrumu ekspreša maršruts sāka arvien sarauties. 1977. gadā tika pārtraukti ekspreša braucieni līdz Stambulai, līdz 2001. gadam Austrumu ekspresis gāja līdz Budapeštai, periodiski arī līdz Bukarestei, pēc tam tikai līdz Vīnei. 2007. gadā ātrgaitas vilciens aizstāja ekspresi arī posmā no Parīzes līdz Strasbūrai, un 2009. gada 10. decembrī no Strasbūras uz Vīni izbrauca pēdējais regulārais Austrumu ekspresis. Mūsdienās brauciens ar Austrumu ekspreša zilajiem vagoniem tiek piedāvāts kā grezna tūrisma izklaide maršrutā no Londonas līdz Venēcijai. Biļetes cena par pilnu maršrutu ir apmēram 3000 eiro.

Nākamais Romas impērijas diktators Gajs Jūlijs Cēzars savus izšķirošos panākumus kaldināja, dažos gados pakļaudams Galliju – milzīgu un resursiem bagātu teritoriju. Pēdējais cēliens šai cīņā bija gallu sacelšanās ķēniņa Verkingetorīga vadībā, kas beidzās ar gallu padošanos 3. oktobrī, 52. gadā pirms Mūsu ēras.

58. gadā pirms Mūsu ēras par Romas impērijas Narbonas provinces vietvaldi jeb prokonsulu tika iecelts Gajs Jūlijs Cēzars. Viņš bija īstais vīrs īstajā laikā un vietā, kad viņa stratēģa redzējums, kaujas komandiera dotības un varas ambīcijas bija jaunās, ekspansīvās Romas impērijas pieprasītas. Narbonas province aptvēra mūsdienu Francijas Vidusjūrai pieguļošos apgabalus, un jaunais vietvaldis tūlīt meta skatus uz ziemeļrietumiem, kur dzīvoja vēl nepakļautas ķeltu ciltis, romiešu dēvētas par galliem. Galli nebija vienoti – mēdza karot savā starpā un ar kaimiņos mītošajiem ģermāņiem un britiem, nereti varas cīņa notika arī cilšu iekšienē. Cēzars prasmīgi īstenoja „skaldi un valdi” politiku, vienus padarot par saviem sabiedrotajiem, pret citiem vēršot nežēlīgu militāro spēku. Galli, zemkopji un gani, nevarēja mēroties kaujas prasmē ar disciplinētajiem, apmācītajiem un prasmīgi vadītajiem Romas leģioniem. Apmēram trīs gadu laikā romieši bija pakļāvuši visu Galliju – tagadējās Francijas un Beļģijas teritoriju. Pats Cēzars atstājis par to detalizētu liecību savā darbā „Piezīmes par Gallu karu”.

Tomēr ne visi Gallijā bija gatavi samierināties. 52. gada pirms Mūsu ēras pašā Gallijas vidienē uzliesmoja plaša sacelšanās, kuras priekšgalā nostājās gados jaunais arvernu cilts ķēniņš Verkingetorīgs. Brīdis šķita izdevīgs – Romā tieši tobrīd plosījās iekšējas jukas. Tomēr jaunais gallu ķēniņš nebija novērtējis savu pretinieku. Ātri šķērsojis ziemas sniegiem klātos Sevennas kalnus, Cēzars ieradās Gallijā un, strauji manevrējot, apvienoja izklaidus dislocētos leģionus. Verkingetorīgs labi saprata, ka frontālā kaujā gallu izredzes ir mazas, tāpēc izvēlējās pretinieka nokausēšanas un „izdedzinātās zemes” taktiku. Cēzara spēku straujie manevri neļāva vest līdzi lielas pārtikas rezerves, savukārt galli romiešu ceļā izpostīja sējumus, aizveda līdzi lopus, nodedzināja ciemus un pat pilsētas. Vienīgi biturīgu cilts vadoņi pārliecināja Verkingetorīgu saudzēt viņu galvaspilsētu Avarikumu, tagadējo Buržu, un tā izrādījās kļūda.

Romiešiem izdevās labi nocietināto pilsētu ieņemt un sagrābt tur lielus pārtikas krājumus. Romiešu uzbrukums Verkingetorīga galvaspilsētai Gergovijai beidzās ar neveiksmi un smagiem zaudējumiem. Bet tikpat neveiksmīgs un zaudējumiem bagāts bija Verkingetorīga mēģinājums sakaut atejošo pretinieku. Tad Verkingetorīgs atvilka savu karaspēku uz labi nocietināto Alēzijas apmetni; netālu no mūsdienu Dižonas. Ķēniņš, iespējams, cerēja atkārtot Gergovijas panākumu, taču romieši šoreiz uzsāka ilgu aplenkumu. Viņi izbūvēja ap Alēziju sarežģītu fortifikācijas sistēmu; tā bija vērsta gan pret apmetni, gan uz ārpusi, lai atvairītu gallu palīgspēku uzbrukumu. Jau visai drīz šie palīgspēki arī ieradās, un tagad jau paši aplencēji izrādījās aplenkti. Tomēr pa to laiku nometnē iesprostotie galli sāka ciest badu. Septembra nogalē galli mēģināja ar abpusēju triecienu caursist romiešu aplenkuma loku. Romiešiem kritiska bija trešā kaujas diena, kad viņu vienības pie ārējā nocietinājuma, gallu pārspēka māktas, turējās pēdējiem spēkiem. Šajā brīdī Cēzars pats veda pretuzbrukumā ārpus aizsargvaļņiem pēdējās rezerves un sūtīja kavalēriju ienaidniekam aizmugurē. Romiešiem izdevās pārsteigt gallus nesagatavotus, viņu atkāpšanās pārtapa bēgšanā; romieši bēgošos vajāja un daudzus nogalināja. Līdz ar to arī Verkingetorīga cerības uz izlaušanos no aplenkuma zuda. 3. oktobrī, 52. gadā pirms Mūsu ēras, gallu ķēniņš un viņa armija padevās uzvarētāju žēlastībai. Gallijas pretestības gars bija salauzts, un tā kļuva par varenās impērijas kārtējo provinci. Verkingetorīgu gaidīja pieci gadi Romas cietumā, pēc tam – pazemojoša piedalīšanās Cēzara triumfa gājienā, drīz pēc tam – nāve; iespējams, no bendes rokas. Cēzars savu pretinieku pārdzīvoja par trīs gadiem, iegūdams Romas diktatora godu un nāvi no sazvērnieku dunčiem.

1928. gada 2. oktobris tiek piesaukts kā Katoļu baznīcas organizācijas „Opus Dei” aizsākums. „Opus Dei” ir vispretrunīgāk vērtētā katoļu organizācija un, cita starpā, iedvesmas avots Dena Brauna romānam „Da Vinči kods”.

 

„Vatikāna prelatūra, kuru dēvē par „Opus Dei”, ir dziļi dievbijīga katoļu sekta, kas pēdējā laikā piesaistījusi pretrunīgu sabiedrības interesi, izskanot ziņām par „smadzeņu skalošanu”, piespiedu metodēm un bīstamu praksi, kas pazīstama kā „miesas mērdēšana”. Ņujorkā, Leksingtonas avenijā 243, nesen pabeigts 47 miljonus dolāru vērtais „Opus Dei” starptautiskais birojs.” Tāds uzziņas stila teksts lasāms Dena Brauna romāna „Da Vinči kods” ievadā, lappusē ar nosaukumu „Fakts”.

Daiļdarba sižetā „Opus Dei” figurē kā organizācija, kura cīņā par tradicionālo kristīgo priekšstatu saglabāšanu mūslaiku pasaulē nekautrējas nekādu līdzekļu, apvienojot viduslaicīgu fanātismu ar reālpolitisku cinismu un varaskāri. Ja ievēro, ka 2003. gadā iznākušais romāns nu jau tulkots 44 valodās, tā kopējais metiens pārsniedzis 80 miljonus eksemplāru un arī tāda paša nosaukuma ekranizācija bija globāls grāvējs, tad saprotams, ka Brauna sižets nesis visai plašu un ne to labāko slavu organizācijai ar nosaukumu „Svētā krusta un Dieva darba prelatūra”, par kuras rašanās datumu uzskata 1928. gada 2. oktobri.

Kā apgalvo organizācijas dibinātājs, spāņu garīdznieks Hosemarija Eskriva, šai dienā viņš piedzīvojis vīziju, „noredzējis Dieva darbu”, kas iedvesmojis organizācijas radīšanai. Attiecīgi izvēlēts nosaukums: „Dieva darbs” – latīniski „Opus Dei”. Organizācijas mērķi dibinātājs formulē kā izpratnes radīšanu ticīgajos, ka (citēju) „viņu dzīve ir svētuma un evaņģelizācijas ceļš. Un tiem, kuri pieņem šo svētuma ideālu, "Opus" piedāvā garīgu atbalstu un apmācību, kas tiem nepieciešama, lai īstenotu ideālu praksē.”

„Opus Dei” tapa Spānijā laikā, kad šī valsts svārstījās starp autoritārismu un demokrātiju. Sabiedrībā arvien noteiktāk sāka izpausties radikālas tendences – marksistiskas, anarhistiskas, fašistiskas –, un ir saprotama vēlme šai situācijā apliecināt tradicionālas reliģiskas vērtības. Nākamajā desmitgadē situācija valstī noveda pie asiņaina pilsoņkara un Franko diktatūras desmitgadēm, un šis huntas varas laiks sakrita ar „Opus Dei” uzplaukumu. Daudzi no organizācijas locekļiem izrādījās galēji konservatīvā režīma aktīvi atbalstītāji un līdzveidotāji. Nostiprinājusies Spānijā, organizācija sāka izvērsties citur pasaulē; 1946. gadā tās galvenā mītne tika pārcelta uz Romu, 1950. gadā pāvests Pijs XII apstiprināja tās statūtus. 1982. gadā „Opus Dei” kļuva par Romas Katoļu baznīcas personālo prelatūru, tas ir – struktūrvienību, kura nav, kā tradicionālajām prelatūrām, saistīta ar teritoriju, bet gan ar tai piederīgo personu loku. Šobrīd organizācijas dalībnieku skaits visā pasaulē tiek lēsts uz apmēram 95 000 cilvēku.

Kā tad ir ar Dena Brauna lietoto apzīmējumu „sekta” un piesauktajām „miesas mērdēšanas” praksēm? Protams, romāns un filma šai ziņā nav uzskatāmi par autoritatīvu informācijas avotu. Sākot jau ar to, ka „Opus Dei” nav garīgs ordenis, tajā neuzņem mūkus, un arī garīdznieku tā rindās ir vien pāris procentu. Kā norāda organizācijas oficiālie pārstāvji, tā pati par sevi nav nedz slepena, nedz arī savā ideoloģijā vai praksē pārkāpj vispāratzītās katoļu baznīcas ievirzes. Netiek gan noliegts, ka daļa organizācijas biedru piekopj celibātu un pakļauj sevi fiziskiem pārbaudījumiem, taču tas notiekot tikai brīvprātīgi un nekādā ziņā nav mazohistiska pašmocība. Tomēr aizdomas turpina pastāvēt, un „Opus Dei” tiek piesaukta kā pretrunīgāk vērtētā Katoļu baznīcas struktūra.

Tribunāls Nirnbergā, kur pēc Otrā pasaules kara beigām tika tiesāti izdzīvojušie nacistu režīma līderi, savu spriedumu pasludināja 1946. gada 1. oktobrī. Vairumam apsūdzēto tika piespriests nāvessods, attaisnojošu spriedumu bija maz.

 

1945. gada maijā Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Tas nenoslēdzās ar miera sarunām, kurās zaudētāja puse varētu censties izkaulēt sev kaut cik ciešamus padošanās noteikumus. Šoreiz no sakautās puses – nacistiskās Vācijas – tika pieprasīta bezierunu kapitulāciju, kas nozīmēja, ka uzvarētājas valstis lēma, vai tāda Vācija vispār turpmāk pastāvēs un kāda tā būs. Kas attiecās uz izdzīvojušajiem nacistiskā režīma līderiem, kuru agresīvā un rasistiskā politika bija ierāvusi pasauli nepieredzēti postošā konfliktā, tad viņiem bija lemts tribunāls. Apsūdzību uzturēja četru lielāko uzvarētājvalstu – Lielbritānijas, Francijas, Padomju Savienības un Savienoto Valstu – pārstāvji. Par tribunāla darbības vietu tika izraudzīta Nirnberga – pilsēta, kurā nacisti savas varenības laikos rīkoja valsts un partijas vērienīgākos pasākumus. Spriedums galvenajā prāvā, kurā tiesāja Hitlera režīma ietekmīgākās personas, tika pasludināts 1946. gada 1. oktobrī. Tika piespriesti 12 nāvessodi, 3 mūža ieslodzījumi, 4 citi pamatīgi ieslodzījuma termiņi, 3 apsūdzētos attaisnoja.

Ideju par Nirnbergas tribunāla nepieciešamību uzturēja pirmām kārtām Savienotās Valstis prezidenta Franklina Delano Rūzvelta personā. Viņa ieskatā šāds tiesas process demonstrētu taisnības uzvaru un būtu mācība līdzīgiem agresoriem nākotnē. Var šķist paradoksāli, taču amerikāņu ideju ļoti atsaucīgi pieņēma arī padomju diktators Josifs Staļins. Domājams, ka totalitārā vadoņa uztverē tas bija galīgās uzvaras apliecinājums, un tribunālam bija jālīdzinās vairākus gadus iepriekš Padomju Savienībā notikušajām paraugprāvām, kurās attaisnojošu spriedumu praktiski nebija. Padomju apsūdzētāji teju visos gadījumos prasīja apsūdzētajiem nāvessodu un, šķiet, bija nepatīkami pārsteigti, kad vairāki spriedumi izrādījās attaisnojoši.

Protams, nacistiskie noziedznieki bija pelnījuši visbargāko sodu, taču arī šī soda spriedēji ne tuvu nebija ētiskuma un korektas rīcības paraugs. Kara noslēguma posmā visas puses bija rīkojušās ļoti nežēlīgi, lielākā vai mazākā mērā pieļaujot kara noziegumus. Jau neilgi pēc prāvas sākuma starp uzvarētājām valstīm tika noslēgta slepena vienošanās par to, kādu jautājumu izvirzīšana prāvā nav pieļaujama. Tā tika garantēts, ka netiks apšaubīta tiesātāju morāli pārākā pozīcija un tiesības sodīt sakautos. Sevišķi ētiski apšaubāma bija epizode, kurā padomju puse mēģināja apsūdzēt vāciešus poļu virsnieku masu slepkavībās Katiņas mežā. Te nu aizstāvjiem izdevās pilnīgi pierādīt apsūdzības nepamatotību, un attiecīgā fakta izskatīšana vienkārši tika pārtraukta. Vainīgais tā arī netika nosaukts, lai gan visiem bija skaidrs, ka tas ir Staļina režīms.

Un tomēr – Nirnberga ar visiem tās trūkumiem ir nenoliedzami nozīmīgs starptautiski tiesiskais precedents. Kopš sprieduma pasludināšanas šajā tiesā vismaz teorētiski neviens starptautisks varmāka un kara kurinātājs vairs nevar būt drošs par savu nesodāmību. Un Nirnberga ir arī tā vieta, kur pirmo reizi nepārprotami pateikts, ka augstākstāvoša priekšnieka noziedzīga rīkojuma pildīšana neatbrīvo no atbildības par pastrādāto.

1791. gada 30. septembrī Vīnē izrādīja spilgto un idejiski daudzšķautņaino Volfganga Amadeja Mocarta operu „Burvju flauta”.

Komponists Volfgangs Amadejs Mocarts un impresārijs, dramaturgs un aktieris Emanuels Šikanēders iepazinās 1780. gadā, kad Šikanēdera vadītā trupa viesojās Mocarta dzimtajā Zalcburgā. Ar laiku abi kļuva par krietniem draugiem un līdzgaitniekiem skatuves mākslā – 1789. gadā Šikanēdera vadītā trupa darbojās Vīnes priekšpilsētas Vīdenas teātrī, kur par tās augstākajiem sasniegumiem kļuva Mocarta operu iestudējumi: 1789. gadā „Bēgšana no seraja” un, visbeidzot, „Burvju flauta”, kurai pirmoreiz vēsturē te vērās priekškars 1791. gada 30. septembrī. Pirmizrādē Mocarts pats sēdēja pie klavesīna, bet operas libreta autors Šikanēders, būdams arī spilgts baritons, spēlēja galvenā komiskā varoņa Papageno lomu.

Mocarts un Šikanēders bija ne tikai draugi un kolēģi, bet arī vienas organizācijas – Masonu jeb Brīvmūrnieku brālības biedri, un „Burvju flautas” tēlos nepārprotami saskatāma ar masonu idejām saistīta simbolika. Libreta detaļas vairākkārt apspēlē masoniem būtisko skaitli trīs; piemēram, otrajā cēlienā galvenais varonis Tamino iztur trīs pārbaudījumus, kuri, starp citu, aizdomīgi atgādina brīvmūrnieku iniciācijas rituālus. Daži saskata operas tēlos konkrētāku vēsturiskās realitātes atspoguļojumu. Tā gaišo spēku vadoņa Zarastro prototips varētu būt Ignass fon Borns, zinātnieks un nozīmīgs masonu kustības dalībnieks, jau piesauktā prinča Tamino prototips – masoniem labvēlīgais imperators Jozefs II, savukārt viņa mīļotā Pamīna simbolizē Austrijas tautu. Galu galā, izturējis pārbaudījumus, Tamino atbrīvo savu mīļoto Pamīnu, un mīlētāji var būt kopā. Opera neiztiek arī bez antagonista, un šī loma piekrīt Nakts karalienei, kurā autori, iespējams, attēlojuši Jozefa II māti, imperatori Mariju Terēzi – masonu kustības vajātāju. Tomēr idejiskā nepatika pret Nakts karalienes prototipu nav likusi Mocartam apdalīt šo tēlu muzikālā ziņā – Nakts karalienes ārijas ir vieni no spilgtākajiem numuriem ne tikai „Burvju flautā”, bet visā operas vēsturē.

Kamēr mūsdienās pa labi un kreisi dzirdam vārdu miljardieris, 1916. gada 29. septembris ir diena, kad pasaulē tika pasludināts pirmais miljardieris. Tas bija amerikānis Džons Rokfellers.

Uzvārds Rokfellers jau sen kļuvis par vērtību. Joprojām, cilvēkiem visā pasaulē šis vārds asociējas ar pasakainu bagātību. Tas pateicoties Džonam Rokfelleram, kurš prata kļūt par pirmo oficiālo miljardieri uz šīs planētas. Tieši viņš nopelnīja miljardu dolāru, un tas notika 1916. gada 29. septembrī.

Miljardieris piedzima 1839. gada 8. jūlijā, viņa tēvs Viljam Rokfellers jaunībā bija smagi strādājis kā mežstrādnieks, līdz pametis fiziski smago rūpalu un pievērsies ārstniecisku eleksīru tirdzniecībai. Pateicoties uzņēmējdarbības garam, Džona Rokfellera tēvs varēja par ietaupīto naudu nopirkt zemes gabalu. Tikmēr Džons kā otra no sešām Rokfelleru atvasēm uzņēmējdarbībai pievērsās jau septiņu gadu vecumā, audzējot un pārdodot tītarus. Turklāt viņš rūpīgi pierakstījis visus komerciālos panākumus īpašā piezīmju grāmatiņā, kas ļāva viņam vien pāris gadu vēlāk kreditēt vietējos zemniekus, aizdodot viņiem naudu ar procentiem.

Sasniedzis 16 gadu vecumu, Rokfellers tika pie grāmatveža palīga darba nekustamo īpašumu un kuģniecības uzņēmumā, kur drīz vien viņš uzdienējās līdz vadītāja amatam, bet no tā atteicās viena iemesla dēļ – alga bijusi jaunajam censonim par švaku. Tās bija Rokfellera kā algota darbinieka darbības beigas. Kopš tā laika visu atlikušo mūžu viņš strādāja tikai sev. Amerikas pilsoņu kara laikā, nodarbojoties ar pārtikas piegādi armijai, viņš vairakkārt palielināja sākotnējo kapitālu un tad jau ilgi nebija jāgaida līdz brīdim, kad sākās naftas magnāta Rofellera ēra. Tas notika 19. gadsimta piecdesmito gadu beigās. Džons satika ķīmiķi Endrjūsu, kurš nodarbojās ar eļļas pārstrādi, tas mudināja Rokfelleru  dibināt naftas pārstrādes rūpnīcu, kas jau pavisam drīz savus produktus nosūtīja pa visu valsti. Tā Rokfellers izveidoja „Standart Oil Company”, kas nodarbojās gan ar naftas pārstrādi, gan naftas atradņu izpēti. Turklāt Rokfellera, ieguldot dzelzceļa būvniecībā,  izdevās samazināt naftas transportēšanas izmaksas. Konkurentiem bankrotējot, zaudējot cīņā ar Rokfelleru pāris gadu laikā „Standaroil” kontrolēja vairāk nekā 90% no Amerikas naftas tirgus.

Papildus naftas kompānijai Džonam Rokfelleram piederēja 16 dzelzceļa, seši kuģniecības uzņēmumi, vairākas nekustamā īpašuma firmas un astoņas bankas. Tas viss rezultējās ar faktu, ka 1916. gada 29. septembrī viņu oficiāli pasludināja par planētas pirmo miljardieri.

Mūža nogalē Rokfellers daudz tērēja labdarībai, viņš sponsorēja vairākas universitātes, slavenais biroju centrs saukts par Rokfellera centru Ņujorkā ir tapis ar viņa atbalstu. Rokfellers ziedoja 9 miljonus ASV dolāru ANO galvenās mītnes celtniecībai Ņujorkā. Pateicoties viņam, šī ēka tika uzcelta tieši Ņujorkā nevis kādā citā pasaules lielpilsētā.

Būdams dievbijīgs cilvēks, viņš daļu savas bagātības ziedoja arī baznīcai. Pasauli viņš atstāja pāris gadu pirms savas simtās dzimšanas dienas, pasaulei atstājot sava vārda nospiedumu un virkni atziņu, kas dzīvas vēl šodien. Piemēram, ka darbs cēlies no vārda „vergs”.

Centieties nestrādāt citu cilvēku labā, tā jūs tikai padziļināt savu nabadzību un atkarību no algošanas.

Veltiet savu laiku un pūles savai lietai un ambīcijām.

Sapnis – katra cilvēka galvenais dzinējs.

Kad cilvēki pārstāj sapņot, viņi apstājas, un viņu dzīve izbeidzas.

Kā arī – Neaizmirstiet par labdarību: palīdziet tiem, kas cieš, un esiet atsaucīgs cilvēks. Novirziet ienākumu daļu uz šo cēlo mērķi.