Šī diena vēsturē

1911. gada 18. septembrī Kijevā mira Krievijas impērijas premjerministrs Pjotrs Stolipins, kuru četras dienas iepriekš Kijevas operteātrī bija sašāvis ebreju izcelsmes jurists Bogrovs. Oficiālā izmeklēšanas versija atzina Bogrovu par teroristu vienpatni, tomēr pārāk daudzi lietas apstākļi liek to apšaubīt.

1911. gada 14. septembrī (pēc jaunā stila) Kijevā atklāja pieminekli Krievijas imperatoram Aleksandram III. Uz tēva pieminekļa atklāšanu bija ieradies cars Nikolajs II ar ģimeni un plašu svītu. Vakarā augstie viesi apmeklēja Kijevas operteātri. Otrajā starpbrīdī pie premjerministra Pjotra Stolipina, kurš sēdēja parterā, pienāca kāds jauns cilvēks, izvilka brauniņu un sašāva valdības galvu rokā un vēderā. Uzbrucēju uz vietas sagūstīja – tas izrādījās zvērināta advokāta palīgs Dmitrijs Bogrovs. Stolipins tika nogādāts slimnīcā, cerības uz atlabšanu nepiepildījās, un 1911. gada 18. septembrī Pjotrs Stolipins nomira.

Par Krievijas valdības vadītāju Stolipins kļuva 1906. gada jūlijā, saglabājot jau līdz tam ieņemto iekšlietu ministra amatu. Tas bija laiks, kad impērijas vara centīgi slāpēja pēdējo Piektā gada revolūcijas gruzdēšanu, un Stolipinam bija lemts kļūt par šīs represīvās politikas personificētāju. Viņa laikā sāka darboties lauku karatiesas, kuras dažos mēnešos piesprieda teju divreiz vairāk nāvessodu, nekā Krievijā par politiskiem noziegumiem bija piespriests iepriekšējos astoņdesmit gados. Karātavu cilpa ieguva sarkastisko apzīmējumu „Stolipina kaklasaite”. Attiecīgi, pirmā versija par atentāta motīvu varēja būt revolucionāro spēku atriebība par asiņainajām represijām. Un, patiešām, slepkava, advokāta palīgs Bogrovs, jau kopš 1906. gada bija pagrīdes anarhistu organizācijas biedrs. Tomēr te tūdaļ jāmin arī cits apstāklis – kopš 1907. gada viņš bija arī cara slepenpolicijas jeb „Ohranas” aģents, kurš par naudu nodevis ne vienu vien savu biedru. Ap 1910. gadu viņš gan regulārus kontaktus ar „Ohranu” pārtraucis, domājams, baidoties no atmaskošanas, bet tad neilgi pirms cara vizītes Kijevā atkal uzradies un paziņojis, ka viņam ir ziņas par iespējamu atentātu. Ar „Ohranas” gādību – it kā lai uzrādītu sazvērniekus – Bogrovs tad arī ieguvis ieejas biļeti uz 14. septembra izrādi, kur pats izrādījies slepkava.

Kas lika vidusmēra provokatoram Bogrovam spert šādu soli? Varbūt biedri viņu tiešām bija atmaskojuši, un viņam vairs nebija ko zaudēt? Varbūt motīvs nebija tik daudz ideoloģisks, cik etnisks – Bogrovs dzimis Kijevas ebreju ģimenē, un Stolipinu daudzi vainoja arī šai laikā daudzviet notikušajos asiņainajos ebreju grautiņos. Un vēl – Bogrovu notiesāja triecientempā un sodīja ar nāvi jau 25. septembrī. Nekādi citi aresti nesekoja. Izskatās pēc atbrīvošanās no tāda, kurš pārāk daudz zina. Pjotrs Stolipins bija ne tikai „kārējs”, drakonisks revolūcijas apspiedējs. Viņš bija arī plaša vēriena reformators, kura programmai, ja tā izdotos, vajadzēja novērst lielu daļu sociālo problēmu, pirmām kārtām – Krievijas laukos. Stolipina agrārā reforma paredzēja noārdīt no feodālisma laikiem mantoto lauku kopienu sistēmu, sadalot to zemes kopīpašumu atsevišķiem saimniekiem. Veidotos īpašuma attiecību modelis, kāds pastāvēja Eiropā un arī impērijas rietumos, tai skaitā Baltijā, un bija pierādījis savu efektivitāti. Citiem vārdiem – veidotos Krievijas lauku vidusšķira, kas kļūtu par diezgan drošu konservatīvu balstu pastāvošajai iekārtai. Šāda attīstība nebija pa prātam daudziem – ne vien radikāli kreisajiem, kuriem tā laupītu sociālo bāzi laukos, bet arī „Krievijas īpašā ceļa” apoloģētiem, kuriem neciešams bija jebkas rietumniecisks. Ir ziņas, ka uz Stolipina darbību ar bažām lūkojusies arī Vācija, kurai atpalicis austrumu kaimiņš bija daudz ērtāks nekā modernizēts un sociāli stabils. Tātad, lai gan oficiālā versija Stolipina nogalināšanā vaino teroristu vienpatni, bija ļoti daudz ietekmīgu spēku, kuriem viņa nāve bija vēlama.

1859. gada 17. septembrī Sanfrancisko mītošais izputējušais uzņēmējs Džošua Abrahams Nortons sāka sevi dēvēt par „Savienoto Valstu imperatoru Nortonu I”. Uzvedība, kas daudzviet citur pasaulē viņam draudētu ar trakonamu, Sanfrancisko iedzīvotāju vidū izpelnījās simpātijas un gatavību spēlēt līdzi šajā mazliet skumjajā farsā.

Pasaules vēsturē netrūkst kronētu personu, kuru oficiālo titulu sastāvdaļa ir skanīgais epitets „no Dieva žēlastības”. Patiesībā viņu varu, protams, gandrīz vienmēr balsta arī gluži citi – daudz laicīgāki – faktori. Taču šodien mūsu stāsts ir par vīru, kuram apzīmējums „no Dieva žēlastības” patiesi piestāvētu daudz vairāk. Runa ir par Sanfrancisko iemītnieku Džošuā Abrahamu Nortonu, kurš 1859. gada 17. septembrī pasludināja sevi par „Savienoto Valstu imperatoru Nortonu I”.

Apmēram trīsdesmit gadus vecais Došuā Nortons ieradās Sanfrancisko 1849. gadā ar 40 000 dolāru, kurus bija saņēmis mantojumā no tēva, turīga Dienvidāfrikas zemes īpašnieka. Pilsēta Klusā okeāna krastā tieši tobrīd strauji brieda Kalifornijas „zelta drudža” karstumā. Dažos gados Nortons pamanījās pārvērst savu starta kapitālu 250 000 vērtos nekustamajos īpašumos. Viņš bija tiem laikiem ļoti turīgs vīrs, taču pēc dažiem gadiem neveiksmīgi ieguldījumi un tiesāšanās ar kreditoriem viņu izputināja. Apmēram uz gadu Džošuā Nortons pazuda no Sanfrancisko, bet, atgriezies, sāka apstaigāt lielāko laikrakstu redakcijas, iznēsādams deklarāciju, kurā paziņoja par jau pieminētā imperatora titula piesavināšanos. Jāpiebilst, ka līdz tam Džošuā Nortona uzvedībā nekādas īpašas dīvainības netika novērotas vai, vismaz, netika dokumentētas.

Pats interesantākais un arī aizkustinošākais šai gadījumā ir tas, ka visdažādāko slāņu Sanfrancisko iedzīvotāji lielāko tiesu uztvēra „imperatora” darbošanos visnotaļ pozitīvi. Kā par pašpasludinātā monarha likteni raksta amerikāņu prozaiķe Izobela Fīlda, „viņš laimīgā kārtā izrādījās nonācis visdraudzīgākajā un vissentimentālākajā pasaules pilsētā, kur sprieda tā: „Ja viņš grib būt imperators, tad lai taču viņam tiek tas prieks!” Sanfrancisko spēlēja līdzi viņa spēlē.” Filozofiskajām runām, kuras „imperators” mēdza turēt savu ikdienas pastaigu laikā, netrūka pateicīgu klausītāju. Sanfrancisko garnizona kareivji iedāvināja viņam īstas epoletes, ar kurām izgreznot zilo imperatora mundieri. Ar laiku pilsētas restorānu īpašnieki sāka uzcienāt Nortonu ar maltīti un pie savu iestādījumu durvīm piestiprināja misiņa plāksnītes ar klasisko uzrakstu „By appointment of...”, t.i. „Viņa augstības Savienoto Valstu Imperatora Nortona I galma pasūtījumu izpildītājs”. Un, kā izrādījās, šīs zīmes veicināja apmeklējumu. Tāpat teātri rezervēja „viņa augstībai” vietu pirmizrādēs. Un tad, kad „imperators” Nortons sāka drukāt pats savu papīrnaudu, to labprāt no viņa pieņēma samaksai; vēl vairāk – šī „nauda”, kurai faktiski taču nebija nekāda seguma, sāka apgrozīties Sanfrancisko kā lokāls maksāšanas līdzeklis.

Varas iestāžu attieksmi pret Nortona „monarhiju” spilgti raksturo šāds gadījums. Kādā astotajā „valdīšanas” gadā nesen darbā pieņemts pārcentīgs policists imperatoru apcietinājis, lai nogādātu piespiedu psihiatriskajai ārstēšanai. Sabiedrībā sacēlās sašutuma vētra, un Sanfrancisko policijas priekšnieks Patriks Kroulijs nekavējoties pavēlēja „valdnieku” atbrīvot. Savā pavēlē Kroulijs ar policijas ierēdnim neraksturīgu filozofiskumu uzsvēris, ka „imperators Nortons nav lējis neviena asinis, nevienu nav aplaupījis un nav ar varu piesavinājies nevienu valsti, ko nebūt nevar teikt par citiem līdzīga titula valkātājiem.”

1812. gada septembra vidū Krievijas impērijas veco galvaspilsētu Maskavu ieņēma imperatora Napoleona armija. Drīz pēc tam pilsētā izcēlās ugunsgrēki, kas strauji izplatījās, un 16. septembrī uguns bija pārņēmusi jau vairāk nekā pusi pilsētas.

1812. gada 7. septembrī apmēram 130 tūkstoši Napoleona Lielās armijas karavīru un apmēram 120 tūkstoši Krievijas armijas karavīru sadūrās grandiozā kaujā pie Borodinas ciema. Napoleonam izdevās piespiest krievus atkāpties, taču tā visdrīzāk bija Pirra uzvara – franči cieta tik smagus zaudējumus, ka nespēja iznīcināt bēgošo krievu karaspēku. Krievi savus zaudējumus visai drīz varēja kompensēt – Napoleonam šādas iespējas nebija. Tomēr uzvara pie Borodinas pavēra imperatoram ceļu uz Krievijas galvaspilsētu Maskavu, kuru steidzīgi pameta gan valsts iestādes, gan lielākā daļa iedzīvotāju. 14. septembrī Napoleona armijas avangards maršala Mirata vadībā iemaršēja pilsētā un pēcpusdienā ieņēma Kremli. Jau tobrīd, pēc dažiem avotiem spriežot, pamestajā pilsētā šur tur pret debesīm cēlās ugunsgrēku dūmu stabi – pirmie briestošās katastrofas vēstneši. Nākamajā dienā plašs ugunsgrēks bija apņēmis Kitaigorodu – seno tirdzniecības rajonu līdzās Kremlim; 1812. gada 16. septembrī liesmoja jau lielākā daļa Maskavas. Pilsētā sāka plosīties uguns viesulis, un imperators Napoleons, kurš iepriekšējā dienā bija apmeties Kremlī, bija spiests pamest caru rezidenci un steidzīgi pārcelties uz vienu no Piemaskavas pilīm.

Ir zināms, ka Maskavas ģenerālgubernators grāfs Rostopčins, atstājot pilsētu, pavēlējis uzspridzināt vai nodedzināt Kremli, citas nozīmīgākās celtnes, kā arī noliktavas un veikalus, kuros bija palikuši neizvesti krājumi. Saglabājušās franču virsnieku liecības vēsta par notvertiem dedzinātājiem un atrastiem degļiem. Tomēr ir visai ticami, ka bez vainas nav arī Lielās armijas karavīri, kuri apmetās visā pilsētā, kurināja pavardus un mēdza sakurt ielās sārtus. Pilsētā, kur lielākā daļa apbūves bija no koka un nedarbojās ugunsdzēsības dienests, pie tam septembrī, kas togad bija padevies samērā sauss un silts, ugunsgrēku izcelšanās bija tikai laika jautājums. Katrā ziņā degšana iesākās vienlaicīgi vairākās pilsētas vietās, un, kā savās atmiņās raksta franču ģenerālis de Kolenkūrs, izplatījies ļoti strauji.

Pēc Napoleona sakaušanas publicētajām Maskavas kartēm, kurās bija iezīmēti izdegušie rajoni, nepārprotami piemīt zināms propagandas elements. Uzskatot karti, šķiet, ka neskarta palikusi labi ja sestdaļa caru galvaspilsētas. Postījumi dabā nebija tik graujoši. Tomēr visai konkrēti aprēķini liecina, ka ugunsgrēks varētu būt iznīcinājis vai bojājis līdz pat trim ceturtdaļām pilsētas ēku. Liesmās gāja bojā nozīmīgas kultūras vērtības, tai skaitā krievu 12. gadsimta eposa „Teiksma par Igora kauju” oriģinālais manuskripts un 15. gadsimta sākumā tapusī „Trīsvienības hronika”. Tiek lēsts, ka ugunsgrēkā dzīvību zaudējuši apmēram divi tūkstoši smagi ievainotu krievu karavīru, kurus jau pieminētais grāfs Rostopčins aiz savas nevērības bija pametis likteņa varā.

1971. gada 15. septembri uzskata par vides aizsardzības organizācijas „Greenpeace” dzimšanas dienu.

Ar laika atstatumu skatoties uz starptautiskās vides aizsardzības organizācijas „Greenpeace” jeb „zaļais miers” dibināšanu, to droši var dēvēt par jaunības idealismu. Tieši šāda jaunības ideālisma vadīti pāris mērķtiecīgi, neatlaidīgi un izglītoti kanādiešu jaunieši satikās ar ideju aizsākt cīņu par zaļo mieru, jo tieši tāds arī burtisks organizācijas nosaukuma  tulkojums no angļu valodas.

Viss sākās ar protestu pret tālaika Amerikas prezidenta Ričarda Niksona ierosināto kodolieroču izmēģināšanu Amčitkas salā Aļaskā. Tā kā Amerika plānoja izmēģinājumus veikts Kanādas ziemeļos, pirmais un svarīgākais iemesls protestam bija viņiem ģeogrāfiski tuvs. Tieši tāpēc, ka pārmaiņas pēc lielie notikumi risinājās nevis Amerikā vai Lielbritānijā, bet gan Kanādā, angliski runājošās provinces Britu Kolumbijas galvaspilsētā Vankuverā. Tieši tur 1971.gadā dzima pasaulē visaktīvākās vides aizsardzības organizācija.

Lai arī, runājot par pirmajiem aktīvistiem, piesauc  jaunības maksimālismu un ideālus, tas tomēr nebija spontāns un emocijās balstīts lēmums, kas lika spert šo neparasto soli. Aktīvisti bija zinoši, izglītoti ļaudis, turklāt viņi jau vairākus gadus bija sekojuši  līdzi notikumiem vides jomā, lielākā daļa no viņiem jau bija piedalījusies protestos un akcijās. Viens no grupas bija jauns Vankūveras žurnālists Roberts Hanters, kurš par videi sāpīgo tematu – amerikāņu kodolizmēģinājumiem – rakstīja jau kopš 1969.gada. Laikrakstā “Vancouver Sun” viņš tēlaini aprakstīja, kā amerikāņu atombumbas atstāj zemē milzu caurumus, tā radot nevienam nezināmas un neprognozējamas sekas planētai. Turklāt vietu, kur bija paredzēt veikt kodolizmēģinājumus, apdzīvo 3000 īpaši aizsargājamo jūras ūdru pārstāvji, arī ūdens putni un citas dzīvas radības, kas šo vietu kopumā veidoja par mežonīgas un daudzveidīgas dabas paraugu.

Pastāvēja bažas, ka kodolsprādzienu testu rezultātā izpostītas tiks ne tikai dabas bagātības, bet sprādzienu postījumi ietekmēs jau tā zemestrīcēm labvēlīgo, tāpēc trauslo vietu, kas savukārt radīs sekas vietējiem iedzīvotājiem ilgtermiņā. Žurnālistam Hanteram pievienojās nule kā studijas beigušais Patriks Mūrs, kurš bija gatavs darīt jebko ekoloģijas un miera labad. Aktīvisti tika pie parasta zvejas kuģa, kam deva vārdu „Greenpeace”. No malas, kuģis, kā kuģis, tikmēr uz klāja esošiem likās, ka viņi dodas mediju, sabiedrisko attiecību un informācijas karā. 24. septembrī kuģis devās Amčitkas salas virzienā, ieplānotie spādzieni bija pārcelti uz novembra sākumu, ar cerību, ka aktīvistiem beigsies pārtika un skarbie laika apstākļi neļaus dzīvoties tik ilgi pa Klusā okeāna ūdeņiem un nekas cits neatliks kā atgriezties Vankūverā.

Tā arī notika, un kodolizmēģinājumi notika. Varētu domāt, ka vides aizstāvju plāns izgāzās. Bet „Greenpeace” aktīvisti bija sarūpējuši informāciju pasaules medijiem par notiekošo mazajā salā. Lai arī zaļajiem neizdevās apturēt amerikāņus un kodolizmēģinājumi notika, bija radīts pretspēks – bija radusies nevardarbīga organizācija, kas izglītoja sabiedrību un ietekmēja valdību lēmumus vides jautājumos.

Roberts Hanters un Patriks Mūrs arī kļuva par pirmajiem „Greenpeace” fonda prezidentiem. „Greenpeace” kļuva par pirmo aktīvistu organizāciju, kas plašākai sabiedrībai skaidri un gaiši norādīja, ka cilvēka dzīvība ir atkarīga no tā, kas notiek vidē. Vide un cilvēks nav atdalāmi.

1975. gada 14. septembrī Romas pāvests Pāvils VI kanonizē pirmo amerikāņu svēto – Elizabeti Annu Setonu.

Elizabete Anna Setona, pazīstama arī kā māte Setona, ir bēdu aizbildne, jo savā dzīvē piedzīvoja daudzu sev tuvu un svarīgu cilvēku nāvi, tostarp vīra un divu no pieciem bērniem. Arī cietusi vēl virkni zaudējumu, no bagātības nonākot cīņā par izdzīvošanu, no dzīves baudīšanas augstākajā sabiedrībā, līdz izstumtībai ticības dēļ.

Elizabete piedzima pāris gadu pirms revolūcijas 1774. gadā Ņujorkā cienījama ārsta un koledžas profesora Ričarda Beilija ģimenē, kas meitenei ļāva bērnību baudīt augstākajās aprindās, bet jau tad viņa piedzīvoja ciešanu garšu, kad nācās zaudēt mammu un jaunāko māsu.

Elizabete bijusi zinātkāra, liela lasītāja, lasījusi visu, sākot no Bībeles un līdz par tolaik modernajiem romāniem. Neraugoties uz augstdzimušo izcelsmi un iespēju būt vienai no sabiedrības krējuma, Elizabete bijusi klusa, diezgan noslēgta, bieži arī ļoti vientuļa un mierinājumu viņa meklēja Bībelē.

Elizabete iemīlējās turīgā jauneklī Viljamā Setonā, ar kuru apprecoties baudīja laimes un pārticības pilnus pirmos laulības gadus. Laime Elizabeti pavadīja neilgu laiku, jo kad pēc četriem laimes gadiem nomira vīra tēvs, atstājot jauno pāri atbildīgu par septiņiem Viljama pusbrāļiem un māsām, kā arī ģimenes biznesu, drīz vien viss sāka jukt un brukt. Vispirms bankrots un paputējis bizness, bet arī sāka šķobīties vīra veselība, ko neglāba centieni veselību atrast Itālijā, kur diemžēl Viljams atstāja šo pasauli, dodoties mūžībā. Šķiršanās, nāve un attālums no dzimtenes palīdzēja Elizabetes sirdi dāvāt Dievam un mūžībai. Itālijā viņa ar degsmi turpināja garīgo dzīvi. Itālijā Elizabete visus valdzināja ar laipnību, pacietību, labo prātu, arī asprātību un pieklājību. Ieinteresēta katoļticībā, pateicoties itāļu draugiem, Elizabete uzsāka vairāku mēnešu mācības.

Tā, kā Elizabete agrā bērnībā zaudēja māti, viņa mierinājumu rada domā, ka Vissvētākā Jaunava patiešām ir viņas māte. Viņa lūdza Vissvētāko Jaunavu vadīt viņu uz patieso ticību un oficiāli pievienojās katoļu baznīcai. Atgriezusies Amerikā, Baltimorā Elizabete nodibināja skolu. Skola sākotnēji bija laicīga, taču, tiklīdz izplatījās ziņas par viņas iestāšanos katolicismā, vairākas meitenes tika izņemtas no skolas.

Tad Elizabetei dzima ideja par pirmo bezmaksas katoļu skolu Amerikā. Tas bija sākums katoļu skolu sistēmai ASV, kas Elizabetes vadībā izauga līdz aptuveni 20 skolām, bet pēc Elizabetes nāves to skaits Amerikā izauga tūkstošos.

Vēlāk Elizabete Setona nodeva nabadzības, šķīstības un paklausības solījumu, un kļuva par māti Setoni. Lai gan Elizabete cieta no tuberkulozes, viņa turpināja darboties līdz pat savai nāves dienai.  Žēlsirdības māsu reliģiskais ordenis, ko bija dibinājusi  Elizabete, starp citu joprojām turpina savu labdarības darbu, pārvaldot skolas, slimnīcas un sociālo pakalpojumu centrus, kas apkalpo daudzus cilvēkus.

Pati Elizabete kļuva par pirmo Amerikas Savienotajās Valstīs dzimušo cilvēku, kurš tika kanonizēts par svēto katoļu baznīcā 1975. gada 14. septembrī, pēc tam kad tika izmeklēti  un pārbaudīti trīs brīnumi. Vienā gadījumā vīrietis no Ņujorkas, kurš bija lūdzis Elizabetes palīdzību, tika izārstēts no encefalīta. Divi citi gadījumi bija saistīti ar brīnumainu vēža izārstēšanu – viens bērnam no Baltimoras, Merilendas štatā, un otrs sievietei no Sentluisas, Misūri štatā.

Kanonizējot Elizabeti par svēto, pāvests teicis: „Lai viņas dzīves dinamisms un autentiskums ir piemērs mūsu dienās un nākamajām paaudzēm tam, ko sievietes var paveikt cilvēces labā.”

Ugunsgrēks Smirnas (tagad – Izmiras) pilsētā Turcijas rietumu piekrastē, kas izliesmoja 1922. gada 13. septembrī, iznīcināja lielu daļu pilsētas. Dažas dienas iepriekš turku spēki bija padzinuši no šejienes Grieķijas okupācijas vienības, pēc kam pilsētā sākās izrēķināšanās ar vietējiem grieķu un armēņu iedzīvotājiem.

Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā Turcijas kaimiņvalsts Grieķija izvirzīja pretenzijas uz Turcijas Eiropas daļu ar galvaspilsētu Stambulu un zemēm Mazāzijas rietumu piekrastē. 1919. gada maijā Grieķijas karaspēks izcēlās Smirnas ostā, turku dēvētā par Izmiru, un sāka ekspansiju uz austrumiem. Smirnā apmēram puse iedzīvotāju bija grieķi; vēl ceturtā daļa – citi kristieši (armēņi un ieceļotāji no dažādām Eiropas valstīm), arī ebreji, savukārt atlikusī ceturtdaļa – turki un citi musulmaņi. Šejienes grieķi savus tautiešus sveica kā atbrīvotājus, taču turkiem, gluži otrādi, šī okupācija nesolīja neko labu.

Grieķu iebrukums Mazāzijā lielā mērā bija katalizators turku karam par savas etniskās teritorijas saglabāšanu, kurā Turcijas priekšgalā nostājās ģenerālis Kemals, un izveidojās modernā Turcijas valsts. Grieķu darbībai trūka noteiktības, ciktāl pašā Grieķijā nebija vienotas nostājas pret šo ekspansiju, un to nepārprotami neatbalstīja arī karā uzvarējušās Antantes lielvalstis. Tikām Kemals koncentrēja spēkus valsts centrā ap nākamo galvaspilsētu Ankaru, un kad 1921. gada augustā grieķi galu galā pietuvojās šai pilsētai, turkiem izdevās viņus atsist. Vēl gads pagāja taktiskās cīņās ar mainīgiem panākumiem, un šī mīņāšanās nepavisam nenāca par labu Grieķijai, jo valstī pieauga iekšējās pretrunas, armija pagura. Kad 1922. gada augusta nogalē turki pēkšņi uzsāka pretuzbrukumu, grieķu fronte dažu dienu laikā sabruka. Notika juceklīga atkāpšanās uz Smirnu, lai no šejienes evakuētos ar grieķu flotes kuģiem. Šī notikumu gaita izvērtās par traģēdiju Smirnas kristiešu iedzīvotājiem, kad pilsēta 9. septembrī krita turku rokās. Sākās slaktiņš, kuru vaiņagoja 1922. gada 13. septembrī sācies ugunsgrēks, kas iznīcināja lielu daļu pilsētas.

Smirnas ostā bija noenkuroti Antantes karakuģi, jūrnieki apsargāja ārvalstu pārstāvniecības, un tas radīja kristiešu iedzīvotājos zināmu paļāvību. Tomēr jau pirmajā vakarā pēc pilsētas ieņemšanas sākās uzbrukumi, kuros piedalījās gan vietējie turki, gan turku armijas karavīri. Saskaņā ar liecībām pirmie upuri bija armēņi, pret kuriem turku vara jau iepriekšējos gados bija īstenojusi genocīdu. Tad nāca grieķu kārta; reizēm netika taupīti arī ebreji un pat eiropiešu ieceļotāji, ja tie patrāpījās ceļā laupīt un slepkavot kārajam pūlim. Netrūkst liecību par daudzām zvērībām – upuru spīdzināšanu un sakropļošanu pirms nogalināšanas, masveidīgu sieviešu piesmiešanu. Tāpat ir daudz liecību par to, ka turku karavīri mērķtiecīgi aizdedzinājuši grieķu un armēņu mājas, tā izraisot ugunsnelaimi. Kad izmisušie kristieši, glābdamies no uguns, sapulcējušies ostmalā, turki to aplenkuši un vairākas dienas turējuši nelaimīgos bez ūdens un ēdiena. Antantes karakuģi nav steigušies uzņemt bēgļus, līdz amerikāņu misionārs Asa Dženningss noorganizējis glābēju flotili. Turki ļāvuši aizbraukt sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, taču vīriešus spēka gados aizdzinuši spaidu darbos uz valsts iekšieni, kur lielāka daļa no viņiem gājusi bojā. Aprēķins par Smirnas slaktiņa upurus skaitu svārstās no 10 000 līdz pat 100 000 bojāgājušo, neskaitot deportētos.

490. gadā pirms mūsu ēras notika Maratonas kauja, kurā Atikas grieķi iznīcināja skaitliski pārāko Persijas impērijas armiju. Ir zināms pamats teikt, ka šajā kaujā viņi nosargāja dzimstošo Eiropas civilizāciju pret absorbēšanu Āzijā. Par kaujas datumu pieņemts uzskatīt 12. septembri.

Vasara togad jau tuvojās beigām, nebija tālu rudens saulstāvji, tomēr te – Egejas jūras krastos – saule dienās vēl pamatīgi karsēja. Ļoti iespējams, tā bija arī todien, kad vientuļš skrējējs mēroja ceļu cauri kalnainajai Atikas zemei no Maratonas lauka līdz Atēnām. Tas bija Feidipīds, profesionāls ziņnesis, kurš nu jau vairāk nekā divdesmit gadus kalpoja savai dzimtajai pilsētai ar kājām. Viņš bija paradis skriet, taču šodienas uzdevums nebija no vieglajiem. Divas dienas iepriekš Atēnās bija izpausta vēsts, ka Atikas krastiem tuvojas persiešu flote.

Pilsētnieki tūdaļ nojauta, ka lielās Āzijas impērijas valdnieks Kserkss nolēmis reizi par visām reizēm atrisināt problēmas savas lielvalsts rietumu nomalē. Te, Mazāzijas piekrastē, dzīvoja grieķi, kuri vēl itin labi atcerējās, ka reiz bijuši brīvi ļaudis, tāpat kā viņu tautas brāļi otrpus jūrai. Tikai dažus gadus iepriekš persieši bija apspieduši vairākus gadus ilgušo Joniešu sacelšanos, kuras laikā Atēnas atklāti atbalstīja dumpiniekus. Tātad, lai galu galā panāktu stabilitāti impērijas rietumu pierobežā, robeža bija gluži vienkārši jāpabīda vēl tālāk uz rietumiem, pakļaujot atlikušos brīvos grieķus.

Uzzinājuši par gaidāmo iebrukumu, atēnieši sūtīja Feidipīdu uz Spartu, aicināt izslavētos spartiešu karotājus palīgā. Divās dienās ziņnesis bija veicis 240 kilometrus, nogādājot atēniešu vadonim Miltiadam ziņu, ka spartieši valdnieka Kleomena vadībā jau steidzas kaimiņiem talkā. Tomēr bija par vēlu – persieši jau kāpa malā, un Miltiadam nācās izcīnīt cīņu ar viņa rīcībā esošajiem atēniešu spēkiem un nelielo kontingentu no sabiedrotās Plātejas pilsētas. Persieši bija skaitliskā pārsvarā, bet viņi bija tikko izkāpuši no kuģiem, nebija rēķinājušies, ka grieķi tik ātri būs gatavi kaujai, un vispār laikam gan bija noskaņojušies uz ātru un vieglu uzvaru. Kā jau pasaules superlielvalsts armija, kas ieradusies, kā viņi domāja, soda akcijā salīdzinoši niecīgā kaimiņzemē. Tas izrādījās persiešiem liktenīgi: atēniešu disciplinētā ierinda ātri ielenca persiešu masu dzelžainā gredzenā, un jau visai drīz iebrucēju rindās sākās sajukums, kas pārauga panikā. Grieķi vajāja tos, kuri mēģināja aizbēgt līdz kuģiem, un nežēlīgi apkāva. Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē varenā Ahaemenīdu impērijas armija cieta sakāvi kaujā pret kaimiņvalsts regulāru karaspēku.

Ar šo spožās uzvaras ziņu Feidipīds tagad steidza uz dzimto pilsētu. Jo tuvāk mērķim, jo grūtāk bija – spēkus bija izsmēluši iepriekšējās dienās noskrietie kilometri. Pēdējiem spēkiem ticis augšā Akropoles kalnā, kur gaidīja viņa nesto vēsti, skrējējs izdvesa vienu vārdu: „Nenikēkāmen” – „Mēs uzvarējām,” un tad sabruka bez dzīvības. Bija diena, kas mūsu kalendārā atbilst 12. septembrim 490. gadā pirms mūsu ēras.

Persija bija pirmā Āzijas lielvalsts, kura mēģināja sev pakļaut Eiropu – t.i. tobrīd vēl tikai dzimstošu Eiropu pašos mūsu pasaules daļas dienvidaustrumos. Maratonas kaujas laukā atēnieši cīnījās par Eiropas civilizāciju, kādu mēs to pazīstam. Un pat ne tik daudz tāpēc, ka persieši būtu mērķtiecīgi to centušies iznīdēt. Starp citu, Persija bija arī pirmā lielvalsts, kura nenodarbojās ar pakļauto tautu brutālu iznīcināšanu un to savdabības izdeldēšanu. Taču tieši Maratonas laukā grieķi pirmo reizi tā pa īstam apzinājās sevi kā kaut ko īpašu, kaut ko citādu pretstatā milzīgajam Āzijas impērijas rumpim. Te dzimusī pašapziņa baroja helēņu kultūras saknes, no kurām vēlākajos gadu tūkstošos spēkus smēla visa mūsu pasaules daļas civilizācija.

Igora Stravinska (attēlā) opera „Plenča piedzīvojumi” ir īpaša tai ziņā, ka tās librets balstīts nevis kādā literārā tekstā, bet gan vizuālās mākslas darbos – 18. gadsimta angļu mākslinieka Viljama Hogārta gleznu sērijā. „Plenča piedzīvojumu” pirmizrāde notika Venēcijā 1951. gada 11. septembrī.

Ierastais operu komponistu iedvesmas avots ir dramatiski vai episki sižeti, arī dzejas teksti, taču Igora Stravinska operas „Plenča piedzīvojumi” gadījumā komponistu iedvesmoja vizuālā māksla – 18. gs. angļu mākslinieka Viljama Hogārta darbu sērija, kuru Stravinskis skatīja izstādē Čikāgā 1947. gada maijā. Jāpiebilst, ka komponists jau pirms Pirmā pasaules kara bija faktiski pārcēlies uz dzīvi Rietumeiropā, no kurienes Otrā pasaules kara sākumā devās uz Savienotajām Valstīm.

„Plenča piedzīvojumu” astoņās grafikās, kas vēlāk pārstrādātas gleznās, Hogārts tēlo jauna vieglprāša izšķērdīgo un baudkāro eksistenci, kas viņu noved vispirms parādu cietumā, bet pēc tam trakonamā. Mākslinieks rāda teju vai visu pazudinošu netikumu spektru: izšķērdīgu greznību, pļēgurošanu, pērkamas mīlas priekus, azartspēles, laulības ar nemīlamu sievieti naudas dēļ. Vienīgais gaišais stars šai drūmajā ainā ir jaunā plenča kādreizējā līgava, kuru viņš pamet mātes cerībās, bet kura, par spīti visam, turpina viņu atbalstīt. Taču viņas spēki ir par vājiem, lai pretotos mīļotā pašpazudinošajām tieksmēm. Balstoties Hogārta tēlotajā stāstā, libretu Stravinska operai radīja dzejnieks Vistens Hjū Odens un libretists Česters Kelmens. Operas „Plenča piedzīvojumi” pirmizrāde notika Venēcijā 1951. gada 11. septembrī.

Stravinska operā oriģinālā 18. gs. fabula pamatīgi pārveidota. Galvenais varonis Toms Rokvels ieguvis simpātiskākus vaibstus – viņš nepamet savu mīļoto Ennu Trūlavu aiz tīras vieglprātības – abu attiecībām pretojas meitenes tēvs, kuram Toms nešķiet gana situēts. Un te nu Tomam uzrodas draugs – kāds Niks Šedovs. Vēlāk izrādīsies, ka šis Šedovs – „Ēna” – ir pats velns, kurš, protams, grib pazudināt lādzīgo, bet raksturā vājo Tomu. Nelabais aizvilina jaunekli uz Londonu, aizved uz prieka māju, ievelk dīvainā laulībā ar bārdainu sievišķi un utopiskā biznesa projektā, kas Tomu izputina. Visiem šiem notikumiem, jāpiebilst, ir diezgan absurda nokrāsa. Tomēr kāroto – Toma dvēseli – Niks Šedovs neiegūst. Kritiskajā brīdī varoņa liktenī iejaucas Enna Trulova, domas par viņu ļauj Tomam uzvarēt izšķirošajā kāršu partijā ar nelabo, kurš spiests doties atpakaļ uz elli. Tomēr aiziedams viņš pamanās laupīt Tomam saprātu.

Arī operas izskaņā mēs atrodam Tomu Rokvelu trakonamā, kur viņam līdzās ir mīļotā Enna. Toma vājprāta vīzijās viņa tam tēlojas kā mīlas dieve Venēra, viņš pat sev – kā dailes un kaisles dievs Adoniss. Viņa ieaijā mīļoto miegā un klusi dodas prom, bet Toms, atmodies un neatradis mīļoto sev līdzās, mirst.

1898. gada 10. septembrī itāliešu anarhists Luidži Lukjeni Ženēvā nāvīgi sadūra Austrijas imperatora Franča Jozefa sievu, ķeizarieni Elizabeti – plaši pazīstamu arī ar pavārdu Sisija – vienu ekstravagantākajām un arī uzskatos brīvākajām sava laika sievietēm.

Ir jauka septembra diena, un Monblāna krastmala Ženēvā ļaužu pilna. Daži pastaigājas, citi steidzas savās darīšanās, vēl citi dodas uz kuģīšu piestātnēm, lai nokļūtu pilsētiņās, kas izvietojušās visapkārt veselu 73 kilometru garumā izstieptajam Ženēvas ezeram. Pie pēdējiem pieder arī dāma, kurā daudzi atpazīst Austroungārijas imperatora Franča Jozefa ekstravaganto dzīvesbiedri Elizabeti. Kundzei ir jau sešdesmit, taču joprojām stalta stāja, izsmalcināta āriene un sejas vaibsti, kuru klasisko skaistumu var novērtēt par spīti gadiem. Ķeizarieni pavada viņas galma dāma, ungāru grāfiene Štaraji. Abas jau grasās kāpt uz kuģīša, kad viņām tuvojas drukns jauneklis ar tumšiem matiem, platu seju, diezgan apnēsātā uzvalkā. Negaidīti pienācējs izrauj no kabatas adatvīli un ietriec to Elizabetei krūtīs. Ķeizariene pakrīt, taču tūdaļ pieceļas – šķiet, ievainojums nav dzīvībai bīstams. Viņa kāpj uz kuģīša, tomēr te sākas stipra asiņošana. „Kas ar mani noticis?” vēl paspēj pateikt Elizabete un saļimst bez dzīvības. Dūrēju notver – tas izrādās itāliešu anarhists Luidži Lukjeni, savu kolēģu anarhistu vidū bieži saukts vienkārši „Stulbais”. No viņa rokas 1898. gada 10. septembrī mirst Elizabete Amālija Eiženija no Vitelsbahu dzimtas, Austrijas imperatore un Ungārijas karaliene, kura daudzās nākamo gadsimtu filmās un romānos figurēs ar pavārdu Sisija.

Par Sisiju Elizabeti iesauc jau bērnībā. Viņai ir tikai septiņpadsmit, kad viņa apprecas ar viņas daiļuma savaldzināto Franci Jozefu. Vīnes galma atmosfērā gan Elizabete nekādi nespēj iekļauties. Bavārijā viņa audzināta diezgan brīvā garā, viņai patīk izjādes, patīk zirgi un suņi, patīk justies brīvi, bet nemaz nepatīk ievērot galma strikto etiķeti un nodoties te izplatītākajam „sportam” – tenkošanai. Ķeizarpārim piedzimst trīs bērni – divas meitas un dēls; tomēr abu laulāto raksturi izrādās diezgan atšķirīgi, un attiecības atsalst. Tad 1860. gadā Elizabetei diagnosticē tuberkulozi, kas nepārprotami ir pirmām kārtām garīgās nomāktības sekas, jo tiklīdz ķeizariene tiek projām no Vīnes, viņa strauji atlabst. Un te nu sākas Elizabetes dzīves otrais posms, kas paiet nebeidzamos ceļojumos pa Dienvideiropu. Viņa dzīvo Madeirā, Korfu salā, dzimtajā Bavārijā, Franču Rivjerā. Viņa sev atklāj lietas, kas mūsdienu cilvēkam labi zināmas, bet toreiz ir kas jauns – tūrisms, dieta un, domājams, arī anoreksija. Lieki piebilst, ka ekstravagantā ceļotāja kļūst par attiecīgas ievirzes preses izdevumu pastāvīgu varoni.

Protams, tā ir bēgšana, un nekas cits laikam gan neatliek tik romantiskai būtnei, kāda, pēc visa spriežot, bijusi Sisija. Tiesa, līdz ar to viņa izrādās slikta māte, kura atstāj savu bērnu audzināšanu citu ziņā. Mīlestības trūkums ģimenē, iespējams, bijis viens no iemesliem, kāpēc princis Rūdolfs nav laimīgs savā laulībā un 31 gada vecumā dīvainos apstākļos izdara pašnāvību. Vairāk Sisijas mīlestības tiek pastarītei princesei Marijai Valērijai, kura piedzimst četrpadsmitajā laulības gadā, kad Austrija pārtapusi par Austroungāriju un Francis Jozefs un Elizabete Budapeštā tiek kronēti par Ungārijas karaļpāri. Starp citu, Elizabete iemīl Ungāriju, iemācās ungāru valodu, un ungāri prot to novērtēt, sakot, ka Sisija esot vienīgā no Habsburgiem, kurai tie uzticoties. Tomēr drīz pēc Valērijas piedzimšanas ķeizariene dodas vēl tālākos ceļojumos, apmeklējot Portugāli, Maroku, Ēģipti. Viņa raksta dzeju, arī vēstules vīram – un ar gadiem abu sarakste kļūst arvien sirsnīgāka. Grūti teikt, kas norisinās Elizabetes dvēselē, taču vismaz ārēji Sisija dzīvo brīvi un laimīgi. Un tāda – skaista un brīva – viņa iedvesmojusi rakstniekus un režisorus, kuri nākamajā gadsimtā ķērušies pie viņa biogrāfijas interpretēšanas.

1901. gada 9. septembrī 37 gadu vecumā mirst franču mākslinieks un litogrāfs Anrī de Tulūzs-Lotreks, saukts arī par Monmartras dvēseli.

Mūsdienu pasaule mākslinieku Anrī de Tulūzu-Lotreku zina pēc filmas „Mulenrūža”. Tā vēsta par laiku, kad Parīzē durvis vēris slavenais kabarē Mulenrūža – gaisā virmo franču kankāns, kaislīgas dejas un mākslinieku bohēma smalkāko kurtizāņu sabiedrībā. Tieši tur savas dienas, zīmējot kankāna dejotājas vada jaunais mākslinieks Anrī de Tulūzs-Lotreks. Viņš vēro meitenes, kabarē klientus, cenšoties to visu saglabāt savos darbos – dejotāju kustības, apmeklētāju grimases, vien ar pāris lakoniskiem zīmoļa, ogles un pat izdeguša sērkociņa triepieniem dzīvo Tulūza Lotreka darbos. Tā ir vieta, kur viņš rod patvērumu, Mulenrūža sniedz slavu, panākumus un mīlestības ilūziju, jo naksnīgā Monmartra ir vieta, kur viņš jūtas laimīgs, lai arī patiesībā ir iemīlējies, bet nemīlēts, bagāts un nelaimīgs. Tādu Lotreku zinām no kino ekrāniem, bet patiesībā.

Anrī Tulūzs-Lotreks pasaulē nāca Francijas dienvidos Albi pilsētā 1864. gada 24. novembrī grāfa Alfonsa un grāfienes Adeles de Tulūzas-Lotrekas ģimenē. Kā tas nereti bija pieņemts senajās aristokrātu dzimtās tolaik, viņa vecāki bija asinsradinieki, proti, pirmās pakāpes brālēns un māsīca. Visticamāk tieši vecāku asinsradniecības dēļ viņu dēls vēlāk daudz cieta no dažādām ģenētiskām slimībām.

Jau no mazotnes Anrī aizrāvies ar zīmēšanu, visas skolas burtnīcas bijušas izraibinātas ar zēna zīmējumiem. Zēns bija centīgs un zinātkārs, bet pasauli tā pamatīgāk iepazīt traucēja vājā veselība, turklāt pusaudža vecumā Anrī ar neilgu laika atstatumu salauza abas kājas. Tie bija smagi lūzumi, kuriem kārtīgi nesadzīstot, zēna kājas pārstāja augt. Tieši šī iemesla dēļ Parīzē Tulūzs-Lotreks ieradās tikai metru un 52 centimetrus garš cilvēciņš, ar pieaugušā ķermeni un bērna kājiņām. Šī iemesla dēļ viņš piedzīvojis nepārtrauktu sabiedrības nicinājumu, pat viņa tēvs no dēla novērsās.

Bet iespējams, pateicoties savam mazajam augumam Tulūzs kļuva par mākslinieku, nespējot piedalīties nodarbēs, ko baudīja normāla auguma vīrieši, viņš pilnībā nodevās mākslai, tai viņš veltīja visu savu dzīvi, kļūstot par vienu no ievērojamākajiem postimpresionisma gleznotājiem, jūgendstila ilustratoriem un 19. gadsimta beigu parīziešu bohēmiskā dzīvesveida atveidotājiem mākslā. Anrī de Tulūzs-Lotreks bija biežs viesis "Mulenrūžā" un citos Monmartras un Parīzes kabarē, teātros un arī bordeļos, un šais vietās viņš portretēja dzīvi.

Kļuvis par pastāvīgu bordeļu iemītnieku, un dzīvojot diendienā līdzās kurtizānēm un dejotājām, viņš ar laiku kļuva par viņu uzticības personu, kam var atklāt lielākos noslēpumus. Anrī de Tulūzs-Lotreks bija liecinieks visintīmākajiem brīžiem bordeļos. Tas mākslinieku esot iedvesmojis, un iespējams tieši tas viņa zīmējumos un gleznās ienesa daudz lesbisku ainu tēlojumu.

Pats mākslinieks lielāko mūža daļu Tulūzs-Lotreks dzīvojis kā nelabojams alkoholiķis. Laiku pirms nāves viņš pavadījis sanatorijā. Mākslinieks nomira 1901. gada 9. septembrī ģimenes īpašumā, nesagaidījis savu 37 dzimšanas dienu. Par mazā cilvēciņa, bet izcilā mākslinieka nāves cēloni tiek uzskatītas alkoholisma un sifilisa izraisītās komplikācijas. Runā, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: "Vecais muļķi!", un šis neglaimojošais izsauciens bija adresēts Anrī tēvam, kad tas pūlējies nosist mušu dēla istabā.

Pēc Tulūza-Lotreka nāves viņa zīmējumu cena sasniegusi pat 14 ar pusi miljonus dolāru. Un vēl mākslinieks bohēmiskajai pasaulei atstājis kādu īpaši neparastu mantojumu – kokteili "Zemestrīce". Tas sastāv no četrām daļām absinta, divām daļām sarkanvīna un nedaudz konjaka. Runā, ka šī reibinošā maisījuma autors ir tieši Anrī de Tulūzs-Lotreks.