Šī diena vēsturē

Vairāki Viduslaikos celti Vācijas dievnami pazīstami kā ķeizara katedrāles. Tās ir lielākoties izmēros iespaidīgas celtnes, kuras būvētas ar Svētās Romas impērijas ķeizaru atbalstu. Parasti kalpojušas kā arhibīskapu sēdekļi un valdnieku kronēšanas vietas. To tuvumā parasti atradusies kāda no ķeizara rezidencēm.

Vairākām no šīm baznīcām ir plānojuma īpatnība - divas koru daļas, pa vienai katrā joma galā. Ir izteikti pieņēmumi, ka viena no kora daļām bijusi paredzēta ķeizaram ar pavadoņiem, un attiecīgi šādi arhitektoniski atspoguļots priekšstats par garīgās un laicīgās varas līdzāspastāvēšanu un līdzsvaru. Tomēr drošu apstiprinājumu šim pieņēmumam trūkst.

Viena no šādām ķeizara katedrālēm atrodas Maincā, tagadējās Reinzemes-Pfalcas federālās zemes galvaspilsētā.

1937. gada 28. augustā Staļina „nāves fabrikā” Butovā pie Maskavas tika nošauts pirmais latviešu tautības upuris – dzirnavnieks Baumanis; viņam sekoja tūkstošiem citu. T.s. Staļina Lielais terors 1937.–1938. gadā joprojām paliek līdz galam neizprasta 20. gadsimta padomju totalitārisma lappuse.

Boļševiku vara Padomju Krievijā un vēlāk Padomju Savienībā bija necilvēcīga un nežēlīga jau no paša sākuma. Koncentrācijas nometnes potenciāli bīstamiem vai nelojāliem pilsoņiem, nāvessodi bez tiesas sprieduma, masu terors - tas viss pastāvēja jau kopš boļševiku varas pirmajiem gadiem. Tomēr pagājušā gadsimta 30. gadu beigu terors, kuru īstenoja Josifam Staļinam uzticamās represīvās iestādes, vērsās ne tikai pret varas ienaidniekiem vai iespējamajiem pretiniekiem - tie tobrīd jau lielum lielajā vairākumā bija likvidēti vai aizbēguši no valsts. Tagad izrēķināšanās notika ar padomju varai un tās principiem pilnīgi lojāliem pilsoņiem, vēl vairāk - šīs varas kvēliem atbalstītājiem un centīgiem cēlajiem. Pie tam runa nav, kā reizēm domā, tikai par augstāko ešelonu padomju darbiniekiem, kuri varētu būt Staļina kliķes potenciālie politiskie konkurenti. Nebūt nē! Nošauto un cietumos ieslodzīto sarakstos, kuri mūsdienās arvien lielākā skaitā parādās arī Krievijas tīmekļa resursos, netrūkst strādnieku, kolhoznieku, zemākā līmeņa ierēdņu un pakalpojumu sfēras darbinieku. Daudziem no viņiem dzīves ceļš aprāvās Butovā, tikai dažus kilometrus no Maskavas, kur tika izveidots Iekšlietu Tautas komisariāta - bēdīgi slavenā NKVD - iznīcināšanas poligons. Zīmīgs šai ziņā ir arī pirmā latviešu tautības Butovas upura sociālais statuss. Latvietis Baumanis, kuru Butovā nošāva 1937. gada 28. augustā, bija dzirnavnieks.

Vēsturnieks Jānis Riekstiņš:

"Ilgus gadus, kopš "Lielā terora" beigām tika iepotēta tāda ideja, ka galvenokārt tika iznīcināti Staļina augsta ranga idejiskie pretinieki, un tas bija galvenais Lielā terora saturs. Dokumenti tagad pierāda gluži citu. 1937. gada jūlijā tika noorganizēta pirmā nacionālā operācija, kura bija vērsta pret vāciešiem. Otrā operācija 1937. gada augustā tika vērsta pret poļiem. Šajā poļu operācijā pirmo reizi tika izveidots tāds ārpustiesas orgāns, surogāts kā t.s. "divnieks". "Divnieks" bija iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs un PSRS ģenerālprokurors Višinskis. Vietējie NKVD darbinieki sastādīja sarakstus. Ierakstot cilvēka uzvārdu, uzreiz arī ierakstīja - vai nu nāvessods, vai desmit gadi ieslodzījumā. Šos albumus aizsūtīja un Maskavu Ježovam un Višinskim. Viņiem tos vajadzēja izskatīt, bet to bija tik daudz, ka viņi tos nekad neskatīja, bet automātiski parakstīja tos pašus spriedumus, ko bija atsūtījuši vietējie. Piemēram, 1937. gada decembrī Ježovam un Višinskim iesniedza no Ļeņingradas sarakstu par 1000 latviešiem, un viņi ar vienu spalvas vilcienu uzrakstīja: "Nošaut 998." Tie nebija tikai augsta ranga darbinieki! Viņus izkāva pēc etniskām pazīmēm.

Staļina Lielajā terorā ir kaut kas tāds, kas pārsniedz jebkādas varas loģikas ietvarus. Skaidrojumi ir dažādi: vieni saskata iemeslu Staļina personībā, viņa paranoiskajā raksturā, citi akcentē boļševiku varas necilvēcīgo dabu, vēl citi - Krievijas vēsturiskās īpatnības. Es teiktu, ka pilnīgi jautājuma būtību neizsmeļ neviens no šiem skaidrojumiem, tomēr Lielais terors, manuprāt, ir ilustrācija tam, kā autoritāra sistēma ģeometriskā progresijā reproducē tās savu vadoņu rakstura tumšo pusi. Demokrātiskās sistēmas, savukārt, piespiež to līderus izlikties labākus, nekā tie ir. Un neatbildēts paliek lielais jautājums: kāpēc tik daudz reižu senākā un nesenākā vēsturē tautas tomēr izšķīrušās par labu autoritārai valdīšanai?"

1858. gada 27. augusts savā ziņā aizsāka jaunu ēru cilvēces vēsturē – šai dienā amerikānim Edvīnam Lorentainam Dreikam izdevās iegūt pirmo naftu no pazemes urbuma.

1859. gadā Edvīns Lorentains Dreiks ar ģimeni jau otro gadu uzturējās Taitusvilas pilsētiņā, Amerikas Savienoto Valstu Pensilvānijas štatā. Firmas „Seneca Oil” prezidents Džeimss Taunsends bija nolīdzis Dreiku, lai tas izpētītu naftas ieguves iespējas šajā apkārtnē. Tobrīd visā pasaulē arvien populārāka kļuva poļa Ignācija Lukaševiča radītā apgaismošanas ierīce, kuru šodien pazīstam kā petrolejas lampu. Par degvielu šai lampai kalpoja šķidrums, kuru ieguva no vaļa taukiem, un jau tad bija skaidrs, ka pasaules lielāko zīdītāju populācija nekādi nevarēs nodrošināt visu jauno lampu lietotāju vajadzības. Nafta izrādījās meklētā alternatīva, taču nevienam tobrīd nebija skaidrs, kā šo īpatnējo šķidrumu pietiekamā daudzumā dabūt zemes virspusē. Sākotnēji tas nebija skaidrs arī Edvīnam Dreikam.

Nafta cilvēcei ir zināma jau kopš sirmas senatnes. Šur un tur uz mūsu planētas šī fosilās izcelsmes viela izplūst zemes virspusē; sevišķi daudz tādu vietu ir Tuvajos Austrumos. Jau senajā Persijā naftu prata izmantot apgaismošanai, tomēr ar tā laika metodēm iegūtā daudzuma pietika tikai augstmaņu namiem – vienkāršā tauta varēja atļauties lietot naftu tikai dziednieciskos nolūkos. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos naftu jau pazina arī tās vēlākajos ieguves rajonos tagadējās Rumānijas un Azerbaidžānas teritorijā; un arī Ķīnā, kur, cik var noprast, degošo šķidrumu pirmo reizi izmantoja industriālos apmēros. Te pastāvēja arī pirmie primitīvie naftas urbumi, kuros lietoja bambusa stumbru caurules; tāpat pa bambusa caurulēm naftu nogādāja uz sāls ieguves vietām. Tur to dedzināja, lai iztvaicētu dabīgo sālsūdeni un tā tiktu pie sāls.

Edvīnam Dreikam, visdrīzāk, nebija ne jausmas par seno ķīniešu naftas ieguves tehnoloģiju. Tobrīd jau pastāvēja naftas ieguves Galīcijā, Rumānijā, Baku rajonā un arī Kanādā, bet tur visur izmantoja primitīvus paņēmienus, vienkārši rokot zemē šahtas. Sākumā to izmēģināja arī Dreiks, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka industriāliem apjomiem šī metode ir neefektīva. Tad enerģiskais naftas meklētājs nogādāja Taitusvilā ar tvaika mašīnu darbināmu urbšanas ierīci. Dreika galvenais jaunievedums bija urbja ievadīšana caurulē – caurule neļāva urbumam aizbirt. Kad urbis desmit metru dziļumā sasniedza pamatiezi un tālākā virzīšanās kļuva pavisam lēna, cerības atmeta arī „Seneca Oil”, un pārtrauca darbu finansēšanu. Tikai Edvīns Dreiks nepadevās – un kas gan cits viņam atlika? Slimības dēļ darbu zaudējušajam dzelzceļa ierēdnim bija maz iespēju uzturēt ģimeni. Viņš ieguldīja projektā visus paša līdzekļus un aizņēmās no draugiem, un visbeidzot viņa apņēmība tika atalgota. 1858. gada 27. augusta rītā strādnieks, kurš ieradās sagatavot urbi darbam, pamanīja, ka urbuma cauruli pilda eļļains un dvakojošs šķidrums – nafta. Edvīnam Dreikam bija izdevies izlaist zemes virspusē džinu, kura patieso spēku ne viņš, ne arī kāds cits visā tā brīža pasaulē vēl nespēja iedomāties.

Mikelandželo skulptūra „Pieta” ir viens no visu laiku izcilākajiem tēlniecības darbiem. Sākotnēji gan tā pasūtīta – 1498. gada 26. augustā – ne kā Romas Sv. Pētera katedrāles interjera daļa, bet gan kā kapa piemineklis.

1498. gada vasarā apritēja divi gadi, kopš tobrīd divdesmit trīs gadus vecais Mikelandželo Buonarotti uzturējās Romā. Var teikt, ka jauno florencieti šurp bija atvedis laimīgs gadījums. Viņa dzimtajā Florencē tobrīd valdīja fanātiskais mūks Savonarola, un mākslas, kuras bija tur bija plaukušas valdnieku Mediči laikā, tobrīd tika uzskatītas gluži vai par ideoloģiski kaitīgām. Bet jaunais Mikelandželo savos divdesmit gados bija apguvis „tikai” skulptora, gleznotāja un dzejnieka arodus. Par laimi Mediči dzimta, gan zaudējusi administratīvo varu Florencē, bija saglabājusi savus sakarus, tai skaitā tā laika mākslas priekšmetu tirgū. Viens no Mediči dzimtas, Lorenco de Pjerfrančesko, uzņēmās, kā mēs šodien teiktu, mākslas aģenta funkcijas un organizēja jaunajam māksliniekam pasūtījumu – guļošā Kupidona statuju.

Bija gan kāda nianse – pasūtītājs, kardināls Rafaele Riārio, meklēja antīku skulptūru, tāpēc Mikelandželo vajadzēja imitēt senās Romas laiku izstrādājumu. Taisnību sakot, viltība drīz nāca gaismā, Riārio esot pat pieprasījis naudu atpakaļ, tomēr, būdams mākslas pazinējs, kardināls novērtējis skulptora prasmi, un Mikelandželo saņēmis no garīdznieka jaunu pasūtījumu – dieva Bakha skulptūrai. Tā nu 1496. gadā Mikelandželo ieradās Baznīcas valsts galvaspilsētā Romā.

Kas attiecas uz „Bakhu”, tad Riario tas neiepatikās, un to galu galā iegādājās kāds baņķieris, taču Mikelandželo Romā jau bija pamanīts, un pēc laika saņēma nākamo nozīmīgo pasūtījumu – Francijas karaļa sūtnis pie Svētā krēsla, kardināls Žans de Bijerē vēlējās sev kapa pieminekli ar tolaik Eiropas mākslā jau pazīstamo motīvu „Pieta” – sērojošo Jaunavu Mariju, kura apraud no krusta noņemto Kristu. Ir zināms pat precīzs pasūtīšanas datums – 1498. gada 26. augusts. Tēmu kardināla de Bijerē kapa piemineklim droši vien izvēlējās viņš pats – tā diezin vai bija Mikelandželo ierosināta, jo tālaika Itālijas skulptūrā ‘pieta’ motīvs vēl nebija pazīstams, taču tas bija izplatīts tālāk uz ziemeļiem – Vācijā, Polijā un arī kardināla dzimtenē Francijā. Ar jēdzienu ‘pieta’ latīņu valodā apzīmē bērnu goddevības pienākumu pret vecākiem, kam senajā Romā bija reliģiska principa raksturs – bērna pienākumus pret vecākiem romieši pielīdzināja cilvēku pienākumam pret viņa dieviem. Kristus upura kontekstā šis motīvs iegūst kvalitatīvi jaunu traktējumu.

Darbs pie skulptūras prasīja māksliniekam apmēram gadu, un kad darbs bija galā, laikabiedru skatiem atklājās viena no Renesanses un visu laiku izcilākajām skulptūrām. Marmorā darinātais tēls – Jaunava Marija, kura tur uz ceļiem mirušo Jēzu, – veidots it kā ļoti reālistiski, bet tai pašā laikā nepārprotami ir reālajai telpai tāls. Mākslas vēsturnieks Džulio Karlo Argans nodēvē Mikelandželo „Pieta” par pārpabeigtu darbu, kura striktā forma to norobežo no ikdienišķās uztveres. „Gaismai nākas plūst šai formai secen, neiekļūstot tajā, gaiss neiekļauj un nemīkstina tās līnijas,” raksta Argans. Dievmāte Mikelandželo darbā tēlota ļoti jauna un skaista, viņas vaibstos atspoguļojas mātes mīlestība un klusas skumjas, un Jēzus ķermenis viņai klēpī guļ nedabiski viegls, it kā gandrīz bez svara. Šai ainai nav nekā kopīga ar reālu situāciju, kad sāpju plosīta māte turētu uz ceļiem sava nogalinātā pieaugušā dēla ķermeni – tas būtu pavisam cits smagums gan emocionālā, gan tīri fiziskā nozīmē. Mikelandželo tēlojis jaunu māti, kura tur rokās savu nesen pasaulē laisto bērnu, un tikai vēl nojauš viņam lemto traģisko likteni. Bet mēs, kas šo likteni zinām, jau redzam tā rezultātu – mocekļa nāvē mirušo Pestītāju.

1944. gada jūnija sākumā Rietumu sabiedroto spēki, kuru lielāko daļu veidoja briti un amerikāņi, īstenoja desantu Normandijā un uzsāka Francijas atbrīvošanu. Tomēr galvaspilsētu Parīzi Francijas patriotiem izdevās atbrīvot pašu spēkiem. Tas notika 1944. gada 25. augustā.

1944. gada 6. jūnijā Rietumu sabiedrotie veica plašāko desanta operāciju pasaules vēsturē, izceļoties malā Francijas ziemeļrietumos un uzsākot nacistu okupētās Eiropas atbrīvošanu no rietumu puses. Pēc divus mēnešus ilgām kaujām Normandijā vācu spēki, par mata tiesu izvairījušies no aplenkšanas, sāka atkāpties. Bija skaidrs, ka Parīzes atbrīvošana ir tikai laika jautājums, tomēr sabiedroto spēku virspavēlniekam Francijā, amerikāņu ģenerālim Dvaitam Eizenhaueram tas nebija primārais mērķis. Kaujas par tik lielu pilsētu varētu prasīt milzīgus upurus, pie tam kavējot īstenot galveno uzdevumu – pēc iespējas drīz iebrukt Vācijā. Gluži cits viedoklis bija Franču pagaidu valdības vadītājam ģenerālim Šarlam de Gollam: de Golls bažījās, ka Parīzē var iestāties zināms varas vakuums, kuru steigsies aizpildīt spēcīgā franču komunistu kustība. Vācu garnizona komandieris Parīzē ģenerālis Dītrihs fon Holtics, savukārt, bija saņēmis Hitlera pavēli turēties līdz pēdējam.

15. augustā Parīzes metro darbinieki, policisti un žandarmi uzsāka streiku, ielās parādījās uzsaukumi policistiem un citu bruņoto vienību locekļiem, kā arī visiem ieročus nest spējīgajiem pievienoties Francijas pretošanās kustībai. Pirmās sadursmes notika 19. augustā, bet nākamajā dienā ielās jau slējās barikādes. Ģenerālis fon Holtics neīstenoja 23. augustā saņemto Hitlera pavēli pārvērst Parīzi drupu kaudzē, lai gan ticams, ka šī pavēle nebija īstenojama, jo vācieši pilsētā kontrolēja vairs tikai atsevišķus stratēģiskos punktus. Šajā dienā notika pēdējie vācu vienību mēģinājumi ar bruņutehnikas palīdzību pārņemt kontroli svarīgākajās maģistrālēs. Tajā pašā laikā ģenerālis de Golls uzdeva 2. Franču bruņutanku divīzijas komandierim Filipam Leklēram nekavējoties virzīties uz Parīzi, neskatoties uz to, ka Leklēra tiešais komandieris amerikāņu ģenerālis Leonards Džerovs bija devis citus norādījumus. 24. augustā ap pusdeviņiem vakarā 2. Franču bruņutanku divīzijas Īpašā Čadas pulka vienība sasniedza Parīzes Rātslaukumu. Sapulcējušies parīzieši ar pārsteigumu atklāja, ka viņu atbrīvotāji lielāko tiesu runā spāņu valodā – Īpašā Čadas pulka lielāko daļu veidoja trimdā nonākušie Spānijas pilsoņkara veterāni. Jau drīz šai pirmajai vienībai sekoja citas Leklēra divīzijas daļas, likvidējot vācu pretošanās perēkļus, un 25. augusta pēcpusdienā ģenerālis fon Holtics padevās gūstā un parakstīja Parīzē esošo vācu vienību kapitulāciju. Nelielas vācu un franču kolaborantu grupas turpināja pretoties arī nākamajās dienās, un pat ģenerāļa de Golla kolona, kad viņš 26. augustā ieradās atbrīvotajā pilsētā, tika vairākkārt apšaudīta. Kā liecina tā laika preses reportāžas, ģenerālis neesot mainījis maršrutu un vispār liecies nemanām tuvumā svilpojošās lodes. Ar visu savu stāju de Golls šais dienās demonstrēja, ka tieši viņš – brīvās un demokrātiskās Francijas Republikas līderis – ir šīs pilsētas un valsts saimnieks. 26. augusta pēcpusdienā Šarls de Golls uzrunāja sapulcējušos pie pilsētas Rātsnama:

„Parīze! Satrakotā Parīze! Sagrautā Parīze! Izmocītā Parīze! Bet – atbrīvotā Parīze! Atbrīvota pašas spēkiem, tās ļaužu spēkiem, ar franču armijas palīdzību, ar visas Francijas atbalstu un palīdzību. Tās Francijas, kas cīnās, tās vienīgās Francijas, patiesās Francijas, mūžīgās Francijas!”

1899. gada 24. augustā dzimis izcilākais argentīniešu rakstnieks un viens no dižākajiem visu laiku literātiem - Horhe Luiss Borhess (1899. - 1986).

„Viņa pasaulē mājo skaidras, tīras un tajā pašā laikā neparastas idejas, kas paustas izcili tiešos un izsvērtos vārdos. Viņš bija dižens stāstnieks. Vairumu no Borhesa stāstiem mēs lasām ar to hipnotisko interesi, kāda parasti tiek veltīta tikai detektīvliteratūrai.” Tā peruiešu rakstnieks Mario Vargass Ljosa raksta par savu vecāko kolēģi Latīņamerikas literatūras laukā, izcilāko no Argentīnas rakstniekiem Horhi Luisu Borhesu, kurš dzimis 1899. gada 24. augustā.

Ievadā vienai no Borhesa izlasēm krievu valodā tās sastādītājs Vsevolods Bagno bilst, ka tad, ja viss pasaules literārais mantojums ietu mums zudībā un paliktu tikai Borhesa rakstītais, tas sniegtu mums pietiekami spilgtu un izsmeļošu priekšstatu par zudušo. Borhesam ir izdevies savā daiļradē uzbūvēt mazu pasaules kultūras modeli, un patiesi aizgrābjoša ir tā degsme, ar kādu viņš visu mūžu meklējis un atradis šī modeļa detaļas visu zemju un laikmetu kultūrās. Borhesa iedvesmas templis ir bibliotēka, un uz altāra tajā – enciklopēdija. Alfabētiskais informācijas izkārtojuma princips – absolūti formāls, tāpēc neloģisks un patvaļīgs – ļauj visnelīdzīgākajiem faktiem, idejām un priekšstatiem nonākt līdzās, vienā lappusē. Šāda kaleidoskopiska pasaules aina jau kopš jaunām dienām Borhesam šķiet daudz valdzinošāka nekā labi būvētu sižetu spraigā prognozējamība. Te rodas un attīstās māksla, kura viņam bijusi nozīmīgākā – lasīšanas māksla. „Rakstīšana notiek pirms lasīšanas – nodarbes, kas ir par pirmo civilizētāka, cildenāka, intelektuālāka,” Borhess rakstīja 1935. gadā.

Lasīšana bija Horhea Luisa Borhesa mūža lielā kaislība, kas likumsakarīgi ievirza viņu kritiķa, esejista, tulkotāja ampluā. Viņam šķita ļoti svarīgi pasaules literatūras būtiskākos dārgumus ienest dzimtās Argentīnas kultūras ainā. Tomēr ne jau šis ar prieku pieņemtais un pildītais dzīves uzdevums padarīja Borhesu par to tālu saskatāmo virsotni, kāds viņš ir pasaules rakstniecības ainavā. Tas kļuva par varen auglīgu, bet tikai augsni, kurā sakņojās un nobrida dižā argentīnieša daiļrades kodols – pāris desmiti viņa stāstu. Un tam iemesls bija dramatisks negadījums, kas Borhesu piemeklēja 39 gadu vecumā. Rakstnieka redze tobrīd bija krietni pasliktinājusies – mūža otrajā pusē viņš to zaudēja pilnīgi. Kādu dienu Borhess tumšās kāpnēs ietriecās ar seju pusatvērta loga stiklā. Trīs nedēļas pagāja nemaņas murgos, pēc tam operācija daudz maz laboja stāvokli, taču apziņu atguvušo Borhesu māca bažas, vai trauma nav laupījusi viņam spēju rakstīt. Viņš nolēma mēģināt līdz tam sev svešu žanru – stāstu. Neveiksmi vienmēr varētu skaidrot ar pieredzes trūkumu. Rakstnieka bažas, kā tagad zināms, bija liekas, tomēr izrādījās necerēta veiksme visai pasaules literatūrai.

Saprotams, ka autoram, kurš tik labi pārzina pasaules literatūras kopumu, nācies būt pieticīgam paša daiļrades vērtējumā. Mūža nogales esejā „Borhess un es”, kurā autors uzlūko sevi caur pasaules literatūras prizmu, viņš bilst: „Labprāt atzīstu, ka dažas lappuses viņam izdevušās, bet šīs lappuses neglābs, jo par to parādīšanos pateicība pienākas ne viņam, ne citiem, bet gan vienīgi valodai un tradīcijai.”

Par Itālijas karalistes vēstures sākumu uzskatāms mūsu ēras 476. gada 23. augusts, kad par Itālijas ķēniņu tika pasludināts Rietumromas imperatora dienestā kalpojošais barbaru vadonis Odoakrs. Dažas nedēļas vēlāk viņš piespieda pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustu atteikties no troņa.

1962. gada 22. augustā notika nopietnākais atentāts pret tā laika Francijas prezidentu, ģenerāli Šarlu de Gollu. Pārsteidzošā kārtā ne prezidēts, ne kāds no viņa kortežas uzbrukumā necieta.

Parīzē jau sāka tumst, kad Francijas prezidenta Šarla de Golla kortešs devās cauri Kalmāras priekšpilsētai uz aviācijas bāzi Villa Koblē, no kurienes helikopteram bija jānogādā prezidents, viņa kundze Ivonna un adjutants Alēns Debuasjē prezidenta ārpilsētas īpašumā Šampaņā. Braucamrīki nupat bija šķērsojuši Šarla Debrī un Debuā ielu krustojumu, kad no ielas malā stāvoša "Renault" mikroautobusa pa prezidenta automašīnu tika atklāta automātisko šauteņu uguns. Sašautās priekšējās riepas nolaida gaisu, sašķīda aizmuges durvju stikls, apberot prezidentu un kundzi ar šķembām.

Oto fon Hābsburgs bija pēdējais Austroungārijas impērijas kroņprincis, imperatora Kārļa I Hābsburga dēls. Lielāko daļu mūža bijis spiests pavadīt trimdā, viņš kļuva par vienu no dedzīgākajiem apvienotās Eiropas aizstāvjiem un par vecākās Eiropas integrācijas kustības - Paneiropas savienības - prezidentu.

Kad pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē sākās demokratizācijas procesi toreizējā padomju blokā, Oto fon Hābsburgs sāka aktīvi dibināt kontaktus, un viņa darbībai bija tieša ietekme uz t. s. dzelzs priekškara sabrukšanu. Šai sakarā pirmām kārtām jāmin t. s. Paneiropas piknika akcija 1989. gada 19. augustā.

1958. gada 18. augustā Savienotajās Valstīs nāca klajā viens no izcilākajiem un arī visvairāk noliegtajiem 20. gadsimta literatūras darbiem: Vladimira Nabokova romāns „Lolita”.

Šo izdevumu gaidīja ar nepacietību, un kad tas parādījās Amerikas grāmatnīcu plauktos, tika izķerts, kā mēdz teikt, „kā karsti pīrādziņi”. Neko līdzīgu Savienoto Valstu grāmatniecība nebija piedzīvojusi kopš Mārgaretas Mičelas „Vējiem līdzi” izdošanas pāris desmitgades agrāk. Un nav jau nekāds brīnums, jo šim romānam, kuru izdevniecība G.P.Puntnam’s Sons laida klajā 1958. gada 18. augustā, pa priekšu steidza skaļa slava. Un, daudzuprāt, ļoti slikta slava. Iespējams, sliktākā, kāda vispār bijusi grāmatai.

Līdz romāna „Lolita” iznākšanai Ņujorkā krievu aristokrātu atvasi Vladimiru Nabokovu, kuru 20. gadsimta politiskās vētras bija atnesušas līdz Amerikai, zināja salīdzinoši šauras aprindas. Krievu „baltās” emigrācijas vidē viņu pazina kā dzejnieku un prozaiķi. Nedaudzi anglosakšu literatūras speciālisti un gardēži bija pamanījuši pāris stilistiski izsmalcinātus romānus angļu valodā, tomēr plašākas publikas interesi tie nebija raisījuši. Krievu literatūras studenti vairākās Amerikas universitātēs jau bija paguvuši novērtēt lektora Nabokova izcilos priekšlasījumus par krievu klasisko literatūru. Visbeidzot entomologu aprindās Nabokovu zināja kā tauriņu speciālistu. Taču tagad, 1958. gadā, Nabokova vārds bija izskanējis abos Atlantijas okeāna krastos sakarā ar viņa pēdējo – nu ļoti skandalozo romānu. Četru amerikāņu izdevēju noraidīts, romāns „Lolita” galu galā 1955. gada septembrī bija iznācis pieticīgā piecu tūkstošu metienā izdevniecībā Olympia Press Parīzē, un palicis kritikas nepamanīts vairākus mēnešus, līdz britu rakstnieks Grems Grīns intervijā Londonas Times to nodēvēja par vienu no izcilākajiem gada romāniem. Drīz pēc tam „Lolitu” komentēja avīzes Sunday Express redaktors, nodēvēdams par „visnetīrāko grāmatu, kādu jebkad lasījis” un „pilnīgi nekautrīgu pornogrāfiju”. Sekoja aizliegums ievest grāmatu Lielbritānijā un arī izplatīšanas aizliegums Francijā. Un nu šis „netīrais” un „pornogrāfiskais” darbs uzsāka ceļu pie amerikāņu lasītājiem.

Tiem, kurus šausmina pati iespēja aprakstīt paveca vīrieša kaisli pret pusaugu meiteni, protams, Nabokova „Lolita” ir un paliek neķītrības iemiesojums. Taču tiem, kas grāmatu lasa bez aizspriedumiem, visai drīz kļūst skaidrs, ka darbs nekādā ziņā nepropagandē pedofiliju, kaut vai tā iemesla dēļ, ka sižets ir izteikti traģisks; liktenīgā kaisle taču galu galā sagrauj varoņa dzīvi un pazudina kā viņu, tā visus pārējos, ko tā skārusi. Pie tam, ne jau seksuālo attiecību tēlojums ir autora mērķis – tā ir tikai spilgta metafora. Līdzīgi pašam autoram, arī viņa varonis Humberts Humberts ir 20. gadsimta vētru mētāts klejotājs, kuru politiskās kataklizmas atsviedušas viņam svešajā Jaunajā pasaulē. Visu romāna vēstījumu caurstrāvo mūsu laikam tik aktuālā Eiropas un Amerikas civilizāciju attiecību tēma. Un ja nenoliedzam pašu principu – tēlot šīs civilizāciju attiecības ar seksuālas metaforas palīdzību – tad vai gan atbilstošākais nav tieši šāds pāris: dzīves paguris pusmūža vīrs un vieglprātīgs pusaugu skuķēns?