Šī diena vēsturē

1936. gadā Berlīnes olimpiskajās spēlēs melnādainie amerikāņu atlēti Džesijs Ouvenss un Ralfs Metkāfs izcīna attiecīgi zelta un sudraba medaļas 100 metru sprinta distancē.

"Es pasludinu Berlīnes olimpiskās spēles - pirmo jaunā laikmeta olimpiādi - par atklātu!"

Berlīnes Olimpiskajā stadionā sapulcējušies sveica Vācijas reihskanclera un fīrera Ādolfa Hitlera paziņojumu ar daudzbalsīgu "Hail!" Bija 1936. gada 1. augusts, un Berlīnē sākas 11. vasaras olimpiāde.

"Gluži kā mūslaiku Cēzars viņš sveic atlētus no vairāk nekā piecdesmit valstīm!" iejūsmīgi pauda kāds amerikāņu radio reportieris. Nacistu režīms patiešām centās, lai Berlīnes olimpiāde kļūtu par izcilāko vēsturē, un daudz kas te tiešām bija neredzēts un izcils. Līdzekļi nebija žēloti spēļu fiksēšanai kinolentē, kuru vadīja fīrera protežē - režisore Lenija Rīfenštāle, un viņas filma "Olimpija", kas tapa no uzņemtā hronikas materiāla, patiešām kļuva par notikumu dokumentālā kino vēsturē. Berlīnes spēles bija pirmās, kuras translēja televīzija - tobrīd vēl tikai dzimstošs medijs. Un, protams, šīm spēlēm bija jākļūst par āriešu rases pārākuma apliecinājumu. No Vācijas izlases jau pie laika bija atsijāti visi ebreju izcelsmes sportisti, taču, kas attiecās uz citu valstu izlasēm, tad to rases tīrību ietekmēt nebija pat visvarenā vācu tautas vadoņa spēkos.

Olimpiādes trešajā dienā, 1936. gada 3. augustā, notika sacensības 100 metru sprintā vīriešiem, un šis starts sagādāja fīreram divkāršu vilšanos. Ar nepārprotamu pārākumu pirmās divas vietas skrējienā izcīnīja melnādainie amerikāņi- zeltu - Džesijs Ouvenss (attēlā), sudrabu - Rolfs Metkāfs. Hitlers nespēja apslēpt sarūgtinājumu, un kad augstlēkšanā triumfēja vēl viens nēģeris Kornēliass Džonsons, fīrers pameta olimpisko stadionu, nesagaidījis apbalvošanas ceremoniju. Privātā sarunā ar arhitektu Albertu Špēru viņš esot izteicies, ka šiem melnajiem, kuri nupat pametuši džungļus, protams esot vairāk fiziska spēka, tāpēc viņiem būtu jāaizliedz konkurēt sporta sacīkstēs ar civilizētajiem baltajiem cilvēkiem.

Tikmēr Džesijs Ouvens kļuva par Berlīnes olimpiādes sensāciju, izcīnīdams zelta medaļas arī vēl 200 metru sprintā, tāllēkšanā un, Savienoto Valstu komandas sastāvā, arī stafetes skrējienā. Sava daļa slavas tika arī pārējiem melnādainajiem amerikāņu atlētiem, kuri, cik var spriest no publikācijām arī tālaika Latvijas laikrakstos, tur - Berlīnē - bija īsti preses un publikas mīluļi.

Kauju starp maķedoniešu un vairāku senās Grieķijas pilsētvalstu apvienotajiem spēkiem 2. augustā 338. g. pirms mūsu ēras uzskata par vienu no nozīmīgākajām antīkās pasaules vēsturē. Savā ziņā tieši šeit ar maķedoniešu uzvaru beidzās klasiskais periods un sākās jauns laikmets – helēnisms.

Maķedonijas ķēniņvalsts atradās sengrieķu zemju nomalē – antīkās Grieķijas galējos ziemeļos. Tālāk uz ziemeļiem jau pletās barbaru zemes. Sengrieķu mīts vēstīja, ka maķedoniešu ķēniņi cēlušies no Argosas pilsētas valdnieka Tēmena, kuram senčos bijis varonis Hērakls un, tātad, arī dievu valdnieks Zevs. Un, gluži vai kā apliecinot šo mītā pausto izredzētību, tieši senās Maķedonijas ķēniņiem bija lemts apvienot līdz tam sadalītās un nereti ķildīgās sengrieķu valstis un pavērst tās vareniem iekarojumiem austrumos. Apvienošanās process tika īstenots, cita starpā, ar militāru spēku, un izšķirošā šai ziņā bija kauja, kuru Maķedonijas ķēniņa Filipa II karaspēks izcīnīja pret Atēnu, Tēbu un vairāku citu sengrieķu pilsētvalstu spēkiem pie Hēronejas ciema 2. augustā, 338. gadā pirms mūsu ēras.

Līdz ar 5. gs. sākumu pirms mūsu ēras pie senās Grieķijas austrumu robežām parādījās varens pretinieks – Ahaimenīdu Persijas impērija. Sākās pārdesmit gadus ilgas cīņas, kurās grieķi piespieda persiešus atkāpties no Eiropas. Tomēr jau drīz pēc uzvaras pār Persiju pašu uzvarētāju starpā sākās ķildas un kari. Vispirms Atēnas un Sparta vairākas desmitgades nežēlīgi cīnījās par hegemoniju, vēlāk priekšplānā izvirzījās trešā spēcīgākā pilsētvalsts – Tēbas. Tikām Maķedonijas ķēniņi pamazām pleta plašumā savu varas sfēru kaimiņu barbaru zemēs. Pēc viena šāda kara pret Ilīriešiem toreizējais ķēniņš Amīntass kā miera garantiju nodeva viņiem par ķīlnieku savu jaunāko brāli Filipu. Vēlāk līdzīgā statusā Filips nonāca Tēbās, un, domājams, šī pieredze viņam lieti noderēja, kad ķēniņā Amīntass bija miris no slepkavas rokas, bet otrs brālis Perdika kritis kaujā, un Filips ņēma varas grožus savās rokās. Vispirms viņš pamatīgi palielināja un uzlaboja savu armiju. Filipa izgudrojums bija falanga – ciešās rindās uzbrūkoša kājnieku vienība, kas, pateicoties kaujas taktikai, bija pretiniekiem teju nepieveicama.

Dienvidu kaimiņi paši nereti iesaistīja Maķedoniju kā sabiedroto savstarpējos konfliktos, un to rezultātā Filipa ietekme pārējā Grieķijā arvien pieauga. Grūti teikt, kad tieši Maķedonijas ķēniņam nobrieda plāns par uzbrukumu Persijas impērijai, taču, līdzko tas radās, bija skaidrs, ka jānodrošina aizmugure, proti – jāpanāk, lai Grieķijas pilsētvalstis ir vai nu Maķedonijas sabiedrotie, vai vasaļi.

Kas attiecas uz izšķirošo kauju pie Hēronejas, mūsdienu vēsturnieki visumā piekrīt trīs gadsimtus vēlāk dzīvojušā Sicīlijas Diodora piesauktajiem apmēram 30 000 maķedoniešu rindās un lēš, ka arī Filipa pretinieku bijis apmēram tikpat. Atēniešu un tēbiešu pozīcijas bijušas labi izraudzītas, taču Filipam izdevies ar veiklu spēku atvilkšanas manevru vienā no flangiem izvilināt pretinieku no šīm pozīcijām. Līdz ar šo atvilkšanos pretējais flangs, kuru komandējis ķēniņa astoņpadsmitgadīgais dēls Aleksandrs, sācis strauju uzbrukumu un ielauzies pretinieka rindās, kas arī noteicis kaujas iznākumu.

Filipa miera noteikumi uzvarētajiem pretiniekiem nebija iznīcinoši, jo Maķedonijai vajadzēja sabiedrotos, nevis potenciālus dumpiniekus. Grieķijas pilsētvalstis apvienojās t.s. Korintas līgā ar Maķedoniju kā vadošo spēku. Tagad Filips bija gatavs karagājienam uz Persiju, taču tā priekšvakarā viņa dzīvi aprāva slepkavas asmens. Tēva plānus bija lemts īstenot Aleksandram, kurš sagrāva drupās reiz vareno Persijas impēriju, līdz ar to ievadīja jaunu vēstures laikmetu – sauktu par helēnisma laiku, un pats iegūdams pavārdu Lielais.

1936. gada 1. augustā Berlīnē – tolaik nacistu Reiha galvaspilsētā – tika atklātas 11. vasaras olimpiskās spēles. Tās palikušas vēsturē ar vairākām tehnoloģiskām novitātēm un arī ar totalitārā režīma vēlmi izmantot spēles propagandas nolūkos, kas gan īsti neizdevās.

„Pasludinu 1936. gada olimpiskās spēles par atklātām!” – Tūkstošus klātesošo pāršalc daudzbalsīgs „Heil!”, uniformētais reihskanclers arī pamet augšup roku ar atpakaļ atliekto plaukstu hrestomātiskajā žestā, un 11. vasaras olimpiskās spēles Berlīnē var sākties.

Labdabīga, godīga un koleģiāla sacensība – pretstats bruņotai cīņai starp nācijām – tādu olimpiskās kustības ideālu saskatīja franču barons Pjērs de Kubertēns, kad 19. gadsimta beigās ķērās pie leģendām apvīto Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas atjaunošanas modernajā pasaulē. Un kaut pasaule diženā franča ideju uztvēra ar entuziasmu, tomēr, kā ikviena ideālista izsapņoto, arī viņa idejas drusku pielāgoja savam raksturam. Un tā nu olimpiskās spēles, kurām bija jānes pasaulē miera ideja, daudziem kļuva par iespēju savas varenības un valstisko muskuļu demonstrēšanai. Un Berlīnes olimpiāde šai ziņā ir visai spilgts piemērs.

Vācu tautas fīreram Berlīnes olimpiāde saistās ar īpašām ambīcijām – tai jāapliecina āriskās rases pārākums. Šīs ambīcijas izkūp Berlīnes augusta debesīs, kad par četru zelta medaļu ieguvēju un šīs olimpiādes nepārprotamu zvaigzni kļūst melnādainais – tātad, „zemākas” rases pārstāvis amerikānis Džesijs Ouvenss. Vācija gan izrādās pati ražīgākā komanda medaļu skata ziņā, pamatīgi apsteidzot tuvākos konkurentus amerikāņus. Tiesa, Berlīnē gan nestartē vēl vienas lielvalsts atlēti: Padomju Savienība sākotnēji uzlūko olimpiskās spēles kā buržuju un kapitālistu izgudrojumu. Tomēr ar laiku boļševisma ideologi attopas, cik iedarbīgs ir sports kā valsts varenības apliecināšanas līdzeklis. Starp citu, nav izslēgts, ka tieši Berlīnes olimpiāde viņiem šai ziņā ir iedvesmojošs piemērs. Tā nu Staļins vēl valda un vada savu pēdējo mūža gadu, kad padomju delegācija 1952. gadā ierodas uz olimpiādi Helsinkos un ierindojas otrajā pozīcijā tūlīt aiz amerikāņiem medaļu skaita ziņā.

Berlīnes olimpiāde ir pirmā, kurā sevi piesaka jauns masu saziņas līdzeklis – televīzija. Norises stadionos pirmo reizi tiek translētas tiešraidē. Atbilstošu uztveršanas ierīču gan iedzīvotājiem vēl nav, taču iekārtotas īpašas demonstrācijas vietas. Vēl viena novitāte – šī olimpiāde ir pirmā, kurā tiek organizēta šodien visiem tik ierastā olimpiskās uguns nogādāšana lāpā no Olimpijas uz spēļu norises vietu. Tas izrādās iespējams, pateicoties doktora Karla Dīma izgudrojumam, kas ir ietverts atbilstoša dizaina apvalkā – hromētā metāla lāpas eleganti lakoniskā forma iemieso izcilo vācu dizaina tradīciju, kas pazīstama ar Bauhaus vārdu.

Latviešu cerības Berlīnes olimpiādē pirmām kārtām saistītas ar soļotājiem, starp kuriem neapšaubāms līderis ir iepriekšējās – Losandželosas olimpiādes sudrabmedaļnieks Jānis Daliņš. Daliņš arī īpaši neslēpj, ka brauc uz Berlīni pēc zelta, bet – ak, vai! – spēka jau Jankam netrūkst, taču toreiz pieviļ kāju muskuļi. Sākas krampji, un Daliņš spiests izstāties. Bez medaļām latvieši gan nepaliek – Adalberts Bubenko tai pašā soļojumā izcīna bronzu, un tad jau vēl ir arī Edvīna Bietāga sudrabs grieķu-romiešu cīņā. Tomēr arī Berlīnes neveiksme netraucē tieši Jānim Daliņam kļūt par Pirmās brīvvalsts laika sportisko sasniegumu iemiesotāju, un vairākas latviešu paaudzes, kuru olimpieši izcīna uzvaras zem svešas valsts karoga, pa reizei dzird dungojam: „Ak, ja man Daliņa kājas būtu…”

1703. gada 31. jūlijā tiesa piesprieda angļu rakstniekam Danielam Defo sodu par kaitīga pamfleta publicēšanu, tai skaitā – stāvēšanu pie kauna staba. Taču domātais apkaunojums izvērtās par literāta godināšanu.

Tiesu darbi kā līdzeklis varai netīkamu publicistu, pamfletistu un citu pasugu rakstītāju apklusināšanai nebūt nav nesenu laiku izgudrojums. Drīzāk jau mūsdienu demokrātiskā pasaule, kur vairs nav īpaši jābīstas par rakstītu vai runātu vārdu izpelnīties rīkstes, kauna stabu vai, kazi, arī kāķi, ir izņēmums uz agrāko gadsimtu fona. To apliecina arī sods, kuru Anglijas tiesa 1703. gada 31. jūlijā piesprieda Danielam Defo, vienam no angļu prozas pamatlicējiem, nemirstīgā šedevra „Robinsons Krūzo” autoram. 

1702. gadā Defo vēl nebija uzrakstījis savus romānus, tai skaitā „Robinsonu”, taču bija jau plaši pazīstams kā satīriķis un publicists. Pats cēlies no prezbiterāņu ģimenes, savos rakstos viņš daudzkārt aizstāvēja tolerantāku attieksmi pret šiem tālaika Anglijas reliģiskajiem disidentiem. Tāda bija arī eseja „Kā ātri tikt galā ar īstenās ticības atkritējiem”. Imitējot oficiālās anglikāņu baznīcas sprediķotāju stilu, Defo pauda, ka visus šādus nepareizi ticošos vislabāk būtu izmest no valsts, bet viņu priesterus – pakārt uzreiz. Viņus pieciest esot tas pats, kas neārstēt mēri. Tas viss, protams, bija domāts kā hiperbola, kā publicistisks pārspīlējums, tomēr arī daudzi vēlāko laiku kritiķi atzinuši, ka Defo ironija šajā gadījumā bīstami tuvojas robežai, kur to var uztvert drīzāk kā provokāciju. Tieši tā to uzlūkoja arī tā laika varas iestādes, un kaut arī pamflets bija nodrukāts anonīmi, autoru ātri atšifrēja, 1703. gada maijā arestēja un jūlijā tiesāja. Viņu atzina par vainīgu un piesprieda pamatīgu naudas sodu, cietumu un stāvēšanu pie kauna staba.

Pieslēgšana pie kauna staba tolaik Anglijā tika piespriesta par tādiem likumpārkāpumiem kā krāpšana, maldināšana, piedalīšanās nekārtībās, homoseksuālisms. Notiesātā kakls un rokas tika ieslēgtas koka panelī, un šādā bezpalīdzīgā stāvoklī viņam bija jāpavada noteiktais laiks, kamēr pūlis varēja izklaidēties, metot viņam ar puvušām olām un dārzeņiem, sprāgušiem mājdzīvniekiem, dubļiem un citu draņķību. Taču, ja vainīgais, tā sacīt, bija aizdevis sabiedrībai dusmas, gadījās, ka viņa virzienā lidoja arī akmeņi, pannas un citi smagi priekšmeti, un gadījās, ka tas beidzas ar notiesātā smagu sakropļošanu vai pat nāvi.

Danielam Defo bija jāstāv pie kauna staba trīs dienas pēc kārtas pa stundai visdzīvīgākajās Londonas vietās. Tomēr viņa sodīšana beidzās drīzāk ar triumfu nekā ar pazemojumu. Uz topošā literatūras spīdekļa pusi no pūļa lidoja tikai ziedi, kamēr Daniela draugi piedāvāja garāmgājējiem iedzert uz viņa veselību un izdalīja svaigi nodrukātas brošūras ar nosodāmo eseju un autora īpaši šim gadījumam sacerētu „Himnu kauna stabam”. Tajā, starp citu, teikts:

„Laiks piešķir darbiem īsto nokrāsu un noziegumu vērš par tikumu.”

2003. gada 30. jūlijā Meksikā tika izražota pēdējā Volkswagen Beetle – leģendārā „vabole”, viena no pasaules autobūves leģendām.

„Atā, atā, vecā vabole!” – tāds virsraksts bija lasāms laikrakstā „Express-News”, kas iznāca Teksasas štata pilsētā Sanantonio, 2003. gada 30. jūlijā. Amerikāņu avīze šādi atvadījās no 20. gadsimta autobūves leģendas – Volkswagen automašīnas, kura visā pasaulē netika dēvēta citādi kā par „vaboli”, lai gan oficiāli tai šāds nosaukums nekad nebija piešķirts. Minētajā jūlija dienā pēdējā klasiskā „vabole” atstāja rūpnīcas konveijeru Meksikas pilsētā Pueblā, un tā noslēdza vienu no spilgtākajiem veiksmes stāstiem pasaules autobūves vēsturē; stāstu, kas aizsākās vairāk nekā pusgadsimtu iepriekš 30. gadu Vācijā.

Nacionālsociālistu valdība, tikusi pie varas Vācijā, izrādīja rūpes par vācu darba tautu. Kanclers Ādolfs Hitlers sludināja, ka krietni darba darītāji ir pelnījuši arī ceļot ar ērtībām. Atlika vien radīt vidusmēra vācieša vajadzībām un iespējām atbilstošu auto – „tautas vāģi”, ‘Volks Wagen’. To uzņēmās leģendārais auto konstruētājs Ferdinands Porše, un neilgi pirms Otrā pasaules kara „tautas vāģa” prototips bija gatavs. Mašīnas oficiālais nosaukums bija „KdF Wagen”; KdF ir saīsinājums no vācu „Kraft durch Freude” – „Spēks no prieka”. Tā sauca nacistu dibinātu organizāciju, kuras funkcija bija vācu darbaļaužu dažnedažāda iepriecināšana. Jaunā auto ražotni būvēja, var teikt, tukšā vietā līdz ar strādnieku pilsētiņu, kuru sākumā bija lemts dēvēt par Stadt des KdF-wagens – „KdF automašīnu pilsētu”, bet vēlāk nosauca apar Volfsburgu.

Sākotnējam projektam svītru pārvilka karš. Pēc kara Volfsburgas rūpnīca izrādījās britu okupācijas zonā. Sākotnēji rūpnīcu līdz ar visu auto ideju piedāvāja britu un amerikāņu autoražotājiem, bet tie cits pēc cita atteicās. Par laimi folksvāgenam, jau visai drīz nāca atskārta, ka bez ekonomiski spēcīgas Vācijas nīkuļos arī visa pārējā Eiropa. Sākās Rietumvācijas industrijas reanimācija, un tās ietvaros daži uzņēmīgi vācieši atgrieza dzīvē arī doktora Poršes lolojumu.

Folksvāgena auto kļuva par pēckara Vācijas ekonomikas atdzimšanas simbolu. Tas izrādījās kara izpostītajai Eiropai īsti piemērots – ekonomisks, izturīgs, salīdzinoši lēts, ar labu servisu. Bet arī pārējā pasaule novērtēja šo mašīnu, un pirmām kārtām jau Amerika. Desmitgadē no 1948. līdz 1958. gadam mašīna kļuva par populārāko pasaulē. Amerikāņi bija tie, kuri nokristīja izbijušo KdF par „Beetle”, par „vaboli”. Iespējams, ka vārdu deva nevis kāds šī braucamrīka īpašnieks, bet gan kāds no tiem amerikāņiem, kuri joprojām brauca savās lielajās, dārgajās un izšķērdīgajās amerikāņu mašīnās. Tām līdzās „vabole” tiešām atgādināja savādu kukaini, kas te ielidojis no citas pasaules. Šī mašīna kļuva ne tikai par stabilu ģimenes vērtību, bet arī par intelektuāļu, mākslinieku, un vēlāk arī hipiju un citu alternatīvi domājošo iecienītu braucamrīku, daudzus gadus paliekot ārēji gandrīz nemainītai, iekšēji gan piedzīvojot tehniskus uzlabojumus. Kā 1971. gadā sludināja reklāma: „Volkswagen nav nevienas detaļas, kas nebūtu vismaz vienu reizi uzlabota.”

Tomēr visam reiz jābeidzas, un līdz ar pagājušā gadsimta 70. gadiem kļuva skaidrs, ka arī ar visiem uzlabojumiem žiperīgā „vabole” vairs netur laikam līdzi. „Folksvāgens” meklēja savam pirmdzimtajam aizstājēju, un to arī atrada – 1974. gada maijā Volfsburgas konveijeru pameta jauns brīnumbērns: „Volkswagen Golf”. „Vabole” tikmēr aizripoja arvien tālāk pasaules autotirgus perifērijā, tomēr uz visiem laikiem palikdama unikāla un neatkārtojama autobūves vēstures lappuse.

Triumfa arka ir viens no Parīzes simboliem – ne tikai skaists un majestātisks objekts pilsētas centrā, bet arī vēsturiski nozīmīga celtne, kas saistās ar imperatora Napoleona Bonaparta vārdu. Ideja veidot Triumfa arku radās tieši viņam.

Lai gan arku atklāja 1836 gada 29. jūlijā, Napoleons to bija iecerējis jau 1806. gadā, kad iepriekšējā gada nogalē kaujā pie Austerlicas viņš sakāva apvienoto Austrijas un Krievijas karaspēku. Pēc šīs uzvaras un noslēgtajiem mierlīgumiem Napoleons kļuva par noteicēju vācu zemēs un arī Itālijā. Triumfa arkai bija jākļūst par impērijas diženuma apliecinājumu. Projektu pasūtīja arhitektam Žanam Fransuā Šalgrēnam, kuram to gan līdz galam neizdevās novest. Projektēšana aizņēma pāris gadu, vēl tikpat prasīja pamatu ielikšana. Kad Triumfa arkas arhitekts aizgāja viņsaulē, 1811. gadā arka bija gandrīz pabeigta, līdz tās plānotajam augstumam pietrūka vien aptuveni piecu metru. Šalgrēna darbu turpināja arhitekts Žans Nikolā Ijo, bet, sākoties Napoleona impērijas norietam, būvdarbi apstājās.

Vairākas desmitgades nenotika nekas. Rosība pie Triumfa arkas atsākās 19. gadsimta 30. gados, kad projekta īstenošanu uzraudzīja viens no tā laika zināmākajiem un ietekmīgākajiem franču politiķiem un zinātniekiem Luijs Erikārs de Tirī. Līdz beigu beigās Triumfa arku atklāja trīsdesmit gadus pēc tās idejas rašanās.

Tiesa, pats idejas autors imperators Napoleons Bonaparts Triumfa arkas atklāšanu Parīzē nepiedzīvoja – šajā brīdī gan viņš, gan viņa impērija jau piederēja vēsturei un mūžībai.

Tā nu sanāca, ka Triumfa arka, kas sākotnēji bija plānota kā vēsts par imperatora uzvarām, rezultātā atspoguļo visu Pirmās impērijas laiku ar tās tapšanu, apogeju, bojājeju un valsts atgriešanos mierā. Zīmīgi – lai arī savas dzīves laikā imperators arkas pabeigšanu nepiedzīvoja, 1840. gadā, kad Napoleona mirstīgās atliekas tika pārvestas uz īsto atdusas vietu, ceļš veda cauri arkai.

Pirmā pasaules kara beigās zem Triumfa arkas izveidoja Nezināmā kareivja kapu ar mūžīgo uguni, un tas bija pirmais šāda veida apbedījums, kas aizsāka līdzīgu kareivju piemiņas vietu tradīciju citviet pasaulē. Katram ir savi iemesli, kāpēc būtu jāredz Parīzes Triumfa arka, taču noteikti ir vērts redzēt sienas grebumus un iespaidīgos skatus. Tā kā arka atrodas Šarla de Golla laukuma centrā, no kura sākas 12 vienāda izmēra ielas, arkas skatu laukums ļauj baudīt vienu no elpu aizraujošajām Parīzes ainavām.

1845. gada 28. jūlijā dzimis uzņēmējs, mecenāts, autodidakts Augusts Dombrovskis. Darba gaitas sācis kā kokzāģētavas strādnieks, drīz vien viņš kokzāģētavu izveidoja arī pats. Par savu naudu Vecmīlgrāvī atvēris četrgadīgo skolu, tautā sauktu par Zaļo skolu. Turpat izveidojis arī Latvijā pirmo bērnudārzu. Projektējis un finansiāli atbalstījis tagadējās kultūras pils "Ziemeļblāzma" celtniecību.

Augusts piedzima zvejnieka ģimenē kā vecākais no astoņiem bērniem, viņam bija četri brāļi un trīs māsas, kam ar iztikšanu bija visai paknapi –  tēvs lielāko daļu ģimenei domāto līdzekļu atstāja dažādās dzertuvēs, taču, iespējams, tieši tas Augustu pieaugot padarīja par pārliecinātu atturībnieku. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, Augusts jau no agriem gadiem devas tēvam līdzi zvejā, skolā Augusts nav gājis nevienu dienu, lasīt un rakstīt viņu iemācīja mamma. Tikmēr rēķināšanu un krievu un vācu valodu zēns apguva pašmācībās ceļā, tieši tāpēc viņu bieži sauca par autodidaktu. Pusaudža gados Augusts dabūja darbu kokzāģētavā Jāņavārtos pie sava turīgā tēvoča Jēkaba Dombrovska, kurš bija viens no pirmajiem latviešu rūpniekiem. Pie tēvoča strādājot, Augusts sevi pierādīja kā centīgu un cītīgu strādnieku, viņam uzticēja arvien nozīmīgākus darbus, tikmēr Agusts spēja izprast kokzāģētavas darbības principus. No tēvoča kokzāģētavas Augustam nākas aiziet, jo viņam esot bijušas domstarpības, tobrīd Augusts jau bija precējies ar Ķengaraga kaimiņa meitu. Abu ģimenē auga trīs dēli un meita. Pie tēvoča sapelnīto naudu Augusts nolēma ieguldīt savā uzņēmumā, pirmias sekmīgais darījums bija plostu pludināšana uz Mīlgrāvi un pavisam drīz viņš iesniedza Vidzemes guberņas valdei lūgumu ļaut atvērt savu kokzāģētavu Vecmīlgrācī. To kopā ar kompanjoniem, kas gan pamazām atkrita kokzāģētavu izveidoja klajā laukā, kur uzbūvēja katlumāju un darbnīcas. Kad apkārtni pamazām sāka apdzīvot kokzāģētavas strādnieki vieta ieguva adresi- Meldru iela1. Vēlāk izraka kanālu, kas savienoja kokzāģētavu ar Daugavu. Kokzāģētavai strauji augot, pēc pāris gadiem tajā jau strādāja vairāk nekā 300 darbinieku, kuriem īpašnieks iznomāja zemi, piešķīra būmateriālus ar izdevīgiem nosacījumiem mājas celtniecībai, tikmēr vienošanās līgumā bija viens bargs punkts - ja darbinieks nododas dzeršanai, namu viņam atņem.

Augusts Dombrovskis 1900. gadā atvēra skolu un vienu no pirmajiem bērnudārziem Latvijā, nodibināja pansiju kultūras darbiniekiem un vēlāk proģimnāziju. 1904. gadā viņš nodibināja arī atturībnieku biedrību “Ziemeļblāzma”, tās vajadzībām uzcēla biedrības namu un ierīkoja parku. 1905. gada revolūcijas laikā namu nodedzināja, bet vēlāk tieši Dombrovskis piedalījās pašreizējās kultūras pils “Ziemeļblāzma” projekta izstrādē un finansēšanā.

Vēl Augusts Dombrovskis bija arī vijoļmeistars. Vijoles būvei viņš pievērsās, meklējot ideālo instrumenta skanējumu. Pētot labākos paraugus un sadarbojoties ar ievērojamiem vijolniekiem un vijoļu meistariem, savā mūžā viņš radījis vairāk nekā 1200 stīgu intrumentu –  altus, čellus, kontrabasus, bet visvairāk vijoles. Ar laiku Dombrovska vijoles guva atzinību, Pirmā pasaules kara sākumā tās pajūgos sūtīja uz Petrogradu, bet, karam beidzoties, ar kuģi atveda atpakaļ. Vijoles pēc Dombrovska nāves novēlētas viņa vecākajam dēlam, arī Augustam, kurš bija vijolnieks. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas viņa veidotais kvarteta instrumentu komplekts – divas vijoles, alts un čells.

Ne reizes nebijusi Spānijā, Marta Alberinga līdz pilnībai apguva spāņu tautas dejas, ar saviem priekšnesumiem gūstot nedalītu publikas mīlestību. Skatuves dejā spilgtā tumšmate pārvērtās līdz nepazīšanai, apburot skatītājus ar perfektu deju, šķietamu vieglumu un precīzu iekšējo kaislību atspoguļojumu, ārpus skatuves savukārt pārsteidzot ar absolūtu vienkāršību. Tiesa, ikdienā visu mūžu viņa gan ģērbās latvietei neraksturīgi koši.

Marta Alberinga nāca pasaulē 1909. gada 27. jūlijā Valmierā, un par savu mērķtiecību var pateikties vecākiem, Jānim un Kristīnei Kazlaviem, lielākoties jau mammai, kas meitu audzināja stingri. Bērnībā Marta sapņoja kļūt par zobārsti, bet tad vienā jaukā dienā sapni par ārstes karjeru nomainīja vēlme kļūt par baletdejotāju. Proti, Martu apžilbināja balerīnas Elvīras Rones uzstāšanās. Vadot vasaras dzimtajā Valmierā, baletu Marta apguva pie dažādiem meistariem Rīgā. Kad nejaušības dēļ Marta nokavēja iestāšanos baleta skolā, tas bija tāds pārdzīvojums, ka par mata tiesu meitene jau bija gatava lēkt stāvus Daugavā. Tomēr liktenis Martas dzīvei bija lēmis citu scenāriju – nule kā no Parīzes atbraukusī Beatrise Vīgnere piedāvāja apgūt akrobātiku, pantomīmu un spāņu dejas.

1932. gadā mākslinieces personīgajā dzīvē notiek lielas pārmaiņas. Braucot uz kārtējo koncertu, viņa ceļā satiekas ar mūziķi Valfrīdu Alberingu, kurš kļūst par mākslinieces dzīvesbiedru. Turpmākos 46 gadus mākslinieki pavada kopā. Valfrīdam Alberingam dzīvē kopumā ir trīs mīlestības – Marta, mūzika un mākslas priekšmetu krāšana. 1937. gadā Marta Alberinga pilnveidot spāņu deju prasmi dodas uz Franciju, jo Spānijā tajā laikā valda pilsoņu karš. Parīzē māksliniece mācās pie slavenajiem spāņu deju izpildītājiem Eskudēro, Terezīnas un Deherēras. Tas ir dārgs prieks, jo viena deju stunda pie Eskudēro maksā 60 latu, pie Terezīnas – 20. Saasinoties starptautiskajai situācijai, Marta Alberinga ir spiesta atgriezties Latvijā. 1940. gada 12. februārī viņa sarīko savu pirmo solo deju vakaru. Tas notiek Latviešu Biedrības namā. Mākslinieces partneris ir baleta solists Arvīds Ozoliņš. Skatītāju sajūsma un atsaucība ir milzīga, jo redzētais nebija ne ierastās baletizētās spāņu dejas, ne arī salona manierīgais variants. Tās bija īstas spāņu tautas dejas. Ievērojamā deju kritiķe Erna Siliņa otrā dienā rakstīja: "Ārēji šarmanta, viņa gaumīgi izvairās no ārišķībām un lieka skaļuma."

Kara laikā māksliniece bieži viesojās spāņu "Zilās divīzijas" slimnīcā. Spāņi, kam tā ir saikne ar dzimteni, Martu Alberingu uzskata par “savējo”. Karam beidzoties, viņa strādā par solisti un horeogrāfi Liepājas Muzikālajā teātrī, pēc tam atgriežoties Rīgā, Latvijas Valsts filharmonijā. Sešdesmito gadu vidū Marta atvadās no skatuves, lai aprūpētu savu smagi slimo māti. 

Kad 1995. gadā Martai Alberingai veltīto izstādi aplūko spāņu dejotāju grupa, viņi pauž pārsteigumu, kā tik tālajā Latvijā var būt cilvēks, kas zina pilnīgi visu par viņu dejām.

Gadu vēlāk Spānija valdība uzaicina dejotāju ciemos, un Marta pirmo reizi mūžā 89 gadu vecumā nokļūst savā sapņu zemē. "Šīs divas nedēļas, ko pavadīju Spānijā, ir mana mūža lielākā balva," pēc Spānijas brauciena atzina māksliniece, kura šo pasauli atstāja 96 gadu vecumā.

1882. gada 26. jūlijā Baireitas operteātrī savu pirmizrādi piedzīvoja Riharda Vāgnera pēdējā opera – „Parsifals”. Pusgadu vēlāk izcilais komponists devās mūžībā.

13. gs. sākumā tapušais vācu minnezingera Volframa fon Ešenbaha bruņinieku romāns dzejā „Parsifals” ir viens no ievērojamākajiem šī žanra paraugiem. Tas ir stāsts par jaunu varoni Parsifalu, kurš nonāk apburtā pilī, kurā valda nedziedināmi slims karalis. Šeit jauneklim tiek parādīts burvju trauks – Svētais Grāls; un ja viņš prastos uzdot pareizo jautājumu par šo brīnumtrauku, burvju vara tiktu lauzta un karalis izdziedināts. Taču jauneklis šo iespēju palaiž garām, un tad nu viņam nākas daudz ilgāk un grūtāk klimst un cīnīties, līdz uzdevums tiek piepildīts.

Doma radīt operu pēc Ešenbaha motīviem Rihardam Vāgneram radās 1857. gadā, laikā, kad viņš bija sasniedzis radošo spēku pilnbriedu. Tomēr ceļš līdz realizācijai izrādījās teju tikpat ilgs kā operas titulvaronim Svētā Grāla meklējumi. Pēc pirmajiem libreta uzmetumiem darbs tika nolikts malā līdz 1865. gadam, starplaikā pabeidzot „Tristanu un Izoldi” un „Nirnbergas meistardziedoņus”, tad izstrādāta jau pamatīgāka libreta shēma, bet iecere atkal nolikta atvilktnē, veltot spēkus „Nībelunga gredzenam”. Un tikai kad šis grandiozais uzdevums bija veikts, Vāgners galu galā ķērās pie „Parsifala”, kas kļuva par viņa pēdējo operu. Libreta galīgo izstrādi komponists uzsāka 1876. gada nogalē, komponēšanu pabeidza 1882. gada sākumā, bet operas „Parsifals” pirmizrāde īpaši Vāgnera iecerēm būvētajā Baireitas operteātrī notika pusgadu pirms viņa nāves – 1882. gada 26. jūlijā.

Operas sižetā saglabāta Ešenbaha shēma. Karalis Amfortass, kurš ir arī Svētā Grāla bruņinieku brālības galva, cieš no nedziedināmas brūces, kas cirsta ar burvju šķēpu. Ik reizes, kad viņam jāveic Svētā Grāla svētīšanas ceremonija, brūce atveras un sagādā neizsakāmas ciešanas. Ir teikts, ka Amfortasu spēšot glābt tikai „tīrs vientiesis”, un drīz tāds uzrodas: jauneklis Parsifals neatminas pilnīgi neko, izņemot miglainas atmiņas par savu mirušo māti. Tomēr sākotnēji viņam nekas neizdodas, un jauneklis tiek padzīts no pils. Viņa ceļš ved pie maga Klingzora, kurš glabā Amfortasu savainojušo burvju šķēpu. Burvis mēģina pakļaut Parsifalu, izmantojot savā varā esošo daiļavu Kundri. Bet – tavu brīnumu! – Kundri skūpsts, kuram jāpakļauj Parsifals burvestību varai, nes viņam apskaidrību un sapratni par notiekošo. Varonis atņem Klingzoram burvju šķēpu, un nabaga karalis Amfortass var tikt dziedināts.

Ja „Parsifala” tapšana Vāgneram bija kā bruņinieka ceļš Svētā Grāla meklējumos, tad vēlāk viņš kā skaudīgs burvis sargāja šo savu dārgumu. Viņš liedza iestudēt operu jebkur citur kā vien Baireitā, un pēc Vāgnera nāves prasību turpināja uzturēt viņa ģimene.

Tikai divdesmit gadus vēlāk Ņujorkas Metropoles opera panāca tiesas spriedumu, ka Savienoto Valstu operteātri nav Baireitas jurisdikcijā, un iestudēja „Parsifalu”. Baireita, attiecīgi, pieteica boikotu jebkuram solistam, kurš piedalītos šādos neatļautos „Parsifala” uzvedumos. Sekoja vēl daži nesaskaņoti iestudējumi, līdz 1914. gada sākumā Baireita savu aizliegumu atcēla. Šai gadā „Parsifals” tika iestudēts vairāk nekā 50 Eiropas operteātros.

315. gada 25. jūlijā Romā tika ievētīta imperatora Konstantīna triumfa arka, kura tur apskatāma joprojām. Tas ir īpatnējs, bet savu satricinājumiem bagāto laikmetu spilgti raksturojošs piemineklis.

Triumfa arkas ir viens no iezīmīgākajiem antīkās Romas arhitektūras žanriem. Kā jau liecina nosaukums, šos monumentālos goda vārtus romieši būvēja, lai suminātu uzvarētājus un vadoņus. Senākie paraugi saglabājušies vēl no republikas laikiem 1. gs. pirms Mūsu ēras, bet sevišķi, protams, arku celtniecība uzzēla impērijas periodā. Līdz mūsdienām izdzīvojušas pat vairākas triumfa arkas, kas veltītas tādiem Romas ziedu laiku imperatoriem kā Augusts Oktaviāns, Trajans, Adriāns, Septimijs Severs un Karakalla. Viena no grandiozākajām un arī viena no pēdējām šādām būvēm ir Konstantīna triumfa arka, kas atrodas Romā, starp Kolizeju un Palatīna kalnu, uz senā Via triumphalis ­– ceļa, pa kuru triumfējošie imperatori tradicionāli devās cauri Mūžīgajai pilsētai. Arka iesvētīta Mūsu ēras 315. gada 25. jūlijā.

Uzraksts arkas frontonā vēsta: „Imperatoram Cēzaram Flāvijam Konstantīnam, dižākajam, dievbijīgajam un svētītajam Augustam, Romas Senāts un tauta velta šo, ar triumfu greznoto arku, jo viņš, ar dievišķu iedvesmu un ar sava prāta diženumu, ar savu armiju un taisnīgo ieroču spēku, ir atbrīvojis valsti no tirāna līdz ar visiem viņa sekotājiem.” Minētais tirāns bija Konstantīna sāncensis cīņā par varu un, taisnību sakot, vienlīdz likumīgs šīs varas pretendents imperators Maksentijs. Notikumi, kas Mūsu ēras 4. gs. sākumā risinājās Romas impērijā, bija daudzu iepriekšējo desmitgažu rezultāts. Iepriekšējā gadsimtā Roma bija piedzīvojusi smagu un ilgstošu krīzi. Milzīgo valsti bija kļuvis grūti pārvaldīt no viena centra. Imperatoriem arvien biežāk nācās uzturēties pie apdraudētajām robežām un nemierīgajās provincēs, tā riskējot, savukārt, zaudēt kontroli pār procesiem galvaspilsētā. Situāciju mēģināja atrisināt imperators Diokletiāns, izveidojot tetrarhijas jeb „četru varas” sistēmu. Viņš pieņēma sev par līdzimperatoru ietekmīgo karavadoni Maksimiānu, viņi abi pieņēma titulu „Augusts”. Katrs no Augustiem pieņēma vēl vienu līdzimperatoru ar titulu Cēzars. Katram no četriem tiešā pārvaldē bija viena impērijas daļa. Tomēr tetrarhijas līdzsvars labi darbojās līdz brīdim, kad pie varas palika tā iedibinātāji. 305. gadā Dioketiāns atkāpās no troņa, nākamajā gadā mira Maksimiāna līdzimperators un Konstantīna tēvs Konstantijs; starp varas mantiniekiem visai drīz sākās jauns pilsoņu karš. 312. gadā Konstantīns sakāva savu sāncensi Maksentiju kaujā pie Milvianas tilta pār Tibru netālu no Romas, Maksentijs bēgot noslīka, un līdz ar to Konstantīns sev bija nodrošinājis varu impērijas rietumdaļā, tai skatā Romā. Tas arī bija iemesls triumfa arkas būvniecībai.

Kostantīna triumfa arka ir ļoti savdabīgs veidojums. Tās apdarē izmantotas skulptūras un ciļņi, kas ņemti no iepriekšējos gadsimtos būvētiem pieminekļiem, veltītiem imperatoriem Trajanam, Adriānam un Markam Aurēlijam. Tikai daļa ir oriģināli, un, kā izteicies 20. gs. mākslas vēsturnieks Ernsts Kicingers, atšķirība ir nežēlīga. Konstantīna laika skulptoru stilā maz palicis no antīkās harmonijas un grācijas. Cilvēku figūras ir ģeometriski robustas, žesti – nedabiski un shematiski, detaļas – raupjas. Valdnieka diženumu, kuru agrāko gadsimtu skulptori pratuši izteikt ar smalkiem kompozīcijas paņēmieniem, Konstantīna laikabiedri pauda, primitīvi pastiepjot valdnieku augumā krietni garāku par apkārtējiem. Ir daudz versiju par to, kāpēc Konstantīna arka kļuvusi par tik spilgtu antīkās pasaules beigu sākuma liecinieci. Daži domā, ka 3. gadsimta krīze bija iznīcinājusi meistarīgo tēlnieku kārtu, taču vairāk ir to, kuri pieņem, ka vizuālā māksla atspoguļo sava laika garu – rupja spēka, nepastāvības un cinisma patosu.