Šī diena vēsturē

1998. gada 14. jūlijā 89 gadu vecumā mirst Ričards Makdonalds, kurš izveidoja ātrās ēdināšanas restorānu koncepciju. To īstenojot, radās pasaules lielākais restorānu tīkls "McDonald's".

Pasauli viņš atstāja kā cilvēks, kurš kopā ar brāli radīja vienu no pasaulē lielākajiem ātro ēstuvju tīkliem, kam gan pašiem sevi labpatīk saukt par restorānu, proti, "McDonald's". Bet pasauli 1909. gada 16. februārī ieraudzīja kā otrais dēls īru imigrantu ģimenē ASV. Vecāki Patriks un Mārgareta puikam vārdu deva Ričards, bet uzvārds Makdonalds toreiz nebija pasaulslavens. Un izrādās, ka tieši Ričards bija tas, kurš iedvesmoja savu septiņus gadus vecāko brāli Morisu kopīgam biznesam, kad abi atvēra ātro uzkodu ēstuvi.

Tā nebija ideja, pie kuras abi brāļi ātri nonāca – Ričards un Moriss Makdonaldi, dzimuši nabadzībā Ņūhempšīras laukos, pagājušā gadsimta 20. gadu beigās pārcēlās uz Kaliforniju, ar vidusskolas diplomiem kabatā  un vēlmi nopelnīt 1 miljonu dolāru, pirms sasnieguši 50 gadu vecumu.

Kad brāļi Moriss un Ričards Makdonaldi bija paguvuši uzkrāt nelielu bagātību kā Holivudas scenogrāfiju celtnieki, 1940. gadā viņi nolēma atvērt savu uzņēmumu un tā bija auto kafejnīca, kam ar hamburgeriem nebija nekādas saistības. Brāļi tirgoja hotdogus.

Kad uzņēmums sāka nest peļņu, brāļi nolēma veikt savā auto kafejnīcā dažas izmaiņas, ieiešot pavisam jaunu gatavošanas veidu. Viņi ēdiena gatavošanu un pasniegšanu sadalīja tā, ka katrs darbinieks darīja vienu darbību – personāla rīcība bija vienkārša un vienveidīga, ievērojot secību.  Ideja  kļuva par pamatu ātrās ēdināšanas biznesam. Konveijera tehnoloģija vieglu brokastu, hamburgeru un citu ātri pagatavojamu ēdienu gatavošanai guva milzu panākumus. Tāda ideja gan līdz tam pasaulē bija izmantota, bet tieši brāļu Makdonaldu 1948. gadā izstrādātā sistematizētā pieeja, kas klientiem piedāvāja pārtiku par saprātīgu cenu ātrā tempā, veidoja ātrās ēdināšanas biznesa stūrakmeni. Zīmols patērētājus tolaik pievilināja ne tikai ar savu darba specifiku, bet galvenokārt ar spilgto dizainu. Zelta arka, kuras idejas autors ir tieši Ričards, piesaistīja garāmbraucošo automašīnu uzmanību. Brāļi strādāja tandēmā, Ričarda iesauka bija Diks.

Abi  tomēr nevarēja sevi saukt par īstām biznesa haizivīm, jo viņi bija pārāk piezemēti, un tieši tāpēc īstā Makdonalda izplešanās sākās pēc tam, kad par franšīzes aģentu kļuva Reimonds Kroks. Kad brāļi restorānu pārdeva, viņi turpināja saņemt komisiju no visa, ko tirgoja viņu vārdā nosauktajā restorānā, kamēr Kroks pelnīja krietni vairāk.

Ričards Makdonalds, kurš kopā ar savu brāli Morisu mainīja veidu, kā miljardiem cilvēku visā pasaulē ēd ātrās ēdināšanas restorānos, nomira pansionātā Mančestrā, Ņūhempšīrā astoņdesmit deviņu gadu vecumā un tas notika 1998. gada 14. jūlijā brīdī, kad uzņēmuma "McDonald's" bija vairāk nekā 23 000 tirdzniecības vietu 111 valstīs, bet  pārdošanas apjoms pārsniedza 33 miljardus ASV dolāru.

13. jūlijs pasaulē iegājis ar līdz tam nebijušu notikumu. 1985. gada 13. jūlijā notika agrāk nepieredzēta vēriena labdarības koncertakcija „LIVE AID”. Tā vienlaikus notika Londonā un Filadelfijā, pulcējot virkni tā laika rok un pop mūzikas spīdekļu.

1983. gadā Etiopijas Tautas Demokrātiskajā sākās ilgstoša sausuma, pilsoņu kara un valdošā komunistiskā režīma neveiksmīgas agrārās politikas izraisīta humanitāra krīze, kuras postošākā izpausme bija masu bads – pēc dažādu avotu datiem desmit gadu laikā mirušo skaits sasniedza  no 300 000 līdz vienam miljonam cilvēku.

Rietumi par Etiopijā notiekošos bija maz informēti, līdz 1984. gada rudenī britu sabiedriskā raidorganizācijas BBC televīzijā parādīja reportāžu no Etiopijas. Tā saviļņoja sabiedrību, radot milzu rezonansi. Šī reportāžas ietekmē īru rokmūziķis Bobs Geldofs un angļu grupas „Ultravox” līderis Midžs Jūrs sacerēja Etiopijas krīzes upuriem veltītu dziesmu „Do They Know It’s Christmas?”, kuras ieskaņošanai izveidoja plaši pazīstamu mūziķu supergrupu „Band Aid”, kurā piedalījās Fils Kolinss, Stings, „U2”, „Duran Duran” un citi.

Starp citu grupas nosaukums, kas tulkojumā nozīmē palīdzības grupa, arī ir simboliska vārdu spēle, atsaucoties uz plaši zināmu medicīnisko plāksteru nosaukumu „Band-Aid”. Tā paša gada nogalē un 1985 gada sākumā „Do They Know It’s Christmas?” piecas nedēļas noturējās topa pirmajā vietā, līdz pat 1997. gadam saglabājot visu laiku pārdotākā singla statusu Lielbritānijā. Protams, tas pievērsa uzmanību situācijai Etiopijā, dziesmas peļņa tika novirzīta dažādiem krīzes atbalsta fondiem, kā arī iedvesmoja uz līdzīgām iniciatīvām citviet pasaulē. Tieši tā radās ASV mūzikas slavenību projekts „USA of Africa” un tā singls „We Are the World”.

1985. gada pavasarī B. Geldofs un M. Jūrs, pieaicinot pieredzes bagātus koncertbiznesa magnātus Hārviju Goldsmitu) un Bilu Greiemu sāka organizēt koncertakciju, lai ar pasaules populārāko mūziķu uzstāšanos piesaistītu ziedojumus Etiopijas situācijas stabilizēšanai. Akcijas nosaukums „Live Aid” (angļu ‘dzīvā palīdzība’, arī ‘palīdzības koncerts’) izvēlēts gan kā norāde uz mūziķu labas gribas iniciatīvu, gan uz iespēju koncertu laikā veikt ziedojumus, zvanot uz televīzijas tiešraidē izziņotiem tālruņa numuriem.

„Live Aid” koncerti notika vienā dienā - 1985. gada 13. jūlijā. Londonā Vemblija stadionā tas ar pārtraukumiem ilga 10 stundas, klātesot 70 tūkstošiem skatītāju, tikmēr Filadelfijā Džona Kenedija stadionā „Live Aid” ilga 14 stundu un to klātienē skatījās simt tūkstoši skatītāju.  Koncerta tiešraidi, kas bija viena no vērienīgākajām tiešraidēm televīzijas vēsturē, vēroja skatītāji vairāk nekā 150 valstīs, to  nodrošināja BBC, amerikāņu raidsabiedrība ABC un mūzikas kabeļtelevīzija MTV. Pamīšus translējot mūziķu uzstāšanās gan no Londonas, gan Filadelfijas notika epizodiskas pieslēgšanās no vietējas nozīmes koncertiem, kas 1985. gada 13. jūlijā notika gan Sidnejā, Maskavā, Vīnē, Hāgā, Ķelnē un Osakā.

Vēriena un publicitātēs dēļ akciju nosauca par globālo mūzikas automātu. Londonas koncerts sākās ar īsu pirnča Čārlza un princeses Diānas uzrunu, tad sekoja virkne rokmūzikas spīdekļu priekšnesumu, uz skatuves kāpa Eltons Džons, Deivids Bovijs, Status Quo, Pols Makartnijs, „U2”, bet par Londonas koncerta iespaidīgāko priekšnesumu, šķiet, joprojām var uzskatīt „Queen” 21 minūti ilgo hitu popūriju.

Tikmēr Filadelfijas koncertā uzstājās tādas zvaigznes, kā Ēriks Kleptons, Miks Džegers, Bobs Dilans, Tīna Tērnere un Madonna. Fils Kolinss starp citu piedalījās gan Londonas, gan Filadelfijas koncertos. Koncerti, pateicoties biļetēm, televīzijas translāciju tiesībām un ziedojumiem tiešraides laikā, kā arī Etiopijas krīzes upuru atbalstam ienesa vairāk nekā simt miljonu mārciņu un, protams, pievērsa plašu sabiedrības uzmanību Āfrikas valstu problēmām.

1580. gada 12. jūlijā Ostrogas pilsētā toreizējā Polijas-Lietuvas valstī uzsāka Ostrogas Bībeles – pirmā pilnā baznīcslāvu valodas Bībeles izdevuma – drukāšanu. Zīmīgi, ka šis kultūras sasniegums īstenojās nevis Maskavā, bet gan Polijas-Lietuvas valstī, kur pareizticīgie bija tikai daļa no iedzīvotājiem.

 

1580. gadā 12. jūlijs ir datums, kas lasāms tā dēvētās Ostrogas Bībeles pēdējā lapā. Pirmais pilnais Bībeles teksta iespiedums baznīcslāvu valodā tika nodrukāts Ostrogā, kas šobrīd atrodas Ukrainā, bet toreiz bija Polijas-Lietuvas valsts jeb Žečpospoļitas pilsēta. Minētā iespieddarba tapšana saistīta ar Ivana Fjodorova, kā viņš pats sevi dēvēja – Maskavas drukātāja, vārdu.

16. gadsimtā Lietuvas lielkņaziste bija nozīmīgs austrumslāvu kultūras attīstības areāls, katrā ziņā ne mazāk nozīmīgs kā Maskava. Būdama tuvāk Eiropai, šī teritorija pirmā saņēma rosinošus attīstības impulsus no Rietumiem, tai skaitā šeit agrāk sāka izplatīties arī drukāšanas māksla. Par celmlauzi šai ziņā uzskatāms baltkrievu filozofs, mediķis un publicists Francisks Skarina, kurš jau 1517. gadā nodibināja Prāgā tipogrāfiju, kur iespieda arī Bībeles tekstus rusīnu jeb vecbaltkrievu valodā.

Par Ostrogas Bībeles iespiedēja Ivana Fjodorova biogrāfiju ir maz ziņu. Daži fakti liek domāt, ka viņš dzimis Petkoviču pilsētiņā netālu no Minskas, savukārt viņš pats par savu „tēvzemi un dzimto” saucis Maskavas lielkņazisti un arī latīņu tekstos parakstījies kā Joannes Theodori Moscus – Joans Teodorijs, resp. Fjodora dēls, Maskavietis. 1532. gadā, kā mākslu bakalaurs pabeidzis Krakovas Jagaiļa universitāti, viņš pārcēlās uz Maskavu un nonāca toreizējā Novgorodas un Pleskavas arhibīskapa un vēlākā Maskavas toreizējā Novgorodas un Pleskavas arhibīskapa un vēlākā Maskavas metropolīta Makārija pietuvināto lokā. Tieši ar metropolīta gādību un cara Ivana Bargā atbalstu 1564. gadā Ivana Fjodorova vadībā Maskavā tika iespiests Apustuļu darbu un Apustuļu vēstuļu izdevums.

Par to, kāpēc drīz pēc tam Ivans Fjodorovs pameta Maskavu un apmetās Lietuvas lielkņazistē, tiek izteiktas dažādas versijas, sākot no drukātāju vajāšanām Maskavā, kuras it kā iniciējuši grāmatu pārrakstītāji un pareizticīgo baznīcas konservatīvais spārns, beidzot ar cara Ivana un Maskavas metropolīta uzdevumu – doties uz Lietuvu un uzturēt pareizticības pozīcijas pārsvarā katoliskajā kaimiņvalstī. Fjodorova drukātava vispirms darbojās hetmaņa Hodkeviča īpašumā netālu no Bjalistokas, vēlāk Ļvovā, līdz beidzot viņš atrada pastāvīgu dzīves un darba vietu pie Ostrogas kņaza Konstantīna, pareizticīgās Bībeles izdošanas entuziasta. Kņaza uzdevumā vairāki mācīti vīri apbraukāja Balkānu klosterus, apmeklēja arī Romu un Konstantinopoli, meklēdami precīzākos Bībeles teksta variantus. Domājams, ka iespiešana notikusi divos etapos – 1580. gadā 12. jūlijā sāka drukāt Jauno derību un Psalmus, savukārt 1581. gada 12. augustā Veco derību.

Izdevuma poligrāfisko kvalitāti grāmatniecības vēsturnieki dēvē par nevainojamu. Grāmatā ir vairāk nekā trīs miljoni rakstu zīmju. Fjodorovs izveidojis īpašu šriftu – sīku, bet ērti lasāmu. Un arī tirāža ir tam laikam ļoti liela: tā pārsniedz 1000 eksemplāru, no kuriem līdz mūsdienām pilnīgi vai daļēji saglabājušies apmēram 350. Vairākus sējumus tipogrāfs nosūtīja arī uz Maskavu caram Ivanam Bargajam, kurš, starp citu, bija liels grāmatu mīļotājs; līdzīgs sūtījums aizceļoja arī uz Romu – pie pāvesta Gregora XIII.

Pēc Pirmā pasaules kara, velkot robežas starp jaunajām Eiropas valstīm, teritoriju piederība bieži tika izšķirta iedzīvotāju nobalsošanās – plebiscītos. Plebiscīts par Austrumprūsijas dienviddaļas piederību Polijai vai Vācijai notika 1920. gada 11. jūlijā.

1918. gada 11. novembrī, noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, savas neatkarības atjaunošanu pasludināja Polija. Tas, ka Polijas valstiskums atjaunojams, tobrīd jau bija teju vispāratzīts; daudz neskaidrāks bija jautājums par šīs valsts robežām. Polija, kas bija pastāvējusi no 10. gs. līdz 18. gs. nogalei, dažādos laikos bija aptvērusi dažādas teritorijas, uz kurām tagad pretendēja arī citas valstis – Čehoslovākija, Ukraina, Baltijas nācijas. Arī karā sakautā Vācija nebūt nebija gatava labprātīgi šķirties no savām provincēm, kurās kādreiz bija valdījuši poļu karaļi. Tur, kur poļi bija nepārprotamā vairākumā – kā Lielpolijā, zemēs ap Poznaņas pilsētu – jautājums samērā ātri tika atrisināts par labu Polijai. Citāda situācija bija tagadējās Polijas ziemeļaustrumos, toreizējās Austrumprūsijas dienviddaļā. 1910. gada Vācijas tautas skaitīšanas dati vēsta, ka strīdus teritorijā dzīvojuši 693 000 iedzīvotāju, no kuriem poļu valodā vai tai radniecīgajā mazūriešu dialektā runājuši 268 000 jeb nepilni 39%. Citi avoti gan min citādas proporcijas – līdz pat 61% nevācu iedzīvotāju. Parīzes miera konference, kurai bija jāpieņem galīgais lēmums par teritorijas piederību, izšķīrās par tolaik visai izplatītu risinājumu – iedzīvotāju nobalsošanu jeb plebiscītu. Tas tika sarīkots 1920. gada 11. jūlijā.

Plebiscīta teritorija tika pakļauta karā uzvarējušo valstu pārstāvju komisijai, šeit tika dislocēti franču, britu un itāliešu armijas kontingenti. Tomēr administratīvais aparāts un policija palika tie paši vācu. Abas puses izvērsa aktīvu propagandas kampaņu. Polija apelēja pie poļu iedzīvotāju vēsturiskajām saknēm, līdzīgi argumenti bija arī Vācijai attiecībā uz vāciski runājošajiem. Pie tam vācu avīzes un aģitatori klāstīja, ka jaunā Polijas valsts ir nestabila, mazattīstīta un tai draud boļševisma briesmas, un šie argumenti nebija gluži bez pamata. Diemžēl ar aģitāciju un propagandu vien viss neaprobežojās. Vairāk nekā 200 000 vāciešu iesaistījās tā dēvētajā „Austrumvācijas tēvijas dienestā”. Faktiski tā bija neapbruņota milicija, taču likumīgā policija uz tās darbībām skatījās caur pirkstiem, savukārt reģionā izvietotie sabiedroto spēki bija pārāk mazskatlīgi, lai kontrolētu situāciju. „Tēvijas dienesta” miliči izvērsa iebiedēšanas kampaņu pret poļu aktīvistiem; notika uzbrukumi, no kuriem daži beidzās ar slepkavībām. Zināmākā ir Prūsijā dzīvojušā Parīzes miera konferences Polijas delegācijas locekļa Bogumila Linkas piekaušana līdz nāvei. Tāpat ir pamatotas aizdomas, ka pašā plebiscīta dienā notikusi apjomīga rezultātu viltošana par labu vācu pusei.

Tomēr var lēst, ka ļoti daudz ko plebiscīta iznākumā izšķīra Polijas valsts tābrīža situācija. 1920. gada maijā Krievijas boļševiku valdība, praktiski uzvarējusi pilsoņkarā, vērsa visu Sarkanās armijas jaudu pret Poliju. Nebūdama gatava šādam triecienam, poļu armija strauji atkāpās. Jūlijā, kad notika plebiscīts, Tuhačevska kavalēristi jau tuvojās Austrumprūsijas robežām. Nevar pārmest daudziem poliski runājošajiem Vācijas pilsoņiem, ka šādā situācijā viņi izšķīrās arī turpmāk palikt Vācijas paspārnē. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem plebiscītā piedalījās apmēram 85% balsstiesīgo, no kuriem vairāk nekā 95% nobalsoja par palikšanu Vācijā.

Austrumprūsijas dienviddaļas piederība tādējādi tobrīd bija atrisināta, taču kopumā Polijas un Vācijas robežu jautājums bija bumba ar laika degli. Lai nodrošinātu Polijas pieeju jūrai, tika izveidots t.s. Poļu koridors, kas atšķēla Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Abās robežas pusēs palika lielas poļu un vācu minoritātes. Jau divdesmito gadu sākumā tika spriests, ka šāda situācija var pastāvēt tikai tad, ja starp abām valstīm ir ļoti draudzīgas attiecības. Diemžēl starpkaru Eiropas realitāte bija citāda.

1909. gada 10. jūlijā dzimis latviešu teologs, mitoloģijas pētnieks un vēsturnieks Haralds Biezais. Viņa mūža nogalē iznākušās atmiņu grāmatas „Saki tā, kā tas ir” nosaukums bijis autora kredo kopš jaunības.

 

„Saki tā, kā tas ir.” Ar šādu nosaukumu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Savienotajās Valstīs iznāca latviešu teologa, mitoloģijas pētnieka un vēsturnieka Haralda Biezā atmiņu grāmata. Nosaukuma pamatā ir autobiogrāfiska epizode. Kad 1940. gada maijā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docenta amata kandidātam Biezajam parauglekcijai uzdots temats „Vai dogmati ir mūžīgi?”, tas licis izšķirties starp vispāratzīto teoloģisko doktrīnu un jaunā, brīvdomīgā mācītāja paša uzskatiem. Tad vecākais kolēģis profesors Voldemārs Maldonis devis šo padomu: „Saki tā, kā tas ir.” Pirmajā brīdī šķietami naivā frāze kļuvusi Haraldam Biezajam par visas zinātnei bez atlikuma ziedotās dzīves kredo.

Haralds Biezais dzimis Lestenes pagastā 1909. gada 10. jūlijā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam viņš paguva pabeigt studijas, dažus gadus nostrādāt par mācītāju Gramzdas draudzē un spert pirmos soļus akadēmiskajā karjerā. Kara beigas doktors Biezais sagaidīja Zviedrijā, kur viņš, pateicoties labām vācu valodas zināšanām, turpināja akadēmiskās gaitas Upsalas universitātē, iegūdams filozofijas doktora grādu un kopš 1958. gada pasniegdams reliģiju vēsturi Upsalā, vēlāk kā vieslektors arī Turku un Bonnas universitātēs. Par viņa galveno pētījumu tēmu kļuva latviešu pagānisma reliģiskie priekšstati. Arī kļuvis par starptautiski atzītu akadēmisku autoritāti, Haralds Biezais allaž saglabāja ciešu saikni ar latviešu vidi. Viņš bija aktīvs publicists un literatūras kritiķis. Man pašam spilgti atmiņā palicis viņa apcerējums par Ēvalda Vilka stāstu „Pusnakts stundā”. Teksts var šķist brīžiem izplūdis un pārstāstošs, taču tam piemīt sprediķa rimti mērķtiecīgā intonācija. Autors iezīmē to ceļu, ko latviešu padomju rakstnieks, Sarkanās armijas veterāns Vilks nostaigājis no viņa paaudzei un sociālajam lokam raksturīgajām komunistiskajām ilūzijām līdz sāpīgiem vēstures patiesības meklējumiem, kas mūža pēdējā cēlienā kļuva arī par paša Haralda Biezā darbības galveno saturu. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, neilgi pirms autora aiziešanas mūžībā 1995. gadā, nāca klajā divi pētījumi par Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā: „Kurelieši – nacionālās pretestības liecinieki” un „Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis”. Kā atzinis autors, pievērsties vēsturnieka ampluā mudinājuši ilgos gados vēroti vēsturiskās patiesības falsifikācijas mēģinājumi trimdas latviešu sabiedrībā. Kādā publikācijā Vācijā iznākošajā trimdas laikrakstā „Latvija” Haralds Biezais saka: „Latviešu tautas vieta kultūras tautu saimē nav atkarīga no tā, cik labi vai slikti tā spēj noslēpt savu atsevišķo locekļu vai grupu nodarījumus, bet gan no tā, cik daudz tai ir cieņas pret vēstures faktiem, it sevišķi, ja tie nav glaimojoši. Ar tiem jātiek galā katrai tautai pašai, arī latviešiem. Atbildība par saviem darbiem vienmēr ir morāles un goda jautājums. Vēstures patiesību politiskais spēks vienmēr ir tik liels, ka tas laika gājumā nosaka tautu likteņus.”

1943. gadā, naktī no 9. uz 10. jūliju, britu, amerikāņu un to sabiedroto spēki sāka operāciju “Husky” – iebrukumu Sicīlijā ar mērķi sagraut un izsist no Vācijas sabiedroto rindām fašistisko Itāliju.

1943. gada pirmajā pusē militāristi un valstsvīri Londonā un Vašingtonā aktīvi sprieda, kurā okupētās Eiropas punktā dot pirmo triecienu Vācijai un tās sabiedrotajiem. Galu glā pārsvaru guva britu premjera Vinstona Čērčila viedoklis – jāuzbrūk Itālijai. Lielu daļu Balkānu tobrīd kontrolēja itāļu spēki, un ja Itālija izstātos no kara, vāciešiem nāktos šurp pārsviest savas divīzijas no Austrumfrontes un pārējās Eiropas. Tapa plāns operācijai Husky – iebrukumam Sicīlijas salā, kas sākās naktī 1943. gada 9. uz 10. jūliju.

Sabiedrotie atteicās no sākotnējās domas iebrukt salā no abiem galiem un mēģināt ielenkt tās aizstāvjus salas vidienē – tas šķita pārāk riskanti. Tāpēc divas armijas izcēlās krastā viena otrai līdzās: britu 8. armija ģenerāļa Montgomerija vadībā Sicīlijas dienvidaustrumu stūrī, bet amerikāņu 7. armija ģenerāļa Patona vadībā – tālāk uz rietumiem. Britu armijai tika pievienota arī kanādiešu divīzija un tanku brigāde; vēl sabiedroto spēkos darbojās arī Brīvās Francijas, Austrālijas un Dienvidāfrikas vienības. Sauszemes spēku vispārējā vadība bija uzticēta britu ģenerālim Heroldam Alekanderam, bet visu operāciju komandēja amerikāņu ģenerālis Dvaits Eizenhauers.

Sabiedroto pārsvars gaisā un uz jūras noteica diezgan sekmīgu operācijas sākumu. Briti tikpat kā bez kaujas ieņēma Sirakūzas, amerikāņiem gan pirmajās dienās nācās piedzīvot itāļu „Livorno” un vācu tanku divīzijas „Hermais Gērings” pretuzbrukumu Dželas ostas virzienā, bet to izdevās apturēt ar kuģu artilērijas uguni. Montgomerijs tiecās ieņemt Mesīnas ostu – tā ir tuvākā Itālijas cietzemei, tātad – loģisks atkāpšanās ceļš no salas. Šeit salas aizstāvji pretojās visiem spēkiem, un Montgomerijs pieprasīja, lai viņa flanga atbalstam pārsviež amerikāņu vienības. Aleksanders piekrita, arī Patons nepretojās, taču amerikāņu ģenerālis Omars Bredlijs gan bija ļoti neapmierināts – šī spēku pārsviešana liedza viņam ielenkt veselu vācu tanku korpusu. Šis gadījums kļuva par iemeslu mūža naidam starp Montgomeriju un Bredliju, un vispār Sicīlijas operācija ievadīja bēdīgi slaveno britu un amerikāņu ģenerāļu stīvēšanos par spožākiem uzvaras lauriem arī vēlākajā kara gaitā. Daži vēsturnieki pat uzskata – ja nebijis šīs rīvēšanās, Rietumu sabiedrotie būtu tikuši daudz tālāk Eiropā, attiecīgi mazāku tās daļu atstājot Staļinam.

Galu galā pat amerikāņu spēku pārsviešana nedeva britiem cerētos panākumus. Tikmēr amerikāņi sekmīgi uzbruka salas vidienē. Jau nedēļu pēc izsēšanās ģenerālis Patons pieprasīja atļauju ieņemt salas Sicīlijas galvaspilsētu Palermo. Aleksanders iebilda, liekot koncentrēt spēkus Mesīnas virzienā, taču Patons ignorēja viņa pavēli, vēlāk apgalvodams, ka tā pienākusi „sakaru traucējumu izkropļota”, un 22. jūlijā kā uzvarētājs iebrauca Palermo. No tīri militārā viedokļa taisnība bija britu ģenerāļiem,  tomēr psiholoģiski Palermo krišanai bija būtiska nozīme. Šajā uzbrukumā amerikāņi pirmo reizi pierādīja, ka ir līdzvērtīgi pretinieki vācu spēkiem.

Pēc Palermo krišanas itāļi un vācieši ar kaujām atkāpās uz tā dēvēto Etnas aizsardzības līniju ap Mesīnu. Šo aizsardzību tā arī neizdevās salauzt līdz 17. augustam, kad vācieši un itāļi bija sekmīgi noslēguši evakuāciju. Tas, ka Sicīlijā dislocētos Ass valstu spēkus neizdevās iesprostot salā un iznīcināt, tiek uzkatīts par Rietumu sabiedoto lielāko neveiksmi operācijā Husky. Daudzas no Sicīlijas izvestās vācu vienības turpināja cīņu Apenīnu pussalā, un Itālijas ieņemšana izvērtās ilga un asiņaina.

Portugāļu jūrasbraucējs Vašku da Gama bija pirmais eiropietis, kura vadītā ekspedīcija sasniedza Indiju, kuģojot apkārt Āfrikai. 1497. gada 8. jūlijā da Gama devās ceļā, lai pēc desmit mēnešiem izmestu enkuru Indijas pilsētā Kalikutā.

Portugāļiem bija lemts kļūt par pirmo Eiropas tautu, kas viduslaiku beigās devās neizpētītajos okeāna plašumos. Te nopelns 15. gs. portugāļu princim Enrikem, kurš ieguva pavārdu Navigador – Jūrasbraucējs. Ar viņa atbalstu portugāļu kapteiņi savās nelielajās karavelās devās uz dienvidiem gar Āfrikas krastu, un atklāja Atlantijas okeāna straumes un valdošos vējus, kas ļāva plānot arvien tālākus kuģojumus. Tajā pat laikā Eiropā sāka izplatīties ziņas no arābu jūrasbraucējiem, kuri tobrīd kontrolēja Āfrikas austrumu piekrasti un bija sasnieguši arī kontinenta dienvidu galu. 1459. gadā Venēcijā dzīvojošais kamaldiešu mūks brālis Mauro pabeidza savu pasaules karti, kurā Āfrika attēlota kā no visām pusēm ūdens ieskauta sauszeme, kurai apbraucot, attiecīgi, varēja nokļūt Indijas okeānā. Indijas garšvielas tolaik Eiropā bija burtiski zelta vērtē, un to tirdzniecību savās rokās turēja venēcieši, pārvaldīdami Vidusjūras austrumdaļu. Tagad Portugālei radās iespēja iedibināt alternatīvu garšvielu importa maršrutu.

1488. gadā kapteinis Bartolomeu Diašs sasniedza Āfrikas dienvidu galu un apbrauca Labās cerības ragu. Viņš bija gatavs kuģot tālāk, taču komanda sadumpojās un piespieda kapteini griezties atpakaļ. Turpināt Diaša iesāktos ceļa meklējumus uz Indiju karalis Manuels I uzticēja Svētā Jēkaba ordeņa bruņiniekam Vašku da Gamam, kura ekspedīcija četros kuģos devās ceļā no Lisabonas 1497. gada 8. jūlijā.

Pēc vairāk nekā piecu mēnešu kuģojuma da Gama sasniedza vietu, no kuras Diašs bija griezies atpakaļ. Viņa tālākais ceļš veda gar Āfrikas piekrasti uz ziemeļiem un jau visai drīz sasniedza islamticīgā Mozambikas sultāna zemi. Sakaru iedibināšana nesekmējās – musulmaņi ar aizdomām skatījās uz neredzētajiem svešiniekiem, un arī dāvanas, kuras da Gama pasniedza sultānam, īsti neatbilda valdnieka statusam. No Mozambikas portugāļiem nācās aizkuģot steigā, baidoties no vietējo uzbrukuma. Līdzīgi notika arī tālāk uz ziemeļiem esošajā Mombasā, un tikai Malindi ostā tagadējās Kenijas piekrastē izdevās papildināt krājumus un nolīgt loci, kurš aizveda ekspedīciju uz galamērķi. Var piebilst, ka paši portugāļi pie Āfrikas krastiem nebūt neizturējās civilizēti, kā īsti pirāti aplaupīdami vairākus arābu tirdzniecības kuģus.

Galu galā 1498. gada maijā Vašku da Gamas ekspedīcija sasniedza Kalikutas pilsētu Indijas dienviddaļā. Arī šeit sarunas ar vietējo karali jeb  zamorinu nevedās. Austrumos bija pieņemts, ka sūtņi pasniedz valdniekiem zelta un sudraba veltes, kādu da Gamam, acīmredzot, nebija. Daži Kalikutā tobrīd esošie musulmaņu tirgoņi pat izteica aizdomas, ka šis svešzemnieks neesot nekāds valdnieka sūtnis, bet gan viltvārdis un jūras laupītājs. Kad zamorins pieprasīja, lai portugāļi nomaksā muitas nodevas, eiropieši pameta Kalikutu. Vašku da Gamam tā arī neizdevās iedibināt pastāvīgu portugāļu tirdzniecības koloniju Indijā, tomēr viņa pārvestā garšvielu krava ar uzviju nosedza ekspedīcijas izdevumus. Jūras ceļš no Eiropas uz Indiju bija atklāts, un jau drīz pirmatklājēja pēdās sekoja tūkstošiem citu jūrasbraucēju.

Pirms simt gadiem – 1922. gada 7. jūlijā dzimis franču modes dizainers Pjērs Kardēns (Pierre Cardin) – leģenda, kas aptver veselu laikmetu modes pasaulē.

Pjērs Kardēns piedzima Itālijā, bet, kad zēnam apritēja divi gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Franciju. Tāpēc par viņu mēdz teikt – viņš bija itālis, kurš nekad neaizmirsa savu izcelsmi, sniedzot beznosacījuma mīlestību Francijai.

Pjērs Kardēns uzauga Francijas rūpniecības pilsētā Sentetjenā, kur 17 gadu vecumā sāka strādāt par mācekli pie drēbnieka Višī (Vichy), specializējoties sieviešu apģērbos. Otrā pasaules kara laikā Pjērs Kardēns pārcēlās uz Parīzi, kur satikās ar dzejnieku, mākslinieku un režisoru Žanu Kokto (Jean Cocteau), radot satriecošus tērpus viņa filmai “Skaistule un briesmonis” ("Beauty and the Beast"). Pēc kara beigām Kardēns strādājis vairākos modes namos, no kuriem zināmākais ir “Christian Dior”, kur viņš piedalījās slavenās kolekcijas “New Look” radīšanā. Tā bija kolekcija, kas pacēla modes debesīs Kristiāna Diora reputāciju. Ar noapaļotiem pleciem, savilktu vidukli un kupliem svārkiem “New Look” izcēla sievišķību un bagātību, kas pēc kara modē ienestā militārisma, uniformām, ierobežojumiem un trūkuma beidzot piedāvāja sievietēm jauna veida izskatu. Vēlāk 1950. gadā Kardēns atvēra pats savu modes namu. Modes vēsturē viņš atstājis leģendāro burbuļkleitu un žaketes bez apkaklītēm. Šādas sev izvēlējās arī “The Beatles” četrotne. Pjērs Kardēns ir arī viens no kosmiskā stila aizsācējiem apģērbu dizainā.

Leģendāra personība modes pasaulē, moderno trendu likumdevējs, kuturjē futūrists, cilvēks-zīmols, viens no bagātākajiem Francijas cilvēkiem, 500 patentētu radošo inovāciju autors, neizsīkstošs radošu un komerciālu ideju avots, teātra mecenāts un rakstnieks, elegances un stila iemiesojums – tas viss ir Pjērs Kardēns, kura vārds ir plaši pazīstams pasaulē jau veselu laikmetu.

1944. gada 6. jūlijā notika viens no traģiskākajiem ugunsgrēkiem Amerikas vēsturē – ASV Konektikutas štata Hārtfordas pilsētā cirka izrādes laikā izcēlās ugunsgrēks, kas prasīja vismaz 167 cilvēku dzīvību.

Tajā laikā Amerika bija iesaistīta Otrajā pasaules karā. Cirks piedzīvoja personāla un aprīkojuma trūkumu, dažādas kavēšanās un darbības traucējumi bija kļuvuši par cirka ikdienu. Hārtfordā cirks bija ieradies tik vēlu iepriekšējās dienas vakarā, ka vienu no divām plānotajām izrādēm nācās atcelt. Lai gan vakara izrāde noritēja, kā plānots, cirka darbinieki ar bažām runājuši par iespējamu katastrofu – izrādās, ka cirka sabiedrībā izrādes atcelšanu uzskata par sliktu zīmi.

Liktenīgā cirka izrāde notika 1944. gada 6. jūlijā, ceturtdienā, pulksten divos pēcpusdienā. Izrādi lielākoties apmeklēja sievietes un bērni – precīzs apmeklētāju skaits nav zināms, taču lēšams, ka tie bija vairāki tūkstoši skatītāju.

Ugunsgrēks izcēlies pēc lauvu uzstāšanās, kad telts dienvidrietumu sānu malā parādījušās liesmas. Tajā brīdī cirka trupas vadītāja likusi orķestrim atskaņot mūzikas kompozīciju, kas bija paredzēta cirka dalībnieku brīdināšanai par nelaimi. Izrādes vadītājs aicinājis sanākušos skatītājus saglabāt mieru un bez panikas atstāt cirka telti. Taču, pārtrūkstot strāvas piegādei, viņa balss pūļa troksnī nebija dzirdama, un panikas pārņemtie skatītāji mēģināja bēgt. Jāatgādina, ka teltī bija vismaz septiņi tūkstoši cilvēku. Cirka darbinieki mēģinājuši nodzēst liesmas ar ūdens toveriem, precīzāk, krūkām, kas bija novietotas telts augšdaļā, kā arī nojaukt degošās audekla daļas, tomēr pūles bijušas veltīgas. Liesmas arvien vairāk pārņēmušas cirka telts audeklu.

Lai gan lielākajai daļai skatītāju cirka telti izdevās pamest, daudzus pārņēma histērija. Aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka daži tā vietā, lai pamestu liesmas, nemitīgi riņķojuši pa telti, meklējot tuviniekus. Daži, izskrienot ārā, secinājuši, ka tuviniekus neredz un metušies liesmās atpakaļ. Glābšanos apgrūtinājis arī tas, ka divas no izejām bijušas nosprostotas – to priekšā bijusi eja, pa kuru uz cirka arēnu devas lauvas.

Liesmu apņemtā cirka telts sabrukusi astoņu minūšu laikā. Upuru skaits dažādos avotos atšķiras. Visbiežāk minētais mirušo skaits ir ap 167, bet traumas guva vairāk nekā 700 cilvēku. Noteikti ievainoto cilvēku skaits bija vēl lielāks, jo daudzi nemeklēja mediķu palīdzību, turklāt tajā dienā Hārtfordas pilsētā un tās apkārtnē arī dalītas bezmaksas biļetes. Izrādes laikā cirka teltī bijuši cilvēki, par kuru pazušanu neviens arī nebūtu ziņojis.

Pazīstamākais cirka ugunsgrēka upuris ir jauna, gaišmataina meitene baltā kleitā. Lai arī viņas seja pēc nāves bija labi saglabājusies un tika publicēta teju visos iespējamajos laikrakstos, viņas identitāti tā arī neizdevās noskaidrot. Viņu apglabāja kā Mazo Mis 1565 – tā viņu nosauca izmeklētāji – šāds numurs meitenītes ķermenim bija piešķirts pilsētas morgā.

1945. gada 5. jūlijā, dažus mēnešus pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā, notika Lielbritānijas Parlamenta vēlēšanas. Tajās konservatīvie un viņu līderis Vinstons Čērčils cieta smagu sakāvi, valsts līdz desmitgades beigām nonāca leiboristu pārziņā.

Otrā pasaules kara laikā Lielbritāniju vadīja koalīcijas kabinets, kurā ietilpa visu nozīmīgāko partiju pārstāvji. Premjera posteni ieņēma konservatīvo jeb toriju līderis Vinstons Čērčils, vicepremjers bija leiboristu partijas vadītājs Klements Etlijs. Parlamenta vēlēšanas kara laikā tika atceltas, un tā nu veseli desmit gadi pagāja starp pēdējām mierlaika Parlamenta vēlēšanām 1935. gadā un pirmajām pēc kara, kuras notika 1945. gada 5. jūlijā.

Konservatīvie priekšvēlēšanu kampaņā galveno akcentu lika uz savu līderi – premjerministru Vinstonu Čērčilu. Viņa popularitāte kara beigās bija grandioza, viņa nopelni – neapšaubāmi, taču izcilais kara laika vadītājs ne ar ko īpaši nebija sevi apliecinājis mierlaika politikā. Savukārt viņa vadītā partija sabiedrības lielai daļai bija atmiņā kā spēks, kas stūrēja Britāniju lielāko daļu starpkaru perioda, īstenojot saviem idejiskajiem principiem atbilstošu politiku: individuālisms, mantojamo privilēģiju saglabāšana, pašsaprotama nevienlīdzība sociālo labumu sadalē.

Daudzi Pirmā pasaules kara veterāni atcerējās, kā viņus, atgriezušos no ierakumu elles, mājās sagaidīja bezdarbs un dzīvokļu krīze. Zemākie un vidējie slāņi negribēja to pieredzēt vēlreiz, tāpēc ar entuziasmu uzklausīja leiboristu programmu: valsts finansēta veselības aizsardzība, vidējā izglītība un mājokļu celtniecība, vispārēja sociālās apdrošināšanas sistēma ar garantētām pensijām un pabalstiem, plaša nacionalizācija, ekonomikas plānošana, darba tiesību attīstība. Čērčils un toriji kara kabinetā pamatā bija nodarbojušies ar militārajiem un ārlietu jautājumiem, kamēr leiboristu vicepremjers Etlijs, iekšlietu ministrs Herberts Morisons un darba ministrs Ernests Bevins bija apliecinājuši, ka ir īstie vīri, kas pēckara Lielbritāniju veidos līdztiesīgāku un labklājīgāku. Rezultāts bija spoža leiboristu uzvara: pirmo reizi vēsturē šī partija ieguva vairākumu Parlamentā, savukārt toriji piedzīvoja savā vēsturē smagāko zaudējumu. 

Klementa Etlija leiboristu valdība konsekventi īstenoja savus reformu plānus. Tika iedibināts Nacionālais veselības dienests – joprojām pastāvošā britu publiski finansētā medicīnas sistēma; pilnīgi no jauna radīta moderna sociālā apdrošināšana, izvērsta sociālo mājokļu celtniecība, piešķirtas subsīdijas renovācijai un izdevīgi kredīti privātmāju būvniecībai, skausta no pagātnes mantotā dzimumu nevienlīdzība, radikāli uzlabots darba ņēmēju tiesiskais statuss.

Tika nacionalizēta Anglijas Banka, telekomunikāciju kompānija "Cable and Wireless", dzelzceļu tīkls, ogļu un gāzes ieguves, metalurģijas uzņēmumi. Īsāk sakot, tika likti pamati modernajai labklājības valstij. Etlija laikā aizsākās dekolonizācijas process, Britu impērijai sākot pārtapt par Nāciju sadraudzību. Neatkarību 40. gadu otrajā pusē ieguva Indija, Pakistāna, Mjanma, Šrilanka, Izraēla, Jordānija. Tāpat Etlija kabinets piedzīvoja aukstā kara sākumu. Pats premjerministrs sākotnēji lūkojās uz attiecībām ar Padomju Savienību piesardzīgi, bet drīzāk samiernieciski, ko nevarēja sacīt par ārlietu ministru – pārliecināto antikomunistu Ernestu Bevinu. Tomēr kad Staļins citu pēc citas pakļāva padomju kontrolei Austrumeiropas valstis, arī Klements Etlijs mainīja savu nostāju un Lielbritānija kļuva par uzticamāko Savienoto Valstu sabiedroto pretstāvē staļinismam Eiropā un citur pasaulē.