Šī diena vēsturē

Tas notika Āhenes pilsētā Vācijā, respektīvi, toreizējā Svētās Romas impērijā, 1374. gada 24. jūnijā. Pilsētnieki devās ielās, kur sāka virpuļot un locīties savādā dejā, un sākotnējiem pievienojās arvien jauni. Bet tas nebija kāds līksms Jāņa dienas rituāls.

Dejotāji acīmredzami kustējās pret savu gribu, it kā kāda pārdabiska spēka, kādas nepārvaramas apsēstības vadīti. Pie tam viņu izjūtas acīmredzami nebija patīkamas – kā liecina apraksti, daudzi esot vaimanājuši un izklieguši lūgumus pēc apžēlošanas, izsaukuši kādus savādus vārdus, kurus hronisti traktējuši kā dēmonu apzīmējumus, klieguši, ka viņu slīkstot asiņu jūrā. Pēc laika daži sabrukuši no spēku izsīkuma, taču, kaut cik atguvuši elpu, atkal metušies dejā. Un acīmredzami savādā apsēstība piešķīrusi viņiem neparastu izturību, kas ļāvusi nemanīt stundām ilgajā dancī līdz asinīm noberztās un savainotās pēdas. Par to, vai kādam šī neprātīgā dejošana maksājusi dzīvību, ziņu trūkst, taču skaidrs, ka tā sagādāja ciešanas. Tiek vēstīts, ka no Āhenes savādā dejošanas mānija pārsviedusies uz vairākām citām Vācijas, Flandrijas, Valonijas, Nīderlandes, Luksemburgas un pat Itālijas pilsētām.

Šie notikumi palikuši vēsturē kā Sv. Jāņa dienas dejošanas sērga, un tas nebūt nebija vienīgais tāds gadījums viduslaiku un agro jauno laiku Eiropas vēsturē. Līdzīgi notikumi fiksēti hronikās laiku pa laikam no 7. līdz pat 17. gs., bet sevišķi bieži no 14. gs. līdz 16. gs. pirmajai pusei. Liecību daudzums un konkrētība izslēdz iespēju, ka šie notikumi varētu būt vien leģenda bez dokumentāla pamata. Sevišķi plaši aprakstīts ir viens no vēlīnajiem gadījumiem, kad t.s. Sv. Vīta deju sērga 1518. gada jūlijā piemeklēja Štrāsburgu. Saskaņā ar liecībām, šis dejošanas trakums plosījies pilsētā ilgāk nekā mēnesi un tajā iesaistījušies vairāki simti pilsētnieku. Pie tam pilsētas maģistrāts sākotnēji to pat veicinājis, uzskatot, ka jo vairāk dejos, jo ātrāk pāries. Tā izrādījusies alošanās, jo šādi mānija tikai vērsusies plašumā.

Mūsdienu zinātniekiem joprojām nav pilnīgi neapstrīdama viedokļa par šīs pagātnes dejošanas mānijas iemesliem. Viena no versijām ir saindēšanās ar vilkazobu jeb melnajiem graudiem – parazītisku sēnīti, kas inficē rudzu vārpas un ieēsta izraisa halucinācijas un muskuļu spazmas. Tomēr šī versija ir apšaubāma, jo dejošanas trakums pamatā skāra apgabalus, kur rudzi nav izplatīta kultūra. Tāpēc ticamākas šķiet teorijas par dejošanas trakuma sociāli psiholoģiskajiem motīviem. Šī parādība bija izplatīta pamatā kādreizējās Svētās Romas impērijas rietumu apgabalos, sevišķi Reinas un Mozeles baseinā. Kā atzīmē pētnieki, šeit jau izsenis bijuši izplatīti ticējumi, kas saistīti ar ļaunu garu uzsūtītu dejošanas trakumu. Bet tāpat daudzviet te piekoptas arī kristīgas paražas, kuru dalībnieki dejodami devušies uz attiecīgām svētvietām, visbiežāk Sv. Vītam vai Sv. Jānim veltītām, kur veikuši eksorcisma rituālus. Kā norāda antropologi, līdzīgi sabiedrībā pastāvoši kultūras kodi ļoti veicina attiecīgas indivīda psihes reakcijas. Svarīgi arī tas, ka spilgtākie dejošanas trakuma uzliesmojumi notikuši laikos, kad šie reģioni piedzīvojuši kataklizmas un satricinājumus. Tā 1374. gadā Reinas baseins bija piedzīvojis lielākos plūdus simts gadu laikā, savukārt 1518. gadā reģionu piemeklēja spējš labības cenu kāpums un vairākas epidēmijas. Viss liek domāt, ka dejas sērga bijusi tālaika ļaužu reakcija uz kolektīvu stresu.

1919. gada 23. jūnijā ar Igaunijas armijas uzvaru pār vācbaltiešu Landesvēru un vācu Dzelzsdivīzijas daļām noslēdzās Cēsu kaujas. Šo kauju iznākums izšķīra par labu Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas pagaidu valdībai tai kritiskāko Neatkarības kara posmu, kas iesākās ar 16. aprīļa apvērsumu Liepājā.

 

1919. gada 23. jūnijā noslēdzās viena no izšķirošajām Latvijas Neatkarības kara epizodēm – Cēsu kaujas. Pretstāve Vidzemē starp Igaunijas armiju un tajā ietilpstošajām latviešu daļām no vienas un vācbaltiešu Landesvēru un tajā uz laiku iekļautajām valstsvāciešu vienībām no otras puses bija ilgusi trīs nedēļas. Šajā laikā ar Antantes valstu pārstāvju starpniecību tika mēģināts panākt izlīgumu, taču Igaunijas puse nepiekāpās Andrieva Niedras pučistu kabineta prasībām, neatzīstot šīs valdības likumīgumu. Konflikta saasinājumu veicināja ne tikai sarežģītais politiskais stāvoklis Latvijā, bet arī starptautiskais fons – tieši šajā laikā noslēgumam tuvojās Versaļas mierlīguma noslēgšanas process. Sakautajai Vācijai tika izvirzītas smagas prasības, kuras tā vilcinājās pieņemt, un nebija izslēgts, ka starp Antanti un Vāciju atsāksies karadarbība. Iespējams, aiz Landesvēra un Dzelzsdivīzjas daļu aktivitātēm Vidzemē slēpās kādi nozīmīgāki Vācijas revanšistisko aprindu plāni.

Cēsu kauju likteni izšķīra Igaunijas armijas sekmīgā kaujas darbība – pareizi izstrādāts plāns, pietiekamas rezerves un komandieru un viņiem pakļauto daļu kaujas prasme. Salīdzinot ar igauņu spēkiem, latviešu vienības, tikai nesen saformētas no lieliniekiem atbrīvotajā Vidzemē, bija vēl nepieredzējušas, vāji apbruņotas un apmācītas. Pirmajā noslēdzošās kauju fāzes dienā – 21. jūnijā – apakšpulkveža Krišjāņa Berķa komandētais 2. Cēsu kājnieku pulks saņēma spēcīgāko Landesvēra triecienu un tika daļēji izklīdināts. Tomēr spoži sāktais vācu uzbrukums Raunas un Mūrmuižas virzienā kļuva viņiem par slazdu, kad kaujā iesaistījās Igaunijas armijas elites vienības – „Kalevlaste Maleva” un Kuperjanova partizānu bataljoni. Landesvēra avangards tika daļēji ielenkts un bija spiests ar kauju lauzties atpakaļ uz Cēsīm. Saprotot, ka pilsētu noturēt vairs nav cerību, vācieši to atstāja 22. jūnijā, pirms aiziešanas nodedzinot Latviešu biedrības namu. 23. jūnija rītā Igaunijas armijas 6. kājnieku pulka daļas un bruņuvilciens, kā arī Cēsu pulka 9. rota iegāja pilsētā.

Vācieši atkāpās visumā organizēti, ar arjergarda sadursmēm kavējot igauņu un latviešu spēku virzīšanos uz priekšu, līdz 26. jūnijā nostiprinājās Juglas aizsardzības līnijā. Šeit viņi varēja turēties vēl diezgan sekmīgi un ilgi, tomēr bija skaidrs, ka sakāve pie Cēsīm ir izšķīrusi Andrieva Niedras vadītās valdības likteni, kas tajā pašā 26. jūnijā beidza pastāvēt. Kaujas Juglas pozīcijās turpinājās vēl līdz 2. jūlijam, pie tam Igaunijas kara flote iebrauca Daugavas grīvā un īstenoja sekmīgu desanta operāciju Mangaļsalā un Vecmīlgrāvī. Nākamajā dienā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers, atzīstot Kārļa Ulmaņa vadīto pagaisu valdību par vienīgo likumīgo valsts varu Latvijā un nosakot kārtību, kādā vācu Dzelzsdivīziju jāizved no Latvijas, savukārt Landesvēram jāiekļaujas Latvijas armijas sastāvā. Kā zināms, tas vēl ne tuvu neizbeidza jaunās Latvijas Republikas pretstāvi ar reakcionārajiem vācu spēkiem, priekšā vēl bija Bermonta armijas uzbrukums Rīgai, taču Latvijas pagaidu valdībai grūtākais posms – uzturēšanās uz kuģa Liepājas reidā – bija izturēts. 8. jūlijā Ulmanis un viņa valdības ministri nokāpa no kuģa „Saratova” Rīgā.

1886. gada 22. jūnijā piedzima Marģers Skujenieks – cilvēks, kurš stāvējis pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa. Valstsvīrs, kurš pirmās brīvvalsts laikā bijis gan Saeimas deputāts, gan Ministru prezidents, finanšu un iekšlietu ministrs un vēl virkni vadošu amatu savulaik ieņēma Marģers Skujenieks.

Marģeru Skujenieku nevar saukt par harismātisku vai varas ambīcijām piepildītu cilvēku, bet zinātāji viņu sauc par ievērojamu spēlētāju pirmās brīvvalsts politiskajā arēnā, viņš bijis viens no daudzšķautņainākajām, uzņēmīgākajām, zinošākajām un enerģiskākajām personībām, kurš bijis darītājs un nav baidījis no atbildības.

Uzskaitot amatus un pienākumus, ko Skujenieks savulaik uzņēmies, rinda sanāktu gana gara. Viņš bijis Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes vietnieks, Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts, divreiz kļuva par ministru prezidentu, tāpat bijis finanšu un iekšlietu ministrs, visu parlamentārisma periodu bijis arī Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Vadījis arī Latvijas Olimpisko komiteju. Viņa kaislība bijusi statistika, ko viņš prasmīgi izmantojis Latvijas neatkarības idejas aizstāvot. Tieši tāpēc viņš 1919. gadā paša izveidoto Statistikas pārvaldi vadīja līdz pat 1940 .gadam.

Marģers Skujenieks piedzima 1886. gada 22. jūnijā Rīgā, rakstnieka un publicista Edvarta Skujenieka, kurš vairāk gan zināms ar pseidonīmu Vensku Edvarts, un teātra kritiķes, Jura Alunāna brāļa meitas Luīzes Skujenieces ģimenē. Mācījies gan Rīgā, gan Jelgavā, piedalījies 1905. gada revolūcijā, tādēļ bija spiests emigrēt uz Londonu. Studēt ekonomiku devies uz komercinstitūtu Maskavā.

Viņš viens no pirmajiem izvirzīja ideju par Baltijas politisko autonomiju, par to viņu izraidīja no Baltijas guberņām. Pirmā pasaules kara laikā Skujenieks organizēja latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas statistikas nodaļu, kas apliecina, ka statistikai viņa mūžā bija nozīmīga loma, iespējams, tieši tāpēc viņu sauc par valstsvīru ar statistiķa aicinājumu.

Kā pamanāma politiska figūra Skujenieks parādījās pēc 1917. gada Februāra revolūcija, bet jau 1918. gada 17. novembrī Marģers Skujenieks Rīgā jau vadīja latviešu partiju pārstāvju sanāksmi, kuras gaitā tika izveidota Tautas padome, kas nākamajā dienā proklamēja Latvijas Republiku.

Vēsturnieki norāda, ka Skujeniekam nācies būt par premjeru laikā, kad Latviju smagi skāra pasaules ekonomiskā krīze, proti, laikā no 1931. līdz 1933. gadam un zināms, ka vadīt valsti ekonomiskās krīzes laikā ir nepateicīgs darbs. Skujenieks bija spiests darboties krīzes viskritiskākajā punktā. Zīmīgi, ka 30. gadu sākumā, laikā, kad Eiropā auga vilšanās demokrātijā un notika valsts apvērsumi, arī Skujeniekam dzima tamlīdzīga ideja. Viņa domubiedri bija sociāldemokrāts Felikss Cielēns, ģenerālis Jānis Balodis, pulkveži Rūdolfs Klinsons un Jānis Indāns un vēl daži cilvēki, kuriem tuva bija ideja par gatavību uzstāties kopā ar armijas vienībām, pārņemt varu.

Skujenieks pieprasīja, lai šī grupa vispirms izdarītu militāru apvērsumu un tad piedāvātu ministru prezidenta posteni viņam. Tomēr vairākums potenciālā apvērsuma dalībnieku no idejas atteicās. Bet Ulmaņa apvērsuma laikā Skujeniekam bija sava loma, viņu uzaicināja piedalīties Ulmaņa 15. maija apvērsumā un apvērsuma naktī viņš uzturējās apvērsuma štābā – tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā – kopā ar Alfredu Bērziņu, Vilhelmu Munteru, Jāni Balodi un Kārli Ulmani.

Viņš kļuva par Ministru prezidenta biedru bez tiešiem pienākumiem valdībā, kaut vēlējies saņemt iekšlietu vai tieslietu ministra amatu. 1938. gadā, acīmredzot vīlies Ulmaņa attieksmē, viņš valdību pameta. 1940. gada augustā padomju okupācijas vara Marģeru Skujenieku apcietināja, aizveda uz Maskavas cietumiem un 1941. gada 12. jūlijā nošāva.

Marģers Skujenieks par galveno Latvijas vērtību uzskatīja cilvēkus. Tāpēc, atvieglojot Lielās depresijas radītās sekas, īpašu atbalstu viņš piedāvāja bez darba palikušo iedzīvotāju nodarbināšanai. Viņa izdotie statistikas krājumi nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās.

1919. gada 21. jūnijā vācu jūrnieki pie Skapa Flovas Orkneju salās, Ziemeļskotijā, nogremdēja lielāko daļu no britu sagūstītajiem Pirmā pasaules kara vācu flotes kuģiem. Deviņi vācu jūrnieki, kuri šajā incidentā zaudēja dzīvību, uzskatāmi par pēdējiem Pirmajā pasaules karā kritušajiem.

1918. gada 11. novembrī Vācija atzina savu sakāvi Pirmajā pasaules karā, noslēdza pamieru ar uzvarējušajām Antantes valstīm un uzsāka miera sarunas. Cita starpā tika lemts arī par to, kas notiks ar visai ievērojamajiem vācu jūras spēkiem. No uzvarētājiem Francija un Itālija vēlējās iegūt daļu no vācu karakuģiem sev, savukārt Lielbritānija, kurai netrūka savu kuģu, nebūt nebija sajūsmā par šādu potenciālu franču un itāliešu jūras spēku pieaugumu, un uzstāja, ka vācu kuģi jāsagriež lūžņos. Iesākumā bija iecerēts, ka līdz galīgā lēmuma pieņemšanai vācu karakuģus internēs kādā no neitrālajām valstīm, taču Norvēģija un Spānija, pie kurām uzvarētāji šai sakarā vērsās, atteicās. Tad nu karā izdzīvojusī vācu flotes daļa – 11 līnijkuģi, 5 līnijkreiseri, 8 vieglie kreiseri un 50 eskadras mīnu kuģi ar apmēram 20 000 jūrnieku – konvoja pavadībā tika nogādāti galvenajā britu flotes bāzē Skapa Flovā Orkneju salās. Nepatīkamais pienākums komandēt sagūstītos kuģus tika uzticēts ķeizariskās flotes viceadmirālim Ludvigam fon Reiteram.

Pēc noenkurošanās Skapa Flovā apmēram mēneša laikā vairāk nekā trīs ceturtdaļas no vācu jūrniekiem tika nosūtīti uz dzimteni. Atlikušo situācija bija diezgan neapskaužama. Vāciešiem bija liegts doties krastā un arī apmeklēt citus kuģus. Pārtiku piegādāja no Vācijas, un tā bija visai sliktas kvalitātes. Teju vienīgās aktīvās izklaides bija makšķerēšana un jūras putnu ķeršana, kas, starp citu, ļāva nedaudz dažādot pliekano racionu. Britu virsnieki, kuri reizumis apmeklēja Skapa Flovā noenkurotos kuģus, vēstīja, ka uz tiem valdot nomāktība, disciplīnas pagrimums un šokējoša netīrība.

Tikām fon Reiteru sāka sasniegt ziņas par iespējamo vācu flotes sadalīšanu un nodošanu uzvarētāju īpašumā. Domājams, jau visai drīz viceadmirāļa prātā nobrieda apņemšanās to nepieļaut, bet gan vācu kuģus nogremdēt. Briti paredzēja par šādu iespēju, taču nebija diez ko modri, un fon Reiteram izdevās nodot attiecīgas instrukcijas uz visiem viņam pakļautajiem kuģiem. Uzzinājis, ka mierlīguma parakstīšana paredzēta 1919. gada 21. jūnijā, viceadmirālis nolēma šai dienā īstenot savu nodomu. Mierlīguma parakstīšana gan tika atlikta par pāris dienām, taču vācieši savu plānu īstenoja paredzētajā laikā: 21. jūnijā pusvienpadsmitos no rīta uz visiem vācu kuģiem tika pacelti karogi un matroži atvēra kesonu vārstus.

Vācu plāna izdošanos krietni atviegloja tas, ka lielākā daļa britu flotes bija devusies mācībās ārpus bāzes. Iespējams, ka šī neuzmanība pat nebija gluži nejauša. Kad ap pusdienlaiku līnijkuģis „Frīdrihs Lielais” manāmi sasvērās, vācu jūrnieki sāka sēsties glābšanas laivās, briti, pamanījuši nelaimi, metās glābt, ko var, taču viņiem izdevās paturēt uz ūdens tikai trīs mīnu kuģus, savukārt vienu līnijkuģi, trīs vieglos kreiserus un 14 mīnu kuģus nogādāt seklumā un uzsēdināt sēklim. Dažos gadījumos vācieši mēģināja aizkavēt britus, un pēdējie laida darbā ieročus, deviņus nogalinot un 16 ievainojot. Šie Skapa Flovā dzīvību zaudējušie vācu jūrnieki tiek uzskatīti par pēdējiem Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Britu spēku komandieris admirālis Sidnijs Frimentls nekavējās paust viceadmirālim fon Riteram savu sašutumu, taču cits britu admirālis Roslins Vīmss vēlāk izteicās, ka vācu kuģu nogremdēšana bijusi īsta Dieva dāvana, jo ļāvusi uzvarētājiem izvairīties no ķildām par šīs vērtīgās trofejas sadalīšanu.

1837. gada 20. jūnijā pēc Lielbritānijas karaļa Viljama IV nāves troni mantoja viņa brāļameita Viktorija, kurai bija lemts valdīt tolaik varenākajā pasaules impērijā vairāk nekā sešas desmitgades. Lielbritānijas un arī pasaules vēsturē to dēvē par Viktorijas laikmetu.

Tai dienā Kentas princese Viktorija Aleksandrīna, kuru tuvākie radi vēl joprojām uzrunāja bērnu dienu pavārdā Drīna, savā dienasgrāmatā rakstīja:

„Mamma mani pamodināja sešos no rīta un paziņoja, ka ieradušies Kenterberijas arhibīskaps un lords Kaningems un vēlas mani sastapt. Es izkāpu no gultas un izgāju viesistabā (ģērbusies tikai rītakleitā) un viena pati, un ieraudzīju viņus. Tad nu lords Kaningems man darīja zināmu, ka mans nabaga tēvocis, karalis, vairs nav mūsu vidū, un ir izdzisis šorīt, 12 minūtes pāri diviem, un tātad tagad es esmu karaliene.”

Mākslinieks Velss šo notikumu 20. gadsimta sākumā atspoguļojis   gleznā – vasaras rīta saules straume ielauzusies telpā un izgaismo abus cienījamos kungus, anglikāņu baznīcas galvu un lordu kambarkungu, kuri ceremoniāli nometušies uz viena ceļa piemīlīgās troņmantnieces priekšā. Autors nav atturējies tēlot arī kautrīgo sārtumu jaunās dāmas vaigos, kurai tikai pirms nepilna mēneša apritējuši pilni astoņpadsmit. Tagad – 1837. gada 20. jūnijā – Kentas hercoga vienīgā meita kļuva par britu karalieni. Bija sācies Viktorijas laikmets.

Priekšstati par Viktorijas laikmetu saistās pirmām kārtām ar diviem nojēgumiem: britu imperiālismu un tā dēvēto „viktoriāņu morāli”. Kas attiecas uz pirmo – Britu impērijas uzplaukumu – tad šis priekšstats ir pilnīgi pamatots. Viktorijas laikā Lielbritānija sasniedza savas varenības zenītu, kļūdama par jūru valdnieci un izveidoja iespaidīgāko koloniālo impēriju pasaulē. Un runa nav pirmām kārtām par teritoriju, jo līdzās britu īpašumiem, kurus tā laika kartēs tradicionāli krāsoja sārtus, palielus laukumus tur aizņēma arī franču violetais, krievu zaļais un vēl daži citi toņi. Runa ir par kvalitāti: neviena cita nācija nevar lepoties ar tik efektīvu savu koloniālo īpašumu apsaimniekošanu, gūstot no tiem maksimālo labumu. Pie tam briti nepārprotami ir pamanījušies tikt pie leknākajiem koloniālā pīrāga gabaliem; pie resursiem bagātākajām, attīstītākajām un stratēģiski nozīmīgākajām Āzijas un Āfrikas daļām. Protams, tas prasa pamatīgu spēku sasprindzinājumu, un karalienes Viktorijas laikā nepaiet turpat ne diena, kad britu karavīri kaut kur plašajā pasaulē nelietu asinis par savu valsti un karalieni. Tomēr, paradoksālā kārtā, metropoles iedzīvotāju apziņā šis laiks paliek kā ilgstoša miera periods, jo tieši Britu salas šai laikā neatļaujas apdraudēt neviena cita pasaules lielvalsts.

„Viktoriāņu morāle”, savukārt, populārā uztverē joprojām asociējas ar pārspīlētu uzvedības etiķetes un priekšstatu stingrību, ar apspiestām cilvēka dabiskajām tieksmēm un neizbēgamu liekulību. Kā norāda mūsdienu pētnieki, šie priekšstati visumā neatbilst patiesībai un ir radušies, visdrīzāk, tā dēvētajā Edvarda laikmetā – 20. gadsimta sākumā, kad Lielbritānijā valdīja Viktorijas dēls, dzīvespriecīgais pikniķis Edvards VII. Šis laiks pastiprināti uzsvēra savu vitālo atbrīvotību, pretstatot sevi it kā „puritāniskajām” Viktorijas desmitgadēm. Patiesībā pašas karalienes un viņas vīra prinča Alberta uzskati tikai turējās arī mūsdienās joprojām visumā pieņemtajos ģimenes morāles rāmjos. Drīzāk jau šis britu karaļpāris, atšķirībā no priekšgājējiem, skaidrāk apzinājās, ka jaunajā laikmetā šīs pasaules vareno privātā dzīve kļūst arvien pieejamāka sabiedriskajai domai, un tāpēc gan karalim, gan galmam vairāk nākas domāt par morālo stāju.

2018. gada 18. jūnijā, gaišā dienas laikā ASV, Floridā, Maiami piepilsētā nogalina amerikāņu reperi XXXTentacion, kuru tobrīd, divdesmit gadu vecumā droši varēja dēvēt par vienu no nozīmīgākajām repa pasaules figūrām.

Īstā vārdā Džasejs Dveins Rikardo Onfrojs mūzikas karjeru uzsāka 15 gadu vecumā, publicējot savu veikumu mūzikas platformā “soundcloud”, un pavisam drīz viņa dziesma ieguva platīna statusu Amerikā. Pirmais albums, ko reperis izdeva 2017. gadā, gadu pirms savas nāves, jau debijas nedēļā sasniedza otro vietu ASV topā. Trīs mēnešus pirms nāves viņš izdeva otro albumu, kas nokļuva ASV topa pirmajā vietā. Tikmēr vairāki singli no šī albūma nokļuva visvairāk klausīto dziesmu sarakstos. Starp citu, reiz kādā intervijā, jautāts, kā tieši jāizrunā viņa skatuves vārds, atbildējis - ka viņu sauc “iks, iks iks tentacion”.

Dziesma “Sad!” nedēļu pēc repera nāves sasniedza 1. vietu “Billboard Hot 100”, kļūstot par pirmo un vienīgo viņa dziesmu, kas ieguvusi 1. vietu ASV mūzikas topā. 2018. gada decembrī, jau pēc viņa nāves, tika izlaists trešais studijas albums. Reperi, par spīti īsajai karjerai, uzskata par nozīmīgu figūru mūzikā atstājot ievērojamu nospiedumu mūzikas pasaulē, tā piemēram žurnāls “Rolling Stone” uzskata, ka viņš atstājis nozīmīgu muzikālas pēdas.

Reperis ar savu mūziku pievērsis uzmanību garīgajai veselībai, izmantojot stilus un tehnikas, kas nebija raksturīgi tā brīža hiphopam. Viņa dziesmas kāds sauc par savādām, šokējošām, tomēr lielākoties viņa darbi ir emocionāli un viņš tajos runājis gan par depresiju, gan vientulību. Par savu galveno iedvesmas avotu XXXTentacion saucis Kurtu Kobeinu.

Reperis pats gan bijis gana strīdīga figūra – strīdi ar citiem reperiem, skandāli sociālajās vietnēs, reāls uzbrukums fanam, mīļotās sievietes, kura tobrīd bijusi bērniņa gaidības fiziska iespaidošana, tās ir tikai dažas XXXTentacion dzīves epizodes, no kurām daļa beigusies ar arestiem. Vēl puikas gados nosūtīts uz mazgadīgo koloniju par ieroča glabāšanu, tāpat aizturēts un pēcāk pret drošības naudu izlaists brīvībā aizdomās par laupīšanu un uzbrukumu ar ieroci, citkārt arestēts un atbrīvots par drošības naudu par liecinieku iebiedēšanu un grūtnieces fizisku aizskaršanu. Tāpat kādu laiku reperim bijis mājas arests. Principā slavenajam reperim noteikti bija ne mazums naidnieku, kas vēlēja viņam nelabu galu.

Rezultātā 2018. gada 18. jūnijā 20 gadu veco reperi nošāva gaišā dienas laikā Maiami piepilsētā, brīdī, kad viņš iznācis no motociklu veikala. Veikalā reperis bija pavadījis īsu brīdi, runājot ar pārdevēju, uzbrucēji bija sekojuši reperim veikalā, nopirkuši tur maskas, un atstājuši veikalu pirms mūziķa, pamanoties bloķēt izbraukšanu no veikala stāvvietas.

Pulksten 15:55 reperis atstāja veikalu un iekāpa savā 150 tūkstošus ASV dolāru vērtajā BMW, bet kā liecina motociklu veikala novērošanas kameras, tai brīdī uzbrucēji šķērsojuši reperim ceļu prom no veikala, pienākuši klāt noticis neliels cīniņš, kas beidzies ar repera nošaušanu. Pēc tam uzbrucēji no mašīnas salona paņēma “Louis Vitton” somu ar 50 tūkstošiem dolāru skaidrā naudā un aizbraukuši. Pēcāk aizturēja četrus vīriešus.

Tiklīdz internetā tika nopludināta informācija par repera nāvi, vairāki hiphopa mākslinieki savos sociālo tīklu kontos dalījās ar līdzjūtības ierakstiem 20 gadus vecajam reperim, tostarp kā arī tādas lielas zvaigznes kā Kanje Vests, Noa Sairusa, Diplo un daudzi citi. Kanje Vests savā “Twitter” publicēja šādu ierakstu: “Dusi mierā. Es nekad tev netiku pateicis, cik ļoti mani iedvesmoji, kamēr biji šeit. Paldies, ka eksistēji.”

Lai arī XXXTentacion pretrunīgā pagātne ar apgalvojumiem par vardarbību pret viņa stāvoklī esošo draudzeni un citiem noziegumiem radīja dažādas reakcijas fanu vidū, daudziem reperi aizstāvot un apgalvojot, ka pēdējā laikā viņš ir rūpīgi strādājis pie sevis pilnveidošanas un “kļūšanas par labāku personu”.

1939. gada 17. jūnijs ir diena, kad Francijā pēdējo reizi publiski kādam nocērt galvu. Un slepkava Eižēns Veidmans kļūst par pēdējo cilvēku, kurš Francijā tiek publiski giljotinēts.

Pēdējais publiski giljotinētais noziedznieks bija Eižens Veidmans, kuru par vainīgu atzina sešās slepkavībās. Nāvessodu viņam izpildīja 1939. gada 17. jūnijā pie Senpjēra cietuma, Versaļā.

Veidmans piedzima Vācijā, Frankfurtē pie Mainas uzņēmēja ģimenē un zagt viņš sācis jau puikas gados, tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka agri nokļuvis cietumā. Un tieši tur saticis savu kriminālos partnerus. Iznācis no cietuma, viņš kopā ar draugiem Francijā nolaupīja bagātus tūristus, pieprasot izpirkuma maksu. Vienā šādā reizē notika misēklis, un Veidmens upuri nožņaudzis un apraka villas, kurā bija upuri saticis, dārzā. No tā brīža maisam gals bija vaļā. Visas slepkavības bija veiktas mantkārīgos nolūkos un tās notika burtiski ar dažu nedēļu atstatumu, pārsvarā visus upurus Veidmens bija nogalinājis iešaujot pakausī.

Policija slepkavam uz pēdām nokļuva viņa paša nevērības dēļ. Viņš pie viena no upuriem bija aizmirsis savu vizītkarti. Rezultātā policijai izdevās slepkavu aizturēt. Tiesa slepkavam piesprieda nāvessodu, nocērtot galvu.

Publika pirms nāvessoda izpildes esot bijusi tik provocējoša un histēriska, ka Francijas prezidentam Albēram Lebrēnam nācās pieņemt acumirklīgu lēmumu, ka kopš Lielās franču revolūcijas laikiem, nu jau gadu simtiem ierastā tradīcija tikts pārtraukta, jo tā neatbilst civilizētai sabiedrībai.

Jau iepriekšējā vakarā uz gaidāmo izrādi bija sapulcējušies teju desmit tūkstoši ziņkārīgo. Notikumam viņi gatavojās ļoti centīgi, sausus izdzerot visus apkārtnes krodziņus un tavernas, bet īpaši kupli apmeklēti bija tie lokāli, kas atradās netālu no nāvessoda izpildes vietas. Nāvessoda apmeklētāju sacelto troksni un ālēšanos savā cietuma kamerā dzirdēja arī notiesātais. Tikmēr policijai bija izaicinājums atbrīvot vietu giljotīnas uzstādīšanai. Laukumu sāka attīrīt jau no diviem naktī.

Likumsakarīgi, ka iereibusī publika atteicās izklīst, sākās spiešanās un grūstīšanās, kuras laikā ievainojumus guva kāda sieviete. Vietu giljotīnai izbrīvēja tikai pēc papildspēku ierašanās. Nāvessods pēc tradīcijas bija jāizpilda, saulei lecot, taču tas nebija iespējams un to varēja īstenot ar krietni 45 minūšu nokavēšanos, plkst. 4.32.

Tiesa, tolaik baumoja, ka vilcināšanās tomēr notikusi nevis blakusapstākļu dēļ, bet apzināti, lai iestātos vajadzīgais apgaismojums kvalitatīvu foto uzņemšanai laikrakstu vajadzībām. Atradās arī tādi, kas centās izlīst cauri policijas ķēdei un iemērkt kabatlakatiņus sodītā asinīs. Vēlāk atklājās, ka  kāds bija nāvessoda gaitu slepus caur logu filmējis.

Versaļas scēnas bija tik šokējošas, ka premjerministrs Eduārs Deladjē jau 24. jūnijā parakstīja rīkojumu turpmāk nāvessodus izpildīt tikai ieslodzījuma vietās, prom no publikas. Tādējādi pagāja gandrīz 150 gadi, lai Giljotinas radītāja sākotnējās humānās vēlmes tiktu īstenotas – proti, viņa vēlme bija  izpildes procesu paturēt noslēpumā, tālu prom no ziņkārīgo acī.

Pati giljotīna palika kā valsts apstiprināts nāvessoda izpildes veids līdz 1981. gadam, kad Francijā tika atcelts nāvessods. Pēdējo reizi giljotīna Francijā tika iedarbināta 1977. gada 10. septembrī, kad nāvessodu piesprieda 28 gadu vecam tunisietim, kuru notiesāja par savas paziņas, 21 gadu vecas sievietes, spīdzināšanu un nogalināšanu.

1925. gada 16. jūnijā dibināta PSRS slavenākā pionieru nometne – "Artek".

Padomju laikos "Artek" bija populāra un prestiža pionieru nometne. To atvērta 1925. gadā Gurzufas pilsētā pie Melnās jūras Krimas pussalā un ik gadu brīvdienas nometnē pavadīja 27 000 bērnu. Savu nosaukumu tā ieguva, pateicoties vietai, kur tā atradās. Nometne veidota Artek upes krastā. Bet par to, kāpēc upi sauc tieši tā, ir vairākas versijas. Daži pētnieki atsaucas uz grieķu vārdiem lācis ‘arktos’ vai paipalas ‘ortukia’. Nometnē tika attīstīta versija par paipalām, pat tika sacerēta dziesma – "Artek – paipalu sala". Un tieši šī izcelsme aktīvi kultivēta nometnes dalībnieku un darbinieku leksikā.

Sākotnēji šai vietā bija ierīkota sanatorija bērniem, kuri sirga ar tuberkulozi. To savulaik izveidoja Krievijas Sarkanais krusts. Par to, ka tā kļūst par pionieru nometni, paziņoja divus gadus pēc pionieru kustības dibināšanas, 1924. gada novembrī, Maskavas pionieru svētkos.

Un nepilnu gadu pēc šī paziņojuma nometne durvis vēra  pirmajiem viesiem. Tas notika 1925. gada 16. jūnijā. Pirmajā "Artek" maiņā bija 80 bērnu no Krimas, Ivanovas Voņezenskas un Maskavas. Nākamajā vasarā jau uzņēma viesus no Vācijas, bet trīsdesmito gadu vidū uz Arteku ciemos brauca pilsoņu kara plosītās Spānijas bērni.

Sākotnēji nometnē dalībnieki dzīvoja teltīs. Saplākšņu mājas parādījās dažus gadus vēlāk.  Padomju skolēnu vidū ceļojums uz Arteku tika uzskatīts par prestižu balvu, to nopelnīt varēja vien paši labāki – lai nokļūtu "Artekā", vērtēja gan mācību sasniegumus, gan piedalīšanos pionieru aktivitātēs, protams, laba uzvedība bija viens no priekšnoteikumiem.

Nometnē bija vairāki veselības centri, 150 ēku dažādām norisēm, filmu studija "Artekfilm", skola, stadions, vairāki peldbaseini un rotaļu laukumi. Ciemos pie padomju centīgajiem pionieriem uz nometni brauca gan kosmonauti Jurijs Gagarins un Valentīna Tereškova, vadoņi Ņikita Hruščovs un Leonīds Brežņevs, Indijas premjerministre Indira Gandija, šahists Mihails Tāls, amerikāņu pediatrs, kurš pirmais studēja psihoanalīzi, lai izprastu bērnu vajadzības, Bendžamins Spoks un daudzi citi pasaules tā laika padomju varai draudzīgie  ievērojamie, tostarp vēstures liecībās minēts, ka "Artekā" ciemojusies amerikāņu meitene Samanta Smita,  skolniece un miera aktīviste no Meinas štata, kas kļuva slavena ASV un PSRS Aukstā kara laikā.

Tā, kā ceļa zīmi uz "Arteku" varēja nopelnīt paši labākie un čaklākie, tad, protams, šī bija vieta, kur tika aktīvi domāts par to, kā šo vietu padarīt par topošo komjaunatnes aktīvistu kadru kalvi, priekšplānā izvirzot patriotiskās, politiskās un ideoloģiskās audzināšanas funkcijas. Arvien biežāk lēmumi par nometnes darbu tika pieņemti partijas augstākajā līmenī, līdz pagājušā gadsimta 50. gadu beigās to nodeva Komjaunatnes centrālās komitejas pārraudzībā.

Padomju Savienībai sabrūkot, "Arteks" nonāca Ukrainas īpašumā, līdz par 2014. gadam tajā bez maksas vai subsidēti atpūtās apdāvināti bērni, invalīdi, bāreņi un bērni no trūcīgām ģimenēm. 

2008. gada nogalē "Arteks" bija nonācis finansiālās grūtībās, pirms tam izskanēja ziņas, ka nometni varētu pārveidot par nacionālās olimpiskās komandas treniņu bāzi, kad to neizdevās realizēt, izskanēja ziņas, ka nometni varētu slēgt uz visiem laikiem. Brīdī, kad tās vadītājs pieteica bada streiku un protestus rīkoja bijušie "Arteka" dalībnieki, Ukrainas parlaments norakstīja parādus, veica virkni izmaiņu likumos un nometne turpināja darboties.

Pēc Krimas aneksijas 2014. gadā nometnes rīkotāji Ukrainā pārcēlās Buukovelu Karpatos un izveidoja jaunu nometni, kamēr iebrucēji, nometnē ieguldot miljoniem rubļu, centās  to atkal padarīt par vietu, kas atgādinātu bijušos laikus.

1905. gada 15. jūnijā Liepājas kara ostā notiek matrožu sacelšanās. Iemesls – bojāts ēdiens un virsnieku patvaļa. Nemieru laikā tiek ievainoti astoņi un nošauti divi matroži. Sacelšanos apspiež un apcietina 137 matrožus.

Nākamajā rītā pēc nemieriem Liepājas kara ostas žandarmērijas priekšnieka vietas izpildītājs štabrotmistrs Horvāts sūtīja telegrammu Kurzemes guberņas žandarmērijas pārvaldei. Tās ziņojuma teksts bija šāds: “Pagājušā naktī bija visu sešu ekipāžu bruņots dumpis. Šaušana ar zalvēm visos virzienos. Ir ievainotie un nogalinātie. Daļa dumpinieku izrāvās uz Liepāju. Izsaukts karaspēks. Ieročus nepielietojām. Pagaidām kluss, vientuļi šāvieni, iemesls - slikta pārtika. Pēterburgai ziņots.”

Nemieri iesākās 1905.gada 15. jūnija vakarā, kad pirmās ekipāžas matroži sašuta par to, ko ieraudzīja nākamajai dienai paredzētajā pārtikā. Viņu uzturam bija atvesta tārpaina gaļa. Pirmais, ko matroži darīja, devas pie dežurējošā mičmaņa Tarhova,  nostājušies pagalmā pieprasīja izsaukt ekipāžas komandieri - pirmā ranga kapteini Volčaski. Tai dienā ostā dežurēja 15. ekipāža, un tās pirmā ranga kapteinis Kuprejanovs pavēlēja izsaukt apbruņotas savas ekipāžas rotas un kopā ar Volčaski ieradās pie pirmās ekipāžas. Matroži abiem kapteiņiem izteica savas pretenzijas, bet tie, uzklausīšanai beidzoties, pieprasīja pārtraukt nekārtības un vairākus matrožus lika ieslodzīt karceros.

Kuprejanovs savā ziņojumā rakstīja: “Gaļa, ko es apskatīju, patiešām bija nelāga izskata, bet tumsā tārpus es tajā neredzēju un arī sevišķi nepūlējos tos saskatīt. Par savu pirmo pienākumu uzskatīju nekārtību pārtraukšanu.”

Ostas komandieris Ireckis, kad ieradās karaspēka papildspēki, pēc dažām dienām šifrētā telegrammā Jūras lietu ministrijai ziņoja, ka ir sastādījis ar pulka komandieri dislokāciju un sīki iepazīstinājis viņu ar ostas izvietojumu tādam gadījumam, ja pūlis, proti, strādnieki pievienotos matrožiem. Vienlaikus viņš pārliecināja katru ekipāžu atsevišķi izdot vadoņus, apsolot cara apžēlošanu tiem, kuri savus grēkus nožēlotu. Tiesa, viņš atzina, ka par nemieru aizsākušo pirmo ekipāžu neesot nekādu cerību. Vēl telegrammā ostas komandieris pieprasa sodīt vainīgos kara lauka tiesā, piebilstot, ka viņam gan esot jārīkojas ļoti uzmanīgi, jo viņa pakļautībā ir vien 740 kājinieku un divi kavalērijas eskadroni iepretim četriem tūkstošiem matrožu, un vēl jau nevar aizmirst par Liepājas ostas strādniekiem, kuri jebkurā brīdī būtu gatavi pievienoties matrožiem.

Rezultātā ziņojums, kas datēts ar 1905. gada augustu vēsta par šādu iznākumu.

“Ostā kluss. Izplatīto uzsaukumu paraugus izsūtu. Tiesa apspriedās gandrīz 24 stundas un piesprieda astoņiem matrožiem nāves sodu, 19 - katorgas darbu, vienu nodeva disciplinārajā bataljonā, 26 sodīja ar piecām diennaktīm arestā, - 80 attaisnoja. Spriedums nosūtīts kara ministram apstiprināšanai. Ostas  priekšnieks veic pašus nopietnākos pasākumus, lai neļautu pūlim traucēt izpildīt spriedumu.”

Sākās plaši protesti, kuru rezultātā 80 no 137 tiesājamiem attaisnoja, bet astoņiem matrožiem, kam tiesa bija piespriedusi nāves sodu, to nomainīja pret katorgu. Pēc kara ministra rīkojuma 1300 matrožu no Liepājas nosūtīja uz Pēterburgu, kur viņus ieskaitīja kājnieku rindās. Šis bija vienīgais nemiera gadījums krievu karaspēkā visa Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā.

Šodien aprit 81. gadskārta kopš padomju okupācijas režīma veiktās masu deportācijas no Baltijas valstīm 1941. gada 14. jūnijā. Šī akcija bija daļa no masu represiju politikas, kuru savas pastāvēšanas laikā piekopa staļiniskais režīms.

Tā dēvētā 1941. gada jūnija deportācija bija viena no plašākajām staļiniskā režīma veiktajām iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas akcijām gan deportēto skaita, gan aptvertās teritorijas ziņā. Tā skāra visas teritorijas, kuras Padomju Savienība bija sagrābusi 2. pasaules kara sākumposmā. Jūnija deportācijām pieskaita izsūtīšanas no Rietumukrainas, kas notika 1941. gada 22. maijā; tām sekoja deportācija no Moldāvijas naktī no 12. uz 13. jūniju, deportācijas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas 14. jūnijā un, visbeidzot, deportācija no Baltkrievijas rietumu apgabaliem naktī no 19. uz 20. jūniju. Dati par kopējo deportēto skaitu dažādos avotos mēdz atšķirties, tomēr visbiežāk tiek minēts, ka deportēto skaits no Igaunijas pārsniedzis 10 000, no Latvijas – 15 000, no Lietuvas – 18 000, no Moldāvijas – 30 000, no Ukrainas – 11 000 un no Baltkrievijas – 20 000. Tātad pavisam aptuveni 107 000 cilvēku. Var piebilst, ka no Polijai atņemtās Ukrainas un Baltkrievijas daļas jau iepriekšējā – 1940. gadā – bija deportēti apmēram 276 000 poļu, kamēr Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Moldāvijai šī bija pirmā masu represiju akcija.

Var šķist paradoksāli, taču vēsturniekiem joprojām nav izdevies atrast dokumentāri fiksētu padomju iestāžu lēmumu par jūnija deportāciju īstenošanu. Līdz ar to mēdz atšķirties ziņas par tām sabiedrības grupām, pret kurām šīs deportācijas vērsās. Kā nozīmīgākās izsūtāmo kategorijas tiek minēti pretpadomju partiju un organizāciju dalībnieki (pie kam par „pretpadomju” varēja tikt uzskatīta jebkura nekomunistiska organizācija); bijušie žandarmi, policijas un cietumsardzes virsnieki, muižnieki, lieltirgotāji, fabrikanti, augstākie valsts ierēdņi un armijas virsnieki, Krievijas pilsoņkara balto armiju virsnieki un brīvprātīgie, kā arī visu uzskaitīto personu kategoriju ģimenes locekļi; tāpat salīdzinoši neliels skaits kriminālnoziedznieku, taču atsevišķos avotos tiek minētas vēl vairākas citas personu grupas, piemēram, personas ar plašiem ārvalstu sakariem, kā esperantisti, filatēlisti, radioamatieri. Saskaņā ar sākotnējo plānu, tā dēvētos „ģimenes galvas”, kuru darbība bija izsūtīšanas iemesls, bija paredzēts ieslodzīt speciālās karagūstekņu nometnēs, savukārt viņu ģimenes nosūtīt uz nometinājuma vietām lielāko tiesu Padomju Savienības Āzijas daļā. Uz labošanas darbu nometnēm, plaši pazīstamām ar nosaukumu GULAG, sākumā bija paredzēts sūtīt tikai kriminālnoziedzniekus, taču vēlāk tur nokļuva arī visi citi arestētie – iespējams, plāni mainījās nedēļu pēc izsūtīšanas sākušās karadarbības rezultātā.

Jūnija deportāciju akcija visnotaļ iekļaujas represiju politikā, kādu Staļina režīms piekopa jau kopš 30. gadu sākuma. Kā arguments šīm represijām bija kalpojis gan sociālais statuss, kā vairāk nekā 2 500 000 kulaku izsūtīšanai 30. gadu 1. pusē, tā etniskā piederība – kā „Lielā terora” akcijās pret Padomju Savienībā dzīvojošajiem cittautiešiem, tai skaitā latviešiem 30. gadu 2. pusē. Reizēm šais represijās varēja samanīt tā dēvētās „pierobežas tīrīšanas” motīvu – padomju režīmam sevišķi bīstamas šķita etniskās minoritātes, kas apdzīvoja pierobežas rajonus potenciālo konfliktu zonās. Šajā sakarā tiek piesaukts tobrīd jau nepārprotami briestošais Padomju Savienības un Vācijas konflikts. Tomēr, jādomā, 1941. gada jūnija deportācijās būtiskākais ir cits motīvs – tā ir staļiniskā režīma vēlme sovjetizēt jauniegūtās teritorijas, sagraujot tajās līdz tam pastāvējušo sabiedrības struktūru un attiecības. Tāpēc deportāciju galvenais mērķis bija sabiedrības elite – tie, kuri visdrīzāk varētu pretoties jaunajai dzīves kārtībai.