Šī diena vēsturē

1525. gada 13. jūnijā Reformācijas kustības aizsācējs Mārtiņš Luters apņēma sievu – bijušo mūķeni Katrīnu fon Boru. Laimīgā laulībā abi nodzīvoja nākamos 20 gadus.

1523. gada aprīlī kāds Vitenbergas universitātes students rakstīja savam draugam: „Nupat nesen pilsētā iebrauca pilns vezums jaunu vestāliešu, kuras visas precēties grib vairāk nekā dzīvot. Dievs dod viņām tikt pie vīriem, citādi vēl gadīsies kas nelabs.” Par vestālietēm – romiešu dievietes Vestas šķīstajām priesterienēm – šis literāts nodēvēja vairākas mūķenes, kuras, zivju tirgotāja orē slēpdamās, bija aizmukušas no cisterciešu klostera. Vēl nieka desmit gadus agrāk tā būtu bijusi neiedomājama situācija, taču tagad pāri Vācu ķeizarvalstij pūta Reformācijas pārmaiņu vēji, kuri ne vienai vien mūķenei lika pārskatīt savu dzīves programmu. Vitenbergā mītošais ticības atjaunotnes pravietis Mārtiņš Luters sprediķoja, ka laulība ir Dievam tīkamākais cilvēka statuss, kas ne ar ko nav sliktāks par celibātu. Arī minēto mūķeņu bēgšana bija doktora Lutera organizēta, un ar viņa gādību visas šīs katoļu baznīcas dezertieres pāris gadu laikā arī tika vai nu pie vīra, vai pie nodarbošanās, kas tām ļāva sevi uzturēt. Visas, izņemot vienu. Saksijas muižnieku atvase Katrīna fon Bora nekādi nevarēja izvēlēties sev sirdij tīkamu līgavaini, kaut gan pāris visai pieņemami kandidāti bija viņu bildinājuši. Reiz, runādamās ar Lutera tuvāko draugu Nikolausu fon Amsdorfu, jaunava esot izteikusies, ka ja nu izietu par sievu, tad vai nu pie Amsdorfa, vai arī pie doktora Lutera. Kā risinājies tālākais precību process, par to drošu ziņu trūkst, taču rezultāts ir vispārzināms: Mārtiņš Luters un Katrīna fon Bora salaulājās Vitenbergā 1525. gada 13. jūnijā.

Laulību brīdī Mārtiņam bija 41, bet Katrīnai – 26 gadi. Vispārpieņemts ir uzskats, ka tās bijušas drīzāk aprēķina laulības. Katrīnai vīru vajadzēja, savukārt doktors Luters, visdrīzāk, juta zināmu atbildību par jauno dāmu un bija nobriedis arī paša dzīvē īstenot to, ko sludinājis. Laulība, balstīta kopīgā pārliecībā un savstarpējā cieņā, izrādījās stipra un pēcnācējiem svētīta. Katrīna laida pasaulē trīs dēlus un trīs meitas, no kurām pilngadību gan piedzīvoja tikai viena. Sieva uzņēmās teju visas rūpes par pamatīgo saimniecību – Lutera īpašumā nodoto bijušo augustīniešu klosteri Vitenbergā un lauku mājām, kur tika turēts liels ganāmpulks un ierīkots alus brūzis. Pateicoties Katrīnas pūliņiem, ģimenes īpašumi sāka dot pieklājīgus ienākumus, nodrošinot ne vien kuplo ģimeni, bet arī studentu un citu viesu uzņemšanu, kuri pastāvīgi uzturējās Luteru namā. Saprotams, ka visus daudzos pienākumus Katrīna nespētu sekmīgi veikt, ja viņai nebūtu gana spēcīgs un neatkarīgs raksturs. Cik noprotams, abu laulāto starpā valdījušas līdzsvarotas, taču nebūt ne allaž cukursaldas attiecības. Kā esot izteicies pats Luters: „Ja jau es spēju izturēt cīņu pret nelabo, grēku un aptumšotu apziņu, tad ar aizkaitinājumu, kuru raisa Katija fon Bora, es jau nu varu tikt galā.”

Luteru pāris nodzīvoja laulībā vairāk nekā divdesmit gadus – līdz Mārtiņa nāvei 1546. gadā. Diemžēl pēc vīra aiziešanas Katrīnai iestājās grūti laiki. Vitenbergas īpašumi droši vien ļautu savilkt galus, taču tai pašā gadā uzliesmojušais karš starp protestantisko Šmalkaldes līgu un vareno katoļu imperatoru Kārli V Hābsburgu aizdzina atraitni bēgļu gaitās. Viņa gan atgriezās, taču atrada īpašumus izpostītus un bija spiesta dzīvot lielā trūkumā. Par laimi, bērni jau bija pieauguši un nostājušies paši uz savām kājām. Bet tad nāca 1552. gada neraža un mēra epidēmija, kas lika atkal doties prom no Vitenbergas. Šī brauciena laikā notika negadījums, Katrīnai iekrītot no ratiem ūdens pilnā grāvī. Viņa saslima un dažus mēnešus vēlāk 53 gadu vecumā mira.

„Šekspīra Globusa teātris” ir iespējami precīzi rekonstruēta 16./17. gs. mijas teātra ēka Londonā – kādreizējās Viljama Šekspīra skatuves atdarinājums. Savu darbību teātris uzsāka 1997. gada 12. jūnijā.

„Ir milzu teātris šī pasaule, un visi ļaudis tajā – aktieri.” Droši vien arī šīs hrestomātiskās Viljama Šekspīra rindas no komēdijas „Kā jums tīk” skanējušas no „Globusa” teātra skatuves, kura tik cieši saistīta ar ģēnija dzīvi un daiļradi.

Šekspīrs bija viens no „Globusa” līdzīpašniekiem, un tieši šai skatuvei tapa viņa dižākie darbi – „Jūlijs Cēzars”, „Hamlets”, „Otello”, „Karalis Līrs”, „Venēcijas tirgotājs”, „Makbets” un citi. „Globusa” trupu vadīja izcilais traģisko varoņlomu tēlotājs Ričards Bērbidžs, tajā darbojās savā laikā slavenie komiķi Vils Kemps un Tomass Poups, vēlākie Šekspīra pirmā rakstu izdevuma sastādītāji Džons Hemingss un Henrijs Kondels, un arī pats Šekspīrs, pēc visa spriežot, spēlējis uz skatuves.

Līdz 1597. gadam trupa apdzīvoja pašu būvētu teātra ēku Šordičā, Londonas austrumdaļā. Kad zemes gabala nomas līgums tuvojies beigām, īpašnieks, kāds Džils Allens, atteicies to pagarināt, pie kam uzstājis, ka teātra ēka tagad uzskatāma par viņa īpašumu. 1598. gada Ziemassvētkos, kad Allens bija devies svinēt savos lauku īpašumos, aktieri, pieaicinājuši strādniekus un tolaik pazīstamo Londonas namdari Pīteru Strītu, četrās dienās nojauca koka celtni un visas detaļas aizgādāja prom. Allens mēģināja tiesāties, taču zaudēja. Nākamajā gadā, izmantojot iepriekšējās ēkas būvkonstrukcijas, tapa jauna celtne Sautvorkā. Šodien tas ir pats Londonas centrs iepretim Sitijai, taču tolaik tas bija reti apbūvēts mitru piekrastes pļavu un dārzu nogabals pie pilsētas robežas. Kā vairums tā laika Anglijas teātru, ēka bija tikai daļēji apjumta: jumts sedza sēdvietu galerijas un skatuvi; būves viducī bija atklāts pagalms, kur, kājās stāvot, izrādi skatījās lētāko biļešu īpašnieki. Šajā namā „Globuss” piedzīvoja savu zelta laikmetu un arī ugunsnelaimi 1613. gadā, pēc kuras jau nākamajā bija gatava jauna ēka.

Šekspīrs, domājams, ap 1610. gadu pamatā pārcēlās uz savu īpašumu Stretfordā pie Eivonas, kur arī beidza savas šīs zemes gaitas 1616. gadā. „Globuss” turpināja savu darbību līdz 1642. gadam, kad Anglijas pilsoņu kara laikā ar Parlamenta lēmumu visi teātri tika slēgti. Dažus gadus vēlāk ēku nojauca.

Tomēr „Globusa” vēsture ar to nebeidzās. Par to jāpateicas amerikāņu aktierim Semam Vanameikeram, kurš pagājušā gadsimta 50. gados pārcēlās uz Lielbritāniju un kļuva apsēsts ar ideju atjaunot Šekspīra laika „Globusu” tā oriģinālajā vietā un izskatā. Sākotnēji nebija īsti skaidrs, kur tieši atradusies Šekspīra laika ēka. To atklāja arheoloģiskie izrakumi 1989. gadā. Tad arī noskaidrojās, ka šajā vietā teātri atjaunot nebūs iespējams, jo te atrodas vēsturiska 18. gs. apbūve. Šī vieta izrādījās arī krietni tālāk no upes, nekā tas redzams 17. gs. zīmējumos, jo Temza tolaik bijusi platāka.

Tad nu „Globusa” atjaunošanai tika izraudzīts laukums apmēram 230 metru attālumā no kādreizējā. Nekādu autentisku projektu vai plānu atjaunotāju rīcībā nebija. Arhitekts Teo Krosbijs un būvinženieri no sera Edmunda Hapolda biroja pētīja gan visu, kas bija atrodams par „Globusu” un citu Elizabetes laikmeta teātru iekārtojumu, kā arī citas līdz mūsdienām saglabājušās 16. un 17. gs. būves. Tomēr atjaunotā ēka tiek atzīta par visumā autentisku. Tā celta no ozolkoka, izmantojot senatnīgo būvdetaļu savienošanas tehniku; apjumta ar niedru jumtu – pirmo Londonā kopš 1666. gada, kad pēc Lielā Londonas ugunsgrēka šādi jumti tika aizliegti. Pirmie skatītāji uz Šekspīra vēsturiskās lugas „Henrijs V” izrādi rekonstruētajā „Globusā” pulcējās 1997. gada 12. jūnijā.

1509. gadā Anglijas karalis Henrijs VIII salaulājas ar savu pirmo sievu Aragonas Katrīnu. Diemžēl laulības nebija īsti laimīgas, un šis apstāklis izšķiroša ietekmēja ne vien uz Henrija un Katrīnas likteni, bet visu Anglijas un Eiropas vēstures gaitu.

1509. gada 11. jūnijā Griničas baznīcā, kas atradās netālu no Anglijas karaļu vasaras rezidences, notika samērā klusa laulību ceremonija, par kuru zināja tikai ierobežotas galma aprindas. Karalis Henrijs VIII – tobrīd vēl septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kurš tikai nepilnus divus mēnešus iepriekš bija kāpis tronī, – ņēma par sievu Spānijas karaļnama atvasi Aragonas Katrīnu. Piecus gadus vecāka par savu zaļoksnējo vīru, karaļa izredzētā bija apburoša pašā jaunības plaukumā. Laikabiedri raksturoja Katrīnu kā daiļavu, ar kuru retā spējot sacensties. Laulības bija tik klusas, visdrīzāk, tādēļ, ka Henrijs precēja sava brāļa, agri mirušā Velsas prinča Artura atraitni. Katoļu baznīcas likums liedza precēt savu brāļu atraitnes, tomēr politiski šīs laulības bija nepieciešamas un gribētas, tāpēc pāvests ar īpašu bullu pasludināja šo savienību par likumīgu un pieņemamu. 1509. gada Vasaras saulgriežos jaunais pāris tika svinīgi kronēts Vestminsteras abatijā – nu jau ar visu nepieciešamo krāšņumu un vērienu, un Londonas pūļa sajūsmas gavilēm.

Sākotnēji šķita, ka Aragonas Katrīna savā laulībā būs tikpat laimīga kā viņas māte, Kastīlijas karaliene Izabella, kuras laulības ar Aragonas karali Ferdinandu lika pamatus modernajai Spānijai. Katrīna prata taktiski un laipni iespaidot savu jauno vīru, kura raksturā jau tobrīd izpaudās vēlāk tik sakāpinātā stūrgalvība un egoisms. Viņa sevi pierādīja kā uzticamu un cienīgu partneri valsts lietās, pat aizstādama Henriju, kad viņš vadīja karagājienu pret Franciju, un šai laikā atsizdama skotu uzbrukumu Anglijas ziemeļiem. Tomēr vienā ziņā karaļpāris bija nelaimīgs. Katrīnas pirmā grūtniecība, kas iestājās jau drīz pēc laulībām, beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām un bērna zaudēšanu. Gadu vēlāk dzimušais dēls nodzīvoja tikai dažas nedēļas. Līdzīgs iznākums bija vēl trim no četrām nākamajām karalienes grūtniecībām; tikai priekšpēdējais bērns – septītajā laulības gadā dzimusī princese Mērija – bija veselīga un izdzīvoja. Tikmēr karalis Henrijs bija vai apsēsts ar vēlmi sagaidīt vīriešu kārtas troņmantnieku. Un tā nebija gluži tikai karaļa kaprīze – Anglijas karaļnama likumi gan neliedza troni ieņemt arī sievietei, tomēr tā laika sabiedrībai tas būtu nopietns pārbaudījums, kas varēja beigties pat ar jukām un brāļu karu.

Laulības piecpadsmitajā gadā Katrīnas skaistums jau bija krietni pabālējis, savukārt Henrijs ieskatījās viņas galma dāmā Annā Boleinā, kurai toreiz bija ne vairāk kā divdesmit pieci. Bet Katrīna laulības šķiršanai nepiekrita, tāpat kā pāvests, kura nostāju lielā mērā diktēja Katrīnas māsasdēla, varenā Hābsburgu imperatora Kārļa V griba. Un tad Henrijs izdarīja to, ko retais būtu sagaidījis pat no viņa: viņš tomēr apprecēja Annu Boleinu, viņa nule ieceltais Kenterberijas arhibīskaps pasludināja laulības ar Katrīnu par spēkā neesošām, savukārt Henrijs paziņoja, ka Anglijas baznīca vairs nepakļaujas Romas pāvestam un tās galva ir Anglijas karalis. Katrīna tika izraidīta no galma un mūža pēdējos gadus pavadīja kādā laika zoba sagrauztā un nomaļā pilī, līdz pat pēdējai stundai uzskatīdama sevi par vienīgo likumīgo Anglijas karalieni. Henrijs pārdzīvoja savu pirmo sievu par vairāk nekā desmit gadiem, precējās vēl četras reizes, pie kam divas no viņa sievām pēc karaļa pavēles beidza dzīvi uz ešafota.   

Attēls - Hansa Holbeina jaunākā darbs.

Novatoriskā un vēlāko laikmetu komponistu un kritiķu augsti vērtētā Riharda Vāgnera opera „Tristans un Izolde” savu pirmizrādi piedzīvoja Bavārijas Karaliskajā operteātrī Minhenē 1865. gada 10. jūnijā. Operas libretā var saskatīt arī komponista biogrāfijas motīvus.

1849. gadā toreizējās Saksijas karalistes galvaspilsētā Drēzdenē notika sacelšanās – viens no pēdējiem revolūciju viļņa, saukta par Tautu pavasari, uzliesmojumiem Eiropā. Revolucionārajos notikumos bija iejaukts arī Drēzdenes operteātra diriģents Rihards Vāgners, kuram nācās steigšus pamest Saksiju un patverties Šveicē. Šeit, Cīrihē, komponistam deva mājvietu viņa talanta cienītājs, bagātais zīda tirgotājs Oto Vēzendoks. Te bija teju ideāli apstākļi radošam darbam, taču ne mierpilnai dzīvei, jo jau drīz skaņraža dvēseli saviļņoja mīlas jūtas pret Vēzendoka kundzi, rakstnieci Matildi Vēzendoku. Pēc visa spriežot, jūtas bijušas abpusējas, lai gan nav nekādu ziņu, ka tās nonākušās tālāk par platonsikām. Diemžēl tās izrādījās liktenīgas Vāgnera pirmajai laulībai, jo kāda Matildei Vēzendokai adresēta vēstulīte, kas nonākusi Vāgnera kundzes Minnas rokās, bijusi par iemeslu kritiskajam ģimenes skandālam. Taču tās atstājušas paliekamas pēdas pasaules opermūzikas vēsturē, jo Vāgners uz laiku nolicis malā savu grandiozāko ieceri – „Nībelunga gredzenu” – un pievērsies citam viduslaiku literatūras sižetam: 12. gs. vācu autora Strāsburgas Gotfrīda bruņinieku romānam „Tristans un Izolde”.

Gotfrīda apstrādātā viduslaiku leģenda vēsta traģisku mīlas stāstu. Bruņinieks Tristans sava senjora, Kornvolas karaļa Marka uzdevumā dodas pāri jūrai uz Īriju, lai pārvestu valdniekam līgavu – daiļo princesi Izoldi. Starp bruņinieku un princesi uzliesmo mīlas jūtas, kurām abi nespēj pretoties, un šo situāciju izmanto Tristana nelabvēlis bruņinieks Melots, kurš nodod mīlētājus un uzbrūk Tristanam, viņu smagi ievainojot. Izolde, kura ir arī dziedniece, mēģina glābt mīļoto, taču Tristans izvēlas nāvi, un Izolde seko savam mīļotajam aizsaulē.

Tāds, dažos teikumos atstāstīts, ir librets, kuru Vāgners izvērsis trīs apjomīgos cēlienos. Sižetā var sazīmēt autobiogrāfiskas paralēles, cēlajā karalī Markā saskatot Vēzendoka kungu, daiļajā Izoldē – viņa sievu Matildi, savukārt pretrunīgu jūtu plosītajā varonī Tristanā – pašu Vāgneru. Kā visām savām operām, arī šai libretu rakstīja komponists pats. Esot bijusi reize, kad libreta fragmentu lasījumā Vēzendoku namā bijušas klāt trīs Vāgnera liktenī nozīmīgas sievietes: viņa toreizējā sieva Minna, viņa tā brīža kaislība un mūza Matilde un viņa nākamā sieva Kozima fon Bīlova, kuras pirmajam vīram, diriģentam Hansam fon Bīlovam bija lemts diriģēt operas „Tristans un Izolde” pirmatskaņojumu Bavārijas Karaliskajā teātrī Minhenē 1865. gada 10. jūnijā.

Līdz operas pirmizrādei bija visai ērkšķains ceļš. Drēzdenes, Veimāras, Prāgas un Vīnes operteātri atmeta ieceri realizācijas procesā, un „Tristans un Izolde” ieguva „neiestudējama darba” reputāciju. Tikai aizrautīgā mākslu mīļotāja, Bavārijas karaļa Ludviga II atbalsts galu galā ļāva operai piedzīvot pirmiestudējumu. Vien pamazām opera ieguva pelnīto kritikas novērtējumu kā muzikāli novatoriska, jaunus harmonijas paņēmienus izmantojoša kompozīcija. Tā ietekme saskatāma Gustava Mālera, Riharda Štrausa, Albana Berga, Arnolda Šēnberga un Bendžamina Britena mūzikā. Sevišķi bieži piesaukta ir Izoldes ārija „Mīlas nāve” – mirušā mīļotā apraudāšana, pirms sekot viņam veļu valstībā.

1895. gada 9. jūnijs Pārdaugavā, Torņakalnā, toreizējā Kleina parkā tika atvērts vasaras teātris "Arkādija". Pavisam 1895.gada vasarā teātrī "Arkādija" notikušas 11 izrādes. Vēlākos gados šeit teātra izrādes vairs nav notikušas.

Arkādijas parks saukts arī par Arkādijas dārzu atrodas starp Ojāra Vācieša un Friča Brīvzemnieka ielām un Rīgas - Jūrmalas dzelzceļa līniju. Parka platība ir 6,2 ha. Šo teritoriju rīdzinieki jau sen bija iecienījuši kā atpūtas vietu. 1794. gadā te ierīkoja izpriecu vietu vienkāršajai tautai, tur notika atrakcijas, teātra izrādes un Līgo svētki.

Arkādijas parku, kam oficiālais nosaukums līdz pat Pirmajam pasaules karam bija Torņkalna parks, izveidoja prūšu ģenerālkonsuls fon Vērmanis 1852. gadā. Vērmanis nav taupījis līdzekļus savam pasākumam un dārzs varējis lepoties ar krāšņām oranžerijām un siltumnīcām, kurās augušas palmas, reti tropiski augi, brieduši vīnogu ķekari, aprikozes, persiki un citi silto zemju augļi.

Vērmaņa mantinieki maz interesējušies par siltumnīcām un parku, dārzs ticis pārdots un vairakkārt mainījis īpašniekus. Līdz 19. gadsimta otrajā pusē to ieguvis tirgotājs Kleins, kurš parkā iedvesa citu dzīvību, ierīkojot tur restorānu, bumbotavu, teātri, tolaik šo vietu tā arī dēvēja par Kleina parku.  Bet pie neoficiālā Arkādijas nosaukuma oficiāli par Torņakalna parku dēvētā vieta esot tikusi tāpēc, ka bijušais Rīgas Latviešu teātra aktieris Mārtiņš Stīnuss šajā Rīgas nomalē sapulcēja teātra spēlētājus un 1895. gadā atklāja Vasaras teātri, kuram bija Arkādijas vārds. Pavisam 1895. gada vasarā teātrī "Arkādija" notikušas 11 izrādes. Vēlākos gados šeit teātra izrādes vairs nav notikušas.

Tikmēr parks turpināja dzīvot: 1896. gadā to nopirka Rīgas pilsēta, un tas piedzīvoja pārvērtības, jo pilsēta dārzu  nopirka ar mērķi te ierīkot sabiedrisku parku. 1898. gada 26. aprīlī jauno parku atklāja publikai – strādniekiem, vienkāršajiem priekšpilsētas iedzīvotājiem. Sekojot pilsētas vecākā Džordža Armitsteda priekšlikumam, izmainīja Mārupītes gultni, ievadot to parka centrālajā daļā (sākotnēji upīte tecēja paralēli bijušajai Altonavas ielai), izbūvēja mākslīgu ūdenskritumu, tā saukto Imatru.

Gadsimtu mijā parku vēl paplašināja, ierīkoja celiņus, tiltiņus pāri Mārupītei, daudzus kokus un krūmus izretināja vai nomainīja ar citiem, tie gan daļēji aizgāja bojā kopā ar restorānu ugunsgrēkos 1902. un 1908. gadā.

Kāds restorāna nomātājs jau atkal mainīja vietas nosaukumu, dārzam oficiāli dodot "Arkādijas" vārdu, jo tas viņam esot atgādinājis senās Grieķijas novada idillisko ainavu.

20. un 30. gados Arkādijas parks bija viens no skaistākajiem Rīgas parkiem. Nākamo pārveidi dārzs piedzīvoja 1926. gadā , kad pēc arhitekta Kundziņa projekta uzbūvēja mūzikas gliemežnīcu, restorāna vietā ierīkoja piena paviljonu, parka augšējā daļā iekārtoja bērnu rotaļu laukumu. Koka paviljons ir viena no skaistākajām pilsētas ēkām, kura būvēta šveiciešu nacionālā romantisma stilā. Savulaik tādas pārsvarā būvēja kūrortpilsētās. Padomju varas laikā 1957. gadā ēku pārbūvēja par kinoteātri ar 300 skatītāju vietām, kur kino pēdējoreiz rādīts 1984. gada vasarā. Ēka nodega pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās.

1903. gada 8. jūnijā Rīgā atklāj Grīziņkalna parku un teātri „Apollo”.

Vietā, ko mūsdienās pazīstam kā Grīziņkalnu, ilgus gadus pletās neauglīgas kāpas, kuras dēvēja par Smilšu kalniem. Izrādās, ka zemnieki to gadsimtiem smādējuši, bet 19. gadsimtā Krievijas impērijas armija atzinusi par labu esam. Un ņemot vērā, ka tolaik kā guberņas galvaspilsēta ar savu stratēģisko un militāro nozīmi Rīga bija krietni militarizēta, tad tieši te, Smilšu kalnos, ierīkoja artilērijas nometni. To gan, Rīgai strauji augot, pēc pārdesmit gadiem pārcēla uz Pārdaugavu, Stradiņa slimnīcas rajonu, bet apkārtne palika ar armijas liecībām. Tieši tāpēc no tā laika Grīziņkalna apkārtnē lasām ielu nosaukumus vēl šodien, piemēram, Lielgabalu, Artilērijas, Sapieru, Laboratorijas ielas. Bet Maiznīcas iela ir tāpēc, ka tur bija milzīgas maizes ceptuvju graudu noliktavas, kas domātas, lai maizi ceptu tūkstošiem karavīru.

Tieši tāpēc tagadējais Grīziņkalna rajons veidojās kā karavīru pilsētiņa. Turklāt daudzi impērijas karavīri ieradušies uz dienesta laiku, tomēr palika te pavisam. Viņi taču bija nākuši no Krievijas ciemiem, ar kuriem saikne jau bija zaudēta, turklāt te Rīgā viņi bija brīvi cilvēki, kamēr savā dzimtenē bija dzimtcilvēki. Palikuši dzīvot Rīgā, viņi varēja strādāt par asenizatoriem, vezumniekiem, darot arī citus palīgdarbus. Grīziņkalna apkaimē joprojām var redzēt viņu būvētās mājiņas maziem un zemiem logiem.

Pēc tam, kad 1889. gadā pabeidza Svētā Pāvila baznīcas būvi, apkaime  uz kādu laiku ieguva jaunu nosaukumu, to dēvēja par Pāvila baznīcas rajonu. Tomēr šis nosaukums ļaužu valodās nav iegājies. Jau gadsimtu mijā tika nolemts senajā smilšu kāpā izbūvēt atpūtas parku ar restorānu, skatuvi un pastaigu takām. Teritorija nosaukumu esot ieguvusi no tur tuvumā esošas 18.gadsimta Grīziņmuižas. Savukārt  muiža, iespējams, savu vārdu ieguvusi no senā smilšu kāpu nosaukuma, kuras tautā sauca par grīziņām.

Pirmā būve, kas parādījās Grīziņkalnā, bija 1901.gadā pēc Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes slēgšanas pārvietotais dzērienu paviljons, ko tur novietoja Šampētera alus brūža īpašnieks Fricis Šindlers. Tas arī savā būtībā Grīziņkalnam deva atspēriena punktu kā savdabīgai izklaides vietai. Grīziņkalna īpatnais terašu reljefs ļāva to izmantot vienlaikus visdažādākajām vajadzībām. Jau pašā sākumā tā teritorija sadalījās divās daļās: lejas jeb izpriecu daļā ar atrakcijām, deju laukumu un koncertzāli un augšējā – apstādījumu daļā.

Drīz  Grīziņkalna dienvidu nogāzē tika uzcelta vienkārša, nekrāsota koka ēka ar ieeju no Pērnavas ielas puses vasaras varietē teātra vajadzībām. Šajā vizuāli nelielajā koka būdelē, ko nodēvēja par „Apollo”, bija plaša zāle, kurā varēja iekārtot ap 600 sēdvietu un stāvvietu, kā arī vidēji liela skatuve. Un tad pienāca 1903. gads, kad 8. jūnijā notika gan Grīzņkalna parka, gan arī „Apollo” teātra oficiāla atklāšana. Tur tika uzvesti viegli, jautri varietē priekšnesumi – dejas, farsi, operetes. Apmeklētājus izklaidēja arī cirka mākslinieki. Un neraugoties uz to, ka „Apollo” bija izvietots Rīgas nomalē, tas tomēr kļuva par vienu no iecienītākajiem krogiem Rīgā, kur apmeklētājus parasti visvairāk varēja sastapt tieši nedēļas nogalēs.

1905. gada rudenī teātra telpas tika izdemolētas un teātris tika slēgts. Vēlāk telpas iznomāja latviešu tautas teātris, ko neoficiāli sauca par Grīziņkalna teātri, tāpat nereti to sauca par „Apollo” teātri. Bet „Apollo” teātra mūžs pavisam beidzās 1907./1908. gadā, kad talantīgākos „Apollo” aktierus pie sevis uzaicināja jaundibinātie Liepājas latviešu un Jaunais Rīgas teātris.

1940. gada 7. jūnijā, Otrā pasaules kara laikā, nacistiskās Vācijas spēkiem okupējot Norvēģiju, valsts galva – karalis Hokons VII – līdz ar troņmantnieku princi Ūlavu un valdību devās trimdā uz Lielbritāniju.

1905. gadā ar Norvēģijas parlamenta Stortinga lēmumu tika pārtraukta nepilnus simts gadus ilgusī ūnija starp Norvēģiju un Zviedriju, un Norvēģija kļuva par neatkarīgu valsti. Parlamenta deputāti izšķīrās piedāvāt Norvēģijas troni kaimiņvalsts Dānijas karaļnama atvasei princim Kristiānam Frederikam Kārlim, taču pēdējais piekrita pieņemt šo piedāvājumu tikai ar noteikumu, ka Norvēģijas tauta referendumā atbalstīs monarhiju un viņa iecelšanu. Kad tas notika, jaunā karaliskā ģimene ieradās Oslo, kur dāņu princis, turpinot viduslaiku Norvēģijas karaļu līniju, kronējās kā Hokons VII.

Norvēģiem patika viņu jaunais karalis. Norvēģijas konstitūcija piešķīra karalim diezgan plašas politiskās pilnvaras, taču Hokons tās lietoja visai piesardzīgi un nekad nenostājās kāda viena politiskā spēka pusē. Savā ārpolitikā Norvēģija, tāpat kā tās skandināvu kaimiņvalstis, centās ieturēt neitralitāti, kas gan nācās grūti 20. gs. lielajos militārajos konfliktos. Abos pasaules karos pretējās puses ar dažādiem paņēmieniem centās iegūt savā varā daļu norvēģu tirdzniecības flotes un izmantot Norvēģijas ostas. Un ja Pirmajā pasaules karā valsts izvairījās no tiešas karadarbības, tad Otrā pasaules kara laikā tā piedzīvoja nacistiskās Vācijas okupāciju.

Jau kopš Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā sākās sadursmes starp britu un vācu jūras spēkiem Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos, un abas lielvalstis sāka plānot operācijas Norvēģijas teritorijas ieņemšanai. Izšķirošais jautājums bija pieeja Zviedrijas dzelzs rūdas atradnēm, kuras apgādāja Vāciju un varēja tikt apdraudētas no Norvēģijas. Vācieši pasteidzās pirmie, 1940. gada 9. aprīlī uzsākot plašu iebrukumu Norvēģijā. Karalis, parlaments un valdība pameta galvaspilsētu Oslo un evakuējās uz Elverumas pilsētiņu netālu no Zviedrijas robežas. Te Stortings nodeva visas savas varas pilnvaras valdībai, savukārt pie karaļa Hakona ieradās Vācijas sūtnis Kurts Broijers, pieprasot, lai valdnieks apstiprina vācu ielikteni, norvēģu fašistu Vidkunu Kvislingu par valsts galvu. Kad karalis atteicās, vācu gaisa spēku uzlidojums pārvērta Elverumas centru drupu kaudzē. Bija skaidrs, ka Norvēģijas armijai neizdosies ilgi noturēties pret pārspēku, un karalim jāpamet valsts. Loģiskākais šķita doties uz pārdesmit kilometrus attālo Zviedriju, taču Stokholma paziņoja, ka Hokons tiks arestēts, ja šķērsos Zviedrijas robežu. Tikām britiem un frančiem bija izdevies izcelties ziemeļu ostas pilsētā Narvikā, savienoties ar norvēģu spēkiem un atspiest vāciešus uz dienvidiem. Cauri vēl sniegotajiem mežiem karalis, viņa dēls kroņprincis Ūlavs un valdība sasniedza piekrasti, no kurienes britu jūras spēki nogādāju viņus Trumsē aiz Polārā loka.

Diemžēl sabiedroto izredzes Norvēģijā izšķīra cīņas Francijā, kurās nacistiskā Vācija triumfēja. Sabiedroto spēkiem pametot Norvēģiju, 1940. gada 7. jūnijā karalis, kroņprincis un valdība kāpa uz britu smagā kreisera „Devonšīra” klāja, kas viņus nogādāja Londonā. Te norvēģu valdnieks pavadīja atlikušos kara gadus, uzmundrinādams savu nāciju regulārās radiouzrunās un kļūdams par simbolu norvēģu tautas pretestībai nacistu okupantiem. Mājās karalim Hokonam VII bija lemts atgriezties tieši piecus gadus pēc došanās trimdā – 1945. gada 7. jūnijā.

Attēlā: Karalis Hokons VII un princis Ūlavs 1940. gada pavasarī.

Rokfors - ļoti francisks siers, ar kura rašanos saistīta ļoti franciska leģenda. Jau 1411. gada 4. jūnijā Francijas karalis Kārlis VI piešķīra Rokforai šī siera gatavošanas monopoltiesības.

Francijas dienvidos, gleznainā ielejā, kurai abās pusēs slienas Larzakas klintāja stāvās kaļķakmens sienas, atrodas Rokforas ciemats. Kopš senlaikiem šejieniešiem zināma šāda leģenda: reiz karstā vasaras pusdienlaikā kāds gans apmeties paēnā pie klinšu alas mutes ieturēt savu vienkāršo azaidu - maizi uz aitas sieru. Taču maltīte palikusi nepabeigta, jo jauneklis pamanījis pa ieleju ejam meiču, kura viņam nepavisam nav bijusi vienaldzīga. Kas zīmīgi, pie alas viņš atgriezies tikai pēc mēneša, un, kas vēl zīmīgāk, krietni izbadējies. Te nu viņš atradis savas pamestās maltītes paliekas, un kaut arī siera baltumā vīdējis zilganzaļš pelējums, izsalkums tomēr licis nogaršot spēcīgi dvakojošo produktu. Un - tavu brīnumu! - siers izrādījies visai baudāms. Kā jau nojaušams, leģenda vēsta par vienu no pasaulē pazīstamākajiem sieriem - Rokforas zilo, kura godpilno vārdu tiesīgs nest tikai tas siers, kas jau simtiem gadu tiek izturēts Kombalū klinšu alās Rokforā pie Sulzonas.

Rokforas siera vēsture ietiecas sirmā senatnē. Jau mūsu ēras 1. gadsimtā romiešu dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais savā "Dabas vēsturē" piemin Gallijas dienvidos sastopamos aromātiskos sierus. Vēl viena leģenda vēsta, ka franku imperators Kārlis Lielais atceļā no kārtējā karagājiena pret saracēņiem, apstājies Vabras abatijā, kur viņam galdā celts zili appelējis siers. Kad valdnieks ar nazi norausis no siera pelējuma kārtu, abats bildis: "Mans kungs, jūs grasāties aizmest to labāko!" Apmēram trīssimt gadus vēlāk, 1070. gadā siers no Rokforas alām pieminēts cita klostera - Konkas abatijas dokumentos kā daļa no nodevām, kuras klosteris saņēmis no ciema. Jau viduslaikos bija labi zināms, ka šis īpašais siers iegūstams tikai Kombalū klinšu kaļķakmens alās, jo tikai tur, kā tas noskaidrots mūsdienās, sastopama īpašā pelējuma sēnīte Penicillium roqueforti. Tāpēc jau kopš daudziem gadsimtiem Rokfora ieguvusi monopoltiesības šī siera gatavošanai. Attiecīgu privilēģiju Francijas karalis Kārlis VI piešķīra ciemam 1411. gada 4. jūnijā.

Francijas valdnieki mainījās, taču Rokforas siera - nereti dēvēta par "sieru karali" - īpašais statuss palika spēkā. 1925. gadā jau Francijas 3. republikas likumdevēji noteica, ka par Rokforas sieru saucams tikai tāds, kas gatavots no noteiktas sugas aitu piena un nogatavināts jau pieminētajās Kombalū alās. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados šie principi no Francijas nacionālās likumdošanas pārceļoja starptautiskajā Stresas konvencijā par siera izcelsmes vietu apzīmēšanu, bet no turienes jau šajā gadsimtā - Eiropas Savienības regulās.

1924. gada 3. jūnijā 40 gadu vecumā mirst Prāgā dzimušais rakstnieks Francs Kafka.

Ņemot vērā, ka priekšstatu par Kafku ir veidojis rakstnieks pats, diez vai kādreiz izdosies aizrakties līdz īstajam Kafkam. Nemierīgs dienasgrāmatu rakstītājs, garu, ciešanu pilnu vēstuļu autors ir tikpat lielā mērā īstais Kafka kā augstas raudzes profesionālis, aizrautīgs sportists amatieris un rakstnieks, kurš reizēm apmaldījās savos romānos un stāstos. Vācu rakstnieks Hermans Hese Francu nodēvējis par vācu prozas nekronēto karali. Kafkas paškritiskā attieksme nereti robežojās ar apmātību. Spriežot pēc vēstulēm un dienasgrāmatu ierakstiem, var secināt, ka viņš ir daudz domājis par savu dzīvi un to, kāpēc tā nav izdevusies, kā gribēts. Tas netieši atspoguļojas arī viņa daiļradē.

Viņš piedzima Prāgā 1883. gada 3. jūlijā. Viņa vecākiem, Jūlijai un Hermanim Kafkām, piederēja maza bodīte, kur viņi pārdeva modes preces, lietussargus un citus ikdienas niekus. Viņš bija vecākais no sešiem bērniem. Divi Kafkas brāļi nomira agrā bērnībā, bet trīs māsas nodzīvoja par viņu ilgāk. Universitātē viņš studēja jurisprudenci un pēc viena prakses gada uzsāka patstāvīgu darbu, vispirms strādājot vietējā filiālē Triestes apdrošināšanas uzņēmumā, bet pēc gada – Valsts Strādnieku negadījumu apdrošināšanas iestādē. Tur viņa darba pienākumos ietilpa ne tikai sūdzību izskatīšana, bet arī iespējamo negadījumu novēršana un rūpnīcu apmeklējumi, lai pārbaudītu iekārtu un drošības noteikumu ievērošanu. Brīvajā laikā viņš rakstīja stāstus, ko publicēja žurnālos vai izdeva mazos sējumos.

1912. gadā klajā nāca viņa pirmā grāmata – “Vērojumi”. 1912. gada augustā viņš iepazinās ar Felīci Baueri (Felice Bauer), kas bija četrus gadus par viņu jaunāka. Viņa bija atbraukusi ciemos no Berlīnes, kur strādāja kādā kancelejas preču ražotnē. Viņu attiecības, ieskaitot divas saderināšanās, galvenokārt nodrošināja sarakste (viņi satikās tikai septiņpadsmit reizes, un pats ilgākais kopā pavadītais laiks bija desmit dienas 1916. gadā, kad abi bija apmetušies kādā viesnīcā), un tās izjuka, kad 1917. gada augustā Kafkam sākās asiņošana, kas, kā vēlāk izrādījās, liecināja par tuberkulozi. Viņš pārcēlās uz laukiem, nebūdams skaidrībā par to, cik ilgi viņam vēl atlicis dzīvot. Kopš tā laika īslaicīga atgriešanās pie darba mijās ar sanatoriju apmeklējumiem, līdz beidzot viņš aizgāja priekšlaicīgā pensijā. 1919. gadā uz īsu brīdi Kafka bija saderinājies ar Jūliju Vorižeku (Julie Wohryzek), divdesmit trīs gadus vecu sekretāri, bet arī šīm attiecībām pienāca gals, kad Kafka satika Milēnu Polaku (Milena Polak) (dzimušu Jesensku), apgarotu žurnālisti, kura cieta no sava vīra nevērības un vēlāk iztulkoja dažus Kafkas stāstus čehu valodā. Tā kā Milēna dzīvoja Vīnē, viņi satikās tikai dažas reizes, un jau 1921. gadā viņu sarakste pārtrūka. Divus gadus vēlāk Kafka beidzot pameta Prāgu un apmetās uz dzīvi Berlīnē kopā ar Doru Diamantu (Dora Diamant), jaunu sievieti, kura bija aizbēgusi no savas stingri ortodoksālās ebreju ģimenes Polijā. Tomēr Kafkas veselības stāvoklis pasliktinājās tik strauji, ka 1924. gada 3. jūnijā, pēc daudzkārtējiem braucieniem uz slimnīcām un sanatorijām Vīnes apkaimē, viņš nomira.

Kafkas dzīves laikā tika izdotas septiņas nelielas grāmatas, viņš atstājis arī trīs nepabeigtus romānus un neskaitāmas piezīmju grāmatiņas un dienasgrāmatas, kuras lasītājus sasniegušas tikai tāpēc, ka viņa draugs Makss Brods  savulaik neizpildīja Kafkas lūgumu un tās nesadedzināja. Raugi, īsi pirms nāves Francs Kafka lūdzis savu draugu, lai viņš sadedzina visus vēl nepublicētos darbus un neļauj atkārtoti izdot jau publicētos. Taču šis pirmsnāves lūgums palika neievērots. Un labi, ka tā, tieši šie saglabātie materiāli veicināja Kafkas kultūras ikonas rašanos.

1953. gada 2. jūnijs Vestminsteres abatijā Londonā tiek kronēta Lielbritānijas karaliene Elizabete II.

Lielbritānijas karaliene Elizabete II ir visilgāk valdošais britu monarhs. Viņas augstības kronēšana notika gada 2. jūnijā. 2015. gada 9. septembrī Elizabete II kļuva par visilgāk valdījušo britu monarhu, apsteidzot savu vecvecvecmāmiņu karalieni Viktoriju.

Karaliene Elizabete II, varēja arī nekļūt par Lielbritānijas karalieni: kad no troņa atteicās karalis Edvards VIII un viņa vietā par karali kļuva Elizabetes tēvs Džordžs VI. Tas bija izšķirošs brīdis arī Elizabetes dzīvē, jo kopš tā mirkļa kļuva skaidrs, ka, būdama vecākā meita, troni mantos viņa. Tā arī notika, pēc  tēva Džordža VI nāves 6. februārī saskaņā ar Apvienotās Karalistes likumiem, šajā brīdī automātiski par monarhu kļuva viņa pirmdzimtais bērns – šajā gadījumā Elizabete II. Viņa arī no šī titula neatteicās, pasludinot sevi par Karalieni jau februārī, taču kronēšanas ceremonijai bija jāsagatavojas – tāpēc tā tika atlikta.

Kronēšanas ceremonija tika izvēlēts 1953. gada 2. jūnijs, kad klātesot 8000 ielūgtajiem viesiem, Elizabete II deva svinīgu solījumu kalpot savai tautai un Dievam. Viņai nodeva visus četrus britu autoritātes simbolus – scepteri, karalisko gredzenu, lodi, kā arī apžēlošanas zizli. Tāpat arī viņas galvā ceremonijas laikā tika uzlikts Svētā Edvarda kronis. Ceremonija noslēdzās ar publikas izsaucienu "God Save the Queen!" jeb "Dievs, sargi Karalieni!" un gaisā izšautu ieroču zalvi.

Aprēķināts ka Anglijas galvaspilsētā Londonā 1953. gadā aptuveni 3 miljoni cilvēku bija sapulcējušies, lai redzētu jaunā monarha ceļu uz un no kronēšanas ceremoniju. Tāpat vēl vismaz 20 miljoni cilvēku visā pasaulē vēroja ceremoniju tiešraidē televīzijā – BBC kanālā. Tolaik tas bija viens no pasaulē ievērojamākajiem televīzijā translētajiem notikumiem – ļoti daudzi cilvēki pulcējās pie kaimiņiem, kuriem tolaik bija televizors, lai redzētu šo notikumu. Tiešraide tika nodrošināta vismaz 44 dažādās valodās. Tieši tāpēc kleitai, kurā karaliene tērpta kronēšanas ceremonijā bija jābūt īpašai. To darināt bija uzticēts  darināja monarhu ģimenei uzticīgajam šuvējam Normanam Hartnelam, kurš sevi jau bija pierādījis, radot Elizabetes kāzu kleitu. Tāpēc bija skaidrs, ka  nākamajam nozīmīgajam Elizabetes dzīves notikumam kleitu veidos viņš un uzdevums bija vēl atbildīgāks par kāzu kleitas radīšanu.

Šai keitai bija jābūt šedevram, kam būs lemts ieiet vēsturē. Šuvējs Normans Hartnels bija radījis deviņus dizaina paraugus, no kuriem īstais bijis astotais! Šuvējam bija jārada kas tāds, kurā 26 gadus vecā karaliene var godam nodot kronēšanas zvērestu. Kleitā bija izšūti gan Apvienotās Karalistes, gan citu Nāciju Sadraudzības štatu ziedu simboli, iekļaujot angļu Tjūdoru rozi, Velsas puravu, Skotijas dadzi, Īrijas āboliņa lapu, Kanādas kļavas lapu, Austrālijas zelta vērnes ziedu un Jaunzēlandes papardi, Indijas lotosa ziedu, Pakistānas kviešus un citus simbolus. Iemesls tam bija cēls –ceremonijas laikā katra valsts centīsies atrast savu simbolu un tādejādi jutīsies pagodināta. Kleitu darinājušas sešas vislabākās Lielbritānijas šuvējas. Pašas karalienes vēlme bija, lai kleita tāpat kā kāzu kleita būtu no satīna, lai tā akcentētu karalisko eleganci, bez liekas formas uzsvara.

Papildus kleitai tika radīts arī "Colobium sindonis", kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē  "vantu tunika", bet patiesībā ir vienkāršs balta lina halāts bez piedurknēm. Tādu visi Lielbritānijas monarhi vilkuši kronēšanas dievkalpojuma laikā. Tas simbolizē atteikšanos no visas pasaulīgās iedomības un kailu stāvēšanu Dieva priekšā. Uz pleciem bija piestiprināta purpura samta mantija, tās darināšanai bija vajadzīgas  3500 darba stundas, un izšuvumi veikti ar 18 dažādu veidu zelta pavedieniem. 

Kronēšanas dienā sešas goda kalpones nesa šo 6,5 metrus garo mantiju aiz karalienes. Pēc kronēšanas kleita tika valkāta vairakkārt, piemēram, kad karaliene atklāja parlamentu Jaunzēlandē, kā arī vizītēs Austrālijā, Ceilonā un Kanādā. Šobrīd kleita ir daļa no Karaliskās kolekcijas.