Šī diena vēsturē

Latvijā 1989. gada 1. jūnijā ievieš talonus ziepēm.

Laikos, kad Latvija bija PSRS sastāvdaļa, deficīts tā bija ikdienišķa parādība, jo valdīja pastāvīgs visdažādāko preču deficīts.

Patiesībā Padomju Savienība visā savas pastāvēšanas laikā tā arī nekad nespēja pilnībā nodrošināt iedzīvotāju pieprasījumu pēc pārtikas un nepārtikas plaša patēriņa precēm. Lai arī deficīts  bija līdzās pastāvošs allaž, taču ap 1988./1989. gadu tas kļuva vispārējs. Veikalu plaukti kļuva aizvien tukšāki, bet rindas pēc tā, kas tajos vēl bija sastopams – aizvien garākas.

Eļļu ugunī ielēja Mihails Gorbačovs, kurš, labu gribēdams, ar 1987. gada 1. janvāri atcēla līdz tam PSRS pastāvējušo valsts ārējās tirdzniecības monopolu. Tas nozīmēja tūkstošiem kooperatīvu, kolhozu, uzņēmumu varēja smaržoto vagoniem vest pāri robežai, visbiežāk uz “draudzīgajām socvalstīm”, piemēram, Poliju. To, ko lēti varēja sadabūt Padomju Savienībā, bet dārgāk par dolāriem un markām pārdot citur. Pretējā virzienā gan tautas patēriņa preces plūda krietni mazāk un to cenas nebija iedzīvotāju vairākumam piemērotas. Visu vēl sliktāku padarīja tā dēvētie pauninieki, kas siroja pa Latviju, izpērkot pirmās nepieciešamības preces tur, kur tās parādījās.

Laiku pa laikam izplatījās dažādas baumas, kas cilvēkiem lika apgādāties ar pārtikas krājumiem nebaltai dienai. Dažs sapirka tik daudz, ka ieviesās kodes un citi pārtikas grauzēji. Krājumus pirka arī tāpēc, ka ar tālsatiksmes vilcieniem Latvijā ieradās „daudzu tautību bērni”, kuri vairumā pirka itin visu un veda uz savām republikām. Un, ja Latvijas iedzīvotājs iegāja veikalā un ieraudzīja, ka pat zobu pastas vairs nav, tad nākamreiz viņš nopirka ne tikai vienu tūbiņu, bet jau desmit. Un atkal – deficīts.  

1987. gada beigās sākās cukura drudzis, kam sekoja ziepes, veļas pulveris, tad sērkociņi, sāls, arī degvīns. Lai mazinātu deficītu un lai katrs pirktspējīgais Latvijas iedzīvotājs varētu kaut cik godīgi iegādāties pirmās, otrās u.c. nepieciešamības preces, tika ieviesta talonu un pircēja vizītkaršu sistēma. Pirmās talonpreces bija cukurs un ziepes, ko normēti, uzrādot pircēja vizītkarti, sāka tirgot 1989. gada 1. jūnijā.

Katram iedzīvotājam mēnesī pienācās četri kilogrami cukura. Daudziem atmiņā arī pret taloniem nopērkamās ziepes, par kurām klīda nostāsti, ka ar tām ārzemēs mazgājot līķus. Bet cilvēki pirka, mazgāja veļu un mazgājās paši.

Nākamajā gadā talonu sistēma pārņēma visu PSRS un skāra praktiski visus preču veidus – no sērkociņiem, sāls un maizes līdz automašīnu piekabēm. Veikalā  bija jāuzrāda pircēja vizītkarte, kas bija derīga preču iegādei tikai attiecīgā rajona robežās. Starp citu vizītkartes atcēla 1992. gada 15. aprīlī. Rīdzinieks laukos pat rupjmaizi nopirkt nevarēja, tieši tāpat kā laucinieks Rīgā.

1990. gadā viena persona, uzrādot pircēja vizītkarti, varēja iegādāties, turklāt daļu preču - tikai pret taloniem, pa kilogramam sāls, putraimu, miltu, baltmaizes, rupjmaizes. Cukuru gan ļāva pirkt trīs vai četrus kilogramus. Tāpat varēja iegādāties ne vairāk par 12 sērkociņu kastītēm, 400 gramus sviesta,  pa puskilogramam siera, krējuma, biezpiena, makaronu, 20 olas, pudeli augu eļļas un divas kārbas konservu... Vīriešu zeķes vienā pirkuma reizē pārdeva ne vairāk kā divus pārus. Toties auzu pārslas, manna un rīsi pienācās tikai bērniem.

1961. gada aprīlī Jeruzalemē iesākās tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola bija Ādolfs Eihmanis – bijušais SS virsnieks, viens no holokausta praktiskajiem īstenotājiem. Nedaudz vairāk nekā pēc gada – 1962. gada 31. maijā – Eihanim tika izpildīts nāvessods.

1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši un slepeni izveduši uz Izraēlu Buenosairesā ar pieņemtu vārdu dzīvojošo Ādolfu Eihmani – bijušo SS oberšturmbanfīreru un Reiha Galvenās drošības pārvaldes 4. nodaļas 4.B apakšnodaļas šefu. Šīs apakšnodaļas kompetencē ietilpa reiha teritorijā dzīvojošo ebreju apzināšana un viņu pārvietošanas organizēšana, īstenojot nacistu režīma represiju un genocīda politiku. Argentīnas valdība panāca Izraēlas rīcības izskatīšanu Apvienoto Nāciju drošības padomē, Izraēlai nācās atzīt, ka tā pārkāpusi Argentīnas suverenitāti, bet jautājums tika nokārtots abu valstu divpusējās sarunās, un Eihmanis palika, kur bijis – Jaguras kibuca policijas cietumā, gaidīdams tiesu.

Ādolfu Eihmani reizēm mēdz dēvēt par „holokausta arhitektu”, tomēr diezin vai šāds apzīmējums viņam īsti piedien. Eihmanis nebija starp tiem nacistu līderiem, kuri radīja holokausta idejiskos pamatus vai pieņēma izšķirošos lēmumus par ebreju masu slepkavībām. Domājams, pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un apakšnodaļas vadība arī bija augstākais iespējamais karjeras pakāpiens šim indivīdam, kurš bez diploma bija pabeidzis studijas tehniskajā koledžā un līdz kļūšanai par SS organizācijas locekli strādājis par reģionālo aģentu kādas amerikāņu naftas kompānijas Austrijas filiālē. Toties, izkalpojies līdz savam amatam Reiha Galvenās Drošības pārvaldes struktūrā, viņš demonstrēja izcilu veiktspēju un arī entuziasmu, sagatavodams lēmumu pieņēmējiem vajadzīgo statistiku un priekšlikumus, kā pēc iespējas ātri, lēti un efektīvi nogādāt desmitus un simtus tūkstošu līdz gāzes kamerām. Pie tam viņš ne tobrīd, ne vēlāk neapšaubīja savas darbošanās tiesiskos un kur nu vēl ētiskos aspektus.

Eihmaņa tiesas prāva sākās 1961. gada 11. aprīlī. Aizstāvība sākotnēji mēģināja apstrīdēt Izraēlas tiesības tiesāt apsūdzēto. Kad šie iebildumi tika noraidīti un lietu sāka skatīt pēc būtības, Eihmanis pamatā balstīja savu aizstāvību banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Tomēr notiesājošo spriedumu šī taktika viņam neaiztaupīja, un 1961. gada 12. decembrī Ādolfs Eihmanis tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un noziegumos pret ebreju tautu, kā arī pret poļu, slovēņu un čigānu tautības civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās. 1961. gada 15. decembrī tika pasludināts spriedums – nāvessods. Spriedums tika izpildīts 1962. gada 31. maijā.

Kā prāvas sākumā deklarēja apsūdzības uzturētājs, Izraēlas galvenais prokurors Gideons Hausners, apsūdzības mērķis bija Eihmaņa personā tiesāt ne vien nacisma režīmu, bet visu antisemītisma vēsturi. Tomēr diezin vai šis apsūdzētais īsti atbilda tādam ampluā. Simti skatītāju tiesas zālē un miljoni pie televizoru ekrāniem redzēja savā priekšā negaidīti ikdienišķu personu – karjeristu, izpildīgu un izdarīgu ierēdnīti. Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla The New Yorker reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā „Eihmanis Jeruzalemē” viņa nodēvēja tiesājamo par „ļaunuma banalitātes” iemiesojumu. Ārentei Eihamnis ir simbolisks personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures traģēdiju īstenotāji bieži vien nav nedz ļaudis ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan vidusmēra cilvēciņi, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.

Pērla Hārta kļuva slavena kā viena no pāris sievietēm, kura Savienoto Valstu t.s. Mežonīgajos Rietumos piedalījusies bruņotā laupīšanā. Tas notika Arizonā, 1899. gada 30. maijā. Pērlas dzīvesstāsts, kuram ir dēku romāna piegarša, tomēr atklāj nopietnas sava laika sociālās problēmas.

Mežonīgie Rietumi – plašas teritorijas Ziemeļamerikas vidienē, kuras 19. gs. gaitā pamazām nonāca Savienoto Valstu sastāvā un tika kolonizētas. Tas bija gadu desmitiem ilgs process, kura laikā šeit veidojās īpatnēja vide, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas Savienoto Valstu un visas pasaules vēsturiskajā apziņā, literatūrā, kino un citos mākslas žanros. Tās neatņemas elements ir uzņēmīgi dēkaiņi, kuri ne vienmēr draugos ar likumu, taču allaž prot aizstāvēt savas intereses, godu un principus ar revolveri rokā. Šai „bilžu galerijā” ir arī dažas sievietes, viena no viņām – Pērla Hārta, izpelnījusies skaļu slavu ar dalību pasta diližansa aplaupīšanā Gloubas pilsētas apkaimē Arizonā 1899. gada 30. maijā.

Pērla Hārta, meitas uzvārdā Teilore, nāca pasaulē Kanādā, vienā no Ontario provinces mazpilsētām, respektablā vidusšķiras ģimenē. Kā daudzas jaunas dāmas šai laikmetā, viņa agri apprecējās, taču viņas vīrs, Frederiks Hārts, izrādījās pļēgurs, kāršu spēlmanis un varmāka. Vīra atkarību dēļ ģimene bieži nonāca naudas grūtībās, un, domājams, vienā no šādām reizēm Hārti devās uz Čikāgu, kur Frederiks iekārtojās darbā tur notiekošajā vispasaules izstādē. Un šeit, Čikāgā, Pērla noskatījās Viljama Frederika Kodija jeb Bizonu Bila izklaides šovu, kurā savulaik leģendārais bizonu mednieks uzbūra lielpilsētas publikai Mežonīgo Rietumu tēlu. Šovs iesvēla vēlmi izrauties no nomācošās realitātes, Pērla pameta vīru un devās Amerika plašumos, galu galā nonākdama Arizonas štata lielākajā pilsētā Finiksā.

Taisnību sakot, ar vecajiem Mežonīgajiem Rietumiem tobrīd jau bija cauri – to kolonizācijas process visumā bija noslēdzies. Nekādas aizraujošas iespējas 22 gadus veco sievieti šeit negaidīja. Vēl vairāki gadi pagāja, mēģinot salāpīt attiecības ar vīru, kurš arī pārcēlās uz Arizonu. Pārim piedzima divi bērni, kādu laiku attiecība it kā sakārtojās, taču viss beidzās ar to, ka šoreiz Frederiks sievu pameta, iestādamies armijā. Pērlas atvases tika nodotas viņas vecāku gādībā, jo jaunā dāma bija aizguvusi no vīra tieksmi pēc alkohola, tabakas un arī marihuānas un morfīna, un vispār dzīve rāmajā Kanādas provincē viņai vairs nebija domājama. Pērla pelnījās kā virēja un veļas mazgātāja, pēc dažām ziņām arī kā prostitūta. Tad viņa uzsāka attiecības ar kādu izsūkušas zelta raktuves īpašnieku.

Par kritisko lūzumu kļuva vēstule no Kanādas, kurā Pērlas brālis rakstīja, ka māte smagi saslimusi un gaida meitu mājās. Taču naudas braucienam nebija, un tad nu Pērlas partneris ieteica plānu īsti Mežonīgo Rietumu stilā: aplaupīt pasta diližansu, kas kursēja starp Gloubas un Florensas pilsētām. Nu jau gadiem nekādi incidenti ar šiem diližansiem nebija gadījušies, tāpēc īpašas apsardzes nebija. Kučierim gan bija revolveris, taču pārdrošajam pārim izdevās pārsteigt viņu un pasažierus nesagatavotus. Viņu maku saturs – ap 430 dolāriem jeb 12 000 mūslaiku naudā – nonāca laupītāju rokās. Tomēr ar to veiksmes stāsts arī beidzās. Vietējais šerifs un viņa palīgi daudz labāk prata orientēties Arizonas tuksnesī, jau pēc pāris dienām pārīti panāca un arestēja.

Pirmās instances tiesā piesēdētājus tā aizkustināja jaunās laupītājas stāsts, ka viņu attaisnoja. Lietu, protams, pārsūdzēja, un Pērlai piesprieda piecus gadus aiz restēm. Viņas pārinieks dabūja trīsdesmit, taču jau pēc pāris gadiem no cietuma izmuka. Savukārt Pērla kļuva par īstu slavenību Jumas apgabala cietumā. Teju katru dienu pie viņas ieradās žurnālisti un fotogrāfi, lai uzklausītu simpātiskās noziedznieces stāstu, un viņiem bija ļauts gan intervēt, gan fotografēt. Galu galā pēc diviem gadiem štata gubernators atbrīvoja Pērlu Hārtu par labu uzvedību. Pēc kāda laika viņa apprecējās otrreiz, nomainīja vārdu un vēl pusgadsimtu nodzīvoja laimīgā laulībā.

Reinhards Heidrihs bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem nacistiskās Vācijas varas hierarhijā – Reiha Galvenās drošības pārvaldes šefs, vietvaldis vācu okupētajās čehu zemās un Ādolfa Hitlera personīgs draugs. 1942. gada 27. maijā vairāki čehu virsnieki, kuri darbojās britu slepenā dienesta uzdevumā, īstenoja operāciju „Antropoīds” – atentātu pret Hedrihu, kura rezultātā viņš zaudēja dzīvību.

1942. gada 27. maijā laiks Prāgā bija lielisks – saulains un pavasarīgi silts, un iespaidīgais melnais mersedess, kas ap pusvienpadsmitiem no ziemeļu puses tuvojās pilsētas centram, brauca ar nolaistu jumtu. Auto numura zīmi rotāja ne ar ko nesajaucamie zibensveidīgie burti SS un numurs 3; pie stūres esesietis ar divām zvaigznītēm uz zīmotnēm, oberšārfīrers Kleins, bet aizmugures sēdeklī – vīrs SS obergrupenfīrera uniformā ar iezīmīgi izstieptu seju, plānām lūpām un caururbjošu skatienu. Tas bija Reinhards Heidrihs, nacistu reiha Galvenās drošības pārvaldes RSHA šefs un tobrīd arī Bohēmijas un Morāvijas reihsprotektors; būtībā – neierobežots diktators šajās vācu okupētajās čehu zemēs. Kā Hitlera sens draugs un cīņu biedrs Heidrihs bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem nacistu varas hierarhijā, no kura, kā runāja, bīstoties ne tikai kaujās rūdīti Vermahta ģenerāļi, bet pat visvarenais SS reihsfīrers Himlers. Astoņos mēnešos, kurus Heidrihs bija pavadījis reihsprotektora amatā, viņš čehu vidū bija guvis izteiksmīgās iesaukas „Prāgas miesnieks” un „Kārējs”.

Starulibeņas rajonā Heidriha limuzīnam nācās veikt asu pagriezienu. Tūlīt aiz tā mašīnas priekšā uz ielas iznāca cilvēks – bijušais Čehoslovākijas armijas rotmistrs un britu Īpašo operāciju pārvaldes aģents Jozefs Gābčiks. Viņš pavērsa pret braucējiem STEM sistēmas mašīnpistoli, taču tā iesprūda. Heidrihs pavēlēja Kleinam apstāties, pielēca kājās un izrāva pistoli, taču šajā brīdī pie mašīna aizmugurējām durvīm eksplodēja Gābčika līdzbiedra Jana Kubiša mestais spridzeklis. Prettanku granātas šķembas, mašīnas korpusa un apdares fragmenti vairākās vietās ietriecās Heidriha ķermenī un ievainoja arī Gābčiku. Heidrihs, lai arī ievainots, izlēca no limuzīna un šaudams vajāja bēgošo Gābčiku, tomēr drīz pakrita. Neveicās arī Kleinam, kurš vispirms dzinās pakaļ Kubišam, pēc tam – ievainotajam Gābčikam, taču pēdējais viņu sašāva kājā un aizmuka.

Kad Heidrihu nogādāja slimnīcā, viņa stāvoklis nešķita bezcerīgs. Bija skarta diafragma, plaušas un liesa; lauzta riba. Reiha vietvaldi ārstēja labākie speciālisti, tai skaitā Himlera personiskais ārsts Dr. Gebhards, tomēr nedēļu vēlāk „Prāgas miesnieks” pēkšņi mira – domājams, no emboliskas infekcijas. Daudzi uzskata, ka spridzeklis bijis mērķtiecīgi saindēts. Jūnija vidū vāciešiem izdevās atklāt Heidiha nogalinātāju slēpni. Nevienlīdzīgā kaujā pret 700 esesiešiem Gābčiks, Kubišs un vēl pieci viņu cīņu biedri krita. Tā noslēdzās operācija, kurai britu Īpašo operāciju pārvalde bija devusi spilgto nosaukumu „Antropoīds”.

 

Laikam gan ne britu diversiju plānotāji, ne Čehoslovākijas trimdas valdība, nebija rēķinājušies ar hitleriešu sarīkotajām atriebes akcijām. Sākumā Hitlers grasījās izvērst īstu genocīdu pret čehu tautu, un tikai apsvērums, ka tas ietekmēs Vācijai tik svarīgo Čehijas militāro rūpniecību, lika viņam apdomāties. Tomēr apmēram 13 000 čehu tika arestēti, un apmēram divi tūkstoši nogalināti atriebes akcijās. Tas lika britiem turpmākajā kara gaitā atturēties no līdzīgu operāciju plānošanas. Vēl viens hitleriešu atriebes akciju rezultāts bija krasi pieaugušais čehu naidīgums pret tā dēvētajiem Sudetijas vāciešiem. Kara beigās šie vācieši, kuri pirms kara bija Čehoslovākijas pilsoņi, tika masveidā padzīti no zemes, kur bija dzīvojuši gadsimtiem ilgi

1877. gada 26.maijā pasaulē nākusi amerikāņu dejotāja Aisedora Dunkane - kuru uzskata par modernā baleta pamatlicēju.

"Aisedora Dunkane pieskaitāma pie traģiskākajām personām vēsturē. Kritiķi ap viņu tinti patērēja vairumā un par viņas dejām veda karstākās debates. Daudzi arī viņu izsmēja, tomēr savam virzienam viņa palika uzticīga,"  tā par šodienas jubilāri brīvās dejas stila radītāju 1932. gadā rakstīja latviešu žurnāls "Filma un Skatuve".

Pasaulē Andžela Aisedora  nāca 1877. gada 26. maijā, lai gan dažos avotos minēts, ka tas tomēr bijis 27. maijā.  Viņas tēvs Džozefs Čārlzs Dunkans bija baņķieris, kurš vēl pirms meitas piedzimšanas aizbēga ar visiem klientu noguldījumiem, pametot sievu vienu ar četriem maziem bērniem bez kādiem uztura līdzekļiem.

Nosvinējusi sesto dzimšanas dienu, Aisedora, kurā jau bija atklājies neparasts dejotājas talants, sevi pirmo reizi izmēģināja deju skolotājas lomā, mācot savas prasmes klasesbiedriem.

Pašu Aisedoru neviens nekad nebija nopietni mācījis dejot. Viņa patiesi bija ģeniāla improvizatore, kura idejas savām dejām smēlās dabā un Senās Grieķijas kultūrā.

Viņa  pārkāpa noteikumus, sagrāva tradīcijas un pārvērta dejas laukumu mākslā, ienesot dejās īpašu filozofiju. Viņa uzskatīja, ka visu kustību avots ir trešā čakra vai saules pinums. Viņas idejas un pienesums dejām padarīja viņu par modernās dejas radītāju. Zinātāji saka, ka Aisedorai paveicies, kad Ņujorkā par viņas skatuves kustību pasniedzēju kļuva pazīstamā dejotāja Marija Luīze Fullere. 1906. gadā, jau sasniegusi popularitātes virsotnes, savā darbā "Nākotnes deja" Aisedora klasiskajam baletam tomēr veltīs ne visai glaimojošus vārdus: "Visas kustības, ko māca mūsdienu baleta skolas, ir neauglīgas, jo ir pretdabiskas, cenšoties radīt ilūziju, ka tām neko nenozīmē Zemes pievilkšanas spēks. Ja mūsu skats varētu iekļūt zem baleta svārciņiem un triko, tad ieraudzītu tur pretdabiski izkropļotus muskuļus, kurus tādus padarījis nedabiskais ietērps un pretdabiskās kustības.”

Pati Aisedora savā īpatnajā manierē spēja izdejot jebko – to, ko cilvēki parasti mēdz izrunāt, izdziedāt, uzrakstīt, izspēlēt, uzgleznot. Tā varēja būt saules pielijusi pļava, rītausma, baltā krāsa vai arī "Mēnesnīcas sonāte". Tikpat daudz noteikumu, cik viņa pārkāpa deju zālē, viņa pārkāpa arī ārpus tās. Varētu teikt, ka viņas dzīve bija skandāliem un likstām bagātīga. Sabiedrību viņa izaicināja kļūstot par biseksuāļu, komunistu un ateistu atbalstītāju, piņķerīga bijusi arī viņas attiecību un ģimenes dzīve.

Viņas mīļākā esot bijusi Mersedesa Deakosta – amerikāņu dzejniece, dramaturģe un rakstniece. Viņu attiecības dokumentētas arī vairākās vēstulēs. Dzīves laikā Aisedorai nācās piedzīvot daudzus traģiskus notikumus, kas ietekmēja arī viņas radošo biogrāfiju. Ārlaulībā piedzima divi bērni, bet abi traģiski gāja bojā, noslīkstot Sēnā, upē Francijā. Pēc negadījuma sievietei dzima vēl viens bērns, kurš neilgi pēc piedzimšanas nomiris. Dejotāja bija precējusies krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu, kurš bijis 18 gadus jaunāks par viņu. Laulība nebija ilga, bet divus gadus pēc šķiršanās Jeseņins izdarīja pašnāvību. Patiesībā Aisedorai visu mūžu bijušas sarežģītas, brīžiem graujošas attiecības ar vīriešiem.

Arī pati Aisedora no dzīves neatvadījās klusām un bez skandāla. 1927. gada 14. septembrī viņa cieta visai savādā autoavārijā. "The New York Times" ziņoja: "Traģiskā nāvē Nicā mirusi amerikāņu dejotāja Aisedora Dunkane. Atsaucoties uz ziņotājiem no negadījuma vietas, viņa izkritusi no braucošas automašīnas. Nāve iestājusies tūlītēji, atsitoties pret cieto segumu." Visai mistiski esot bijis tas, ka mīklainā izvelšanās no auto bijusi saistīta ar garas šalles iepīšanos automobiļa aizmugurējos riteņos. Tieši tāpēc viņas nāve līdz pat šai dienai ir neskaidrību un minējumu apdvesta.

2011. gada 25. maijs ir diena, kad amerikāņu televīzijas zvaigzne Opra Vinfrija atvadās no saviem skatītājiem, noslēdzot sarunu šovu "The Oprah Winfrey Show", kuru viņa vadīja 25 gadus.

Atzīta par 20 gadsimta turīgāko afroamerikānieti, bijusi pasaulē vienīgā melnādainā miljardiere, viņa arī saskaņā ar dažādiem vērtējumiem saukta par ietekmīgāko sievieti pasaulē. Vinfrija ir viena no nedaudzām slavenībām, ko nepārspīlējot var dēvēt ar amerikāņu televīzijas dievieti.

Vēl  būdama Čikāgas vietējās televīzijas rīta raidījuma vadītāja, 1986.gadā Vinfrija izveidoja nacionāla mēroga raidījumu par spīti tam, ka iemiesoja sevī tradicionāla sarunu šova vadītāja pretstatu. Opras Vinfrijas šova pirmā sērija ētērā izgāja 1986. gada 8. septembrī un to pārraidīja visa Amerikā. Šovs pamazām kļuva ārkārtīgi populārs Amerikas vidusšķirā, pateicoties Opras pašpalīdzības un slavenību grēksūdžu neparastajam kokteilim  Rezultātā Vinfrija kļuva par vienu no veiksmīgākajām slavenībām izklaides industrijā - ne tikai ASV, bet arī globālā mērogā.To translēja 145 pasaules valstīs visa pasaulē un iknedēļas skatītāju auditorija Amerikas savienotajās valstīs vien bija  42 miljoni ik nedēļu. Brīdī pirms šovs beidza savu 25 gadu ilgo karjeru  pēc  ASV ekonomikas izdevuma „Forbes” datiem Opra bija vislabāk pelnošā sieviete izklaides biznesā. Viņa laikā no 2008. gada līdz 2009. gada jūnijam nopelnījusi 275 miljonus ASV dolāru, salīdzinājumam toreiz šajā sarakstā otrajā vietā esošā dziedātāja Madonna savas pasaules koncertturnejas „Sticky & Sweet” laikā nopelnījusi uz pusi mazāk - 110 miljonus dolāru.Opras Vinfrijas šova pēdējā epizode skatītājus sasniedza 2011. gada 25. maijā, tā bija trešdiena, kad Opra uz gaišas nots atvadījās no saviem skatītājiem.

Uz skatuves šoreiz televīzijas dīva kāpa viena pati, atskatoties uz raidījuma 25 gadu ilgo vēsturi un pēdējo reizi iedrošinot savu 40 miljonu auditoriju sekot saviem sapņiem. "Katram no jums ir pašam sava skatuve," sacīja Vinfrija savā noslēguma šovā, ko televizoros vēroja miljoniem amerikāņu."Jūsu skatuve ir tur, kur esat jūs. Tā ir jūsu skatuve, jūsu ietekmes loks, jūsu sarunu šovs".

Noslēguma raidījumu lielākoties veidoja kolāža no iepriekšējo raidījumu spilgtākajiem momentiem, Vinfrijai laiku pa laikam izsakot pašironiskus komentārus par saviem agrākajiem tērpiem un aksesuāriem. Tomēr lielākoties viņa runāja par to, ko viņai nozīmēja viņas sarunu šovs.

"Es klausījos un augu. Es vienmēr esmu vēlējusies būt skolotāja, un šī ir pasaulē lielākā klase."

Opra bija aprēķinājusi, ka 25 gadus laikā šovs no viņas dzīves prasījis 4,561, piebilstot, ka nav vārdu, kas būtu piemēroti šim brīdim. Divdesmit pieci gadi, un es joprojām saku paldies, Amerika. Liels paldies. No TV studijas Opra pēdējā raidījumā izgāja, kājās stāvošu skatītāju aplausu pavadīta. Tikmēr dažus gadus vēlāk parādījās ziņas, ka Opra Vinfrija pārdod studiju “Harpo Studios” Čikāgā, kurā tika ierakstīts viņas populārais sarunu šovs. Vinfrijai paldies saka daudzi Čikāgas iedzīvotāji, jo tieši  viņa pārveidoja nolaistu  Čikāgas rajonu plaukstošā centrā, kurā labprāt atpūšas ģimenes un atrodami daudzi moderni restorāni. Gadā, kad Opra beidza savu šovu iela pie “Harpo Studios” tika pārsaukta par Opras Vinfrijas bulvāri.

Bez Bruklinas tilta Ņujorkas pilsētas vēsturiskā attīstība diez vai būtu iedomājama. Tilts, viena no modernākajām sava laika būvēm, tika atklāts 1883. gada 24. maijā.

1883. gada 24. maijs ir viens no spilgtākajiem datumiem Ņujorkas vēsturē. Iespējams, tieši šī diena lielā mērā pavēra pilsētai tās nākotnes perspektīvas, kas to padarīja par vienu no lielākajām pasaules megapolēm. Šajā dienā tika atklāts tilts pāri Īstriverai, savienojot Manhetenas rajonu ar toreiz vēl Ņujorkai nepiederošo Bruklinas pilsētu, kuras vārdā tilts arī tika iedēvēts vispirms Ņujorkas sabiedrībā un presē, bet krietni vēlāk – 1915. gadā – arī gluži oficiāli. Nepilnus 500 metrus garais tilts bija viens no pirmajiem un tobrīd garākais  tērauda vanšu tilts pasaulē. Celtniecības darbi prasīja ne vien četrpadsmit gadus un piecpadsmit ar pusi miljonus dolāru – jeb vairāk nekā 350 miljonus mūsdienu izteiksmē, bet arī 27 cilvēku dzīvības. Par pirmo tilta celtniecības upuri kļuva tā projekta autors, vanšu tiltu būves pionieris Džons Ogastess Rēblings.

Inženieris Rēblings, kristītā vārdā Johans Augusts, 25 gadu vecumā bija ieradies Savienotajās Valstīs no Vācijas. Pirms Bruklinas tilta viņš bija projektējis vēl vairākus piekaru tiltus, izstrādādams savu precīzu metodi konstrukcijas izturības aprēķināšanai. Nelaimīgā kārtā jau tilta projektēšanas sākumā, izpētot nākamo būvlaukumu, Rēblings guva traumu, kad prāmis, pietauvodamies pie mola, sadragāja vairākus viņa kājas pirkstus. Ievainojums izraisīja stingumkrampju infekciju un nāvi dažu nedēļu laikā. Inženiera darbu pārņēma viņa dēls – Vašingtons Ogastess Rēblings, kuram šis darbs arī gandrīz vai beidzās letāli. Tilta balstu zemūdens daļas tika būvētas kesonos – kamerās, no kurām ūdeni izspieda ar saspiesta gaisa palīdzību. Strauja spiediena maiņa, pametot kesonus, izraisīja dekompresijas slimību, kuru būvdarbus apkalpojošais ārsts Endrjū Smits tā arī nodēvēja – par kesona slimību. Vairāki strādnieki mira no šīs kaites, Rēblingam jaunākajam tā izraisīja paralīzi, no kuras viņš atlaba tikai daļēji. Vairāk nekā desmit gadus praktisko būvdarbu uzraudzību inženiera vietā veica viņa sieva Emīlija Vorrena Rēblinga, kurai arī tika tas gods atklāšanas dienā pirmajai šķērsot jauno tiltu, līdzi pajūgā vedot gaili – uzvaras simbolu. Tikai pēc viņas pāri tiltam no Manhetenas puses devās Savienoto Valstu prezidents Česters Ārturs un Ņujorkas mērs Frenklins Edisons, kurus tilta otrā galā sagaidīja Bruklinas mērs Sets Lous. Un tad jau pāri tiltam sāka plūst gājēju un braucēju straume, tiltu šķērsojušo skaitam jau pirmajā diennaktī sasniedzot 250 000.

1945. gada aprīļa beigās Hitlers, vadīdams sava mūža pēdējās dienas bunkurā Berlīnē, nodeva valsts varas grožus Vācijas jūras spēku komandierim lieladmirālim Karlam Dēnicam. Dēnica valdība, kurai nācās vienoties ar uzvarētājiem par Vācijas kapitulācijas noteikumiem, darbojās Flensburgas pilsētā valsts ziemeļrietumos līdz 1945. gada 23. maijam. Vairāk stāsta Eduards Liniņš. 

1945. gada 29. aprīlī, kad Sarkanā armija atradās vairs tikai trīssimt metru attālumā no „Fīrera bunkura”, Ādolfs Hitlers nodiktēja savu politisko testamentu. Bojāejošās impērijas vadonis, kurš tobrīd jau diezgan noteikti bija izšķīries par aiziešanu no dzīves, izrīkojās ar pēdējām savas varas paliekām, ieceļot nākamos valsts vadītājus un sodot tos, kas pēdējā brīdī bija izrādījušies neuzticami. Dažu stundu laikā no fīrera līdzgaitniekiem par ienaidniekiem bija kļuvuši gaisa spēku komandieris un oficiālais Hitlera vietnieks Hermanis Gērings un SS šefs Heinrihs Himlers – pirmais bija nosūtījis fīreram pārsteidzīgu telegrammu, paužot vēlmi pārņemt varu, otrais, kā izrādījās, jau vairākas nedēļas bija mēģinājis bez vadoņa ziņas uzsākt slepenas miera sarunas ar rietumu sabiedrotajiem. Kas attiecas uz varas mantiniekiem, tad par nākamo valsts galvu – prezidentu – Hitlers iecēla jūras spēku virspavēlnieku, lieladmirāli Karlu Dēnicu. Izcilajam kara jūrniekam tagad piekrita nepateicīgais uzdevums – līdz beigām palikt pie grimstošā reiha kuģa stūres.

No septiņpadsmit „nācijas līderiem”, kurus Hitlers bija piesaucis savā testamentā, Dēnica kabinetā patiešām iekļāvās tikai grāfs Švērins fon Krosigks kā premjerministrs un lauksaimniecības un pārtikas ministrs Bake. Vēl tajā darbojās vairāki līdzšinējie ministri: Špērs kā rūpniecības, Zelte – kā darba un sociālo jautājumu, Dorpmillers – kā transporta un sakaru, bijušais ministrijas ierēdnis Štukarts kā iekšlietu ministrs. Par valdības mītni kļuva Kara flotes akadēmijas ēka Flensburgas pilsētā pie pašas Dānijas robežas, tāpēc Dēnica valdību mēdz dēvēt arī par Flensburgas valdību.

Jau 1. maija vēlā vakarā, kad admirālis Dēnics pa radio paziņoja vācu tautai par Hitlera pašnāvību un jaunās valdības izveidošanu, šī valdība kontrolēja vairs tikai teritorijas skrandas Vācijas ziemeļos un dienvidaustrumos; Vermahta rokās vēl bija arī Dānija un Norvēģija, daļa Austrijas, Nīderlandes, Čehijas, Ziemeļitālijas; arī Kurzeme. Faktiski vienīgais reālais šīs valdības uzdevums bija vienoties ar uzvarētājiem par padošanās noteikumiem. Flensburgas valdība apzināti vilcināja sarunas, lai pēc iespējas lielāks skaits vācu karavīru un arī civilo bēgļu paspētu nonākt valsts rietumdaļā un paglābtos no padomju gūsta un okupācijas šausmām, taču sabiedrotie drīz atšifrēja vāciešu nolūkus, un ģenerālis Eizenhauers piedraudēja, ka slēgs fronti un piespiedīs visus padoties krieviem.

Vācijas kapitulācija, kā zināms, notika divos piegājienos 7. un 8. maijā, taču Flensburgas valdība vēl kādu brīdi mēģināja funkcionēt, un arī rietumu sabiedrotie sākotnēji apsvēra, vai neizmantot to Vācijas pārvaldīšanai. Tad 20. maijā padomju oficiozs „Pravda” publicēja ārkārtīgi niknu ievadrakstu, kurā jau jūtami vēdīja aukstā kara dvesma.

„Prvada” sunīja Flensburgas valdību par „Dēnica bandu” un vainoja „fašistiskās” aprindas rietumos par mēģinājumiem vienoties ar bijušajiem hitleriešiem kopīgai cīņai pret Padomju Savienību. Līdz ar šo Maskavas vēstījumu Flensburgas valdības liktenis bija izlemts – 1945. gada 23. maijā Dēnicam un viņa kabineta ministriem tika paziņots, ka valdība tiek likvidēta un viņi paši arestēti. Divas nākamās nedēļas Vācijā teorētiski nebija nekādas valsts varas, līdz uzvarētāji paziņoja par teritorijas sadalīšanu okupācijas zonās.

Musulmaņu nizarītu kaujinieki – Eiropā pazīstami kā asasini – 11. gs. iedvesa bijāšanu daudziem Tuvo Austrumu valdniekiem. 1176. gada 22. maijā viņi pierādīja, ka var apdraudēt par vareno Ēģiptes un Sīrijas sultānu Saladinu.

Viņu laikabiedri islāma pasaulē tos bieži dēvēja par "hašīšījun" - burtiskā nozīmē "hašiša lietotājiem". Šī apzīmējuma eiropeizētais variants "assasin" vairākās valodās ar laiku kļuvis par sugas vārdu ar nozīmi "algots slepkava". Patiesībā ļaudis, kuri dažādu laiku tekstos dēvēti par hašišīniem jeb asasiniem, bija islāma novirziena nizarītisma sekotāji, kuri 11. gadsimta beigās atšķēlās no Fatimīdu kalifātā valdošajiem šiītiem ismailītiem. Islāma pasaulē, kur laicīgā un garīgā vara ir cieši saaugušas, politiski konflikti bieži pārtop ticības konfliktos, un arī šīs šķelšanās pamats bija dinastiskas ķildas. Nizarīti, sava vadoņa Hasana ibn Sabbaha vadīti, nostiprinājās Persijas ziemeļu kalnos, bet vēlāk ieguva arī vairākus atbalsta punktus Sīrijā un Libānā. Viņu varas sfēra sastāvēja no grūti ieņemamu augstkalnu cietokšņu tīkla, kuru tomēr diezin vai izdotos noturēt pret skaitā pārākajām kaimiņzemju armijām, ja ne vēl viens Hasana ibn Sabbaha izgudrojums: lieliski sagatavoti un fanātiski kaujinieki, kuri veica atentātus pret kaimiņu valdniekiem. Viduslaikos, kad valsts vara ļoti cieši saistījās ar konkrēta valdnieka personu, politiskas slepkavības bija ierasta lieta, taču nizarītu kaujinieki tās veica ar īpašu pārdrošību un izdomu, tā ka tās ieguva terora aktu raksturu. Ar viņu uzbrukumu draudiem nācās rēķināties gan Palestīnas krustnešu valstiņu karaļiem, hercogiem un grāfiem, gan musulmaņu kalifiem un vezīriem. Veselas divas reizes nizarītu slepkavas apdraudēja arī izcilā valdnieka un karavadoņa, Ēģiptes un Sīrijas sultāna Jūsufa ibn Aijūba - eiropiešiem pazīstama kā Saladina - dzīvību. Kā sevišķi spilgts tā laika atstāstos saglabājies notikums 1176. gada 22. maijā.

Gluži kā mūsdienās, arī tolaik Sīrijā krustojās daudzas varas sfēras. Kādā vēstulē Bagdādes kalifam Saladins raksta, ka viņam kā nevienam citam nākoties ticības vārdā karot pret trīskāršu ienaidnieku: pret neticīgajiem franku iebrucējiem Palestīnā, pret alkatīgajiem Mosulas emīriem un slepkavnieciskajiem ticības atkritējiem hašišīniem. Nizarītu cietokšņi Sīrijas kalnos bija nepatīkami tuvu gan Vidusjūras ostām, gan daudzu tirdzniecības ceļu krustpunktam Damaskā. 1176. gadā Saladins iebruka nizarītu teritorijā un aplenca Masjāfas cietoksni, taču drīz vien atkāpās. Kā vēsta nizarītu hronists, tas noticis pēc tam, kad kādu nakti sultāns pamodies un pamanījis, ka no viņa telts izslīd kāds stāvs, bet līdzās guļvietai atradis sūtījumu: vairākus vēl siltus plāceņus un vēstuli, to visu caurdurtu ar saindētu dunci. Vēstulē, protams, bijis brīdinājums - ja sultānam dzīvība dārga, viņš vedīs savu armiju prom no nizarītu zemes.

Daži avoti min, ka Saladins pēc šī notikuma kādu laiku cietis no paranojas, tomēr tiek arī norādīts, ka viņa atkāpšanās un miera līgums ar nizarītiem izrietējis no vispārējās militāri politiskās situācijas Tuvajos Austrumos. Tomēr nevar noliegt, ka Hasana ibn Sabbaha sekotājiem toliek izdevās sev izveidot biedējošu reputāciju, kura ilgi pārdzīvoja viņu politisko un militāro varu. Patiesi fakti baiso asasinu tēlā savijušies ar viņu pašu un viņu pretinieku radītiem mītiem. Viens no tādiem ir arī priekšstats par hašiša pīpēšanu - patiesībā nizarītu uzskati prasīja askētisku dzīvesveidu, kas pilnīgi nesaderēja ar apreibināšanos. Apzīmējums "hašīšījun", jādomā, tapis kā palama, kropļojot skaniski līdzīgo "asāsijun", kas nozīmē "ticības pamatiem uzticīgais".

Vienā dienā kļūt par nacionālo varoni un, iespējams, visu laiku slavenāko lidotāju – tāds liktenis bija lemts amerikāņu pilotam Čārlzam Lindbergam, kura lidmašīna 1927. gada 21. maijā piezemējās Leburžē lidlaukā Parīzē pēc vēsturē pirmā sekmīgā lidojuma starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas kontinentiem. Lindbergs lielā mērā bija tas, kurš atklāja pasaulei aviācijas iespējas.

Vienā dienā - ieguvis pasaules slavu! Tādu strauju lēcienu savā liktenī piedzīvoja tobrīd divdesmit piecus gadus vecais amerikāņu pilots Čārlzs Ogastess Lindbergs pēc tam, kad viņa vadītā lidmašīna 1927. gada 21. maijā sekmīgi nosēdās Leburžē lidlaukā Parīzē pēc apmēram 33½ stundas ilgušā lidojuma pāri Atlantijas okeānam. Ja līdz tam retais Amerikā ko zināja par Savienoto Valstu Gaisa spēku rezerves kapteini un gaisa pasta lidotāju Lindbergu, tad pēc šī Atlantijas pārlidojuma viņš kļuva par nacionālo varoni un, iespējams, visu laiku pazīstamāko lidotāju.

Čārlzs Lindbergs nav pirmais, kurš lidaparātā šķērsojis Atlantiju. Jau 1919. gadā divi britu kara lidotāji Džons Elkoks un Ārturs Vitens Brauns savā divplāksnī, izlidojuši no Ņūfaundlendas, sasniedza Īriju. Tomēr amerikānis ir pirmais, kurš veicis pārlidojumu pilnīgi viens, un viņa īpaši šim nolūkam būvētais oriģinālās konstrukcijas lidaparāts "Spirit of St. Louis" ir pirmais vienplāksnis, kurā šķērsots okeāns. Tāpat Lindbergs ir pirmais, kas veicis pārlidojumu starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas kontinentiem, nevis tiem piederošām salām. Viņa maršruts starp Ņujorku un Parīzi ir ne vien krietni garāks nekā iepriekš minētajiem britu aviatoriem, bet arī nesalīdzināmi nozīmīgāks civilās aviācijas attīstībai.

Pārlidojums no lielākās Amerikas pilsētas uz tobrīd nozīmīgāko pilsētu kontinentālajā Eiropā bija franču izcelsmes Ņujorkas viesnīcu īpašnieka Reimona Orteija ideja, un viņš izsludināja tās īstenotājam 25,000 dolāru godalgu. Tā ir tiem laikiem ļoti ievērojama summa - apmēram pielīdzināma 325,000 dolāru mūsdienu izteiksmē. Tomēr arī pats pārlidojums nav nekāds lētais prieks, pretendentam bija jārēķinās, ka veiksmes gadījumā viņš labi ja atgūs ieguldīto. Par laimi Lindbergam Sentluisā, kur viņš strādāja kā pilots Robertsona aviopasta pārvadājumu kompānijā, atradās pāris uzņēmēji - Harijs Naits un Herolds Biksbijs - kuri bija gatavi galvot par 15,000 bankas kredīta. Tūkstoti pasākumā iegulda arī Lindberga boss Frenks Robertsons un divus tūkstošus - pats lidotājs.

Lindberga lidojums nepavisam negāja "kā pa sviestu". Nācās orientēties pēc debesu spīdekļiem, pacelties lielā augstumā virs negaisa mākoņiem, kur draudēja lidaparāta korpusa apledošana, brīžiem jālido tikai dažus metrus virs okeāna viļņiem, vairākas stundas - pilnīgi necaurredzamā miglā. Un briesmas, kā izrādījās, draudēja arī pēc nolaišanās: Leburžē bija sapulcējies, kā lēš, savus 150,000 liels pūlis. Sajūsminātie sagaidītāji turpat pusstundu vārda tiešā nozīmē nēsāja pārgurušo pilotu uz rokām, bet suvenīru kārotāji sadomāja izgriezt gabaliņus no lidmašīnas audekla korpusa. Par laimi lidlaukā esošie franču kara lidotāji, kareivji un policija, draudot ar ieročiem, paglāba lidotāju un lidmašīnu no saviem nesaprātīgajiem līdzpilsoņiem. Bet tuvākajā nākotnē Čārlzu Lindbergu gaidīja triumfs. Viņš lielā mērā bija tas, kurš lika pasaulei apzināties jaunā transporta veida - aviācijas - iespējas un nozīmi. Kā izteicās viena no tolaik izcilākajām lidotājām sievietēm Elinora Smita Salivena: "Līdz tam ļaudis uzskatīja mūs - lidotājus - par tādiem kā citplanētiešiem. Bet pēc Čārlza Lindberga lidojuma mums bija visas durvis vaļā. Tas uz visiem laikiem izmainīja aviāciju - pēkšņi visi tie ļautiņi no Volstrītas klaudzināja pie mūsu durvīm, meklēdami kādu lidaparātu, kurā varētu investēt. Līdz tam mēs vai stāvējām uz galvas, lai pievērstu viņu uzmanību, bet pēc Lindberga lidojuma pēkšņi ikviens sagribēja lidot."