Šī diena vēsturē

Domājams, 1497. gada 10. maijā no Spānijas ostas pretim nesen atklātajām zemēm otrpus Atlantijas okeānam devās komersants un kartogrāfs Amerigo Vespuči. Tieši viņa vārds kļuva par pamatu Amerikas kontinentu nosaukumam.

Amerikas uzzēģelētāja nopelni, protams, pienākas Kristoforam Kolumbam. Tomēr savu vārdu Jaunā pasaule mantojusi no cita itālieša – Amerigo Vespuči. „Es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc kāds varētu iebilst, ka šo zemes daļu nodēvējām tās atklājēja, gudrā un izglītotā vīra Amerikus vārdā par Amerikus zemi jeb Ameriku, jo arī Eiropai un Āzijai ir doti sieviešu vārdi.” – Tā teikts komentāros 1507. gadā izdotajai vācu kartogrāfa Mārtiņa Valdzēmillera pasaules kartei. Šo komentāru autorus, domājams, ir Valdzēmillera līdzstrādnieks Matiass Ringmanis.

 Florences notāra jaunākais dēls Amerigo Vespuči ieradās Kastīlijas karaļvalsts lielākajā ostas pilsētā Kadisā 1492. gada martā kā slavenās magnātu Mediči dzimtas pilnvarotais lietvedis. Tikai dažus mēnešus vēlāk Kolumbs devās savā pirmajā kuģojumā pāri Atlantijai. Nākamajos gados ekspedīcijas uz rietumiem sekoja cita citai, un arī uzņēmīgais florencietis Vespuči atrada šai sfērā pielietojumu savām dotībām. Viņš kļuva par kontraktoru, apgādājot ar proviantu un citu nepieciešamo ceļotāju flotes, tai skaitā piegādājot gaļas produktus vismaz vienai no vēlākajām Kolumba ekspedīcijām. Arvien vairāk iesaistoties aizokeāna zemju izpētē, Amerigo Vespuči kļuva par vienu no sava laika atzītākajiem jūras ceļojumu organizēšanas, kartogrāfijas un navigācijas lietpratējiem, mūža nogalē ieņemdams īpaši viņām Spānijas kroņa radīto galvenā Indijas kuģojumu navigatora amatu.

Par to, kad Amerigo pats pirmo reizi kāpis kuģī, lai dotos pāri okeānam, atrodamas dažādas ziņas. Kā avoti pamatā kalpo paša Vespuči rakstītās vēstules ar plašiem kuģojumu aprakstiem, kuras 16. gs. sākumā kļuvušas plaši pazīstamas Eiropā, tai skaitā jau pieminētajiem kartogrāfiem Valdzēmilleram un Ringmanim. Tomēr vēlāko laiku pētnieki nereti apšaubījuši Vespuči aprakstu patiesīgumu, kā arī to, vai šīs vēstules vispār uzskatāmas par autentiskām. Ja tomēr ticam šiem avotiem, tad Amerigo Vespuči kuģojums pretī kontinentam, kam nākotnē būs lemts nest viņa vārdu, iesākās Kadisas ostā 1497. gada 10.maijā.

Tāpat, ja ticam vēstuļu autentiskumam, tad vienā no tām, 1502. gadā nosūtītā baņķierim Lorenso Pjerfrančesko Mediči, Amerigo pauž domu, ka viņa apmeklētās zemes ir daudz plašākas nekā agrāk domāts, un tik lielā mērā atšķiras no Ptolemaja un Marko Polo aprakstītās Āzijas, ka liek domāt par jaunas līdz tam nezināmas pasaules daļas Tomēr, cik stingri viņš pats pie šīs domas turējies, par to šodien grūti spriest. Un diezgan noteikti 1512.gadā mūžībā aiziedams Amerigo Vespuči nenojauta ka viņa vārdā tiks nodēvēts viss grandiozais zemes masīvs no Kurā viņa dzīves laikā bija iepazīta vēl tikai neliela daļa. Arī Valdzēmillers un Ringmanis, taisnību sakot, bija domājuši Amerikas vārdu piešķirt tolaik izpētītajai Dienvidamerikas daļai, kuras apzināšanā Vespuči arī ir vislielākie nopelni. Taču 1538.gadā Amerikas vārdu, nu jau attiecinot uz visu jauno pasauli, savā pasaules atlantā ieviesa flāmu kartogrāfs Gerards Merkators, un viņa darbu popularitāte lielā mērā arī noteica šī nosaukuma nostiprināšanos. Faktors, kas domājams ļoti veicināja nosaukuma izplatību bija tā literārā kvalitāte. Būdams ne tikai kartogrāfs, bet arī dzejnieks, jau pieminētais Matiass Ringmanis bija radījis vārdu, kurš tiešām lieliski iederējās pārējo pasaules daļu nosaukumu – Eiropa, Āzija, Āfrika vidū.

Klaipēda jeb Mēmele, kuras apgabalā bija apmēram vienāds lietuviešu un vācu iedzīvotāju skaits, pēc 1. pasaules kara ieguva īpašu statusu ar starptautisku pārvaldi. 1923. gadā Lietuva veica slēptu militāru operāciju, apgabalu okupējot un pēc tam anektējot. Citas valstis sākotnēji protestēja, bet tad atzina Lietuvas tiesības uz Klaipēdu, ko apstiprināja 1924. gada 8. maijā parakstītā Klaipēdas konvencija.

Par Klaipēdas pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1253., kad Teitoņu ordeņa bruņinieki no Lībekas, ieradušies toreizējā kuršu Pilsāta novada krastā, šeit uzcēla Mēmeles pili. Gadsimtiem ejot, Mēmele attīstījās kā tipiska Baltijas jūras austrumkrasta vācu tirdzniecības pilsēta, līdz ar apkārtējo novadu iekļaudamās vispirms Vācu ordeņa valstī, pēc tam Prūsijas karaļvalstī un, visbeidzot, Vācijas impērijā. Etniski šī teritorija pašos Vācijas ziemeļaustrumos palika neviendabīga – līdz ar ieceļotājiem no Vācijas šeit dzīvoja arī daudz lietuviešu, tāpēc šos novadus dēvēja arī par Mazlietuvu. Kulturāli Mazlietuva, protams, bija visai atšķirīga no pārējās Lietuvas: luterticīga, saimnieciski attīstītāka, ciešāk saistīta ar Rietumeiropu.

Pirmā pasaules kara izskaņā, kad robežas Eiropā centās vilkt pa etniskā dalījuma līnijām, aktualizējās arī Mēmeles jautājums. Vācu un lietuviešu iedzīvotāju proporcija apgabalā bija apmēram 50:50, tiesa – kāda puse no šiem lietuviešiem senču mēli lietoja tikai mājās, bet sabiedriskajā dzīvē bija raduši runāt vāciski. Karā uzvarējušās Antantes valstis lēma, ka bijušajām Vācijas zemēm uz ziemeļiem no Nēmunas nosakāms īpašs statuss un starptautiska pārvalde. 1920. gadā Mēmelē ieradās franču izveidota administrācija un viens franču kājnieku bataljons. Briti jau tobrīd izteica ideju, ka Mēmele būtu jāatdod Lietuvai, kurai tā bija ļoti nepieciešama kā jūras osta, taču Francija nepiekrita. Zināmas ambīcijas iegūt šo nozīmīgo atbalsta punktu bija arī Polijai, savukārt Vācija bija gatava drīzāk atbalstīt apgabala iekļaušanu Lietuvā kā „mazāko ļaunumu”, salīdzinot ar iespējamo poļu un arī esošo franču klātbūtni. Kas attiecās uz pašiem apgabala iedzīvotājiem, tad, šķiet, tobrīd viņu lielākā daļa vislabprātāk atgrieztos ierastajā Vācijas pakļautībā.

Tikām Lietuvas valdība jau kala konkrētus aneksijas plānus. Tiešu militāru iebrukumu Francijas kontrolētā teritorijā nevarēja atļauties, savukārt panākt vajadzīgo noskaņojumu vietējo iedzīvotāju starpā izrādījās neiespējami. Atlika trešais variants – slēpta militāra operācija. Par spīti daudzu priekšstatiem, hibrīdkarš nav nekāds mūsdienu Krievijas izgudrojums – ļoti līdzīgi rīkojās Ernesta Galvanauska vadītā Lietuvas valdība pirms 90 gadiem. 1923. gada 9. janvārī Klaipēdas apgabala pilsētiņā Šilutē nodibinātā Galvenā Mazlietuvas glābšanas komiteja vērsās pie Lietuvas valdības ar lūgumu atbalstīt sacēlušos „lietuviešu tautu”. Jau tajā pašā dienā apgabala robežu pārgāja vairāk nekā 1000 bruņotu, bet civilās drēbēs ģērbtu lietuviešu. Apmēram trešdaļa no viņiem tiešām bija apgabala iedzīvotāji, praktiski viss pārējais kontingents – Lietuvas armijas karavīri un lietuviešu aizsargu organizācijas locekļi. Apšaudēs ar franču kontingentu krita 16 lietuvieši un divi franči, Rietumeiropas valstis notikušo skaļi nosodīja, taču karaspēku uz Klaipēdu sūtīt netaisījās. Lietuvā bangoja patriotiska eiforija, nedēļu pēc akcijas jau pieminētā Glābšanas komiteja oficiāli lūdza uzņemt apgabalu Lietuvas sastāvā, ko vēl pēc nedēļas Seims arī izdarīja. Procesu galīgi noslēdza 1924. gada 8. maijā Parīzē parakstītā konvencija, ar kuru karā uzvarējušās lielvalstis atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu, garantējot tā iedzīvotājiem tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu. Tomēr jau pēc dažiem gadiem Lietuvai nācās pārliecināties: ka teritorijas viegla un ātra aneksija ir viens, bet tās sekmīga integrācija – kas pavisam cits.

1824. gada 7. maijā Vīnē pirmoreiz atskaņoja Ludviga van Bēthovena 9. simfoniju. Pats autors – tobrīd jau pilnīgi nedzirdīgs – stājās pie diriģenta pults. Simfonijas pēdējā – vokāli instrumentālā daļa „Oda priekam” ar Fr. Šillera tekstu – mūsdienās kļuvusi par Eiropas Savienības himnu.

„Ak, draugi, – ne šādus toņus! Lai taču tīkamākas, lai priecīgākas mums balsis!” tā savu dziedājumu uzsāka baritons Jozefs Zeipelts. „Prieks! Prieks!” solistam atbalsoja un pievienojās koris. Bija 1824. gada 7. maijs un Vīnes Kartnertortheater – Teātrī pie Karintijas vārtiem – noslēgumam tuvojās Ludviga van Bēthovena autorkoncerts ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Zāle bija pārpildīta – jau divpadsmit gadus mūzikas dižgars nebija kāpis uz skatuves, piedzīvojis vairākus gadus ilgu radoša paguruma periodu, kam sekojusi pacelšanās jaunās talanta virsotnēs. Šovakar publika iepazina jaunāko – nesen pabeigto Bēthovena 9. simfoniju, un tās noslēguma daļa veidota vokāli instrumentāla, ar turpat četrdesmit gadus agrāk publicētās Fridriha Šillera dzejas „Oda priekam” tekstu:

Prieks – dzirksts dievu dāvinātā,

Paradīzes lolojums!

Ugunīgi reibinātiem

Tagad templī ienākt mums!

„Bēthovens pie diriģenta pults žestikulēja gluži neprātīgi. Brīžiem viņš izslējās visā augumā, brīžiem saduga līdz zemei – šķita, viņš pats vēlētos spēlēt visus orķestra instrumentus un dziedāt visa kora vietā!” vēlāk atcerējās vijolnieks Jozefs Bēms. Tomēr patiesībā mūziķi tikai centās sekot komponista taktējumam, bet tai pašā laikā vēroja teātra kapelmeistara Mihaela Umlaufa zizli. Jau kopš vairākiem gadiem Ludvigs van Bēthovens bija pilnīgi nedzirdīgs, un mūzika, kuru viņš tobrīd diriģēja, skanēja vien viņa iztēlē. Nostāsts vēsta, ka, izskanot pēdējiem akordiem, komponists izrādījies atpalicis par vairākām taktīm, bet, nemanīdams apkārt notiekošo, turpinājis diriģēt. Tad alts Karolīne Ungere pienākusi viņam klāt, apturējusi un pavērsusi pret klausītājiem. Publika, kas līdz tam apmulsumā klusējusi, eksplodējusi ovācijās. Ļaudis lekuši kājās, trauksmaini aplaudējuši, un tā kā meistara fiziskā nelaime bijusi labi zināma, centušies paust sajūsmu žestos – svieduši gaisā cepures, mājuši ar rokām un kabatlakatiņiem.

Ideja ietilpināt simfoniskā skaņdarbā vokālu daļu bija tam laikam novatoriska. Šillera dzejoli tolaik jaunais Bēthovens komponējis jau drīz pēc tā publicēšanas, bet odas organiska iekļaušana simfonijā komponistam sagādājusi vislielākās grūtības. Var piebilst, ka pats Šillers, kurš savulaik sacerēja „Odu” pēc Drēzdenes brīvmūrnieku ložas „Pie trim zobeniem” pasūtījuma, nevērtēja šo tekstu pārāk augstu. Un ja 9. simfonijas izcilību kopumā, šķiet, neapšauba neviens, ir bijuši tādi, kas kritizējuši tās vokāli instrumentālo daļu. Starp viņiem zināmākais – Džuzepe Verdi kādā vēstulē izteicies: ja simfonijas pirmās trīs daļas esot brīnišķīgas, tad pēdējā pavisam neizdevusies; tāda līmeņa vokālo partiju komponēšana neesot nekāda māksla. Tomēr tieši 9. simfonijas noslēguma daļa mūsdienās kļuvusi par vienu no atpazītākajām tēmām pasaule – kopš 1985. gada „Oda priekam” ir Eiropas Savienības oficiālā himna, un zīmīgi, ka tikai pāris dienas maijā šķir 9. simfonijas pirmatskaņojuma datumu no Eiropas dienas, kad mūsu pasaules daļa atceras Bēthovena un Šillera rindas:

Tie, ko aizspriedums reiz šķēlis,

Tagad savienoti būs.

Prieks mums pāri spārnu cēlis –

Visi ļaudis brāļi kļūs.

1992. gada 6. maijā 90 gadu vecumā mirst leģendārā Vācijā dzimusī aktrise un dziedātāja Marlēna Dītriha.

“Laimīgs ir tikai neglītais pīlēns. Viņam ir laiks vienatnē padomāt par dzīves un draudzības jēgu, palasīt grāmatu, palīdzēt citiem cilvēkiem. Tā viņš pārvēršas par gulbi. Tikai ir vajadzīga pacietība!”— ekrāna un skatuves zvaigzne Marlēna Dītriha savus vārdus spilgti apliecināja dzīvē, pierādot, ka ar  pacietību un uzstājību viņai izdevās no vienkārša policista „savādās” meitas kļūt par karalieni, kuras priekša vīrieši noslīga ceļos.

Marlēna Dītrihabija vācu kinoaktrise un dziedātāja, pirmā aktrise no Vācijas, kas guvusi panākumus Holivudā. Amerikas kinoinstitūts Dītrihu nosaucis par vienu no visu laiku labākajām aktrisēm, ierindojot viņu devītajā vietā dižāko Amerikas ekrāna leģendu sarakstā.

Marlēna Dītriha, īstajā vārdā Marija Magdalēna fon Loša dzimusi 1901.gada 27.decembrī Berlīnē. Viņa studējusi Mūzikas akadēmijā un Reinhardta dramatiskās mākslas skolā. 1922.gadā viņa debitēja kā kino un teātra aktrise, bet kļuva slavena pēc režisora Džozefa fon Šternberga 1930.gadā uzņemtās filmas "Zilais eņģelis". Muzikālajā drāmā viņa atveidoja kabarē dziedātāju Lolu Lolu. Visas šajā lentā izpildītās dziesmas uzreiz iemantoja popularitāti un vēlāk kļuva par Dītrihas koncertrepertuāra klasiku. Pēc filmas pabeigšanas Dītriha, paklausot Šternberga ieteikumam un mudinājumam, pārcēlās uz ASV, kur Holivudā viņu sadarbība turpinājās. Tapa vairākas veiksmīgas filmas, turklāt Dītriha, pateicoties gan lomām, gan nopietnām investīcijām viņas publiskajā tēlā, kļuva par kinozvaigzni.

Fon Šternbergs lika aktrisei kardināli mainīt ārieni. Apaļīgas jaunkundzes nekad nav guvušas panākumus Holivudā. Aktrise sāka ievērot stingru diētu, kurā ietilpa tikai melna kafija, ūdenī izšķīdināta rūgtā sāls un cigaretes. Krūtis kļuva kārdinošākas pēc to korekcijas ar līmlenti. Ar plākstera un pēc tam arī ar plastiskās operācijas palīdzību Marlēna likvidēja krunciņas uz sejas. Rūpīgi ieveidoto platīnblondo matu vilnis piešķīra viņai jaunu šarmu, bet izrautie dzerokļi mainīja sejas vaibstus, radot viņai turpmāk raksturīgos iekritušos vaigus. Dītriha, pateicoties gan lomām, gan nopietnām investīcijām savā publiskajā tēlā, kļuva par kinozvaigzni.

Pirmā Dītrihas loma Holivudā bija 1930.gada filmā "Maroka", par to viņa nominēta Amerikas kinoakadēmijas balvai kā labākā aktrise. Par īstu Holivudas zvaigzni viņa kļuva, piedaloties tādās filmās kā "Šanhajas  ekpresis", "Blondīne Venēra" un "Velns ir sieviete". Lieki piebilst, ka līdz ar aktrises panākumiem, slavu izpelnījās arī viņas neskaitāmie romāni ar slavenībām visā pasaulē – aktieriem, ģenerāļiem, rakstniekiem, tai skatā arī Žanu Gabēnu un Ēriku Mariju Remarku.

Viņa izkopa balsi, jo apzinājās, cik spēcīgi tā iedarbojas uz vīriešiem. Ne velti Ernests Hemingvejs ir izteicies, ka viņa spēja salauzt sirdis ar savu balsi vien. Ar slaveno rakstnieku viņai izveidojās gandrīz ideāls romāns, kas turpinājās vairāk nekā 30 gadu. Kad Vācijā varu pārņēma Ādolfs Hitlers, neraugoties uz viņa personīgajiem lūgumiem, Dītriha atteicās strādāt Vācijā un 1937.gadā pieņēma ASV pilsonību. Loģiski, ka viņas filmas tolaik dzimtenē tika aizliegtas. Kļuvusi par ASV pilsoni Otrā pasaules kara laikā viņa vairāk nekā 500 reižu koncertējusi sabiedroto karaspēkam. Tā kā aktrise prata dziedāt trīs valodās, viņa ar panākumiem koncertēja Parīzē, Londonā, Lasvegasā, Kopenhāgenā, Sidnejā, kā arī pēckara Vācijā. Aktrisei izdevās piepildīt skatītāju pilnas zāles visa pasaulē līdz pat 70 gadu vecumam, liktenīga bija koncerturneja Austrālijā, kad viņa uz skatuves lauza kāju.

Pēdējie Marlēnas Dītrihas mūža gadi līdz aiziešanai no šīs pasaules 1992. gadā pagāja Parīzē.

Starp citu par vācu kinoleģendas aiziešanu viņsaulē ar skaļu paziņojumu klajā nāca viņas draudzene. Vācu kinoleģenda Marlēna Dītriha, iespējams, beidza savu dzīvi, izdarot pašnāvību, tā aktrises 100 gadu jubilejas priekšvakarā paziņoja viņas tuva draudzene, sakot, ka "viņa, droši vien mira no miega zāļu pārdozēšanas".

Norma Bosketa, bija vienīgā, kura  ikdienas apmeklēja leģendāro aktrisi viņas Parīzes dzīvoklī pēdējos mūža gados. Kā stāstīja aktrises draudzene, tad  divas dienas pirms savas nāves kinozvaigznei bijis asinsizplūdums smadzenēs.

"Kā rezultātā, viņa vairs nevarētu turpināt dzīvot savā dzīvoklī," teica Bosketa. "Viņu būtu nogādājuši aprūpes mājā. Bet viņa par katru cenu vēlējās no tā izvairīties."

Marlēna Dītriha mira 90 gadu vecumā 1992. gada 6. maijā, Parīzē. Viņu apglabāja līdzās savai mātei kapsētā Berlīnē, pirms tam viņas ķermenim netika veikta sekcija.

1988. gada 5. maijs ir diena, kad pirmo reizi pēc kara Latvijā atskaņo Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg”.

Lūcijai Garūtai bija lemts dramatisks, bet arī laimīgs liktenis. Viņa pārdzīvoja tuvu cilvēku traģisku zaudējumu, vairāku savu nozīmīgo darbu okupācijas varas aizliegumu un var minēt, kas viņu paglāba no deportācijas un nāves izsūtījumā. Zinātāji teic, ka tas bijis, pateicoties komponistes smalkjūtīgajam raksturam, un tam, ka izdevies dzīvot bez ienaidniekiem.

Latviešu tautai zināmākais no Lūcijas Garūtas skaņdarbiem ir kantāte „Dievs, Tava zeme deg”. Kantāte, kas tapa pateicoties Kuldīgas evaņģēliski luterisskās draudzes pāvesta Oskara Sakārņa izsludinātajam konkursam. Lai bargajā Otrā pasaules kara laikā stiprinātu tautu un atklātu tās pārdzīvojumu.

Uzvarētāji 47 darbu konkurencē bija divi Andreja Eglīša darbi, kuri apvienoti vienā kļuva par jaundarbu diviem solistiem, korim un ērģelēm. Iedvesmu kantātes mūzikas radīšanai guva Lūcija Garūta.

Kantāte rakstīta 1943. gadā, kad aiz kara un apspiestības radītajām ciešanām, nākotne nerādījās labāka. Kantāte koncentrēja izmisīga sakāpināta dramatisma spriegumu, ko komponiste, muzikologu vārdiem runājot, sakausēja ar lirisku konteplāciju, reliģisku apceri un apskaidroti cildena rakstura vizionāriem paredzējumiem.

Kantātes pirmatskaņojumu ierakstīja, bet pēc kara padomju valdība lika to iznīcināt. Kantāte bija aizliegta un to nedrīkstēja ne atskaņot, ne pieminēt. Garūtai gan bija lentas kopija, bet to pat slepeni vairs nevarēja atskaņot vai kopēt, jo nebija vajadzīgo četrdesmito gadu aparātu.

To gan slepeni izdevās nogādāt ārzemēs un 1982. gadā komponistam Longinam Apkalnam izdevās restaurēt. Tajā gadā notika pirmais koncertatskaņojums trimdā, Stokholmā. Vācijā pirmo reizi kantāte skan 1987. gadā, kora „Dūdas” izpildījumā. Bet kantāte savu atdzimšanu Latvijā piedzīvoja 1988. gada 24. februārī, kad vispirms Latvijas PSR Komponistu savienība nolēma atļaut kantāti iekļaut koru repertuārā.

Tā paša gada 5. maijā reizē ar trešās atmodas vēsmām, „Dievs, Tava zeme deg” tika atdota latviešu tautai. Šo misiju veic diriģents Imants Kokars un viņa kamerkoris „Ave Sol”. Turpmākie kantātes atskaņojumi kļūst par zīmīgiem notikumiem nacionālās pašapziņas un valstiskās neatkarības atjaunošanas gaitā. Kantātes vidusdaļa - lūgšana „Mūsu Tēvs debesīs” kļuva par 1990. gada dziesmu svētku koncerta kulmināciju. Kantāte iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Mārgareta Tečere iezīmīgā ne tikai kā pirmā sieviete kādas Eiropas valsts vadītājas amatā, bet arī kā ārkārtīgi spilgta, harizmātiska un mērķtiecīga politiķe, kura atstājusi pēdas Lielbritānijas un visas Eiropas 20. gadsimta politikā. Kā zināms, līdz pat pagājušā gadsimta beigām sieviešu nonākšana valsts vadītāju amatos bija visai rets izņēmums. Pirmā sieviete, kas ieņēma kādas Eiropas valsts premjerministra amatu, bija Mārgareta Tečere, kura stājās Lielbritānijas valdības priekšgalā 1979. gada 4. maijā.

Mārgareta Robertsa, vēlāk – Tečere, pievērsās politikai, jau studējot ķīmiju Oksfordas universitātē. Visā savas politiskās darbības laikā viņa palika uzticīga britu Konservatīvajai partijai, lai gan viņas pirmā kabineta aizsardzības ministrs Džons Nots savulaik izteicies, ka pēc pārliecības Tečere esot drīzāk 19. gadsimta liberāle nekā tipiska toriju, resp. konservatīvo pārstāve. Pirmoreiz ievēlēta Parlamentā 1959. gadā, 1970. viņa pirmoreiz kļuva par valdības locekli, saņemot izglītības un zinātnes ministra portfeli premjera Edvarda Hīta valdībā. Nākamās vēlēšanas konservatīvie zaudēja, un Tečere, spraigā konkurencē ieņēmusi partijas līdera amatu, mobilizēja torijus revanšam. Tieši šajās laikā viņa arī ieguva pavārdu „Dzelzs Lēdija”, un, starp citu, pirmais, kas viņai to piešķīra, bija kāds propagandists no padomju aizsardzības resora laikraksta Krasnaja Zvezda, reaģējot uz britu politiķes izteikumiem par padomju impērisko ārpolitiku.

Mārgaretai Tečerei bija lemts kļūt arī par visilglaicīgāko Lielbritānijas premjerministri 20. gadsimtā. Vairāk nekā desmitgade šai amatā bija spilgts laiks, kurā īstenotā ekonomisko un sociālo reformu politika ieguvusi tečerisma apzīmējumu. Pēc Otrā pasaules kara Lielbritānija veidoja ekonomiku ar lielu valsts sektora īpatsvaru, nozīmīgu valdības regulējošo funkciju un plašām sociālām programmām, kurās balstījās tolaik būvētā labklājības valsts. Taču 70. gados šī pieeja izrādījās sevi izsmēlusi, un britu ekonomika nonāca ilgstošā recesijā. Tečeres proponētie pretlīdzekļi bija ekonomikas liberalizācija, ļoti plaša privatizācija, nodokļu reformas, mazinot tiešos un palielinot netiešos nodokļus, kā arī taupības politika. Pirmie premjerministres Tečeres gadi bija vissmagākie, kad reformu efekts vēl nebija manāms, recesija turpinājās, bezdarbs auga un daudzus skāra sociālo izdevumu apcirpšana. Premjerministres reitingi sita negatīvos rekordus, taču viņa stūrgalvīgi turpināja savu politiku. 1983. gada parlamenta vēlēšanas toriji, domājams, uzvarēja pirmām kārtām pateicoties Folklendu konfliktam, kad Argentīnas militārā hunta 1982. gadā okupēja Lielbritānijai piederošo Folklendu arhipelāgu, un Tečeres valdība nosūtīja turp britu spēkus, kas sekmīgā operācijā atguva šo aizjūras īpašumu. Desmitgades vidū britu ekonomika jau apliecināja stabilu izaugsmi, bija nokritusies inflācija, sāka mazināties bezdarbs, un tas deva konservatīvajiem pārliecinošu uzvaru 1987. gada vēlēšanās.

Droši vien Mārgareta Tečere varētu palikt varas virsotnē vēl kādus gadus, taču 1990. gada tendences liecināja, ka mūžīgie konkurenti leiboristi sāk apsteigt torijus popularitātē. Konservatīvo partijā radās iekšēja opozīcija, un savu kandidatūru partijas vadītāja amatam izvirzīja kādreizējais Tečeres kabineta ministrs Maikls Hezeltains. „Dzelzs Lēdija” sākotnēji vēl iesaistījās cīņā, taču tad, acīmredzot novērtējusi izredzes, 1990. gada 28. novembrī demisionēja. Tomēr viņas iedibinātais sociālekonomiskās politikas virziens nebeidzās līdz ar Tečeri, un to turpināja viņas pēcnācējs Džons Meidžors, kurš vadīja konservatīvo valdību līdz 1997. gadam, un radikāli nemainīja arī sekojošie leiboristu kabineti Tonija Blēra un Gordona Brauna vadībā.

Konstitūcija jeb „Valdības Akts”, kuru 1791. gada 3. maijā apstiprināja Polijas Seims, bija savam laikam ļoti progresīvs pamatlikums. Diemžēl tā iedzīvināšanu nepieļāva Polijas agresīvie kaimiņi: Krievijas, Prūsijas un Austrijas impērijas dažus gadus vēlāk iznīcināja Polijas valstiskumu.

18. gadsimta vidū no kādreizējās Polijas-Lietuvas savienības varenības bija palikušas vairs tikai atmiņas. Teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā Žečpospoļita gan joprojām bija viena no Eiropas lielākajām valstīm, taču iekšpolitiski tik vāja, ka līdzās esošās impērijas to bija padarījušas par laukumu savām varas spēlēm. Iemesls bija iepriekšējos gadsimtos nesamērīgi augušās poļu muižniecības jeb šļahtas privilēģijas, kam trūka līdzsvarojoša pretspēka valsts varas sistēmā. Citas valstis bija atskārtušas, cik lieti izmantojams Žečpospoļitas aristokrātu egoisms un varas ambīcijas. Sevišķi aktīvas šai ziņā bija Krievija un Prūsija, kuras mērķtiecīgi kavēja centrālās varas nostiprināšanos, uzturēja muižniecībā prasības pēc veco privilēģiju saglabāšanas un ar militāru spēku iejaucās valsts iekšējos konfliktos. 1772. gadā kaimiņvalstis Krievija, Prūsija un Austrija īstenoja Pirmo Polijas dalīšanu, atņemot novājinātajai savienībai plašas teritorijas.

Pašā savienībā pieņēmās spēkā prasības pēc reformām, kuras uzturēja gan pilsoņu šķira, pieprasot sev līdzvērtīgas tiesības, gan patriotiski noskaņotie aristokrāti, izprotot valsts bēdīgo situāciju. Reformu nepieciešamību apzinājās arī 1764. gadā ievēlētais karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis. Šo spēku ietekmē 1788. gadā sanākušais Seims uzsāka darbu pie konstitūcijas izstrādes. Moments bija labvēlīgs arī starptautiski – Krievija un Austrija tobrīd bija iesaistījušās karā pret Osmaņu impēriju, un to kontrolējošais tvēriens Polijā bija atslābis. 1791. gada 3. maijā tā dēvētais „Lielais Seims” apstiprināja „Valdības aktu” – jauno Polijas-Lietuvas savienības konstitūciju.

„3. maija Konstitūcija”, kā šis dokuments tiek dēvēts Polijas un Lietuvas vēsturē, bija viens no tolaik progresīvākajiem pamatlikumiem, kas savā pilsonisko brīvību un tiesību garā atpalika vienīgi no Francijas Pirmās republikas un Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijām. Valstī tika ieviests varas dalījuma princips, tika garantēta personas neaizskaramība un likuma aizsardzība. Konstitūcija būtiski paplašināja pilsonības tiesības, likvidējot muižnieku monopolu uz pārstāvniecību Seimā, valsts amatiem un militāro karjeru. Sanktpēterburgā, Berlīnē un Vīnē

„3. maija Konstitūcija” izraisīja sašutumu un bažas. Impēriju valdītājiem bija skaidrs, ka jaunais pamatlikums būtiski mazina viņu ietekmi Žečpospoļitā, tajā saskatīja bīstamo Franču revolūcijas ideju izplatīšanos. Diemžēl konstitūcijas pretinieki atradās arī pašā Polijā – vairāki poļu magnāti izdeva deklarāciju, kuras īstenais autors gan bija Krievijas imperatores Katrīnas II kancelejas priekšnieks Vasīlijs Popovs, un kurā šie muižnieki vērsās pie kaimiņvalsts carienes ar lūgumu pēc atbalsta. Ilgi lūgties nenācās, un 1792. gada maijā Polijā-Lietuvā iebruka krievu karaspēks. Poļu armija ģenerāļu Poņatovska un Koscjuško vadībā cīnījās varonīgi, taču pārspēks bija pārāk liels. Prūsija, ar kuru Polija nesen bija noslēgusi militāru savienību, deklarēja, ka pēc konstitūcijas pieņemšanas Polija kļuvusi pavisam cita valsts, tāpēc saistības vairs nav spēkā. Pēc dažiem mēnešiem karalis Staņislavs kapitulēja, cerot vienoties par pieņemamu kompromisu, taču viss beidzās ar Otro Polijas dalīšanu, kurā Krievija un Prūsija sagrāba apmēram pusi no vēl atlikušās valsts teritorijas. Šādu iznākumu nebija gaidījuši pat Konstitūcijas pretinieki, kuri tagad bija izrādījušies dzimtenes iznīcinātāji. 1794. gadā uzliesmoja ģenerāļa Koscjuško vadītā sacelšanās – pēdējais izmisīgais mēģinājums atbrīvoties no agresīvo impēriju varas. Arī šī cīņa beidzās ar sakāvi, un 1795. gadā Krievija, Prūsija un Austrija sadalīja savā starpā vēl atlikušās Polijas un Lietuvas zemes, uz vairāk nekā simtgadi izdzēšot šīs nācijas no Eiropas kartes.

2011. gada 2. maija pirmajā stundā (pēc Pakistānas laika) Savienoto Valstu īpašo uzdevumu vienības operācijā tika nogalināts teroristiskās islāmistu organizācijas „Al-Qaeda” līderis Osama bin Ladens. Tā beidzās kaismīgā un nežēlīgā džihādista pretstāve ar pasaules spēcīgāko lielvalsti.

 

2011. gada 2. maija pusdivpadsmitos naktī pēc Vašingtonas laika lielākie televīzijas kanāli pārraidīja Savienoto Valstu Prezidenta Baraka Obamas paziņojumu: „Es varu ziņot amerikāņu tautai un visai pasaulei, ka Savienotās Valstis ir īstenojušas operāciju, kurā nogalināts Osama bin Ladens, organizācijas Al-Qaeda līderis un terorists, kurš atbildīgs par tūkstošu nevainīgu vīriešu, sieviešu un bērnu noslepkavošanu,” pauda prezidents. Tā planēta uzzināja, ka 2011. gada 2. maija pirmajās stundās (pēc Pakistānas laika) savas šīs zemes gaitas beidzis Osama bin Muhameds bin Avads bin Ladens, viens no visu laiku zināmākajiem un meklētākajiem teroristiem.

Osama bin Ladens piedzima bagātā un ietekmīgā Saūda Arābijas dzimtā, kurai bija ciešas attiecības arī ar Saūdu karaļnamu. Jaunais Osama studēja ekonomiku un vadību, mantoja visai ievērojamu kapitālu, tomēr jau jaunībā viņš esot aizrāvies ar Korānu, un sevišķi viņu interesējis džihāda jeb islamticīgo svētā kara nojēgums. 1979. gadā, būdams 22 gadus vecs, Osama devās cīnīties pret padomju okupantiem Afganistānā. Viņš atbalstīja ar naudu afgāņu brīvības cīnītājus, organizēja arābu brīvprātīgo vervēšanu, arī pats piedalījās vairākās kaujās. Afganistānas karam beidzoties, bin Ladens jau bija pamanāma autoritāte radikālo islāma cīnītāju vidē. Afganistānas cīņu veterānu dibinātā sunnītu islāmistu kaujas organizācija Al-Qaeda – tulkojumā no arābu valodas „Bāze” – tika izveidota, domājams, 1988. gadā.

Rietumu un arī Saūdu monarhijas ienaidnieka lomā bin Ladens nonāca 1990. gadā, kad notika Irākas iebrukums Kuveitā. Viņš uzskatīja, ka arābu valstīm jātiek galā ar Sadamu Huseinu pašām, nepieļaujot Rietumu armiju ierašanos reģionā. Konflikts noveda pie bin Ladena izraidīšanas no dzimtenes un pavalstniecības atņemšanas; kādu laiku viņš uzturējās Sudānā, taču arī no turienes tika izraidīts un galu galā 1996. gadā rada patvērumu Afganistānā, kur pie varas bija nākuši radikālie islāmisti talibi. 1998. gadā Al-Qaeda sevi pieteica kā bīstamu antiamerikānisku spēku, noorganizējot asiņainās Savienoto Valstu vēstniecību spridzināšanas Kenijā un Tanzānijā. Un tad nāca 2001. gada 11. septembris – nežēlīgs un izaicinošs uzbrukums pašām Savienotajām Valstīm. Jau tūlīt pēc teroraktiem prezidenta Džordža Buša jaunākā administrācija pasludināja bin Ladenu un Al-Qaeda par galvenajiem aizdomās turamajiem. Pats džihādists sākumā savu vainu noliedza, taču vēlāk atzina, ka ir uzbrukumu organizētājs, uzsverot, ka ar tiem nav nekāda sakara Afganistānas talibu valdībai. Tas neglāba talibus no amerikāņu vadītās koalīcijas iebrukuma un viņu režīma sagrāves 2001. gada nogalē.

Domājams, ka bin Ladens pameta Afganistānu pēc kaujām Toraboras kalnos decembrī. Kādu laiku viņš par sevi vēl atgādināja tikai ar videoierakstiem, kas pierādīja, ka džihādists joprojām ir dzīvs. Kad pēc 2007. gada jauni ieraksti ilgāku laiku vairs neparādījās, mediji sāka paust šaubas par to, vai bin Ladens maz vairs ir dzīvajos. Tomēr amerikāņu izlūkdienesti nepārtrauca meklēšanu, un tās rezultāts bija operācija „Neptūna trejžuburis”. 2011. gadā, pusnaktī starp 1. un 2. maiju pie trīsstāvu savrupnama Pakistānas pilsētā Abotabadā pielidoja divi speciāli aprīkoti helikopteri Black Hawk. 24 amerikāņu jūras spēku īpašo uzdevumu vienības SEAL profesionāļiem pietika ar 38 minūtēm, lai atrastu un nogalinātu mājā esošo Osamu bin Ladenu līdz ar vēl trim citiem vīriešiem, no kuriem viens bija viņa pieaugušais dēls Halids. Gāja bojā arī viena sieviete, vēl divas citas tika ievainotas, tai skaitā bin Ladena piektā sieva Amāla. Terorista trešā un ceturtā sieva, viņa pieci bērni un četri mazbērni, kā arī bin Ladena kurjera sieva un četri bērni, kuri arī bija mājā, uzbrukumā fiziski necieta. Savienoto Valstu militāristi gan apgalvoja, ka būtu saņēmuši bin Ladenu dzīvu, ja būtu tāda iespēja, taču neoficiāla informācija liecina, ka „Neptūna trejžuburis” jau sākotnēji bija plānota kā likvidācijas operācija.

1945. gada aprīļa beigās nacistu Reihs piedzīvoja savas pēdējās dienas. Sarkanā armija, ielenkusi Berlīni, tagad lauzās cauri galvaspilsētas drupām uz centru. Šeit, bunkurā zem Valsts kancelejas ēkas, bija patvēries nacistu līderis Ādolfs Hitlers līdz ar dažiem tuvākajiem līdzgaitniekiem un svītu. Un šeit, bunkura Mazajā pieņemšanas zālē, 1945. gada 29. aprīļa pirmajās stundās notika kāda ceremonija. Berlīnes hauleitera biroja ierēdnis Ādolfs Vāgners civilā ceremonijā salaulāja Lielvācijas vadoni Ādolfu Hitleru un Evu Braunu, oficiālā statusā Valsts kancelejas sekretāri. Neoficiāli visiem bunkura iemītniekiem, protams, bija zināms, ka Eva nu jau vairāk nekā desmit gadus ir fīrera mīļākā.

Ādolfs Hitlers, tobrīd Vācijas politikas uzlecošā zvaigzne, un Eva Brauna iepazinās 1929. gada rudenī fotomākslinieka un nacistu partijas aktīvista Henriha Hofmaņa ateljē Minhenē, kur Eva bija pieņemta darbā par palīdzi un mācekli. Nākamajam fīreram tobrīd bija četrdesmit, Minhenes sīkpilsoņu ģimenes atvasei Evai – septiņpadsmit. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, attiecības iesila lēnām, un vismaz pāris gadus starp abiem nav bijis intīmas tuvības. Hitlers vairakkārt izteicies, ka nevarot atļauties dibināt ģimeni, jo visu savu laiku un enerģiju veltījot politikai. Tas gluži nebija tiesa, jo tieši Minhene un tās apkārtne bija vieta, kurp viņš devās atslābināties no politiskās cīņas spriedzes vecu draugu un paziņu kompānijā. Pēc visa spriežot, šais bohēmiskajās vizītēs labi iederējās arī jauniņā Eva. Tomēr meitene cerēja uz ko vairāk, un kad, nacionālsociālistu partijai izejot varas sagrābšanas finiša taisnē, tikšanās kļuva pavisam retas, viņa izšķīrās par izmisīgu soli. 1932. gada augustā Eva mēģināja izdarīt pašnāvību, sašaujoties ar sava tēva revolveri. Ievainojums kaklā izrādījās dzīvību neapdraudošs, tomēr lode bija iestrēgusi diezgan tuvu miega artērijai, un nevar apgalvot, ka jaunā dāma suicīdu tikai imitējusi. Katrā ziņā Hitlers uztvēra šo soli nopietni, un sāka izrādīt krietni nopietnākas rūpes par Evu. Tiesa, viņa joprojām turpināja dzīvot vecāku mājās, un atsevišķu dzīvokli savai mīļākajai fīrers apgādāja tikai pēc trīs gadiem un vēl viena pašnāvības mēģinājuma – šoreiz diezgan nepārprotami inscenēta.

Ar laiku, fīreram paceļoties arvien lielākos varas augstumos, arī Evas Braunas dzīve kļuva arvien spožāka un komfortablāka. 1936. gadā viņa ievācās greznā savrupmājā Minhenes prestižākajā rajonā, kur līdzās bija SS reihsfīrera Himlera, nacistu partijas kancelejas vadītāja Mārtina Bormana un citu partijas bonzu īpašumi. Par viņas otrajām mājām kļuva Hitlera ārpilsētas rezidence Berghofa Bavārijas alpos, vēlāk viņai iekārtoja arī apartamentus Valsts kancelejas ēkā Berlīnē. Tomēr Evas Braunas liktenis bija un palika neapskaužams. Hitlers, pēc visa spriežot, viņas mūža vienīgais vīrietis, tā arī neuzskatīja par vajadzīgu piešķirt viņai oficiālas laulātās draudzenes statusu. Viņa bija un palika tikai mīļākā, par kuru zināja ierobežots pietuvināto ļaužu loks, bet lielākā daļa vācu tautas pat nenojauta. Eva nekad neparādījās līdzās Hitleram oficiālās ceremonijās, nekad netikās ar ārvalstu viesiem, kuri apmeklēja Berghofu, viņai nācās slēpties no vairuma Valsts kancelejas darbinieku acīm. Vairums no pārējo nacistu līderu sievām neuzskatīja viņu par līdzīgu, kaut neuzdrīkstējās to izrādīt.

Par Hitlera kundzi Eva Brauna kļuva pusotru dienu pirms nāves. 1945. gada 30. aprīļa pirmajās stundās bunkurā tika saņemta ziņa, ka sarkanarmieši jau atrodas Vilhelmštrāsē, pavisam netālu no Valsts kancelejas. Tās pašas dienas pēcpusdienā Hitleru pāris izdarīja pašnāvību. Ādolfs nošāvās, savukārt Eva ieņēma nāvējošu ciankālija devu.

1896. gada 28. aprīlis pasaulē nāk gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, keramiķis, interjerists, arī mākslas kritiķis un pedagogs  Romans Suta. Viņš sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu mākslu.

Nākamais mākslinieks dzimis veikalnieka Jēkaba Sutas un viņa sievas Natālijas Amālijas ģimenē. Nostāsti vēsta, ka Romans piedzimis ceļā, zirga ratos, tas noticis 1896. gada 28. aprīlī netālu no Cēsīm, Dzērbenes pagastā, mātei braucot pie māsas uz Kleķeru krogu. Tieši tāpēc vēlāk neliela, bet atlētiskā auguma, brāzmainā rakstura vīrs, pats par sevi teiks, ka dzimis Raunā, bet citreiz – ka Cēsīs.

Romana tēvs Jēkabs nācis no Raunas, kamēr mamma, saimniekmeita Natālija Amālija – no Lodes. Romana tēvs Valkā saimniekojis savā abažūru veikalā, kur loģiski pagāja arī Romana un viņa vecākā brāļa Reinhola puikas gadi. Tēvs Jēkabs bijis stingrs un prasīgs, gaidījis no dēliem paklausību un disciplīnu, kamēr Romans bijis īsts brīvdomātājs, kam izdevās kļūt par vietējo puiku barvedi, pateicoties savai fantāzijai un spējai aizraut apkārtējos.

Mākslinieks mācījās gan Valkas pamatskolā, gan Pleskavas reālskolā. Vecāki cerēja, ka reālskola nešpetno dēlu savaldīs, bet, kas tev deva, padsmitnieka gados abi ar brāli Reinholdu viņi aizbēga no mājām  un pieteicās uz tālbraucēju kuģa par jungām, un nevienam nezinot aizceļojuši līdz par Havaju salām.

Izmisušie un neziņas sagrautie vecāki, domādami, ka dēli zaudēti, ierīkojušu divas kapu kopiņas, bet tad vienā jaukā dienā pasaules apceļotāji atgriežas, krāsainiem palmu, krokodilu un daiļu peldētāju tetovējumiem izrotāti. Turklāt ar bagātīgiem piedzīvojumu stāstiem azotē. Romas, piemēram, svešās zemes esot gājis boksa ringā un cīnījies kā līdzīgs ar līdzīgu ar profesionāliem cīkstoņiem.

Brālis Reinholds pēc šī ceļojuma kāpj pa tālbraucēja kapteiņa karjeras kāpnēm, kamēr Romans pēc mammas domām nekas vairāk par bokseri dzīvē nebūs. Tomēr Romans pārsteidz ģimeni un apkārtējos iestājoties Jūlija Madernieka mākslas studijā, kur apguvis pamatus kā labs zīmētājs uzreiz tiek uzņemts Rīgas pilsētas mākslas skolas otrajā kursā. Pirmā pasaules kara laikā, ģimenei evakuējoties, Romans turpina izglītoties Penzas mākslas skolā. Un tieši tur Romans sastop savu mīlestību Aleksandru Beļcovu, kuru aizrauj Sutas dedzība un erudīcija mākslā, rezultātā abi, karam beidzoties, pārceļas uz Latviju. Starp citu Romana māte Beļcovu ilgi neesot pieņēmusi un tieši tāpēc par dēla precībām ar Aleksandru, kas notika septiņus gadus pēc abu satikšanās, mamma Natālija uzzināja tikai no preses. Idilliski laulība ilga vien pāris gadu, bet tajā piedzima meita Tatjana.

Sutas kubisma gleznas un melnbaltie tušas zīmējumi iekļauti Latvijas grafikas zelta fondā.  Tieši viņš aizsāka mūsu laikmetīgā dizaina ēru. Bijis scenogrāfs, interjeru un filmu dekorators, apgleznojis porcelānu, veidojis gobelēnu, ilustrējis grāmatas…Būdams bez augstākās mākslinieciskās izglītības, viņš  sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu jaunlaiku mākslu. Tiek saukts par visīstāko avangardistu, kurš ar savu izcilo ožu allaž sajutis jaunos pasaules strāvojumus.

Otrā pasaules kara laikā Suta nokļūst Gruzijā, kur strādājis Tbilisi kinostudijā par dekoratoru, tieši Gruzijā 1944. gada 14. jūlijā Romans Suta 47 gadu vecumā nošauts kā tautas ienaidnieks.