Šī diena vēsturē

1810. gada 27. aprīlis vēsturē iegājis ar to, ka šai dienā komponists Ludvigs van Bēthovens sacerējis savu slaveno skaņdarbu „Elīzei”. Šodien vairāk par to, kura varētu būt tā laimīgā, kurai pasaulsavenais skaņdarbs veltīts.

Bagatelli nr. 25 la minorā, ko pasaule labāk pazīst ar nosaukumu „Elīzei”, uzskata par vienu no Ludviga van Bēthovena populārākajām kompozīcijām, kas gan netika publicēta komponista dzīves laikā. To atklāja tikai četrdesmit gadu pēc Bēthovena nāves. Bēthovens „Elīzei” sarakstījis 1810. gadā, divus gadus pirms zaudēja dzirdi.

Daudzu paaudžu garumā skaņdarbs bijis mūzikas skolēnu programmas stūrakmens un pēdējos gados – arī viena no populārākajām mobilo telefonu melodijām.

Tā kā oriģinālais manuskripts ticis nozaudēts, laiku laikos bijušas spekulācijas par to, kas bijusi Elīze, kurai veltīts Bēthovena skaņdarbs. Šobrīd pastāv trīs versijas, vienu no tām izvirzījuši austriešu muzikologi, kuri 2001. gadā paziņoja, ka  slavenais Ludviga van Bēthovena skaņdarbs „Elīzei” patiesībā bija veltīts nevis Elīzei, bet gan Terēzei.

Lai arī elēģijas klavierēm manuskripts ir pazudis bez pēdām,  austriešu muzikologi uzskata, ka viņiem izdevies precīzi noteikt, ka laikā, kad tapa „Elīzei”, Bēthovens aplidoja Vīnes ārsta meitu – pianisti Terēzi Malfati un ir veltījis savu skaņdarbu tieši viņai.

Kāpēc skaņdarbu sauc „Elīzei”, nevis „Terēzei”, atbilde meklējama Bēthovena rokrakstā. Un kļūda skaņdarba nosaukumā radusies tipogrāfijā. Saliekot partitūru, strādnieki nav varējuši izburtot komponista briesmīgo rokrakstu un tā nāca klajā elēģija „Elīzei”.

Tikmēr 2009. gadā vācu muzikologi nāca klajā ar vēl citu versiju, sakot, ka viņiem beidzot izdevies noskaidrot, kam tieši veltīts šis skaņdarbs. Kā uzskata vācu muzikologs Klauss Martins Kopics, noslēpumainā sieviete bijusi vācu dziedātāja Elizabete Rēkele. Viņas brālis Jozefs Augusts Rēkels bija tenors, kas spēlējis Florestānu operā "Fidelio" iestudējumā, ko 1806. gadā diriģējis pats Bēthovens. Elizabete pievienojusies brālim 1807. gadā un ātri tika uzņemta komponista draugu lokā, atklāja Koplics. Taču beigās viņa apprecējās ar Bēthovena draugu un sāncensi, austriešu komponistu Johanu Nepomuku Hummelu.

Koplics apgalvo, ka Elizabeti Rēkeli sauca arī par Elīzu, ko apstiprina kristību ieraksts Sv. Stefana katedrālē Vīnē.

"Kristot savu pirmo bērnu 1814. gada 9. martā, viņa nosaukta par Mariju Evu Elīzu, kas nozīmē, ka Vīnē viņa bijusi pazīstama kā Elīza, nevis Elizabete," norāda Koplics, piebilstot, ka grūti pateikt, cik tuvas attiecības viņai bijušas ar vācu komponistu. "Taču ir skaidrs, ka Bēthovenam viņa ļoti patika."Pēc eksperta vārdiem, ir liecības, "ka kādu vakariņu laikā Bēthovens iekniebis viņai rokā, paužot savu pieķeršanos". Tāpat ir zināms, ka īsi pirms savas nāves Bēthovens viņai uzdāvinājis savu matu šķipsnu un vienu no savām pēdējām rakstāmspalvām.

Tikmēr kanādiešu muzikoloģe Rita Steblina 2014. gadā rosināja, ka iespējams, skaņdarbs veltīts Rēgensburgā dzimušam brīnumbērnam Elīzei Barensfeldai, kura koncertējusi kopā ar Bēthovena draugu Johanu Nepomuku Melcelu. Elīze tolaik bijusi vien 13 gadu veca.

Un kā uzskata muzikoloģe, iepriekš pieminētā Terēza Malfati varēja būt Elīzes klavierskolotāja. Lai iegūtu savas mīļotās Terēzes uzmanību, Bēthovens uzrakstījis 13 gadus vecajai skolniecei šo bagatelli. Tiesa, pati muzikoloģe šo versiju atstāj ar treknu jautājuma zīmi.

Basku pilsētas Gernikas vārds ir kļuvis par sinonīmu kara postam un šausmām. Stāsts par postošo aviācijas uzlidojumu Gernikai Spānijas pilsoņu kara laikā, 1937. gada 26. aprīlī.

1936. gada vasarā Spānijā uzliesmoja pilsoņu karš. Tā kā nacionālisti ģenerāļa Franko vadībā cīnījās par strikti unitāru spāņu valsti, starp aktīvākajiem republikāņu atbalstītājiem bija nacionālo minoritāšu reģioni, tai skaitā basku zemes. Jau pašā kara sākumā baski izrādījās atšķelti no pārējās republikāņu kontrolētās valsts daļas, un tiem arvien grūtāk nācās pretoties labāk organizētajiem un bruņotajiem nacionālistiem. Sevišķi jūtams bija frankistu pārsvars gaisā, kur Biskajas frontē viņu pusē cīnījās arī vācu aviācijas leģions „Kondors”, apgādāts ar modernākajām Vācijā ražotājām lidmašīnām.

1937. gada aprīļa sākumā frankistus no Basku apgabala galvaspilsētas Bilbao šķīra vairs tikai pārdesmit kilometru un viens republikāņu atbalsta punkts – Gernikas pilsētiņa ar apmēram 5000 iedzīvotāju. Stratēģiski Gernika bija nozīmīga: caur to veda praktiski visi svarīgākie ceļi, kas savienoja Bilbao ar republikāņu vēl kontrolēto teritoriju uz dienvidiem un rietumiem. Pie tam pilsētā kopš seniem laikiem bija basku tautas sapulču vieta, tātad nozīmīgs nacionālās vēstures centrs. Tas varētu izskaidrot, kāpēc Gernika tika izvēlēta par mērķi plašam vācu un itāļu aviācijas spēku uzlidojumam, tomēr tas neizskaidro un, galvenais, neattaisno uzbrukuma raksturu. 1937. gada 26. aprīlī pret Gerniku tika sūtīti vairāki aviācijas uzlidojuma viļņi, dažās stundās pārvēršot lielu daļu pilsētas liesmojošā drupu kaudzē.

Uzlidojumu komandēja virsleitnants Volframs fon Rihthofens, vēlākais aviācijas ģenerālfeldmaršals. Domājams, tieši viņš izvēlējās bombardēšanas taktiku, lietojot gan eksplozīvās, gan degbumbas. Gernikas vēsturiskā apbūve pa lielai daļai sastāvēja no koka, un uguns iznīcināja veselus kvartālus. Pats Rihthofens savā dienasgrāmatā apgalvoja, ka upuru neesot daudz, jo uzlidojums noticis brīvdienā, kad daudzi devušies no pilsētas prom un daudzi citi paspējuši pamest centru pirms galvenā uzlidojuma viļņa. Tomēr citas ziņas vēsta, ka todien Gernikā bijusi tradicionālā tirgus diena, un pilsētas centrā pulcējušies ne vien gernikieši, bet arī ļaudis no apkārtnes un liels skaits bēgļu. Iespējams, daudzi nav varējuši laicīgi tikt prom, jo šaurās ielas nosprostojuši gruveši, sagrauti arī vairāki tilti pār Mundakas upi. Šķiet ļoti ticams, ka šeit tika izmēģināta tā dēvētā terora bombardēšanas taktika, kuras mērķis ir ar nežēlīgu civiliedzīvotāju iznīcināšanu iedragāt pretinieka morāli. Līdzīgu taktiku vācieši izmantoja vēlāk – jau Otrā pasaules kara laikā pret Polijas, Nīderlandes un Lielbritānijas pilsētām. Dati par kopējo upuru skaitu ir ļoti atšķirīgi – tie svārstās no pāris simtiem līdz pat diviem tūkstošiem.

Jau nākamajā dienā pēc uzlidojuma Gernikā ieradās britu žurnālists Džordžs Stīrs, un visu turpmāko nedēļu laikraksts The Times publicēja viņa reportāžas par notikušo; vēlāk tās pārpublicēja arī New York Post. Gernikas liktenis kļuva par tematu māksliniekam Pablo Pikaso, kuram Spānijas republikāņu valdība bija pasūtījusi darbu spāņu paviljonam pasaules izstādē Parīzē, kas tika atklāta mēnesi vēlāk. Tapa Pikaso glezna „Gernika” – viens no slavenākajiem mākslas darbiem pasaules vēsturē un vispāratpazīts kara radītu ciešanu simbols.

Ja nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers rakstīja dienasgrāmatu, tad tā nav saglabājusies. 62 klades, kuras kā Hitlera dienasgrāmatu nopirks Rietumvācijas žurnāls "Stern", publicējot par to sensacionālu materiālu 1983. gada 25. aprīlī, izrādījās viltojums.

1983. gada 25. aprīlī vācu žurnāls Stern piedāvāja saviem lasītājiem varenu sensāciju – „Atrastas Hitlera dienasgrāmatas” vēstīja virsraksts uz ārējā apvāka. Sarkano burtu fonā varēja skatīt uzņēmumu: glītas kladītes melnos ādas vākos ar zeltītu gotisku monogrammu „AH”. Nākamajās lappusēs sekoja plašu fragmentu publikācija, kas lika domāt, ka šis atradums var diezgan pamatīgi mainīt rietumvācu sabiedrībā valdošos priekšstatus par nacistu Reihu un Otrā pasaules kara izraisīšanās apstākļiem. Hitlers te vairs nešķita tik nepārprotami asinskārs agresors, par kādu viņu pieņemts uzlūkot pēckara pasaulē.

Žurnālam šo unikālo arhīvu – 62 klades, pierakstītas laikā no 1933. līdz 1945. gadam, – bija piegādājis tā ilggadējs līdzstrādnieks Gerds Heidemanis. Tās esot atrastas notriektas vācu lidmašīnas atlūzās Berlīnes tuvumā 1945. gadā, vēlāk nonākušas kāda Austrumvācijas armijas virsnieka rokās, kurš tās slepeni pārsūtījis uz Rietumvāciju. Heidemanis bija Stern darbinieks teju visu savu apzinīgo mūžu – vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņa autoritāte bija izšķirošs arguments, lai žurnāls samaksātu deviņus miljonus marku jeb aptuveni 6,5 miljonus eiro mūslaiku naudā dienasgrāmatu īpašniekam, kurš slēpās aiz pseidonīma „Dr. Fišers”.

25. aprīļa publikācijai bija tūlītējs efekts – Stern tirāža palēcās par aptuveni sestdaļu jeb 300 000 eksemplāru. Tomēr preses konference, kuru žurnāls bija iecerējis kā savu zvaigžņu stundu, kļuva par fiasko. Spožā sensācija sabruka kā kāršu namiņš pēc vienkārša jautājuma, kuru uzdeva skandalozais britu vēsturnieks Deivids Irvings, – vai ir veikta iegūto materiālu ķīmiskā analīze? Izrādījās – nē. Sargājot jauniegūto seupersensāciju no informācijas noplūdes, Stern pirms publikācijas dienasgrāmatām bija pielaidis tikai divus vēsturniekus – britu Hjū Trevoru-Rouperu un amerikāni Gerhardu Vainbergu. Abi tobrīd bija apliecinājuši, ka, viņuprāt, dienasgrāmatas esot īstas, taču nu strauji mainīja viedokli. Rūpīgāk apsverot, atklājās vairākas apšaubāmas detaļas. Piemēram, bija vispārzināms, ka Hitleram pēdējos dzīves gados ļoti stipri trīcēja rokas, bet uz rokrakstu „dienasgrāmatās” tas nebija atstājis ne mazāko iespaidu. Jau pāris nedēļu laikā Vācijas Valsts arhīva laboratorija sniedza nepārprotamu slēdzienu: papīrs, līme, iesējums – viss bija gatavots pēckara laikā. Vienam no arhīva darbiniekiem arī izdevās atrast avotu, no kura viltotājs bija smēlies tekstuālo materiālu – 1962. gadā izdotu grāmatu „Hitlers – runas un paziņojumi”.

Viltotās „Hitlera dienasgrāmatas” uzjundīja sazvērestības teorijas. Daudzi sprieda, ka te roku varētu būt pielicis austrumvācu drošības dienests Stasi, lai mainītu rietumvāciešu priekšstatu par britu un amerikāņu lomu Otrā pasaules kara procesos un, iespējams, pabojātu Vācijas attiecības ar tās stratēģiskajiem sabiedrotajiem. Šķita neticami, ka neskaitāmās lappuses būtu viltojis viens cilvēks. Tomēr tā izrādījās tiesa – viltotājs bija Štutgartes nacistu laika antikvariāta tirgotājs Konrads Kūjaus. Viņam un arī žurnālistam Heidemanim šī afēra maksāja vairāk nekā četrus gadus aiz restēm, pie tam tiesa uzskatīja abus par praktiski vienlīdz vainīgiem. No amatiem bija jāatvadās Stern vadošajiem redaktoriem, kā arī britu izdevumu The Sunday Times un Newsweek redaktoriem, kuri bija plānojuši „dienasgrāmatu” pārpublicēšanu. Pamatīgi cieta arī procesā iesaistīto vēsturnieku reputācija.

Amerikas Savienoto Valstu Kongresa bibliotēka, kas 1800. gada 24. aprīlī tika nodibināta pamatā šīs likumdevēju institūcijas vajadzībām, faktiski atbilst nacionālās bibliotēkas statusam. Tās grāmatu krājums ir šobrīd lielākais pasaulē.

Bija 18. gadsimta pēdējais vai 19. gadsimta pirmais - īsāk sakot,1800. gada pavasaris, kad Amerikas Savienoto Valstu augstākie varas nesēji posās uz Jurģiem. No līdzšinējās galvaspilsētas Filadelfijā viņi pārcēlās uz jauno galvaspilsētu Vašingtonu, kas atrodas īpaši izveidotā Kolumbijas Federālajā apgabalā Potomakas upes krastos. Vietu galvaspilsētai izraudzījies pirmais Savienoto Valstu prezidents Džordžs Vašingtons, un pilsēta nes viņa vārdu, savukārt, gandrīz tukšā vietā būvējamās metropoles projekts pieder franču izcelsmes arhitektam Pjēram Šarlam Lanfānam. Tā nu 1800. gada 24. aprīlī prezidents Džons Adamss, Džordža Vašingtona pēctecis prezidenta amatā, parakstīja Kongresa lēmumu par galvaspilsētas pārcelšanu, un cita starpā šai lēmumā bija paredzēts piešķirt 5000 dolāru, lai "iegādātos tādas grāmatas un tik daudz, cik nepieciešams Kongresa lietošanai, un iekārtotu atbilstošas telpas šo grāmatu glabāšanai". Tas arī ir sākums Amerikas Savienoto Valstu Kongresa bibliotēkai, kas, sākumā iecerēta kā grāmatu krājums likumdevēju vajadzībām, vēlāk kļūst par Amerikas Savienoto Valstu de facto nacionālo bibliotēku un vienu no bagātākajām un prestižākajām grāmatu un rokrakstu krātuvēm pasaulē.

Divas reizes savā vēsturē Kongresa bibliotēka piedzīvojusi postošas ugunsnelaimes. Pirmā atgadījās 1814. gadā, kad bija izcēlies karš starp Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju. Briti uz laiku ieņem Vašingtonu un pielaiž uguni Kapitolija ēkai, kur sadega arī tobrīd iegādātais bibliotēkas krājums - apmēram 3000 sējumu. Tad nu bijušais prezidents Tomass Džefersons piedāvāja šķirties no savas personiskās, visa mūža laikā vāktās bibliotēkas - nepilniem 6500 sējumu. Tiem laikiem tas ir ievērojams krājums, un Kongress pieņem piedāvājumu, asignējot tā iepirkšanai 23,950 dolārus - arī visai ievērojamu, tiem laikiem, summu. Diemžēl divas trešdaļas no Džefersona krājuma gāja bojā citā ugunsgrēkā, kas 1851. gadā aprija 35,000 no bibliotēkā tobrīd savāktajiem 55 000 grāmatu.

19. gadsimta beigās bibliotēkai uzcēla Vašingtonas centrā jaunu majestātisku ēku, kam piešķirts Tomasa Džefersona vārds. 1939. gadā to papildina vēl viena - tā dēvētā Džona Adamsa ēka. Šis notikums vainagoja ilggadējā bibliotēkas vadītāja Hereberta Patnema četrdesmit gadus Kongresa bibliotekāra amatā. Viņa laikā bibliotēka attīstās arī kvalitatīvi, iepērkot sevišķi daudz senu un unikālu grāmatu, - senas indiešu, ķīniešu, japāņu, ebreju tekstu kolekcijas, daļu no imperatoru Romanovu dzimtas bibliotēkas. Ir gadījumi, kad iepirkumus ierosina nevis bibliotēka, bet gan kongresmeņi - slavenākais gadījums ir Otto Volbēra inkunābulu kolekcijas iepirkšana par pusotru miljonu dolāru 1929. gadā. Inkunābulas ir vissenākās drukātās grāmatas, iespiestas Eiropā pirms 1501. gada, un Volbēra kolekcijā ir arī sevišķi rets pirmiespiedēja Gūtenberga Bībeles izdevums - drukāts uz pergamenta un praktiski nebojāts. Pasaulē tādi zināmi tikai trīs.

Bet kopējais Amerikas Savienoto Valstu Kongresa bibliotēkas krājumā šobrīd ir apmēram 30 miljoni grāmatu un citu iespieddarbu un 58 miljoni manuskriptu, kā arī liels daudzums dažādu citu tekstuālu materiālu.

1920. gada 23. aprīlī Ankārā uz pirmo sēdi sanāk Turcijas Lielā nacionālā asambleja – topošās Turcijas republikas parlaments.

Pirmā pasaules kara beigas Turcija sagaidīja zaudētājas valsts statusā. Iesaistoties karā Vācijas un Austroungārijas pusē Osmaņu sultāna valdība acīmredzot bija cerējusi vismaz daļēji atjaunot savu kādreizējo varenību, kas pēdējos gadsimtos bija tikai brukusi. Bet tagad šķita, ka pienācis pēdējais cēliens. Sevras mierlīgumā Antante diktēja sultānam Mehmedam VI smagus noteikumus: Turcijai bija jāzaudē ne tikai visas arābu apdzīvotās zemes Tuvajos austrumos, bet arī teritorijas, kurās dzīvoja daudz turku: Grieķijai piešķīra gandrīz visu Turcijas Eiropas daļu un arī Izmiras rajonu Mazāzijas piekrastē, austrumos plašas teritorijas atdeva jaundibinātajai Armēnijai, tika spriests arī par kurdu valsts izveidi. Pašu turku ziņā palika tikai Anatolija - Mazāzijas centrālie rajoni. Nav grūti iedomāties, ka šāds lietu izkārtojums daudzos turkos radīja nacionāla pazemojuma izjūtu un vēlmi pretoties. Drīz sabiedrotajiem nācās pārliecināties, ka turku nācijas spēka potenciāls nebūt nav izsmelts.

Sultāna valdības liktenīgā pārrēķināšanās bija ģenerāļa Mustafas Kemala jeb Kemalpašā iecelšana par turku vienību inspektoru Anatolijā. Viņa oficiālais uzdevums bija nodrošināt Antantes uzspiesto turku armijas atbruņošanos. Līdz pat šodienai nav īsti skaidrs, vai sultāns tā rīkojās, vēloties aizvākt autoritatīvo ģenerāli no galvaspilsētas vai arī nojaušot, ka tikai viņš spēs saliedēt nāciju šai kritiskajā vēstures momentā. Katrā ziņā, ieradies Anatolijā, Kemalpašā sāka aktīvi organizēt nacionālās atdzimšanas kustību. Antantes valstis vēroja procesu ar aizvien pieaugošam bažām, taču apspiest to ar spēku neuzņēmās - iebrukums Turcijas centrālajos rajonos varētu maksāt pārāk dārgi, un ne tikai finansiālā nozīmē.

1920. gada martā ģenerālis Kemals izsludināja jauna nacionālā parlamenta - Lielās Nacionālās asamblejas - vēlēšanas, un 1920. gada 23. aprīlī 190 deputāti pulcējās uz pirmo parlamenta sēdi Ankarā. Lavīdamies garām okupācijas spēku sargposteņiem, te ieradās arī ap simtu vecā - Osmaņu parlamenta deputātu no Stambulas, līdz ar to vecais parlaments beidza pastāvēt. Sabiedrotie pasludināja, ka tādējādi par vienīgo varas nesēju kļuvis sultāns, bet faktiski Mehmeds VI šai valstī vairs nelēma neko. Bija acīmredzami, ka turku nācija izvēlējusies sev jaunu līderi - parlamenta pirmajā darba dienā ievēlēto prezidentu Mustafu Kemalu.

No visām pusēm uz valsts centru plūda nacionāli noskaņoti ierēdņi un virsnieki, tika slepus vesti kara materiāli no okupētās daļas, nacionālistu bruņotie spēki sāka atkarot zaudētās teritorijas. Eiropas lielvalstīm nebija vēlēšanās uzsākt plašu karadarbību, grieķi vieni nespēja pretoties, un tā vismaz Eiropā turki praktiski atjaunoja pirmskara robežas. Armēniju līdz ar pārējo Aizkaukāzu okupēja Sarkanā armija, un Ļeņina valdība labprāt atdeva turkiem ne tikai 1. pasaules karā zaudēto, bet vēl arī Karsas apgabalu, kas cara laikā bija piederējis Krievijai. Tomēr vēl būtiskāki par militārajiem panākumiem ir Kemala valdības sasniegumi jaunās valsts veidošanā. Patiešām bija revolucionāras. Sākot ar to, ka turku valodas rakstība pāriet no arābu uz latīņu alfabētu, beidzot ar sultāna atstādināšanu, republikas pasludināšanu 1923. gadā un totālu islāma reliģijas elementu izskaušanu no valsts pārvaldes, tieslietu un izglītības sistēmām. Turcijas Lielajā Nacionālajā asamblejā jau 1935. gadā ievēlēja pirmās 18 deputātes - laikā kad dažās Eiropas valstīs sievietēm vēl vispār nav vēlēšanu tiesību.

Šodien, 22. aprīlī, dzimšanas dienu svin viens no leģendāriem Holivudas aktieriem Džeks Nikolsons. Un izrādās, ka lieliskā aktiera dzimšanas ir noslēpumiem apvīta un sensacionālo ziņu par savu patieso izcelsmi Nikolsons uzzinājis vien 37 gadu vecumā.

Džeks Nikolsons jeb īstā vārdā Džons Džozefs Nikolsons ir patiesi leģendārs aktieris. Viņš Oskara balvai ticis nominēts 12 reižu, kas viņu padara par nominācijām bagātāko aktieri. Nikolsons var var lepoties ar Oskariem gan par pirmā plāna aktiera veikumu,  filmās "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" un "Cik labi vien var būt", gan arī par aktierdarbu otrā plāna lomā filmā "Maiguma valoda".  Šis aktieris nevar sūdzēties par "Zelta globusu" trūkumu, to viņa kontā ir vismaz seši, un vēl - 1994. gadā viņš kļuva par vienu no jaunākajiem ASV filmu institūta balvas par mūža ieguldījumu saņēmējiem.

Nikolsonas nenoliedzami ir sieviešu mīlulis, viņš esot izcils sarunu biedrs, turklāt kā zivs ūdenī jūtas sarunājoties par jebkuru tematu. Jā, viņš arī brunču mednieks, kurš fascinē ar savu Češīras kaķa cienīgu smīnu. Turklāt viņš uzskata, ka pēdējos gados kinoindustrijā radītas vien dažas filmas, kas ir kinomākslas cienīgas, viss pārējais Nikolsona vārdiem runājot esot pirotehniķu caureja.

Džeks Nikolsons piedzima 1937. gada 22. aprīlī  Ņūdžersijā, Amerikas Savienotajās valstīs. Viņa mamma Etele Meja bija friziere, kurai Ņūdžersijā piederēja skaistumkopšanas salons, tikmēr savu tēvu Džonu Džeks Nikolsons atceras kā vīru, kurš allaž bijis vieglā žvingulī.

Ar šo domu par to, ka viņa vecāki ir Etele Meja un Džons, Džeks Nikolsons dzīvoja līdz 37 gadu vecumam, kad kāds reportieris, veidojot biogrāfisku rakstu par aktieri, atklāja sensacionālu faktu, kas saistīts ar aktieri. Izrādās, ka cilvēki, kurus viņš uzskatījis par saviem vecākiem, patiesībā bijuši Džeka vecvecāki un viņa mamma bija viņa vecākā māsa Džūna. Izrādās, ka Džūna agrā jaunībā bija cerējusi kļūt par aktrisi un 16 gadu vecumā, laimes un veikmses skatuves mākslās meklējumu dēļ, pārcēlusies uz dzīvi Ņujorkā, kur palikusi stāvoklī. Lieki piebilst, ka tolaik, proti, pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē ziņu, ka neprecētai, nepilngadīgai meitenei gaidāms bērns, sabiedrībā uztvēra kā katastrofu. Uzzinājuši ziņu par meitas krišanu negodā, Džūnas vecāki rīkojās tiem laikiem loģiski un likumsakarīgi - viņi devās pie meitas uz Ņujorku un, kad viņa pasaulē laida dēlu, vecāki viņam deva vārdu Džons Džozefs un pasludināja viņu par savu bērnu.

Ģimene atgriezās mājās Ņūdžersijā un turpināja ierasto dzīvi, nevienam nenojaušot, kas noticis. Tomēr visu šo laiku Nikolsonu ģimeni pavadīja lielais noslēpums, kas apstiprināts ar klusēšanas zvērestu, ko vecāki paņēma līdzi sev kapā. Šis gadījums liekas kā ņemts no veco laiku lubenēm, ja vien tas neatbilstu īstenībai. Kad 37 gadu vecumā Nikolsons to uzzināja, viņš atklāja, šis satriecošais jaunums esot izskaidrojis daudzas mīklainības, kas viņu bija intuitīvi nomocījušas gadiem ilgi. Viņš juties pateicīgs par to, ka nu zina patiesību. Un ar sev raksturīgo cinisko humoru piebilst, ka kopš tās dienas viņš pavisam noteikti esot abortu pretinieks. 

Par to, kurš ir Džeka Nikolsona bioloģiskais tēvs, kā saka, zinātnieki vēl strīdas. Kad bija atklātībā nākušas ziņas par viņa īsto mammu, viņam esot piezvanījis kāds vīrs vārdā Dons Farsillo-Rouzs un apgalvojis, ka Džeka tēvs esot viņš. Nikolsons esot veco vīru pieklājīgi uzklausījis un pēc tam noteicis, ka tas esot jauki, bet, lai vairs viņš nezvanot. Nikolsons nepielūdzami atteicies veikt DNS un pirkstu nospiedumu testus, lai noskaidrotu, vai 1998. gadā aizsaulē aizgājušais Dons patiešām bija viņa tēvs. Bet pajautāt, kā bija patiesībā, savai īstajai mammai aktierim nebija iespējas, jo Džūna, zaudējot cīņā ar vēzi, viņsaulē aizgāja 1963. gadā, vēl krietni pirms Džeks uzzināja, ka māsa ir mamma.

2016. gada 21. aprīlī pēkšņi 57 gadu vecumā mirst viens no tā brīža ietekmīgākajiem popmūziķiem – Prinss.

Amerikāņu mūziķis Prinss īstajā vārdā Prinss Rodžers Nelsons, viens no sava laika ietekmīgākajiem popmūziķiem, kurš spožās karjeras laikā kopš 1976. gada izdevis 39 studijas albumus, kopā pārdodot vairāk kā 100 miljonus ierakstu. Saņēmis Kinoakadēmijas balvu, „Grammy” balvu par mūziku filmai „Purpura lietus”, kā arī „Zelta globusu” par dziesmu filmai „Jautrā pleznas”, bet 2004. gadā viņu uzņēma Rokenrola slavas zālē.

Liktenīgs ražīgajam mūziķim bija 2016. gada 21. aprīlis, kad apmēram plkst. 9.43, policijas patruļa ieradās izsaukuma vietā – skaņu ieraksta studijā „Paisley Park” Šanhassenā. Policisti un mediķi ieraudzīja liftā gulošu vīrieti bez redzamām dzīvības pazīmēm. Veicot pirmās palīdzības pasākumus, atgriezt vīrieti pie samaņas neizdevās. Tika konstatēts, ka nāve iestājusies pl.10.07 no rīta. Tika noskaidrota mirušā personība – tas bija Šanhassenā dzīvojušais 57 gadus vecais Prinss Rodžers Nelsons. Acumirklī uzsāka izmeklēšanu, lai konstatētu nāves cēloni.

Kamēr ritēja izmeklēšana, sabiedrība lūkoja sekot līdzi pēdējo dienu notikumiem. Pēdējos dzīves mēnešus mūziķis sirdzis ar gripu, tādēļ sava mūža pēdējā aprīlī viņam nācās atcelt divus koncertus. Tikmēr 15. aprīlī mūziķis par spīti sliktajai pašsajūtai tomēr uzlēma par labu koncertam Atlantā. Atgriežoties no koncerta, viņam kļuvis sliktāk. Acīmredzot, Prinsa pašsajūta tobrīd bija patiešām ļoti nelāga, jo mirklī kad līdz galamērķim bija atlicis lidot mazāk par 50 minūtēm, privātā lidmašīna veica piespiedu nosēšanos Ilinoisas štata Molainas pilsētā, lai mūziķis varētu slimnīcā saņemt medicīnisko palīdzību.

Vairāki avoti uzsvēra, ka Prinss tika aizvests uz slimnīcu, kur ārsti izdarījuši viņam “drošu injekciju” (tāda parasti tiek pielietota, lai neitralizētu opiātu radītas sekas), pēc notikušā rakstīja slavenību tenku portāls TMZ, citējot vārdā nenosaukta avota teikto. Mediķi ieteikuši mūziķim uzturēties slimnīcā 24 stundas, jo viņam bijusi organisma atūdeņošanās.  Tomēr viņš jau pēc trim stundām nolēmis to pamest, jo viņam nebija nodrošināta privāta palāta. Brīdī, ka mākslinieks pametis slimnīcu, kā atceras aculiecinieki, viņš izskatījies nevesels un, viņaprāt, mediķiem nevajadzējis pieļaut mūziķa došanos mājup.

Kā stāstīja dziedātāja bērnības draugs un bijušais kolēģis Andrē Simone, pēc došanās prom no slimnīcas Prinss draugam rakstījis, ka jūtoties normāli, un solījis braukt ciemos uz Losandželosu. Neraugoties uz nelāgo pašsajūtu, viņš brīvdienās pirms aiziešanas viņsaulē bijis ballītē vienā no pilsētas naktslokāliem, kur gan nedziedāja, bet no skatuves uzrunāja publiku, kas pārdzīvoja par viņa veselības stāvokli. Prinss mierināja fanus, aicinādams „velti netērēt savas lūgšanas”. Nākamajā dienā Prinss tika manīts vizināmies ar velosipēdu rajonā, kurā dzīvoja. Kaut gan mūziķis par savu pašsajūtu nesūdzējās ne draugam, ne sava talanta pielūdzējiem, pēc visa spriežot, ar veselību pēdējā laikā viņam bijušas lielas problēmas. Prinsa kaimiņi stāsta, ka pēdējās nedēļas laikā viņu četras reizes manījuši tuvējā aptiekā. Beidzamo reizi Prinss tur redzēts īsi pirms savas nāves. Kā stāsta aculiecinieki, mūziķis izskatījies „novārdzis un pārlieku nervozs”.

Izmeklēšana noslēdzās ar oficiālu nāves paziņojumu, kurā  57 gadus vecā mūziķa nāve tiek definēta kā negadījums. Kā nāves iemesls autopsijas rezultātos minēta fentanila toksicitāte. Rezultātos atklāts, ka nāves brīdī Prinss svēris vien 50 kilogramus. Tāpat minēts, ka mūziķis bijis tērpies melnā, kā arī atrasts sava īpašuma liftā. Dziedātāja svainis Moriss Filipss tikmēr paziņojis, ka Prinss pirms nāves nav gulējis 154 stundas jeb aptuveni sešarpus diennaktis.

“Viņš strādāja 154 stundas bez pārtraukuma,” svainis pavēstīja dziedātāja faniem.

1999. gada 20. aprīlī divi pusaudži Amerikā sarīkoja slaktiņu Kolumbainas vidusskolā Denverā, ASV Kolorado štatā, nošaujot 13 cilvēkus un izdarot pašnāvības.

1999. gada 20. aprīlī aptuveni pulksten 11:20 divi bruņoti skolas audzēkņi – 17 gadu vecais Dilans Klebolds un 18 gadus vecais Eriks Hariss – atklāja uguni pie Kolumbainas vidusskolas ēkas Denveras piepilsētā. Kā vēlāk noskaidroja izmeklēšanā, tās dienas notikumi ritēja šādi: vispirms šāvēji uz skolu atbraukuši katrs ar savu automašīnu, ap 11:10 devušies uz skolas kafejnīcu, kur  novietojuši somas ar paštaisītiem spridzekļiem.  Tiem bija jāeksplodē 11:17. Uzbrucēji somas atstājuši iekšpusē, paši izgājuši ārā gaidīt sprādzienu. Kad sprāgstvielas pievīla, Klebolds un Hariss sākuši apšaudi. Viņi turpināja apšaudi skolā. Aptuveni 11:35 viņi bija nogalinājuši 12 skolēnus un vienu skolotāju, kā arī ievainojuši 23 cilvēkus. Nepilnu stundu pēc savas asiņainās plosīšanās uzbrucēji pavērsa ieročus pret sevi, izdarot pašnāvību turpat skolas bibliotēkā.

Noziegums izraisīja valsts mēroga debates par ieroču kontroli un skolu drošību, kā arī lielu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kas motivēja pusaudžus. Tūlīt pēc apšaudes tika izteikti minējumi, ka Klebolds un Hariss par saviem upuriem apzināti izvēlējušies minoritātes un kristiešus, par to liecināja kāda no uzbrukuma epizodēm, kad vienai no skolniecēm Kesijai Bernalai uzbrucējs esot  jautājis, vai viņa tic Dievam. Kad Bernāla pateikusi: “Jā”, viņa tika nošauta. Skolnieces vecāki vēlāk uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu „Viņa teica jā”, godinot savas meitas piemiņu.

Tomēr acīmredzot jautājums patiesībā netika uzdots Bernalai, bet gan citam studentam, kurš jau bija ievainots ar šāvienu. Kad šis upuris atbildēja “Jā”, šāvējs aizgāja.

Policijas specvienība skolā iegājusi 47 minūtes pēc slaktiņa sākuma, tā tolaik ziņoja raidsabiedrība CNN. Jaunieši bijuši bruņoti ar vairākiem ieročiem. Viņu pie skolas novietotajās automašīnās atradās spridzekļi, kuriem, domājams, bija jāeksplodē, lai nogalinātu pie ēkas vēlāk sapulcējušos vecākus un policistus, vēsta laikraksts "USA Today".

Pēc slaktiņa izplatījās virkne teoriju, ka abi jaunieši atriebušies par apcelšanu skolā, vērsušies pret noteiktām sociālām grupām, minoritātēm, kristiešiem, ka viņi ietekmējušies no videospēlēm un mūzikas, kā arī citas teorijas. Neviena no tām izmeklēšanas laikā apstiprinājumu gan neguva, upurus viņi izvēlējušies nejauši.

Jaunieši uzbrukumu plānojuši ilgāk par gadu. Spridzekļu iedarbošanās gadījumā ietu bojā teju ikviens, kurš atradās skolas kafetērijā, norāda policija. Bet zīmīgi, ka divdesmit gadu vēlāk kāda amerikāņu pusaudža māte atklāja sava dēla nodomus, līdzīgu slaktiņu atkārtot. Par 17 gadus vecā dēla asiņainajiem nodomiem viņa uzzinājusi, izlasot dēla personīgo dienasgrāmatu, kurā viņš sīki un smalki aprakstījis savus nodomus, atklājot, ka gatavojas uzspridzināt bumbas un sarīkot apšaudi.  Puisis bija izvēlējies zīmīgu datumu - 2020. gada 20. aprīli. Māte nodeva dēlu policijai, sakot, ka viņai ir sajūta, ka ir izdarījusi ko nepareizu, tikmēr policija un Amerikas sabiedrība novērtēja mātes paveikto. Mātes mīlestība bija atkāpusies nozieguma priekšā.

1897. gada 19. aprīlī franču publicists Leo Taksils nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka atmaskojumi, ko viņš veselus divpadsmit gadus bija publicējis par brīvmūrnieku jeb masonu kustību, ir tīrais izdomājums. Attiecīgi noskaņotas aprindas šiem viņa pekstiņiem bija aizrautīgi ticējušas un, var piebilst, mēdz ticēt joprojām.

1897. gada 19. aprīlī Parīzes Ģeogrāfijas biedrības Amfiteātra zāli pildīja lūgta publika. Žurnālisti, literāti, katoļu garīdznieki bija ieradušies, sekojot populārā publicista Leo Taksila, īstā vārdā Gabriela Žogāna-Pāža, uzaicinājumam. Savas karjeras sākumā turpat divdesmit gadus agrāk Taksils bija sevi pieteicis kā pārliecināts ateists un dzēlīgs reliģisko aizspriedumu kritiķis, publicējot tādus darbus kā „Jautrā Bībele” un „Jautrais Evaņģēlijs”. Taču tad, 1885. gadā, viņš pēkšņi bija paziņojis par atgriešanos Katoļu baznīcas klēpī un pievērsies brīvmūrnieku jeb masonu kustības atmaskošanai. Divpadsmit gadus publika bija ar aizrautību lasījusi viņa vēstījumus par brīvmūrnieku ložu baisajām aizkulisēm: par sātaniskiem rituāliem, par dēmona Bafometa kultu, par pasaules pakļaušanas plāniem. Katoļu garīdzniecība, ievērojot Vatikāna nepārprotami naidīgo attieksmi pret brīvmūrniekiem, uzņēma Taksila publikācijas ar ovācijām. Tagad klātesošajiem bija piesolīta jauna sensācija: viņi varēs skatīt vaigā un uzklausīt Diānu Voganu – dāmu, kuras dzīvesstāsts un atklāsmes veidoja lielu daļu no Leo Taksila publikācijām. Šajās grāmatās viņa figurēja kā izbijusi Augstākās Luciferisko brīvmūrnieku jeb pallādisma ložas priesteriene, kas, atgriezusies pie īstenās ticības un tagad atklāj savu kādreizējo domubiedru noslēpumus.

Tomēr sanākšana izvērtās gluži citāda, nekā gaidīts. Leo Taksils, uzrunādams klātesošos, pauda: „Nedusmojiet, mani svētie tēvi, bet smejiet no sirds, kad tagad jums saku, ka viss notikušais ir gluži pretējs jūsu gaidītajam. Te nav ne miņas no uzticīga katoļa, kas, slepeni iekļuvis Augstākās Pallādiskās brīvmūrniecības rindās un atklājis tās noslēpumus. Te, gluži pretēji, ir brīvdomātājs, kurš, [..] ieradies jūsu nometnē un veselus divpadsmit gadus te rādījis savu teātri, un… tas ir jūsu padevīgs kalps!”

Tātad divpadsmit gadus Leo Taksils bija vazājis aiz deguna tos, kuri bija gatavi uzķerties uz viņa sensacionālo izdomājumu āķa un ticēt sazvērestības teorijām. Publicists nekautrējās atzīt, ka šo ļautiņu aizspriedumi un tumsonība viņam ļāvuši arī labi nopelnīt, tomēr viņa galvenais motīvs, šķiet, bija mistificētāja azarts. Deviņus gadus pēc uzstāšanās Parīzes Ģeogrāfijas biedrībā viņš kādā intervijā esot sacījis: „Sabiedrība padarīja mani par to, kas esmu – par sava laika dižāko meli –, jo, kad es uzsāku rakstīt pret brīvmūrniekiem vērstos tekstus, mans mērķis bija tikai un vienīgi uzjautrināties. Noziegumi, kuros es viņus vainoju, bija tik groteski, tik neiespējami, tik ļoti pārspīlēti, ka ikvienam taču vajadzēja saskatīt te joku un godāt mani kā jauna humora žanra aizsācēju. Bet mani lasītāji tā nedomāja – viņi pieņēma manas pasaciņas kā svētu patiesību, un jo vairāk es meloju, nolūkā beidzot likt viņiem saprast, ka es taču meloju, jo viņi nostiprinājās savā pārliecībā, ka esmu pats ticamības paraugs. Ak, cik gan jautru vakaru es nepavadīju kopā ar saviem līdzautoriem, izperējot jaunus sižetus, jaunas neiedomājamas patiesības un loģikas kroplības, cenšoties cits citu pārspēt mistifikāciju ražošanā. Brīžiem man šķita, es nobeigšos no smiekliem par kārtējo priekšlikumu, bet tas viss gāja cauri. Ļaužu muļķībai nav robežu!”

Var vien piebilst, ka arī mūsdienās var atrast tekstus, kuri pilnā nopietnībā atsaucas uz Leo Taksila atklājumiem; un ne vien dzeltenajā presē, bet arī darbos, kas pretendē uz nopietnu pētījumu statusu.

1864. gadā divās tolaik lielākās vācu valstis – Austrija un Prūsija – pieteica karu Dānijai, lai atņemtu tai pārsvarā vāciskās Šlēvigas un Holšteinas hercogistes. Tā bija nevienlīdzīga cīņa, kurā Dānijai nācās piekāpties. Šī kara izšķirošā kauja notika pie Dibeles pilsētiņas tagadējās Dānijas dienvidos 1864. gada 18. aprīlī.

1864. gadā uzliesmoja Otrais Šlēsvigas karš. Tā iemesls bija jau vairākas desmitgades ilgstošais konflikts starp Dānijas karalisti un toreizējo Vācu valstu savienību par Šlēsvigas un Holšteinas hercogistu piederību. Kopš viduslaikiem Dānijas karalis bija arī abu šo hercogistu senjors, taču tās nepiederēja dāņu kroņa zemēm. Dienvidos esošā Holšteina bija pamatā vāciska, tālāk uz ziemeļiem – Šlēsvigā – vācu valoda dominēja dienvidu apgabalos, kā arī pilsētās, savukārt zemnieki lielākajā hercogistes daļā runāja dāņu valodā. 19. gs. vidū Vācijā, kā daudzviet Eiropā, arvien noteiktāk iezīmējās nacionālas valsts veidošanās process, kas neatstāja vienaldzīgus arī vāciski runājošos dāņu karaļa pavalstniekus Šlēsvigā un Holšteinā. Viņu sacelšanās ar prasību pievienoties Vācu Savienībai – konfederācijai, kura pēc Napoleona kariem bija izveidota kādreizējās Svētās Romas impērijas vietā, – 1848. gadā izraisīja Pirmo Šlēsvigas karu starp Dāniju un vairākām vācu valstīm, starp kurām varenākā bija Prūsija. Tomēr dāņiem šai karā izdevās nosargāt savas robežas, un abas hercogistes palika Dānijas sastāvā, gan ar lielu autonomiju. Tomēr jau 15 gadus vēlāk konflikts uzliesmoja no jauna. Dānijā pieņēma jaunu, liberālu konstitūciju un mēģināja to attiecināt arī uz dāņu daļēji apdzīvoto Šlēsvigu. Rezultātā divas varenākās Vācu Savienības valstis – Prūsija un Austrija – pieteica Dānijai karu.

Dānijas galvenās priekšrocības bija samērā viegli aizsargājamās pozīcijas šaurajā Jitlandes pussalas dienviddaļā, kā arī spēcīgā kara flote, kas varēja balstīt fronti no jūras puses. Tomēr karā pret Dāniju bija iesaistījušās divas lielvalstis ar nesalīdzināmi lielāku potenciālu. Vācu plāns ātri iznīcināt Dānijas armiju gan neizdevās – dāņi atkāpās ar nelielām kaujām, līdz sasniedza dāniskos apgabalus Šlēsvigas vidienē. Šeit, pie Dibeles pilsētiņas netālu no Baltijas jūras piekrastes 1864. gada 18. aprīlī notika šī kara izšķirošā kauja. Tajā pozīcijām, kuras aizstāvēja trīs dāņu brigādes, kopumā apmēram 11 000 vīru, uzbruka prūšu armijas 1. korpuss – apmēram 36 000 vīru sastāvā. Vāciešiem bija arī modernākas šautenes, pārsvars artilērijā; vienīgā dāņu priekšrocība bija bruņukuģis „Rolfs Krake”, taču ar tā ugunsjaudu bija par maz, lai aizturētu prūšu uzbrukumu. Jau pusstundu pēc kaujas sākuma pirmā dāņu aizsardzības līnija bija vācu rokās, un tikai pašaizliedzīgs dāņu 8. brigādes pretuzbrukums, zaudējot pusi sastāva, ļāva pārējiem dāņu spēkiem organizēti atkāpties pāri Alsfjorda šaurumam uz Alsas salu.

Pēc Dibeles bija skaidrs, ka Dānijai neizdosies aizkavēt sabiedroto armijas tālāku virzību savā teritorijā, tomēr arī sabiedrotajiem bija skaidrs, ka dāņi var visai ilgi aizstāvēties savās arhipelāga salās. Uz vācu valstīm zināmu spiedienu izdarīja Lielbritānija un Krievija, tomēr Dānijas vēlmei paturēt visas teritorijas, kurās bija dāņu iedzīvotāji, t.i. Šlēsvigas ziemeļdaļu, sabiedrotie nepiekrita. Sarunām nevedoties, atjaunojās karadarbība, un jūlija sākumā vācu valstu armijas bija okupējušas visu Dānijas cietzemi, dāņiem atkāpjoties uz arhipelāgu. Mierlīgumu galu galā noslēdza 1864. gada oktobrī, un Dānijai nācās atteikties no abām strīdīgajām hercogistēm. Valsts zaudēja apmēram 40% teritorijas un gandrīz tikpat iedzīvotāju. Apmēram 200 000 Šlēsvigas dāņu nonāca Prūsijas, vēlāk – Vācijas impērijas pavalstniecībā. Tikai pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Šlēsvigā tika sarīkots referendums, un dāņu apdzīvotā kādreizējās hercogistes ziemeļdaļa atgriezās Dānijas sastāvā.