Šī diena vēsturē

Viena no spilgtākajām epizodēm Krievijas impērijas strādnieku kustības vēsturē bija streikojošo „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” raktuvju strādnieku apšaušana 1912. gada 17. aprīlī (4. aprīlī pēc Vecā stila). Žandarmu sarīkotā asinspirts satricināja visu valsti, un šī viļņošanās bija priekšvēstnesis dramatiskajiem notikumiem cara impērijā piecus gadus vēlāk.

20. gadsimta sākumā nozīmīgākais zelta ieguves uzņēmums Krievijas impērijā bija „Ļenas zelta ieguves sabiedrība”, kura piegādāja no 43% līdz 60% ikgadējā valsts ieguves kopapjoma. Austrumsibīrijā, Ļenas pietekas Vitimas baseinā, akciju sabiedrības īpašumā bija 431 atradne vairāk nekā 42 000 hektāru platībā. Uzņēmuma darbība atnesa tālajam Sibīrijas novadam tiem laikiem pārsteidzošas tehniskās novitātes: hidroelektrostaciju, telefona tīklu un Krievijā pirmo elektrificēto dzelzceļu. Akciju sabiedrība bija monopolizējusi arī šejienes transporta un apgādes tīklu. Nepārprotami, arī ar vietējām varas iestādēm uzņēmumam bija īpašas attiecības.

Aiz „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” impozantās fasādes slēpās ne mazums problēmu. Zeltraktuvju bizness prasīja lielus ieguldījumus, atdeve nebūt nebija garantēta, un lielāko daļu savas pastāvēšanas laika uzņēmums visai izmisīgi cīnījās par rentabilitāti. Strādnieku algas raktuvēs bija teju divreiz lielākas nekā strādniekiem Maskavā vai Pēterburgā, taču arī darba un dzīves apstākļi bija smagi. 11,5 stundas bija jāpavada vairākus desmitus metru dziļās šahtās, pastāvīgā aukstumā un mitrumā, bieži – līdz ceļiem ūdenī, pustumsā. Tika taupīts uz drošības tehnikas rēķina, un nelaimes gadījumu bija simtiem. Barakas – pārpildītas un lielāko tiesu bez elementārām labierīcībām. Viss dzīvei nepieciešamais pērkams par īpašiem taloniem uzņēmuma monopolveikalos, kur cenas bija augstas, bet kvalitāte – apšaubāma. Ģimeni strādnieks drīkstēja ņemt līdzi uz raktuvju zonu tikai ar administrācijas atļauju. Parasti tas netika liegts, taču līdzatvestajai sievai un pusaugu bērniem tad pēc priekšniecības prasības vajadzēja periodiski strādāt raktuvē, par daudz mazāku samaksu, reizēm vispār par velti. Tomēr strādniekus nolīgt nebija grūti – Krievijā tobrīd jau vairākas desmitgades valdīja demogrāfiskais sprādziens un darbaroku netrūka. Tas mudināja uzņēmuma īpašniekus apcirpt atalgojumu un citādi taupīt uz strādnieku rēķina.

Streiks „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” raktuvē „Andrejevskoje” sākās 1912. gada martā un drīz vien pārsviedās uz citām raktuvēm. Konkrētais iegansts esot bijusi bojātas vai arī zirga gaļas pārdošana sabiedrības bodītē. Strādnieki izvirzīja prasības par astoņu stundu darbdienu, algas palielinājumu, sieviešu strādināšanas izbeigšanu un dzīves apstākļu uzlabošanu. Administrācija sākotnēji nedaudz piekāpās, taču kad strādnieki savas prasības nemīkstināja, raktuvēs ieradās žandarmu vienība un vairāki tiesu un prokuratūras ierēdņi. Streika komiteju arestēja, apsūdzot politisku prasību izvirzīšanās, kas nebija tiesa. 1912. gada 17. aprīlī apmēram 3000 strādnieku devās gājienā. Gājienam ceļu aizšķērsoja poručika Tjuščevska komandētie žandarmi. Spriežot pēc visa, viņi vienkārši sāka šaut strādnieku pūlī. Ziņas par upuru skaitu dažādos avotos atšķiras, taču minimālais atrodamais skaitlis ir 170 nogalinātie un 202 ievainotie.

Asinspirts guva plašu rezonansi tā laika Krievijas presē. Notika karstas debates Valsts Domē. Uz raktuvju rajonu izbrauca veselas divas komisijas: valdības komisija ar bijušo tieslietu ministru Sergeju Manuhinu priekšgalā un Domes sastādītā sabiedriskā komisija, kuru vadīja jurists un vēlākais Krievijas Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis. Par vienīgo vainīgo tika atzīts poručiks Tjuščevskis, kuru pazemināja par ierindnieku un pārcēla dienestā zemessardzē. Skandāla rezultātā valdība atteica finansējumu šaursliežu dzelzceļa līnijai, ko bija plānots celt uz raktuvju rajonu. Streiks ilga vēl vairākus mēnešus, un tā noslēgumā apmēram 80% strādnieku uzņēmuma raktuves pameta. Solidaritātes streiki aptvēra visu Krievijas impēriju, un tajos piedalījās apmēram 300 000. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tas bija sākums jaunam revolucionārās aktivitātes vilnim Krievijā, kas tā arī nenoplaka pilnībā, galu galā novedot pie 1917. gada revolūcijas un impērijas sabrukuma.

1919. gada 16. martā, laikā, kad ritēja Latvijas Neatkarības kara cīņas,  Liepāja dislocētās vācu armijas un baltvācu zemessardzes vienības īstenoja apvērsumu pret Latvijas Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Apvērsums izdevās tikai pa daļai, pagaidu valdība patvērās uz Liepāja ostā esoša kuģa, un vairākus mēnešus Latvijā darbojās veselas trīs valdības – boļševistiskā Stučkas valdība Rīgā, pučistu izveidotā Andrieva Niedras valdība Liepājā un Ulmaņa Pagaidu valdība uz kuģa klāja Liepājas reidā.

1919. gada sākumā Sarkanā armija ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, un šeit nodibinājās Latvijas Sociālistiskā Padomju republika. Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā patvērās Liepājā. Kurzemes dienvidrietumu stūri pret lielinieku iebrukumu izdevās noturēt, pateicoties Vācijas militārajai klātbūtnei. Februāra sākumā Berlīnes valdības šurp komandētais ģenerālis Rīdigers fon der Golcs organizēja sekmīgu aizsardzību un jau drīz uzsāka pretuzbrukumu. Golcam pakļāvās Vācijas regulārās armijas un brīvprātīgo vienības, vietējo vācbaltiešu zemessardze jeb Landesvērs, krievu vienība un latviešu brigāde, kuru kopš Oskara Kalpaka bojāejas marta sākumā komandēja Jānis Balodis. 18. martā šie spēki ieņēma Jelgavu. Tomēr Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības situācija Liepājā tikām izrādījās apdraudēta.

1919. gada februārī Liepājas ostā Latvijas muitnieki aizturēja Vidzemes muižniecības landmaršalu Heinrihu fon Štriku, kā arī zviedru pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu un atvaļināto vācu armijas virsnieku Karlu Štoku. Pie viņiem atrada dokumentus, kuri vedināja uz domām par plāniem likvidēt 1918. gadā nodibināto Latvijas Republiku un veidot kādu Baltijas valsti, kurā lielāka ietekme būtu vācbaltiešu minoritātei. Fon Štrikam un Edlundam izdevās pamest Kurzemi, taču virsnieks Štoks palika apcietinājumā, un tas kļuva par zināmu ieganstu notikumiem 1919. gada aprīlī.

Jau kopš aprīļa sākuma latviešu spēki sāka saņemt informāciju par kādu briestošu vācu militāru akciju, tomēr ministru prezidents Ulmanis bija pārliecināts, ka sabiedroto misiju un flotes eskadras klātbūtnē vācieši avantūras neatļausies. Tā izrādījās alošanās. Sākot ar 13. aprīli, vācu spēki veica arvien intensīvākas provokācijas pret Liepājas Karostā dislocētajām latviešu vienībām, atbruņojot atsevišķus sargposteņus un aizturot karavīrus. Uzbrukumus īstenoja Hansa fon Manteifela komandētā Landesvēra Trieciengrupa un no Vācijas ieradies t.s. brīvkorpusu bataljons Franča Pfefera fon Solomona vadībā. 15. aprīlī Pfefera bataljons uzbruka latviešu vienību štābam, atbrīvoja tur ieslodzīto Karlu Štoku, sagūstīja latviešu virsniekus un kareivjus un izdemolēja telpas. Nākamajā dienā Pagaidu valdības iestādēm tika pārtraukti telefona sakari un Pfefera kareivji atkal uzbruka latviešiem Karostā. Ulmanis, iekšlietu ministrs Miķelis Valters un vairāki virsnieki ieradās pie fon der Golca pēc paskaidrojumiem. Ģenerālis teicās neko nezinām un solīja noskaidrot, taču, kā vēlāk izrādījās, tieši šīs sarunas laikā vācu kareivji bija iebrukuši Pagaidu valdības un Apsardzības ministrijas telpās, arī tipogrāfijā, kur drukāja Latvijas rubļus, visu izdemolējuši un izlaupījuši. Šais incidentos tika nogalināti vairāki latviešu karavīri. Landesvēristi uz laiku aizturēja Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu. Ministru prezidents Ulmanis sākotnēji patvērās Lielbritānijas pārstāvniecībā, pārējie kabineta locekļi vai nu slēpās pilsētā, vai pārcēlās uz britu karakuģiem, no kurienes pēc ilgāka vai īsāka laika pārvācās uz Liepājas reidā noenkuroto tvaikoni „Saratov”. Karostā dislocētajai apmēram 250 vīru latviešu karaspēka vienībai, kas ieņēma aizsardzības pozīcijas, vācieši neuzbruka, visdrīzāk baidoties no sabiedroto eskadras spēku iejaukšanās.

Tā 1919. gada 16. aprīlī tika īstenots pučs pret Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Republikas pagaidu valdību. Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par to, kas bija galvenie šī apvērsuma iniciatori – vācbaltiešu muižniecības aprindas vai fon der Golcs un ar viņu saistītie spēki, kuri vēlējās Vācijas militārās un politiskās ietekmes saglabāšanu Latvijā. Lai kā arī nebūtu, pučisti savu mērķi nesasniedza. Latvijas Pagaidu valdība, kaut daļēji izolēta un rīcībnespējīga, tomēr turpināja darboties. Tās popularitāte latviešu sabiedrībā arvien pieauga, un tas galu galā noteica pučistu plānu izgāšanos.

Pirmo fundamentālo angļu valodas skaidrojošo vārdnīcu 18. gs. vidū radīja viens cilvēks – rakstnieks un publicists Semjuels Džonsons. Vairāku Londonas izdevēju kopīgi apgādāts, izdevums nāca klajā 1755. gada 15. aprīlī.

Pirmās vārdnīcas Eiropā parādījās 16. gs., vispirms kā tulkojošās, visbiežāk no latīņu un grieķu valodas. Nākamajā gadsimtā tām sekoja vienvalodas jeb skaidrojošās vārdnīcas. Pirmā tāda bija Sebastiana de Kovarrubiasa „Kastīliešu un spāņu valodas tēzaurs” 1611. gadā. Gadu vēlāk līdzīgs izdevums iznāca itāliešu valodai, gadsimta beigās tapa pirmās nopietnās franču valodas skaidrojošās vārdnīcas. Savi mēģinājumu šai virzienā bija arī angļu valodā, tomēr līdz pat 18. gs. vidum tie palika struktūrā un saturā diezgan primitīvi apkopojumi, kas pamatā pievērsās reti lietotu, pārprotamu un aizgūtu vārdu skaidrojumiem, nepretendējot fiksēt angļu leksiku kā kopumu un veidot angļu valodas standartu. Par lūzumu šai ziņā kļuva angļu rakstnieka, publicista un apgaismotāja Semjuela Džonsona „Angļu valodas vārdnīca”, nereti dēvēta par „Džonsona vārdnīcu”. Tās pirmais izdevums tika nāca klajā 1755. gada 15. aprīlī.

1746. gada jūnijā vairāki Londonas izdevēji, starp kuriem bija Džonsona draugs, literāts Roberts Dadslijs un Tomass Longmens, kura vārdu joprojām nes viena no Lielbritānijas lielākajām izdevniecībām, vērsās pie Džonsona ar piedāvājumu sastādīt angļu valodas vārdnīcu. Džonsons uzņēmās veikt darbu par pusotru tūkstoti gineju, kas atbilst apmēram 250 000 britu mārciņu mūsdienās. Tomēr nav skaidrs, vai autoram izmaksāts arī kāds avanss, jo nākamajā gadā viņš vērsies pēc atbalsta pie pazīstamā mākslu patrona Česterfīldas grāfa Filipa Stenhoupa. Zināmu atbalstu grāfs sniedzis, taču ne īpaši lielu, par ko vēlāk Džonsons viņam nosūtījis pārmetošu vēstuli. Cik var noprast, leksikogrāfam nācies cīnīties ar materiālām grūtībām gan darba gaitā, kas plānoto trīs gadu vietā prasījusi septiņus, gan pat pēc tā pabeigšanas. Viņa finanšu situācija stabilizējusies tikai pēc tam, kad karalis Džordžs III, novērtējot veikumu, piešķīris autoram pieklājīgu mūža pensiju.

Semjuela Džonsona „Angļu valodas vārdnīca” ir patiesi titānisks darbs viena cilvēka spēkiem. Pirmais izdevums aptvēra nepilnus 43 000 šķirkļu, no kuriem daži – tādiem daudzās nozīmēs un kontekstos lietotiem vārdiem kā, piemēram, put (‘likt’) vai take (‘ņemt’) – ir vairākas lappuses gari. Džonsons bija pirmais angļu leksikogrāfijā, kurš vārdu skaidrojumus pēc iespējas papildināja ar lietojuma piemēriem no literatūras; pavisam viņa vārdnīcā ir apmēram 114 000 šādu paraugu – Šekspīra, Miltona, Draidena, Svifta un citu klasiķu citātu. Izdevuma pirmais variants iznāca divos iespaidīgos sējumos, kurus gan drīz pārformēja četros, jo uz izcili kvalitatīvā papīra drukātā grāmata bija arī krietni smaga. Nākamajā gadā tika laista klajā saīsinātā versija mazākā formātā, kur nebija lietojuma piemēru, tikai skaidrojumi. Tieši šis, cenā daudz pieejamākais izdevums, kļuva teju tikpat neiztrūkstošs katras izglītotas britu ģimenes mājās, kāda bija Bībele krietnu kristiešu miteklī.

Vārdnīca tika uzņemta lielākoties ar entuziasmu un atzinību. Protams, tā bija sava laika produkts, kas atspoguļoja tā brīža valodniecības līmeni, kad tādas jomas kā etimoloģija un fonētika vēl tikai spēra savus pirmos soļus. Tomēr uz nākamo pusotru gadsimtu, kamēr nesākās darbs pie Oksfordas angļu valodas vārdnīcas, „Džonsona vārdnīca” palika autoritatīvākais angļu leksikas avots un leksikogrāfijas paraugs kā Britu salās, tā citur pasaulē.

1865. gada 14. aprīlī aktieris Džons Vilkss Būts nāvējoši sašauj ASV prezidentu Ābrahamu Linkolnu.

Džons Vilkss Būts tiek uzskatīts par visu laiku slavenāko aktieri, kurš nogalinājis cilvēku. Iemesls? Par viņa upuri kļuva 16. ASV prezidents Abrahams Linkolns. Būts bija skatītāju mīlēts un kritiķu atzinību saņēmis aktieris, kuru īpaši cienīja Amerikas dienvidos vēl pirms Pilsoņu kara. Kara laikā nokļuvis ziemeļos un aktierī sākusi rūgt neapmierinātība.

1865. gada 14. aprīlī Linkolns kopā ar sievu devās uz izrādi "Mūsu amerikāņu brālēns"  Forda teātrī Vašingtonā. Ritēja izrādes trešais cēliens, brīdī, kad skatītāji zālē gardi smējušies, prezidenta ložā, kur atradās Linkolns, ienāca tobrīd vien 26 gadus vecais Būts. Viņš no neliela attāluma ar pistoli iešāva Linkolnam pakausī. Šāvējam cenšoties aizbēgt, viens no Linkolna pavadoņiem – majors Retbuns centies aizturēt Būtu, tomēr tas viņu ievainoja ar dunča dūrienu.

Būts izleca no ložas uz skatuvi un iesaucās "Sic semper tyrannis!" ("Tā notiek ar tirāniem!"), kā esot teicis Bruts pēc Cēzara nogalināšanas. Brīdī, kad Būts šāva uz prezidentu, viņš esot smējies, tāpēc, zaudējot samaņu, viņa sejā smaids palicis. Kāda aktrise pēc notikušā teikusi, ka pēc tam, kad atskanēja šāviens, viņa paskatījusies trokšņa virzienā un ieraudzījusi Linkolnu bezsamaņā, ar galvu uz krūtīm, bet ar smaidu sejā.

Prezidents deviņas stundas atradās komā un nomira nākamajā rītā, 15. aprīlī, pulksten 7:22. Saskaņā ar dažām liecībām, Linkolns pēdējā elpas vilcienā esot pasmaidījis un tad atstājis šo pasauli. Viņa novārgušās sejas vaibstos iezīmējies neizsakāms miers.

Tikmēr Buts vēl divpadsmit dienu bēguļoja un tad viņu izsekojot atrada kādā fermā Virdžīnijas štatā 70 jūdzes jeb 110 kilometru uz dienvidiem no slepkavības vietas Vašingtonas. Pēc tam, kad Būts atteicās padoties, viņu nogalināja. Tas notika 26 aprīlī.

Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” pirmatskaņojums notika Dublinā, Īrijā, 1742. gada 13. aprīlī.

Georga Frīdriha Hendeļa oratorija „Mesija” ir viens no vismajestātiskākajiem skaņdarbiem Rietumu mūzikas vēsturē. Saskaņā ar mūzikas profesionāļu teikto, Hendeļa oratorijas vokāli simfoniskajā repertuārā izceļas kā varena kalnu grēda, kurā “Mesija” ir tās augstākā virsotne.

“Mesija” ir komponista vispopulārākais skaņdarbs. To atskaņo visā pasaulē, un kori “Aleluja” zina teju  ikviens. Ja salīdzina Hendeļa mūziku ar viņa laikabiedru Bahu, Hendeļa skaņdarbos nav tik izteiktas dievbijības, kā tas ir Baham. Hendeļa garīgajai mūzikai piemīt prieks, sajūsma, ārkārtīgs miers un visu aptveroša gaisma. 

Mūsdienās Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” atskaņošana skatītājiem Ziemassvētku laikā ir tradīcija, kas iesakņojusies gandrīz tikpat dziļi kā eglītes dekorēšana un piparkūku cepšana. Baznīcās un koncertzālēs visā pasaulē slavenākais garīgās mūzikas skaņdarbs angļu valodā tiek izpildīts gan pilnā, gan saīsinātā versijā, gan ar publikas piedalīšanos, gan bez tās, bet gandrīz vienmēr un tikai adventes jeb Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Tāpēc daudzi būtu pārsteigti, uzzinot, ka “Mesija” sākotnēji nebija paredzēts kā Ziemassvētku skaņdarbs. 

“Mesija” savu pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja 1742. gada 13. aprīlī, gavēņa laikā koncertzālē Dublinā, Īrijā, ar pašu komponistu pie klavesīna.

Iedvesmu “Mesija” radīja zinātnieks un redaktors Čārlzs Dženens, dievbijīgs un evaņģēlisks kristietis, kurš bija ļoti norūpējies par deisma un citu apgaismības paveidu pieaugošo ietekmi, kā arī savu spiedienu radīja apkārtējo nostāja, dēvējot komponistu un citus par nereliģioziem. Bībeles studijas bija viena no Džennensa interešu jomām un pamats viņa kopdarbam ar Hendeli. Proti, Dženens radīja libretu, un nogādāja to  draugam Georgam Frīdriham Hendelim un ierosināja to veidot par pamatu oratorijai, kas īpaši paredzēta priekšnesumam laicīgā vidē nedēļā tieši pirms Lieldienām.

Hendeļa pētniece Rūta Smita no Kembridžas norāda, ka “Mesija vērsta uz tiem klausītājiem, kuri bija ieradušies teātrī, nevis baznīcā Klusās nedēļas laikā, lai atgādinātu viņiem par viņu šķietamo ticību un iespējamo likteni”.

Var skaidri apgalvot, ka tieši Georgs Frīdrihs Hendelis un viņa pārpasaulīgā mūzika ir tas, kas padarīja darbu tik mūžīgu un iedvesmojošu. Plašu popularitāti Mesija ieguva tikai Hendeļa dzīves pēdējos gados, taču vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk tas joprojām ir viens no pazīstamākajiem baroka laika mūzikas darbiem. Ja padomā, ka Hendelis “Mesija” partitūru sacerēja tikai 24 dienu laikā, var mēģināt saprast, cik neticami viņu cienīja daži no viņa sekotājiem.

Pats Hendelis esot bijis dzīves baudītājs, cīnītājs un cietējs.  Viņš deva spēcīgus impulsus komponistiem laikabiedriem un pēctečiem, Jozefu Haidnu, Volfgandu Amadeju Mocartu un Bēthovenu ieskaitot.

Ne velti  Ludvigs van Bēthovens par Hendeli teicis: “Viņš ir izcilākais komponists, kāds jebkad dzīvojis. Es noņemu cepuri un nometos ceļos viņa kapa priekšā.”

1945. gada 12. aprīlī, Otrā pasaules kara beigu priekšvakarā, savas šīs zemes gaitas beidza tolaik pasaules varenākās lielvalsts līderis, vienīgais trīsreiz ievēlētais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts.

1940. gada novembrī Franklins Delano Rūzvelts tika ievēlēts par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu uz trešo termiņu. Tobrīd vēl nebija pieņemts likums, kas nosaka, ka šo valsts galvas amatu drīkst ieņemt tikai divas reizes, tomēr ievēlēšana bija bezprecedenta gadījums, un Rūzvelts bija, ir un paliek vienīgais trīskārtējais Baltā nama saimnieks vēsturē. Protams, to noteica milzu autoritāte, kuru viņš bija iemantojis amerikāņu sabiedrībā, vadīdams tobrīd ekonomiski varenāko pasaules lielvalsti cauri trauksmainajiem Lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikiem. Diemžēl, sava trešā termiņa beigas 32. Savienoto Valstu prezidentam nebija lemts piedzīvot – 1945. gada 12. aprīlī, būdams 63 gadus vecs, Franklins Delano Rūzvelts devās mūžībā.

Abi nākamā prezidenta vecāki – tēvs Džeimss Rūzvelts un māte Sāra Delano – nāca no senām amerikāņu elites dzimtām, kuru saknes Jaunajā pasaulē rodamas jau 17. gs. Franklinam rados bija 26. Savienoto Valstu prezidents Teodors Rūzvelts. Guvis izcilu izglītību Hārvarda universitātē un Kolumbijas universitātes juridiskajā skolā, jaunais Rūzvelts uzsāka advokāta karjeru un jau dažus gadus vēlāk iesaistījās politikā, kļūdams par Ņujorkas štata likumdevēju sapulces locekli no Demokrātu partijas. Politisko karjeru nepārtrauca arī 22 gadu vecumā pārciestais poliomielīts, kas uz mūžu iesēdināja Rūzveltu invalīda ratiņos. 46 gadu vecumā viņš kļuva par Ņujorkas štata gubernatoru un pēc diviem termiņiem šai amatā sekmīgi startēja 1932. gada prezidenta vēlēšanās.

„Mums nav jāvairās atklāti uzlūkot mūsu šodienas situācija. Šī dižā nācija izturēs, kā tā izturējusi līdz šim – tā atspirgs un uzplauks. Tāpēc pirmām kārtām ļaujiet man paust manu stingro pārliecību, ka vienīgais, no kā mums ir jābaidās, ir – pašas mūsu bailes. Tās neizsakāmās, nepamatotās, neattaisnojamās bailes, kuras mūs paralizē tad, kad jāpieliek pūles, lai atkāpšanos pārvērstu uzbrukumā.” Šādus vārdus jaunievēlētais prezidents Franklins Delano Rūzvelts teica savā inaugurācijas ceremonijā. Viņš bija stājies pie valsts stūres ļoti grūtā brīdī, kad Amerika smagi cīnījās ar ekonomiskās krīzes sekām. Teju trešdaļa darbaspējīgo amerikāņu bija bez darba, pieprasījuma krituma dēļ masveidā bankrotēja fermeri, daudzi bija nonākuši briesmīgā trūkumā. Rūzvelts nāca ar vērienīgu un drosmīgu sociālo reformu un ekonomikas atlabšanas programmu, kura ieguva „Jaunā kursa” nosaukumu.

Tikām ekonomiskās krīzes destabilizētajā pasaulē jau brieda globāls konflikts, kura galvenais iemesls bija totalitāro režīmu – nacistiskās Vācijas, Japānas impērijas un arī Padomju Savienības – ekspansijas tieksmes. Sākotnēji Rūzvelts bija spiests rēķināties ar tolaik Savienotajās Valstīs ārkārtīgi spēcīgo izolacionisma tendenci, kas prasīja saglabāt neitralitāti. Tomēr atbalsts, kuru Amerika sniedza Lielbritānijai un citām antihitleriskās koalīcijas valstīm, sankcijas pret agresoriem padarīja konfliktu teju neizbēgamu. 1941. gada decembrī ar Japānas uzbrukumu Savienotās Valstis tika ievilktas karā, un šis karš kļuva par otro lielo prezidenta Rūzvelta cīņu. Tiem laikiem grandiozā amerikāņu ekonomikas jauda lielā mērā izšķīra kara iznākumu, bet Rūzveltam to nebija lemts piedzīvot. Viņa veselība izrādījās par vāju šai spriedzei, un prezidents devās mūžībā, kad līdz kara beigām bija atlikuši vien daži mēneši.

1888. gada 11. aprīlī Nīderlandes galvaspilsētā Amsterdamā tika atklāta jaunuzceltā koncertzāle – flāmu valodā Concertgebouw. Savas unikālās akustikas un izcilā orķestra dēļ tā tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām mūzikas institūcijām pasaulē.

„Kamēr visu sevi cienošu ārvalstu metropoļu pārvalde ir papūlējusies aplaimot savas pilsētas ar pienācīgām koncertzālēm, mūsējā ir paziņojusi, ka nerūpēsies par visām tām „nelaimīgajām” mākslām.”  Tā 1881. gadā rakstīja Nīderlandes galvaspilsētas iknedēļas laikraksts Amsterdamer. Patiešām – situācija tā laika Amsterdamas koncertdzīvē raisa asociācijas ar šodienas Rīgu. Esošās koncertzāles bija vai nu par mazām, vai ar pagalam neveiksmīgu akustiku. Situācijas risināšanu uzņēmās vairāku turīgu pilsoņu grupa, nolīgstot šim uzdevumam tobrīd atzītāko pilsētas arhitektu Ādolfu Leonardu Van Gentu. Pēc viņa projekta tika uzbūvēta Amsterdamas pilsētas koncertzāle, kura savas durvis klausītājiem vēra 1888. gada 11.aprīlī.

Jāteic, Van Gents ar uzviju attaisnoja uz viņu liktās cerības. Amsterdamas koncertzāles akustika izrādījās nepārspējama. Koncertzāles mājaslapā lasāms, ka šo fenomenu tā īsti nespējot atšifrēt arī mūslaiku mērinstrumenti. Šodien mūzikas mīļotājiem nekur pasaulē nav svešs Amsterdamas Concertgebouw vārds, kas, burtiski tulkojot no flāmu valodas, nozīmē „koncertēka”. Un ne mazāki nopelni kā izcilajai ēkai šai ziņā ir tās simfoniskajam orķestrim, kas tika dibināts dažus mēnešus pēc koncertzāles atklāšanas. Raksturojot Concertgebouw orķestri, tiek piesaukti stīgu samtainie toņi, metāla pūšamo instrumentu zeltotā skaņa un īpašais koka pūšamo instrumentu tembrs – vienlīdz maigs un bagātīgs. Šai sakarā nereti minēts fakts, ka teju visi orķestra virsdiriģenti to vadījuši ilgāk nekā desmit gadus, daži – pat vairākas desmitgades ilgi. Rekordists šai ziņā ir pēc kārtas otrais virsdiriģents Vilems Mengelbergs, kurš pie virsdiriģenta pults pavadīja piecas desmitgades – no 1895. līdz 1945., teju visu savu radošo mūžu. Mengelberga laiks bija īsts orķestra zelta laikmets, kad tas pirmatskaņoja daudzu izcilāko sava laika komponistu darbus, un vairāki no viņiem veltīja kompozīcijas īpaši šim orķestrim un tā vadītājam. Rihards Štrauss – simfonisko poēmu „Varoņa dzīve”, Sergejs Rahmaņinovs simfonisko poēmu „Zvani”, Gustavs Mālers – savu 5. simfoniju, kura Concertgebouw orķestra un diriģenta Rikardo Šaijī izpildījumā skan arī šajā sižetā. Ar Māleru orķestrism izveidojas īpašas attiecības. Komponists personīgi diriģēja vairāku savu nozīmīgāko darbu atskaņojumus un pat pieslīpēja dažus savus darbus Amsterdamas koncertzāles īpašajai akustikai.

Otrs ilggadējākais orķestra vadītājs Bernards Haitinks, virsdiriģents no 1961. līdz 1988. gadam, izveidoja Concertgebouw par izcilu ierakstu orķestri, Nīderlandes kompānijas Philips Records regulāro audioierakstu vienību. Savukārt diriģents Rikardo Šaijī pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē aktīvi ieviesa repertuārā 20. gadsimta vidus klasiķus: Hindemitu, Mesiānu, Stravinski, Varēzu. 2004. gadā no Šaijī Concertgebouw virsdiriģenta zizli pārņēma Mariss Jansons, vadīdams orķestri līdz 2015. gadam, un arī pēc aiziešanas no šī amata līdz pat savai nāvei 2019. gadā paliekot diriģenta emeritus statusā.

Frensisa Skota Ficdžeralda romāns „Lielais Getsbijs”, kura pirmizdevums laists klajā 1925. gada 10. aprīlī, radījis spilgtāko Amerikas portretējumu „Mutuļojošajos divdesmitajos” – laikā pēc Pirmā pasaules kara un pirms „Lielās depresijas”.

"Viņš pasmaidīja saprotoši… vēl vairāk nekā saprotoši. Tas bija viens no tiem neatkārtojamajiem smaidiem, kas nomierina satrauktos prātus. Cilvēkam pa visu garo mūžu tiek dāvāti četri pieci tādi smaidi, ne vairāk. Tas uz brīdi izaicināja - vismaz likās izaicinām - visu pasaules izplatījumu un tad pievērsās tev nepārprotamā labvēlībā pret tevi. Šis smaids tevi saprata tieši tik daudz, cik pats vēlējies, lai tevi saprot, ticēja tev, kā tu būtu vēlējies ticēt pats sev, pārliecināja, ka radies tieši tāds iespaids, kādu cerēji radīt. Un tad šis smaids apdzisa - un es raudzījos elegantā jaunā trakulī, kam varēja dot pāris gadu virs trīsdesmit." Tādu romāna "Lielais Getsbijs" lasītāji pirmo reizi iepazīst tā titulvaroni - miljonāru Džeju Getsbiju. Pirms iepazīt pašu, vēstītājs - vērtspapīru tirgotājs Niks Karavejs - jau paspējis novērtēt sava kaimiņa māju ar divpadsmit guļamistabām, kur ik dienas notiek viesības, viņa divas motorlaivas, kuras vizina pa līci ciemiņus, un dzelteno rolsroisu.

Angļu vārds "great" latviski tulkojams ne tikai kā 'lielais', bet arī kā 'lieliskais'. Un Getsbijs patiešām ir lielisks - īsts "self made man", vīrs, kurš visu sasniedzis paša spēkiem. Pie tam viņš ir apburošs cilvēks, laipns un dāsns, taktisks un sirsnīgs, īsta sabiedrības dvēsele. Savos trīsdesmit divos gados Getsbijam ir pārpārēm visa, ko varētu mērot ar panākumu mērauklu: pasaules kara kauju laukos nopelnīti apbalvojumi un majora pakāpe, Oksfordas izglītība un, protams, iespaidīgs kapitāls. Tomēr spožā fasāde slēpj no svešu acīm rūpīgi noglabātu pagātni, kura nav gluži tāda, kāda piederētos Amerikas Rietumkrasta augstākajā sabiedrībā. Džeja Getsbija īstais vārds ir Džeimss Gecs, viņš ir nabadzīga Amerikas vidienes fermera dēls, kura bagātības pamatā ir nelegāla alkohola tirdzniecība Sausā likuma apstākļos. Mērķtiecība, ar kādu viņš izrāvies no savas sociālās vides, sakņota nepiepildītā jaunības sapnī: mīlestībā pret augstākās sabiedrības atvasi Deiziju Feju, kuru viņam savulaik nebija cerību apprecēt, un kuras cienīgs viņš centies kļūt. Tagad viņš viņu atkal sastapis - jau kā Bjūkenena kundzi, precējušos ar savu aprindu džentlmeni, augstprātīgu un patmīlīgu tipu, kurš pret sievu sen atsalis un viņu krāpj. Attiecību samezglojums, par kura liecinieku kļūst Niks Karavejs, galu galā noved pie nelaimīgu negadījumu virknes un Džeja Getsbija bojāejas.

Frensisa Skota Ficdžeralda trešā romāna "Lielais Getsbijs" pirmizdevums pirmo reizi nonāca Amerikas grāmatnīcās 1925. gada 10. aprīlī. Kritikas atsauksmes bija visumā pozitīvas, taču grāmatas noiets ne tuvu nesasniedza Ficdžeralda pirmā romāna "Šaipus Paradīzes" panākumus. Tikai pāris desmitgades vēlāk - jau pēc autora nāves - sākās "Lielā Getsbija" uzvaras gājiens lasītāju aprindās, kam sekoja arī ekranizācijas, dramatizējumi, mūzikla un operas versijas. Romāns atklāja ko ļoti būtisku par "Mutuļojošajiem divdesmitajiem" - laiku, kad Amerika izbaudīja 1. Pasaules karā gūto panākumu augļus, tā pa īstam sāka apzināties savas iespējas un lomu pasaulē, un tajā pašā laikā traucās pretī "Lielās depresijas" katastrofai. "Lielais Getsbijs" atklāj sava laika Amerikas garu tāpat, kā to pirms viņa atklājuši Melvila "Mobijs Diks" vai Tvena "Heklberija Fina piedzīvojumi", bet vēlākajās desmitgadēs - Steinbeka "Dusmu augļi", Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā", Nabokova "Lolita" un citi.

1388. gadā pie Nēfelses (tag. Šveices Glarusas kantonā) šveiciešu vienības kārtējo reizi sakāva Habsburgu erchercoga armiju, uz visiem laikiem izbeidzot Habsburgu dinastijas mēģinājumus pakļaut savai varai Šveices kalniešus.

Ap 10. gadsimtu lielākā daļa tagadējās Šveices teritorijas ietilpa Vācu ķeizarvalsts jeb Svētās Romas impērijas sastāvā. Tomēr Alpu kalnieši daudzviet veidoja savas praktiski neatkarīgas novadu kopienas. Situācija krasi mainījās 1273. gadā, kad par Svētās Romas impērijas ķeizaru pirmo reizi kļuva Habsburgu dinastijas atvase - Rūdolfs I. Nākamais gadsimts konfederācijai pagāja pastāvīgās cīņās ar Austrijas Habsburgiem un to sabiedrotajiem. Izšķirošā kauja notika 1388. gada 9. aprīlī pie Nēfelses pilsētiņas.

Viduslaiku apogejā - ap 10. gadsimtu - lielākā daļa tagadējās Šveices teritorijas ietilpa Vācu ķeizarvalsts jeb Svētās Romas impērijas sastāvā. Tomēr Alpu kalnieši, dzīvodami tālu no lielajiem varas centriem, daudzviet veidoja savas praktiski neatkarīgas novadu kopienas. Tā sauktais "impēriskās brīvības" statuss nozīmēja, ka de jure tā nesējs bija pakļauts tieši vācu ķeizaram, bet de facto bija praktiski suverens. 13. gadsimtā Hoenštaufenu dinastijas ķeizari piešķīra "impērisko brīvību" Ūrī un Švīces kopienām tagadējās Šveices centrā. Līdzīgā stāvoklī bija arī Untervaldenes zeme, kuras lielākā daļa piederēja klosteriem, kam jau tradicionāli bija priviliģēts statuss attiecībās ar laicīgajiem zemes kungiem. Hoenštaufeni pārvaldīja šo teritoriju ne tikai kā vācu ķeizari, bet arī kā Švābijas hercogi, tomēr, šķiet, viņiem nebija būtisku varas ambīciju šai reģionā.

Situācija krasi mainījās 1273. gadā, kad par Svētās Romas impērijas ķeizaru pirmo reizi kļuva Habsburgu dinastijas atvase - Rūdolfs I. Habsburgi bija cēlušies no Ārgavas, kas tieši robežojās ar brīvajiem kalnu novadiem, un tiecās pēc dominējošās lomas šais zemēs. Vistiešāk Rūdolfa politika vērsās pret Untervaldenes klosteriem un Lucernas pilsētu, taču arī pērējās brīvās kalniešu kopienas jutās apdraudētas, un 1291. gadā tika noslēgts pirmais militārās aizsardzības savienības līgums starp Ūrī, Švīci un Untervaldeni. Šo trīs brīvo kopienu līgumu uzskata par Šveices konfederācijas dibināšanas brīdi.

Nākamais gadsimts konfederācijai pagāja pastāvīgās cīņās ar Austrijas Habsburgiem un to sabiedrotajiem, pie tam izrādījās, ka brīvie kalnieši ir lieliski karotāji. Vairākās kaujās šie zemnieki, gani un mednieki satrieca austriešu bruņinieku kavalēriju - tā laika karamākslas profesionāļus. Jau visai drīz konfederāti pārgāja no aizsardzības uzbrukumā, un Ūrī, Švīces un Untervaldenes savienība kļuva par kodolu, kas ievilka savā orbītā arvien jaunas brīvpilsētas un novadus. Kārtējais konflikts izcēlās 1386. gadā, kad Lucernas pilsēta noslēdza aizsardzības līgumus ar vairākām līdz tam Habsburgiem pakļautām pilsētām un ielejām. Kaujā pie Zempahas šveicieši jau atkal smagi sakāva austriešus, pie kam krita pats Austrijas erchercogs Leopolds III Habsburgs. Drīz pēc tam pret Habsburgiem sacēlās Glarusas kopiena, kas jau agrāk bija tiekusies pievienoties konfederācijai. Glarusā iemaršēja apmēram 6,5 tūkstošus liela Habsburgu armija. Izšķirošā kauja notika 1388. gada 9. aprīlī pie Nēfelses pilsētiņas.

9. aprīļa rītā galvenie Habsburgu spēki - apmēram 5000 vīru - uzbruka šveiciešu nocietinājumiem. Apmēram desmitkārtīgā ienaidnieka pārspēka spiesti, šveicieši atkāpās uz tuvējo augstieni. Kā tas nereti bija noticis arī agrāk, austriešiem liktenīga izrādījās pašpārliecinātība. Domājot, ka pretinieks aizmucis, karakalpi metās laupīt apkārtējos ciemus un zemnieku mājas. Tikmēr šveicieši, sniega un miglas aizsegā pametuši savu klinšu cietoksni, negaidīti uzbruka dezorganizētajam pretiniekam. Austrieši metās bēgt, zem bēgošo masas sabruka tilts pār Lintas upi, un daudzi atrada galu ledainajos viļņos.

Nēfelse bija pēdējais Austrijas Habsburgu mēģinājums pakļaut savai gribai kādu no brīvajām Šveices kalniešu kopienām. Nākamajā gadā Vīnē noslēgtais mierlīgums uz vairākām desmitgadēm izbeidza karadarbību Austrijas erchercogu un Šveices konfederācijas starpā. Nākamajos gadsimtos Habsburgi Donavas baseinā radīja vienu no varenākajām Eiropas lielvalstīm, bet turpat līdzās arī Šveice vēl apmēram simt gadus turpināja sekmīgu teritoriālu ekspansiju, 16. gadsimta sākumā sasniedzot aptuveni tās robežas, kādās tā atrodama arī pašreiz.

1973. gada 8. aprīlī mirst spāņu gleznotājs, skulptors un kubisma pamatlicējs Pablo Pikaso.

Kad mākslinieks ,aizgāja viņsaulē, visi zināja, ka zaudēts izcils mākslinieks, kura vārds paskaidrojumus neprasa – Pablo Pikaso. Bet piedzimstot ģimene viņam deva vārdu Pablo Djego Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomuseno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Martirs Patrisio Klito Ruiss i Pikaso. 

Izrādās, ka piedzimis Pablo pagalam vārgs, nu tik vārgs, ka sākotnēji dzemdību pieņēmēji uzskatījuši, ka pasaulē nācis nedzīvs mazulis, tāpēc vienkārši pametuši viņu turpat uz galda, lai pievērstos izmocītās sievietes apkopšanai. Taču jaundzimušā tēvocis, dakteris būdam,  izvēlējies, jāteic ļoti savdabīgu metodi, lai pārliecinātos, vai tiešām mazulis ir miris – viņš noliecies pār mazuli un  iepūtis viņam tieši sejā cigāra dūmus. Efekts bijis acumirklīgs – jaundzimušais savaikstījies un sācis brēkt pilnā balsī, tādējādi tomēr apliecinot savas tiesības ierasties šajā pasaulē.

Pikaso tēvs bija mākslas skolotājs, cēlies no dižciltīgas, bet nabadzīgas dzimtas, arī pats ar mākslu bijis uz tu, pamanīja dēla talantu un iepazīstināja dēlu ar gleznošanas pamatiem, pasniedzot pirmās zīmēšanas stundas. Dēla neparastās spējas deva tēvam cerību, ka dienās dēls varēs sevi nodrošināt strādājot par skolotāju. Pavisam drīz tēvs saprata, ka dēla dotības ir kas vairāk par labu mākslinieku un reiz, ieraudzījis kārtējos dēla uzmetumus, iedevis dēlam savu paleti sakot, dēls, vairāk es tev neko nevaru iemācīt.

Pikaso esot cietis no disleksijas, stāvokļa, kura dēļ viņa smadzenes burtus un vārdus uztver savādāk. Skolas pirmajos gados Pikaso nespēja tikt līdzi saviem klasesbiedriem. Skolā, kurā viņš mācījās ,Pikaso esot bieži konfliktējis ar pedagogiem un tāpēc bieži viņu “ieslodzīja” speciālā izolācijas telpā, kas bija istaba ar baltām sienām un solu, kur sēdēt un pārdomāt savus nodarījumus. Topošais mākslinieks ieslodzījumu esot izmantojis zīmēšanai, jo tur neviens nav novērsis viņa uzmanību. Pēc mākslinieka domām, tas nebija sods, drīzāk ieguvums, jo viņš labprāt šo telpu nekad nebūtu atstājis.

Pikaso savu pirmo eļļa gleznu uzgleznoja jau astoņu gadu vecumā, no tās starp citu viņš neesot šķīries visu mūžu. Tikmēr bailes no nāves Pikaso esot pavadījušas teju visu mūžu. Iemesls, meklējams laikā, kad Pablo bija vien 13 gadu. Viņš smagi saslima un no difterijas mira viņa septiņgadīgā māsa Končita. Tas bija trieciens visai ģimene, kas nolēma pārcelties uz Barselonu, kur Pikaso patvērumu meklēja mākslā. Tēvs pierunāja Daiļo mākslu skolas pedagogus noeksaminēt Pablo, kurš eksāmenus nokārtoja spīdoši, un viņu ieskaitīja skolas pēdējā kursā. Pikaso gan šo mācību iestādi pameta, tāpat kā vēlāk nepabeidza Madrides mākslas akadēmiju, bet mākslinieks bija dzimis.

Mākslinieka mūžs bija ražīgs – 1885 gleznas, 7089 zīmējumi, 30 tūkstoši estampi, 1228 skulptūras un 3222 keramikas izstrādājumi.

Vēstīts, ka Pikaso savulaik izteicis dīvainu pareģojumu: “Kad es nomiršu, tas būs gluži kā kuģa katastrofa. Kad grimst liels kuģis, cilvēkus kopā ar to iesūc dzelmē.”

1972. gada 2. jūlijā Pikaso uzgleznoja vienu no pēdējiem darbiem dzīvē: savu pašportretu, kuru laikabiedri novērtēja skarbi un nesaudzīgi – absolūts sāpju un izmisuma šausmu kamols. Lai gan pats Pikaso esot teicis, ka te viņam “beidzot izdevies kaut ko sasniegt”. Katrā ziņā viņš patiešām centās strādāt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, dažkārt darbojoties gluži kā sendienās – līdz diviem pilnvērtīgiem darbiem vienā dienā.

Pikaso nomira no sirds mazspējas 1973. gada 8. aprīlī 91 gada vecumā Muginsā, Francijā, vakariņojot ar draugiem. Prese nākamajā rītā ziņoja, ka 20. gadsimta mākslas titāns miris savā kalnu villā, kur viņš pēdējos gadus uzturējies, dzīvojot diezgan noslēgtu dzīvi. 17 akru lielo īpašumu esot ieskāvušas dzeloņdrātis. Uz 35 istabu savrupmāju izsaukts vietējais ārsts, kurš apstiprinājis izcilā mākslinieka nāvi, norādot, ka Pikaso jau vairākas nedēļas bijis slims. Nāves brīdī ar Pikaso kopā bija viņa sieva – 47 gadus vecā Žaklīna, ar kuru viņš apprecējās 1961. gadā.

Vēl desmit dienu pirms nāves Pikaso bija palīdzējis iekārtot savu izstādi Aviņonas mākslas festivālā.