Vīnes filharmoniķi – viens no pasaules izcilākajiem simfoniskajiem orķestriem – sāka savu pastāvēšanu ar koncertu Vīnē, imperatora rezidencē Hofburgas pilī, 1842. gada 28. martā.

18. gs. pēdējās un 19. gs. pirmajās desmitgadēs Vīne nenoliedzami bija Eiropas mūzikas galvaspilsēta. Haidns un Mocarts, Šūberts un Bēthovens – lai pieminam vien pašas spožākās zvaigznes pie tā laika Vīnes muzikālajām debesīm. Šo ģēniju atstātais mantojums padarīja acīmredzamu vajadzību pēc pastāvīga simfoniskā orķestra. Ideju nobriedināja vairāku mūziķu, mūzikas kritiķu un entuziastu kompānija, kura regulāri mēdza tikties krodziņā „Pie Amora”. Viens no viņiem, komponists Oto Nikolai, kurš nesen bija stājies Vīnes Galma operas – tagadējās Vīnes Valsts operas – diriģenta amatā, kā tiek minēts, pēc krietnas pierunāšanas, uzņēmās jaunā orķestra vadīšanu. No Galma operas orķestrantiem tika rekrutēts jaunā orķestra sastāvs. Pirmais Vīnes filharmoniķu koncerts, ko uzskata arī par tā dibināšanas datumu, notika 1842. gada 28. martā. Filharmoniķu debijai bija atvēlēta t.s. Masku balles zāle Hābsburgu imperatoru rezidencē Hofburgas pilī.

Pirmās divas desmitgades Vīnes filharmoniķu darbība nebija diez cik stabila, līdz 1860. gadā orķestra vadību uzņēmās diriģents un komponists Oto Desofs. Viņš nozīmīgi paplašināja repertuāru un uzlaboja organizatorisko darbību. Savukārt par Vīnes filharmoniķu zelta laikmetu dēvē Desofa pēcnācēja Hansa Rihtera ēru, kas ilga teju ceturtdaļgadsimtu no 1875. līdz 1898. gadam. Šai laikā orķestris pirmatskaņoja Johannesa Brāmsa 2. un 3. simfoniju, Antona Bruknera 8. simfoniju un Pētera Čaikovska Koncertu vijolei un orķestrim Re mažorā. 1870. gadā Filharmoniķi ievācās jaunuzceltajā Vīnes Mūzikas biedrības namā, kas ir to mājvieta joprojām un tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām pasaules koncertzālēm. Diemžēl orķestra pastāvēšanas pirmajā gadsimtā tā vadītāju nomaiņa nereti saistījās ar intrigām, un viens šāds gadījums bija maestro Rihtera aiziešana 1898. gadā, viņa vietā nākot izcilajam komponistam Gustavam Māleram, kurš tieši neveselīgās atmosfēras dēļ sabija orķestra vadītāja amatā vien pāris sezonas.

Arī 20. gs. pirmajā pusē pie Vīnes filharmoniķu diriģenta pults stāvējuši vairāki izcili meistari. Tāds bija komponists Fēlikss Veingartners no 1908. līdz 1927. gadam, īpaši izcelts kā Bēthovena un Johana Štrausa jaunākā interprets. Trīsdesmitajos gados, kad orķestrim nebija pastāvīga vadītāja, kā spilgtākie tiek atzīmēti Bruno Valters un Vilhelms Furtvenglers. Orķestris turpināja muzicēt arī nacistu varas apstākļos, pielāgojoties totalitārās varas kultūrpolitikai. Bet, cita starpā, tieši Austrijas aneksijas periodā radās un nostiprinājās Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu tradīcija, kas mūsdienās kļuvusi par vienu no populārākajiem regulārajiem koncertnotikumiem pasaulē. Kas attiecas uz laiku pēc Otrā pasaules kara, tad orķestri diriģējusi vesela plejāde dižu meistaru, starp kuriem pirmām kārtām jāmin Herberts Karajans un Karls Bēms, bet arī Zubins Meta, Georgs Šolti, Klaudio Abado, Rikardo Muti, Lorins Māzels, Daniels Barenboims, un vēl daudzi citi; protams, arī latvietis Mariss Jansons. Tāpat kā pirms 180 gadiem, arī mūsdienās Vīnes filharmoniķu sastāvs tiek komplektēts no mūziķiem, kas sevi jau apliecinājuši, vismaz trīs gadus spēlējot Vīnes Valsts operas orķestrī. Attiecīgi, nav nekāds brīnums, ka šis orķestris nemainīgi tiek vērtēts kā viens no izcilākajiem pasaulē, un uz biļešu rezervāciju melomāniem nākas gaidīt pat vairākus gadus.

1973. gadā Losandželosā notiek 45. Oskara balvu pasniegšanas ceremonija, kurā neierodas divi prominentākie laureāti – Čārlzs Čaplins un Marlons Brando.

Pēc skaita 45. Amerikas Kinoakadēmijas balvu jeb Oskaru pasniegšanas ceremonija notika 1973. gada 27. martā. Šajā gadā nominācijās dominēja divas lentas - Frensisa Forda Kopolas "Krusttēvs" un Boba Fosa "Kabarē", pie kam Kopolas darbs saņēma Oskaru kā labākā filma, savukārt "Kabarē" uzstādīja rekordu kā filma, kas, nekļūstot par labāko, saņēmusi visvairāk balvu citās kategorijās. Attiecīgi labākā aktiera un labākās aktrises balvas tika Marlonam Brando par viņa Vito Karleoni un Laizai Minelli par viņas Salliju Boulzu. Un Amerikas kinoakadēmijas balvu piešķiršanas vēsturē šī ceremonija palikusi arī kā viena no tām, kurās visasāk jūtama politisku procesu klātbūtne.

Vispirms jau tas paradoksālais fakts, ka akadēmijas balvai kategorijā "Labākā oriģinālā mūzika" tika nominēta un to arī ieguva pirms divdesmit gadiem uzņemta filma: Čārlza Čaplina "Rampas ugunis". Aizkustinošais stāsts par paveca klauna un jaunas dejotājas attiecībām iznāca uz ekrāniem 1952. gadā. Filmas pirmizrāde notika Čaplina dzimtajā Londonā. Kad Čaplins, joprojām Lielbritānijas pavalstnieks, pēc pirmizrādes grasījās atgriezties Amerikā, viņam tika paziņots, ka Savienotās Valstis atteikušas turpmāko uzturēšanos. Kinomeistars bija iekļuvis komunismam simpatizējošo sarakstos, kurus tobrīd cītīgi sastādīja senatora Makārtija vadītā Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija. Attiecīgi vairums amerikāņu kinoteātru atteicās demonstrēt "Rampas ugunis", uz ekrāniem Losandželosā filma parādījās tikai divdesmit gadus vēlāk, bet tādējādi varēja tikt nominēta 1973. gadā. Filmai bija trīs komponisti: Čaplins, Reimonds Rešs un Lerijs Rasels. No viņiem tobrīd vairs tikai Čaplins bija starp dzīvajiem, bet arī viņš uz ceremoniju neieradās.

Vēl viens laureāts, kurš nebija ieradies pēc sava Oskara, bija Marlons Brando. Aktiera ieinteresētība etnisko minoritāšu tiesību aizsardzībā bija vispārzināma, un tobrīd Savienoto Valstu preses virsrakstos vīdēja ziņas no Vundednī ciema, kur risinājās īsta aplenkuma kauja starp drošības spēkiem un bruņotiem indiāņu tiesību aizstāvjiem. Brando vietā skatuvē uznāca dāma krāšņā apaču indiāņu tērpā. "Sveicināti! Mani sauc Sašīna Litlfīzera, esmu apaču indiāniete un Amerikas iedzimto pozitīva tēla veidošanas nacionālās komitejas prezidente. Es šovakar pārstāvu Marlonu Brando, kurš pauž dziļu nožēlu, ka nevar pieņemt šo dāsno apbalvojumu. Par iemeslu tam ir Amerikas indiāņu tēla traktējums mūsdienu kinoindustrijā - lūdzu atvainot! - un televīzijā demonstrētajās filmās, kā arī pašreizējie notikumi Vundednī. Šobrīd varu vien cerēt, ka neesmu rupji iejaukusies šīvakara norisē un nākotnē mēs, mūsu sirdis un mūsu domas vienosies mīlestībā un cēlumā." Vēlreiz pateikusies auditorijai, indiāniete pameta skatuvi, atstādama spožo statueti pārsteigtā Rodžera Mūra rokās.

1898. gada 26. martā dzimis Rūdolfs Daslers - sporta apģērbu ražotāja "Puma" dibinātājs.

Rūdolfs Daslers piedzima 1898. gada 26. martā pavisam nelielā Vācijas pilsētiņā Hercogenaurahā, kur divus gadus vēlāk pasaulē nāca viņa brālis Ādolfs. Vecākais brālis Rūdolfs, kuru visi sauca par Rūdi bija ekstraverts un izveicīgs, kamēr Ādolfs, saukts par Adi, rāms, kluss un mierīgs. Ādolfs izmācījās par maiznieku, tomēr sapratis, ka tas nebūs viņam domāts, nolēma iet tēva pēdās un kļuva par kurpnieku. Kamēr vecākais brālis aizgāja karā, Ādolfa prātā bija ienākusi doma radīt tādus sporta apavus, kas ļautu sportistiem uzlabot savus rezultātus.

Rūdolfs Daslers, atgriežoties no kara, sākumā izmēģināja karjeru policijā, bet beigu beigās abi ar brāli izveidoja Brāļu Dassleru sporta apavu fabriku, tiesa pirmie centieni sporta apavu radīšanā notika mammas vannas istabā. Ādolfam bija ideja sporta apaviem ar asumiem pie zolēm, un šo ideju par labu esam atzina tā brīža Vācijas olimpisko vieglatlētu treneris, rezultātā ar šo apavu modeli Vācijas olimpiešiem izdevās tikt pie zelta 800 metru skrējienā. Tas deva milzu atspaidu brāļiem Dasleriem, kuru popularitāte pagājušā gadsimta 30 gados uzšāvās debesīs.

1936. gada olimpiāde, kas notika Berlīnē, kļuva par tramplīnu brāļu Dasleru pasaules slavai, viņi vienkārši uzrunāja pasaulslaveno amerikāņu melnādaino vieglatlētu Džesiju Ovenu kļūt par viņu apavu vēstnieku, un ar Dasleru radītajiem apaviem Berlīnes olimpiādē viņš izcīnīja četras zelta medaļas, kas brāļu Dasleru sporta apavus padarīja par pasaules zīmolu, palielinot pārdošanas apjomus līdz 200 tūkstošiem pāru gadā. Līdz Otrajam pasaules karam pasūtījumi pienāca no dažādu sporta veidu pārstāvjiem, tostarp basketbola, hokeja un beisbola apaviem.

Sākoties karam arvien pieauga spriedze abu brāļu starpā, līdz ar to radās nesaprašanās arī uzņēmumā. Kara turpinājumā vispirms Adi iesauca armijā, bet tikpat ātri atvaļināja, jo viņam bija svarīga loma uzņēmumā, vēlāk karā iesauca Rūdolfu, atstājot visu apavu ražošanu Adi rokās. Rūdolfs gan izdomāja plānu, kā atgriezties mājās, bet nokļuva Gestapo nagos un līdz kara beigām nosēdēja cietumā, kur vien attālināti “varēja noraudzīties” brāļa rosībā uzņēmumā. Rezultātā, karam beidzoties, brāļu attiecības bija tiktāl pasliktinājušās, ka 1948. gadā brāļi Dasleri sadalīja uzņēmumu un sarunas, dalot uzņēmumu, esot bijusi pēdējā reize, kad abi esot runājuši.

Ādolfs paturēja Daslera apavu rūpnīcu un divas trešdaļas darbinieku, kamēr Rūdolfs ar saviem sekotājiem izveidoja savu apavu fabriku. Brāļi pārdēvēja savus uzņēmumus te gan laimīgo lozi izvilka Adi, savienojot savu iesauku ar uzvārda pirmo daļu radot zīmolu “Adidas”, Rūdolfs, kopējot brāli, izvēlējās nosaukumu “Ruda”, kam nebija lemts iedzīvoties un tas ātri vien pārtapa par “Puma”, lai izklausītos sportiskāks.

Brāļu strīds turpinājās sadalot dzimto pilsētu divās daļās, vienubrīd Hercogenauraha tika saukta par saliekto kaklu pilsētu, jo vispirms bija jānoskaidro, kura zīmola apavus tu valkā. Tā, kā gandrīz visi pilsētas iedzīvotāji strādāja vienā vai otrā uzņēmumā, klīst nostāsti, ka abu uzņēmumu darbiniekiem bija liegts tikties, kur nu vēl precēties.

Brāļu sāncensība, nepārtraukti uzlabojot un attīstot savus produktus, cenšoties vienam otru pārspēt turpinājās līdz pat abu aiziešanai viņsaulē, starp citu kapos viņi apglabāti pēc iespējas tālāk viens no otra. Sāncensība turpinājās vēl gadu desmitiem, jo abi ražotnes atstāja saviem dēliem, līdz 2009. gadā kompānijas darbinieki tikās futbola mačā apliecinot, ka “Puma” un “Adidas” naids ir beidzies.

25.martā dzimšanas diena ir amerikāņu aktrisei Sārai Džesikai Pārkerei.

Sāra Džesika Pārkere ir amerikāņu kino, televīzijas un teātra aktrise, kā arī producente, kura vislabāk pazīstama, kā Kerijas Bredšovas lomas atveidotāja TV seriālā “Sekss un lielpilsēta”, par ko viņa saņēmusi virkni balvu. Tāpat viņa filmējusies uz seriālu bāzētajās filmās „Sekss un lielpilsēta”.

Sāra Džesika Pārkere ir viena no vislabāk apmaksātajām holivudas aktrisēm, kura uzaugusi nabadzīgā astoņu bērnu ģimenē. Sāras bērnība pagāja Sinsinati pilsētā Ohaio štatā. Par gaumi un stila izjūtu viņa saka paldies mammai, kura bērniem ieaudzinājusi izpratni par to, kas ir skaists. Ģimene dzīvojusi ļoti pieticīgi.

Kas attiecas uz apģērbu, Sāras Džesikas mamma vienmēr centusies bērnus pucēt, cik labi vien iespējams. To, ka bērni ir no gauži trūcīgas ģimenes, pat nevarēja nojaust, jo visas astoņas atvases allaž bija stilīgas kā ASV pirmā ģimene, jo blakus ģimenes dzīves vietai atradusies fabrika, kur mamma varējusi dabūt apģērbu ar defektiem. Sāra, atceroties mammas centienus padarīt viņu bērnību gaišāku, norāda, ka tas bijis laiks, kad viņa sākusi apgūt stila izjūtu.

Pati aktrise teic šādus vārdus: „Man nebija pieejams tāds apģērbu klāsts, kāds ir, kopš sāku filmēties seriālā „Sekss un lielpilsēta”, taču jau mazotnē pratu izvērtēt, kas ir skaists.”

Seriāla „Sekss un lielpilsēta” pirmā sērija uz ekrāniem iznāca 1998. gadā un padarīja Sāras Džesikas atveidoto Keriju Bredšovu par modes ikonu. Pārkere uzskata, ka viens seriāla milzu popuparitātes trumpjiem ir stilistes Patrīcijas Fīldas darbs.

Stilīgās Kerijas Bredšovas ietekmē arī aktrise pati kļuvusi drosmīgāka tērpu izvēlē, sakot, ka pirms Kerijas lomas nekad nav ikdienā nav uzdrīkstējusies būt tik drosmīga savā stilā.

Aktrises garderobē ir arī vairāki tērpi no mis Bredšovas drēbju skapja, kurus viņai pēc filmēšanas ļauts paturēt savā īpašumā. Tomēr Sāra Džesika uzskata, ka ikdienā ne uz pusi nav tik stilīga kā viņas ekrāna varone. Viņai par neesot pacietības matus izžāvēt pilnībā sausus un neesot arī vajadzīgās prasmes pareizi uzklāt kosmētiku. Pārkere arī praktiski nekad nav lakojusi nagus. Aktrise toties prot retušēt pūtīti, nokrāsot skropstas un lietot acu zīmuli. Matus ikdienā visbiežāk viņa saņem zirgastē.

Aktrises draugi esot ļoti pārsteigti, cik neliela ir pašas Sāras Džesikas privātā garderobe, kaut arī viņai šķiet, ka tā ir gana liela un plaša. Kad kāds žurnālists aktrisei jautājis, bez kā viņa nevarētu iztikt, atbilde bijusi, ka bez dēla, dvīņu meitiņām un vīra. Bet žurnālists, uzdodot jautājumu, bija par modi. Un runājot par modi, Sāras Džesikas Pārkeres dzīve nebūtu iedomājama bez laba krūštura.

Un vēl aktrise izbauda katru mirkli, kad visu dienu var staigāt brīnišķīgās kurpēs. Jā, kurpes ir arī Kerijas Bredšovas kaisle, kas acimredzot pielipusi lomas atveidotājai.

Lai gan viņa vislabāk ir pazīstama ar savu ideālo attiecību meklētājas Kerijas Bredšovas lomu, Sāra Džesika Pārkere jau ilgus gadus ir laimīgi precējusies ar aktieri Metjū Broderiku. 2002. gadā, dažus gadus pēc tam, kad Sāra bija iekāpusi Kerijas Bredšovas ikoniskajās kurpēs seriālā „Sekss un lielpilsēta”, pāris ģimenē sagaidīja dēlu Džeimsu. Septiņus gadus vēlāk ar surogātmātes palīdzību viņu ģimeni papildināja dvīņu meitenes – Mariona un Tabita.

Lai gan par savām attiecībām viņi daudz nerunā, kādā intervijā 2014. gadā Metjū nedaudz padalījās: „Mēs patiešām esam draugi, un mēs runājam daudz. Viņa patiešām ir uzjautrinoša, viņa liek man smieties.”

1905. gada 24. martā mirst franču rakstnieks Žils Verns, viens no zinātniskās fantastikas žanra aizsācējiem literatūrā.

Franču rakstnieks Žils Gabriels Verns, viens no zinātniskās fantastikas literatūras žanra aizsācējiem, apvienojot vētrainu un bagātu fantāziju ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, kuriem vērīgi sekoja visu mūžu, savā mūžā sarakstījis vairāk nekā simts romānu, kā arī lugas, īsos stāstus, vēsturiskus un ceļojumu aprakstus.

Žila Verna darbi tulkoti vairāk nekā 140 valodās, bet populārākie viņa darbi noteikti ir ir „Piecas nedēļas gaisa balonā”, „Ceļojums uz Zemes centru”, „Kapteiņa Granta bērni”, „20 000 ljē pa jūras dzelmi”, „Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi” un „Noslēpumu sala”.

Bet piedzima Žils 1828. gada 2. augustā Nantē. Viņa tēvs pārstāvējis senu Provansas juristu dzimtu, kamēr mamma nākusi no skotu kuģu būvnieku ģimenes. Un tāpēc varētu domāt, ka dēku romānu autors pats būtu savā dzīve piedzīvojis neskaitāmus piedzīvojumus. Izrādās, ka spilgtākais notikums, ko izbaudījis pusaudža vecumā, ir bijis, kad Žils Verns esot piekukuļojis kādu kuģa jungu un viņa vietā devies uz Karību salām. Tiesa,  tālāk par nākamo Francijas ostu zēns nav ticis, jo tēvs aizmukušo piedzīvojumu meklētāju burtiski nocēlis no kuģa, piekodinot apsolīt, ka turpmāk viņš ceļos tikai savā iztēlē nevis dzīvē.

Pēc tam, kad topošā rakstnieka plāns kuģot uz Karību salām izpalika, vispirms viņš licejā mācījies latīņu valodu, bet, kad Žilam apritēja divdesmit gadu, tēvs viņu nosūtīja uz Parīzi, lai jauneklis turpinātu tēva iesākto un studētu jurisprudenci. Tikmēr pats Žils sapņojis par rakstnieka karjeru. Tāpēc paralēli jurisprudences studijām Verns strādājis par žurnālistu un sāka veidot aizraujošu un interesantu zinātnisko faktu kartotēku. Rakstnieka karjerā liktenīga bija sastapšanās ar Aleksandriem Dimā, kamēr Dimā tēvs palīdzēja Vernam uzsākt rakstnieka karjeru, Dimā dēls kļuva par labu Žila draugu.

Var teikt, ka tieši pateicoties zinātnisko faktu kartotēkai sākās Verna radošā karjera, jo romāns „Piecas nedēļas gaisa balonā” radās pateicoties šai kartotēkai. Grāmatu 1863. gada janvārī publicēja tā laika slavens izdevējs Pjērs Žils Hetcels, un grāmata acumirklī iekaroja lasītāju sirdis, tāpēc grāmatizdevējs noslēdza līgumu ar Vernu, kas paredzēja, ka topošajam rakstniekam bija jārada divi romāni gadā. Rakstniekam bijušas milzīgas darba spējas, viņš varējis sākt rakstīt piecos no rīta un atstāt savu darba galdu vien vēlā vakarā.

Pats autors esot bijis sarežģīta personība, viņš gan esot bijis liels jokdaris un burtiski izstarojis dzīvīgumu, tomēr patiesībā bijis ļoti kautrīgs un mīlējis vientulību. Visērtāk viņš esot juties būdams viens, rakstot vai zvejojot. Starp citu romānu „Kapteiņa granta bērni”, autors rakstījis vienatnē uz jahtas.

Kad viņsaulē aizgāja rakstnieka mamma un viņa ilggadējais izdevējs,  Žila Verna darbi kļuva arvien drūmāki. Bet 1886. gada 9. martā Vernu pie  mājas sliekšņa sagaidījis psihiski slimais brāļa dēls un iešāvis rakstniekam kājā. Tā kā lodi neizņēma, tas sagādājis Vernam nepārtrauktas sāpes. Vēl pāris gadu vēlāk rakstnieks zaudēja redzi, tomēr viņš turpināja rakstīt, diktējot grāmatas līdz pat savai nāves stundai 1905. gada 24. martā.

Aiz sevis rakstnieks atstāja ne tikai virkni izcilu romānu, bet arī tiem laikiem neticamus pareģojumus – cilvēki ir kļuvuši pārmēru alkatīgi, kultūra atstāta novērtā, visur ir sacelti debesskrāpji, kursē ātrvilcieni, noziedznieki tiek sodīti uz elektriskā krēsla, bankas izmanto skaitļojamās mašīnas.

Tās gan nav vienīgās rakstnieka nākotnes vīzijas, kas piepildījušās. Viens no drosmīgākajiem Žila Verna paredzējumiem ir kosmiskie ceļojumi. Protams, ka viņš nebija vienīgais, kurš ko tādu iedomājās, bet citu autoru literārie varoņi lidoja ar putniem vai uz velna muguras. Savukārt Žils Verns nosprieda, ka labākais veids, kā cilvēku aizsūtīt Kosmosā, ir gigantisks lielgabals.

1889. gadā sarakstītajā stāstā „2889. gadā" Verns rakstīja, ka laikraksti vairs netiek drukāti, bet katru rītu no ekrāna cilvēkus uzrunā diktors, kurš ziņas iegūst no reportieriem, valstsvīriem un zinātniekiem.

2011. gada 23. martā 79 gadu vecumā no sirds mazspējas viņsaulē aiziet Holivudas kino ikona Elizabete Teilore, kura allaž bijusi interesanta ar savu privāto dzīvi, jo bijusi astoņas reizes precējusies.

Savā vairāk nekā piecdesmit gadu kinokarjeras laikā Elizabete Teilore saņēmusi divus Oskarus, kad Amerikas kinoakadēmija lēmusi, ka viņa ir labākā aktrise galvenajā lomā, bet Amerikas kinoinstitūts nosaucis Teilori par vienu no visu laiku labākajām aktrisēm ierindojot viņu septītajā vietā dižāko Amerikas ekrāna leģendu sarakstā. 20. gadsimt 60. gados viņa bijusi vislabāk apmaksātā kinozvaigzne, bet līdz pat mūža galam 2011. gadā prese neatslābstoši sekoja līdzi Teilores sabiedriskajai un privātajai dzīvei.

Piedzima Elizabete 1932. gada 27. februārī Londonā, taču pavisam drīz viņas vecāki pārcēlās uz dzīvi Amerikā, kur Losandželosā mazās meitenes skaistumu un, ko tur liegties, arī talantu pamanīja kinostudijas „Universal studios” priekšsēdētāja līgava. Rezultātā Elizabete kino debitēja deviņu gadu vecumā, bet jau 12 gados viņu varēja droši saukt par Holivudas zvaigzni – viņa bija kļuvusi par bērnu lomu spīdekli, kam bija lemts savu karjeru turpināt, plaukt un ziedēt arī pieaugot.

Elizabeti Teilori savulaik dēvēja par vienu no skaistākajām aktrisēm, tāpēc nav nekāds brīnums, ka publiku interesēja ne tikai viņas kinokarjera, bet arī personīgā dzīve, kas aktrises pielūdzējiem garlaikoties neļāva, to apliecina Teilores astoņas laulības.

Pirmā laulība ar viesnīcu ķēdes "Hilton Hotels" mantinieku Nikiju Hiltonu ilga vien 203 dienas, divus gadus vēlāk Teilore apprecējās ar 19 gadus vecāko britu aktieri Maiklu Vildingu, ar kuru laulībā piedzima divi dēli. Šīs laulības šķiršanas iniciatore bija pati Elizabete, kuru vien dažas dienas vēlāk bildināja producents Maikls Tods. Tā bijusi laulība ar pirmo lielo mīlestību, kas vainagojās ar meitas Elizabetes Fransisas piedzimšanu, bet diemžēl septiņus mēnešus pēc meitenītes piedzimšanas Tods gāja bojā aviokatastrofā. Tikmēr Teilore atģidās no lielās mīlestības zaudējuma, turpināja iesākto un precējās laiku pa laikam, te ar nelaiķa vīra labāko draugu, gan arī ar kolēģi Ričardu Bērtonu,  diemžēl šo savienību izpostīja alkohols un neveiksmes, turklāt divreiz.

Neveiksmes laulībā aktrisei ļāva arvien vairāk aizrauties ar grādīgajiem, un arī karjera slīdēja lejup. Septītā laulība ar Virdžīnijas štata senatoru ilga sešus gadus, bet pēdējā astotā laulība pārsteidza Teilores sekotājus, jo viņa apņēma teju divdesmit gadu jaunāku būvstrādnieku, ar kuru bija iepazinusies rehabilitācijas klīnikā, kur aktrise centās atbrīvoties no atkarībām. Tiesa, arī šī laulība ātri vien beidzās, trīs gadus vēlāk pāris draudzīgi šķīrušies.

Un tad pienāca 2011 gada 23. marts, kad pasauli aplidoja preses paziņojums, kas vēstīja, ka slimnīcā Losandželosā mierā no šīs dzīves šķīrusies leģendārā aktrise, uzņēmēja un bezbailīga aktīviste Elizabete Teilore. Viņai līdzās bija viņas bērni, par aktrisi sēro arī desmit mazbērni un četri mazmazbērni.

Pāris dienu vēlāk, nelielā privātā ceremonijā aktrisi guldīja zemes klēpī, kapsētā, kur apglabāts arī viņas tuvs draugs Maikls Džeksons. Teilores zārks bijis apvīts ar gardēnijām, vijolītēm un maijpuķītēm, bet ceremonijas laikā aktieris Kolins Farels lasīja angļu dzejnieka Džeralda Menlija Hopkinsa poēmu, dzeju lasījuši arī Teilores dēls un meita, bet mazdēls uz trompetes izpildīja dziesmu "Amazing Grace".

Zīmīgi, ka pati atvadu ceremonija, sekojot aktrises pirmsnāves norādījumiem, sākās 15 minūtes vēlāk. "Viņa gluži vienkārši vēlējusies vēlējās nokavēt pati savas bēres." paskaidroja aktrises pārstāve.

1924. gadā Lietuvas Republika anektēja t.s. Mazo Lietuvu – agrāko Vācijas impērijas teritoriju, kuru apdzīvoja pamatā lietuviešu izcelsmes iedzīvotāji. Apgabala lielākā pilsēta Mēmele jeb Klaipēda kļuva par Lietuvas nozīmīgāko ostu. Tomēr Vācija nesamierinājās ar zaudējumu – Hitlera valdības piespiesta, Lietuva nodeva Klaipēdas apgabalu atpakaļ Vācijai 1939. gada 22. martā.

Pēc Pirmā pasaules kara tajā uzvarējušās Antantes lielvalstis atņēma Vācijai vairākas teritorijas ar jauktu iedzīvotāju sastāvu, tai skaitā Mēmeles jeb Klaipēdas apgabalu, kur vācu un lietuviešu iedzīvotāju proporcija bija apmēram 50:50. Sākotnējā iecere bija noteikt šai teritorijai īpašu statusu ar starptautisku pārvaldi, tomēr 1923. gada janvārī apmēram tūkstotis civilās drēbēs ģērbtu bruņotu lietuviešu okupēja apgabalu un pēc neilgas pretošanās piespieda padoties tur izvietoto franču armijas kontingentu. Rietumeiropas valstis aprobežojās ar nosodījumu, un 1924. gada maijā Parīzē parakstīja konvenciju, kurā atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu ar savu parlamentu un iedzīvotājiem garantētu tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu. Piekrita arī Vācija, visdrīzāk izsverot, ka no Lietuvas nākotnē var cerēt šo teritorija salīdzinoši viegli atgūt.

Tobrīd ļoti miglainās vācu cerības ieguva konkrētas aprises nepilnus piecpadsmit gadus vēlāk. 1938. gada pavasarī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers paziņoja, ka Mēmeles apgabala atgūšana ir viņa valdības prioritāte. Situācija pašā Klaipēdas apgabalā arvien saasinājās. Vācu iedzīvotāji, kas nekad nebija īsti samierinājušies ar pakļautību Lietuvai, nacistu propagandas iedvesmoti, izvērsa gan legālu, gan nelegālu pretlietuvisku darbību. Propaganda guva dzirdīgas ausis arī Mēmeles lietuviešu vidū, no kuriem lielākā daļa pirms Pirmā pasaules kara bija dzīvojuši Vācijas impērijā, bija daļēji pārvācoti luterāņi, un nebija sajūsmā par katolisko, agrāro Lietuvu. 1938. gada decembrī Klaipēdas Parlamenta vēlēšanās 25 no 29 vietām ieguva pronacistiskās partijas.

Ārpolitiski Lietuva izrādījās praktiski viena. No 1924. gada konvencijas parakstītājvalstīm Itālija un Japāna tagad bija Vācijas sabiedrotās, savukārt Lielbritānija un Francija turpināja tuvredzīgo Hitlera nomierināšanas politiku, kurai par upuri jau bija kritusi Čehoslovākija. Ar kaimiņvalsti Poliju Lietuva jau kopš 1920. gada bija pastāvīgā konflikta situācijā poļu okupētā Viļņas apgabala dēļ, un arī Padomju Savienība aprobežojās vien ar verbālu lietuviešu pozīcijas atbalstu – Kremlī, domājams, jau bija dzimusi ideja par vienošanos ar Hitleru.

1939. gada martā Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Urbšis, atgriezdamies no pāvesta Pija XII inaugurācijas svinībām, Berlīnē tikās ar Vācijas ārlietu ministru Joahimu Ribentropu. Apmēram četrdesmit minūtes ilgajā sarunā Urbšim tika skaidri pateikts, ka Reihs pieprasa atdot Mēmeles apgabalu, un ja Lietuva nepiekritīs ar labu, okupēs ar bruņotu spēku. Viss sarunu process notika, uzsvērti demonstrējot, cik mazsvarīga varenajai Lielvācijai šķiet Lietuvas suverenitāte. Smetonas valdībai nebija izvēles, un naktī no 1939. gada 22. uz 23. martu Berlīnē tika parakstīta vienošanās par Mēmeles apgabala tūlītēju nodošanu Vācijai. Lietuva zaudēja vienīgo nozīmīgo jūras ostu, caur kuru tika īstenoti vismaz 70% ārējās tirdzniecības, vairāk nekā 50% kokapstrādes, papīra un poligrāfijas rūpniecības, vairāk nekā 40% tekstilrūpniecības, vairāk nekā 30% ķīmiskās rūpniecības; pavisam apmēram 30% rūpniecisko jaudu. Nepārprotama bija arī nacionālā pazemojuma izjūta Lietuvas sabiedrībā. Vēlākajai lietuviešu salīdzinoši vēsākajai attieksmei pret sadarbību ar nacistu okupantiem Otrā pasaules kara laikā bija nepārprotams sakars ar 1939. gada marta notikumiem.

1942. gada martā ģenerālis Daglass Makārturs, amerikāņu-filipīniešu spēku komandieris, pameta Filipīnas, kuras tobrīd nebija cerību noturēt pret japāņu iebrukumu. Nonācis Austrālijā, viņš, 1942. gada 20. martā, tiekoties ar žurnālistiem, deklarēja: „Es pametu Batānu, un man tur jāatgriežas.” Tas kļuva par viņa kredo turpmākajās Otrā pasaules kara cīņās.

 

1941. gada decembrī Japānas impērija izvērsa strauju agresiju Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā. Par vienu no mērķiem kļuva Filipīnas – tobrīd pusneatkarīgs Savienoto Valstu protektorāts. Arhipelāgā izvietotos amerikāņu spēkus un tobrīd vēl tapšanas stadijā esošo filipīniešu armiju komandēja ģenerālis Daglass Makārturs – izcils virsnieks, Pirmā pasaules kara varonis, kurš pēdējos gadus bija veltījis Filipīnu bruņoto spēku izveidei. Skaitliski Makārtura spēki bija pat lielāki par japāņu desanta armiju, taču tie bija nepieredzējuši, daļēji vēl komplektēšanas stadijā esoši, kamēr japāņi sūtīja kaujā izlases karaspēku. Bez cīņas atstājis galvaspilsētu Manilu, Makārturs ieņēma ērtas aizsardzības pozīcijas Batānas pussalā. Te viņš bija noskaņots turēties līdz pēdējam. Taču kara gaita izvērtās amerikāņiem un viņu sabiedrotajiem arvien nelabvēlīgāka: krita par neieņemamu uzskatītā Singapūra, japāņi strauji virzījās uz priekšu Indonēzijā. 1942. gada februārī kļuva skaidrs, ka arī Filipīnu galīgā krišana ir tikai laika jautājums. 23. februārī ģenerālis Makārturs saņēma Savienoto Valstu kara lietu sekretāra Henrija Stimsona rīkojumu evakuēties uz Austrāliju, lai uzņemtos sabiedroto spēku komandēšanu Klusā okeāna dienvidrietumu daļā. Lai gan līdz tam Makārturs bija paudis stingru apņemšanos līdz galam palikt ar savu ielenkto armiju, pavēle bija jāpilda. Ģenerālim līdzi devās viņa štāba komandas kodols, kā arī viņa sieva Džīna un četrgadīgais dēls.

 Evakuēšanās operācija sākās 11. marta vakarā. Vispirms ģenerālis un pavadoņi ātrgaitas torpēdlaivā divās diennaktīs šķērsoja arhipelāga ūdeņus līdz dienvidu salai Mindanao, kur vēl atradās amerikāņu kontrolē esošs lidlauks. Mindanao nācās palikt vairākas dienas, līdz izdevās sagaidīt gaisa transportu. Pietiekami droši bumbvedēji tobrīd bija tikai flotei, bet viceadmirālis Herberts Līrijs krietni patielējās, pirms tos piešķīra. Gaidīšana bija nervoza, jo arī Mindanao jau bija iebrucis japāņu desants. Galu galā 19. marta rītā flotes B-17 nogādāja Makārturu un viņa svītu Austrālijā. Sekoja ceļojums pāri kontinentam, sākumā ar lidmašīnu, pēc tam ar vilcienu. 1942. gada 20. martā Nelielā mezgla stacijā Terouvija Austrālijas dienvidos ģenerālis sastapās ar preses pārstāvjiem un teica savu slaveno frāzi: „Es pametu Batānu, un man tur jāatgriežas.” Vēlāk viņš to atkārtoja vairākkārt, tai skaitā uzrunā Austrālijas parlamentā: „I came out of Bataan, and I shall return.”

Filipīnās palikušajos ziņa par ģenerāļa aizbraukšanu raisīja dalītas jūtas. Vairums jau saprata, ka Makārtura krišana japāņu gūstā būtu nepieļaujams zaudējums, tomēr daudzi jutās pamesti un nodoti. Amerikāņu un filipīniešu spēki kapitulēja 1942. gada maijā, un apmēram 2/3 no 70 000 gūstekņu vēlāk gāja bojā japāņu nometnēs.

Savukārt ģenerālim Daglasam Makārturam vārdi par atgriešanos Filipīnās kļuva par īstu kredo viņa pasaules kara cīņai. Kā amerikāņu spēku komandieris viņš vadīja pret japāņiem vērstās sabiedroto operācijas, vispirms izspiezdams ienaidnieku no Jaungvinejas ziemeļu piekrastes, pēc tam no Maluku arhipelāga, līdz 1944. gada 20. oktobrī amerikāņi izsēdās Leites salā Filipīnu arhipelāga centrā. Ģenerālis sekoja uz pēdām pirmajam desanta vilnim. Kinohronikas iemūžinājušas viņu, ierastajās saulesbrillēs un ar kukurūzas vālītes pīpi rokā, apņēmīgi brienot līdz ceļiem pa ūdeni, kas viņu šķir no ilgotā krasta. Dažas stundas vēlāk filipīnieši radio dzirdēja viņa balsi: „Filipīnu ļaudis, es esmu atgriezies. Ar visvarenā Dieva žēlastību mūsu spēki atkal stāv uz Filipīnu zemes.”

Pēc Rumānijas totalitārā diktatora Nikolaes Čaušesku režīma sabrukuma 1989. gada beigās saasinājās attiecības starp rumāņiem un apmēram pusotru miljonu lielo Rumānijas ungāru minoritāti. Par konflikta epicentru kļuva Transilvānijas pilsēta Tirgumureša, kur 1990. gada 19. martā notika asiņainas sadursmes starp rumāņu un ungāru iedzīvotājiem.

Tirgumureša ir pilsēta Rumānijas vidienē – Transilvānijā, kur jau daudzus gadsimtus dzīvo ne tikai rumāņi, bet arī liela ungāru minoritāte. Man nācās būt Tirgumurešā deviņdesmito gadu vidū. Pilsēta atstāja patīkamu iespaidu ar labi saglabājušos vēsturisku arhitektūru un mājīgām kafejnīcām, kur pasniedza aromātisku baltvīnu izrakstītās māla krūzēs. Tomēr ielās bieži redzēja bruņotas patruļas – divus policistus ar pistolēm un divus kareivjus ar automātiem. Arī rumāņos, ar kuriem pamatā iznāca saskarsme šai braucienā, bija jaušama nepārprotami dzedra attieksme pret vietējo ungāru kopienu. Tās bija atskaņas no etniskā konflikta, kurš Tirgumurešā iesākās 1990. gada martā, 19. martā pāraugot asiņainās sadursmēs.

Konflikta saknes meklējamas vismaz simts gadus senā pagātnē, kad pēc Pirmā pasaules kara Ungārija zaudēja lielāko daļu savas kādreizējās teritorijas un vairāk nekā trīs miljoni ungāru nonāca citu valstu teritorijās. Sevišķi liela bija ungāru minoritāte Transilvānijā, kur vairākos rajonos tā bija dominējošā iedzīvotāju grupa. Otrā pasaules kara laikā Ungārija uz laiku anektēja Transilvāniju, taču pēc kara tika atjaunotas iepriekšējās robežas. Līdz 1968. gadam pastāvēja Ungāru autonomais reģions, un Tirgumureša bija tā galvaspilsēta, taču tad teritoriāli administratīvās reformas rezultātā autonomais reģions tika likvidēts. 1965. gadā pie varas nākušais Rumānijas totalitārais vadonis Nikolae Čaušesku izvērsa agresīvu rumanizācijas politiku.

1989. gada decembrī diktators tika gāzts un nogalināts, valstī sākās demokratizācijas process, un arī ungāru minoritāte atjaunoja prasības pēc kulturāli teritoriālās autonomijas. Rumāņu iedzīvotājos un arī daļā varas struktūru tas izraisīja bažas par ungāru separātisma atdzimšanu. Tirgumureša kā bijušais autonomā reģiona centrs, kur rumāņu ir vairāk par pusi, bet ungāru – nepilni 40%, diezgan likumsakarīgi nonāca etniskās konfrontācijas degpunktā.

Par nekārtību detonatoru kļuva ungāru nacionālo svētku – 1848. gada sacelšanās atceres dienas – atzīmēšana 1990. gada 15. martā. Nākamajās dienās vairojās gadījumi, kad agresīvu un bieži arī iereibušu rumāņu grupas ielauzās veikalos un iznīcināja cenu zīmes un uzrakstus ungāru valodā, kas tur nesen bija parādījušies. Rumāņu vidū izplatījās baumas, ka ungāri lielā skaitā iebraucot pāri robežai, lai uzsāktu Rumānijā pilsoņu karu. 19. martā liela rumāņu grupa ielauzās partijas Rumānijas Ungāru Demokrātiskā savienība Tirgumurešas birojā, to izdemolēja un piekāva daudzus tur esošos. Pie tam policija nebūt nesteidzās pārtraukt šo vardarbību. Nākamajā dienā apmēram 15 000 ungāru sapulcējās mītiņā pilsētas centrā.

Netālu savā mītiņā pulcējās vairāki tūkstoši rumāņu, kuriem sāka pievienoties rumāņu zemnieki no apkārtnes ciemiem, ieradušies ar autobusiem vai vilcienu. Arī pēc tam, kad gan rumāņu, gan ungāru aktīvisti brīdināja varas iestādes par iespējamo vardarbības uzliesmojumu, reakcija bija gausa un, iespējams, pat mērķtiecīgi bezdarbīga. Galu galā naidīgi noskaņoto mītiņotāju tūkstoši aizslaucīja laukumā izvietoto 50 policistu ķēdi, un sākās savstarpēja izrēķināšanās. Tikai vēlu vakarā policija un armija beidzot bloķēja iebraukšanu Tirgumurešā un sāka atjaunot kārtību. Tiek minēts, ka nekārtībās tika nogalināti pieci cilvēki un 278 guva dažāda smaguma ievainojumus. Kā vēlāk secināts, situācijas eskalāciju veicināja Čaušesku režīma desmitgadēs degradētās valsts varas morālais un organizatoriskais vājums. Par laimi Tirgumurešas notikumi neizvērsās plašākā konfliktā, un vispārējā demokratizācijas procesa ietvaros Rumānijai izdevās iedibināt samērā līdzsvarotas attiecības ar tās ungāru minoritāti.

1950. gadā Tenzins Gjatso piecpadsmit gadu vecumā kļuva par Dalailamu – Tibetas garīgo un arī laicīgo valdnieku. Ķīnas komunistu valdība tobrīd jau bija uzsākusi Tibetas pakļaušanu savai kontrolei. Tas gan tika darīts pakāpeniski, tomēr 1959. gadā Tibetā uzliesmoja sacelšanās un 1959. gada 17. martā Dalailama bija spiests bēgt no Tibetas galvaspilsētas, lai pāris nedēļas vēlāk dotos trimdā uz Indiju.

20. gadsimta pirmajā pusē Ķīna piedzīvoja ilgstošu pilsoņkara un japāņu iebrukuma periodu. Šai laikā Tibeta pasludināja savu neatkarību, ko gan īsti neatzina neviens no spēkiem, kas cīnījās par varu Ķīnā. 1950. gadā, uzvarējusi pilsoņu karā, komunistiskā Ķīnas valdība ķērās pie Pekinas kontroles atjaunošanas Tibetā. Kad tibetieši neizrādīja atsaucību Ķīnas diplomātiskajiem centieniem, Mao Dzeduns nosūtīja apmēram 20 000 vīru lielu Tautas atbrīvošanas armijas kontingentu uz strīdīgu robežteritoriju Tibetas austrumdaļā, kur tas dažu dienu kaujās iznīcināja Tibetas armijas grupējumu, nogalinot kādus 5000 tibetiešu karavīru. Apmēram mēnesi pēc šī notikuma par Tibetas valdnieku oficiāli tika kronēts Dalailama XIV Tenzins Gjatso, tobrīd piecpadsmit gadus vecs pusaudzis. Tomēr viņa vecumam nebija būtiskas nozīmes notikumu tālākajā attīstībā – Tibetai neatlika nekas cits, kā padoties pārspēkam. Saskaņā ar tā dēvēto „Septiņpadsmit punktu vienošanos par Tibetas mierīgu atbrīvošanu” Tibeta atzina sevi par Ķīnas sastāvdaļu, ielaida savā teritorijā Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kontingentu un nodeva Pekinas ziņā savas ārlietas. Savukārt Ķīnas komunistu valdība piekrita saglabāt Tibetā pastāvošo pārvaldes struktūru un neuzspiest Tibetai sociālās reformas. Arī Dalailama palika „savā vietā”, lai gan – kā tas jau bija paredzams – tikai uz kādu laiku.

Sākumā gan abas puses centās ievērot „Septiņpadsmit punktus”. Dalailama pat 1955. gadā apmeklēja Pekinu, tikās ar Mao Dzedunu un tika ievēlēts par Visķīnas Tautas Pārstāvju kongresa Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku. Tomēr slepenībā Tibetas līderis sāka interesēties par iespējām rast politisko patvērumu Indijā un arī organizēt sacelšanos, sadarbojoties arī Savienoto Valstu Centrālās izlūkošanas pārvaldi. Konflikts jau atkal uzliesmoja austrumu pierobežā – tibetiešu apdzīvotā teritorijā, kuru Ķīna neatzina par Tibetas sastāvdaļu. Šo provinču iedzīvotāji jau visai drīz dabūja izbaudīt visus sociālistiskās iekārtas labumus. Mēģinājumi nacionalizēt lopkopju ģintīm izsenis piederējušās zemes izraisīja bruņotu sacelšanos, kuru ķīnieši apspieda ar lielu nežēlību, izrēķinādamies arī ar budistu mūkiem. Delegācija, kuru Dalailama sūtīja dumpinieku nomierināšanai, pēc apstākļu noskaidrošanas pārgāja sacēlušos pusē.

Sacelšanās Tibetas galvaspilsētā Lhasā uzliesmoja 1959. gada martā. Viss sākās ar uzaicinājumu Dalailamam apmeklēt kādu pasākumu Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas kontingenta štābā. Radās aizdomas, ka komunisti plāno arestēt Dalailamu, un ar šīm aizdomām pietika, lai cilvēki izietu ielās. Pūlis izrēķinājās ar ierēdņiem, kurus uzskatīja par nodevējiem, pasludināja Tibetas neatkarību un sāka celt ielās barikādes. Cerības uz uzvaru gan bija niecīgas. 15. martā, kad Dalailamas vasaras rezidences tuvumā parādījās Tautas atbrīvošanas armijas artilērijas pozīcijas, kļuva skaidrs, ka tālākā valdnieka uzturēšanās galvaspilsētā un Tibetā vispār kļuvusi pārāk bīstama. 1959. gada 17. martā, kad pie pils eksplodēja vairāki šāviņi, Dalailama XIV pameta Lhasu un 30. martā šķērsoja Indijas robežu, lai neatgrieztos savā zemē līdz pat šodienai. Sacelšanos apspieda jau pēc dažām dienām; tajā nogalināto tibetiešu skaits, pēc dažu avotu ziņām, pārsniedz 80 000.