1947. gada 7. aprīlis ir diena, kad viņsaulē aizgājis automašīnu ražotājs Henrijs Fords, vīrs kurš bijis ražīgs izgudrotājs un pirmais sāka automašīnu masveida ražošanu.

Henrijam Fordam pieder frāze: „Ir labi, ka cilvēki nesaprot banku un naudas sistēmu, jo, ja viņi to saprastu, tad jau pirms rītausmas būtu revolūcija.”

Henriju Fordu mēdz dēvēt par konveijera ražošanas tēvu, jo bija cilvēks, kurš ar savām idejām izmainīja daudzu cilvēku dzīvi, padarot auto pieejamu ikvienam.

Fords bijis ļoti ražīgs izgudrotājs, viņam pieder 161 patents, viņš arī savulaik kā vienīgais uzņēmuma „Ford Motor” īpašnieks bija viens no pasaulē pazīstamākajiem un bagātākajiem cilvēkiem.

Kustīgā konveijera izgudrojums un masveida ražošanas metodes noteica industrijas attīstību pasaulē 20. gadsimta sākumā. Viņš pirmais sāka masveidā ražot lētas automašīnas, kas beidzot bija pieejamas jebkuram Amerikas vidusslāņa iedzīvotājam.

Piedzima Henrijs Fords 1863. gada 30. jūlijā Veinas apgabalā, Mičiganā, plaukstošā ģimenes fermā. Jau kopš agras jaunības viņš interesējies par mehāniku, un tieši tas vēlāk fermera dēlu padarīja par „vienu no varenākajiem auto industrijas pārstāvjiem pasaulē“. Zīmīgs Fordam bija gads, kad viņam apritēja 12 gadi, viņš pirmo reizi mūžā ieraudzīja pašgājēju lokomobili, proti, tas bija pārvietojams tvaika dzinējs, ar ko darbināja lauksaimniecības mašīnas. Otrs zīmīgais notikums bija dāvanā saņemtais pulkstenis. No tā brīža Fords nepārtraukti eksperimentējis, piemēram, trīspadsmit gadu vecumā viņš pirmo reizi bojātu pulksteni salaboja tik tālu, ka tas sāka iet pareizi, bet 15 gadu vecumā jau bija spējīgs salabot jebkuru pulksteni. Tomēr par galveno aizraušanās objektu nekļuva pulksteņi, bet gan dažādas mašīnas un mehānismi. Piecpadsmit gadu vecumā viņš uzbūvējis savu pirmo tvaika mašīnu, bet 16 gados sāka mašīnista mācības Detroitā, kam sekoja dažādi darbi Detroitas fabrikās.

1888. gadā Fords apprecējās, bet dažus gadus vēlāk 1891. gadā Henrijs Fords kļuva par inženieri Edisona uzņēmumā, kur strādājot Fordam kā galvenajam inženierim bijis gana daudz līdzekļu, lai veiktu savus eksperimentus ar iekšdedzes dzinējiem.

Rezultātā trīsdesmit gadu vecumā Fords varēja lepoties ar savu pirmo uzbūvēto automašīnu, kas kustējās uz priekšu, bet tas noticis ar milzīgu troksni un arī izskatījās auto pēc zemnieku ratiem, kas traucās uz priekšu ar ātrumu 16 līdz 32 kilometri stundā. Praktiski tika radīts pirmais „Ford” modelis kvadricikls.

Kad Henrijs Fords aizgāja no darba Edisona gaismas uzņēmumā, viņš nodibināja Detroitas automobiļu kompāniju, kam bija lemts bankrotēt, bet Fords nepadevās un uzsāka darbu pie sacīkšu auto būvniecības.

1903. gadā Fords kopā ar vienpadsmit investoriem un 28 000 ASV dolāru investīcijām nodibināja uzņēmumu „Ford Motor Company”. Pirmais šeit ražotais transportlīdzeklis tika pārdots 1903. gada 23. jūlijā.

Sākotnēji saražoja vien tikai dažas mašīnas dienā. To modeļi tika nosaukti ar pirmajiem 19 alfabēta burtiem, no kuriem pirmais bija „Model A”, bet  lielākie panākumi tika gūti, kad 1908. gadā tika radīts „Forda T” modelis, ar kuru uzņēmums aizsāka masveida ražošanu. Lai gan ražots tika tikai viens modelis un tikai vienā — melnā krāsā, tas bija drošs, izturīgs, viegli remontējams un cena bija tāda, ka vairākums amerikāņu to varēja atļauties.

Kad 1914. gadā sāka izmantot konveijera lentes, tas kardināli mainīja automašīnu ražošanu. Jaunievedums ļāva salikt automašīnu 193 minūtēs, iepriekš nepieciešamo 14 stundu vietā. Šī iemesla dēļ arī tika samazinātas automašīnu cenas. Amerikas naftas institūts piešķīra viņam pirmo zelta medaļu par izcilo ieguldījumu cilvēces labā.

1947. gada 7. aprīlī Henrijs Fords nomira savās mājās, astoņdesmit trīs gadu vecumā pēc tam, kad uzņēmumu bija nodevis mazdēla rokās. Zīmīgi, ka plūdu dēļ tajā brīdī mājā nebija elektrība un tā bija izgaismota ar svecēm un petrolejas lampām, gluži tāpat kā Henrijam Fordam piedzimstot.

1895. gada 6. aprīlī pēc zaudējuma tiesas prāvā par apmelošanu tiek apcietināts rakstnieks Oskars Vailds saistībā ar apsūdzībām homoseksualitātē.

Oskara Vailda dzīves laikā britu augstākajā sabiedrībā homoseksuālas attiecības nepavisam nebija svešas, tām bija bagātas vēsturiskas tradīcijas. Taču 19. gadsimta otrajā pusē Anglijā vadījās nevis pēc vecās aristokrātijas, bet drīzāk pēc jaunās buržuāzijas morāles principiem. Lai ierobežotu izlaidību, 1885. gadā tika papildināts krimināllikums, paredzot sodu par nepieklājīgām attiecībām starp pieaugušiem vīriešiem. Augstdzimušas personas tam nepievērsa daudz uzmanības, kamēr nenozvanīja brīdinājuma zvans – Oskara Vailda tiesas prāva.

Rakstnieks savu homoseksualitāti atklājis jau sešpadsmit gadu vecumā, bet par Vailda dzīves kaisles objektu kļuva 21 gadu vecais Alfrēds Duglass, kurš bija aizrāvies ar literatūru un pats meklējis iespēju iepazīties ar rakstnieku. Tas notika, kad Vaildam jau tuvojās četrdesmit.

Kamēr Duglass uzskatīja Vaildu par savu skolotāju, rakstnieks no 16 gadus jaunākā aristokrāta smēlās jaunības dzīvesprieku un abi kopā baudīja dzīvi. Kad par mīlniekiem uzzināja Alfrēda tēvs marķīzs Džons Duglass, viņš satrakojies un nolēmis izrēķināties ar rakstnieku. Aizvainotā tēva taktika bija mērķtiecīga rakstnieka publiska nomelnošanas kampaņa, kas noslēdzās ar to, ka rakstnieks nolēma iesūdzēt Duglasu vecāko tiesā.

Tiesas procesa gaitā atklājās, ka marķīzs šim gājienam bija sagatavojies krietni rūpīgāk. Viņš bijis nolīdzis privātdetektīvu un tiesvedības laikā spēja likt pretī pamatīgu pierādījumu klāstu Oskara Vailda homoseksuālajiem sakariem. Jūtot, ka nebūs labi, Vailda advokāts mudināja rakstnieku atsaukt savu prasību pret Duglasu, jo diez vai viņiem izdosies pārliecināt tiesas piesēdētājus atzīt marķīzu par vainīgu rakstnieka apmelošanā.

Rakstnieks atsauca savu prasību, taču bija jau par vēlu. Lielbritānijas justīcijas ritenis bija sācis griezties pretējā virzienā un Skotlendjarda pārstāvji pieprasīja tiesai izdot Oskara Vailda aresta orderi. Taču tiesa nesteidzās ar lēmumu, tādējādi dodot rakstniekam pietiekami daudz laika, lai atstātu Angliju.  Vailds to neizmantoja – viņš palika Londonā un tika arestēts.  Tas notika 1895. gada 6. aprīlī.

Tā paša mēneša beigās Oskars Vailds stājās tiesas priekšā, jo tika vainots sutenerismā. Tiesnešiem tomēr tā arī neizdevās pieņemt kopīgu lēmumu, Vaildu līdz tiesas sprieduma paziņošanai atbrīvoja no apcietinājuma, bet pēc aptuveni mēnesi pēc tiesas sēdes tapa zināms verdikts rakstniekam Oskaram Vaildam. Viņam piesprieda maksimālo iespējamo sodu – divus gadus ieslodzījumā.

Pasludinot spriedumu, tiesnesis teicis, ka tas bijis pats nepatīkamākais tiesas process, kādā viņš piedalījies, uz ko Vailds atbildējis ar pretjautājumu: “Un es?”

Smalkajam estētam un baudu māksliniekam, frantam un dendijam, brīvību mīlošajam asprātim Oskaram Vaildam divi gadi ieslodzījumā izvērtās par ļoti smagu pārbaudījumu, patiesībā tas rakstnieku vienkārši salauza.

Kauja pie aizsalušā Peipusa ezera austrumu krasta starp Livonijas ordeņa un Novgorodas spēkiem 1242. gada 5. aprīlī pārtrauca livoniešu centienus iespiesties Novgorodas un Pleskavas teritorijās. Vēsturē tā ieguvusi Ledus kaujas nosaukumu.

13. gadsimts Austrumeiropā bija nozīmīgu pārkārtojumu un satricinājumu laiks. Katoliskā Rietumeiropa un pareizticīgā Krievzeme cīnījās par pēdējām Eiropas pagānu teritorijām Baltijas jūras austrumkrastā – baltu un somu zemēm –, velkot divu lielo kristietības atzaru robežas. Savureiz šī robežu iezīmēšana notika ar diplomātiskiem, taču biežāk ar militāriem līdzekļiem. Viena no spilgtākajām epizodēm bija Peipusa ezera jeb Ledus kauja, kas notika 1242. gada 5. aprīlī.

1240. gadā Livonijas spēki, kuru kodolu veidoja Livonijas ordeņa karaspēks, uzsāka iebrukumu abpus Peipusa ezeram. Sākotnēji livoniešiem bija labi panākumi: krita Izborska, Pleskava pēc neilga aplenkuma atvēra vārtus, jo daudzi turienes bajāri simpatizēja rietumniekiem; ziemeļos livonieši ieņēma lielu daļu Ingrijas un uzbūvēja savu cietoksni Kaporjē, aptuveni pa vidu starp Narvu un tagadējo Sanktpēterburgu. Viņu vienības jau tika manītas trīsdesmit kilometru attālumā no Novgorodas.

Novgorodas karaspēka priekšgalā stājās Vladimiras-Suzdaļas lielkņaza dēls Aleksandrs, kurš 1240. gada pavasarī bija sakāvis zviedrus, kas bija ar kuģiem ieradušies Ņevas grīvā. Pateicoties šai uzvarai, kņazs ieguva pavārdu Ņevas Aleksandrs, respektīvi, Ņevskis. Jāpiebilst, ka Novgoroda tolaik bija bajāru republika bez valdošās dinastijas – ietekmīgāko pilsoņu kopsapulce, Veče, uz laiku iecēla amatā kņazu, kura funkcijas aprobežojās ar zemes aizsardzību un dažiem tiesneša pienākumiem. 1241. gadā Aleksandrs ieņēma Koporji, 1242. gada martā atguva Pleskavu un  iebruka Tērbatas bīskapijas zemē. Tuvojoties Livonijas spēkiem, kņaza armija atkāpās pāri aizsalušajam Peipusam, livonieši sekoja, un krievi viņus sagaidīja ezera austrumkrastā. Iespējams, tas bija mērķtiecīgs kņaza Aleksandra manevrs, lai piedabūtu pretinieku cīnīties tam neizdevīgās pozīcijās.

Kā ierasts senatnes kaujām, to dalībnieku skaitu šodien grūti konstatēt. Dažādos avotos minētie skaitļi svārstās no 7500 līdz nepilniem 30 000. Skaidrs gan ir tas, ka krieviem šai kaujā bija pusotru līdz divas reizes liels skaitlisks pārsvars, kuru kņazs Aleksandrs prasmīgi izmantoja. Otršķirīgajām vienībām krievu armijas centrā – lokšāvēju priekšpulkam un Novgorodas zemessardzei – nācās izturēt livoniešu smagās bruņinieku kavalērijas pirmo nežēlīgo triecienu. Flangos kņazs izvietoja spēcīgākās vienības – savu karadraudzi, smagi bruņotos jātniekus, un arī lokšāvēju kavalēriju, kas, domājams, nebija krievi. Iepriekšējās desmitgadēs Krievzemi bija pakļāvuši mongoļi, arī Aleksandrs Ņevskis bija hana vasalis, un, iespējams, viņa karaspēkam bija pievienojusies mongoļu vai kādas mongoļiem pakļautās stepju nomadu tautas vienība. Šis flangu karaspēks viegli tika galā ar vieglāk bruņoto livoniešu kavalēriju un pēc tam bez grūtībām atsvieda kājniekus, kuru lielākā daļa bija igauņi. Livonijas ordeņbrāļi un citi vācu bruņinieki bija lieliski karotāji, taču pārspēka ielenktiem un pagurušiem viņiem nebija cerību. Stāsts par to, ka daudzi no bruņiniekiem ielūzuši ezera ledū, gan, ļoti iespējams, ir vēlāku laiku izdomājums, kuru masu apziņā nostiprinājuši kadri no Sergeja Eizenšteina 1938. gada filmas „Aleksandrs Ņevskis”. Mūziku filmai komponēja Sergejs Prokofjevs, vēlāk no tās radot tāda paša nosaukuma kantāti.

1866. gada 4. aprīlī jauns muižnieks Dmitrijs Karakozovs mēģināja noslepkavot Krievijas imperatoru Aleksandru II. Tas bija pirmais pret valdnieku vērstais terora akts Krievijas vēsturē, bet nebūt ne pēdējais.

Bija 1866. gada 4. aprīlis, un laiks Sanktpēterburgā, acīmredzot, todien bija labs, jo Krievijas imperators Aleksandrs II pastaigājās Vasaras dārzā – pilsētas greznākajā publiskajā parkā. Ap pulksten četriem pēcpusdienā valdnieks devās uz savu ekipāžu, kuru, kā ierasts, ielenca ziņkārīgie. Negaidot no pūļa izspraucās kāds jauneklis un izšāva uz caru. Pistoles lode nosvilpa Aleksandram pār galvu, šāvēju tūdaļ sagrāba. Imperators lika viņu pievest un noprasīja: „Tu esi polis?” – „Krievs.” – „Tad kāpēc tu uz mani šāvi?” – „Tu apmānīji tautu: apsolīji tai zemi, bet neiedevi.”

Šāvējs apgalvoja, ka ir zemnieks Aleksejs Petrovs, taču, kā vēlāk izrādījās, viņš bija Saratovas guberņas muižnieku dzimtas atvase Dmitrijs Karakozovs, iepriekšējā gadā mācību maksas parāda dēļ izslēgts no Maskavas universitātes. Kāda nenosūtīta vēstule ļāva atklāt viņa saistību ar slepeno revolucionāro biedrību „Organizācija”, sauktu arī tās vadītāja vārdā par Išutina pulciņu. „Organizācijas” programmas pamatā bija revolūcijas ideju izplatīšanā zemnieku vidū, taču tika paredzētas arī politiskas slepkavības un valsts apvērsuma iespējas. Konkrētais atentāts pret Aleksandru II gan bija Karakozova individuāla iniciatīva. Kā viņš pats apgalvoja, viņu jau kopš kāda laika pārņēmušas domas par pašnāvību, un tad nu viņš nolēmis aizraut sev līdzi nāvē nīstamo tirānu.

Līdz ar Karakozovu avīžu pirmajās lapās nonāca arī kāds Osips Komisarovs – zemnieka dēls no Kostromas guberņas, kurš galvaspilsētā pelnījās cepurnieka amatā. Kā apgalvoja incidenta brīdī klāt bijušais ģenerālis Eduards Totlēbens, tieši Komisarovs esot pasitis malā slepkavas roku. Ģenerāļa liecība padarīja jauno cepurnieku par nacionālo varoni. Līdz Karakozova atentātam Krievijas carus bija slepkavojuši tikai galma apvērsumos; šāds teroristisks uzbrukums valdniekam bija nepieredzēta ļaundarība, un cara izglābšanās daudzu acīs – īsts providences apliecinājums. Ļaudis pildīja baznīcas pateicības dievkalpojumos. Imperators piešķīra savam glābējam mantojamu muižnieka titulu, 4. šķiras Svētā Vladimira ordeni un īpašu medaļu. Neatpalika arī Krievijas patvaldnieka ārzemju kolēģi: Francijas imperators Napoleons III iecēla Komisarovu par Goda leģiona ordeņa kavalieri, bet Austroungārijas imperators Francis Jozefs – par sava ķeizariskā ordeņa komandoru. Protams, bija arī mūža pensija, dažādi ziedojumi, ieskaitīšana par virsnieku elitārā kavalērijas pulkā. Attiecīgi, savu atlikušo mūžu bijušais cepurnieks pavadīja bez rūpēm, bet, cik var spriest, arī gana bezmērķīgi.

Dmitriju Karakozovu sodīja ar nāvi pakarot tā paša gada 3. septembrī. Daudzi viņa radinieki izlūdzās caram atļauju mainīt uzvārdu, lai notušētu dzimtas kauna traipu. Karakozova process izraisīja kratīšanu un arestu vilni, kas skāra ne tikai revolucionārās, bet arī liberālās aprindas. Taču slepeno organizāciju aktivitāte Krievijā tikai auga. Var šķist paradoksāli, ka par teroristu mērķi kļuva Aleksandrs II, kurš taču atcēla dzimtbūšanu, mazināja cenzūru, īstenoja citas liberālas reformas. Taču jāatceras, ka šīs reformas, kaut Krievijas apstākļiem diezgan radikālas, uz Eiropas fona bija novēlotas, nepietekamas un jaunas problēmas raisošas. Bez tam arī citur pasaulē individuālais terors tolaik tika uzlūkots kā līdzeklis politisku pārmaiņu sasniegšanai. Organizācija „Narodnaja voļa” – „Tautas griba” – kas radās nākamajā desmitgadē pēc Karakozova atentāta, izvirzīja patvaldnieka nogalināšanu par savu programmatisku mērķi. Narodovoļcu spridzeklis aprāva Aleksandra II mūžu 1881. gada martā.

19. gadsimta vidū Savienotās Valstis atņēma Meksikai plašas teritorijas, tai skaitā Kaliforniju, kur jau drīz sāka veidoties jauna civilizācijas zona. Saziņu ar valsts centru Austrumkrastā sākotnēji nodrošināja zirgu transports, tai skaitā savam laikam ļoti ātrais „Poniju ekspresis” – kurjerpasts, kas savu darbību uzsāka 1860. gada 3. aprīlī.

1848. gadā noslēdzās Savienoto Valstu – Meksikas karš, kura rezultātā ASV anektēja vairāk nekā pusi kaimiņvalsts teritorijas. Tajā pašā gadā Kalifornijā, kura līdz tam bija piederējusi Meksikai, tika atklātas zelta iegulas, un tūkstošiem zeltraču, tirgotāju un citu uzņēmīgu ļaužu devās uz rietumiem, desmitgades laikā palielinot eiropiešu izcelsmes iedzīvotāju skaitu Kalifornijā no dažiem desmitiem tūkstošu līdz turpat 400 000. Amerikas Rietumkrastā veidojās strauji augoša civilizācijas zona, kam, cita starpā, bija nepieciešama operatīva saziņa ar valsts centru Austrumkrastā.

Pieprasījumu apmierināt uzņēmās Viljama Rasela, Aleksandra Meidžorsa un Viljama Veddela kompānija, kura līdz tam bija sekmīgi darbojusies kravu pārvadājumu, finanšu un dažās citās jomās. Tapa kurjerpasts „Poniju ekspresis”, kura jātnieki spēja nogādāt sūtījumus no Sentdžozefas Misūri štatā līdz Sakramento Kalifornijā, vairāk nekā 3000 kilometru veicot desmit dienās. Pirmais „Poniju ekspreša” jātnieks ar pameta Sentdžozefu 1860. gada 3. aprīlī un pasta sūtījumi laikā sasniedza galamērķi.

Lai īstenotu plānu, kas daudziem šķita nereāls, bija nepieciešama rūpīga organizēšana un pamatīgi ieguldījumi. Ekspresim tika iegādāti vietējie zirgi – augumā nelieli izturīgi rikšotāji, kas atbilda dienesta nosaukumam. Ekspreša maršrutā tika uzceltas 184 zirgu pasta stacijas. Maksimālais attālums starp divām stacijām bija 40 km, bet parasti mazāks. Katrā stacijā jātnieks mainīja zirgu, savukārt jātnieki veica bez apstāšanās 120 līdz 160 km, pēc tam nododami savu pasta somu nākamajam kolēģim. Faktiski tā bija nevis tradicionāla soma, bet gan virs segliem uzklājams pārsegs ar kabatām stūros, spāniski dēvēts la mochila.

Viena zirga nastas kopsvars nedrīkstēja pārsniegt 75 kg, paredzētais sūtījumu svars bija 9 kg, viss jātnieka inventārs, ieskaitot blašķi un revolveri, drīkstēja svērt vēl deviņus, attiecīgi, jātnieks nedrīkstēja būt smagāks par 57 kg. Darbā pieņēma tikai kalsnus maza auguma puišus. Viņi parakstīja apņemšanos atturēties no alkohola, neielaisties strīdos un kautiņos, nelamāties un krietni pildīt darba pienākumus. Alga bija 100 dolāri mēnesī – savas trīs līdz sešas reizes lielāka nekā nekvalificētam strādniekam.

„Poniju ekspreša” kurjeru darbs bija ne vien grūts, bet arī bīstams. Maršruts šķērsoja mazapdzīvotas kalnu un tuksnešu teritorijas; arī indiāņu zemes, kur bālģīmji pa laikam nebija gaidīti. Mēnesi pēc ekspreša darbības sākuma uzliesmoja konflikts starp paijutu cilts indiāņiem un viņu zemēs lielā skaitā ieceļojušajiem sudraba ieguvējiem. Zirgu pasta stacijas un kurjeri kļuva par vienu no galvenajiem indiāņu uzbrukumu mērķiem, un divos karadarbības mēnešos dzīvību zaudēja 16 „Poniju ekspreša” darbinieki.

„Poniju ekspreša” pakalpojumi bija dārgi. Par pusunci – t.i. 14 gramus – smagu vēstuli sākotnēji bija jāmaksā pieci dolāri, kas pēc pirktspējas atbilst apm. 130 dolāriem mūslaiku ekvivalentā. Vēlāk gan šī cena nokritās līdz dolāram. Tomēr pasākumā ieguldīto summu „Poniju ekspresis” tā arī neatpelnīja, pirmkārt jau tāpēc, ka pastāvēja tikai 18 mēnešus. 1861. gadā iesākās Amerikas Pilsoņu karš, un kurjerpasta maršrutu nācās saīsināt vairāk nekā par pusi – no Sakramento līdz Soltleiksitijai. Tā paša gada oktobrī tika pabeigta transkontinentālās telegrāfa līnijas būvniecība, kas vienā mirklī padarīja zirgu kurjerpastu par vakardienas tehnoloģiju. Tomēr „Poniju ekspresis” atstājis spilgtas pēdas vēsturiskajā apziņā kā amerikāņu nācijas gara paraugs, ar uzņēmīgumu un organizētību stājoties pretim dabas apstākļu, laika un telpas izaicinājumiem.

Etiopijas imperators rass Tafari Makonnens jeb Haile Selasije bija viena no spilgtākajām figūrām 20. gs. Āfrikas vēsturē. Viņa 44 gadus ilgais valdīšanas periods sākās 1930. gada 2. aprīlī.

Saskaņā ar etiopiešu leģendu, no Etiopijas nākusi Bībelē aprakstītā Sābas ķēniņiene, un viņas un ķēniņa Zālamana dēlu Meneliku I Etiopijas valdnieku dinastija uzskatīja par savu ciltstēvu. 8. gs. pirms mūsu ēras Etiopijā izplatījies jūdaisms, savukārt mūsu ēras 4. gs. šeit no Ēģiptes ienākusi kristietība. Etiopija palika kristīga valsts arī pēc tam, kad muhamedāņu iekarojumi to uz daudziem gadsimtiem izolēja no pārējās kristīgās pasaules. Un Etiopijai izdevās arī palikt vienīgajai Āfrikas teritorijai, kas nekad nav pakļāvusies kādai koloniālai lielvalstij; 19. gs. beigās etiopieši atsita itāliešu kolonizatoru iebrukumu.

20. gadsimtu Etiopija sagaidīja kā suverēna, bet arī atpalikusi valsts, kurā valdīja viduslaikiem raksturīga iekārta ar lielu feodāļu un provinču vietvalžu jeb rasu ietekmi. Stāvokli tobrīd sarežģīja tas, ka imperatoram Menelikam II nebija tiešu vīriešu kārtas mantinieku. Menelika izvēlētais troņmantnieks, viņa vecākās meitas dēls Ijasu V, kāpa tronī 1913. gadā, bet izrādījās visai neprognozējams valdnieks, pie tam ar simpātijām pret islāmu. Jau 1916. gadā Ijasu gāza no troņa, un par imperatori pasludināja Menelika otro meitu Zauditu, bet par reģentu un troņmantnieku – viņas dēlu, rasu Tafari Makonnenu. Pati Zauditu bija ļoti dievbijīga un politikā neiesvaidīta, tāpēc jau drīz nozīmīga vara nonāca jaunā reģenta rokās. Rass Makonnens sāka īstenot modernizācijas reformas armijā, sakaru sistēmā, tiesās; tika atcelta verdzība. Tas nebija pa prātam konservatoriem pašā Etiopijā, kā arī dažām Eiropas lielvalstīm, sevišķi jau Itālijai. Pret jauno reģentu tika vērptas galma intrigas, rīkotas sazvērestības, provincēs uzliesmoja dumpji. Visnopietnākā bija sacelšanās 1930. gadā, kuras priekšgalā nostājās reģenta mātes imperatores Zauditu otrais vīrs, rass Gugsa Vole. Nemierniekus, kurus apbruņoja itālieši, izdevās sakaut ar Francijas militāru atbalstu, vadonis Vole kaujā krita, dažas dienas vēlāk līdz galam nenoskaidrotos apstākļos no dzīves šķīrās arī imperatore Zauditu. Tas notika 1930. gada 2. aprīlī, un šajā dienā sākās Tafari Makonnena jeb, monarha vārdā, Hailes Selasijes 44 gadus ilgais valdīšanas laiks. Tulkojumā no amharu valodas Haile Selasije nozīmē „Trīsvienības Spēks”.

Hailem Selasijem izdevās izvest Etiopiju starptautiskajā arēnā, taču tas neglāba valsti, kad 1936. gadā pret to militāru agresiju izvērsa fašistiskā Itālija. Imperators devās trimdā un varēja atgriezties tikai 1941. gadā, kad Etiopiju atbrīvoja britu sadraudzības spēki. Pēc kara Haile Selasije kļuva par vienu no prominentākajām figūrām nepievienojušos valstu kustībā un arī Āfrikas Vienības organizācijā, kuras mītne atradās Adisabebā. Taču septiņdesmito gadu sākumā postoša sausuma izraisīts bads daļā Etiopijas un nelabvēlīga ekonomiskā situācija pasaulē destabilizēja valsti, un 1974. gadā sirmo imperatoru no troņa gāza armijnieku revolucionārā komiteja jeb Dergs. Nepilnu gadu vēlāk pasaule uzzināja par bijušā imperatora Hailes Selasijes nāvi ieslodzījumā. Viņa kapavieta palika nezināma līdz pat 1992. gadam, kad līdz ar padomju palīdzības apsīkumu Derga vara bija sabrukusi. Ķēniņa Zālamana mantinieka pīšļi tika atrasti iebetonēti grīdā līdzās pils banketu zāles atejai. 2000. gada novembrī Haili Selasiji ar pienācīgu godu pārapbedīja Adisabebas Svētās Trīsvienības katedrālē.

1. aprīļa joku dzīšana ir gadsimtiem sena un krietni iesakņojusies tradīcija. Ir gan vairākas versijas par tās izcelsmi un senumu.

Mūsdienās 1. aprīlis daudzviet pasaulē zināms kā joku dzīšanas un āzēšanas diena, tomēr nav īstas skaidrības par to, kad un kur šī tradīcija ieviesusies. Pirmās rakstītās ziņas par aprīļa jokiem parādījušās Rietumeiropā 16. gs., taču nav izslēgts, ka tradīcija ir daudz senāka. Pastāv versija, kas saista 1. aprīļa joku dzīšanu ar senajā Romā svinētajiem dievietes Kibeles svētkiem, kuru dalībnieki pārģērbušies jokainos tērpos un izjokojuši līdzpilsoņus. Tradīcija, iespējams, saglabājās kādreizējās Romas provincēs arī pēc tam, kad pats dievietes kults bija zudis pagātnē līdz ar vareno impēriju. Tomēr 1. aprīļa joki ir plaši izplatīti arī tajā Eiropas daļā, līdz kurai Romas vara nekad nesniedzās – Skandināvijā, Polijā, Ukrainā, arī Baltijā. Var jau pieņemt, ka tie šurp atnākuši gadsimtu gaitā, taču tiek arī minēts, ka saknes tiem varētu būt rodamas senās gadskārtu ieražās. Samērā tuvu 1. aprīlim ir pavasara ekvinokcija, kad izsenis svinētas ziemas beigas un pavasara sākums. Kā norāda folkloristi, šādiem svētkiem parasti ir raksturīgas izdarības, kuras ikdienā nav pieņemtas vai pat ir sodāmas, un tāda, protams, ir arī izāzēšana, sevišķi ja to atļaujas, teiksim, bērni pret vecākiem vai kalpi pret saimnieku.

Kas attiecas uz rakstītajiem avotiem, tad daži saskata atsauci uz 1. aprīļa mānīšanos jau 14. gs. angļu dzejnieka Džefrija Čosera „Kenterberijas stāstos”, tomēr šī atsauce ir visai miglaina. Franču dzejnieka Eluā d’Amervāla 1508. gadā sacerētā tekstā ir minēta t.s. „aprīļa zivs”. Francijā visizplatītākā 1. aprīļa izjokošana ir slepus piekārt upurim no papīra izgrieztu zivs attēlu, bet senākos laikos tā bijusi īsta beigta zivs. Paražas pamatā, visdrīzāk, ir tas, ka saule šais datumos ir Zivju zvaigznājā. D’Amervāla rakstītais rāda, ka taisnība nebūs tiem, kuri saista 1. aprīļa tradīcijas ieviešanos tikai ar Gregora kalendāra pieņemšanu 16. gs. 60. gados. Proti, līdz ar pāvesta Gregora XIII īstenoto kalendāra reformu tika noteikts, ka gada sākums ir 1. janvārī. Līdz tam daudzviet Eiropā par gadumiju uzskatīja, kā romiešu laikos, ziemas beigas un pavasara sākumu, tātad – 1. aprīli. Pieļauj, ka tie, kuri turpināja arī pēc Gregora kalendāra pieņemšanas svinēt Jaungadu pa vecam, kļuva par savu līdzcilvēku izsmiekla un izjokošanas objektu. Tomēr viss iepriekšminētais liek domāt, ka apcelšanās paraža pastāvējusi arī agrāk, bet minētās kalendāra izmaiņas piešķīrušas tai jaunu niansi un aktualitāti.

Starp citu, Spānijā, spāņvalodīgajās Latīņamerikas zemēs un Filipīnās 1. aprīlī izjokot nav pieņemts – tur tas notiek 28. decembrī. Tā ir t.s. Svēto Nevainīgo diena, kad, saskaņā ar evaņģēlija vēsti, ķēniņš Herods licis apkaut visus nesen dzimušos bērnus, domādams starp viņiem esam Jēzu. Taču, kā zināms, svētā ģimene laikus aizmuka uz Ēģipti, un tā apmuļķoja tirānu. Tāpēc šai dienā kādu apmuļķot ir, tā sacīt, svēta lieta.

Jau visai sen aprīļa joki ieguvuši publisku raksturu, no ikdienišķas „cauri nešanas” pārceļoties uz preses lappusēm, vēlāk – uz radio ēteru, televizoru un datoru ekrāniem. Viens no pēdējiem spilgtiem izgājieniem šai ziņā bija raidsabiedrības CNN vietnē 2020. gada 1. aprīlī publicētais materiāls, kas visnotaļ nopietnā tonī aicināja apzināties, ka pandēmijas situācijā un viltus ziņu laikmetā 1. aprīļa izjokošana ir sociāli bīstama. Protams, tas bija tikai 1. aprīļa joks, kas tomēr sabalsojās ar nopietnu mūslaiku problēmu – masveidīgu ticēšanu vistīrākajiem pekstiņiem.

1889. gada 31.martā svinīgā ceremonijā Parīzē tiek atklāts Eifeļa tornis, kas apmeklētājiem tiek atvērts no 6.maija.

Eifeļa tornis Parīzē ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem pasaulē. Kopš atklāšanas mirkļa 1889. gada 31. martā līdz pat mūsdienām to katru gadu apmeklē aptuveni septiņi miljoni tūristu. 

1889. gads bija Francijas revolūcijas simtgade, un par godu šim notikumam valdība bija nolēmusi pārsteigs iedzīvotājus un viesus ar patiesi neparastu celtni. Konkursā uzvarēja inženieris Gustavs Eifelis, un rezultātā Parīzē tapa 324 metrus augsts un desmit tūkstoš tonnu smags tērauda tornis, kas vienlaikus kļuva par Parīzes pasaules izstādes ieejas ēku.

Atklāšanas dienā tornī, kurā pēc arhitekta un inženiera Gustava Eifeļa norādēm bija uzvilkts Francijas karogs, apmeklētāji, kuru vidū bija gan pilsētas tēvi, gan žurnālisti, varējuši kāpt tornī. Tā kā lifti bija vēl tikai tapšanas stadijā, pirmie apmeklētāji gandrīz stundu kāpuši tērauda celtnē, un vēstures liecības saka, ka kāpiens bijis ne tas vieglākais, jo līdz galam tikuši tikai izturīgākie.

Lai arī torni atklāja 31. martā, to plašākai publikai atvēra vien tā paša gada 6.maijā. Torņa pirmajā gadā, izstādes laikā, to apmeklēja divi miljoni apmeklētāju, iztērējot par biļetēm iespaidīgas summas.

Un jāteic, ka iesākumā torni Francijas iedzīvotāji neuzņēma ar sajūsmu, to mēdza dēvēt par skabargu pilsētas acī, to sauca par neglītāko ēku Parīzē. Piemēram, rakstnieks Gijs de Mopasāns esot regulāri pusdienojis torņa restorānā, jo tā bija vienīgā vieta, kur pats kauna traips nebijis redzams. Tikmēr citiem šī celtne šķita progresa un inženierzinātņu sasniegums. Veidots tikai un vienīgi no tērauda, Eifeļa tornis ir un paliek Parīzes viena no zināmākajām celtnēm. Starp citu celtni bija paredzēts lietot tikai 20 gadus, pēc tam īpašuma tiesības pārietu Parīzes pašvaldībai, kura bija plānojusi to nojaukt. Tieši tāpēc konkursa noteikumos bijis ierakstīts, ka tornim jābūt viegli demontējamam.

Tiesa, tas izrādījās tik vērtīgs, tostarp no komunikāciju viedokļa, ka nolēma to nenoslaucīt no Parīzes sejas. Eifeļa tornis bija pasaulē augstākā celtne no radīšanas brīža vēl 41 gadu, līdz Ņujorkā uzcēla Kraislera debesskrāpi.

Kopš tā laika, tornis, kas kļuvis par Parīzes simbolu, tiek pārkrāsots ik pēc septiņiem gadiem un tam nepieciešamas sešdesmit tonnas krāsas. To dara arī tāpēc, lai torni pasargātu no rūsas.

Eifeļtorni pavada viena no Holivudas klišejām, ka teju no katra loga Parīzē to var redzēt, bet patiesība ir tāda, ka kopš māju augstums tiek ierobežots torni var redzēt tikai no augstākajām ēkām. Franču auto zīmols "Citroen" laika posmā starp 1925. un 1934. gadu izmantoja torni kā milzīgu reklāmas stendu, kad kompānijas nosaukums esot bijis izgaismots ar aptuveni ceturtdaļmiljonu gaismas spuldzītēm. Reklāmu tolaik reģistrēja Ginesa rekordu grāmatā, kā pasaules lielāko reklāmu. 

Tikmēr vācu okupācijas laikā tas tika slēgts plašākai publikai un nacistu kareivji Eifeļa galā pielika kāškrustu, taču tas bija tik liels, ka nogāzās. Viņi to apmainīja ar mazāku svastikas repliku.

Ja ir vēlme pašam uzbūvēt savu Eifeļa torni, tad to var pagatavot no 3428 lego klucīšiem. Tornī iespējams uzkāpt pievarot 1665 pakāpienus, tiesa, lielākā daļa izmanto liftus. Torņa autors trešajā stāvā savulaik izveidojis nelielu dzīvoklīti, kas pēc viņa nāves atvērts apskatei. Bet viņsaulē inženieris Gustavs Eifelis esot aizgājis, klausoties Bēthovena 5. Simfoniju.

Viņš nodzīvoja vien līdz 43 gadu vecumam, bet savācis daudz pasaku un teiku. Viņa apkopotās Latviešu tautas teikas un pasakas septiņos sējumos ar vairāk nekā 6000 tekstiem ir otrs lielākais latviešu vēstītājas folkloras publicējums. Runa ir par Ansi Lerhi-Puškaiti, kurš viņsaulē aizgāja 1903. gada 30. martā.

Lai arī lielākoties, izdzirdot vārdu Anss Lerhis-Puškaitis, prātā nāk teikas un pasakas, viņš bijis ne tikai folkloras zinātājs, vācējs un apkopotājs, bet arī skolotājs un dārznieks. Vīrs, kuru dēvē par latviešu literārās pasakas aizsācēju. 19. gadsimta nogalē viņš sarakstījis divus pasaku krājumus bērniem, bet viņa apkopotās “Latviešu tautas teikas un pasakas” līdz ar Krišjāņa Barona “Latvju dainām” veido latviešu folkloristikas pamatu.

Ansis Lerhis-Puškaitis pasaulē nāca vārdā Anss Pastendes Cīruļu mājās saimnieku ģimenē, kur no divpadsmit bērniem Anss bija otrais. Pateicoties Cīruļu mājām, viņa dzimta tikusi pie uzvārda Lerhis, jo Lerch tulkojumā no vācu valodas nozīmē cīrulis.

Ziemas vakaros Cīruļu saimes ļaudis sanākuši vienkopus un pie skalu guns, katram strādājot savu darbu, vienlaikus dziedājuši, pārrunājuši dienas notikumus un, protams, stāstījuši pasakas, jo mamma Ģertrūde bijusi kā liela dziedātāja, tā pasaku un tautasdziesmu zinātāja. Zēns, Talsu pusē dzīvojot, mācījies divās nelielās privātskolās un privātajā apriņķa skolā. Kad viņam neizdevās iecerētais – iestāties skolotāju seminārā Tērbatā, viņš mācības uzsāka Džūkstes Ērģelnieku skolā, bet vēlāk neklātienē nokārtoja skolotāja eksāmenu Irlavas skolotāju seminārā un varēja strādāt par palīgskolotāju Anneniekos, pēcāk Džūkstes- Pienavas pagasta skolā.

Lerhis-Puškaitis bijis viens no Kurzemē savulaik labākajiem skolotājiem. Divdesmit gadus viņš strādājis Džūkstes Lancenieku skolā, un paralēli skolotāja darbam viņš aizrāvies ar dārzkopību, veidojot Džūkstē parku. Viņš arī pamanījies krietni iekustināt apkaimes kultūras dzīvi. Tieši pēc viņa ierosinājumu Džūkstē 19.gadsimta beigās dibināta bibliotēka, kas tolaik bija viena no lielākajām lauku grāmatu krātuvēm. Pašlaik ēkā ir Latvijā vienīgais Pasaku muzejs. Un tieši Džūkstē strādādams par skolotāju 1880. gadā viņš sācis aizrauties ar folkloras vākšanu. Tad arī pieņēmis pseidonīmu Puškaitis un arvien centīgāk vērsies pie sabiedrības ar aicinājumu sūtīt pasakas un teikas, kuras krāja un kārtoja.

Laikabiedri uzsvēruši, ka viņš bijis ideālists, kurš uzskatījis, ka tautas garamantas jāglābj no aizmirstības par katru cenu, tāpēc ir vērts darbā ieguldīt pat pašam savus līdzekļus un ik dienu garas stundas pavadīt pie rakstāmgalda, pārrakstot savākto materiālu. Turklāt skolotājs latviešu pasakas vācis ne tikai uz vietas Latvijā – viņš tās meklējis arī citur, piemēram, Pēterburgā, kur atradās agrāk pierakstīti materiāli, kas bija jau iztulkoti vācu vai krievu valodā. Šīs pasakas tika tulkotas atkal latviešu mēlē, jo oriģinālu vairs nebija.

Pasaku un teiku vākšana turpinājās 20 gadus – līdz pat viņa nāves stundai. Kad 1903. gada 30. martā folklorists pēc ilgas sirgšanas ar diloni 43 gadu vecumā nomira.

“Latviešu Avīzes” rakstīja: “Tikai nākotne pienācīgi rādīs, kādu paliekamu mantu Lerhis-Puškaitis atdevis atpakaļ mūsu tautai, kādu stūra akmini licis ar savu darbu priekš zinātnes un priekš tautas dzejas.”

Apbedīts viņš Tukuma novada Džūkstes kapsētā, bet kapa piemineklī pēc paša testamentā izteiktas vēlēšanās rakstīts: „Anss Lerhis-Puškaitis, talsinieku Cīruļu saimnieku Reiņa un Ģetrudes dēls. Džūkstes-Lancenieku skolotājs no 1883, to pašu laiku latviešu pasaku darbenieks.”

1871. gada 29. martā Londonā tiek svinīgi atklāta Prinča Alberta zāle – veltījums pāragri mūžībā aizgājušajam karalienes Viktorijas vīra piemiņai. Tā ir viena no slavenākajām pasaules koncertzālēm, lai gan sākotnēji tai piemita akustiski defekti, kurus izdevās novērst tikai teju simts gadus vēlāk.

1851. gadā Londonā notika pirmā Vispasaules rūpniecības ražojumu izstāde. Viens no tās organizētājiem bija karalienes Viktorijas laulātais draugs, Saksijas-Koburgas-Gotas princis Alberts, kuram radās doma izstādes apjomīgos ienākumus izlietot kultūras celtņu kompleksa izbūvei Haidparka apkārtnē. Par kompleksa centrālo elementu bija jākļūst majestātiskai Mākslu un zinātņu pilij. Iecere bija grandioza un prasīja krietnu laiku; 1861. gadā, nesagaidījis tās īstenošanos, princis Alberts četrdesmit divu gadu vecumā mira. Sērojošā atraitne Viktorija, kura bija patiesi mīlējusi savu vīru, saredzēja labāko iespēju viņa piemiņas iemūžināšanai Alberta ieceru īstenojumā – 1867. gada aprīlī tika likts pamatakmens arhitektu Frensisa Fouka un Henrija Skota projektētajai ēkai. Milzīgā eliptiskā celtne tika būvēta no slavenajiem Fārnemas sarkanajiem ķieģeļiem; tās frīzi rotā klasicisma stila mozaīka „Mākslu un zinātņu triumfs”. Lai arī celtnes arhitektonisko veidolu nepārprotami iedvesmojušas antīko amfiteātru formas, tās konstrukcijā izmantotas sava laika modernākās celtniecības metodes. Sevišķi novatorisks bija stiklotā jumta kupola risinājums, par kura drošumu daudzi šaubījušies. Kad kupols bijis pabeigts, arhitekts Henrijs Skots licis visiem pamest ēku, un tad personīgi izņēmis galveno balstu – konstrukcija izrādījusies droša. Tieši pretī celtnei un vienlaicīgi ar to tika būvēts memoriāls tās ieceres autoram princim Albertam. Pēc četriem gadiem, 1871. gada 29. martā Prinča Alberta zāle tika svinīgi atklāta.

Bija paredzēts, ka atklāšanas vārdus teiks karaliene Viktorija, taču valdniece bija tik saviļņota, ka nespēja parunāt, tāpēc auditoriju uzrunāja viņas vecākais dēls, nākamais karalis Eduards VII. Zāle, paredzēta astoņiem tūkstošiem skatītāju, bija piepildīta līdz pēdējai vietai; klāt bija premjers Dizraeli, ap piecdesmit pilsētu galvas, ārzemju diplomāti un citas prominences. Svinīgajā koncertā uzstājās piecsimt mūziķu orķestris un tūkstošbalsīgs koris. Diemžēl jau pirmajā reizē atklājies nopietns akustiskais defekts: kupols radījis spēcīgu atbalsi. Radies pat populārs joks par to, ka Karaliskajā Alberta zālē ikvienam britu komponistam esot garantēta iespēja noklausīties savu skaņdarbu divreiz. Joks bija aktuāls gandrīz simt gadus – līdz 1969. gadam, kad zāles kupolā iekāra vairākus desmitus atbalsi kliedējošu stikla šķiedras disku un Karaliskā Alberta zāle ieņēma pienācīgu vietu starp pasaules izcilākajām koncertzālēm.