Šī diena vēsturē

1968. gadā, Vjetnamas kara laikā Savienoto Valstu armijas karavīri sarīko civiliedzīvotāju masu slepkavošanu Songmī ciematā Dienvidvjetnamā.

"Man šķiet, ka tur lejā notiek nejēdzīga slepkavošana baisos apmēros. Tur kaut kas nav kārtībā. Te visur ir līķi. Mēs redzējām grāvi pilnu ar līķiem. Te kaut kas nav kā vajag." Tā 1968. gada 16. martā neilgi pēc deviņiem no rīta pa rāciju ziņoja Savienoto Valstu 23. kājnieku divīzijas izlūkhelikoptera pilots Hjū Tomsons. Jau kopš agra rīta viņa vadītais helikopters patrulēja Mailai ciemata apkārtnē, Songmī komūnā, Dienvidvjetnamas Kvangngajas provincē, kamēr divīzijas kājnieki veica, kā bija teikts pavēlē, ciemata atbrīvošanu no vjetkonga kaujiniekiem. Bet, ap deviņiem, pārlidojot ciemu, Tomsons un viņa apkalpes biedri lejā vēroja nebūt ne kaujas ainu. Viņi redzēja, kā amerikāņu virsnieks brutāli spārda un pēc tam nošauj ievainotu vjetnamiešu sievieti. Redzēja notekgrāvi, kurā gulēja desmitiem nošauto. Nolaidies, Tomsons konstatēja, ka tie ir lielāko tiesu sievietes un bērni, daži vēl pavisam mazuļi. "Kas šeit notiek?" - pilots uzrunāja pienākušo leitnantu Viljamu Kelliju, kurš atbildēja- "Klausies Tomson, šis ir mans šovs. Es te atbildu. Kāp helikopterā un uztraucies par savām lietām!" Tomsons tomēr domāja citādi - viņam izdevās izvest no ciemata vairākus vjetnamiešus un paziņot par notiekošo priekšniecībai. Pēc operācijas vadītāja iejaukšanās slaktiņš tika pārtraukts un līdzīgas jau ieplānotas operācijas kaimiņu ciemos - atceltas.

Apmēram gadu amerikāņu armijas vadība centās iztēlot Mailai notikumus par varonīgu kauju ar komunistiem, kurā gan gājuši bojā daži civiliedzīvotāji. Tomēr pamazām gan prezidentu Niksonu, gan Savienoto Valstu Kongresu sasniedza citas liecības. 23. divīzijas kājnieki, kapteiņa Ernsta Medinas vadībā, neatraduši ciemā vjetkonga kaujiniekus, bija sākuši šaut burtiski uz visu, kas kustās. Tāpat laisti darbā durkļi un šauteņu laides, vairāki upuri pirms noslepkavošanas spīdzināti, sievietes - izvarotas. Kopējais noslepkavoto civiliedzīvotāju skaits pēc amerikāņu datiem bija 347, pēc vjetnamieši vēlāk minēja 504. Nācās uzsākt izmeklēšanu un izvirzīt apsūdzības. Ziņas par slaktiņu nonāca arī amerikāņu masu medijos, sevišķi šokējoši bija fotoattēli, kurus ar savu privāto aparātu bija uzņēmis armijas fotogrāfs Ronalds Hāberle. Tomēr vienīgais, kuru notiesāja, bija jau pieminētais leitnants Kellijs - tribunāls viņam piesprieda mūža ieslodzījumu, taču prezidents Niksons notiesāto apžēloja, un galu galā Kellijs pavadīja cietumā četrus ar pusi mēnešus.

Slaktiņš Mailai ciematā ir vienīgais šāds gadījums astoņu gadu laikā, kamēr Savienoto Valstu spēki piedalījās kaujas operācijās Vjetnamā. Kā iemesls tiek minēta konkrētās divīzijas virsnieku sliktā sagatavotība un partizāņu kara situācija, kad nav noteiktas frontes līnijas, un kaujas sekmes bieži mēra ar nogalināto ienaidnieku skaitu. Nogalināšana kļūst par pašmērķi. Tomēr nevar nepieminēt arī amerikāņu kareivja Denisa Banninga teikto- "Vairums no mūsu vienības vjetnamiešus par cilvēkiem neuzskatīja."

1916. gada 15. martā Savienoto Valstu armija īstenoja intervenci kaimiņvalsts Meksikas teritorijā nolūkā notvert vienu no Meksikas pilsoņu kara vadoņiem Fransisko Vilju, tautā sauktu par Pančo Vilju. Šis mērķis gan tā arī netika sasniegts, taču šī operācija kļuva par militāro muskuļu izvingrināšanu pirms amerikāņu iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā.

1916. gada martā amerikāņu laikraksts "The Washington Star" publicēja karikatūru: saniknotais Tēvocis Sems ar tekstu „Man vienreiz pietiek!” un pamatīgu šauteni rokā lec pāri dzeloņdrāšu žogam, kas atdala Savienotās Valstis un Meksiku. Meksikas pusē no viņa mūk augumā krietni mazāks meksikāņu skrandainis lielā sombrero, uz kura rakstīts „Vilja”. Tā karikatūrists Klifords Berrimans attēlojis amerikāņu intervenci Meksikā, kuras iegansts bija meksikāņu revolucionāru vadoņa Fransisko Viljas, tautā dēvēta par Pančo Vilju, notveršana un sodīšana par uzbrukumu amerikāņu teritorijai.

Vidusmēra amerikāņu pilsoņa uztverē Pančo Vilja tiešām bija ne vairāk kā bandīts, un visa Meksikas revolūcija – tāda bandītiska šaudīšanās. Patiesībā pilsoņu karš Meksikā, kas ilga apmēram desmit gadus – no 1910. līdz 1920. – bija sarežģīts, ilgi briedušu sociālu un politisku pretrunu noteikts process. Tā cēloņi meklējami trešdaļgadsimtu ilgajā ģenerāļa Porfirio Diasa diktatūras periodā, kurā valsts ekonomiskā izaugsme tika panākta, nežēlīgi ekspluatējot sabiedrības zemākos slāņus un dāsni iztirgojot valsts resursus ārvalstu investoriem. Taču arī pēc ģenerāļa Diasa gāšanas turpinājās cīņa par varu starp dažādām partijām un grupām. Pančo Vilja bija viens no revolucionāro zemnieku vadoņiem Meksikas ziemeļos, Čivavas un Kaovilas provincēs, un sevišķi izcēlās ar savas Ziemeļu divīzijas panākumiem 1914. gadā, kad revolucionārie spēki ieņēma Mehiko un gāza tobrīd pie varas esošo ģenerāļa Uertas diktatūru.

Tomēr, kā tas nereti mēdz gadīties, pēc uzvaras sākās domstarpības pašu revolucionāro vadoņu vidū. Vilja bija militārs līderis, bet ne politiķis, un zaudēja cīņā par varu prezidentam Venustiano Karansam, pēc tam ciešot sakāvi arī vairākās kaujās pret prezidentam lojālo karaspēku. Karansas valdību atzina arī Savienotās Valstis, un Vilja, kurš līdz tam bija baudījis zināmu amerikāņu atbalstu, tagad sajutās viņu nodots un sarīkoja uzbrukumu Kalambusas pilsētiņai Savienoto Valstu Ņūmeksikas štatā. Uzbrukumā gāja bojā astoņi amerikāņu kavalēristi un desmit civiliedzīvotāji. Reakcija nebija ilgi jāgaida – 1916. gada 15. martā Meksikā iemaršēja ģenerāļa Peršinga soda ekspedīcija.

Ekspedīcijas deklarētais mērķis bija Pančo Viljas notveršana, taču amerikāņu militārā spēka demonstrācija bija adresēta arī prezidenta Karansas valdībai, kas tiecās ierobežot kaimiņvalsts korporāciju saimniekošanu Meksikā. Partizāņu karā pieredzējušais Vilja savlaicīgi izkliedēja savus spēkus, un lai gan amerikāņi guva vairākas taktiskas uzvaras un nogalināja dažus Viljas tuvākos līdzgaitniekus, pats leģendārais vadonis palika nenotverts. Toties notika vairākas amerikāņu sadursmes ar Meksikas valdības spēkiem, kas draudēja pāraugt nopietnākā karadarbībā. Tobrīd arvien noteiktāk iezīmējās iespēja, ka Amerika tiks iesaistīta Pirmā pasaules kara cīņās Eiropā, un prezidents Vudro Vilsons neriskēja uzsākt karu ar Meksiku. 1917. gada janvārī amerikāņu spēki pameta Čivavas provinci, bet nākamajā mēnesī ģenerālis Peršings tika iecelts par Savienoto Valstu ekspedīcijas korpusa komandieri Eiropā. Tikmēr Meksikā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas paredzēja visu pilsoņu līdztiesību, lielgruntnieku īpašumu sadalīšanu zemniekiem, baznīcas šķiršanu no valsts, garantētu astoņu stundu darbdienu un tiesības streikot. Pančo Vilja turpināja partizāņu karu pret Mehiko valdību līdz pat 1920. gadam, kad tika panākta vienošanās par cīņu izbeigšanu.

1875. gada 14. martā Prāgā notika čehu komponista, nereti par čehu nacionālās mūzikas ciltstēvu dēvētā Bedržiha Smetanas simfoniskās poēmas „Višehrada” – cikla „Mana dzimtene” pirmās daļas – pirmatskaņojums.

19. gadsimta vidū Eiropu saviļņoja jaunas idejiskas vēsmas, kuras skāra visas dzīves jomas. Dzimstošās nācijas šķobīja veco impēriju pamatus, mūzikā Vāgners un Lists proponēja jaunus kompozīcijas principus, kas jau iezīmēja 20. gadsimta dominējošās ievirzes. Čehu komponista Bedržiha Smetanas personība izrādījās sabiedrības un kultūras revolucionāro strāvojumu krustpunktā: viņa radošais mūžs bija veltīts čehu nacionālās mūzikas tradīcijas iedibināšanai uz tobrīd progresīvākās Eiropas muzikālās domas pamatiem. Tā izrādījās grūta cīņa, kurā komponista galvenie pretinieki nebija vis kādi Austroungārijas impērijas cenzori vai ierēdņi, bet gan viņa paša konservatīvākie kolēģi. 1862. gadā, atgriezies dzimtenē pēc astoņu gadu sekmīgas darbošanās ārzemēs, Smetana vēl vairākus gadus bija spiests izcīnīt sev pienācīgu vietu Prāgas mūzikas dzīvē. Tikai pēc tam, kad viņa pirmā opera „Brandenburdzieši Bohēmijā” bija guvusi spožus panākumus, komponists kļuva par čehu operteātra galveno diriģentu. Tomēr nelabvēļi neatstājās, un darbs izvērtās pastāvīgā cīkstiņā, kas atņēma spēkus un deldēja veselību. 1874. gada rudenī Smetana atteicās no teātra darba, jo pārciestais smagais elpceļu iekaisums bija izraisījis progresējošu kurlumu. „Ja mana kaite nav ārstējama, tad es labāk izvēlos atbrīvoties no šīs dzīves,” viņš nākamajā gadā rakstīja savā dienasgrāmatā. Bet, kaut arī kaite neatstājās, un komponists strauji zaudēja dzirdi, viņam vēl bija lemti spoži panākumi. Par šī perioda radošo virsotni kļuva viņa simfonisko poēmu cikls „Mana dzimtene”, kuras pirmā daļa „Višehrada” savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 1875. gada 14. martā.

Pirmajai poēmai, kas veltīta senajai čehu karaļu rezidencei – Višehradas pilij Prāgas pilskalnā, sekoja nākamās. Otrā veltīta Vltavai – upei, kurai čehu nacionālajā pašapziņā ir līdzīga loma tai, kāda pieder Daugavai latviešu dzimtenes izjūtā. Smetanas mūzika ilustrē upes plūdumu, iezīmējot tajā pat gluži topogrāfiskas detaļas – Svētā Jāņa krāces, jau pieminēto Višehradu upes krastā. Trešā poēma „Šarka” balstīta leģendā par teiksmainu meža meitu, kareivīgu amazoņu cilts vadoni Šarku, kura ieviļ un apdzirda ar sazāļotu medalu bruņinieku Ctiradu un viņa karadraudzi, un kareivīgās meičas nežēlīgi noslepkavo aizmigušos vīrus. Nākamā daļa „No Čehijas mežiem un pļavām” tēlots dzimtenes dabas skaistums. Daļa „Tabora” veltīta pilsētai, kura savulaik tapusi kā husītu kustības galvenā mītne, bet pēdējā daļa – „Blaniks” – kalnam, kura dzīlēs, kā vēsta leģenda, dus Čehijas aizbildnis Svētais Vāclavs ar savu karadraudzi, kas nāks palīgā tautai, ja tai draudēs nāves briesmas. Šīs daļas finālā atkal izskan „Višehradas” motīvs. Viss cikls kopumā pirmoreiz tika atskaņots 1882. gada novembrī.

Austrijas anšluss – iekļaušana nacistiskajā Vācijā – kulminēja 1938. gada 12. martā, kad Austrijā iemaršēja Vērmahta 8. armija. Anšluss bija pirmais līdzīgu aneksiju virknē, kuru tuvākajos gados Eiropā īstenoja totalitārās lielvalstis.

Vārda "Anschluss" nozīme vācu valodā ir "pievienošana", bet kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem to kā politisku terminu lieto arī citās valodās, apzīmējot procesu, kura kulminācija pienāca 1938. gada 12. martā. Šajā dienā vācu Vērmahta 8. armija šķērsoja Vācijas - Austrijas robežu un, nesastapusi pretestību, okupēja mazāko kaimiņvalsti. Neatkarīga Austrija uz laiku beidza pastāvēt, bet Eiropas centrā radās Lielvācija.

Ideja par to, ka visām vācu zemēm vajadzētu apvienoties vienā valstī, nobrieda jau 19. gadsimtā un kļuva par pamatu Vācijas impērijas tapšanai. Austrieši, kas jau pāris gadsimtus iepriekš bija radījuši savu Donavas impēriju, kurā dzīvoja arī daudzas nevācu tautas, palika savrup. Taču 1918. gada beigās, kad no kādreiz varenās Austrijas palika pāri tikai tās vāciskie apgabali, Austrijas parlaments pieņēma lēmumu par pievienošanos Vācijai. Tobrīd to nepieļāva karā uzvarējušās lielvalstis - Lielbritānija, Francija un Itālija -, vienotas un lielas vācu valsts izveidošanās Eiropas centrā tām nebija pieņemama.

Austrijas anšlusu - iekļaušanu Vācijā - kā vienu no savām ārpolitiskajām prioritātēm deklarēja 1933. gadā pie varas nākušie vācu nacisti. Arī Austrijā nacistu partijas atzars bija ļoti spēcīgs, tomēr 1933. gadā šeit nostiprinājās anšlusam naidīgi spēki - tā dēvētais austrofašistu režīms. Austrofašisti pamatā nāca no labēji konservatīvās Kristīgi sociālās partijas, kura nevēlējās katoliskās Austrijas iekļaušanos pārsvarā protestantiskajā Vācijā, un arī militarizētās kustības "Haimwehr", kas orientējās uz Itālijas fašistiem. Itālijai tobrīd nepavisam nebija pieņemami, ka nelielās Austrijas vietā pie tās ziemeļu robežām varētu parādīties Lielvācija. Austrofašisti atgrūda no varas gan kreisos, gan nacistus. 1934. gada februārī vairāku dienu ilgās ielu cīņās kanclera Dolfūsa režīms sagrāva sociāldemokrātu paramilitāro vienību pretestību un kreisie spēki bija spiesti noiet pagrīdē. Tā paša gada jūlijā valsts apvērsumu mēģināja sarīkot nacisti, viņi nogalināja kancleru Dolfūsu, taču, kad Vācija jau bija gatava nākt palīgā partijas biedriem, Benito Musolini nosūtīja uz Austrijas robežu četras itāliešu divīzijas. Hitlers neriskēja iesaistīties konfliktā ar Itāliju, un pie varas Austrijā nāca Dolfūsa vietnieks Kurts Šušnigs.

Taču 1938. gadā situācija Eiropas politikā bija jau gluži cita. Itālija, pēc agresīvā kara pret Etiopiju nonākusi starptautiskā izolācijā, meklēja Vācijas draudzību. Savukārt Lielbritānija cerēja padarīt Vāciju par pretsvaru Padomju Savienības militārajai varenībai, un bija gatava samierināties ar vācu zemju apvienošanu Hitlera reihā. Procesa fināls stipri vien atgādina līdzīgus tā laika aneksijas scenārijus. 1938. gada februārī Šušnigs, baidoties no vācu iebrukuma, bija spiests pieņemt Vācijas ultimātu un iekļaut savā valdībā austriešu nacistus. Austrijas diktators vēl mēģināja pavērst situāciju, izsludinot tautas nobalsošanu par Austrijas suverenitāti, uz ko Hitlers reaģēja ar jaunu ultimātu, pieprasot Šušniga atkāpšanos. Uzzinājis, ka Lielbritānija un Francija negrasās aktīvi iejaukties, un, iespējams, apzinoties, ka arī lielākā daļa austriešu atbalsta anšlusu, Šušnigs demisionēja. Dažas stundas vēlāk nesen par iekšlietu ministru apstiprinātais Austrijas nacistu līderis Artūrs Zeiss-Inkvarts nosūtīja uz Berlīni telegrammu, lūdzot "sabiedriskās kārtības uzturēšanai" ievest Austrijā vācu karaspēku. 1938. gada 12. marta rītausmā vācu tanki ieripoja Vīnē.

2011. gada 11. martā Japānas piekrasti satricināja deviņas magnitūdas spēcīga zemestrīce, izraisot desmit metru augstu postošu cunami valsts ziemeļu piekrastē. Kopumā dzīvību zaudēja vai bez vēsts pazuda 20 000 cilvēku. Dabas stihijas izraisa avāriju arī Fukušimas atomelektrostacijā, kas kļuva par nopietnāko kodolkatastrofu pasaulē pēc traģiskās avārijas Černobiļā.

Postošā zemūdens zemestrīce notika 2011.gada 11.martā pulksten 14:46 pēc vietējā laika. Tās epicentrs bija Klusajā okeānā, aptuveni 370 kilometru no Japānas galvaspilsētas Tokijas. Zemestrīce izraisīja postošus cunami Japānas piekrastē, to augstums sasniedza 10-14 metru, bet visaugstākos reģistrēja Ofunato pilsētā, kur cunami viļņi sasniedza līdz pat 23,6 metrus lielu augstumu. Cunami izplatījās pāri visam Klusajam okeānam, sasniedzot Ameriku. 

Zemestrīces stiprums bija deviņas magnitūdas, kaut gan sākotnēji nelikās, ka zemes grūdieni būs tik postoši, jo ziņoja, ka varētu būt 7,9 magnitūdas stipri grūdieni. Tomēr šī izvērtās par spēcīgāko no zināmajām zemestrīcēm Japānas vēsture un ir viena no piecām spēcīgākajām zemestrīcēm pasaulē.

Zemestrīcē bojā gāja vairāk nekā 15 000 cilvēku, ievainoti 6000, bet bez vēsts pazuduši vairāk nekā 2000.

Zemestrīces  rezultātā notika nopietnākā avārija vienā no pasaules jaudīgākajām atomelektrostacijām, kas  atrodas 250 kilometru uz ziemeļiem no Tokijas. Cunami radīja traucējumus reaktoru dzesēšanas sistēmu elektropadevē. Avārijas rezultātā apkārtējā vidē noplūda cilvēka veselībai bīstama apjoma radiācija. Divdesmit kilometru rādiusā ap atomelektrostaciju evakuēja ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju. To var uzskatīt par vienu nu lielākajām kodolkatastrofām pasaules vēsturē.

Atbildīgās institūcijas notikušo pēc starptautiskās kodolnegadījumu skalas vērtēja no vērtēja, kā piektā līmeņa negadījumu, kamēr pasaules eksperti uzskatīja, ka avārija būtu vērtējama kā sestā vai pat septītā līmeņa katastrofa. Starp citu, Starptautiskā kodolnegadījumu skala ir skala šo katastrofu radīto drošības draudu izvērtēšanai. To 1990. gadā ieviesa Starptautiskā atomenerģijas aģentūra. Pavisam skalai ir septiņas pakāpes, no kurām katra nākamā ir desmitreiz nopietnāka nkā iepriekšējā.

Līdz avārijai Fukušimā visaugstākais, proti, 7. līmenis bija piešķirts tikai Černobiļas atomelektrostacijas avārijai. Tomēr pēc mēneša, tā paša gada 11.aprīlī arī oficiāli Japānas avoti atzina, ka Fukušimas avārija vērtējama kā augstākā - 7.līmeņa katastrofa.

Neraugoties un intensīviem glābšanas darbiem, pēc avārijas situācija atomelektrostacijā turpināja pasliktināties un 25.martā izsludināja evakuācija no plašākas teritorijas, jo atomelektrostacijas apkārtnē radioaktīvais piesārņojums pārsniedza normu jau tūkstošiem reižu. Bet maksimumu tas sasniedza pēc nepilna mēneša kopš avārijas.

Un vēl, tieši pēc zemestrīces Japānā 2011.gadā tika apkopoti dati par postošākajām zemestrīcēm pasaules vēsturē. Nācās secināt, ka no 24 lielākajām zemestrīcēm piecas, tātad vairāk nekā piektdaļa, bija notikušas pēdējo septiņu gadu laikā. Vai tā ir tikai sakritība vai tomēr dabas atbilde cilvēka rīcībai, par šo gan zinātnieki vēl turpina strīdēties.

Tikmēr šodien Fukušimā piesārņojuma līmenis atzīts kā zems, un tūristi drīkst apskatīt pamestās un izpostītās vietas. Jā, tagad šī vieta kļuvusi par tūristu piesaistes objektu. Pašvaldības apstiprināti gidi pavada tūristu autobusus, kas dodas apskatīt šo apkaimi, skaidrojot, kas noticis katastrofas zonā.

10.marts ir diena, kad vien 48 gadu vecumā viņsaulē aiziet viens no 20. gadsimta izcilākajiem rakstniekiem Mihails Bulgakovs. Viņa slavenākais darbs ir romāns „Meistars un Margarita”, bet noteikti jāpiemin arī garais stāsts “Suņa sirds”.

Mihails Bulgakovs piedzima Kijevā, 1891. gada 15. maijā kā pirmais dēls septiņu bērnu teoloģijas profesora ģimenē. Viņa bērnība bijusi gaiša un laimīga. Lai arī biogrāfijas fakti liecina, ka par rakstnieku izlēmis kļūt brieduma gados, tomēr pirmo stāstu Mihails Bulgakovs uzrakstījis jau septiņu gadu vecumā. Neraugoties uz kaislību pret literatūru, Bulgakovs kļuva par ārstu, kurš Pirmā pasaules kara laikā strādāja vispirms hospitālī Kijevā, pēcāk tika nosūtīts uz Smeļenskas guberņas hospitāli. Pildot ārsta pienākumus, Bulgakovs smagi saslima ar difteriju un neciešamās sāpes varēja remdēt vien ar morfiju. Un ir rakstnieka dzīves pētnieki, kuri uzskata, ka atkarība no morfija viņam bijusi līdz mūža galam.

Izbaudījis kara šausmas  Bulgakovs rakstīja dienasgrāmatā: “Pietiks muļķību un ārprāta. Gada laikā esmu pārdzīvojis tik daudz, cik pietiktu Mainam Rīdam desmit sējumiem. Man viss ir līdz kaklam, esmu utu sagrauzts. Būt inteliģentam nenozīmē būt idiotam. Pietiek!”

Viņš nolēma mest medicīnu pie malas un uzsākt rakstnieka karjeru. 

Pirmās esejas tika publicētas un viencēliena humoreskas iestudētas, tiesa pats autors tās augstu nav vērtējis. Bulgakova radošā aktivitāte iekrita laikā, kad Krievijā pie varas atradās boļševiki. Cenzūras apstākļos viņš bija spiests piemēroties, bet ne vienmēr tas izdevās. Bija laiks, kad viņa darbus nepublicēja neviena izdevniecība un visas lugas izņēma no teātru repertuāra.

Vienā no tādām reizēm,  pakļauts trūkumam, badam un izmisumam, Bulgakovs rakstīja vēstuli PSRS valdībai un Josifam Staļinam, lai viņam atļauj emigrēt, sakot, ka ja nav ļauts rakstīt un publicēties, tad lai vismaz atļauj kopā ar ģimeni izbraukt no valsts. Viņš minēja, ka aizliegums rakstīt nozīmē to pašu, ko aprakt dzīvu.

Par Bulgakovu apžēlojās un izdevniecības atkal drīkstēja publicēt viņa darbus, bet teātriem bija atļauts uzvest viņa lugas. Tomēr vēlāk rakstnieks atkal krita nežēlastībā, turklāt sašķobījās arī veselība. Dzīves beigu periodā viņam pats svarīgākais bija pabeigt sava mūža galveno darbu – romānu "Meistars un Margarita". To viņš vairakkārt pārrakstīja un rediģēja, turpināja pilnveidot tekstu līdz pat aiziešanai mūžībā. Pēdējās izmaiņas tajā rakstnieks veica vēl divas nedēļas pirms nāves, kad jau bija akls un diktēja labojumus priekšā sievai.

Kopš 1940. gada februāra tuvinieki un draugi pastāvīgi dežurēja pie Mihaila gultas. 10. martā viņš nomira. Neskatoties uz viņa sarežģītajām attiecībām ar varu, valstī bija izsludinātas tautas sēras. Maskavā acumirklī izplatījās baumas, ka rakstnieka pēkšņo saslimšanu izraisījušas okultās nodarbības, sak, aizrāvies ar “velns-viņ-sazin-ar-ko”, Bulgakovs samaksājis par to ar savu veselību un viņa pāragrā nāve ir sekas saistībai ar nešķīsto spēku pārstāvjiem. Cita versija tikpat pārliecinoši pauda, ka pēdējos dzīves gados viņš faktiski padevies liktenim un, vēlēdamies pats iespējami nesāpīgāk pasteidzināt savu aiziešanu, Mihails tomēr atkal bija nonācis morfija gūstā, un tas arī noveda viņu kapā. 

Mihails Bulgakovs apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā, un to rotā kāds dīvainas formas akmens. Sākotnēji tas bija uzsliets uz Nikolaja Gogoļa kapa, un līdzības ar leģendāro Jeruzalemes kalnu dēļ nodēvēts par “Golgatu”. Kad izlēma Gogoli pārbedīt citā vietā, akmens vietā uzstādīja viņa bisti. “Golgātakmenim” vietas vairs neatradās. Tad Bulgakova atraitne panākusi, ka šo it kā pāri palikušo akmeni uzstāda uz Mihaila kapa. Pētnieki saistībā ar šo faktu uzsver, ka zīmīga ir savulaik Mihaila izteiktā frāze, kas it kā domāta Gogolim, proti: “Skolotāj, apsedz mani ar savu šineli…”

9. martu uzskata par lelles Bārbijas oficiālo dzimšanas dienu, jo 1959. gadā Amerikas starptautiskajā rotaļlietu gadatirgū Ņujorkā debitēja lelle Bārbija.

Bārbijas filozofija bija vienkārša, lai maza meitene, spēlējoties ar lelli, varētu saprast, ka var kļūt, par ko vien vēlas. Bārbija allaž uzsvērusi, ka sievietei ir izvēle, tā savulaik sacījusi Ruta Handlere, ko pasaule droši var saukt par Bārbijas mammu.

Ideja par lelli Rutai radās mirklī, kad viņa pamanīja, ka meitas rotaļlietu izvēle ir ierobežota. Kamēr meita ar lellēm varēja iztēloties sevi kā mammu vai auklīti, tikmēr dēlam bija rotaļlietas, kas ļāva viņam iejusties gan ugunsdzēsēja, astronauta, ārsta, gan daudzās citās lomās. Tieši tas mudināja Rutu radīt lelli, kas parādītu meitenēm, ka viņām ir izvēle un, ka viņas var kļūt par ko vien vēlas.

Kad rotaļlietu ražotāju kompānijas “Mattel” līdzdibinātāja sieva Ruta Handlere 50. gados ierosināja ražot pieaugušai sievietei līdzīgu lelli, kādas tirgū vēl nebija, šo ideju ne viņas vīrs, ne citi firmas direktori neatbalstīja. Tikai tad, kad Ruta no ceļojuma atveda vācu lelli “Bild Lilli”, kas izskatījās kā viņas iecerētā, process iekustējās. Handleru meitas Barbaras vārdā nosauktā Bārbija drīz vien radīja apvērsumu mazo meiteņu galvās.

Pasaulē pirmajai Bārbijai bija astē sasieti mati, melnbalts pludmales tērps, stilīgas kurpes ar vaļējiem purngaliem, zelta riņķi ausīs un pat mini rāvējslēdzējs, kas darbojas. Lelle maksāja 3 dolārus, bet atsevišķi varēja nopirkt klāt citas modes dāmai nepieciešamās lietiņas. 

Pirmās lelles tika ražotas Japānā, un modes dizaineres modelētos tērpus ar rokām šuva japāņu mājstrādnieces. Pirmajā gadā pārdeva 350 000 leļļu. Taču gadiem ejot daudz kas ir mainījies gan pašā Bārbijā, gan pasaulē ap to. Tiek lēsts, ka 150 valstīs ir pārdots vairāk nekā miljards šo rotaļlietu, un “Mattel” paziņojis, ka ik sekundi pasaulē pircēju atrod trīs lelles.

Kopā ar Bārbiju var gan aizlidot uz mēnesi, kļūt par prezidenti, strādāt par robotikas inženieri, arhitekti, veterinārārsti, zobārsti, videospēļu izstrādātāju, izpilddirektori un reperi.

Bārbija bijusi pasaules vadošo modes mākslinieku mūza, un zīmolam ir bijusi sadarbība ar vairāk virkni pasaulslaveniem dizaineriem tostarp Karlu Lāgerfeltu un Mochino modes namu.

Atklājot, ka zīmols neuzrunā jaunās tūkstošgades mammas, kuras vēlas saredzēt konkrētu zīmola mērķi, tā izstrādātāji kritiski izvērtēja situāciju un ķērās pie darba, lai atgrieztos pie pamata – Rutas Handleres sākotnējās ieceres par lelles būtību. Pirmās ievērojamās pārmaiņas īstenoja 2015.gadā, kad Bārbijas garderobē ieviesa kurpes bez papēžiem – pirmo reizi Bārbija nestaigāja tikai augstpapēžu apavos. Bārbiju klāstu dažādoja citi ādas toņi, matu krāsa un sejas panti.

Nedaudz vēlāk tika izstrādāta iniciatīva “Iztēlojies iespējas”, kas iepazīstināja jaunu mammu un meiteņu paaudzi ar saukli “Tu vari būt, kas vien vēlies”.

2016. gada janvārī žurnāls “Time” ar vāka tekstu “Vai mēs varētu beigt runāt par manu ķermeni?” iepazīstināja pasauli ar Bārbijas jaunajām ķermeņa aprisēm. Zīmolam tas bija nozīmīgs brīdis. Šobrīd zīmola attīstītāji, strādā pie tā, lai lelle iepazīstinātu meitenes ar sievietēm, kuras iedvesmo un motīvē iztēloties savu nākotni.

1809. gadā Dublinā atklātā majestātiskā kolona ar britu admirāļa Nelsona statuju bija ne tikai iezīmīgs pilsētvides objekts – daudzi to uztvēra arī kā britu impēriskuma simbolu Īrijas galvaspilsētā. 1966. gada 8. martā kolonu iznīcināja teroristu ievietots spridzeklis.

1805. gadā Britu karaliskā flote viceadmirāļa Horācija Nelsona vadībā sakāva apvienotos franču un spāņu jūras spēkus kaujā pie Trafalgāras zemesraga. Tā bija ļoti nozīmīga un spoža uzvara karā pret Napoleonu, taču kaujas varonis viceadmirālis Nelsons, kā zināms, cīņā zaudēja dzīvību. Daudzviet Lielbritānijā izvērtās kampaņas izcilā karavadoņa un viņa uzvaras piemiņas saglabāšanai, un malā nepalika arī Īrijas galvaspilsēta Dublina. Protams, netrūka īru, kuriem nebūt nepatika angļu uzkundzēšanās viņu dzimtenē, taču Lielbritānijas jūras varenība, kuru ar savu uzvaru bija nodrošinājis Nelsons, nesa turību arī daudziem dubliniešiem. Pāris gados tika savākta nepieciešamā naudas summa, un 1809. gada 21. oktobrī Sakvillstrītā, Dublinas maģistrālajā ielā, tika atklāta arhitekta Frensisa Džonsona projektētā Nelsona kolona. Tumšā granīta stabs slējās četrdesmit metru augstumā, tā virsotnē atradās Portlendas kaļķakmenī darināta viceadmirāļa statuja. Pa vītņu kāpnēm kolonas iekšpusē varēja uzkāpt uz skatu laukumu zem statujas, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu, apkārtnes zaļajiem laukiem un līci.

Taisnības labad jāsaka, ka jau drīz pēc Nelsona kolonas uzstādīšanas īru sabiedrībā pacēlās balsis, ka šādam britu impēriskās varenības atribūtam Dublinā nebūtu vietas. Līdz ar Īrijas atbrīvošanās centienu pieaugumu 19. gs. gaitā šīs balsis kļuva arvien dzirdamākas, tomēr arī kad Īrija 1922. gadā galu galā kļuva neatkarīga no Lielbritānijas, kolona joprojām palika savā vietā. Tā kā piemineklis bija celts par privātiem līdzekļiem, to nepārvaldīja ne valsts, ne pilsēta, bet gan īpaša pilnvarnieku komiteja, kuras locekļi nepiekrita kolonas nojaukšanai. Droši vien varētu pieņemt īpašu likumu, taču arī politiķu vidū šai ziņā nebija vienprātības. Nelsona kolona bija grandiozākais monuments Dublinā, kas daudziem šķita nesaraujami saaudzis ar pilsētas tēlu. Taču kamēr politiķi, sabiedriskie darbinieki, žurnālisti un ierindas pilsoņi apmainījās viedokļiem, atradās vīri, kas nolēma visu atrisināt radikālas rīcības ceļā. 1966. gada 8. martā, pulksten 1:32 Dublinas centra iedzīvotājus pamodināja sprādziena troksnis: precīzi ievietots spridzeklis pāršķēla kolonas stāvu uz pusēm, un tā augšējā daļa līdz ar Nelsona statuju nogāzās un sašķīda pret bruģi.

Lādiņš bija ievietots ļoti profesionāli, un sprādziens sagrāva tikai pieminekli, nenodarot kaitējumu apkārtējām ēkām. Tika iznīcināts netālu novietots taksometrs, vadītājs necieta; arī citu upuru vai cietušo nebija. Nebija arī tiesājamo – lai arī bija diezgan skaidrs, ka vainīgie meklējami Īru republikāņu armijas teroristu aprindās, neviena apsūdzība tā arī netika uzrādīta. Dažas dienas vēlāk armijnieki saspridzināja Nelsona monumenta paliekas, pie tam šis sprādziens nodarīja krietni lielāku postu apkārtējo ēku logiem un fasādēm.

Cik var spriest, vairums dubliniešu tomēr bija tais domās, ka labi vien ir, ka šis „vienacainais un vienrokainais angļu meitu ģēģeris”, kā par Nelsonu mēdza izteikties monumenta pretinieki, nu ir projām. Tomēr līdz ar kolonu zaudētā vertikālā akcenta Dublinas panorāmā pietrūka, un tā 2003. gadā tieši kādreizējā kolonas vietā tika atklāta 121 metru augstā Dublinas Smaile – grandioza debesīs iedurta mirdzoša tērauda adata.

Kas zina, kā būtu risinājusies toreizējās Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaita, ja 1917. gada 7. martā (pēc jaunā stila; pēc vecā stila – 22. februārī), Krievijas cars Nikolajs II nebūtu pieņēmis liktenīgo lēmumu doties prom no galvaspilsētas Petrogradas un armijas štābu. Viņa prombūtnē galvaspilsētā uzliesmoja nemieri, kas pārauga revolūcijā, un dažās dienās gadsimtiem senā Krievijas monarhija beidza pastāvēt.

Notikumi, kas radikāli mainīja Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaitu, sāka risināties toreizējā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā 1917. gada 23. februārī pēc vecā jeb 8. martā pēc jaunā stila. Jau pāris dienas iepriekš situācija dažos galvaspilsētas rajonos bija nemierīga – karš bija iedragājis apgādi, parādījās maizes trūkums. Tomēr varas iestādes šķita kontrolējam stāvokli, tāpēc cars Nikolajs II 7. martā pameta Petrogradu un devās uz armijas galveno štābu nepilnus astoņsimt kilometrus attālajā Mogiļevā.

Tā galvaspilsēta palika bez valdnieka, kura rokās bija koncentrētas visas nozīmīgākās varas funkcijas. Pēc savas iniciatīvas cars bija pārņēmis arī armijas augstāko vadību, līdz ar to ar viņu tagad asociējās visas likstas, kuras Krievijai bija nesis Pirmais pasaules karš. Nenākas brīnīties, ka 8. martā sociālistu sarīkotie Strādnieču dienas gājieni strauji pārauga protesta demonstrācijās, kur lozungam „Maizi!” drīz pievienojās otrs – „Nost ar karu!” – un tad jau arī trešais: „Nost ar patvaldību!” Demonstrantu skaits no nepilniem 130 000 pirmajā nemieru dienā pieauga līdz vairāk nekā 300 000 trešajā, savukārt varas mēģinājumi ar policijas un armijas spēkiem masu protestus apvaldīt tikai vēl vairāk uzkurināja situāciju.

Zaldātu Petrogradā bija daudz, pat pārāk daudz. Kazarmās, kur miera laikā bija uzturējušies ap 20 000 kareivju, tagad bija sabāzti ap 160 000. Šie svaigi mobilizētie lauku puiši tika gatavoti nosūtīšanai uz fronti, taču turp doties, saprotams, viņiem bija maz prieka. Lozungs „Nost ar karu!”, kas plīvoja pār manifestantu galvām, nepārprotami saskanēja arī ar viņu izjūtām. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 12. martā, kad kareivji sāka masveidā pāriet strādnieku pusē, un šī daļēji bruņotā demonstrantu masa, kas jau sasniedza pusmiljonu, pārņēma Petrogradu savā varā. Policisti bēga un slēpās, daudzi tika nogalināti; tāpat arī daudzi virsnieki. Sacēlušies atbrīvoja cietumniekus, ieņēma valdības ēkas, tai skaitā Valsts domes rezidenci Taurijas pilī.

Cars jau 11. martā bija izsludinājis divu mēnešu pārtraukumu likumdevēju darbā, taču tagad, bruņotā pūļa ielenkumā, lielākā daļa domnieku izšķīrās nepakļauties valdnieka pavēlei un izveidoja Pagaidu komiteju, kas sevi pasludināja par varas nesēju. Daudzus vecās valdības ministrus arestēja.

14. martā cars mēģināja nokļūt atpakaļ galvaspilsētā, taču arī dzelzceļa darbinieki vairs nepakļāvās viņa pavēlēm. Galu galā cara vilciens tika līdz Pleskavai, kur ar Nikolaju sastapās Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Ruzskis. Tieši viņam piekrita nepateicīgais uzdevums Pagaidu valdības un arī armijas vadības vārdā pārliecināt caru par radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Sākotnēji Nikolajs negribēja piekrist pat konstitucionālai monarhijai. Tomēr ziņas no Petrogradas kļuva arvien draudīgākas. Kad 15. marta rītā cars galu galā bija gatavs piekāpties, Pagaidu komitejas vadītājs Mihails Rodzjanko no galvaspilsētas ziņoja, ka šis jau ir nokavēts risinājums un Nikolaja palikšana tronī vairs nav iespējama. Līdzīgu viedokli pauda arī vairums armijas augstāko komandieru un arī cara tēvocis, ietekmīgais lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs. Kad tai pašā dienā Pleskavā ieradās Pagaidu komitejas pārstāvji Gučkovs un Šuļgins, Nikolajs viņiem paziņoja, ka gatavs atteikties no troņa, kuru nodeva brālim lielkņazam Mihailam Aleksandrovičam. Savukārt Mihails, acīmredzot jau nopratis valstī notiekošo pārmaiņu mērogus, nākamajā dienā atteicās troni pieņemt, atstādams monarhijas jautājuma izlemšanu jaunveidojamam likumdevējam orgānam – Krievijas Satversmes sapulcei. Tā 1917. gada 3. martā pēc vecā jeb 16. martā pēc jaunā stila Krievijas monarhija beidza pastāvēt.

Balets „Gulbju ezers” bija Pētera Čaikovska pirmais mēģinājums baleta komponēšanā, un – visnotaļ izcils. Pirmizrāde notika 1877. gada 4. martā Maskavas Lielajā teātrī.

1875. gada rudenī Pēteris Čaikovskis rakstīja savam draugam un kolēģim Nikolajam Rimskim-Korsakovam: „Maskavas direkcijas aicināts, rakstu mūziku baletam „Gulbju ezers”. Uzņēmos šo darbu, pa daļai lai nopelnītu naudu, kas man vajadzīga, pa daļai tādēļ, ka sen vēlējos izmēģināt spēkus šajā mūzikas žanrā.” Pieminētā „Maskavas direkcija” ir Imperatora teātru Maskavas birojs tā direktora Vladimira Begičeva personā, kuram,  domājams, pieder baleta ideja. Tāpat, iespējams, Begičevs piedalījies arī baleta libreta radīšanā. Drošu ziņu par libreta autoriem gan trūkst; tiek piesaukti vēl vairāki iespējamie līdzautori, un, protams, visai daudz „Gulbju ezera” sižeta izstrādē ieguldījis arī pats komponists Pēteris Čaikovskis. Tā ir zināms, ka šajā laikā komponistu iedvesmojusi ekscentriskā, mākslu un mūziku mīlošā Bavārijas karaļa Ludviga II Vitelsbaha personība. Iespējams, ka Ludvigs, reizēm dēvēts arī par „Gulbju karali” un „Pasaku karali”, ir „Gulbju ezera” varoņtēla – prinča Zigfrīda – asociatīvs prototips. Kopumā var teikt, ka Čaikovska darbs ir burtiski piesūcināts ar romantiskās estētikas esenci – tajā ir gan ideālas bet nepiepildāmas mīlas motīvs, ko simbolizē princese Odeta, gan krievu baletā pirmais klasiskais princis mīlētājs – Zigfrīds, gan viduslaicīgs burvestības elements. Muzikāli romantisma stīgu uztur valša ritms, kuru komponists caurvijis visai baleta partitūrai.

Savu pirmizrādi „Gulbju ezers” piedzīvoja uz Maskavas Lielā teātra skatuves 1877. gada 4. martā. Horeogrāfiju veidoja teātra baletmeistars čehs Jūliuss Reizingers, un, cik var noprast no laikabiedru atmiņām, komponists un horeogrāfs, veidojot baletu, centušies pēc iespējas maz apgrūtināt viens otru. Neilgi pirms pirmizrādes tika atsaukta Odetas lomas tēlotāja Anna Sobeščanska, kura bija izpelnījusies kāda augsta ranga ierēdņa nepatiku, pieņemdama no viņa vairākas vērtīgas dārglietas un pēc tam apprecēdama kādu savu kolēģi baletdejotāju. Pēc savās jūtās aizskartās svarīgās personas pieprasījuma Sobeščanskas loma tika atdota citai balerīnai – Pelagejai Karpakovai. Kritika pamatīgi pēla   iestudējumu – gan dejotāju sniegumu, gan orķestra spēli, gan dekorāciju un kostīmus. Kas attiecās uz mūziku, vairums kritiķu to vērtēja kā baletam neatbilstošu – pārāk sarežģītu, „vāgnerisku” un simfonisku.

Tomēr īsteni baleta lietpratēji jau drīz vien novērtēja Čaikovska „Gulbju ezera” potenciālu. Dažus gadus pēc pirmiestdējuma izcilais horeogrāfs Mariuss Petipā rosināja komponistu radīt jaunu „Gulbju ezera” versiju, bet šī iecere tā arī nerealizējās līdz Čaikovska nāvei 1893. gadā. Tomēr atjaunotā versija tapa – libretu pārstrādāja pats Petipā kopā ar Pētera Čaikovska brāli Modestu, savukārt izmaiņas partitūrā veica Marijas teātra diriģents un komponists itālis Rikardo Drigo. Tieši šī versija, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sanktpēterburgas Marijas teātrī 1895. gadā, ir padarījusi „Gulbju ezeru” par laikam gan pašu atpazītāko darbu pasaules baleta trupu repertuārā.