Šī diena vēsturē

1613. gada 21. februārī Maskavā sapulcējusies Lielā Zemes sapulce ievēlēja jaunu Krievijas caru – Mihailu Fjodoroviču no bajāru Romanovu dzimtas. Ar viņu sākās Romanovu dinastija, kas valdīja Krievijā līdz pat tās monarhijas bojāejai 1917. gadā.

 

Kad 1584. gadā savas šīs zemes gaitas beidza Krievijas cars Ivans IV Bargais, viņš atstāja valsti ar tukšu kasi, karā novājinātu armiju un nežēlīgu vajāšanu iebiedētiem pavalstniekiem. Viņa dēls Fjodors Ivanovičs, saukts Dieva dotais, bija pēdējais dzimtā, kas savu izcelsmi saistīja leģendāro Krievzemes izveidotāju vikingu Rjūriku. Pēc Fjodora nāves 1598. gadā sākās ilgs varas cīņu, kaimiņvalstu intervences, posta un sabrukuma laiks – tā dēvētie „Juku laiki”. To noslēgumā Krievija trīs gadus bija vispār bez valdnieka, līdz 1613. gadā, pēc tam, kad tautas zemessardze bija padzinusi no Maskavas poļu garnizonu, šeit pulcējās Lielā Zemes sapulce un 1613. gada 21. februārī ievēlēja jaunu caru – tobrīd 16 gadus veco Mihailu Fjodoroviču no Romanovu dzimtas. Dinastijai bija lemts valdīt vairāk nekā 300 gadus – līdz pat Krievijas impērijas bojāejai 1917. gadā.

Dzimtas leģenda vēsta, ka Romanovi cēlušies no kāda prūšu virsaiša, kas, nespēdams aizstāvēt savu novadu pret Teitoņu bruņiniekiem, aizgājis uz Novgorodu. Puslīdz droši, tā ir tikai leģenda. Pirmais nepārprotami zināmais Romanovu ciltstēvs ir kāds Andrejs Kobila, kas 14. gs. piederējis pie Maskavas kņaza Semjona Lepnā svītas. Pavārds ‘Kobila’ tulkojumā nozīmē ‘ķēve’, un tas liek domāt, ka Andrejs kalpojis kā valdnieka staļļu pārraugs. Arī viņa dēli ieguvuši līdzīgus pavārdus: Semjons „Ērzelis”, Aleksandrs „Eglīte”, savukārt jaunākajam dēlam Fjodoram pavārds bija „Koška” – „Kaķis”. Šis Fjodors Koška, patiecoties izcilam diplomāta un valstsvīra spējām, guvis lielu ietekmi kņaza Donas Dmitrija laikā, liekot pamatu augstmaņu Koškinu dzimtai. Dzimta, kas laika gaitā pārdēvējās par Zaharjiniem, Maskavas bajāru elitē nonāca 1547. gadā, kad Anastasiju Zaharjinu par sievu izvēlējās jaunais cars Ivans IV. Anastasijas brāļadēls, godinot Anastasijas tēva un sava vectēva Romana Zaharjina piemiņu, sāka dēvēties pat Romanovu.

Kā pauž 19. gs. krievu vēsturnieks Vasīlijs Kļučevskis, cara Mihaila Romanova galvenā priekšrocība bijis viņa vājais raksturs un gaudenā miesa, kas likuši domāt, ka cars būs labdabīgs un lēnprātīgs, respektīvi – pakļāvīgs ietekmīgo bajāru gribai. „Gribēja izvēlēties ne to spējīgāko, bet to izdevīgāko,” raksta Kļučevskis. Tomēr jau sākotnēji zināmu stingrību cara varai piešķīra viņa valdonīgā māte Marfa. Pie tam Fjodors, kaut diezgan mazizglītots, bija apveltīts ar asu prātu un intuīciju, kas ļāvis spert nepieciešamos soļus izpostītās valsts sakārtošanai un daudz maz pieņemami pārtraukt karus ar spēcīgajām kaimiņvalstīm – Zviedriju un Polijas-Lietuvas valsti. Mihaila valdīšanas piektajā gadā no poļu gūsta atgriezās viņa tēvs Fjodors Romanovs. Cara Borisa Godunova laikā Romanovu ģimene tika represēta, Fjodoru piespieda pāriet mūku kārtā, bet tagad tas viņam ļāva kļūt par Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvu – patriarhu. Tā laika Krievijā tas bija teju laicīgajam monarham līdzvērtīgs statuss, un nākamās divas desmitgades dēls un tēvs, tagad patriarhs Filarets, valdīja kopīgi. Krievijai šīs desmitgades bija izšķirošas. Tika mazināta Juku laikos uzplaukusī bajāru patvaļa, sakārtota nodokļu iekasēšanas sistēma, reformēta armija. Krievijā parādījās pirmās ražotnes. Maskavā uzplauka tā dēvētais Vācu ciems – no Eiropas ieceļojušo amatnieku, ārstu un krievu armijā nolīgto virsnieku kolonija. Beidzot savas šīs zemes gaitas 1645. gadā, cars Mihails Romanovs atstāja savam dēlam Aleksejam Mihailovičam gan iekšēji, gan ārēji stabilu valsti ar labu attīstības potenciālu.

„Baltā roze” – tā sevi dēvēja saujiņa drosmīgo, kuri Otrā pasaules kara laikā izplatīja Vācijā pret nacistu režīmu vērstas skrejlapas. 1943. gada 18. februārī divi no grupas dalībniekiem – Minhenes universitātes studenti māsa un brālis Šolli – tika pamanīti. Jau drīz viņus un vairākus citus grupas locekļus arestēja, sešus sodīja ar nāvi, desmit – ar ieslodzījumu.

1943. gada 18. februārī Minhenes universitātes studenti Sofija un Hanss Šolli, māsa un brālis, lekciju laikā ieradās universitātes ēkā, līdzi nesdami palielu ceļasomu, pilnu ar rotaprintētām skrejlapām. Tās viņi izlika uz palodzēm tukšajos gaiteņos. Kad somā bija palicis pēdējais lapiņu žūksnis, Sofija uzskrēja līdz sestā stāva galerijai un izkaisīja tās virs ēkas centrālā ātrija. Šajā brīdī viņu pamanīja ēkas uzraugs Jākobs Šmits. Jau dažas stundas vēlāk Sofija un Hanss bija arestēti un nogādāti Gestapo.

Nacistu slepenpolicijai tas bija labs ķēriens – nu jau vairākus mēnešus viņi dzina pēdas grupai, kuras pretvalstiskā satura skrejlapas kopš 1942. gada jūnija parādījās dažādās Reiha pilsētās. Pavisam, kā tagad zināms, bija tikuši izplatīti seši skrejlapu laidieni ar apmēram 15 000 kopējo tirāžu. Teksti uzsvēra nacistu režīma antihumāno dabu, pretstatot hitleriešu ideoloģiju pasaules garīgā mantojuma virsotnēm, sākot ar Aristoteļa darbiem un Bībeli, beidzot ar vācu apgaismības dižgariem. Tie skaudri runāja par faktiem, kurus vairums nezināja vai, drīzāk, izlikās nezinām: par holokaustu, par zvērībām okupētajās teritorijās. Savu darbību skrejlapu autori izvērsa laikā, kad risinājās Staļingradas kauja, un jo nepārprotamāka bija Vermahta sakāve šai kaujā, jo biežāk viņi uzsvēra: Hitlera režīms ved Vāciju pretī katastrofai.

„Kāpēc gan jūs ļaujat šiem pie varas esošajiem soli pa solim, atklāti un slepeni, nolaupīt jums jūsu brīvību, līdz kādu dienu vairs nekas, nekas nebūs palicis pāri, kā vien mehanizēta valsts sistēma, kuras priekšgalā ir noziedznieki un pļēguri? Vai jūsu gars jau ir tiktāl pazemojumu salauzts, ka esat aizmirsuši savas tiesības – vai, drīzāk, savu morālo pienākumu sagraut šo sistēmu?” tā vaicāja viena no skrejlapām.

Grupā, kuru pēc Sofijas un Hansa Šollu aresta izdevās sagraut Gestapo, darbojās vairāki Minhenes universitātes studenti, viņu filozofijas profesors Kurts Hūbers un vēl daži simpatizētāji ārpus augstkolas. Savu grupu viņi dēvēja par „Balto rozi”. Sofija un Hanss Šolli, kā arī viņu draugs Kristofers Probsts, bija pirmie, kas stājās tā dēvētās „Tautas tiesas” priekšā. Viņus tiesāja pats šīs absolūti politizētās instances radītājs, bēdīgi slavenais Rolands Freizlers – viņa loma nacistiskajā Vācijā salīdzināma ar Andreja Višinska darbošanos Staļina paraugprāvās. Jau 1943. gada 22. februārī apsūdzētos atzina par vainīgiem valsts nodevībā un tajā pašā dienā izpildīja viņiem nāvessodu giljotinējot. Kā vēlāk atzina liecinieki, notiesātie savu pēdējo stundu sagaidījuši ar apbrīnojamu savaldību un drosmi – ne vien abi jaunie vīrieši, kuri kā topošie mediķi dažus mēnešus bija pavadījuši frontes lazaretē, bet arī tobrīd 21 gadu vecā Sofija. Pirmajai prāvai sekoja vēl divas prāvas; nāvessods tika piespriests arī studentiem Aleksandram Šmorrelam un Vilhelmam Grāfam, un profesoram Kurtam Hūberam. Vēl desmit grupas dalībnieki saņēma dažāda ilguma cietumsodus.

Protams, naivas bija „Baltās rozes” pretestībnieku cerības, ka viņu uzsaukumi, sevišķi pēc Staļingradas katastrofas, liks līdzpilsoņiem celties cīņai pret režīmu. Hitleriešu indoktrinācijas prasmes un vēriens bija nesalīdzināmi pārāki, un viņi spēja piedabūt vāciešus karot par Fīreru un viņa Reihu līdz pēdējam. Tomēr kā individuālas drosmes un ētiskas izvēles paraugs „Baltās rozes” dalībnieku darbība ir izcila un pieminēšanas vērta.

1987. gada 17. februārī Latvijā notika zīmīga viesošanās, "perestrokas" ideju popularizēšanas nolūkos Latvijā ieradās tā brīža Kremļa saimnieks Mihails Gorbačovs ar savu sievu Raisu.

Pirms Gorbačova Rīgā 1900. gada pavasarī uz īsu mirkli bija viesojies Ļeņins, kurš tolaik gan vēl tikai kala plānus proletariāta ieviešanai. Vēl pēc pusgadsimta 1954. un 1959. gada vasarā gadā Latvijā viesojās Ņikita  Hruščovs, un tas arī bija viss, jo Padomju Savienības laikā vadītājiem nebija ierasts dikti daudz pa republikām braukāt, tāpat visi lēmumi tika pieņemti Maskavā. Bet, nākot pie varas Gorbačovam un pasludinot kursu uz pārbūvi jeb „perestroiku” un atklātību jeb „glasnostj”, kompartijas līderis labi saprata, ka pārmaiņām nepieciešams sabiedrības atbalsts, jo tikai tā viņam izdosies mainīt iesīksētjušo padomju režīmu. Tieši „perestorikas” ideju popularizēšanas nolūkos Gorbačovs ar kundzi ieradās vizītē Latvijā, kas ilga no 1987.gada 17. līdz 19. februārim.

Ģenerālsekretāra un viņa kundzes Raisas pirmā pieturvieta Rīgā bija  Ļeņina piemineklis. Ļeņina un Kirova ielas – šobrīd  Brīvības un Elizabetes ielas bija slēgtas, visapkārt cilvēku pūļi, bet pie pieminekļa – pionieri goda sardzē.

 Gorbačovs, kuram bijis raksturīgi neplānoti apstāties un aprunāties ar cilvēkiem ielas malā, apstājies un teicis sanākušajiem: “Paldies, ka esat atnākuši! Bet vai Rīgā šodien kāds strādā vai ne?” Ļaudis viņu mierināja, ka strādā gan. “Strādāt mums vajag. Ceru, ka esat to sapratuši,” tā atbildējis Gorbačovs. 

Ja pie Ļeņina pieminekļa viņš  nolicis sarkanu rožu pušķi, tad pie Sarkano strēlnieku pieminekļa Gorbačovs nolicis sarkanas neļķes, kas esot bijušas  Ļeņina mīļākās puķes. Pie strēlnieku pieminekļa, tā ka turpat blakus bija Politehniskais institūts, sanākušo vidū bijuši lielākoties studenti un, kad viens no viņiem pasūdzējies vadonim, ka  nevar sagaidīt Ķīpsalas peldbaseina atklāšanu, Gorbačovs esot atteicis, ka tas, protams, ir slikti, bet galu galā, mums taču blakus ir jūra. Lieki piebilst, ka februāra spelgonī tas izklausījās diezgan komiski. Tālāk ziedu nolikšana turpinājās, bet nu jau  Brāļu kapos.

Nākamo vizītes pieturu zinātāji sauc par  tipisku tā laika izrādīšanās objektu augstām delegācijām. Mežaparka estrādes ēkā atradās Padomju Latvijas Tautas saimniecības sasniegumu izstāde, bet no turienes ceļš veda uz  – ar Ļeņina ordeni un ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvoto Vissavienības uzņēmumu VEF. Šeit padomju līderis neskopojās ar kritiku. VEF taču esot viens no labākajiem PSRS uzņēmumiem, bet, no otras puses – vai tas spēj uzdot toni pasaules tirgū?

Ko vēl parādīt viesim no Maskavas?  Skaidrs, ka viņam noteikti jāiepazīst Latvijas lauku sasniegumi un tolaik viena no vietām, ārpus konkurences bija kolhozs „Ādaži”.

Lieki piebilst, ka Gorbačovu pāris bija sajūsmā par Ādažos redzēto un abi pilnām mutēm slavējuši, sakot, ka tas nu ir viens ideāls kolhozs, uz ko vajadzētu tiekties visiem padomju kolhoziem, Starp citu kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls vēlāk kļuva par Gorbačova padomnieku lauksaimniecības jautājumos.

Lai arī no malas Gorbačova vizīte izskatījās gluda, lai neteiktu spoža, tomēr izrādās, kamēr Gorbačovs šiverēja pa Ādažiem, milicija saņēmusi zvanu, ka atpakaļ ceļā Gorbačova auto tiks uzspridzināts. Šī iemesla dēļ mainīja augstā viesa maršrutu uz Jūrmalas rezidenci, kur viņš bija apmeties un viss beidzās bez starpgadījumiem.

Tikmēr atmodas priekšvakarā notikušās vizītes laikā tikai retais varēja iedomāties, ka Gorbačova sāktās reformas novedīs pie PSRS sabrukuma.

1980. gada 16. februāris ir diena, kad 13. ziemas olimpiskajās spēlēs Leikplesidā kamaniņu braucēja Vera Zozuļa izcīna olimpisko zelta medaļu, tiesa ne Latvijai, bet Padomju Savienībai.

Izrādās, ka vēl mēnesi pirms olimpiskās starta Leikplesidas ziemas olimpiādē,  Vera Zozuļa sapņojusi nevis par medaļu, bet gan par to, lai kārtējā treniņbraucienā, kas toreiz aizvadīts Krievijā, Sverdloskas dabiskā ledus trasē vispār nobrauktu līdz finišam. Gluži vienkārši titulētākā un pieredzējušākā Padomju Savienības kamaniņu braucēja uz to brīdi trasē esot jutusies gluži kā pirmziemniece. Treneris Valdis Tiliks jau iepriekš bija pamanījis, ka Verai braucieni labāk izdodas tieši uzreiz pēc atpūtas dienas, tāpēc viņš pieņēma lēmumu palaist pasaules un Eiropas čempioni brīvsolī tieši pirms izšķirošās pirmsolimpiskās atlases. Un šis stratēģiskais solis atmaksājās, olimpiskajām spēlēm kvalificējās kā Vera Zozuļa, tā vēl divas Latvijas kamaniņu braucējas – Astra Rībena un Ingrīda Amantova. Starp citu, Vera Zozuļa pati par kvalifikācijas sacensībām stāsta, ka bijusi apsirgusi, viņai bija angīna un tas nav ļāvis parādīt labāko sniegumu, atlasē paliekot trešajai. Un vēl, ka Maskavas funkcionāriem nemaz ar nav paticis, ka trīs latvietes pārstāvēs Padomju Savienību kamaniņās. Tomēr, neraugoties uz visām peripetijām, tieši trīs latvietes 1980. gada ziemā, tērpušās lepnos kažokos, kā jau PSRS sportistēm pieklājas, devās pāri okeānam uz 13. ziemas olimpiskajām spēlēm, kas notika Leikplesidā, Amerikas Savienotajās valstīs.

Par sacensībām zelta medaļas ieguvēja pēc tam intervijās vairakkārt klāstījusi tās dienas notikumus: Verai Zozuļai Leikplesidas trase iepatikusies uzreiz, un viņa bija noskaņojusies labi nobraukt jau pirmo braucienu, vienkārši pirms četriem gadiem Insbrukas spēlēs, pirmā diena dzēsusi cerības uz augstu vietu.  Tieši pirms Veras braukusi Ingrīda Amantova, kura pavisam nedaudz atpalikusi no galvenās favorītes – Vācijas Demokrātiskās Republikas kamaniņbraucējas Melitas Zolmanes. Tai mirklī Vera Zozuļa sapratusi, ka izredzes ir labas, jo treniņos braukušas ar Amantovu stipri līdzīgi.

Šī doma mazināja olimpisko drudzi un vairoja paļāvību. Vera nobraukusi tablo vēl neredzot, bet iekšējā sajūta teikusi, ka  vajadzētu būt labi. Tā kā treneris Tiliks un mehāniķis Valdis Ķuzis bijuši augšā pie starta, tad pirmo kamaniņbraucēja pie finiša satikusi komandas medmāsu, kura teikusi, labi, zem “39”. Vera tai brīdī nodomājusi, ka vācietei bija 39.39 sekundes, tātad viņa pat ir kaut kur turpat. Tikai pāris minūšu vēlāk, Vera uzzināja, ka sasniegusi jaunu trases rekordu, 38. 978!

Pārliecinošais pirmais brauciens principā izšķīra cīņas iznākumu, jo vāciete tai mirklī zaudējusi ticību sev, domājusi tikai par to, kā saglabāt otro vietu, jo uz papēžiem viņai mina vēl viena latviete – Amantova.

Tikmēr Vera pēc pirmā brauciena bijusi neapturama: visos četros braucienos viņa sasniedza labākos rezultātus, summā tuvāko sāncensi apsteidzot par pusotru sekundi. Tas ļāva izcīnīt pirmo ziemas olimpisko spēļu zelta medaļu Latvijas sporta vēsturē, bet Vera Zozuļa kļuva par Zelta Veru. Tikmēr  Zozuļas un visas PSRS olimpiskās kamaniņu izlases trenerim Valdim Tilikam bija iemesls būt divtik lepnam, jo cita viņa audzēkne Ingrīda Amontova Leikplesidā ieguva bronzu.

Tā bija sensācija, kas saprotamu iemeslu dēļ īpašu prieku radīja Latvijā. Pat trimdas laikraksti apvainojās, kad britu raidītāja BBC sporta komentētājs Zozuļu nosauca par “izveicīgo krievieti”. Sportiste turpināja uzrādīt augstus rezultātus arī nākamajos gados un 1981.–1982. gada sezonā uzvarēja Pasaules kausa kopvērtējumā. Ar 1984. gadu Zozuļa pārgāja treneres darbā.

Francijas trikoloru – zili balti sarkano karogu – Francijas Konstitucionālā asambleja 1794. gada 15. februārī apstiprināja kā nesen revolūcijas rezultātā tapušās Franču Republikas karogu. Karoga krāsu simbolikas saknes gan meklējamas daudzus gadsimtus iepriekš.

„Zilā krāsa simbolizē Francijas krāšņo vēsturi, baltā – cerību, un sarkanā – senču asinis!” tā par Francijas karogu savulaik teicis viens no franču premjerministriem. Šis nav vienīgais franču trikolora simbolikas skaidrojums. Tā baltā krāsa tiek asociēta ar mieru un krietnumu, sarkanā – ar spēku, drosmi un izturību, zilā – ar modrību, patiesumu, uzticamību un taisnīgumu. Tomēr populārākais skaidrojums franču karoga krāsas saista ar republikas devīzi „Brīvība, brālība, vienlīdzība”. Gan šī devīze, gan karogs tapa vienā laikā – Lielās franču revolūcijas dienās. Francijas karogu tā pašreizējā veidolā uzvarējušās revolūcijas likumdevējs – Francijas Konstitucionālā asambleja – apstiprināja 1794. gada 15. februārī.

Francijas senākais karogs bija tā dēvētais "Oriflamme" ­– atvasinājums no latīņu vārdiem "aurea flamma" (zelta liesma) . Šo karogu 9. gadsimtā franku karalis Kārlis Lielais saņēma no Romas pāvesta. Zilā krāsa franču valsts karogos parādījās 14. gadsimtā reizē ar zelta lilijām – gan šī krāsa, gan simbols piederēja pie varas nākušajai Valuā dinastijai. Apmēram simts gadus vēlāk Žanna d’Arka veda frančus cīņā par savas dzimtenes brīvību zem balta, ar zelta lilijām izšūta karoga, kas kopš tiem laikiem nostiprinājās kā topošās franču nācijas simbols. Par valsts karogu tas kļuva līdz ar Burbonu dinastijas nākšanu pie varas 16. gadsimta beigās, un palika tāds līdz laikam, kad Burbonu monarhiju sagrāva Franču revolūcija.

Parīzes milicijas vīriem, kuri 1789. gadā ieņēma Bastīliju, cepures rotāja kokarde Parīzes pilsētas krāsās – sarkanā un zilā. Parīzes milicija kļuva par revolūcijas triecienspēku, uz tās pamatiem tapa Nacionālā gvarde, un tās komandieris marķīzs Lafaijets papildināja divkrāsu kokardi ar trešo – balto – Francijas valsts krāsu. No šīs kokardes arī tika patapināts krāsu salikums, veidojot jauno Francijas Republikas karogu. Sākotnēji karoga svītru izvietojums bija apgriezts tagadējam – sarkans, balts, zils – tomēr vēlāk krāsu secība tika mainīta, liekot zilo kreisajā, sarkano – labajā pusē. Tas saistīts ar krāsu simbolikas izpratni: pēc vienas versijas republikas likumdevēji tulkoja zilo krāsu kā valsts pagātni, sarkano – kā revolucionāro nākotni. Saturiski pretējs tulkojums saistīja krāsas ar šķirām, un šajā gadījumā sarkanā apzīmēja monarhiju, baltā – garīdzniecību, un zilā – „trešo šķiru”, pilsonību. „Trešā šķira” kā revolūcijas virzītājspēks bija liekama kā pirmā – kreisajā pusē. Galu galā apstiprinātā Franču republikas karoga dizaina autors bija spilgtais klasicisma glezniecības meistars Žaks Luijs Davids.

Lai arī oficiāli apstiprināts, trikolors revolūcijas pirmajos gados nebija sevišķi populārs. Franču nacionālie gvardi cīnījās pret visu pārējo Eiropu lielāko tiesu zem Jakobīņu kluba sarkanā karoga, kas pirmām kārtām saistījās ar revolūciju un, var piebilst, devis simbolisko krāsu arī daudzām vēlāko laiku revolūcijām un zemāko šķiru kustībām. Par īstenu Francijas valsts karogu trikoloru padarīja imperators Napoleons I. Spilgta epizode Francijas simbola vēsturē notika 1870. gadā, kad vairākumu Francijas parlamentā ieguva Burbonu monarhijas atjaunošanas aizstāvji un piedāvāja troni dinastijas atvasei, Šamboras grāfam Anrī. Troņa pretendenta kategoriskā prasība nomainīt trikoloru pret veco balto Burbonu Francijas karogu bija sabiedrībai nepieņemama, un tā nu trikolors lielā mērā glāba Francijas republikānisko iekārtu.

1989. gada 14. februārī Irānas islāmistu līderis ajatolla Homeini izsludināja fetvu, kas piesprieda nāvi grāmatas „Sātaniskās vārsmas” autoram Salmanam Rušdī un visiem, kas saistīti ar šī darba publicēšanu.

Fetva ir islāma jēdziens, kas nozīmē šariāta likumu zinātāja – muftija –autoritatīvu viedokli par jebkuru regulējamu ticīgā musulmaņa dzīves jautājumu. Saskaņā ar islāma tradīciju, fetva ticīgajam ir saistoša tiktāl, ciktāl viņš atzīst tās izdevēja autoritāti. Fetvas skar ļoti daudzus jautājumus – laulības tradīcijas, lietišķus darījumus, sadzīves ētiku, un salīdzinoši nedaudz ir gadījumu, kad fetvas temats ir kāds politisks vai fundamentāls ticības jautājums. Viens no šādiem piemēriem ir 2010. gadā izdotā sūfisma teologa Muhameda Tahira al-Kadrī fetva, kas pasludina terorismu par nesavienojamu ar islāma ticības pamatiem. Tomēr rietumos fetvas jēdzienu lielāko tiesu saista ar fundamentālā islāma autoritāšu vēršanos pret viņiem nepieņemamām brīvdomības izpausmēm, pie tam ļoti agresīvu vēršanos. Šāda viedokļa iesakņošanās lielā mērā saistāma ar vienu konkrētu fetvu – to, kuru Irānas islāma revolūcijas vadonis un Irānas augstākais vadītājs ajatolla Homeini izdeva indiešu izcelsmes britu rakstnieka Salmana Rušdī un viņa romāna „Sātaniskās vārsmas” sakarā 1989. gada 14. februārī.

„Es paziņoju visiem krietnajiem musulmaņiem visā pasaulē, ka tam, kurš radījis grāmatu „Sātaniskās vārsmas” – kura sarakstīta, nodrukāta un izdota pretēji islāma ticībai, tās Pravietim un Korānam –, kā arī visiem, kas, zinādami par grāmatas saturu, iesaistīti tās publicēšanā, tiek piespriesta nāve. Es aicinu visus krietnos musulmaņus bez kavēšanās viņus nogalināt, lai kur arī tie neatrastos, tā lai neviens turpmāk neiedrīkstētos aizskart islāma svētumus. Allāha vārdā, ikviens, kas atdos dzīvību, šo paveicot, ir svēts moceklis,” tā pauž minētā fetva.

Salmana Rušdī romāns sarakstīts fantastiskā reālisma žanrā, un dažās tā epizodēs, kuras risinās 7. gadsimta Mekā, darbojas arī kāds pravietis Mahaunds, kurā nepārprotami atpazīstams pats Muhameds. Tā ir zaimošana, kas ajatollas acīs pelnījusi visbargāko sodu. Britu valdība, pamatoti baidoties par iespējamiem uzbrukumiem, piešķīra Rušdī policijas aizsardzību. Ka pasaulē netrūkst krietnu musulmaņu, kuri gatavi īstenot ajatollas novēlējumus, apliecināja uzbrukumi vairākiem ar grāmatas izdošanu saistītiem cilvēkiem vairākās pasaules valstīs. 1991. gadā Tokio tika nodurts „Sātanisko vārsmu” japāņu tulkotājs Hitoši Igaraši un pāris nedēļas vēlāk Milānā smagi sadurts itāļu tulkotājs Etore Kapriolo. 1993. gadā islāma fanātiķu pūlis Turcijas pilsētā Sivasā uzbruka viesnīcai, kur uzturējās grāmatas turku tulkotājs Azizs Nesins, un ēku aizdedzināja. Tulkotājam izdevās izglābties, bet ugunsgrēkā gāja bojā 35 cilvēki. Dažus mēnešus vēlāk pie savas mājas Oslo tika smagi sašauts grāmatas norvēģu izdevējs un Rušdī personisks draugs Viljams Nīgārds. Irānas valdība 1998. gadā gan paziņoja, ka tā neorganizēs kādus atentātus pret Rušdī, tomēr ir apstiprinājusi, ka fetva joprojām ir spēkā, un paliks spēkā, jo saskaņā ar islāma likumiem, to var atsaukt tikai tās izsludinātājs, bet ajatolla Homeini savas šīs zemes gaitas jau beidzis.

Kad bijušais politieslodzītais Aleksandrs Solžeņicins 1963. gadā publicēja savu pirmo stāstu, viņš kļuva par padomju literatūras spīdekli. Tomēr jau drīz rakstnieks izrādījās režīmam bīstams. Konfrontācija beidzās ar arestu 1974. gada 12. februārī un izraidīšanu no Padomju Savienības.

"Lielās valsts bezatbildīgie valdītāji! Jūs, šķiet, esat sākuši saprast - garīgajā cīņā nogalināts pretinieks ir bīstamāks nekā dzīvs. Bet jūs vēl neesat sapratuši, ka līdz ar "GULAGa arhipelāga" publikāciju ir situsi jums liktenīgā vēstures stunda. Jūs vēl neesat sapratuši, ka pret jums ir cēlušies desmiti miljonu noslepkavoto. Viņi jau sen klaudzina pie mūsu dzīves durvīm, tikai līdz šim nebija neviena, kas atvērtu. "GULAGa arhipelāgs" ir apsūdzības akts, ar kuru tiek atklāts cilvēku cilts tiesas process pret jums." Tā disidents un pareizticīgais teologs Ļevs Regelsons 1974. gada martā atļāvās rakstīt Padomju Savienības valdības locekļiem, reaģējot uz rakstnieka Aleksandra Solžeņicina izraidīšanu no PSRS.

Ļevs Regelsons nepārspīlē, sakot, ka tieši Aleksandrs Solžeņicins pavēra durvis šausminošajai patiesībai par staļiniskajām represijām, kuras līdz tam slēpa padomju režīma uzturētā noklusēšanas siena. Padomju lēģeru sistēmu, kas kļuva par rakstnieka daiļrades tematisko asi, viņš bija iepazinis uz savas ādas. 1945. gadā ar ordeņiem apbalvotais artilērijas kapteinis Solžeņicins tika notiesāts uz astoņiem gadiem ieslodzījumā par slepenas informācijas izpaušanu un kontrrevolucionāru darbību, lai gan faktiski viņa vaina bija tikai neglaimojoši izteikumi par padomju diktatoru Staļinu kara cenzūras pārtvertās privātās vēstulēs. 1953. gadā atbrīvots un 1956. gadā reabilitēts, Aleksandrs Solžeņicins 1963. gadā publicēja stāstu "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē". Tas bija līdz tam nepieredzēti spilgtu liecinājums par staļinisko represīvo sistēmu "no iekšpuses". Pēc publikācijas autors sāka saņemt milzumu lasītāju vēstuļu ar lēģeru pieredzes izklāstiem - sāka veidoties plašā un šausminošā mozaīka, kas vēlāk tika sakausēta dokumentāli beletristiskajā lieldarbā "GULAGa arhipelāgs".

Publicēt "Arhipelāgu" kādā padomju izdevniecībā nebija cerību. Arvien vairāk tika ierobežotas Solžeņicina iespējas izdot arī daudz nekaitīgākus sacerējumus, bet 1965. gadā Valsts drošības komiteja konfiscēja daļu no rakstnieka arhīva. Staļina laiku grandiozā represīvā mašinērija bija demontēta, tomēr totalitārisms pastāvēja joprojām, un darbi, kas vēstīja par represijām, grāva pārāk daudz oficiāli uzturētu mītu un lika apšaubīt pašu padomju sistēmas leģitimitāti. Bet Solžeņicins nebija gatavs atteikties un pat ne īpaši slēpties - tā vietā viņš spēra vienu izaicinošu soli pēc otra. Viņa darbi sāka cirkulēt nelegālos izdevumos - t.s. "samizdatā", tad - parādījās publikācijas rietumos. Lūzuma punkts bija Solžeņicina vēstule Padomju rakstnieku savienības kongresam, kurā viņš precīzi raksturoja visiem zināmo, bet skaļi nepiesaukto kompartijas ideoloģisko un politisko kontroli pār rakstniecību. Kamēr dzimtenē pret Solžeņicinu izvērsa vajāšanas kampaņu, medījot viņa darbu manuskriptus un gānot viņu presē, rietumos rakstnieks kļuva par varoni. 1970. gadā piešķirtā Nobela prēmija literatūrā bija atzinības apliecinājums pirmām kārtām rakstnieka pilsoniskajai drosmei - literāro kvalitāšu ziņā noteikti bija spēcīgāki kandidāti. Kopš 1974. gada sākuma Padomju kompartijas Politbirojs drudžaini sprieda, kā atrisināt dumpīgā literāta problēmu, un galu galā lēmums tika pieņemts - atņemt padomju pilsonību un izraidīt no valsts. 1974. gada 12. februārī Aleksandru Solžeņicinu arestēja un nākamajā dienā ar lidmašīnu nogādāja Frankfurtē pie Mainas.

Finālcēlienu savā klātienes sadursmē ar padomju varu Aleksandrs Solžeņicins aprakstījis autobiogrāfiskajā vēstījumā "Badījās telēns ar ozolu": "Badījās telēns ar ozolu - var šķist, gluži bezjēdzīgs pasākums. Ozols stāv kā stāvējis. Bet - tā kā atpakaļ paliecies? Tā kā drusciņu padevies? Bet telēnam, skat, - piere vesela, un pat radziņi veseli. Nu - atpakaļ jau palēca, palēkās tagad kur citur."

2001. gada 11. februārī mūžībā aizgāja dzejnieks Aivars Neibarts.

Dzejnieks Aivars Neibarts ir astoņu dzejoļu krājumu autors, bet dzeja bērniem apkopota četros krājumos. Viņam piemita neierobežota fantāzija un paradoksāla domāšana. Ierosmes tēlainībai smelies galvenokārt dabā un pilsētas nomales ikdienas norisēs. Pasaules redzējums harmonisks un labsirdīgs, dažkārt ironisks. Dzejnieks paša vārdiem runājot rakstījis gan garļaužiem – pieaugušajiem, gan īsļaužiem jeb bērniem. Pirmā publikācija bija 1962. gadā žurnālā “Karogs”. Bet 1981. gada ziemā „Mikrofons 80” aptaujā  "Ziņģe par bailēm", kuras vārdu autors ir Aivars Neibarts, iegūst 3.vietu.

Dzīvē ērmīgi mīlīgs ar bereti galvā – bet pats sevi Aivars Neibarts dēvējis par poētu, kamēr, biežāk gan saukts par “Ņurbuli”. Kā raksta Egils Zirnis laikrakstā „Diena”: „Skaidrā nemaz par Ņurbuli nav iespējams labi uzrakstīt, lai gan leģenda vēsta, ka viņš dzejoļus rakstījis tikai skaidrā. Tā kā mūža pēdējās desmitgadēs tā īsti skaidrā neviens viņu neatceras redzējis, atliek tikai pieņemt, ka Ņurbulis dzejoļus rakstījis kādā paralēlajā pasaulē vai arī ka skaidrā nav bijuši tie, kas viņu šajās desmitgadēs redzēja.”

 Aivars Neibarts bija sava ceļa gājējs, kurš dzīvoja, dzejoja un baudīja tā, kā pats gribēja, pilnīgi ignorējot sabiedrības sociālās normas Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības un tās aktualitātēm. Viņš aktīvi iesaistījies Vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, piemēram, protestēdams pret Būtiņģes naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstas gumijas haizivs zālītē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības un rokās apzinīgi turēja transparentu “Peldēties aizliegts!”

Pats Ņurbulis dzeršanu sauca par trimpelēšanu, tā esot par iedvesmas avotu. "Ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties. Ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds makantiņ pastulbs," teicis Ņurbulis. 

Starp citu, Aivara Neibarta zinātāji un draugi saka, ka katram, kurš ar Ņurbuli sadzēris kaut vienu reizi, pielipusi vai nu viņa intonācija vai vārdi, kuri bija paša Ņurbuļa radīti.

Literatūrzinātnieks kādā intervijā saka, ka Ņurbuļa runā un rakstībā ieskanas svešādu un dīvaini konstruēti vārdi, viņš to nesauc par parastu žargonu, bet par tādu kā neibartisko dialektu “Mītēties” nozīmē “dzīvot”, “paust” – “runāt”, “šamais”, “šamējais” – “viņš”, “ļaužs” – “cilvēks”, “tūdaliņi” – “miliči”,”zaķīšu pirtiņa” – “atskurbtuve”, “trimpelēt” – “dzert” (šņabi), “krievnieki” – “krievi”, “aizvīkšīties” – “aiziet”, “duji” – “divi”.

Aivara Neibarta dzīve aprāvās 2001. gada 11. februāra vakarā, kad dzejnieka sievai Sarmītei zvanījuši kaimiņi, sakot, ka no dzīvokļa plūst dūmi. Pusdeviņos izsaukti ugunsdzēsēji, bet, kad dzejnieka sieva ieradusies, bijis jau par vēlu, Neibarts esot bijis jau miris.

Kaut pats dzejnieks deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, viņš bija arī izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izkaisa dzimtās Liepājas Rožu laukumā. 2001.gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja.

Bet Jaunā Rīgas teātra monoizrāde “Dieviņš pillā”, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa, joprojām piesaista plašas publikas uzmanību.

1840. gada 10. februāris ir diena, kad Lielbritānijas karaliene Viktorija salaulājas ar savu brālēnu, princi Albertu. Karaliene Viktorija ir viena no diženākajām Lielbritānijas valdniecēm, viņas valdīšanas laiks bija tik spilgts, ka visu laikmetu mēdz dēvēt viņas vārdā.

Viktorija jaunībā bija dzīvespriecīga un mākslinieciski apdāvināta meitene, kura troni mantoja pēc sava tēvoča – karaļa Viljama IV – nāves. Tikmēr Alberts bija Saksijas, Koburgas un Gotas princis, kura tēvs Leopolds bija uzdomājis dēlu savest kopā ar topošo Anglijas karalieni.

Viktorija ar Albertu, savu brālēnu, pirmo reizi esot satikušies gadu pirms Viktorija kāpa tronī. Pirmajā tikšanās reizē Alberts uz jauno, vēl tikai 17 gadu veco Viktoriju neesot atstājis nekādu iespaidu, un viņa esot pat diezgan skarbi izteikusies par princi. Vēstulē viņa tēvam Leopoldam diezgan nozākājusi princi, sakot, ka Albertam visticamāk esot kāda vēdera kaite, bet pašu laulības ideju saukusi par pretīgu. Tikmēr Albertas māsīcu atzinis par vienkārši lāga meiteni. Un jāteic, ka Viktoriju arī nevarēju uzskatīt par izcilu daiļavu. Un vēl jāatgādina, ka tas bija brīdī, kad topošajai karalienei bija knapi 17 gadu un, sak’, ko no jauna skuķa var gribēt, ko tāda no mīlestības jēdz...

Ja pirmā tikšanās izgāzās, tad viss mainījās trīs gadus vēlāk, kad Viktorija bija mainījusi stingro nostāju pret laulībām, abi tikās vēlreiz un Viktorija uz Albertu skatījās jau pavisam citādi. Savā dienasgrāmatā viņa aprakstījusi, cik izsmalcināta āriene ir Albertam, skaista figūra, plati pleci un jau nākamajā dienā VIktorija uzaicināja uz privātu pieņemšanu brālēnu, princi Albertu, un pati viņu bildināja. Jāteic, ka romantikas bildināšanas stāstā ir tik, cik melns aiz naga, tas bijis ne vairāk formāls –Viktorija vienkārši esot pajautājusi, vai Alberts varētu izrādīt viņai tik lielu cieņu un sagādāt tik daudz laimes, apprecot karalieni. Alberts uz šo formālo jautājumu atbildējis apstiprinoši.

Tas notika 1839. gada 10. Oktobrī un jau 1840. gada 10. februārī notika laulību ceremonija. Kāzas vēlāk tika dēvētas par 19.gadsimta galvenajām kāzām, jo karaliene Viktorija pilnīgi mainīja līdz šim ierasto līgavas izskatu.  Pirms Viktorijas līgavām nebija baltas kleitas, tikmēr karaliene Viktorija bija pirmā līgava, kura pie altāra devās sniegbaltā kleitā ar miršu vainagu galvā un izrādās, ka arī par plīvuru pasaule var pateikties tieši karalienei Viktorijai.

Karaliene bija pasūtījusi gleznotājam Džordžam Heiteram gleznu no laulību ceremonijas brīža, un šī kāzu bilde izsūtīta uz teju vai visām pasaules valstīm, un pateicoties tai līgavas baltā kleita, plīvurs ar miršu vainagu sāka savu uzvaras gājienu visa pasaulē. Lai arī sākotnēji šķita, ka tās bija smalkas aprēķina laulības, rezultātā tā kļuva par ilgu un laimīgu savienību, kurā pasaulē nāca deviņi bērni.

Viktorija bija izvilkusi laimīgo lozi. Pēc pirmās kāzu nakts savā dienasgrāmatā viņa esot rakstījusi šādus vārdus: “Nekad, nekad man nav bijis tāda vakara. Mans dārgais, dārgais, dārgais Alberts, viņa lielā mīlestība un pieķeršanās man devusi debesu mīlestības un laimes sajūtu, kuru nekad iepriekš necerēju izjust. Viņš mani apskāva un mēs viens otru skūpstījām vēl un vēl. Viņa skaistums, saldums un maigums, es varu būt pateicīga par tādu vīru. Tā bija vislaimīgākā diena manā dzīvē.”

9. februāris uzskatāms par volejbola dzimšanas dienu, jo tieši ša dienā 1895. gadā amerikānis, sporta skolotājs Viljams Morgans, izklaidējot savus audzēkņus, izgudro volejbolu, kuru sākotnēji viņš dēvē par "mintoneti".

Lai arī par volejbola rašanās dienu tiek uzskatīts tieši 9. februāris, tomēr  patiesībā pirmie aizmetņi šai spēlei meklējami krietni senāk. Raugi, hronikās 240 gadus pirms mūsu ēras pieminēta romiešu leģionāru spēle, kuras laikā viņi meta viens otram bumbu, sitot to ar dūrēm. Līdzīgu spēli ir spēlējuši arī senie grieķi. Arī Japānā vairāk nekā pirms trīs simtiem gadu esot spēlēts savs „volejbols”.

Taču par mūsdienu volejbola izgudrotāju uzskata ASV Masačūsetas štata Holiokas pilsētas Jauno Kristiešu asociācijas koledžas fizkultūras skolotāju Viljamu Džordžu Morganu, kurš 1895.gada 9. februārī, lai izklaidētu savus skolēnus, sporta zālē izlika tenisa tīklu, citā versijā minēts, ka tas bijis badmintona tīkls, bet vēl kādā, ka viņš izmantojis parastu zvejnieku tīklu. Katrā ziņā Morgans tīklu izlicis 197 cm augstumā, kas ir mazliet augstāk nekā cilvēka vidējais augums, bet viņa audzēkņi sākuši vienkārši mētāt pāri tīklam bumbu.

Sākotnēji dalībnieku skaits laukumā nebija ierobežots. Redzot kādu interesi un jautrību skolēnos izraisīja šī aktivitāte, Morgans turpat uzreiz noformulēja pirmos noteikumus paša izdomātai spēlei, kuru viņš sākotnēji nosauca „mintoneta”. Galvenais bija nepieļaut pretinieku komandai nogremdēt bumbu savā laukuma pusē. Morgana radītajai spēlei tādi elementi, kā gremde vai bloks nepastāvēja, tā ka spēle bija domāta brīvā laika pavadīšanai, nevis sportiskā azarta uzkurināšanai.

Gadu vēlāk Morgans savu izgudrojumu demonstrēja koledžu konferencē Sprinfildā. Jaunā spēle visiem iepatikās, un pēc profesora Alfrēda Halsteda priekšlikuma tā ieguva nosaukumu „volejbols”. 1897.gadā ASV tika publicēti pirmie volejbola noteikumi, bet 1900.gadā tika izgatavota pirmā, tikai šai spēlei izmantojamā speciālā bumba. 20.gadsimta sākumā „lidojošās bumbas” spēli sāka spēlēt Kanādā, Japānā, Kubā, Filipīnās, Birmā, Indijā un Meksikā. Pirmā pasaules kara laikā volejbols izplatījās arī Eiropas valstīs.

Jau 1924.gada Olimpiskajās spēlēs Parīzē notika volejbola spēļu paraugdemonstrējumi un ASV volejbola federācija ierosināja šo sporta veidu iekļaut Olimpiādes oficiālajā programmā. Taču tikai 1947.gadā Parīzē, sākotnēji piedaloties 11 valstu pārstāvjiem no Beļģijas, Brazīlijas, nu jau bijušās Čehoslovākijas, Ēģiptes, Francijas, Nīderlandes, Ungārijas, Itālijas, Urugvajas, ASV un Dienvidslāvijas, tika dibināta Starptautisko Volejbola federācija (FIVB) un apstiprināti pirmie starptautiskie volejbola noteikumi.

1957.gadā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) sesijā Bulgārijā volejbols tika atzīts par olimpisko sporta veidu. 1964.gadā Tokijas Olimpiskajās spēlēs tika organizēts pirmais olimpiskais volejbola turnīrs, kurā par pirmajiem olimpiskajiem čempioniem kļuva bijušās PSPS vīriešu un Japānas sieviešu izlases. Vēlāk par olimpiskajiem čempioniem arī ir bijušas Japānas, Polijas, ASV, Brazīlijas un Nīderlandes vīriešu izlases, kā arī Japānas, Ķīnas, un Kubas sieviešu izlases.