No 1949. līdz 1989. gadam pastāvējusī Vācijas Demokrātiskā Republika, iespējams, bija valsts drošības dienesta visstingrāk kontrolētā sabiedrība, kāda jebkad pastāvējusi. Šo kontroli īstenoja pirmām kārtām 1950. gada 8. februārī dibinātā Valsts Drošības ministrija jeb Stasi.

1949. gada 8. oktobrī Vācijas austrumos – Padomju okupācijas zonā – varu pārņēmusī Vācijas Sociālistiskās vienotības partija pasludināja Vācijas Demokrātiskās Republikas nodibināšanu. Šī totalitāri komunistiskā valsts būvēja atbilstošu varas sistēmu, un par tās stūrakmeni kļuva Valsts Drošības ministrija – Ministerium für Staatssicherheit jeb, saīsināti, Stasi, kas tika izveidota 1950. gada 8. februārī.

Par Stasi paraugu, skolotāju un ciešāko sadarbības partneri kļuva Padomju Savienības Valsts Drošības dienests – bēdīgi slavenā Valsts Drošības komiteja; dēvēta arī tās vēsturiskajā nosaukumā – par Čeku. Kopš 1957. gada Stasi vadīja Ērihs Mīlke – vācu kompartijas veterāns ar Staļina Čekas rūdījumu. Visā četrdesmit gadus ilgajā Stasi pastāvēšanas laikā abas represīvās organizācijas apmainījās ar pieredzi, kopīgi veica slepenās operācijas Rietumos; ne vien Stasi centrālajā aparātā, bet arī reģionālajās nodaļās pastāvīgi uzturējās VDK emisāri. Viens no šādiem rezidējošajiem bija arī toreizējais VDK majors Vladimirs Putins, kurš no 1985. līdz 1990. gadam darbojās Drēzdenē, oficiāli gan skaitīdamies VDR un PSRS Draudzības nama direktors.

Dažā ziņā Stasi pat pārspēja savus padomju līdzbiedrus. Lielā mērā to noteica situācija: ja pēckara Padomju Savienībai bija maz robežu ar rietumvalstīm, un vairumu padomju pilsoņu no Brīvās pasaules šķīra ne vien robežas, bet arī valodas barjera, tad Austrumvācijai līdzās bija Rietumvācija, bet pašā Austrumvācijas viducī vēl arī Rietumberlīne, kur dzīvoja tā pati vācu nācija, tikai citā sociālajā un politiskajā sistēmā. Attiecīgi austrumvācieti nācās pieskatīt krietni centīgāk nekā vidusmēra padomju pilsoni. No otras puses Stasi bija lielas priekšrocības, īstenojot spiegošanu un diversiju operācijas Rietumvācijā un citur rietumos. Dienesta darbinieku skaits pastāvīgi auga, pirms Berlīnes mūra krišanas pārsniedzot 91 000 štata darbinieku un 174 000 regulāru ārštata informatoru, kas atbilst 2,5% no darbaspējīgajiem Austrumvācijas iedzīvotājiem. Neregulāro ziņotāju skaitu lēš vismaz uz pusmiljonu, lai gan ir pieņēmumi, ka tas visā organizācijas pastāvēšanas laikā varējis būt pat līdz 2 miljoniem, kas nozīmētu, ka katrs astotais austrumvācietis kaut reizi ziņojis par kādu savu līdzpilsoni. Zīmīgs ir stāsts, ar kuru 2014. gadā publiskā lekcijā dalījās Hoenšēnfeldes Stasi cietuma muzeja direktors Huberts Knābe.

Kā jauns rietumvācietis viņš apmeties Rietumberlīnē, apmeklējis Austrumvāciju un kontaktējies ar disidentiem. Drīz viņam iznācis iepazīties arī ar Stasi virsnieku. Knābe izteicies, ka viņš jau nu gan atpazīšot aģentu, ja tādu viņam piesūtīšot. Uz to drošībnieks mierīgi atbildējis: „Mēs nevienu nesūtīsim. Mēs atradīsim vajadzīgos cilvēkus starp jūsu draugiem.” Kā vēlāk atklājis Knābe, divi no viņa tuvākajiem draugiem tiešām ziņojuši Stasi.

Stasi kontā ir ne vien austrumvāciešu izsekošana un iebiedēšana, bet arī plaša darbība ārzemēs, kuru organizēja Ēriha Mīlkes labā roka, Izlūkošanas direkcijas vadītājs Markuss Volfs. Stasi trenēja un apmācīja drošībniekus Kubā, Sīrijā, Dienvidjemenā, Etiopijā, Angolā un citās padomju orientācijas valstīs. Rietumvācijā Stasi sniedza atbalstu ne vien radikāli kreisajiem teroristiem, bet arī neonacistiem, veicinot situācijas destabilizāciju un demokrātijas diskreditēšanu. Viņu spiegošanas tīkli periodiski tika klāt pat Federatīvās republikas kanclera birojam. Austrumvācijas drošības dienesta darbības kopaina, kas atklājās pēc padomju sistēmas sabrukuma, ļauj pieņemt, ka Austrumvācija bijusi valsts drošības dienesta viskontrolētākā sabiedrība pasaules vēsturē.

Māstrihtas līgums, kuru divpadsmit Eiropas Ekonomiskās Apvienības valstis parakstīja 1992. gada 7. februārī, lika pamatus līdz tam Eiropā nebijušai valstu kopībai – Eiropas Savienībai ar tās vienoto valūtu, pilsonību, ekonomiku, koordinēto ārpolitiku, aizsardzību un tiesībsargāšanas sistēmu.

Māstrihta ir sena pilsēta pašos Nīderlandes dienvidaustrumos, kur tās teritorija šaurā joslā iespiedusies starp Beļģiju un Vāciju. Sava izvietojuma dēļ pilsēta allaž bijusi ar starptautisku raksturu, un, iespējams, tieši tas pagājušā gadsimta 90. gadu ieskaņā lika to izvēlēties par vietu, kur parakstīt Eiropas integrācijai izšķirošu vienošanos. 1992. gada 7. februārī divpadsmit Eiropas Ekonomiskās Apvienības valstu galvas – seši prezidenti un seši monarhi – parakstīja Māstrihtas līgumu jeb, oficiālajā nosaukumā, Līgumu par Eiropas Savienību.

Māstrihtas līguma struktūras pamatā ir tā dēvētie Trīs pīlāri. Līdz tam Eiropa kopīgi lielāko tiesu nodarbojās ar vienu no šiem trim: savienības vienotās ekonomikas normēšanas un vadības jautājumiem. Uz šo pīlāru attiecināmi tādi jau agrākos līgumos fiksēti principi kā savienības vienotā pilsonība, savienības organizatoriskie aspekti, vienotā ekonomiskā un vienotā fiskālā telpa. Šo principu nodrošināšanai dalībvalstis vienojās deleģēt daļu savu suverēno funkciju Eiropas Savienības centrālajām institūcijām. Protams, ka šāda teju bezprecedenta pieeja daudziem joprojām šķiet nepieņemama, un visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāvīgi aktuāla ir politiskā retorika par „Briseles birokrātijas diktātu”. Šīs emocijas, populistu prasmīgi uzkurinātas un, konjunktūras politiķiem ar tām neuzmanīgi koķetējot, noveda pie šobrīd notiekošā Lielbritānijas izstāšanās procesa no Eiropas Savienības.

Māstrihta aizsāka vēl vienu apvienotajai Eiropai ļoti būtisku procesu –vienotās valūtas eiro ieviešanu. Lai nodrošinātu eiro stabilitāti, tika izstrādāti tā dēvētie Māstrihtas kritēriji – valstīm izpildāmie noteikumi inflācijas, budžeta deficīta, valsts aizņēmumu apjoma un ilgtermiņa aizņēmumu likmju un valūtas kursa ziņā. 1999. gadā eiro ieviešanas procesu uzsāka vienpadsmit savienības dalībvalstis; Grieķija inflācijas rādītāju dēļ kādu brīdi iekavēja, savukārt Lielbritānija, Dānija un Zviedrija izlēma palikt ārpus Eirozonas. Kā zināms, šobrīd eiro kā savu valūtu lieto astoņpadsmit Eiropas Savienības valstis, no kurām septiņas pievienojušās savienībai un eirozonai tās paplašināšanās procesā. Var piebilst, ka Māstrihtas kritērijus, saskaņā ar 2014. gada datiem, ievēro vairs tikai sešas no Eirozonas dalībvalstīm, tai skaitā trīs Baltijas valstis.

Kas attiecas uz pārējiem diviem piesauktajiem pīlāriem, no kuriem viens apzīmē vienotu ārējo un drošības politiku, bet otrs – policijas un citu tiesībsargājošo iestāžu darbības koordinēšanu, tad šeit atsevišķu dalībvalstu politiskās nostādnes joprojām ir dominējošās, jo šiem pīlāriem trūkst tās diezgan objektīvi izsveramās ekonomiskās nepieciešamības, kāda piemīt Pirmā pīlāra problemātikai. Eiropas Savienības valstu aizsardzības politikas koordināciju pamatā nodrošina to lielākās daļas dalība NATO, kuru dublēt šķiet nelietderīgi. Kas attiecas uz ārpolitiku, tad vienotas nostājas veidošanu bremzē gan valstu dažādais svars pasaules politikā, gan būtiskas interešu atšķirības, kas vēl jo vairāk pieaugušas pēc daudzu jaunu valstu pievienošanās savienībai kopš Māstrihtas pagājušajā ceturtdaļgadsimtā. Un vispār – pa šiem 25 gadiem Eiropā un pasaulē daudz kas mainījies, un tas vienotības entuziasms, kurš nepārprotami jūtams Māstrihtas līguma burtā un garā, šķiet krietni noplacis.

1934. gada 6. februārī profašistiskās un citas antidemokrātiskās organizācijas sarīkoja masu nekārtības pie Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – Parīzē. Policija atklāja uguni, bija upuri. Francijas demokrātiskā iekārta gan tobrīd palika neskarta, tomēr šo notikumu sekas valsts politikā bija ilglaicīgas.

 

1922. gada oktobrī Benito Musolīni vadītā itāliešu Nacionālā fašistu partija sarīkoja savu „Maršu uz Romu”. Apmēram 30 000 melnajos kreklos tērpto partijas aktīvistu ieņēma stratēģiski svarīgus objektus visā valstī un pārpludināja galvaspilsētas ielas, tā piedabūjot karali Viktoru Emanuelu III nodot varu fašistu rokās. Fašistiskā Itālija kļuva par iedvesmojošu piemēru līdzīgām kustībām citur Eiropā, kas sevišķi uzplauka uz trīsdesmito gadu sākumā pasauli pārņēmušās ekonomiskās krīzes fona. 1933. gadā Vācijā pie varas nāca nacisti ar Ādolfu Hitleru priekšgalā. 1934. gada sākumā šķita pienākusi Francijas kārta.

Trešajā Francijas Republikā kopš 1932. gada pie varas bija tā dēvētais „Kreiso kartelis” – liberālo un mēreni sociālistisko spēku apvienība, kurai gan nebija stabila parlamentārā vairākuma. Valdības šūpoja arī regulāri skandāli, un viens tāds – t.s. Staviska lieta – uzpeldēja 1933. gada decembrī. Aleksandrs Staviskis, paziņu lokā dēvēts par „Daiļo Sašu”, bija finanšu darbonis, kuram izdevās izkrāpt lielas summas par vekseļiem bez seguma, no kuriem dažus bija žirējuši arī valdības ministri. Staviskis tika atrasts miris; pašnāvības versijai daudzi neticēja, jo „Daiļais Saša” bija visai daudz zinājis par premjera Kamila Šotāna valdības ķēķi. Šotāns atkāpās, viņa vietu ieņēma kolēģis no kreisi centriskās Radikālās partijas Eduārs Daladjē, bet Staviska lieta kļuva par aktivizējošu motīvu Francijas fašistiskās ievirzes organizācijām. Arī tāpēc, ka Staviskis bija naturalizējies Ukrainas ebrejs, savukārt Šotāns nekad nebija slēpis savu piederību brīvmūrnieku jeb masonu kustībai, tātad fašistu skatījumā abi lieliski atbilda grēkāžu lomai. Notika vandālisma akti un vardarbīgi uzbrukumi, bet Parīzes prefekts Žans Šiaps, kurš atklāti simpatizēja šiem spēkiem, kavējās rīkoties. Premjers Daladjē atstādināja Šiapu, un tas kļuva par signālu rīcībai.

1934. gada 6. februārī profašistiskie aktīvisti sāka pulcēties Parīzes priekšpilsētās un virzīties uz Nacionālās Asamblejas ēku Konkordijas laukumā. Gājiena mugurkaulu veidoja organizācija „Franciskā darbība”. Policija bloķēja tiltu pāri Sēnai un to arī noturēja, lai gan uz likuma sargiem tika mests ar visu iedomājamo. Tad pūlī pavīdēja ieroči, un policisti atklāja uguni, nošaujot 16 un ievainojot apmēram 2000. Tikmēr no dienvidu puses Nacionālajai Asamblejai pietuvojas organizācijas „Liesmu krusts” dalībnieku ierindas. Šo „fronti” noturēt kārtības sargiem būtu daudz grūtāk, taču „Liesmu krusta” aktīvisti bija noskaņoti mierīgāk. „Liesmkrustieši” nemēģināja ielauzties parlamenta ēkā, bet tikai kādu laiku stāvēja ciešās ierindās, demonstrēdami savu apņēmību.

6. februāra krīzes tūlītējais rezultāts bija Daladjē valdības atkāpšanās – pirmā Francijas Trešās republikas valdības demisija, kuras iemesls bija masu protesti. Pie varas nāca mēreni konservatīvais Gastona Dumerga kabinets.

Daudzu uzskatā 1934. gada 6. februāris ir brīdis, kad Francijā „fašisms neizgāja cauri”. Tomēr daudz vēsturnieki uzsver, ka akcijas sarīkojušās antidemokrātiskās organizācijas Francijā nekad nav bijušas tik nopietns politisks spēks, lai sagrābtu un noturētu varu. Tās nebija vienotas nedz ideoloģijas, nedz politisko mērķu un taktikas ziņā. Tomēr 6. februāra krīzei bija tālejošas sekas Francijas politikā, kas vērtējamas lielākoties negatīvi. Pirmkārt, daudzi labējie politiķi, antidemokrātisko spēku demonstrācijas iedvesmoti, nosvērās profašistiskās pozīcijās. Otrkārt, šī krīze mudināja kreisi centriskos un mēreni kreisos saliedēties ar franču komunistiem, kuri, savukārt, atradās tieša Staļina režīma kontrolē, un tas uz vairākām palielināja Kremļa ietekmi Francijas politikā.

Pirms 100 gadiem, 1919. gada 5. februārī, četras tābrīža Holivudas kinozvaigznes – Mērija Pikforde, Čārlzs Čaplins, Duglass Fērbenkss un Deivids Vords Grifits – nodibināja paši savu kinostudiju "United Artists". Šīs studijas kontā ir vairāki arī mūsdienās atpazīti 20. gadsimta kinodarbi.

Amerikāņu kinematogrāfs bija vēl gluži nesen dzimis, tas vēl bija mēms un melnbalts, tomēr tā aizkulisēs jau risinājās arī vēlāk aktuālais cīkstiņš - studijas un producenti tiecās turēt kinozvaigznes īsākā finansiālā un radošā pavadā, kam ekrāna mākslinieki, protams, pretojās. 1919. gadā izaicinājumu kinoindustrijas magnātiem meta četras Holivudas megazvaigznes- kinodīva Mērija Pikforde, leģendārais komiķis Čārlzs Čaplins, tā dēvēto "špagas un apmetņa filmu" varonis Daglass Fērbenks un vairāku mēmā kino grāvēju režisors Deivids Vords Grifits. Kopā ar juristu Viljams Gibss Makadū viņi dibināja paši savu kinostudiju "United Artists", kas tika reģistrēta 1919. gada 5. februārī. Kinostudijas Metro Pictures vadītājs Ričards Roulends, uzzinājis par mākslinieku ieceri, esot izteicies, ka nu gan pacienti sataisījušies paši vadīt trakonamu.

Sākotnējā iecere - katram dibinātājam producēt piecas filmas gadā - izrādījās neīstenojama. Studija sāka piesaistīt jaunus partnerus un neatkarīgos producentus, starp kuriem bija tādi spoži vārdi kā Aleksandrs Korda, Semjuels Goldvins, Deivids Selzniks un Volts Disnejs. Tomēr pamazām darbība apsīka, ap 1950. gadu United Artists pastāvēja vairs tikai vārda pēc, un nākamajā desmitgadē atlikušie īpašnieki Pikforde un Čaplins pieņēma producentu Ārtura Krima un Roberta Bendžamina piedāvājumu kompāniju atpirkt. Nonākusi abu bijušo juristu rokās, kinostudija piedzīvoja savas darbības apogeju. 1961. gadā filma "Vestsaidas stāsts" - Leonarda Bernstaina mūzikla kinoversija - nopelnīja veselus desmit "Oskarus". Sekoja panākumi ar Stenlija Krāmera filmām, Serdžio Leones tā dēvētajiem "spageti vesterniem", Ričarda Lestera režisētajām filmām ar "Bītlu" piedalīšanos, Bleika Edvardsa "Rozā panteras" sēriju, un, protams, studijas visu laiku izcilāko atradumu - filmām par britu izlūkdienesta aģentu Džeimsu Bondu.

1967. gadā, United Artists esot panākumu zenītā, Krims un Bendžamins pārdeva studijas kontrolpaketi apdrošināšanas gigantam Transamerica. Viņi gan turpināja vadīt studiju, un 70. gados ar to sadarbojās tādas ekrāna zvaigznes kā Vudijs Alens, Roberts Oltmens, Silvestrs Stallone un Milošs Formans, tomēr nesaskaņas ar īpašniekiem lika abiem vadītājiem 1978. gadā aiziet. Sekoja komerciāla izgāšanās ar vesternu "Debesu vārti" 1980. gadā, pagarš īpašnieku maiņas process un apvienošanās ar Metro-Goldwyn-Meyer. Studija turpināja iepriekšējā desmitgadē sekmīgi uzsāktās sērijas - par Rozā panteru, Džeimsu Bondu un Rokiju, bet kādreizējais panākumu gars tā arī nav atgriezies, un pēdējos gados dzirdamas runas, ka United Artists dienas esot skaitītas.

Attēlā: "United Artists" dibinātāji Duglass Fērbenkss, Mērija Pikforde, Čārlzs Čaplins un Deivids Vords Grifits 1919.gadā.

Otrā pasaules kara Antihitleriskās koalīcijas nozīmīgāko valstu – Lielbritānijas, Savienoto Valstu un Padomju Savienības – līderu tikšanās Jaltā, kas sākās 1945. gada 4. februārī, iezīmēja pēckara Eiropas robežas un ietekmes sfēru sadalījumu. Šo ģeopolitisko izkārtojumu reizēm mēdz dēvēt par Jaltas kārtību.

Februāris arī subtropos nav diez cik silts mēnesis, un acīmredzot izņēmums nebija arī 1945. gada februāra sākums Krimas pussalas dienvidu piekrastē. Katrā ziņā trīs impozanti personāži, kuri pozēja fotogrāfiem, ērti iekārtojušies krēslos Livādijas pils dārzā Jaltas pievārtē, bija tērpušies virsdrēbēs. Britu premjerministra Vinstona Čērčila vilnas mēteļa stingrais audums negribēja īsti glīti pielāgoties sēdētāja druknā auguma aprisēm. Ko tādu nekādi nevarēja sacīt par eleganto melno apmetni, kuru virs pelēkzilā uzvalka valkāja Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Krietna drēbnieka adatu varēja jaust arī padomju kompartijas ģenerālsekretāra Josifa Staļina tēraudkrāsas šinelī ar maršala uzplečiem. Šie trīs vīri dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara beigām bija ieradušies kādreizējā Krievijas caru rezidencē pie Melnās jūras, lai izspriestu, ko Eiropai nesīs drīzumā gaidāmais miers.

Jaltas konference no 1945. gada 4. līdz 11. februārim, bija otrā amerikāņu, britu un padomju vadītāju tikšanās Otrā pasaules kara laikā. Pirmā bija notikusi Teherānā 1943. gada beigās, un kopš tā laika pasaules kara frontēs daudz kas bija mainījies. Pāris dienas pirms Jaltas konferences sākuma maršala Žukova tanki bija sasnieguši Oderas upi un nieka 70 kilometri tos šķīra no Berlīnes. Nav brīnums, ka Staļins Livādijā uzvedās ne vien kā namatēvs, bet arī kā spēlētājs ar stiprākajiem trumpjiem. Paradoksāli, bet prezidents Rūzvelts joprojām loloja zināmas ilūzijas par to, ka padomju diktators atturēsies brutāli sagrābt Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas Austrumeropā, ja vien Rietumi viņu neprovocēs, runājot no spēka pozīcijām. Droši vien Rūzvelta ilūzijas baroja ne vien naivums, bet arī liela vēlme iesaistīt Padomju Savienību karā pret Japānu un tā aiztaupīt daudzus tūkstošus savu līdzpilsoņu dzīvību. Britu premjers Vinstons Čērčils gan lieliski saprata, ka Staļins sev nokamps tik daudz no Eiropas, cik spēs, un ar labu atpakaļ nedos neko.

Britiem principiāli svarīgi bija pēc kara atjaunot Polijas suverenitāti, kuru aizstāvot, viņi 1939. gadā bija pieteikuši karu Vācijai. Tomēr, protams, Polijai nebija cerību atgūt savas pirmskara robežas, respektīvi – austrumu apgabalus, kurus Staļina režīms bija pievācis Molotova-Ribentropa pakta rezultātā. Bet padomju diktators pat uzstāja, lai poļiem šie zaudējumi tiktu kompensēti uz sakautās Vācijas rēķina, pievienojot plašas teritorijas rietumos. Sabiedrotie atzina padomju izveidoto Polijas pagaidu valdību, apmierinoties ar Staļina solījumu pēc kara sarīkot Polijā brīvas vēlēšanas. Lieki piebilst, ka šis solījums izkūpēja gaisā, gluži tāpat kā citi padomju diktatora solījumi par nejaukšanos Sarkanās armijas kontrolēto valstu iekšējās lietās. Kas attiecās uz atlikušo Vācijas daļu, tika panākta vienošanās, ka to, un tāpat galvaspilsētu Berlīni sadalīs četrās okupācijas zonās. Līdz tam bija plānotas trīs zonas, taču briti un amerikāņi norādīja, ka viena zona pienāktos arī Francijai. Staļins neiebilda, ja vien šī pārdale nenotika uz Padomju zonas rēķina.

Baltijas valstu liktenis Jaltas oficiālajās sarunās vispār netika pieminēts – tas bija izlemts jau agrāk, un Staļins dzelžaini uzturēja versiju par Baltijas tautu brīvprātīgu iekļaušanos brālīgajā padomju saimē. Tā brīža pasaulē nebija spēka, kas varētu piespiest padomju diktatoru mainīt savu nostāju, līdz ar to arī rietumniekiem šķita lieki šo jautājumu pieminēt. Baltiešiem par laimi, atbalstu Savienoto Valstu politikas augstākajā līmenī neguva Valsts departamentā tolaik cirkulējušais viedoklis, ka Baltija būtu atzīstama par padomju teritoriju arī de iure.

1946. gada 3. februāris bija diena, kad tagadējā Uzvaras laukumā notika pēdējā publiskā pakāršana Rīgā.

Vieta, kur šobrīd slejas strīdīgais Uzvaras piemineklis, vieta, kur 9. maijā  valsē Otrā pasaules kara uzvaras svinētāji, izrādās, ka ir arī pēdējā zināmā publiskā nāvessoda izpildes vieta Latvijā. Bet agrāk tā bija purvainu pļavu vieta, kas labiekārtota vien 1910. gadā, kad, atzīmēja divsimt gadu kopš Latvijas nonākšanas cariskās Krievijas pakļautībā. Tāpēc parks tika saukts Pētera I vārdā. Bet par Uzvaras parku tas kļuva pēc Pirmā pasaules kara, par godu Latvijas armijas uzvarai pār bermontiešiem, jo tieši Pārdaugavā aizritēja sīvākās cīņas. 

Starpkaru periodā Uzvaras parkā notika Latvijas armijas parādes, bet 1938. gadā tur notika dziesmu svētki. 30. gadu beigās bija plāns šajā vietā veidot iespaidīgu stadionu ar  25 000 vietām, laukumu parādēm un masu pasākumiem, velodromu, kā arī sporta halli ar 10 000 vietām un 60 metrus augstu torni ar svētnīcu tautas varoņu piemiņai. Grandiozo būvdarbu vajadzībām pat bijuši savākti ziedojumi aptuveni trīs miljonu latu apmērā. Bet Padomju Savienības okupācija un Otrais pasaules karš ieceres apturēja, tikmēr parka nosaukums tā arī palika – Uzvaras parks. Tas starp citu bija gana ērts arī jaunajai okupācijas varas politikai un propagandai.

Un tieši Uzvaras parks 1946. gada 3. februārī tika  izvēlēts par publisku vietu, kur nāvessodu izpildīt septiņām augsta ranga vācu armijas amatpersonām – viens no tiem bija SS obergrupenfīrers un SS un policijas vadītājs Frīdrihs Jekelns, kuru apsūdzēja aptuveni 150 000 līdz 450 000 ebreju masveida iznīcināšanas organizēšanā. Nāvessods pakarot piespriests arī ģenerālleitnantam Zigfrīdam Rufam, pulkvedim Aleksandram Bekingam, ģenerālmajoram Frīdriham Verteram, ģenerālmajoram Broņislavam Pavelam, ģenerālim Hansam Kiperam, ģenerālim Dižonam fon Montetonam un ģenerālim Volfgangam fon Ditfurtam.

Tiesa bija noklausījusies katra apsūdzētā sīku liecību, ap 40 liecinieku liecības, un tiesu medicīniskās ekspertīzes, tā analizēja dokumentus, kas bija sakopoti lietas 18 sējumos, noklausījās valsts prokurora un advokātu runas, apsūdzēto pēdējos vārdus un deva savu spriedumu. Klātesošie esot uzņēmuši spriedumu ar jūsmīgiem aplausiem un skaļiem saucieniem. Kā vēsta notikumu aculiecinieki, tad „visi padomju Baltijas darbaļaudis esot apsveikuši kara tribunāla spriedumu kā vienīgo iespējamo un taisnīgo soda mēru fašistiskaiem ļaundariem”.

Uz nāvessoda izpildi esot  bija jāierodas visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem. Izvēles nebija. Tā esot bijusi brīvdiena, cilvēki ar vilcieniem vai kājām no skolām un darba devās turp, lai noraudzītos notiekošajā.

Un tā 1946. gada 3. februārī parkā pie jau uzslietām karātavām piebraukušas četras atvērta tipa kravas mašīnas ar tajos sēdošiem vāciešiem, viņiem apliktas cilpas ap kaklu un pulksten 15 izpildīts nāvessods, mašīnām aizbraucot. Baumo gan, ka viens no ģenerāļiem vēl pirms soda izpildes sajucis prātā un tā, kā tādu pakārt nedrīkstēja, viņa vietā aizvests cits notiesātais. Aculiecinieki pēcāk stāstījuši, ka sodīto līķu tur karājušies vēl trīs dienas, dažiem norauti zābaki, vēl kādam bikses.

Un tikai 6. februārī visu pakārto mirstīgās atliekas sadedzinātas lokomotīves kurtuvē tagadējā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja teritorijā, kas ikdienā izmantota, lai apsildītu dzelzceļnieku mājiņas.

2000. gada 2. februāris ir diena, kad pieciem Indijā apcietinātajiem Latvijas lidotājiem Kalkutas tiesas tiesnesis piespriež mūža ieslodzījumu, apvainojot tos ieroču kontrabandas nogādāšanā nemierniekiem Rietumbengālijas štatā.

Viss sākās 1995. gadā, kad Indijā aizturēja piecus Latvijas lidotājus un vienu Lielbritānijas pilsoni, lidmašīnas „An 26” apkalpes locekļus apsūdzēja nelegālu ieroču nomešanā Rietumbengālijā, Purulijā. Lidaparātu toreiz pārtvēra Indijas kaujas lidmašīnas un piespieda nolaisties Mumbajā, kas gan tai laikā saucās Bombeja. Kad lidmašīna ar apkalpes locekļiem – bortinženieri Igoru Timmermani, eskadriļas komandieri Aleksandru Kļičinu, stūrmani  Igoru Moskvitinu, otro pilotu Oļegu Gaidašu, kravas operatoru Jevgeņiju  Antimenko un britu pilsoni Pīteru Blīču nosēdās Mumbajā, uz borta atrada ieročus.

Sodu, neraugoties uz lidotāju apgalvojumiem, ka viņi neko nav zinājuši,  piesprieda ļoti bargu – tas bija mūža ieslodzījums. Tiesa, lēmumu gaidīt nācās vairākus gadus. Lieki piebilst, ka Indijas cietumā lidotājiem neklājās viegli, bieži tika piekauti, nebrīvē viņi arī pieteica bada streiku. Lai arī Latvija izmeklēšanas laikā, kas ilga vairāk nekā četrus gadus, sniedza visu nepieciešamo palīdzību un daļēji atviegloja ekipāžas uzturēšanos cietumā, tomēr lidotāji cerībā, ka kaimiņzemei uz Indiju ir lielāka ietekme, nolēma aicināt palīgā Krieviju. Rezultātā cietumā ieslodzītie lidotāji pieņēma Krievijas pilsonību, cerot ka kaimiņvalsts nāks palīgā un atpestīs no ieslodzījuma.

Un tad pienāca 2000. gada 2. februāris, kad piecus gadus pēc notikušā Kalkutas tiesa lidotājiem piesprieda mūža ieslodzījumu par ieroču kontrobandu un vēl virkni citiem pantiem, pēc kuriem lidotājus atzina par vainīgiem. No nāvessoda lidmašīnas apkalpe izspruka, pateicoties tam, ka netika atzīti par vainīgiem kara veicināšanā Indijas teritorijā.

Tā paša gada jūlijā, uzklausot plašo sabiedrības aprindu prasību, pateicoties diplomātu un citu valstsvīru pūlēm, kā arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina oficiālajam lūgumam, Indijas prezidents Kočerils Ramans Narajanans pieņēma lēmumu apžēlot lidotājus no mūža ieslodzījuma.

Lidotājus atbrīvoja un viņi atgriezās Latvijā — lai arī kā Krievijas pilsoņi ar uzturēšanās atļaujām. Tikmēr britu pilsonis palika apcietinājumā un kā pats teica, tas notika tikai tāpēc, ka bijis Lielbritānijas pilsonis. Viņš mēģināja uzmanību pievērst, solot pieteikt bada streiku ar cerību, ka divu nedēļu laikā tiks atbrīvots. Rakstiskā paziņojumā viņš teicis šādus vārdus: „Ja Lielbritānijas varas institūcijas nenodrošinās manu atbrīvošanu divās nedēļās, es noteikti sākšu badastreiku.”

 Blīčs ieslodzījumā Indijā pavadīja astoņus gadus, tāpēc, ka Indijas varas iestādes atteicās viņu izdot, jo viņš bija viens no ieroču nomešanas operācijas plānotājiem un saistīts ar galveno apsūdzētu dāni Nilsu Holku, kuru līdz tam nebija izdevies nogādāt tiesas priekšā. Galu galā Blīčs tika atbrīvots četrus gadus pēc sprieduma nolasīšanas, 2004.gada februārī, kad pēc daudzkārtējiem Lielbritānijas lūgumiem viņu apžēloja Indijas prezidents.

Oksfordas angļu valodas vārdnīca ir, domājams, joprojām autoritatīvākais angļu valodas leksikogrāfijas avots. Vārdnīca Oksfordas universitātes apgādā sāka iznākt 1884. gada 1. februārī.

1884. gada 1. februārī britu grāmatnīcās parādījās jauns izdevums. Tituls vēstīja: „Jaunā angļu valodas vēsturisko principu vārdnīca; balstīta pamatā Filoloģijas biedrības savāktajos materiālos. 1. burtnīca”. Tā savu dzīvi sāka šobrīd pilnīgākais un akadēmiski korektākais angļu valodas vārdu krājuma atspoguļojums – Oksfordas angļu valodas vārdnīca.

Vārdnīcu jau kopš pirmsākumiem izdod Oksfordas Universitātes apgāds, tomēr universitāte nav izdevuma tapšanas iniciators. Doma par esošo angļu vārdnīcu nepilnīgumu un jaunas, daudz nopietnāk sagatavotas vārdnīcas nepieciešamību radās Londonas Filoloģijas biedrības locekļiem Ričardam Čeneviksam Trenčam, Herbertam Kolridžam un Frederikam Fērnivelam. Jau 1857. gadā viņi nodibināja „Nereģistrēto vārdu komiteju” ar mērķi meklēt un apkopot vārdnīcās neiekļuvušo angļu leksikas daļu. Tādi bija daudzi vecvārdi, personvārdi, dialektu vārdi – un nebūt ne tikai tautas mutē glabātie, bet arī rakstītajā literatūrā sastopamie. Darbā tika iesaistīt brīvprātīgie, kuri lasīja grāmatas, izrakstīja citātus un sūtīja redakcijai. Tomēr darbs nebūt neritēja tik raiti, kā sākumā bija cerēts. Daļa brīvprātīgo līdzstrādnieku ar laiku atmeta darbam ar roku, citi nomira, un viņu vākums nekad nesasniedza redaktorus. Pie tam sākotnēji korespondenti pievērsa uzmanību tieši reti lietotiem un citādā ziņā neparastiem vārdiem, bet pietrūka citātu ar visparastāko vārdu lietojumu visparastākajās situācijās. 1860. gadā no tuberkulozes 31 gada vecumā mira pirmais izdevuma redaktors Herberts Kolridžs. Darbu turpināja Frederiks Fērnivels, taču viņam pietrūka šim uzdevumam nepieciešamās pacietības. Galu galā par redaktoru kļuva Džeimss Marrijs, kuram tad arī bija lemts novest darbu līdz drukas mašīnai. Oksfordas Universitātes apgāds izrādījās vispiemērotākais izdevējs, jo tam bija ne vien izdevējdarbības, bet arī akadēmiskie resursi.

Kad 1879. gadā – apmēram divdesmit gadus pēc darba uzsākšanas – redaktori vienojās ar izdevēju, viņi plānoja pabeigt izdevumu apmēram desmit gados. Tā bija pilnīgi nereāla prognoze – pēdējā vārdnīcas burtnīca iznāca 1929. gadā. Pa to laiku angļu valodā šis tas jau bija mainījies, un tūdaļ arī bija jāsāk gatavot papildsējumi, kuru izdošanu pabeidza 1933. gadā. Tātad, no ieceres rašanās līdz tās īstenošanai pagāja  75 gadi. Vēl pēc nepilna ceturtdaļgadsimta – 1957. gadā – sāka gatavot otro Oksfordas angļu valodas vārdnīcas izdevumu, kuru pabeidza pēc 29 gadiem. Pa šo laiku jau atkal bija mainījusies ne vien angļu valoda, bet arī vārdnīcu sastādīšanas principi. Tā, piemēram, kopš pagājušā gadsimta 60. gadu vidus vārdnīcā iekļauti arī daži visā pasaulē zināmi angļu vārdi, kuru līdz tam tur nebija aiz piedienīguma apsvērumiem.

Šobrīd Oksfordas angļu valodas vārdnīcas plašākā versija ir atrodama tīmeklī. Kā apgalvo mājas lapa, tajā ietverti vairāk nekā 600 000 vārdu un apmēram 3 miljoni ilustratīvu citātu. Līdz ar tīmekļa versijas publiskošanu 2000. gadā sākās arī darbs pie trešās vārdnīcas redakcijas, un ir paredzēts, ka tas noslēgsies 2037. gadā. Šo procesu Oksfordas angļu valodas vārdnīcas galvenā redaktora amatā vada Maikls Proffits, kurš visu savu darba mūžu – vairāk nekā 30 gadus – veltījis vārdnīcas projektam.

Krievu dramaturga Antona Čehova luga „Trīs māsas” ir viena no viņa izcilā un savdabīgā talanta virsotnēm. It kā vienmuļā, ikdienišķā dzīves plūdumā lūzt personāžu likteņi, uzliesmo un dziest cerības un ideāli. Savu pasaules pirmizrādi „Trīs māsas” piedzīvoja Maskavas Dailes teātrī Vladimira Ņemiroviča-Dančenko režijā 1901. gada 31. janvārī.

„Lai uz skatuves viss ir tikpat sarežģīti un, tajā pat laikā, tikpat vienkārši kā dzīvē. Cilvēki pusdieno, vienkārši pusdieno, un pa to laiku veidojas viņu laime vai sabrūk viņu dzīves.” Tā krievu rakstnieks Antons Čehovs kādā sarunā raksturojis savu dramaturga kredo.

1900. gadā, pēc tam, kad Maskavas Dailes teātrī ar panākumiem bija iestudētas Čehova lugas „Kaija” un „Tēvocis Vaņa”, teātris pasūtīja autoram jaunu lugu, un viņš sāka īstenot jau kādu laiku iepriekš iecerēto darbu – drāmu „Trīs māsas”. Darbs nācās visai smagi kā dramaturgam, tā teātrim. Trupa jau bija ķērusies pie mēģināšanas, kad Čehovs vēl turpinājis īsināt vienu personāžu replikas un papildināt – citu. Zīmīgi, ka pēc pāris mēģinājumu mēnešiem leģendārais režisors Konstantīns Staņislavskis juties izsmēlis savus spēkus, un stafeti pārņēmis viņa kolēģis Vladimirs Ņemirovičs-Dančenko. Staņislavskis gan nepameta iestudējuma komandu – viņš tēloja apakšpulkveža Veršiņina lomu. Vēl viena krievu teātra leģenda – Vsevolods Meijerholds – Dailes teātra izrādē debitēja barona Tuzenbaha lomā. Režisors Ņemirovičs-Dančenko vēlāk rakstīja: „Man šķita gandrīz neiespējami savākt visas šīs atsevišķo epizožu, katras personības domu, noskaņojumu, raksturojumu un izpausmju druskas līdz viengabalainam, harmoniskam veselumam, pie tam nenodarot pāri lugas skatuviskumam. Taču maz pamazām, atmetot vien nedaudzas detaļas, kopējais veselums sāka noskaidroties… Dzīve, kas parādīta izrādē, izlaista caur autora pasaules redzējumu, izjūtu, temperamentu. Tā ieguvusi īpašu nokrāsu, ko sauc par poēziju.” Savu pirmizrādi Maskavas Dailes teātrī Antona Čehova „Trīs māsas” piedzīvoja 1901. gada 31. janvārī.

Lugas pirmajā ainā Prozorovu namā vēl vēdī vieglas skumjas – tieši pirms gada mūžībā aizgājis ģimenes galva, ģenerālis, kurš savulaik pārcelts no Maskavas uz šo Krievijas provinces pilsētu un atvedis līdzi savus bērnus: dēlu Andreju un trīs māsas – Olgu, Mašu un Irinu. Andrejs ir zinošs, prot svešvalodas un sapņo par akadēmisku karjeru. Jaunākajai māsai Irinai ir veseli divi pielūdzēji – parupjais, bet aizrautīgais štāba kapteinis Soļonijs un inteliģentais poručiks Tuzenbahs. Vidējā māsa Maša gan apprecējusi nemīlamu vīru, taču mīlas jūtas mostas viņas un apakšpulkveža Veršiņina starpā. Veršiņins ir precējies, viņam ir divas mazas meitas, tomēr skatītājam gribas noticēt, ka arī šim pārim būs lemta laime. Un vēl – viņiem visiem ir viņu māja, jauka un viesmīlīga tā vilina pie sevis tos, kuriem pašiem dzīvē trūkst mājīga siltuma.

Lugas gaitā paiet pieci gadi, un mēs varam vērot, kā – bez neviena spēja sižeta pavērsiena – brūk šo cilvēku dzīves. Andrejs apprec meiteni, par kuru pēc pāris gadiem izsakās, ka viņa tam atgādinot sīku, aklu, kraupainu dzīvnieciņu. Viņš strādā nenozīmīgā ierēdņa amatā un pamazām slīgst azartspēļu atkarībā. Olga kļūst par ģimnāzijas direktori, un darbs ir vienīgais viņas dzīves saturs. Mašas un Veršiņina jūtas tā arī negūst piepildījumu. Pēdējā mirst Irinas cerība – līdz ar Tuzenbahu, kuru divkaujā nošauj Soļonijs. Tuzenbahs ir pametis dienestu, dodas strādāt uz citu pilsētu un aicina Irinu līdzi, taču pēdējā brīdī viņš ļauj sevi izprovocēt uz bezjēdzīgo dueli. Luga noslēdzas ar dramatisku jautājumu, kuru izsaka Olga: „Liekas, vēl mazdrusciņ, un mēs arī zināsim, kāpēc mēs dzīvojam, kāpēc ciešam… Ja varētu zināt, ja varētu to zināt!”

1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera zvērestu nodeva jaunievēlētais valdības galva – Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku partijas līderis Ādolfs Hitlers. Cita starpā viņš solīja pēc termiņa beigām aiziet no varas likumā paredzētajā kārtībā

"Vācijas ļaudis! Dodiet mums četrus gadus, un es jums zvēru, ka tikpat droši, kā es šodien uzņemos šo amatu, tad es to atstāšu. Jo esmu to uzņēmies ne kādu labumu dēļ, ne algas dēļ, bet tikai un vienīgi jūsu dēļ!" Tā no Vācijas Reihstāga tribīnes 1933. gada 30. janvārī deklarēja nupat savu zvērestu nodevušais kanclers Ādolfs Hitlers. Vienā ziņā viņam tiešām varēja ticēt - pa četriem gadiem viņš un viņa vadītā nacistu partija spēja pārvērst Vāciju teju līdz nepazīšanai, kaut retais sākumā varēja iedomāties, kādas būs šīs pārvērtības. Tomēr Hitlera vērienu varēja apjaust ikviens, kurš bija sekojis viņa darbībai iepriekšējos gados, viņa kāpienam uz Vācijas varas virsotni.

Nacionālsociālistu partijas līderis Ādolfs Hitlers un Vācijas prezidents, feldmaršals un 1. pasaules kara cīņu varonis Pauls fon Hindenburgs (abi - attēlā 1933. gada martā) pirmo reizi sastapās 1931. gada vasarā, kad Hitlera vadītā Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija strauji guva popularitāti. Vācieši bija noguruši no globālās krīzes radītajām ekonomikas grūtībām un daļēji vīlušies demokrātiskajās institūcijās. Nacionālsociālisti ekspluatēja viņu pāridarījuma izjūtu par Versaļas miera līgumu, kuru Vācijai bija uzspieduši 1. pasaules kara uzvarētāji, pauda, ka pie vācu darbarūķu nelaimēm vainojami žīdu baņķieri un lielkapitālisti, un biedējot ar boļševismu, par tā aģentiem dēvējot visus kreisos - kā komunistus, tā sociāldemokrātus. Un nevar jau teikt, ka Hitlers pūta vācu "mazajam cilvēkam" acīs vienus dūmus bez uguns - Versaļas līgums tiešām bija netaisns, un vācu komunisti tiešām sadarbojās ar Staļina režīmu.

Pēc pirmās tikšanās ar Hitleru Hindenburgs izteicās, ka šim jefreitoram neuzticētu pat pasta ministriju - pašu nenozīmīgāko Vācijas valdībā. Tomēr prezidenta vēlēšanās 1932. gada pavasarī Hitlers ieguva vairāk nekā trešdaļu balsu un palika otrais aiz Hindenburga. Vēl liktenīgāk bija tas, ka tai pašā laikā notikušajās 6. Reihstāga vēlēšanās parlamentā izveidojās tā dēvētais "negatīvais vairākums": citādi krasi naidīgie nacionālsociālisti un komunisti bija vienoti savā Veimāras republikas demokrātisko vērtību noliegumā. Tāds Reihstāgs nebija spējīgs izveidot stabilu valdību, un neko šai ziņā nemainīja arī atkārtotās vēlēšanas 1932. gada novembrī. Tikmēr varas virsotnē sākās personisku ambīciju caurstrāvota cīņa starp vācu politikas "pelēko kardinālu" ģenerāli Kurtu fon Šleiheru un valdības vadītāju Franci fon Pāpenu. Pats Šleihers 1932. gada vasarā iebīdīja Pāpenu amatā. Tobrīd neņēma nopietni nedz draugi, nedz ienaidnieki, jo cerēja pats kļūt par faktisko valdības galvu. Bet fon Pāpens izrādījās daudz prasmīgāks politiķis, nekā bija domāts, un galu galā sāka stumt savu bijušo patronu pie malas. Abi sāncenši izspēlēja viens pret otru Hitlera kārti, un šīs intrigu spēles rezultātā 1933. gada janvāra beigās tapa "Nacionālās saliedētības" kabinets ar Hitleru kā kancleru un vēl diviem nacistu ministriem. Pārējie ministri bija no salīdzinoši nenozīmīgām partijām vai bezpartejiski. Fon Pāpens kļuva par vicekancleru un cerēja šai kabinetā spēlēt līdzīgu lomu, kā tā, kuru viņa vadītajā valdībā savulaik bija mēģinājis spēlēt fon Šleihers. Arī Pāpens acīmredzami nemācījās no citu kļūdām.