Šī diena vēsturē

1904. gada 17. janvārī Maskavas Dailes teātrī pasaules pirmizrādi piedzīvoja krievu dramaturga Antona Čehova pēdējā luga „Ķiršu dārzs” – vēstījums par 19. gs. Krieviju, kurai neizbēgami jāiet bojā, nespējot pielāgoties jaunā laikmeta prasībām.

Krievu valodā, mainoties vārda uzsvaram, mēdz mainīties arī vārda nozīme. Tā Antona Čehova lugas „Ķiršu dārzs” nosaukums precīzi tulkots atpakaļ krievu valodā skanētu „Ви́шневый сад”, taču krieviski to izrunā kā „Вишнёвый сад”, kas latviski drīzāk būtu tulkojams kā  „Ķirškoku dārzs”. „„Ķiršu dārzs” – tas ir lietišķs, komerciāls dārzs, kas nes peļņu. Tāds dārzs vajadzīgs arī šajos laikos. Bet „Ķirškoku dārzs” peļņu nenes, tas sevī, savā ziedošajā baltumā glabā zudušās muižnieku dzīves poēziju. Tāds dārzs aug un zied priekam, izlutinātu estētu acu baudai. Žēl to iznīcināt, bet nākas, jo valsts ekonomiskās attīstības process to prasa.” Tā šo nosaukumā ietverto smalko nozīmes niansi, par kuras atradumu pats Čehovs sajūsminājies, atšifrē krievu teātra korifejs Konstantīns Staņislavskis. Viņa iestudējumā Maskavas Dailes teātrī „Ķiršu dārzs” piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi 1904. gada 17. janvārī.

Luga ir Antona Čehova pēdējais skatuves darbs, un pirmizrāde notiek pusgadu pirms viņa nāves un nepilnu gadu pirms 1905. gada revolūcijas sākuma. Aizejošo, jaunajam laikmetam pielāgoties nespējīgo Krievijas sociālo realitāti dramaturgs ietvēris ziedošā dārza tēlā, bet briestošo pārmaiņu neizbēgamība viņam izskan vien kā attāli cirvja klaudzini lugas finālā. Lugas darbība risinās kādā Krievijas provinces muižā, kurā ieradusies tās īpašniece Ļubova Raņevska. Kundze pastāvīgi mitinās Parīzē, taču lauku īpašums, kur pagājusi bērnība un jaunības dienas, vairs nedod dzīvei nepieciešamos līdzekļus, un to nākas pārdot. Visi skumst par bojāejai nolemto ķiršu dārzu, taču nevienam nav konkrēta plāna un gatavības to glābt. Galu galā īpašumu nopērk jaunbagātnieks Lopahins – kādreizējo dzimtcilvēku atvase –, kuram šī ir personiska un arī šķiriska uzvara. Spilgta kā nevienā citā Čehova lugā te ir viņam raksturīgā darbība it kā bez kāpinājuma un replikas it kā bez dialoga – tā varoņu savstarpējo attiecību zīmējums veidojas izplūdis un aptuvens, bet jo spilgtāk iezīmējas viņu attiecības ar simbolisko Ķiršu dārzu.

Antons Čehovs savu „Ķiršu dārzu” nodēvējis par komēdiju, un tas var šķist paradoksāli. Šo paradoksu nesen pieminēja literatūrzinātniece Līvija Volkova sarunā par Rūdolfu Blaumani raidījumā „Šīs dienas acīm”.  Arī latviešu dramaturģijā ir savs „Ķiršu dārzs” – tā ir Blaumaņa „Indrānu” ošu gatve. Taču ja Indrānu tēvam nav lemts ilgi pārdzīvot savus mirušos kokus, tad Čehova varone Raņevska, pārdevusi Ķiršu dārzu, rezignēta atgriežas Parīzē izlietot par darījumu iegūto summu. Vienīgais, kam luga noslēdzas traģiski, galu galā ir tikai izciršanai nolemtais dārzs. Un, kā ir teicis britu drāmas kritiķis Ēriks Bentlijs, traģēdija no komēdijas atšķiras ar to, ka pirmā pievēršas dzīvības un nāves jautājumiem, bet otrā noņemas tikai ar naudu.

Aromātisks vīns un reibinošā uzvaras garša – tas bija kokteilis, kas 1878. gada 16. janvārī iedvesmojas krievu dragūnu eskadronu uzbrukt veselai turku armijas divīzijai un atņemt tai Plovdivas pilsētu Bulgārijā, tā paglābjot to no izpostīšanas.

Plovdiva ir pilsēta Bulgārijas centrālajā daļā, uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas Sofijas. 14. gadsimta vidū pilsēta padevās Osmaņu turku armijai un palika turku varā nākamos piecus gadsimtus, līdz 1878. gada 16. janvārī to straujā uzbrukumā ieņēma krievu armija.

Turku kundzības laikā Plovdiva uzplauka. Pilsēta atradās nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā, samērā tuvu Osmaņu impērijas galvaspilsētai Konstantinopolei, bagātas provinces centrā. Te attīstījās amati, notika tirgi, 19. gadsimtā šeit sāka veidoties moderna tekstilrūpniecība un banku bizness. Kad bulgāru atbrīvošanās cīņa pret turkiem 1877. gadā izraisīja Krievu - turku karu, Plovdiva bija lielākā Bulgārijas pilsēta. 1877. gada decembrī krievu armija ieņēma Sofiju, bet 1878. gada janvārī, pēc pusgadu ilgušām kaujām, salauza turku pretestību pie Šipkas pārejas. Turki, iepriekšējo neveiksmju stipri demoralizēti, atkāpās uz austrumiem. Plovdiva bija pēdējais nozīmīgākais atbalsta punkts ceļā uz Konstantinopoli, tomēr turku virspavēlnieks Osmans Pašā necerēja pilsētu ilgi noturēt. Garnizonam bija dota pavēle segt galveno spēku atkāpšanos un pēc tam Plovdivu nodedzināt. Tomēr, par laimi plovdiviešiem, šo pavēli garnizons un tā komandieris Suleimans Pašā tā arī neizpildīja - turku plānus izjauca pēkšņs un, domājams, iepriekš neplānots krievu dragūnu kavalērijas uzbrukums.

Plovdiva bija labi nocietināta, un turku divīzija, kura to aizstāvēja, kaut arī nepilnā sastāvā, piederēja pie labākajām Osmaņu armijā. Uzbrūkošā krievu karaspēka komandieris ģenerālis Josifs Gurko, sastapis spēcīgu pretestību, nolēma pilsētu apiet, sagraujot turku flangus un viņus ielencot. 15. janvāra vakarā pie ģenerāļa ar ziņojumu ieradās dragūnu eskadrona komandieris, kapteinis Konstantīns Burago. Brašais kapteinis ziņoja, ka viņa vīri šķērsojuši Maricas upi, ieņēmuši pozīciju un gatavi rītdienas uzbrukumam.

"Gaidu turpmākās pavēles!" beigās vēl noskaldīja kapteinis.

"Lieliski! Nu tad - ieņemiet Plovdivu!" ar smaidu teica ģenerālis. Tas, saprotams, bija joks. Viens dragūnu eskadrons nekādi nevarēja mēroties spēkiem ar veselu ienaidnieka divīziju - tā būtu pašnāvība. Ģenerālis Gurko, šādi jokodams, rēķinājās ar kapteiņa veselo saprātu, taču viņš nebija apsvēris viņa tā brīža dvēseles stāvokli. Gaisā jau vēdīja tuvās spožās uzvaras priekšnojautas, reibinādamas dragūnus vairāk nekā aromātiskais bulgāru vīns. Bet arī vīns bija, un jo sevišķi tajā vakarā pie Plovdivas.

Janvārī arī Bulgārijas centrālajos rajonos temperatūra nereti ir zemāka par nulli. Tā tas bija arī tovakar, un kapteinis Burago, baidīdamies, ka dienas laikā krietni svīdušie eskadrona zirgi varētu apaukstēties, lika lietā senu kavalēristu paņēmienu - viņš pavēlēja padzirdīt lopiņus ar vīnu. Protams, stiprinājās arī paši dragūni, arī kapteinis nepalika bešā. Tā nu, uzklausījis ģenerāļa nenopietni domāto pavēli, Burago auļoja uz eskadrona nometni un komandēja: "Seglos!" Jau pēc kādas pusstundas ap simtu iereibušu krievu dragūnu iereibušu zirgu mugurā brāzās pa Plovdivas ielām, savu nelielo skaitu kompensēdami ar troksni un ātrumu. Nabaga turkiem viņi droši vien šķita kā elles sūtītu šaitanu pulks, un Suleimana pašā karavīri panikā pameta pilsētu. Pārsteigtā ģenerāļa Gurko štābā pienāca kapteiņa Burago ziņojums, ka Plovdiva ieņemta un dragūni nepacietīgi gaida papildspēkus. Ģenerāļa joks savienojumā ar sarkanvīnu bija izrādījies veiksme gan pilsētai, kuru paglāba no nodedzināšanas, gan kapteinim Burago, kurš nopelnīja Jura krustu, plovdiviešu mūžīgu pateicību un vietu pasaules vēstures anālēs.

1885. gada 15. janvāris pasaules vēsturē iegājis ar to, ka amerikāņu fotogrāfs Vilsons Bentlijs uzņem pirmās sniegpārsliņu fotogrāfijas.

Ar aci ir grūti saskatīt, kāda ir sniegpārsla, ja nu vienīgi palaimējas un atsevišķa pārsla uzkrīt uz tumša apģērba, kur to var labāk saskatīt. Tādēļ arī pirmie cilvēku sniegpārslu zīmējumi no vērojumiem ar aci ne vienmēr bija reālistiski. Piemēram, 15. gadsimtā zviedru bīskaps Olavs Magnuss attēloja dažādas sniegpārslu formas – gan tādas, kā apraksta mūsdienu zinātnieki, gan neesošas, piemēram, mēnestiņu un kliņģerīšu formā. Lielākas iespējas mazo brīnumu formas aplūkot radās 17. gadsimtā, kad tika izgudrots mikroskops.

Amerikānis Vilsons Bentlijs par sniegpārsliņām sāka interesēties piecpadsmit gadu vecumā, kad viņam dzimšanas dienā uzdāvināja mikroskopu. Aizgrābts ar sniegpārsliņu ledus kristālu skaistumu, viņš mēģināja to fiksēt, tomēr sniegs kusa pārāk ātri. Tad Bentlijs nolēma mikroskopam pievienot fotokameru. Pirmo veiksmīgo sniegpārsliņas fotogrāfiju Vilsonam Bentlijam izdevās uzņemt 19 gadu vecumā. Tas notika 1885. gada 15. janvārī. Viņam pašam pirmajam pasaulē sanāca nofotografēt sniegpārslas mikroskopa palielinājumā, tādējādi pirmo reizi uzskatāmi demonstrēt sniegpārslu kristāliņu skaistumu un daudzveidību. Šo fotografēšanas veidu sauc par fotomikrogrāfiju.

Kā fonu amerikānis izmantoja melnu samtu un, protams, fotografēšana notika ārā. Bentlija izstrādātā sniegpārslu fotografēšanas tehnoloģija lielā mērā nav mainījusies arī mūsdienās, turklāt viņa uzņemtie foto bija tik kvalitatīvi, ka tos izdevās pārspēt vien pēc simt gadiem.

Kopumā Bentlijs nofotografēja vairāk nekā piecus tūkstošus sniegpārslu. Savas aizraušanās dēļ viņu iesauca par Sniegpārsliņu Bentliju. Pusi no šiem uzņēmumiem viņš 1931. gadā izdeva atsevišķā albumā, tajā pat gadā fotogrāfs aizgāja viņsaulē. Un šo pasauli viņš pameta ar domu, katra sniegpārsla ir atšķirīga un tādējādi pasaulē neeksistē divas vienādas pārslas.

Bentlija muzejā Vermontā glabājas aptuveni divi tūkstoši viņa fotogrāfiju. 2010. gadā Ņujorkas izsoļu nams izlika Bentlija uzņemtās sniegpārsliņu fotogrāfijas pārdošanai, un desmit no tiem tūkstošiem fotogrāfiju, kurus Bentlijs uzņēmis ar fotoaparāta un mikroskopa palīdzību, pārdoti izsolē par sākuma cenu 4800 ASV dolāri. Pārdošanai toreiz bija izstādīti arī citi Bentlija darbi, tostarp, ziemas ainavas.

Starp citu, katrs no mums bērnībā ir pamēģinājis izgriezt sniegpārsliņas no papīra un visbiežāk tās ir ar četriem, astoņiem vai sešpadsmit stariem, bet izrādās, ka dabā tādu nav. Tas, ka sniegpārslām ir seši stari, skaidrs bija jau sen – pirmā rakstiskā liecība par to ir 135. gadu pirms mūsu ēras. Salīdzinot dažādas sniegpārsliņu formas, var ievērot, ka tās tiecas uzzīmēt vienu un to pašu attēlu – sešskaldņu kristālisko formu, ko mineroloģijā sauc par heksagonālo formu.

1972. gada 14. janvāris bija diena, kad Dānijas monarhijas grožus no sava tēva karaļa Frederika IX viņam aizejot mūžībā, pārņēma viņa vecākā meita, karaliene Margrēte II.

Margrēte II, precīzāk Margrēte Aleksandrīna Torhildrīne Ingrīda, piedzima 1940. gada 16. aprīlī, kā vecākā no karaļa Frederika IX un karalienes Ingrīdas trim meitām. Nākamā karaliene izglītību vispirms ieguvusi privātskolā Kopenhāgenā, tad gadu pavadījusi meiteņu internātskolā Anglijā, vēlāk studējusi aizvēsturisko arheoloģiju Kembridžā, pēcāk politoloģiju Orhūsas universitātē. Izglītības līkloči karalieni izveduši cauri Sorbonnai un Londonas ekonomikas skolai.

Topošā karaliene apprecējās 1967.gadā ar franču diplomātu Anrī de Labordu de Monpezā. Pēc gada piedzima pirmais dēls Frederiks, bet vēl pēc gada otrs dēls, kuru topošais karaļpāris nosauca par Joahimu. Neilgi pēc tam, kad karalis Frederiks IX 1971./ 72. gadu mijā teica savu Jaungada uzrunu tautai, viņš saslima. Un pavisam drīz aizgāja viņsaulē un tā Margrēte 1972. gada 14. janvārī 31 gada vecumā kāpa tronī, kļūstot par karalieni.

Pēc kronēšanas viņas vīrs Anrī de Labordu de Monpezā kļuva par princi Henriku. Margrētes un Henrika dēli Frederiks un Joahims tolaik bija attiecīgi četrus un trīs gadus veci.

Pirmajā uzrunā cilvēkiem karaliene Margrēte II teica: “Mans mīļais tēvs, mūsu karalis, ir miris. Uzdevums, kuru mans tēvs bija veicis gandrīz 25 gadus, tagad gulstas uz maniem pleciem. Es lūdzu Dievu, lai viņš man sniegtu palīdzību un spēku smagā mantojuma nēsāšanai. Lai uzticība, kas tika piešķirta manam tēvam, tiek piešķirta arī man.”

Karaliene valdīšanas laikā ieguvusi milzu popularitāti un tautā viņu mīļi dēvē par Margrietiņu. Margrētes II popularitāti ir vairojis viņas mākslinieciskais talants un daudzu valodu prasme. Viņa piedalījusies daiļliteratūras tulkošanā, kā arī radījusi tērpus un scenogrāfiju daudzām lugām un televīzijas seriāliem Dānijā. Karaliene izceļas galvenokārt kā grafiķe un gleznotāja un ir ilustrējusi daudzas grāmatas, tostarp Džona Tolkīna "Gredzenu pavēlnieka" 2002.gada izdevumu.

Viņas pusabstraktās gleznas ir izstādītas muzejos un mākslas galerijās gan Dānijā, gan ārvalstīs. Karaliene pati noteic savu stilu un apģērbu izvēlas krāsainu un dažbrīd ekscentrisku. “The Guardian” savulaik viņu ierindojis starp 50 pasaulē labāk ģērbtajām dāmām virs piecdesmit gadu vecuma.

Ir arī kāds netikums – Margrēte ir pazīstama kā kaismīga smēķētāja. Lai gan karalienes zobi no smēķēšanas ir nodzeltējuši, pavalstnieki neuzskata šo viņas paradumu par netikumu un par citiem smēķētājiem mēdz teikt, ka viņi "smēķē kā karaliene Margrēte".

Diemžēl, 2018. gadā 83 gadu vecumā viņsaulē aizgāja karalienes Margrētes vīrs princis Henriks, tomēr pēc dzīvesbiedra aiziešanas, priekam vieta nav zudusi, jo karaliskā ģimene ir diezgan kuplā skaitā. Katram no karalienes abiem dēliem – kroņprincim Frederikam un princim Joahimam ir četri bērni, kas nozīmē, ka pa Dānijas karalienes Margrētas II valdītajiem īpašumiem un pļavām skraida bariņš prinču un princešu. Turklāt mūsdienu Dānijas monarhi laiku un līdzekļus netērē smalkai un aristokrātiskai dzīvei, karaliskie mazbērni mācās parastās skolās, bet pieaugušie dodas publiski iepirkties, ietur maltītes ārpus mājas vai brauc ar velosipēdu, tieši tāpat kā jebkurš Dānijas iedzīvotājs.

2004. gada 13. janvārī savā cietuma kamerā tika atrasts pakāries Lielbritānijas "slavenākais" sērijveida slepkava – Harolds Šipmens jeb "doktors Nāve", kurš 2000.gadā tika notiesāts par 15 savu pacientu sistemātisku nogalināšanu.

Harolds Frederiks Šipmens piedzima 1946. gada 14. janvārī Anglijā, Notingemā, kā otrais bērns trīs bērnu ģimenē. Vecāki bija strādnieki, tēvs braucis ar kravas mašīnu, bet pati ģimene bija dievbijīga. Haroldam pieaugot, viņš aizrāvās ar regbiju, bijis izcils spēlētājs dažādās jaunatnes līgās. Paralēli mācībām pamatskolā un ģimnāzijā Šipmens trenējies arī vieglatlētikā un bijis labs dažādu distanču skrējējs.

Šķiet, ka pavērsiens šī cilvēka dzīvē bija tad, kad viņam bija 17 gadu, jo no vēža mira viņa mamma, ar kuru dēlam bija cieša saikne un labas attiecības. Dēls esot bijis mammai klāt visu slimības laiku un pašā mūža izskaņā viņš, redzot mammas mocības, injicējis viņai sāpju mazinošus līdzekļus. Un, visticamāk, laikā, kad dēls aprūpēja mirstošo mammu, viņš pieņēma lēmumu kļūt par ārstu.

Viņš iestājās un studēja Līdsas medicīnas skolā, kur studiju gados  topošais ārsts apprecējās, un ģimenē piedzima četri bērni. Šipmens esot bijis ideāls vīrs un lielisks tēvs. Neilgu laiku pēc tam, kad Šipmens uzsāka savu ārsta karjeru, viņu pieķēra izrakstām narkotiskas iedarbības medikamentu  receptes savām vajadzībām. Viņam piesprieda soda naudu 600 mārciņu apmērā un nācās ārstēties no narkotiku atkarības klīnikā Jorkā.

Pēc soda izciešanas ģimene pārcēlās uz Haidu, un tur Šipmens uzsāka strādāt kā ģimenes ārsts, pamazām iekarojot pacientu vēlību, kļuva par sabiedrībā mīlētu ārstu un cilvēku. Viņš savulaik sniedza intervijas vietējam televīzijas kanālam par to, kā sabiedrība izturas pret garīgi slimiem cilvēkiem. Viss ritēja gludi un raiti līdz 1998. gada martam, kad kolēģi izteica bažas par  Šipmena pacientu augsto mirstību, jo īpaši bija bažas par to, ka mirst tieši vecāka gadagājuma sievietes. Policijā nepietiekamu pierādījumu dēļ lietu tā arī neuzsāka. Pēc šī notikuma izrādās Šipmens viņsaulē aizsūtījis vēl trīs cilvēku, līdz policijā vērsās taksometra vadītājs Džons Šovs, sakot, ka viņš tur ārstu aizdomās par 21 pacienta slepkavību.

Kā tieši taksometra šoferim tas ienāca prātā? Viņš esot nogādājis daudz vecāka gadagājuma pacientus slimnīcā, bet tieši Šipmena aprūpēti, viņi miruši. Pēdējais ārsta upuris bija Ketlīna Grundija, kuru atrada mirušu mājās 1998. gada 24. jūnijā, bet ārsts bija pēdējais, kurš pacienti redzējis. Miršanas apliecībā viņš bija ierakstījis, ka kundze mirusi no vecuma. Satraukumu pauda aizgājējas meita, advokāte, kura apšaubīja mamma testamentu, jo no tā bija izslēgti bērni, toties ārstam Šipmenam atstāti 386 tūkstoši mārciņu. Meita iesaistīja policiju, kas uzsāka izmeklēšanu un atklāja, ka mirušās sievietes organismā bijušas heroīna pēdas. Ārstu arestēja 1998. gada 7. septembrī un atklājās, ka viņš viltojis testamentu, bet tas šķiet ir mazākais, kas nāca gaismā izmeklēšanas laikā.

Oficiālā izmeklēšanas grupa vēlāk paziņoja, ka "doktors Nāve" 23 gadu laikā pavisam nogalinājis vismaz 215 savus pacientus. Izrādās, ka pacientus slepkavot viņš sācis jau karjeras sākumā, bet vēlāk tas notika arvien biežāk. Kā noskaidroja izmeklētāji, viņš pacientus esot slepkavojis sistemātiski, klusi un aukstasinīgi, nododot pacienta uzticības principus. Pats Šipmens savu vainu neatzina un rīcības motīvus tā arī neatklāja.

Ģimenes ārstam Šipmenam 2000.gada janvārī  piesprieda 15 mūža ieslodzījumus, bet 2004. gada 13. janvārī par dakteri Nāve saukto atrada pakārušos savā cietuma kamerā.

Šodien, 12. janvārī, noteikti varam atcerēties un izlasīt tādas pasakas, kā –“Pelnrušķīte”, “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte” vai “Īkstītis”, jo šodien dzimšanas diena ir šo pasaku radītājam Šarlam Pero.

Pasaku esamība nereti tiek uztvertu teju pašsaprotami. Šķiet, tās ir bijušas “mūžīgi mūžos”, to aizsākumi meklējami mutvārdu daiļradē un tamlīdzīgi.

Autors astoņām pasakām, no kurām lielākā daļa ir ārkārtīgi populāras, –“Pelnrušķīte”, “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte”, “Īkstītis”, “Zilbārdis”, “Apburtā princese”, “Fejas dāvanas”, “Rikē ar cekuliņu” – ir dzejnieks Šarls Pero. Viņš bija ietekmīga persona 17.gadsimta Francijas literatūrā, tiesa, viņš būdams arī Francijas akadēmiķis un zinātnisku rakstu autors, kautrējās bērnu pasakas izdot ar savu vārdu, tālab sākotnēji parakstījies  sava deviņpadsmit gadu vecā dēla vārdā. Raugi,  tolaik pasaku uzskatīja par “zemo žanru”, ko dēls, it kā gribēdams kļūt par karaļa brāļameitas sekretāru, pat veltīja princesei. Starp citu, 20.gadsimta laikā tieši šis veltījums radīja pat diskusijas par Pero pasaku autorību. Vēlāk Šarla Pero pasakas pārrakstīja brāļi Grimmi. Viņa pasaku motīvi izmantoti teātrī, opera un baletā, kā arī kino.

Šarlu Pero var uzskatīt par pasaku radītāju, jo viņš tolaik lika pamatus jaunam literāram žanram – pasakai.

Piedzima Šarls Pero Parīzē tiesneša Pjēra Pero ģimenē, un tas notika 1628. gada 12. janvārī. Patiesībā, tajā dienā pasaulē nāca gan Šarls, gan viņa dvīņubrālis Fransuā, kurš pēc dažiem mēnešiem nomira. Tā Šarls palika jaunākais bērns septiņu bērnu ģimenē. Topošā dzejnieka un rakstnieka ģimenei bija svarīgi, ka bērni iegūst labu izglītību, tāpēc zēnu astoņu gadu vecumā nosūtīja uz koledžu, kur Šarls bijis priekšzīmīgs izcilnieks. Tolaik skolēnus skolotāji bieži iepēra, bet Šarls nekad neesot dabūjis pērienu, kas apliecina, ka tiešām bijis izcils skolēns.

Sākotnēji Šarls Pero bija ceļā uz jurisprudenci un esot trīs gadus apguvis tiesību zinātnes, tiesa, pie privātskolotāja. Rezultātā viņš kļuva par juristu un uzsāka sadarbību ar savu brāli Pjeru, kurš tolaik bija Parīzes galvenais nodokļu savācējs. Pateicoties piederībai augstākajai Francijas ierēdniecībai, viņš varēja ietekmēt notikumus Francijas literāro aprindu vidū un kļuva par modernistu frakcijas līderi kaujās starp konservatoriem un modernistiem. Vēlāk, nodibinoties Literatūras un beletristikas nodaļai Zinātņu akadēmijā, Šarls tika iecelts par tās sekretāru un kalpoja karaļa Luija XIV finanšu ministra Kolbēra pakļautībā.

Izmantodams finanšu ministra atbalstu, Šarls palīdzēja savam otram brālim Klodam tikt pie garda kumosiņa, tieši viņš projektēja jauno Luvras spārnu, ko būvēja starp 1665. – 1680. gadu. Un izrādās, ka Šarls Pero, vēloties savienot literatūru ar arhitektūru, ieteicis karalim Luijam XIV Vversaļas dārzu labirintos izveidot 31 strūklaku, kur katra prezentētu vienu no Ezopa fabulām. Ūdens strūklas, kas šļācās no attēloto dzīvnieku mutēm, imitē sarunas starp tiem. Bet Šarls Pero tai laikā izstrādājis labirintu rokassgrāmatu, ko izdeva karaļa tipogrāfija 

Savukārt Šarla Pero literārā karjera sākās laikā, kad augstajā sabiedrībā parādījās pasaku mode. Pasaku klausīšanās tolaik bija kļuvusi par vienu no izplatītākajiem laicīgās sabiedrības vaļaspriekiem.

Pirmā valsts mēroga loterija Anglijā un viena no pirmajām Eiropā notika karalienes Elizabetes I laikā. Izloze sākās Londonā 1569. gada 11. janvārī.

Pirmās vēsturei zināmās liecības par loterijām saglabājušās no senās Ķīnas 2. gs. pirms mūsu ēras, kur jau tolaik piekopts arī šodien zināmais keno. Ap Kristus dzimšanas laiku Romas imperators Augusts ar loteriju vācis naudu Mūžīgās pilsētas pārbūvei. Līdz ar impērijas sabrukumu loterijas uz apmēram tūkstoš gadiem pazudušas no mūsu pasaules daļas dienaskārtības, lai atgrieztos jau viduslaiku izskaņā tā laika Eiropas aktīvākajos finanšu centros – Ziemeļitālijas un Nīderlandes pilsētās. Tālāk loteriju ideja pārceļoja uz kaimiņvalstīm – Franciju un Angliju, iegūstot jaunu vērienu, kad to kā valsts kases pildīšanas instrumentu izmēģināja karaļi. Pirmo loteriju Anglijā sarīkoja karaliene Elizabete I laikā, un tās izloze sākās Londonā 1569. gada  11. janvārī.

Loterijas idejas autors bija Elizabetes galvenais padomnieks un valsts kases pārraugs, sers Viljams Sesils. Anglijas karaļvalstij tolaik brieda konflikts ar vareno Spānijas impēriju, pie tam nolaistās ostas un pirātisms kavēja tirdzniecību ar kontinentu. Steidzīgi vajadzēja naudu karakuģu un piekrastes nocietinājumu būvei un aizsērējušo ostu atjaunošanai. Tad nu kā alternatīvu jaunu nodevu ieviešanai sers Sesils izdomāja loteriju, kuru karaliene izsludināja 1567. gada augustā.

Bija iecerēts pārdot 400 000 ložu par 10 šiliņiem gabalā. 10 šliņus vidusmēra anglis tolaik nopelnīja trīs nedēļās, tā ka loterija, saprotams, bija orientēta uz sabiedrības krējumu. Galvenās balvas vērtība bija 5000 mārciņu, kas līdzinās apmēram 100 000 mūslaiku naudā; tiesa, daļa no summas netiktu izsniegta skaidrā, bet gan galda sudrabā, gobelēnos un lina audumā. Bija vēl desmit mazākas balvas, savukārt visiem pārējiem tika solīts atmaksāt apmēram ceturto daļu no lozes vērtības. Vēl loterijas dalībniekiem piesolīja atbrīvošanu no aresta par salīdzinoši viegliem noziegumiem, kas gan, ka liecina avoti, varas kalpiem vēlāk piemirsās.

Ja viss notiktu, kā cerēts, pēc laimestu izsniegšanas kronim paliktu 100 000 mārciņu, taču pasākums faktiski izgāzās. Pavalstnieki neticēja valdīšanas godaprātam un nesteidzās pirkt lozes. Izlozes datumu vairakkārt pārcēla un galu galā daļu no lozēm „brīvprātīgi, piespiedu kārtā” piedabūja izpirkt pilsētu rātes un tirgoņu un amatnieku brālības. Saskaņā ar loterijas noteikumiem, galvenās balvas apmērs tika samazināts proporcionāli kopumā ieņemtajai summai un nokritās līdz 416 mārciņām 13 šiliņiem un 4 pensiem jeb divpadsmitajai daļai no sākotnēji solītā. Savukārt kroņa ieņēmumi bijuši vien apmēram 5000 mārciņu. Arī laimestu izsniegšana reizumis bijusi visai īpatnēja.

Piemēram, manufaktūras preču tirgotāju brālībai, kura nopirkusi vairāk nekā 100 lozes, tās laimests izsniegts bruņutērpu veidā, ar kuriem šie komersanti varējuši ja nu vienīgi izrotāt savas brālības telpas. Izlozes process ievilcies uz vairāk nekā četriem mēnešiem. To visu savā 2009. gadā iznākušajā grāmatā „Likteņa bukmeikeri: Kā loterijas mainījušas pasauli” apraksta britu rakstnieks un publicists Gerijs Hikss. Viņš piemin arī to, ka daudzi loterijas dalībnieki lozēs savu vārdu vietā rakstījuši pseidonīmus vai pat veselas epigrammas. Tā kāds krietns protestants Viljams Seintlegers no Kenterberijas sevi apzīmējis ar rīmi: „Uz Dievu cerībā, un uz pāvestu pirdienā.” Savukārt viņa vārdabrālis Viljams Dortijs no Vestholmas lūdz: „Dod laimestu krietnu man un maniem bērniem, ak, Dievs, jo no vienas sievas man to ir divi desmiti, paties!”

Režisora Friča Langa filma „Metropole” ir viens no spilgtākajiem mēmā kino šedevriem un viens no pirmajiem zinātniskās fantastikas darbiem kino vēsturē. Tapusi studijā UFA, tā savu pirmizrādi Berlīnē piedzīvoja 1927. gada 10. janvārī.

 

1924. gadā austriešu izcelsmes kinorežisors Frīdrihs Langs, plašāk pazīstams kā Fricis Langs, pirmoreiz apmeklēja Ņujorku. Kā vēlāk atcerējās režisors, debesskrāpji un uguņu mirdzums atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu un rosināja iztēli spilgtam kinotēlam. Tapa nākotnes lielpilsētas ekrāna vīzija, kuras scenāriju Langs radīja kopīgi ar savu tābrīža dzīvesbiedri, rakstnieci Teu fon Hārbovu. Filmas uzņemšanas process ilga vairāk nekā gadu un izmaksāja vairāk nekā piecus miljonus reihsmarku – grandiozu summu, kura gandrīz izputināja filmas ražotāju, studiju UFA. Friča Langa „Metropole”, viens no spilgtākajiem mēmā kino darbiem un viena pirmajām pilnmetrāžas zinātniski fantastiskajām filmām savu pirmizrādi Berlīnē piedzīvoja 1927. gada 10. janvārī.

Filmā tēlotā Metropole – nākotnes pilsēta 2026. gadā – ir distopija, t.i. nākotne, kurā dzīve ir nežēlīga, smaga un bīstama. Saimnieciskā un varas elite apdzīvo majestātiskus debesskrāpjus, kamēr melnā darba strādnieki pavada lielāko laika daļu pazemes katakombās, kur apkalpo procesu uzturošas gigantiskas mašīnas. Notiek tā, ka Metropoles pilsētas galvas dēls Freders iemīl strādnieku meiteni Mariju, kura mēdz uzstāties strādnieku sapulcēs ar runām par nākotni, kad intelektuāļi un darbaļaudis atradīs kopīgu valodu un mainīs netaisno pasaules kārtību. Nokāpis pazemē, Feders ir šokēts par tur pieredzēto postu. Vēlme kaut ko darīt strādnieku labā saved viņu kopā ar izgudrotāju Rotvangu, kurš radījis robotu, kam vēlas piešķirt savas kādreizējās mīļotās, starp citu – Federa mātes, izskatu. Taču pilsētas galvam ir cits plāns: viņš pavēl Rotvangam dot robotam Marijas vaibstus, lai šī lelle sētu strādniekos mulsumu un neticību pārmaiņu iespējām. Taču Rotvangs īsteno savu – atriebes – scenāriju. Robots Marijas izskatā pārliecina strādniekus iznīcināt mašīnas, un tas izraisa katastrofu, kurā teju neaiziet bojā strādnieku bērni, kurus tomēr izglābj Marija. Feders izcīna kulminācijas cīņu ar baiso izgudrotāju un finālā liek savam tēvam, pilsētas galvam, sarokoties ar strādnieku vadoni.

Ambiciozais kinodarbs iemiesoja sava laika modernitātes izjūtu, savienojot to ar klasiskiem un pat arhaiskiem motīviem. Metropoles ēku aprisēs dominēja konstruktīvisma un Art Deco formas, taču pavīdēja arī kaut kas no Breigeļa 16. gs. gleznotā Bābeles torņa. Komponista Gotfrida Hupperca partitūra liek domāt par Vāgneru un Rihardu Štrausu, gan ar sava laika piesitieniem, kā arī viduslaiku garīgās himnas Dies Irae – „Dusmu diena” – motīviem. Langa darbs atspoguļoja viņa bažas par sava laika sociālo realitāti – par industrializācijas radītajām strādnieku masām, kuru emancipācijas centienus tieši tobrīd bija apseglojušas 20. gs. pirmās puses radikālās kustības – boļševisms un nacionālsociālisms.

Friča Langa garabērna liktenis nebija vēlīgs. Kases ieņēmumi sedza tikai nelielu daļu no ražošanas izmaksām. UFA studijas līdzīpašnieki – amerikāņu kinokompānijas – Savienoto Valstu tirgus vajadzībām filmu pamatīgi saīsināja. Tas pats notika Vācijā, kad UFA pārpirka nacionālistiski orientētais uzņēmējs un politiķis Alfrēds Hugenbergs. Pēc viņa ieskatiem apcirpta, „Metropole” kļuva par nacistu iemīļotu kinodarbu – viņi tajā saskatīja savas ideoloģijas ilustrāciju: varonīgs vadonis atbrīvo strādniekus no veco elišu kundzības. Tas lika pašam režisoram vēlāk, jau strādājot Holivudā, izteikties par savu darbu visai skeptiski. Ilgu laiku domāja, ka „Metropoles” oriģinālā versija gājusi zudībā, taču mūsu gadsimta sākumā vairākas kopijas tika atrastas Argentīnas, Austrālijas un Jaunzēlandes kinoarhīvos. Friča Langa „Metropole” bija pirmā filma, kas 2001. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā.

1940. gada 7. janvārī beidzās pēdējo padomju vienību pretošanās Somijas armijai uz Rātes ceļa, kas savienoja Suomusalmi ciemu ar toreizējo PSRS robežu. Līdz ar to noslēdzās Suomusalmi kauja – katastrofāla Sarkanās armijas sakāve Ziemas karā pret Somiju.

1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai, un sākās Padomju-somu jeb Ziemas karš. Padomju impērijai tas ātras uzvaras vietā nesa smagus zaudējumus un pieticīgus ieguvumus. Sarkanā armija piedzīvoja vairākas smagas neveiksmes, taču īpaši graujoša bija sakāve Suomusalmi kaujā, kas iesākās 1939. gada 7. decembrī un noslēdzās 1940. gada 7. janvārī.

Suomusalmi ciems atrodas apmēram 40 km attālumā no padomju robežas Somijas vidusdaļā, kur attālums starp robežu un Baltijas jūru ir vismazākais. Padomju virspavēlniecība cerēja ar uzbrukumu šeit pārcirst Somijas teritoriju divās daļās, kas, visdrīzāk, izšķirtu kara likteni. Tomēr šis plāns izskatījās reāls tikai uz štāba kartes. Meža ceļi, kas šeit līkumoja starp ezeriem un purviem, savienojot viensētas un retus ciematus, izrādījās īsts slazds līdz zobiem bruņotajām Sarkanarmijas divīzijām. Pie tam arī ceļi robežas padomju pusē nebija neko labāki.

Pirmā virzienā uz Suomusalmi uzbruka Sarkanās armijas 163. strēlnieku divīzija. Tā bija tikai dažus mēnešus iepriekš saformēta vienība, un, pēc visa spriežot, īsti kaujas spējīgs bija tikai viens no tās trīs pulkiem. Tomēr uzbrukuma sākumā padomju pārspēks bija milzīgs, un nedēļu pēc kara sākuma divīzija praktiski bez kaujas ieņēma iedzīvotāju pamesto un nodedzināto Suomusalmi ciemu. Tālāko sarkanarmiešu virzību apturēja pievilktās somu rezerves, kuru komandēšana bija uzticēta pulkvedim Jalmaram Sīlasvuo. Pirmā pasaules kara un Somijas pilsoņu kara veterāns Sīlasvuo bija īstais vīrs šim uzdevumam, apveltīts ar spilgtu taktiķa talantu un apņēmību. Izteikts pretstats viņam bija 163. strēlnieku divīzijas komandieris Andrejs Zeļencovs, kurš jau drīz sāka sūtīt uz armijas štābu izmisīgas prasības pēc atļaujas atkāpties. Jāteic gan, šis padomju komandieris, visdrīzāk, tikai reālistiski novērtēja savu padoto kaujas spējas. Neapmācītie karavīri bieži vien apjuka un krita panikā, komandieri mēdza pamest vienības. Protams, arī somi nebija nekādi pārcilvēki, tomēr viņi, lielākoties šī novada iedzimtie, savos mežos jutās kā mājās un lieliski saprata, ka cīnās par savu zemi, par savu nākotni. Viņi pārvietojās uz slēpēm, kamēr padomju kājniekiem ziemas salā nebija pat siltu zābaku. Sīlasvuo vīriem, kuri visā kaujas gaitā bija mazākumā, izdevās pārtraukt padomju divīzijas sakarus ar aizmuguri, un 30. decembrī Zeļencovs, saņēmis priekšniecības atvēli, izveda savu pamatīgi papluinīto divīziju uz aizmuguri pa Kjantas ezera ledu, atstājot lielu daļu kaujas tehnikas.

Šim pirmajam cēlienam sekoja padomju pusei vēl daudz graujošākais otrais – t.s. Rātes ceļa kauja, kad uzbrukumā pāri robežai devās 44. strēlnieku divīzija. Tā bija padomju elites vienība, izveidota Ukrainā vēl 1918. gadā, Krievijas pilsoņu kara laikā. Divīzija virzījās uz Suomusalmi pa Rātes ceļu, izstiepjoties garā kolonā, kuras avangardu somi apturēja 9 km attālumā no Suomusalmi. Ceļš gāja paralēli Vuokki ezeram, pa kura ledu somi veikli pārvietoja savus spēkus, jau drīz ar straujiem uzbrukumiem un aizsprostiem pārtraucot sakarus starp padomju divīzijas daļām uz Rātes ceļa. Kaujas pēdējā fāze bija īsts slaktiņš, somiem iznīcinot nošķirtās padomju vienības. Tikai apmēram trešdaļai divīzijas sastāva nelielās grupās vai pa vienam pa mežiem izdevās sasniegt robežu. 44. divīzijas komandieris Aleksejs Vinogradovs, kurš kritiskajā brīdī aizbēga uz aizmuguri, jau dažas dienas vēlāk līdz ar vairākiem citiem virsniekiem tika nošauts kareivju ierindas priekšā. Kopējais padomju pusē kritušo un pazudušo skaits Suomusalmi kaujā tiek lēsts uz vairāk nekā 6000, kamēr somiem šis skaitlis ir apmēram 750.

6. janvārī dzimšanas dienu svin Mistera Bīna lomas atveidotājs britu komiķis Rovans Atkinsons, kurš pats reiz kādā intervijā teicis, ka ar Misteru Bīnu viņš pusdienās kopā neietu.

Rovans Sebastjans Atkinsons piedzima 1955. gada 6. janvārī Ērika Atkinsona un Ellas Mejas ģimenē Durhamas grāfistē, Anglijā, kā jaunākais četru bērnu ģimenē. Lai arī audzināts kā pārliecināts anglikānis, mazais Rovans ticis arī diezgan pamanīti lutināts. Viņš bijis kluss un kautrīgs, turklāt esot stostījies, bet klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Rovans Atkinsons pirms kļuva par aktieri, absolvēja Oksfordas Universitāti, kur ieguvis bakalaura grādu elektrotehnikas inženierijā.

Un tieši studējot Oksfordā Rovans Atkinsons atklājis savas komēdijmeistara prasmes un tieši tur iepazinies ar topošo scenāristu Ričardu Kērtisu. ar kuru kopā sarakstīja un iestudēja komiksu rēviju teātrī „Playhouse” Oksfordā un pēc tam arī teātrī Edinburgā. Rezultātā Rovanu Atkinsonu 1978.gadā uzaicināja piedalīties uzreiz divos seriālos, bet viņš priekšsroku deva darbam BBC šovā. Kad gadu vēlāk, 1979. gada vasarā, trīs Oksofrdas beidzēji – Rovans Atiknsons, Ričards Kērtiss un Hauars Gudols ar autofurgonu devās uz Edinburgas teātra festivālu, dzima doma par Misteru Bīnu. Rezultātā trīs jaunu britu izdomātais infantilais pamuļķis īsās brūnās biksēs un novalkātā tvīda žaketē kļuva par līdz šim vēl reitingā nepārspētu BBC seriāla varoni. Tiesa, pie skatītājiem Bīns nokļuva desmit gadu pēc brauciena uz Edinburgas teātra festivālu. Vēl pēc pieciem gadiem kritiķi Atkinsonu sauca par „jauno Čaplinu” un galveno  Apvienotās Karalistes komisko eksporta produktu.

Aktieris Rovans Atkinsons atklājis, ka, lai gan viņš novērtē slavenā tēla panākumus, Mistera Bīna attēlošana neesot bijusi tik jautra, kā varētu šķist no malas, turklāt Mistera Bīna loma esot bijusi stresa pilna un nogurdinoša.

"Redzēt, kā pieaugušais uzvedas bērnišķīgi, pats to neapjaušot, ir smieklīgi. Starptautiski veiksmīgs ir arī faktors, ka komiskais ir vizuāls nevis verbāls. Ir patīkami, ka cilvēki grib saskarsmi ar Misteru Bīnu, taču man nav vēlmes pievienoties sociālajiem medijiem," norādījis Atkinsons.

Viņš atklāj, ka viņam nebūt nav paticis iejusties Mistera Bīna tēlā, jo jutis lielu atbildību, kas radījusi stresu un nogurumu. Interesanti, ka seriāls bijis populārāks valstīs ar autoritatīvākiem režīmiem, nekā Lielbritānijā. Savukārt Vācijas laikrakstam "Bild" britu aktieris Rovans Atkinsons reiz stāstījis, ka viņam nepatīk viņa atveidotais tēls Misters Bīns un viņam negribētos kontaktēties ar tādu cilvēku. Viņš ne par kādu cenu neietu pusdienās ar tādu „nervu zāģi”.

Un vēl aktieris norāda, ka Misters Bīns nepavisam nesader ar paša Atkinsona būtību, jo aktieris ikdienā absolūti neesot jautrā noskaņojumā un arī smejoties ļoti reti. Mr. Bīna atveidotājs uzskata, ka, tikai spēlējot savas lomas, viņam parādoties teicama humora izjūta.