Šī diena vēsturē

Ziemassvētku kā Kristus pasaulē nākšanas dienas svinēšana kristīgajā pasaulē nostiprinājusies un izveidojusies daudzu gadsimtu gaitā. Kā vēsta senas annāles, pirmo reizi šos svētkus kristieši svinējuši Romas pilsētā Mūsu ēras 336. gada 25. decembrī.

 

Ziemassvētki – mūsdienās tie kļuvuši par tik neatņemamu Rietumu kultūras daļu, ka grūti nākas priekšstatīt, ka nebūt ne vienmēr tiem piekritusi tik ievērojama vieta kā kristīgajā, tā sekulārajā kalendārajā tradīcijā. Droši vien jāsāk ar to, ka nakts no 24. uz 25. decembri kā Jēzus Kristus piedzimšanas brīdis ieviesusies kristiešu priekšstatos tikai pakāpeniski. Pirmajos kristietības gadsimtos kāda cilvēka piedzimšanas dienas svinēšana vispār tika uzskatīta par kristīgajam nepiedienīgu pagānu ieražu, līdz ar to datums, kad pasaulē nācis Pestītājs, agrīnajiem kristiešiem nebija būtisks. Par svinamu tika uzskatīta divpadsmitā diena pēc Jēzus piedzimšanas, kad viņu godināt ieradušies trīs austrumu gudrie jeb trīs ķēniņi; tātad – Zvaigznes jeb Treju kungu diena, kuru mūsdienās atzīmē 6. janvārī.

Tomēr pamazām, kristietībai arvien vairāk izplatoties Romas impērijā, tā adoptēja daudzus līdz tam pagāniskajā sabiedrībā valdošos priekšstatus, un kristiešu autori izrādīja arvien lielāku interesi par domājamo Kristus piedzimšanas dienu. Ap M.ē. 200. gadu kristīgais teologs Aleksandrijas Klements rakstīja, ka daudzi par Tā Kunga pasaulē nākšanas dienu uzskatot ēģiptiešu kalendāra pahona mēneša 25. dienu, kas atbilst 20. maijam, bet citi – farmuti mēneša 24. vai 25. dienu, respektīvi – 20. vai 21. aprīli. Domājams, ka galīgā izšķiršanās par labu Ziemas saulgriežiem notikusi, konkurējot ar pagānu tradīcijām. Ziemas saulgriežu priekšvakarā romieši svinēja Sturnālijas – auglības, tapšanas un mūžīgās atdzimšanas dievam Saturnam veltītus svētkus. Svinības, kas savā apogejā ilga nedēļu, noslēdzās 23. decembrī. Tāpat Bībeles teksts vairākkārt asociē Jēzu ar Sauli, tāpēc ir loģiski, ka viņa piedzimšana saistīta ar Ziemas saulgriežiem – Saules atgriešanās brīdi.

Zīmīgi, ka pirmās ziņas par kristīgo Ziemassvētku svinēšanu saistītas tieši ar toreizējās impērijas centru – Romas pilsētu. M.ē. 4. gs. vidū tapuša Romas bīskapu annāles min, ka Kristus dzimšanas dienu Romas kristieši pirmoreiz svinējuši 336. gada 25. decembrī.

Bija gan jāpaiet vēl vairākiem gadsimtiem, līdz Ziemassvētku tradīcija izplatījās un nostiprinājās visā kristīgajā pasaulē. Vienotu tradīciju pieņemšanu kavēja ne vien Romas impērijas sabrukums, bet arī ariānisma kristietības novirziena izplatība. Ariāņi nepieņēma trīsvienīgā Dieva konceptu, uzskatot Kristu kā no Dieva Tēva šķirtu un viņam pakārtotu lielumu un negatīvi attiekdamies pret viņa īpašu godināšanu. Ariānisms gan galu galā zaudēja ideoloģiskajā cīņā un tika marginalizēts, tomēr Ziemassvētku svinēšana uz laiku tā arī palika piemirsta. Svētku nozīmi palīdzēja atjaunot politisks notikums: 800. gada 25. decembrī Romā pāvests Leons III kronēja par Romiešu imperatoru Kārli Lielo – franku valdnieku, kuram uz laiku bija izdevies apvienot vienā valstī lielāko daļu Rietumeiropas. Šo datumu pieņemts uzskatīt arī par t.s. Tumšo gadsimtu beigām, kad Eiropā sāka veidoties vairāk vai mazāk vienota politiskā un kultūras telpa ar kristīgo baznīcu kā vienu no būtiskākajiem formējošajiem spēkiem. Tomēr agrāko pagānisko tradīciju absorbēšana kristīgajās, sevišķi sadzīves līmenī, palika aktuāla joprojām.

Visai daudz šai ziņā Ziemassvētki mantojuši arī no Ziemeļeiropas un Centrāleiropas pirmskristīgajiem Ziemas saulgriežiem jeb Joles svētkiem, tai skaitā Ziemassvētku nosaukumu vairākās Ziemeļvalstu valodās. Ļoti iespējams, ka Ziemassvētku eglīte ir atvasinājums no senās un arī Latvijā labi zināmās bluķa vilkšanas un dedzināšanas paražas, savukārt cūkas šņukurs un, tātad, arī speķa pīrāgi – no kuiļa upurēšanas seno ģermāņu auglības dievam Freiram. Un arī savstarpēja apdāvināšanās jau sirmā senatnē bijusi neatņemama Joles svinību sastāvdaļa.

Džuzepes Verdi operas „Aīda” pasaules pirmizrāde notika 1871. gada 24. decembrī, nesen atklātajā Kairas Hedīva operā – pirmajā opernamā Āfrikas kontinentā. Operai bija triumfāli panākumi, un tā joprojām ir viena no visvairāk iestudētajām pasaules operteātru repertuārā.

 

1863. gadā Osmaņu impērijas Ēģiptes un Sudānas provinces vietvalža jeb vāli amatu mantoja Ismaīls pašā. Lai arī nomināli Ēģipte un Sudāna joprojām bija sultāna impērijas daļa, faktiski turienes vietvalži jau kopš 19. gs. sākuma kļuva neatkarīgi, vairākkārt pat karoja pret metropoli, un savā politikā vairāk orientējās drīzāk uz Parīzi un Londonu, nekā uz Stambulu. Arī Ismaīls pašā turpināja šo ievirzi, panākdams, ka viņu atzīst par hedīvu, respektīvi, vicekarali, un deklarēdams, ka viņa valsts ir nevis Āfrikas, bet gan Eiropas daļa. Valdnieka veicināta modernizācija skāra visas dzīves jomas, un viena no tās izpausmēm bija arī Kairas Hedīva opernama atklāšana 1869. gadā.

Pirmo opernamu Āfrikas kontinentā projektēja itāliešu izcelsmes arhitekts Pjetro Avoskani, un tā atklāšanai hedīvs Ismaīls pasūtīja jaunu operu vienam no tā laika izcilākajiem komponistiem – Džuzepem Verdi. Tā tapa opera „Aīda”, nereti uzlūkota kā augstākā virsotne itāliešu operas ģēnija radošajā mantojumā. Operas sižetam tā autors Antonio Gislanconi licis risināties senajā Ēģiptē, un dekorāciju, kostīmu un rekvizītu izveidei tika piesaistīts viens no tā laika ievērojamākajiem senēģiptiešu vēstures speciālistiem, franču arheologs Ogists Mariets. Dekorācijas tika gatavotas Parīzē, kur iestrēga uz vairākiem mēnešiem, kad 1870. gadā uzliesmoja Franču-prūšu karš. Laimīgi pārdzīvojušas aplenkumu un Parīzes komūnas cīņas, dekorācijas galu galā nonāca Kairā, un Džuzepes Verdi „Aīdas” pasaules pirmizrāde varēja notikt 1871. gada 24. decembrī.

Operas sižeta norises laiks iecerēts kā Ēģiptes Senās valsts jeb Piramīdu laikmets – 3. g. t. pirms Mūsu ēras otrā puse. Jāteic gan, ka neskaitāmajos iestudējumos praktiski vienmēr tiek atspoguļots vispārīgs priekšstats par apmēram trīs tūkstošgades ilgo senās Ēģiptes pastāvēšanu. Titulvarone ir etiopiešu princese Aīda, kura nonākusi ēģiptiešu verdzībā, pie kam sagūstītāji nezina par viņas izcelsmi. Skaistajā verdzenē iemīlējies jaunais ēģiptiešu karavadonis Radamess, un viņu jūtas ir abpusējas. Savukārt Aīdas tēvs – Etiopijas valdnieks Amonasro, vēlēdamies atbrīvot meitu, iebrūk Ēģiptē. Radamess ved ēģiptiešus kaujā pret iebrucējiem, uzvar un ar triumfu pārnāk galvaspilsētā Tēbās. Gūstekņiem ēģiptiešu priesteri grib lemt nāvi, tomēr Radamess lūdz faraonu etiopiešu atbrīvot, un valdnieks piekrīt, pie tam apsola jaunajam varonim par sievu savu meitu Amnerisu.

Radamess nu ir neapskaužamā situācijā – atteikt valdniekam nedrīkst, taču sirds diktē citu. Radamess un Aīda plāno bēgt tuksnesī. Bet starp atbrīvotajiem gūstekņiem ir arī valdnieks Amonasro, kuram izdevies noslēpt savu patieso identitāti. Tagad tēvs pierunā meitu, lai viņa izdibina no mīļotā viņa komandēto ēģiptiešu spēku atrašanās vietu. Aīda ir smagas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā ir mīļotā liktenis, otrā – uzticība tēvam un dzimtenei. Amonasro slepus noklausās Aīdas un Radamesa sarunu, pēc tam sevi atklāj, taču trijotnes tikšanos pamana arī Amnerisa. Viņa saceļ trauksmi, tēvs un meita aizmūk, bet Radamess padodas sargiem. Par spīti Amnerisas izmisīgajiem lūgumiem, jaunajam karavadonim spriež nāvi kā nodevējam. Viņu dzīvu iesloga pazemes kapenēs, bet, kad liktenīgais bluķis ir uz visiem laikiem šķīris varoni no pasaules, atklājas, ka slepus šai šķirstā iekļuvusi arī Aīda. Viņa labprātīgi pievienojusies mīļotajam, tā apliecinot romantisma hrestomātisko motīvu par mīlas uzvaru pār nāvi. Abu pēdējam duetam – vienam no skaistākajiem pasaules opermūzikā – pievienojas ārpusē sērojošās Amnerisas balss.

23. decembris ir diena, kad mistiski notikumi apvij tagad pasaulslaveno mākslinieku no Nīderlandes Vinsentu van Gogu, kurš slavenākos darbus radījis tieši sava mūža pēdējos divos gados. Bet 1888. gada Ziemassvētku priekšvakarā van Gogs esot nogriezis ausi un uzdāvinājis to kādai prostitūtai.

Van Gogs savu kreiso ausi nogrieza 1888. gada Ziemassvētku priekšvakarā. Kopš tā laika ir radušās vairākas versijas par to, kāpēc viņš to izdarīja, bet vienas pavisam skaidras nav.

Prese par notikušo vēstīja vien 1888. gada 26. decembrī – tātad trīs dienas pēc auss nogriešanas incidenta – par to bija uzrakstīts Parīzes laikrakstā „Le Petit Journal”. Tur bija publicēta speciālkorespondenta telegramma ar sekojošiem vārdiem: „Vakar vakarā kāds gleznotājs no Holandes vārdā Vinsents, pēc tam, kad bija nogriezis sev ausi ar bārdas nazi, aizgāja uz publisko namu, piezvanīja pie durvīm un durvis atvērušajam cilvēkam iedeva savu ausi ievīstītu papīrā, sakot: „Ņemiet, tas var noderēt!” Tad viņš devās prom. Meklējot šo personu, policija to atrada guļam savās mājās. Ļoti nopietnais stāvoklis noteica nepieciešamību pārvest viņu uz slimnīcu.”

Šī telegramma pēc van Goga daiļrades pētnieka Martina Beilija domām satur virkni vērtīgas informācijas: un visupirms tā apstiprina versiju,  ka mākslinieks izmantojis bārdas nazi, un tas apgāž minējumus, ka van Goga ausi strīda laikā ar rapieri nogriezis viņa draugs – gleznotājs Pols Gogēns. Šādu hipotēzi savulaik bija izvirzījuši Hamburgas universitātes profesori Hanss Kaufmans un Rita Vildegansa. Pēc viņu domām, tonakt abi draugi sastrīdējušies, un Gogēns, būdams labs paukotājs, saniknoto holandieti nomierinājis, nocērtot viņam auss gabaliņu. Pēc notikušā Gogēns rapieri izmetis Ronā, un to neviens līdz šim nav atradis.

Vēlāk Gogēns sniedza liecības policijā, tajās apstiprinot savu notikušā versiju. Savukārt van Gogs par incidentu tā arī nevienam neko nestāstīja. Zinātieki uzskata, ka van Gogs nevēlējās sniegt liecības pret savu draugu, sargājot Gogēnu no cietuma, tāpat pētnieki ir pārliecināti, ka vainas apziņas dēļ Gogēns ar savu draugu pēc tam vairs netikās, bet slavenās van Goga gleznas „Saulespuķes” savu versiju Gogēns 1901. gadā uzgleznojis mirušā drauga piemiņa.

Tikmēr mākslinieka Vinsenta van Goga daiļrades interprets Martins Beilijs paliek pie sava, ka mākslinieks nepazaudēja auss ļipiņu kautiņa vai trakuma lēkmes rezultātā. Neatlaidīgi meklējot iemeslu, kas varētu būt pamudinājis van Gogu nogriezt ausi, pētnieks nonācis pie atklājuma, ka gleznotājs nogrieza sev ausi pēc tam, kad uzzināja par sava brāļa Teo precēšanos.  1888. gada 21. decembrī, īsi pirms incidenta, van Goga māte saņēmusi vēstuli no Teo, kurā tas lūdzis atļauju noslēgt laulību ar savu iecerēto. Vincents visticamāk bija  nākošais, kurš uzzinājis par gaidāmajām kāzām.

1888. gada 23. decembrī Vincents van Gog saņēma naudu, kuru Teo atsūtīja no Parīzes. Iespējams, kopā ar naudu viņš saņēma arī ziņu par gaidāmo notikumu un izmisumā par to gleznotājs nogrieza sev auss ļipiņu. Teo atbrauca pie viņa no Parīzes jau nākošajā dienu. Pēc tikšanās viņš vēstulē savai līgavai Johannai uzrakstīja, ka Vincents zina par viņu plānu noslēgt laulībiem.

„Kad es vaicāju, vai viņš piekrīt mūsu nodomiem, Vincents atbildēja, ka precībām nav jākļūst par dzīves galveno mērķi,” rakstīja brālis.

Van Gogs pēc auss ļipiņas nogriešanas atradās slimnīcā, pēc tam viņš ilgu laiku pavadīja garīgi slimu cilvēku patversmē, bet pusotru gadu pēc šī notikuma, saasinoties depresijai, iešāva sev krūtīs ar revolveri. Pēc divām dienām Van Gogs mira, bet viņa brālis pasauli atstāja pēc sešiem mēnešiem.

1808. gada 22. decembrī Ludviga van Bēthovena benefices koncertā Vīnē tika pirmatskaņoti veseli četri izcilā komponista skaņdarbi. Starp tiem bija ari slavenā 5. simfonija ar tās vadmotīvu – Likteņa akordiem.

18. gs. nogale un 19. gs. sākums bija Vīnes muzikālās dzīves zelta laikmets, kad Austrijas galvaspilsētā darbojās vesela plejāde izcilu komponistu un mūziķu. Tas gan īsti nenozīmēja, ka viņiem tolaik bija, kā saka, zelta dzīve. Tikai ar komponēšanu vien iztikt bija teju neiespējami, un daudzus izcilus skaņražus no dzīves pusbadā glāba tikai mecenātu devīgums. Salīdzinoši labākas peļņas iespējas bija operu un citiem skatuves komponistiem, ciktāl teātris bija populārais žanrs. Bet simfonisko mūziku patērēja vien daži procenti, respektīvi – daži tūkstoši aristokrātijas un bagātāko pilsoņu elites. Koncertu biļetes bija dārgas: parasti divi guldeņi, par ko melnstrādniekam vajadzēja liet sviedrus veselu nedēļu. Atsevišķu koncertzāļu nebija, savukārt teātra zāles bija brīvas pamatā vasarā, kad maksātspējīgā publika pameta galvaspilsētu un devās uz saviem lauku īpašumiem. Tad nu aktīvai koncertdzīvei atlika laiks, kad teātra izrādes bija aizliegtas: Advents un Lielais gavēnis. Šais sešās nedēļas gadā tad simfoniskās mūzikas skaņraži varēja sarīkot savas benefices, tolaik vāciski sauktas Akademie, gūstot kādu peļņu. Vienu tādu 1808. gada Adventa laikā, 22. decembrī, Teātrī pie Vīnes upes sarīkoja Ludvigs van Bēthovens.

Tolaik koncerti, kuri, kā šis, ilga četras stundas, nebija nekas neparasts. Īpašu šo koncertu padarīja veseli četri pirmatskaņojumi. Pirmo reizi publikas vērtējumam tika nodotas veselas divas simfonijas – 5. un 6., kā arī 4. koncerts klavierēm ar orķestri un Fantāzija klavierēm, korim un orķestrim. Klavieru solo atskaņoja pats komponists.

1808. gada 22. decembra koncertu nevarēja saukt par veiksmi. Teātris pie Vīnes upes gan bija gluži nesen celts un tolaik tika pat uzskatīts par izcilāko zāli visā Austrijā un Vācijā. Taču no teātra orķestra Bēthovena rīcībā bija vien daļa, jo daudzi mūziķi tieši tai laikā bija aizņemti labdarības koncertā mirušo mūziķu atraitnēm un bāreņiem Vīnes Pilsētas teātrī. Viņu vietas bija aizpildījuši citi, pa daļai pat amatieri, un šis raibais sastāvs bija pilnvērtīgi mēģinājis tikai vienu reizi. Attiecīgi, atskaņojot Fantāziju, klaviersolists – pats Bēthovens – sāka nevietā spēlēt variāciju, pārtrauca priekšnesumu un sāka to no sākuma. Un, kas vēl vairoja publikas un arī mūziķu diskomfortu, zāle nebija kurināta, bet Vīnē tobrīd bija uznācis īsti ziemīgs sals. Attiecīgi vēsas bija arī kritiķu atsauksmes.

Tomēr ar laiku, protams, izcilie skaņdarbi, kas tika pirmatskaņoti šai reizē, guva pelnīto atzinību. Ko vērta ir vien 5. simfonija ar tās vadmotīvu – slavenajiem „Likteņa akordiem”. Kā savā recenzijā ar dzejisku iedvesmu to raksturoja mūzikas kritiķis un vācu romantisma dižgars Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis: „Spoži stari caurdur šejienes dziļo nakti, un mēs pamanām milzu ēnas, kuras, šurpu turpu zvārodamās, apņem mūs un iznīcina visu, kas mūsos, izņemot bezgalīgo ilgu sāpes – ilgu, kurās ikviens prieks, kas cēlies gavilējošos toņos, nogrimst un padodas, un tad tikai caur šīm sāpēm, kuras, ņemot sev, tomēr nenokaujot mīlu, cerību un prieku, tiecas plēst mūsu krūtis ar visu kaislību harmonijas pilnību, mēs turpinām dzīvot un būt dižo garu valdzināti vērotāji.”

Mūsu ēras 69. gads Romas impērijas vēsturē ieguvis Četru imperatoru gada nosaukumu. Un, patiešām, šai gadā senās lielvalsts priekšgalā cits citu nomainīja četri valdnieki, pie tam, kā jau tais laikos bija ierasts, varu zaudējušie līdz ar to šķīrās arī no dzīvības.

Viss sākās mūsu ēras 68. gada martā, kad pret tobrīd valdošo imperatoru Neronu sacēlās Lugdunas Gallijas provinces vietvaldis Gajs Jūlijs Vindekss. Romas laika hronikas tēlo imperatoru Neronu kā izvirtušu, ļaunu un bezatbildīgu valdnieku, ko mūsdienu vēsturnieki gan bieži apšauba. Šā vai tā, bet nedraugu Neronam netrūka, un jau drīz Vindeksa dumpim pievienojās arī Ibērijas pussalā esošās Terakonas Spānijas provinces vietvaldis Servijs Sulpīcijs Galba. Vindeksa armiju sakāva imperatoram uzticams karaspēks, taču Galbam izdevās nonākt līdz Itālijai, un tad jau viņa pusē nostājās arī imperatora gvardes – pretoriāņu – komandieris Gajs Nimfidijs Sabīns, piesolīdams gvardiem dāsnu atlīdzību. Nerons, saprazdams stāvokļa bezcerību, izdarīja pašnāvību, un Romas Senāts pasludināja Galbu par imperatoru. Līdz ar Neronu aprāvās pirmā Romas imperatoru dinastija – Jūliji-Klaudiji.

Jaunajam imperatoram nācās valdīt vien mazliet vairāk kā septiņus mēnešus. Solīto atlīdzību pretoriāņiem Galba tā arī neizmaksāja, toties saniknoja Romas pilsoņus ar to, ka sāka atprasīt piešķīrumus, kurus savas valdīšanas beigu posmā dāsni bija izdāļājis Nerons. Kad pret Galbu nostājās arī pie Reinas dislocētie leģioni, pretoriāņi sarīkoja atentātu un 69. gada  janvārī imperatoru noslepkavoja. Viņa vietu ieņēma sazvērnieku vadonis Otons, kuram, savukārt, bija lemti vien trīs mēneši tronī. Viņš ātri iekaroja popularitāti Romā, taču viņa varu neatzina Reinas armijas komandieris Auls Vitellijs, kurš veda savus leģionus uz galvaspilsētu. Itālijā dislocētie spēki, t.sk. pretoriāņi, nevarēja mēroties kaujas prasmē ar veterāniem, kuriem pastāvīgi nācās aizstāvēt impērijas robežas pret kareivīgajiem ģermāņiem. Otona armija zaudēja izšķirošo kauju, un arī šis imperators beidza dzīvi pašnāvībā.

69. gada aprīlī senatori atzina par imperatoru Vitelliju. Jaunais valdnieks nebija sevišķi tālredzīgs – viņš metās izbaudīt savu statusu, rīkodams krāšņas dzīres, kamēr viņa leģionāri nesodīti laupīja un slepkavoja. Tikām impērijas austrumos jaunizceptajam imperatoram bija radies nopietns konkurents. Tas bija karavadonis Tits Flāvijs Vespasiāns, cēlies no vienkāršiem zemniekiem. Viņu vēl Nerons bija nosūtījis uz Jūdeju apspiest pret romiešiem vērstu sacelšanos. Austrumu leģioni un Ēģiptes un Sīrijas vietvalži nebija mierā ar to, ka līdzšinējās varas cīņās visu bija izšķīruši rietumnieki. Vespasiāna sūtītā armija vēl tikai virzījās uz Itāliju, kad tur iebruka viņu atbalstošie leģioni no Donavas pierobežas. Briesmu brīdī imperatoram Vitellijam izrādījās maz atbalstītāju, iebrucēji viņu sagūstīja, nogalināja un viņa līķi iemeta Tibras upē. Mūsu ēras 69. gada 21. decembrī Romas Senāts apstiprināja Titu Flāviju Vespasiānu par imperatoru.

Atšķirībā no saviem priekšgājējiem, Vespasiāns bija prasmīgs un apdomīgs valdnieks. Viņam izdevās atjaunot disciplīnu juku laikos izlaistajos leģionos, sakārtot saimniecību un nodrošināt stabilu finanšu plūsmu valsts kasē. Līdzekļi tika tērēti galvaspilsētas attīstībai, t.sk. Vespasiāna laikā sāka būvēt grandiozo Romas Kolizeju. Starp citu, viens no kases pildīšanas pasākumiem bija maksas ieviešana Romas publiskajās atejās. Kad Vespasiāna dēls Tits apšaubījis šo tēva lēmumu, imperators atbildējis ar frāzi, kas kļuvusi spārnota: „Nauda nesmird.”

1986. gadā padomju režīms atļauj kodolfiziķim, Nobela Miera prēmijas laureātam Andrejam Saharovam atgriezties no izsūtījuma Gorkijā.

Kodolfiziķis Andrejs Saharovs bija viens no titulētākajiem padomju zinātniekiem – visu iespējamo padomju civilo apbalvojumu laureāts. Tomēr kad zinātnieks sāka aktīvi kritizēt PSRS cilvēktiesību pārkāpumus un agresīvo ārpolitiku, Brežņeva režīms viņu izsūtīja trimdā uz Gorkiju. Atļauju atgriezties Saharovs saņēma tikai no ģenerālsekretāra Gorbačova 1986. gada 19. decembrī.

„Kas viņš ir par cilvēku, ka nonācis līdz tādam morālam pagrimumam, tādam naidam pret savu valsti un tās tautu? Viņa rīcībā mēs saskatām arī vispārcilvēcisko to humānisma un ētikas normu pārkāpumu, kuras obligātas, kā varētu šķist, katram civilizētam cilvēkam." Tādus šaustošus vārdus 1983. gada jūlijā varēja lasīt padomju kompartijas oficiozā „Pravda". Tos četri Padomju zinātņu akadēmijas locekļi – fiziķis Prohorovs, mikrobiologs Skrjabins, matemātiķi Tihonovs un Dorodņicins –  veltīja savam kolēģim, kodolfiziķim un Nobela miera prēmijas laureātam Andrejam Saharovam. Raksta autori atsaucās uz kādu publikāciju Amerikas presē, kurā Saharovs it kā aicinot Savienotās Valstis intensificēt bruņošanās sacensību ar Padomju Savienību. Var piebilst, ka praktiski nevienam no tā laika „Pravdas" lasītājiem piesauktā amerikāņu preses publikācija nebija pieejama. Pats „dzimtenes ienaidnieks" Saharovs tobrīd jau ceturto gadu piespiedu kārtā uzturējās pilsētā pie Volgas, kura tolaik saucās Gorkija, bet mūsdienās atguvusi savu vēsturisko nosaukumu Ņižņijnovgoroda.

Saharova izsūtīšana trimdā vaiņagoja viņa vairāk nekā desmit gadus ilgušo konfrontāciju ar ģenerālsekretāra Brežņeva vadīto padomju totalitārismu. Piedalījies nevalstisku cilvēktiesību aizsardzības organizāciju dibināšanā, regulāri bijis klāt disidentu tiesas procesos, vairākkārt vērsies pie padomju vadības ar atklātām vēstulēm, kuras, izmantojot savus starptautiskos sakarus, publicējis ārzemēs. Šais tekstos Saharovs aicināja amnestēt Staļina represiju upurus – kā atsevišķus indivīdus, tā atjaunot tiesības veselām represētajām tautām; padarīt atklātas tiesas prāvas, ieviest Padomju Savienībā preses brīvību, ļaut padomju pilsoņiem brīvi izbraukt no valsts, mainīt agresīvo padomju ārpolitikas kursu, atcelt nāvessodu u.t.t. Ārpus Padomju Savienības šī darbība tika novērtēta ar Nobela Miera prēmiju, Padomju zemē – ar gānīšanu presē no varas puses un neoficiāla disidentisma līdera lomu režīma pretinieku acīs.

Zīmīgs ir uzraksts latviešu valodā „Saharovs – mūsu sirdsapziņa", kas bija lasāms Rīgas piepilsētas elektrovilcienu vagonos 1976. gadā. Uzraksts bija uzkrāsots tā, lai pēc iespējas atgādinātu ierastos brīdinājuma un informācijas tekstus par neatspiešanos pret durvīm un tamlīdzīgi. Daudziem citiem šādas attiecības ar režīmu jau krietni agrāk būtu beigušās ar visai smagām represijām, taču Saharovs bija pasaules mēroga zinātnieks, viens no padomju ūdeņraža bumbas radītājiem, visu augstāko padomju civilo apbalvojumu laureāts un kavalieris. Režīma pacietība izrādījās izsmelta, kad Saharovs kārtējā atklātajā vēstulē nosodīja padomju iebrukumu Afganistānā 1979. gadā un pieprasīja karaspēka izvešanu. Viņa Gorkijas trimda ilga līdz 1986. gada 19. decembrim, kad iepriekšējā gadā pie varas nākušais padomju līderis Mihails Gorbačovs personiski piezvanīja Saharovam lai paziņotu, ka viņam atļauts atgriezties Maskavā.

Dzimšanas dienu 17. decembrī svin Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks. Viņš dzimis Argentīnā un bērnībā sapņojis kļūt par miesnieku.

Argentīnietis Horhe Mario Bergoljo dzimis piedzima Buenosairesā, kā vecākais dēls piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs Mario Hosē Bergoljo, itāļi izcelsmes imigrants, bijis dzelzceļa darbinieks, bet mamma, kuras vecāki nākuši no Ziemļitālijas, bijusi mājsaimniece. Puikas gados Horhe Mario dejojis tango un bijis aktīvs vietējās futbola komandas atbalstītājs. Pašam nākamajam pāvestam gan ar to futbola spēlēšanu bijis, kā bijis. Netālu no mājām bijis futbola laukums, kur puikas situši kājas bumbu,  lai arī viņš neesot bijis labākais futbolists, tas no aizrautīgas spēles nav atturējis. Atceroties savu bērnību, pāvests intervijās žurnālistiem stāstījis, kā savulaik ar mammu un vecmāmiņu devies uz tirgu, kur viņa uzmanību piesaistījis miesnieks un augļu tirgotājs. Kad viņam četru gadu vecumā mamma prasījusi, par ko vēlas kļūt, Horhe Mario atbildējis miesnieks.

Par miesnieku gan nekļuva, jo viņa ceļš aizveda ķīmijas studijās, un Horhe Mario ieguvis grādu ķīmijas inženierijā, bet 21 gadu vecumā saslimis ar pneimoniju un slimības dēļ zaudēja vienu plaušu. Pēc plašu operācijas Horhe Mario pieņemis lēmumu kardināli mainīt dzīvi, lemjot sekot priesterības aicinājumam un pievērsies kalpošanai. Šādu lēmumu Horhe Mario pieņemis pēc grēksūdzes Sv Mateja svētkos 1953. gadā, kad viņš, jauns puisis būdams, sajutis aicinājumu doties priesterībā. Pēc šī notikuma viņš iestājās Villa Devoto garīgajā seminārā un pilnībā veltījis sevi Dievam un Baznīcai. 1958.gada martā devies uz Čīli, kur  iestājies jezuītu ordenī pabeidzis humanitāro zinātņu studijas, bet pēc tam  atgriežoties Buenosairesā ieguvis grādu filozofijā. Strādājis kā psiholoģijas pasniedzējs augstskolās, bet pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ieguvis grādu teoloģijā.

Vēl studējot teoloģiju, Horhi Mario iesvētīja par priesteri, bet dažus gadus vēlāk viņš deva svētsolījumus jezuītu ordenī.

Paralēli priestera darbam strādājis par augstskolas pasniedzēju un noviču audzinātāju, pildījis arī Sanhose draudzes pāvesta pienākumus, līdz 1986.gadā devas uz Vāciju, lai pabeigtu savu doktora darbu. Pēc tam diacēzes vadības norīkots atgriezās Elsalvadoras universitātē, bet vēlāk nosūtīts uz Korovu kalpot kā garīgajam vadītājam un biktstēvam.

Nākamais pakāpiens pa baznīcas karjeras kāpnēm notika 1992. gada maijā, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II nominēja viņu par Buenosairesas palīgbīskapu, bet jau jūnijā viņš kļuva par bīskapu, vēlāk kļūstot arī par nozīmīgu baznīcas pārstāvi Argentīnā, vairākus gadus pildot Srgentīnas bīskapu konferences prezidenta pienākumus.

Kad 2013. gadā pāvests Benedikts XVI paziņoja par atkāpšanos no amata, kopā sanākot 115 balstiesīgajiem kardināliem, notika jaunā pāvesta vēlēšanas. Starp visiem pretendentiem neviens nebija izteikts favorīts. Plašsaziņas līdzekļi kā savu favorītu bija izvirzījuši Milānas kardinālu Andželo Skolu, kā arī kardinālu no ASV – Timotiju Dolanu, kanādiešu kardinālu Marku Uellē un brazīlieti kardinālu Odilu Šēreru. Tika izvirzīta iespējamība, ka jaunais pāvests varētu tikt ievēlēts no Āfrikas, Dienvidamerikas vai Ziemeļamerikas, nevis no Eiropas, kā tas ir bijis iepriekš. Pēc četriem balsojumiem no Siksta kapelas skursteņa katru reizi pacēlās melni dūmi.

Par jauno pāvestu kardināliem izdevās vienoties pēc piektā balsojuma, kad no Siksta kapelas skursteņa pacēlās balti dūmi. Tas bija nākamās dienas vakarā pēc tam, kad bija sākusies balsošana. Pirmo reizi baznīcas vēsturē pāvests bija izvēlējies ar vārdu Francisks, pirmo reizi par pāvestu ievēlēts jezuīts, pirmo reizi par pāvestu kļuva persona no Amerikas un no  dienvidu puslodes.  Viņš arī atteicies dzīvot pāvesta oficiālajā rezidencē, sakot, ka tas nozīmētu izolēšanos, kas nenāktu par labu viņa garīgajai veselība. Pāvests dzīvo krietni pieticīgākos, nekā ir rezidence, divistabu apartamentos Vatikāna viesu namā.

“Tādējādi zelta būris vairs tik daudz nešķiet būris,” kādā intervijā sacījis pāvests, piebilstot, ka reizēm labprāt dotos apēst picu pilsētā.

Viens no pirmajiem rietumvalstu okupācijas administrācijas soļiem Otrajā pasaules karā sakautajā Japānā bija 19. gs. otrajā pusē izveidotā t.s. valstiskā sintoisma izskaušana ar īpašu direktīvu 1945. gada 15. decembrī. Tas nozīmēja arī izskaust no publiskā diskursa priekšstatu par imperatora dievišķo dabu un japāņu nācijas izredzētību.

1945. gada 2. septembrī ar Japānas impērijas kapitulāciju noslēdzās Otrais pasaules karš. Japānu okupēja Savienoto Valstu un to sabiedroto karaspēks, tika izveidota okupācijas administrācija ar ģenerāli Duglasu Makārturu priekšgalā. Viena no pirmajām Sabiedroto spēku augstākā komandiera direktīvām bija „Par valdības nodrošinājuma, atbalsta, uzturēšanas, kontroles un izplatības pārtraukšanu valsts sintoismam”, publiskota 1945. gada 15. decembrī.

Sintoisms ir Japānas tradicionālā reliģija, sakņota senos mitoloģiskos priekšstatos un saglabājusi daudz no arhaiskiem ticējumiem. Sintoisma pamatā ir ticība kami – dievībām, svētajiem gariem jeb lietu un parādību dvēselēm, par kādām var kļūt arī mirušo senču gari. Tradicionālajam sintoismam nekad neizveidojās kāda centralizēta hierarhija, dogmatika, ētikas kodekss, kanonisko tekstu kopums vai priekšstats par kādu pirmpravieti. Šī ticība pastāvēja neskatāmos lokālos variantos, īpatnējos katrā svētnīcā un pat ģimenē. Sintoisms lieliski sadzīvoja ar budismu, kas ienāca Japānā, sākot ar mūsu ēras 3. gadsimtu. Abas reliģijas daļēji saplūda, daļēji pastāvēja līdztekus, bieži izmantojot saviem rituāliem vienas un tās pašas svētnīcas.

Bet situācija mainījās pēc 1868. gada, kad imperators Meidzi sāka strauju valsts reformēšanu un pārveidi par modernu impēriju. Tādai bija vajadzīga atbilstoša ideoloģija, kuras pamatā valdnieka padomdevēji nolēma likt tradicionālo tautas reliģiju, tātad – sintoismu. Tā tapa koka sinto – valstiskais sintoisms. Tas gan netika definēts kā valsts reliģija Rietumu izpratnē. Faktiski tā bija šīs garīgās tradīcijas padarīšana par oficiozu kultu, pakāpeniski atmetot daudzus tradicionālos elementus. No neskaitāmajiem kami, kuru starpā līdz tam nepastāvēja izteikta hierarhija, tagad tika izraudzīts panteons, kurā ietilpa agrāko gadsimtu imperatori un vairākas ar radīšanu saistītas dievības. Divi senās Japānas rakstu pieminekļi – mītu, leģendu un vēsturisku faktu sakopojumi – tika padarīti par kanoniskiem, liegtiem kritizēšanai un zinātniskai izpētei. Par centrālo jaunā kulta figūru kļuva imperators, pasludināts par dievību cilvēka veidolā. Šāda valdnieka dievišķošana agrākos gadsimtos Japānai  nebija raksturīga.

Procesu īstenoja reliģijas lietu un iekšlietu ministriju ierēdņi – sintoistu priesteriem tajā bija maza loma. Daudzus gadsimtus kopuši īpatnējos lokālos rituālus, viņi bija gaužām nepiemēroti valstiskā kulta kalpu funkcijai. Sākotnēji tai daudz atbilstošāki izrādījās budistu mūki, un tāpēc izgāzās plāns ātri izskaust no sintoisma tur ieplūdušos budisma elementus. Tomēr līdz ar 20. gs. sākumu sintoisma prakses tika arvien vairāk unificētas, tika slēgti un piespiedu kārtā apvienoti senie tempļi, līdz ar to ejot zudībā daudziem autentiskajiem rituāliem. To vietā vara ieviesa jaunus – oficiāli apstiprinātus. Ap to pašu laiku valstiskajā sintoismā arvien noteiktāk ieviesās militārisma elementi, īpašo kami statusu piešķirot par imperatoru un valsti karojušajiem un kritušajiem. 1931. gadā imperatora kults tika noteikts kā galvenais visām sintoisma svētnīcām, par šī noteikuma neievērošanu priesteriem draudēja sods.

Ievērojot visu minēto, kļūst skaidrs, kāpēc okupācijas administrācija uzskatīja par nepieciešamu ātri un pamatīgi izskaust valstisko sintoismu. Ar doktrīnu saistītie teksti tika izravēti no izglītības programmām, tika pārtraukts valsts finansējums svētnīcām, atlaisti visi ar valstiskotā kulta īstenošanu saistītie ierēdņi. Nākamā gada 1. janvārī imperators Hirohito nāca klajā ar t.s. „Deklarāciju par cilvēcisko dabu”, kurā paziņoja, ka imperators nav dievība cilvēka veidolā, un Japānas valsts nav būvējama uz mītiem.

1782. gada 14. decembrī notika pirmā vēsturei zināmā cilvēka izgatavota lidojoša objekta pacelšanās un lidošana virs zemes. Tā bija francūžu brāļu Mongolfjē izgatavotā ar karstu gaisu pildītā lidojošā konstrukcija – gaisa balonu priekštece.

Papīra rūpnieka Pjēra Mongolfjē ģimenē auga veseli 16 bērni. Tomēr Mongolfjē dzimta, kas tobrīd, 18. gs. vidū, jau divsimt gadus piekopa papīra ražošanas amatu Anonē pilsētiņā Ronas ielejā, bija gana pārtikusi, lai nodrošinātu savu atvašu nākotni. Meitām, saprotams, tā bija laba pūra nauda un atblīstoša laulību partija, bet dēli varēja izvēlēties dzīves ceļu vairāk vai mazāk atbilstoši talantam un aicinājumam. Vecākais brālis Reimons, saprotams, pārņēma no tēva ģimenes rūpalu, taču agri mira. Diviem citiem brāļiem Žanam Pjēram un Morisam Ogistēnam tobrīd jau bija pašiem savi uzņēmumi, tad nu dzimtas amats bija jāturpina jaunākajam dēlam Žakam Etjēnam, kurš Parīzē studēja arhitektūru. Tiesa, bija jau vēl arī piektais brālis Žozefs Mišels, taču par to nu bija skaidrs, ka nekāds uzņēmējs no viņa nesanāks. Jau kopš jaunības viņš dzīvoja vairāk savu domu pasaulē, cītīgi studēja fiziku un matemātiku, visu laiku kaut ko projektēja un eksperimentēja – īsāk sakot, bija izgudrotājs. Bet, kā izrādījās, izgudrošanas azarts nebija svešs arī Žakam Etjēnam, un kad 1782. gadā viņš saņēma vēstuli no Žozefa, kurš tobrīd dzīvoja Aviņonā un rakstīja: „Ātri sagādā pavairāk tafta un virves, un tu redzēsi vienu no pārsteidzošākajiem skatiem pasaulē!” Žaks nekavējoties paklausīja brāļa aicinājumam.

Tas, ko Žozefs Mongolfjē grasījās atklāt savam brālim, bija karsta gaisa spēja pacelt virs zemes ar to piepildītu tilpumu. Viņa pirmais eksperiments ar apmēram kubikmetru lielu, ar taftu pārvilktu viegla koka karkasu bija izdevies spīdoši. Tagad abi brāļi izgatavoja jau krietni lielāku ietaisi, sakūra uguni brīvā dabā un – voila! – viņu meistardarbs uzskrēja pret debesīm ar tādu sparu, ka norāvās no virves un, vēja nests, nolidoja apmēram divus kilometrus. Bija 1782. gada 14. decembris, un pirmoreiz mums zināmajā vēsturē cilvēka radīta konstrukcija bija pacēlusies tur, kur līdz tam lidoja vien putni.

Brāļi aizrautīgi turpināja eksperimentus. Šķiet, arī dzimtas patriarhs Pjērs necēla kategoriskus iebildumus, vien izkaulēja no abiem solījumu, ka viņi paši nekad neriskēs lidot ar saviem izgudrojumiem. Nākamā gada jūnijā brāļi Mongolfjē jau demonstrēja dzimtās Anonē iedzīvotājiem pilnvērtīgu gaisa balonu – cilindriskas formas un ar degmateriālu pildītu toveri apakšā. Balons bija gatavots no kokvilnas, no iekšpuses labākai izolācijai izoderēts ar papīru, savukārt no ārpuses nostiprināts ar stiepļu pinumu. Un tad jau bija laiks doties uz Parīzi un apliecināt sevi galvaspilsētā. Jau tā paša gada septembrī Versaļā, klātesot pašam karalim Luijam XVI un galmam, ar gaisa balonu debesīs tika palaistas pirmās dzīvās būtnes: aita, gailis un pīle. Visi, pavadījuši augšā apmēram 10 minūtes, atgriezās uz zemes dzīvi. Tad karalis deva atvēli mēģināt lidot arī cilvēkiem. Žaks Mongolfjē neturēja tēvam doto solījumu, neilgi paceldamies virvē piesietā gaisa balonā un tā kļūdams par pirmo cilvēku, kurš pacēlies virs zemes lidaparātā. Taču pirmo nopietno lidojumu virs Parīzes 1783. gada 21. novembrī veica fiziķis Žans Fransuā Pilatrs de Rozjē un karaliskās gvardes virsnieks Fransuā Lorāns, marķīzs de Arlands. Pēc deviņus kilometrus gara un 25 minūtes ilga lidojuma nepilna kilometra augstumā abi sekmīgi atgriezās uz zemes un atkorķēja šampanieša pudeli, tā aizsākdami joprojām piekoptu gaisa balona lidotāju tradīciju.

Šodien Polijā ir atceres diena, atzīmējot 40. gadskārtu, kopš totalitārais komunistiskais režīms ieviesa toreizējā Polijas Tautas republikā kara stāvokli, un pieminot kara stāvokļa laikā bojāgājušos. 1981. gada 13. decembrī ieviestais karastāvoklis bija mēģinājums apspiest pārmaiņu kustību, kuru īstenoja neatkarīgā arodorganizācija „Solidaritāte”.

Polijā šodien ir atceres diena – valsts atzīmē 40. gadskārtu kopš kara stāvokļa ieviešanas 1981. gadā un piemin šī laika upurus. Tiek lēsts, ka no kara stāvokļa pasludināšanas 1981. gada 13. decembrī līdz tā atcelšanai 1983. gada 22. jūlijā režīma represīvās darbības laupījušas dzīvību vismaz 91 cilvēkam. Kara stāvokļa ieviešana bija totalitārisma reakcija uz neatkarīgās arodbiedrības „Solidaritāte” īstenoto pārmaiņu kustību, kas draudēja atņemt varu tās monopolistam – kompartijai – un, iespējams, izraut Poliju no Padomju Savienības ietekmes orbītas.

Polija pēc Otrā pasaules kara bija lielākais padomju satelīts Austrumeiropā, tomēr Poliju arī visgrūtāk nācās noturēt padomju satelīta statusā. Tūdaļ pēc kara te izvērtās nopietna bruņota pretestība, bet vēlāk laiku pa laikam uzliesmoja nemieri, kuru galvenie rīkotāji bija ar savu stāvokli neapmierinātie strādnieki. Tieši Polija visskaidrāk rādīja, ka komunistu deklarētie mērķi, būvējot sabiedrību, kurā darbaļaužu intereses it kā ir pirmajā vietā, ir ar propagandu aizmālēta fikcija. Strādnieki streikoja un protestēja 1956., 1968., 1970. un 1976. gadā. 1970. gada protesti Baltijas jūras ostas pilsētās tika apspiesti ar bruņotu spēku, nogalinot 42 cilvēkus. 1978. gadā šeit izveidojās pagrīdes strādnieku organizācija – Piekrastes Brīvā arodbiedrība, un, attiecīgi, nebija nekāds brīnums, ka tad, kad 1980. gada augustā Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktās kuģu būvētavas vadība mēģināja atbrīvot no darba sev nevēlamu strādnieci, sākās ātrs un labi organizēts streiks, kas pārsviedās arī uz citiem uzņēmumiem. Šajā reizē kompartijas līdera Edvarda Gereka valdība mēģināja sarunāt pa labam, bet streikotāju prasības ātri paplašinājās no t.s. „maizes un desas” jautājumiem līdz atļaujai dibināt neatkarīgu arodbiedrību. Valdībai nācās piekāpties, un dzima arodkustība „Solidaritāte”, kurā pēc gada jau bija 10 miljoni biedru visās valsts malās. Par organizācijas vadītāju kļuva Gdaņskas notikumu līderis, elektriķis Lehs Valensa.

Šī notikumu attīstība nevarēja nesatraukt padomju kompartijas vadību Maskavā. Jau 1980. gada septembrī no amata nācās šķirties Edvardam Gerekam. Viņa pēcnācējs Staņislavs Kaņa sabija Polijas priekšgalā vien nepilnu gadu, jo arī izrādījās nepietiekami lojāls Kremlim. Tad varas grožus Varšavā pārņēma ilggadējais aizsardzības ministrs, ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis. Viņa īstenotā kara stāvokļa ieviešana notika pēc klasiska militārā puča parauga – ar sakaru mezglu un raidstaciju ieņemšanu, armiju ielās un plašiem „Solidaritātes” aktīvistu arestiem. 16. decembrī pret streikojošajiem Vujekas ogļraktuvju strādniekiem Silēzijā tika laisti darbā kaujas ieroči, deviņus no protestētājiem nogalinot un 21 ievainojot. Līdzīga spēka lietošana pret protestētājiem notika vairakkārt nākamajos gados. 1982. gada oktobrī ģenerāļa Jaruzeļska režīms aizliedza arodkustību „Solidaritāte”. Tomēr kustība turpināja darboties pagrīdē, izplatīt nelegālo literatūru, organizēt atbalstu ārzemēs, un izdzīvoja līdz laikam, kad sāka brukt visa padomju totalitārisma sistēma. 1989. gadā režīmam atkal nācās sēsties pie sarunu galda, nu jau lai apspriestu totalitārās sistēmas demontāžu. Ģenerālis Jaruzeļskis vēlāk apgalvoja, ka viņa ieviestais kara stāvoklis bijusi vienīgā iespēja kā izvairīties no tiešas padomju intervences. 2006. gadā viņam tika izvirzītas kriminālapsūdzības par varas pastrādātajiem noziegumiem kara stāvokļa laikā, taču tobrīd jau ļoti vājās veselības dēļ bijušais režīma līderis netika tiesāts.