Šī diena vēsturē

Skandināvijā 13. decembris ir Lūcijas diena, kad meitene baltā kleitā ar gaismas kroni galvā  un sveci rokās procesijas laikā mudina atcerēties par labdarību un atbalstu grūtībās nonākušiem. Bet kur un kā radušies Svētās Lūcijas svētki?

1941. gada 12. decembrī Berlīnē, Reiha kancelejā, notika neprotokolēta nacistiskās Vācijas līdera Ādolfa Hitlera tikšanās ar citiem augstākajiem nacistu režīma vadītājiem. Iespējams, tieši todien Hitlers pirmoreiz nepārprotami formulēja metodiskas Eiropas ebreju iznīcināšanas, respektīvi, holokausta ideju.

 

Ilgu laiku vēsturniekiem nebija zināms notikums, kas risinājās Vācu reiha galvaspilsētā Berlīnē 1941. gada 12. decembrī. Šajā dienā nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers bija pulcinājis pie sevis visaugstākā ranga nacistu vadītājus. Saruna notika Reiha kancelejā, fīrera privātajās telpās, un to neviens neprotokolēja, tāpēc arī ziņas par šo apspriedi ilgus gadus palika neatklātas. Tikai pagājušā gadsimta nogalē, tiekot atslepenotiem padomju arhīviem, tajos atradās arī nacistu propagandas ministra Jozefa Gēbelsa privātās piezīmes, kurās viņš atsaucas uz šo tikšanos. Gebelss raksta:

„Runājot par žīdu jautājumu, fīrers ir nolēmis nolikt visu savās vietās. Viņš jau tika brīdinājis žīdus, ka ja viņi izraisīs jaunu pasaules karu, tas novedīs pie viņu pašu iznīcināšanas. Tie nebija tukši vārdi. Tagad pasaules karš ir iestājies. Žīdu iznīcināšanai jābūt tā neizbēgamām sekām. Šim jautājumam jāpieiet bez sentimenta. Ja vācu tauta ziedojusi 160 tūkstošus kritušo Austrumu kampaņā, tad šī asiņainā konflikta autoriem nāksies par to maksāt ar savām dzīvībām.”

Līdz 1941. gada beigām nacistiskā antisemītisma zvērību pilnā mērā bija izjutuši Padomju Savienības okupētās daļas, un arī Baltijas valstu ebreji. Šeit jau tūdaļ pēc vācu karaspēka ienākšanas sākās masu slepkavības, masveidīga ieslodzīšana geto un koncentrācijas nometnēs. Tikmēr Rietumeiropas ebreji līdz minētā gada beigām bija dzīvojuši kaut pastāvīgu draudu un pazemojuma apstākļos, tomēr netika sistemātiski iznīcināti. Līdz ar 1941. gada beigām šai situācijā iestājās lūzums, un turpmākajos gados arī daudzus Rietumeiropas ebrejus gaidīja baiss liktenis nacistu iznīcināšanas mašinērijā. Šis lūzuma moments sakrīt ar minētās pusslepenās sanāksmes norises laiku Reiha kancelejā, un vēstures literatūrā ir izskanējis viedoklis, ka tieši šī sanāksme varētu būt tas vēsturiskais moments, kad nacistu reiha līderis Ādolfs Hitlers nepārprotami formulējis nolūku bez žēlastības izrēķināties ar visiem Eiropas ebrejiem.

Zīmīga ir pasaules kara piesaukšana Gēbelsa piezīmēs. Tieši 1941. decembrī, līdz ar Amerikas Savienoto Valstu iesaistīšanos karā, tas pārauga globālā konfliktā. Un, kā norāda vēsturnieki, līdz ar Amerikas iestāšanos karā Hitleram arī zuda motīvs turpmāk saudzēt Rietumeiropas ebrejus, ko viņš līdz tam bija darījis, baidoties šādi izprovocēt Amerikas iesaistīšanos karā pret Vāciju.

Joprojām nav vienota viedokļa par to, cik lielā mērā Ādolfs Hitlers personīgi bija iesaistīts holokausta plānošanā un īstenošanā. Pastāv viedokļi, ka nacistu līderis varbūt paudis tikai vispārēju antisemītisku nostāju, kuru konkrētā rīcībā pārvērtuši citi – daudzkārt, iespējams, pat diezgan zema ranga nacistu darboņi. Taču, ja Gēbelsa dienasgrāmatas citāts atbilst patiesībai, tas lielā mērā kliedē šaubas. Hitlers apzināti un mērķtiecīgi iniciēja necilvēcīga genocīda politiku pret ebrejiem. Tā bija tikai jauna pakāpe antisemītiskajā politikai, kuru nacisti bija piekopuši vienmēr, kura balstījās viņu ideoloģijā un iemiesoja visu hitleriskā totalitārisma antihumānismu.

1964. gada 11. decembrī argentīniešu marksists Ernesto Gevara, plašāk pazīstams kā Če Gevara, Kubas marksistiskā režīma vārdā uzstājās Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālajā asamblejā. Šī uzstāšanās vaiņagoja leģendārā latīņamerikāņu revolucionāra politisko karjeru, kurā gan drīz pēc tam šķīrās no Fidela Kastro vadītā Kubas režīma.

 

„Šo eposu, kas risinās mūsu acu priekšā, rakstīs salkstošo indiāņu masas, zemnieki bez zemes, ekspluatētie strādnieki. To rakstīs progresīvās masas, godīgi un spoži intelektuāļi, kuru ir pārpārēm mūsu daudz cietušās Latīņamerikas zemēs. Masu un ideju cīņa. Eposs, kuram liks risināties mūsu tautas, pret kurām imperiālisms šobrīd izturas ar nicinājumu un nevērību; mūsu tautas, kuras šodien vēl nav vienotas, bet tagad sāk nokratīt savu jūgu. Imperiālisms mūs uzskata par vājiem un padevīgiem jūga lopiem; un tagad šie jūga lopi sāk to biedēt; viss šis milzīgais 200 miljonu latīņamerikāņu ganāmpulks, kurā jeņķu monopoliskais kapitālisms tagad redz savus kapračus.”

Tā runāja Ernesto Če Gevara no Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālās asamblejas tribīnes 1964. gada 11. decembrī. Viņa runas laikā kāds tā arī nenotverts terorists izšāva uz Apvienoto Nāciju ēku ar mīnmetēju, par laimi cilvēku upuri izpalika. Visdrīzāk tas bija kāds no kubiešu emigrantiem, kuru salā uzvarējušais kreisais režīms bija padzinis trimdā.

Argentīnā dzimušajam Ernesto Gevaram, kuru visa pasaule jau tobrīd pazina vairāk kā Če Gevaru vai vienkārši Če, bija 39 gadi, un viņš bija viens no spilgtākajiem Kubas revolūcijas līderiem. Jau kopš bērnības audzis kreisu uzskatu gaisotnē, studiju laikā Ernesto ceļoja pa Dienvidameriku, un viņā arvien noteiktāk nobrieda nepatika pret amerikāņu kapitāla kundzību šajās sociālo pretrunu plosītajās zemēs. Imperiālismā un starptautiskajā monopoliskajā kapitālismā Ernesto saskatīja visu sava kontinenta nelaimju cēloni. Piecdesmito gadu vidu Gevara Meksikā sastapa kubiešu revolucionāru Fidelu Kastro, un pievienojās viņa „26. jūlija kustībai”. Plecu pie pleca Če un Fidels izcīnīja partizāņu karu pret amerikāņu atbalstīto diktatora Batistas režīmu Kubā, un galu galā vaiņagojās ar revolucionāru uzvaru. Tagad Batista bija gāzts, un Comandante Che bija otrais cilvēks marksistiskajā Kubas valdībā tūlīt aiz Fidela Kastro. Viņš nepārprotami bija arī galvenais Kubas ārpolitikas virzītājs, Kubas seja starptautiskajā arēnā, kura popularitāte un harizma brīžiem jau aizēnoja pašu revolūcijas līderi Kastro.

Pēc uzstāšanās Ņujorkā Če devās trīs mēnešus ilgā starptautisku vizīšu turnejā, apmeklējot Franciju, Ķīnu, Ēģipti, Alžīriju, vairākas Centrālāfrikas valstis; atceļā vēl iegriezdamies Īrijā un Čehoslovākijā. Zīmīgi, ka Maskava šajā maršrutā nebija iekļauta. Alžīrā Če Gevara  uzstājās plašā Āfrikas un Āzijas solidaritātes seminārā. Šeit, uzrunājot semināra dalībniekus, viņa teiktajā ieskanējās diezgan neierasti toņi. Proti, Če netieši pārmeta Padomju Savienībai, ka tā mēģina ekspluatēt Austrumu puslodes attīstības valstis tāpat, kā Amerika ekspluatē Latīņameriku. Šī kritika nepalika nepamanīta nedz kremlī, nedz Havanā. Tāpat kā nepalika nepamanītas Če sevišķi sirsnīgās attiecības ar Mao un viņa režīmu Ķīnā. Tobrīd jau iezīmējās diezgan izteiktā šķelšanās starp Padomju Savienību un Ķīnas Tautas republiku. Tā šķēla visu sociālistisko nometni. Kastro nepārprotami orientējās uz Maskavu, kamēr Če tuvāka šķita Pekinas ievirze. Uzstāšanās Alžīrā bija pēdējā Če Gevaras parādīšanās atklātībā. Atgriezies Kubā, viņš pēkšņi pavisam nozuda no publiskās aprites. Galu galā 1965. gada oktobrī tika publicēta Če Gevaras vēstule, kurā viņš pauda, ka nolēmis pamest Kubu un ziedot savu mūžu revolucionārajai cīņai citur pasaulē. Tā Fidela un Če ceļi šķīrās. Kamēr viens turpināja cītīgi būvēt savu padomju stila autoritārismu Kubā, otrs patiešām metās revolucionāro kustību mutulī, lai pāris gadus vēlāk ziedotu šai cīņai savu dzīvību, bet tā jau ir tēma citam stāstam.

10. decembrī dzimšanas dienu svin viena no noslēpumainākajām un arī par dīvainu uzskatītā amerikāņu dzejniece Emīlija Dikinsone.

Amerikāņu dzejniece Emīlija Elizabete Dikinsone, kura pasaulei atmiņā palikusi ar savu noslēgto dzīvesveidu, piedzima 1830. gada 10. decembrī Amerstā, Masačusetsā. Emīlijas vectēvs bija viens no Amerstas koledžas dibinātājiem, tēvs bija advokāts, kurš koledžā pildījis kasiera pienākumus, bija aktīvi iesaistījies politikā, un uz vienu sasaukumu ievēlēts kongresā. Emīlija bija otrais bērns trīs bērnu ģimenē, kurā bērni izauga, baudot mammas arī vārdā Emīlijas mīlestību.

Vecākais brālis Ostins izvēlējās sekot tēvam un kļuva par advokātu, un tieši brālis, viņa sieva un Emīlijas jaunākā māsa Lavīnija bija cilvēki, ar kuriem rakstniecei dzīves laikā bija visciešākā saikne. Emīlija Dikinsone mācījās Amerstas akadēmijā, kur viņa sevī atklāja izcilu talantu kompozīcijā, izcēlusies pārējo skolēnu vidū ar latīņu valodu un aizrāvusies ar botāniku, viņa esot savulaik izveidojusi herbāriju, kurā katram augam klāt bijis tā latīniskais nosaukums.

Pēc mācībām Amerstas akadēmijā un Holiokas Sieviešu seminārā viņa atgriezās savā dzimtas īpašumā un faktiski nekad vairs to nepameta – dienas viņa galvenokārt vadīja savas istabas noslēgtībā, neiznākdama sasveicināties pat ar viesiem.

Kā jau ar dzejiski noskaņotām dvēselēm gadās, apkārtējie ļaudis šo nesabiedrisko, allaž baltā ģērbto dāmu uzskatīja par dīvaini, kura bijusi lieliska dārzniece,  esot pratusi izcept bezgala gardu Ziemassvētku torti, bet visādi citādi viņa bijusi vientuļniece, kura ar saviem draugiem runājusi, paliekot savā istabā pie aizvērtām durvīm. Daži viņas noslēgtību no pasaules skaidro ar skola gadu nelaimīgas mīlestības sekām. Šādos apstākļos dzīvojot, par Dikinsones galveno saikni ar “ārpasauli” un sabiedriskās dzīves pamatu kļuva vēstules un krietni vien mazākā mērā – arī viņas dzeja. Emīlija Dikinsone dzīves laikā uzrakstīja gandrīz 1800 dzejoļus. Lai arī viņas dzīves laikā tika publicēti tikai daži, viņa dzejoļu simtus esot nosūtījusi draugiem un radiem, lielākoties dzejoļi adresātus sasnieguši ar vēstulēm vai kā daļa no tām.

Iemesls, kāpēc viņas dzīves laikā publicēts tik maz Dikinsones dzejoļu, lai gan patiesais skaits ir teju divi tūkstoši, ir cenzūra.  Vienkārši tolaik izdevēji vadījās pēc saviem cenzūras ieskatiem, tāpēc viņi par pienākumu uzskatīja Dikinsones rakstīto pielāgot saviem priekšstatiem, kādai būtu jāizskatās un jāizklausās dzejai, jo runājam par 19. gadsimta vidu. Bet Dikinsones dzejai amerikāņu 19. gadsimta dzejā līdzīgu neatrast — dzejoļiem bija īsas rindas, nebija nosaukumu, metra un atskaņu sistēma bieži bija neregulāra.

Pēc  Emīlijas nāves, viņas māsa Lavīnija, kas visu mūžu bijusi dzejnieces dvēseles radiniece, atradusi rūpīgi iesietus, pašas Dikinsones rokām veidotus dzejoļu krājumus, ko pamazām māsa sāka publicēt. Pirmais dzejas krājums iznāca 1890. gadā, četrus gadus pēc dzejnieces nāves. Bet arī tad tos publicēja rediģētus.

Pirmoreiz puslīdz nesagrozītā veidā viņas dzejoļi tika izdoti vien 1955. gadā, un kopš tā laika apjomīgais Dikinsones arhīvs kļuvis par neizsmeļamu kritisku pētījumu, publikāciju, teoriju un diskusiju iedvesmas avotu. Amerstas koledžas paspārnē jau pirms kāda laika sākts Dikinsones arhīva digitalizācijas projekts, un tam var vilkt paralēles ar pašas dzejnieces piekopto noslēgto dzīves stilu, jo tas ļauj Dikinsones pētniekiem darboties ar dzejnieces darbu vētīšanu, neizejot no savas istabas.

Dzimšanas dienu 9. decembrī svin britu aktrise Džūdija Denča, kura pasaules labāk zināma kā slepenā aģenta Džeimsa Bonda priekšniece “M”. Vēl ilgi pirms tam viņa Lielbritānijā bija zināma kā viena no spožākajām teātra zvaigznēm.

Džūdita Olīvija Denča pasauli ieraudzīja 1934. gada 9. decembrī, mamma Eleanora bija īriete, bet tētis Redžinalds Artūrs Denčs anglis, tomēr audzis un mācījies Dublinā, kur studiju gados saticis savu mīļoto. Džūdija auga kara laikā kopā ar diviem brāļiem,  kas nozīmēja, ka ģimenei nācies iztikt no pārtikas paciņām, kurās varēja tiklab būt viena ola un šķipsniņa tējas, kas piecu cilvēku ģimenei bija paknaps pārtikas saturs.

Džūdijas tētis kā ārsts rūpējies arī par pilsētas karaliskā teātra trupas veselību, tāpēc mazajai Džūdijai bija tā laime ielūkoties aizkulisēs un viņa esot izrādījusi interese par kostīmiem un grima smalkumiem, tomēr tolaik viņa par aktrises karjeru nedomāja, jo mazajai meitenei, kura apmeklēja dejošanas studiju un zīmēšanas nodarbības sapnis bija kļūt par balerīnu vai teātra mākslinieci.

Patiesībā ar aktiermākslu Džūdiju saslimdināja vecākais brālis, kura iedvesmota Džūdija atstājot novārtā mākslas studijas iestājās Londonas centrālajā runas un dramas skolā, kuru absolvējot viņa saņēma zelta medaļu.

Uz skatuves Džūdija pirmo reizi nokļuva kā Šekspīra Ofēlija un tas notika pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un viņas debija izdevās spīdoša, kritiķu un skatītāju atbalstīta viņa tika pie vadošām lomām, kas viņai ātri vien ļāva iegūt Londonas labākās aktrises titulu.

Uz kino ekrāniem Džūdija Denča nokļuva 1964. gadā ar filmu trešais noslēpums, pēc kuras kino lomu piedāvājumi biruši kā no pārpilnības raga. Drīz pēc tam aktrise personīgu iemeslu dēļ pārtrauca filmēties un filmēšanas laukumā atgriezās vien pēc padsmit gadiem, bet arī atgriešanās bija iespaidīga. Tā bija filma „Istaba ar skatu”, kurā Denča atveidoja rakstnieci Eleonoru Levišu, un tika pie piecām Oskara nominācijām.

Bet pasaules slavu Džūdija Denča ieguva sastopoties ar Džeimsu Bondu. Pirmo reizi Bonda filmās britu Slepenā drošības dienesta vadītājas un Bonda priekšnieces “M” lomā Denča parādījās filmā „Zeltacs”, pēc tam nāca filmas „Rītdiena nemirst”, „Ar pasauli nepietiek”, „Mirsti citu dienu”, „Kazino „Royale””, „Mierinājuma kvants” un „Operācija “Skyfall””, kurā “M” iet bojā. Jāpiebilst, ka “M” prototips ir Stella Rimingtone, Slepenā drošības dienesta M15 ģenerāldirektore. Denča nofilmējoties septiņās Bondiādēs kļuvusi par vienu no atpazīstamākajiem personāžiem.

Pateicoties pasaules slavai un nenoliedzami arī aktrises talantam, viņa tikusi pie virknes lielisku lomu, kurās pierādījusi savu talantu, stilu un neatkārtojamo šarmu. Džūdija Denča joprojām liek pasaulei par sevi runāt –piemēram, 81 gada vecumā no savas meitas dāvanā saņēmusi iespēju tikt pie pirmā tetovējuma savā mūžā, bet 85 gadu vecumā viņa kļuva par visu laiku vecāko modes žurnāla „Vogue” vāka modeli. Viņa nekad nav slēpusi savu rotaļīgo dabu un atklāti runājusi par seksu, kādā intervijā viņa atklājusi, kur Koventgārdenā Londonā atrodas viņas iecienītais “jaukais pikantās apakšveļas veikals”, kuru viņa regulāri apmeklējot. Un viņai pieder vārdi: “Protams, ka es vēl aizvien izjūtu kaisli! Vai tas vispār jebkad pāriet?”

Japānas uzbrukums amerikāņu jūras kara bāzei Perlharborā notika sinhroni ar veselu virkni citu triecienu 1941. gada 8. decembrī – britu kolonijām Honkongā un Malajā, Taizemei, Filipīnām. Līdz ar to Otrais pasaules karš izvērsās arī Klusā okeāna reģionā, noslēgdamies ar Japānas sakāvi 1945. gada septembrī.

1941. gada decembrī Japānas impērija uzsāka plašu militāru ekspansiju Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā ar mērķi sagrābt tur esošos rietumvalstu koloniālos valdījumus. Impērijas mērķis tuvākā perspektīvā bija iegūt izejvielu avotus, kuru trūka pašā Japānas arhipelāgā, tālākā perspektīvā – veidot šai reģionā t.s. „Lielo Austrumāzijas kopējā uzplaukuma sfēru”, ģeopolitisku telpu, kurā nebūtu vietas rietumniekiem, un kuras hegemons būtu Japānas impērija. Uzsākot militāru konfliktu ar Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju un to sabiedrotajiem, Japāna ievilka Austrumāzijas reģionu Otrajā pasaules karā.

Par šīs konfrontācijas sākumu tradicionāli uzskata japāņu uzlidojumu Savienoto Valstu galvenajai kara flotes bāzei Perlharborā, Havaju salās 1941. gada 7. decembrī. Patiesībā vienlaicīgi, bet dažos gadījumos pat agrāk par šo triecienu, Japāna devās uzbrukumā vairākiem citiem rietumvalstu atbalsta punktiem un teritorijām reģionā, taču uzbrukuma brīdī, kad Havaju arhipelāgā vēl bija 7. decembris, otrpus datumu maiņas līnijai Austrumāzijā jau bija 1941. gada 8. decembris, ar ko arī tiek datēti šie uzbrukumi.

Jau pirms 1941. gada decembra Japāna bija okupējusi lielu daļu Ķīnas austrumu rajonu un daļu Franču Indoķīnas – tagadējās Vjetnamas, Laosas un Kampučijas. Tagad, 8. decembrī japāņu spēki no sauszemes uzbruka Lielbritānijas kolonijai Honkongai, viņu jūras desanti izcēlās malā vairākās vietās Malajas pussalā, gan Britu īpašumos, gan Taizemes teritorijā. Taizemei japāņi uzbruka arī no kaimiņos esošās Indoķīnas. Tāpat šai dienā Japāņu desants ieņēma pirmo nelielo salu Filipīnu arhipelāga ziemeļos, uzsākot Filipīnu iekarošanu, un izsēdās Guamas salā amerikāņiem piederošajā Marianu arhipelāgā.

Visas šīs operācijas tika izvērstas apmēram 2000 kilometru rādiusā, prasīja milzīgu plānošanas un organizācijas darbu, un ļoti lielā mērā bija pārsteigums impērijas pretiniekiem. Japāņiem izdevās īstenot spožu zibenskaru, pirmajā pusgadā gūstot teju nemainīgus panākumus. Britu sadraudzības spēki Honkongā kapitulēja pēc divām nedēļām. Taizemes

armija un policija sākotnēji izrādīja sīkstu pretošanos iebrucējiem, taču valsts faktiskais vadītājs, armijas virspavēlnieks Pleks Pibunsongkrams jau tajā pašā dienā piekrita slēgt pamieru un kļūt par japāņu sabiedroto. Britu sadraudzības spēki ar kaujām atkāpās uz Malajas pussalas dienvidiem, un 1942. gada janvāra nogalē japāņi pietuvojās Singapūrai,  kas pēc nedēļu ilgas pretošanās kapitulēja 15. februārī, paverot ceļu tālākai ekspansijai Nīderlandes Austrumindijas, respektīvi Indonēzijas virzienā. Visnepatīkamākais pārsteigums japāņiem bija amerikāņu un filipīniešu spēku ilgā pretošanās. Līdz 1941. gada beigām japāņu rokās bija lielākā daļa Lusonas salas līdz ar Filipīnu galvaspilsētu Manilu, taču sabiedrotie vēl līdz pat aprīlim noturējās Batānas pussalā, bet pēdējie viņu spēki nocietinātajā Koregidoras salā kapitulēja tikai 8. maijā. Nebija apstiprinājies japāņu pieņēmums, kurā viņi bija balstījuši šī kara stratēģiju, proti, par amerikāņu nācijas gļēvumu un nespēju karot. Patiesībā jeņķi izrādījās negaidīti sīksti karotāji, kas visai ātri mācījās no savām sākotnējām kļūdām, un jau drīz japāņiem bija jādomā, kā noturēt savā zibenskarā ieņemtās teritorijas.

Pirms 80 gadiem – 1941. gada 7. decembrī – Japānas impērijas kara flotes aviācija veica pēkšņu uzlidojumu Savienoto Valstu jūras spēku nozīmīgākajai bāzei Perlharborā, Havaju salās. Pēc šī uzbrukuma Savienotās Valstis iesaistījās Otrajā pasaules karā ar visu savu milzīgo potenciālu, kas lielā mērā izšķīra šī kara gaitu.

„Mēs pārtraucam šo raidījumu, lai paziņotu jums ārkārtas jaunumus. Kā nule paziņojis prezidents Rūzvelts, japāņi ir veikuši gaisa uzbrukumu Perlharborai Havaju salās. Tāpat uzbrukts visiem citiem kara flotes un armijas objektiem nozīmīgajā Oahu salā.” Šādi amerikāņu raidstacija CBS informēja savus klausītājus par jaunākajiem notikumiem 1941. gada 7. decembrī. Šīs dienas rītā turpat divi simti japāņu bumbvedēju un iznīcinātāju bija uzbrukuši amerikāņu Klusā okeāna flotes galvenajai bāzei un tajā noenkurotajiem kuģiem. Uzbrukums bija noticis bez iepriekšēja kara pieteikuma.

Spriedze abu valstu attiecībās pakāpeniski pieauga līdz ar Japānas ekspansiju Austrumāzijā 1930. gadu otrajā pusē. Jūtamāks saasinājums notika pēc tam, kad Japāna 1941. gada jūnijā iebruka Francijas koloniālajos valdījumos Indoķīnā. Francija, kas, kā zināms, bija cietusi sakāvi karā pret Vāciju un faktiski zaudējusi suverenitāti, nekādi nevarēja pretoties šai agresijai. Savukārt Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts pieņēma lēmumu faktiski uzsākt tirdzniecības karu pret Japānu. Tas Japānai bija ļoti jūtams trieciens, jo no Savienotajām Valstīm tā saņēma daudzas svarīgas izejvielas, un japāņi šo embargo uztvēra kā amerikāņu centienus iznīcināt Japānu kā lielvalsti. Tāpat tas pamudināja Japānu izvērst savu ekspansiju Dienvidaustrumāzijā, okupējot tur esošās izejvielām bagātās teritorijas: Lielbritānijas un Nīderlandes koloniālos valdījumus, un arī Filipīnu arhipelāgu, kas bija Savienoto Valstu protektorāts. Saprotot, ka militārā sadursme ar Ameriku šādā gadījumā ir neizbēgama, japāņi nolēma dot triecienu pirmie.

Japāņu stratēģija balstījās vairākos pieņēmumos. Viņi cerēja uz sekmīgu zibenskaru, strauji ieņemot ļoti plašas teritorijas. Ievērojot, ka Lielbritānija bija iesaistīta karā pret Vāciju, galvenais smagums šo teritoriju atkarošanā gultos uz amerikāņu pleciem, un japāņi cerēja, ka pēdējie nebūs gatavi tik lieliem upuriem. Japāņi patiešām uzskatīja, ka amerikāņi ir gļēva un izlutināta nācija, kas nebūs gatava smagam karam. Japāņu aprēķins piepildījās tikai daļēji. Proti, zibenskarš viņiem patiešām izdevās teju spīdoši. Taču pats pirmais trieciens Perlharborai bija mazāk postošs nekā cerēts: neskarti palika visi Savienoto Valstu aviācijas bāzes kuģi un arī lielākā daļa degvielas rezervju. Taču galvenā pārrēķināšanās

attiecās uz amerikāņu psiholoģisko gatavību karam. Japāņi acīmredzot nebija ņēmuši vērā to, ko amerikānim nozīmē uzbrukums viņa valstij. Pāri Savienotajām Valstīm vēlās īsts niknuma vilnis, un varenā nācija mobilizēja savus grandiozos resursus, kas nebija salīdzināmi ne ar vienas citas valsts potenciālu. Otrā pasaules kara priekšvakarā Savienotajām Valstīm piederēja apmēram 40% no pasaules militāri industriālajām jaudām. Salīdzinājumam, Padomju Savienības un Vācu Reiha potenciāls bija apmēram 14% katrai. Jau visai drīz Japāna sāka izjust Savienoto Valstu pārākumu, un piepildījās japāņu kara flotes komandiera admirāļa Isoroku Jamamotu pravietiskais izteikums: „Pirmos sešus mēnešus vai gadu es varēšu rīkoties visai brīvi, bet par otro un trešo kara gadu man šādas pārliecības pilnīgi trūkst.”

1956. gada asiņainie notikumi Ungārijā atbalsojās arī tā gada vasaras olimpiādē Melburnā. Naidīgums starp PSRS un Ungārijas sportistiem kulminēja 1956. gada 6 decembra mačā starp abu valstu ūdenspolo izlasēm, kas pat ieguvis īpašu nosaukumu – „Asinis baseinā”.

1956. gada 22. novembrī Melburnā, Austrālijā, tika atklātas 16. vasaras olimpiskās spēles. Pašā olimpiādes priekšvakarā pasauli bija satricinājuši dramatiski notikumi, kuri meta savu ēnu arī pār šo globālo sporta notikumu. Oktobra beigās Suecas krīze pārauga militārā konfliktā; tajā pašā laikā uzliesmoja pretpadomju sacelšanās Ungārijā, Padomju armija iebruka valstī un asiņainās cīņās ieņēma galvaspilsētu Budapeštu.

Protestējot pret šo intervenci, olimpiādi boikotēja Nīderlande, Spānija un Šveice. Ungārijas valstsvienība piedalījās, taču ungāru sportisti demonstratīvi olimpiskajā ciematā nomainīja Ungārijas Tautas republikas karogu pret citu, uz kura nebija padomiskā ģerboņa. Tāpat ungāri neslēpa savu naidīgumu pret padomju sportistiem, kuriem nācās uzklausīt ne vienu vien aizskarošu piezīmi. Kulmināciju šī spriedze sasniedza 1956. gada 6. decembrī, kad pusfināla spēlē sastapās padomju un ungāru ūdenspolo izlases.

Ungārijas olimpiskā izlase tolaik bija ļoti spēcīga – iegūto medaļu skaita ziņā Melburnā to pārspēja vienīgi Savienoto Valstu, Padomju Savienības un Austrālijas izlases. Ūdenspolo ungāri bija neapšaubāmi līderi – iepriekšējās, Helsinku olimpiādes čempioni; un padomju izlase bija viņiem vienīgais daudz maz vērā ņemamais konkurents. Tādējādi pusfināla mačam, visticamāk, bija jāizšķir arī olimpiskā zelta liktenis. Tribīnes ap baseinu pildīja lielākoties ungāru emigranti, kuri skandēja pirmskara Ungārijas himnu, izkliedza pretpadomju saukļus un jūsmīgi atbalstīja savus tautiešus. Viņiem piebalsoja arī pārējā publika – visiem bija svaigā atmiņā preses ziņas par padomju tankiem Budapeštas ielās un civilo kvartālu bombardēšanu, un antipātijas pret „krieviem” bija vispārējas. Lieki piebilst, ka neviena padomju līdzjutēja, izņemot oficiālos delegācijas pārstāvjus, tribīnēs nebija un nevarēja būt. Arī ungāru sportisti apzināti provocēja savus pretiniekus, dāsni likdami lietā sev zināmo krievu vulgārās leksiskas arsenālu; droši vien neiztika arī bez dažas labas dunkas. Internetā atrodamajās padomju sportistu atmiņās lielāko tiesu apgalvots, ka viņi centušies neatbildēt uz provokācijām, tomēr ticamāks šķiet citās publikācijās lasāmais, ka spēle jau no paša sākuma bijusi abpusēji ļoti rupja. Tomēr visi apstākļi bija ungāru sportistu pusē, un, mačam tuvojoties beigām, tas arī atspoguļojās rezultātā: 4 : 0 Ungārijas valstsvienības labā.

Dažas minūtes pirms spēles beigām padomju spēlētājs Valentīns Prokopovs, domājams, uzklausījis kārtējo izteikumu lauzītā krievu valodā, kurā nepārprotamā kontekstā bija piesaukta viņa māte, no visa spēka ietrieca dūri sejā ungāram Ervīnam Zadoram. No pārsistās uzacs plūda asinis, krāsojot ūdeni. Ungārs gan gribēja turpināt spēli, bet satracināti skatītāji metās pie baseina, sāka kliegt uz padomiešiem, spļaut uz viņiem un sviest ar dažādiem priekšmetiem. Iejaucās policija, spēle tika pārtraukta, un Ungārijai ieskaitīta uzvara ar iepriekš minēto rezultātu. Pāris dienas vēlāk Ungārijas ūdenspolo izlase jau atkal kļuva par olimpiskajiem  čempioniem, bet lielākā daļa no viņiem nolēma neatgriezties dzimtenē, tāpat kā vismaz puse no visas Ungārijas olimpiskās delegācijas. 1956. gada mačs tiek minēts kā viena no spilgtākajām epizodēm Aukstā kara vēsturē un pat ieguvis īpašu nosaukumu: „Blood in the Water”, ko latviski varētu tulkot kā „Asinis baseinā”.

Bulla, kuru pāvests Inocents VIII izdeva 1484. gada 5. decembrī, aizsāka vienu no pretrunīgākajiem un neizprotamākajiem procesiem Eiropas vēsturē – raganu prāvas.

"Dažās Ziemeļvācijas zemēs, kā arī Maincas, Ķelnes, Trīras, Zalcburgas un Brēmenes provincēs, pilsētās, apgabalos, novados un diocēzēs daudzas abu dzimumu personas, aizmirsušas par pašu dvēseles pestīšanu un nomaldīdamās no patiesās katoļu ticības, ir atdevušas sevi velniem, inkubiem un sukubiem, un ar savu iemiesošanos, burvestībām, apvārdošanām un citām nolādētām mākslām un valdzinājumiem, neģēlībām un briesmīgiem noziegumiem ir slepkavojušas bērnus pat vēl mātes miesās, kā arī lopu mazuļus, kaitējuši zemes ražai, vīna ogām, koku augļiem, turklāt arī vīriem un sievām, jūga lopiem, ganāmiem lopiem, tāpat arī citu sugu dzīvniekiem, viņi kavē vīrus veikt dzimumaktu un kavē sievas tapt mātes cerībās, kādēļ vīri nevar atzīt savas sievas, ne sievas - pieņemt savus vīrus, un vēl pie tā visa un pār visu to pāri viņi zaimojot noliedz savu ticību, kas tiem dota caur Kristīšanas sakramentu, un Cilvēku Naidnieka sakūdīti, viņi nevairās pastrādāt un darīt neķītrākās riebeklības un netīrākos pārkāpumus, tā nāvīgi apdraudot paši savas dvēseles, un ar to viņi sadusmo viņa Dievišķo Augstību un saceļ negodu un briesmas starp ļoti daudziem."

Tā raksta pāvests Inocents VIII (attēlā) savā bullā, kura datēta ar 1484. gada 5. decembri. Teksta turpinājumā Katoļu baznīcas galva pilnvaro Heinrihu Krameru un Jakobu Šprengeru, teoloģijas profesorus un benediktīniešu ordeņa brāļus, veikt attiecīgu izmeklēšanu, tiesāšanu un sodīšanu pret iepriekš piesauktajiem ļauno darbu darītājiem vācu zemēs. Un to minētie teoloģijas profesori arī nevilcinās darīt. Šo pāvesta bullu viņi ievada vietā ievieto savā darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris" -sacerējumā, kas populāri izskaidro, kas īsti uzskatāmi par burvjiem un raganām, kā tiesātāji tās var atpazīt, kā ar tām rīkoties un kāpēc vispār ir pamats uzskatīt, ka burvji un raganas pastāv. Jo pašā katoļu teoloģijā ir visai spēcīgi pretargumenti priekšstatam par raganu eksistenci. Jau sākot ar agrajiem viduslaikiem katoļu baznīca ne reizi vien pievērsusies šim jautājumam, un tad valdošais uzskats bijis, ka pati ticība cilvēka pārdabiskām spējām ir maldīga un pretēja kristīgajai pārliecībai. Tomēr laikā no 1487. līdz 1669. gadam - tātad turpat veselus divus gadsimtus - "Raganu āmurs" piedzīvo 36 izdevumus un kļūst par raganu prāvu rīkotāju rokasgrāmatu. Tas ir arī apliecinājums, ka Johana Gūtenberga izgudrojums - iespiedmašīna, kam jānes cilvēcei gara gaismu, var vienlīdz labi kalpot arī par māņticības un gara kroplības izplatītāju.

Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par raganu prāvu iemesliem. Kāds gan iemesls tam, ka pašā viduslaiku izskaņā un jauno laiku sākumā Eiropā, kur jau dīgst pirmie modernās zinātnes un humānisma asni, daudzviet plosās nežēlīgas un absurdas izrēķināšanās ar nevainīgiem cilvēkiem, kas prasa vairāku desmitu, pēc dažiem aprēķiniem - pat līdz 100,000 cilvēku dzīvību? Kādu laiku par galveno vainīgo uzskatīja inkvizīciju, tomēr jau pagājušā gadsimta otrajā pusē vairāki pētnieki pierāda, ka inkvizīcija nav šī procesa galvenais iniciators. Piemēram, Spānijā, kur inkvizīcija ir stipra kā nekur citur Eiropā, raganu prāvas tikpat kā nenotiek. Pievēršoties statistikai, atklājas cita likumsakarība - raganu prāvas visvairāk risinās tajos Eiropas nostūros, kur salīdzinoši vāja centrālā valsts vara un neorganizēta tiesu sistēma. Nākas secināt, ka pamatā raganu medību iniciatori ir vienkāršie ļaudis, tauta, un šim procesam ir nepārprotamas masu psihozes pazīmes. Tā varētu būt nenobriedušāko prātu reakcija uz grandiozajām sociālajām un idejiskajām pārmaiņām, kādas šajos gadsimtos piedzīvo Eiropa. Tas prasa sabiedrībā uzkrātā, ja tā var teikt, kolektīvā stresa ventili, un tas tiek atrasts ienaidnieka tēlā, šajā gadījumā - raganās un burvjos, kuri visbiežāk ir tautas dziednieki un seno folklorisko tradīciju glabātāji.

1926. gada 3. decembris vēsture iegājis kā diena, kad mīklainos apstākļos uz 11 dienām pazuda slavenā angļu detektīvromānu autore Agata Kristi, izraisot plašu rezonansi sabiedrībā.

Agata Mērija Klarisa, lēdija Malovana, dzimusi Millere, publicējusies ar pirmā vīra uzvārdu Kristi, pati sevi nekad nav uzskatījusi par izcilu rakstnieci. Protams, viņai tīri labi patika, ka šī nodarbe nes zināmu peļņu, taču padarīt rakstīšanu par galveno dzīves uzdevumu Kristi netiecās. Rakstniece stāstīja, ka romānu sižetus apdomājusi ar adīkli rokās mājinieku vai draugu lokā un brīdī, kad sēdusies pie galda, lai rakstītu, sižets jau esot bijis pilnīgi gatavs. Savukārt idejas ienākušas prātā visdažādākajās vietās un apstākļos – graužot ābolus, guļot vannā vai mazgājot traukus, kas esot “tik glupa nodarbe, ka gribot negribot uzmācas domas par slepkavību”.

1926. gads rakstniecei, kura tobrīd jau bija precējusies un mamma meitai, bija grūts – nomira Agatas māte Klāra, un vīrs iemīlējās golfa partnerē un lūdza šķiršanos. 3. decembrī pēc ķīviņa ar vīru Agata, uzrakstījusi savam sekretāram Karlo vēstuli, kurā apgalvoja, ka dodas uz Jorkšīru, atstāja meitu (jāpiebilst, ka attiecības ar meitu bērnībā bija ļoti sarežģītas, bet vēlāk tas izlīdzinājās) un māju kalpotāju ziņā. Nākamajā dienā pēc pazušanas Sarejas grāfistē tika atrasts Kristi automobilis, kura salonā bija viņas kažoks. Vienpadsmit dienas nevienam nebija ne jausmas, kur palikusi rakstniece. Meklēšanā iesaistījās 500 policistu un, kā runā, arī 15 000 brīvprātīgo ar dzinējsuņiem. Vairums lielāko laikrakstu ik dienu publicēja kādu Agatas Kristi pazušanai veltītu rakstu, par informācijas sniegšanu tika piesolīta simts mārciņu atlīdzība. Pirmo reizi kāda pazudušā meklēšanā izmantoja arī lidaparātus, taču bez rezultātiem. Okultisma piekritējs sers Arturs Konans Doils pat devās pēc padoma pie ekstrasensa.

Kā izrādījās vēlāk, Agata Kristi ar Terēzas Nīlas, proti, ar vīra jaunās mīļākās vārdu apmetusies kādā viesnīcā Jorkšīras kūrortpilsētā Herogeitā, kur nodevusies ūdens procedūrām, pastaigām un lasīšanai. Viņai paticis arī viesnīcas zālē klausīties orķestra priekšnesumus, un gadījies, ka bundzinieks un saksofonists rakstnieci atpazinuši un devušies uz policiju. Policija piezvanīja rakstnieces vīram. Kad Agata Kristi nāca lejā pa kāpnēm, viņš sievu oficiāli identificēja. Pati Agata savas rīcības iemeslus nepaskaidroja, dodot iemeslu dažādiem minējumiem, bet divi ārsti diagnosticēja viņai amnēziju.

Vēlāk angļu psihologs Endrjū Normans rakstnieces pazušanas cēloņus analizēja savā grāmatā “Pabeigtais portrets”, kurā apgalvo, ka amnēzijas teorija neiztur kritiku, jo Agatas Kristi uzvedība liecinājusi par pretējo – viesnīcā viņa reģistrējusies ar vīra jaunās mīļotās uzvārdu un īsinājusi laiku ar spa procedūrām un citām izklaidēm.

Viena no versijām ir, ka pēc šķiršanās rakstnieci piemeklējis nervu sabrukums, ko pastiprināja mātes nāve gada sākumā, citi uzskatīja, ka Agata vēlējusies, lai policija aizdomās par viņas slepkavību apsūdzētu vīru Ārčiju, bet vēl citi to uztvēra vienkārši kā publicitātes triku.