Šī diena vēsturē

1946. gada 2. decembrī dzimis par princešu ģērbēju dēvētais itāļu modes dizainers Džanni Versače.

Džanni Versače, viens no slavenākajiem 20. gadsimta nogales dizaineriem, piedzima 1946. gada 2. decembrī un uzauga Itālijas dienvidu pilsētā Redžo di Kalabrijā. “Redžo sākās manas dzīves stāsts mammas šūšanas ateljē un augstās modes veikalā. Te, jau mazs bērns būdams, sāku novērtēt Iliādu un Odiseju, te pirmo reizi ieelpoju diženo Grieķijas mākslu,” atcerējās Džanni.

Mātes Frančeskas butikā viņš iemācījās skicēt, piegriezt un šūt. Par savu meistarību dizainers var pateikties tieši viņai, tomēr attiecības ar mammu bijušas sarežģītas. Frančeska lielāku uzmanību veltījusi vecākajam dēlam, centīgajam Santo, un Džanni izmantoja modi arī tālab, lai būtu viņai līdzās, izpelnītos uzmanību un pašapliecinātos.

Viņa vārds uzreiz nekļuva par modes ikonu, vispirms Versače izcēlās ar drosmi citā jomā – savas seksualitātes atzīšanā. Viņš bija gejs. Kaut arī Itālijā pret homoseksuāļiem nebūt neizturējās toleranti, Versače nedomāja piebremzēt ar savu atklātību.

Pa īstam Versačes karjera modes biznesā aizsākās 1972. gadā, kad viņš noslēdza pirmo līgumu par kolekcijas izveidi un pēc diviem gadiem pasaulei varēja piedāvāt tērpus jau ar Versačes vārdu.

Pēc četriem gadiem viņš, izmantojot brāļa investīcijas, atvēra savu pirmo modes preču veikalu. Vēl pēc septiņiem gadiem Versačes vārds jau bija pietiekami populārs, lai to rakstītu blakus tādiem pasaulslaveniem modes dizaineriem, kā Džordžo Armani, Ralfs Laurēns un Oskars de la Renta..

Versačes revolucionārais raksturs atspoguļojās arī viņa modelētajos tērpos. Iedvesmu tiem deva arī viņa labākā draudzene un māsa vienā personā – Donatella. Šīs sievietes kaislība bija izteikta ultraseksualitāte un minisvārki. Versače tos modelēja, droši slīgstot pārmērībās. Viņš bija pompozs, vulgārs, klasisks, avangardisks un, protams, arī mežonīgi dārgs dizainers. Versače lieliski prata apvārdot pieklājīgas skaistas sievietes, lai tās izdotu milzu naudu par mākslinieka tērpiem, kuros viņas izskatījās pēc... ielasmeitām.

Džanni bija arī viens no pirmajiem modes dizaineriem, kurš turīgu sabiedrības locekļu vietā uz skatēm aicināja slavenības un paša draugus. Draugi – kuri visbiežāk arī bija slavenības – bija zīmola preču labākā reklāma. Mūziķi Madonna, Eltons Džons, Prinss, Džons Bon Džovi un aktrise Patrīcija Ārkete piekrita kļūt par Versačes reklāmas kampaņu modeļiem.

Punktu tam visam, kas Versačes dzīves laikā tika lēsts vairāk nekā 800 miljonu dolāru vērtībā, pielika 1997. gada 15. jūlijā Maiami atskanējušie šāvieni.

Versače dzīvoja un uzdzīvoja Maiami. Viņam līdzās bija draugi, paziņas, mīļākie. Nāves rītā viņš atgriezās no kafejnīcas. Pie mājas vārtiņiem viņam pienāca klāt Endrū Kunanens. Izrādījās, lai nošautu Versači ar diviem šāvieniem. Vairākas dienas pēc slepkavības viņš izdarīja pašnāvību.

Modes dizainera dzīvi pārtrauca sērijveida slepkava sociopāts, 27 gadus vecs gejs un žigolo, kura rīcības patiesie iemesli palika neizdibināti, taču dažādas versijas par to, vai upuris un slepkava bijuši personiski pazīstami, pasaules medijos klīst joprojām.

1906. gada 1. decembrī zaglim recidīvistam Fridriham Vilhelmam Foigtam tika piespriests kārtējais cietumsods. Taču šodien viņa pastrādātais noziegums iemūžināts bronzas skulptūrā.

1906. gada 1. decembrī krimināltiesa Berlīnē pasludināja spriedumu Fridriha Vilhelma Foigta lietā. Par zagšanu un krāpšanu daudzkārt tiesātajam recidīvistam šoreiz tika piespriesti četri gadi par dokumentu viltošanu, nelikumīgu aizturēšanu un uzdošanos par armijas virsnieku. Taču šoreiz lieta nesa Foigtam ne vien kārtējo termiņu aiz restēm, bet slavu, kas sniedzās pāri viņa dzimtās Vācijas robežām.

Fridrihs Vilhelms Foigts dzimis 1849. gadā Austrumprūsijā, kas tagad ir Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabals. 14 gadu vecumā Vilhelms tika pirmoreiz notiesāts – uz divām nedēļām cietumā par sīku zādzību. Taču, saskaņā ar tolaik Vācijā pastāvošo kārtību, sodāmība liedza viņam jebkādas tālākās izglītības iespējas. Nonācis sociālās atstumtības situācijā, Foigts turpināja iet pa likumpārkāpumu ceļu un rezultātā no nākamajiem 42 sava mūža gadiem nepilnus 40 viņš pavadīja aiz restēm. 1906. gadā, no zvana līdz zvanam atsēdējis pēdējo – 15 gadu – termiņu par zādzību ar ielaušanos, Foigts nolēma uzsākt godīgu dzīvi. Viņš apmetās pie māsas Berlīnes tuvumā, cerot galvaspilsētā nodarboties ar kurpnieka amatu, ko bija iemācījies no tēva, taču jau visai drīz Berlīnes policija viņu izraidīja no pilsētas kā nevēlamu personu.

Oficiāli deklarējis izbraukšanu uz Hamburgu, Foigts tomēr palika Berlīnē un sāka apstaigāt lietoto apģērbu veikalus, iepirkdams valkātu armijas uniformu detaļas. 1906. gada 16. oktobrī viņš, tērpies panēsātā, bet tīrā armijas kapteiņa uniformā, ieradās grenadieru kazarmās, kur apturēja četrus ierindniekus un seržantu un pavēlēja sekot viņam. Radināti bez ierunām pakļauties augstākstāvošiem virsniekiem, grenadieri paklausīja. Aizsūtījis dežurējošo seržantu ar ziņojumu priekšniecībai, Foigts šautuvē savāca vēl sešus kareivjus, un visa jaunizceptā vienība sēdās vilcienā, ar kuru sasniedza Kēpenikas pilsētiņu austrumos no Berlīnes. Šeit Foigta vienība ieņēma vietējo rātsnamu, pats Foigts pavēlēja vietējiem policistiem gādāt par kārtību pilsētā, bet pasta ierēdņiem – uz stundu pārtraukt sakarus ar Berlīni. Pilsētas valdes namā Foigts arestēja kasieri fon Viltbergu un mēru Langerhansu. Pēdējais tā kā mēģināja iebilst un pieprasīt aresta orderi, un ko Foigts īstā prūšu militārista tonī noskaldīja: „Tas ir mans pilnvarojums!” un norādīja uz savu kareivju durkļotajām šautenēm. Tad viņš konfiscēja pilsētas kases saturu – 4002 markas un 37 feniņus, izsniedza kvīti, kuru parakstīja ar sava kādreizējā cietuma priekšnieka vārdu, un konvoja pavadībā nosūtīja arestētos uz Berlīni apstākļu noskaidrošanai. Tad viņš pārģērbās civilās drēbēs un devās prom no pilsētas.

Foigtu izsekoja un arestēja diezgan ātri, tomēr viss Kēpenikas stāsts kļuva zināms presei, un ne tikai Vācijā. Foigts kļuva slavens kā Kēpenikas Kapteinis. Ar sevišķu patiku notikušo izgaršoja britu prese, kas nelaida garām iespēju pazoboties par prūšu pārliecīgo aizraušanos ar militārismu, aklo pakļaušanos pavēlēm un uniformu dievināšanu. Foigts bija smalki izāzējis sabiedrību, kura pret viņu bija izturējusies ar visu savu likumisko brutalitāti. Šķiet, situāciju visai adekvāti novērtēja Vācijas ķeizars Vilhelms II, jau pēc diviem gadiem Foigtu amnestēdams. Kēpenikas Kapteinis diezgan labi nopelnīja ar savu atmiņu grāmatu, pārcēlās uz dzīvi Luksemburgā, kur nodzīvoja līdz aiziešanai no šīs pasaules 72 gadu vecumā. Starp citu, pie Kepenikas pilsētas valdes nama tagad uzstādīta bronzas skulptūra slavenajam Kēpenikas Kapteinim Fridriham Vilhelmam Foigtam.

Šodien aprit 80. gadskārta kopš pirmās Rīgas geto ebreju masu slepkavošanas akcijas Rumbulas mežā. Apmēram 24 000 geto ieslodzīto, kā arī apmēram 1000 no Vācijas atvesto ebreju tika nogalināti divās akcijās 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī.

Jēdziens ‘holokausts’ atvasināts no grieķu valodas vārda ‘holokauston’, kas nozīmē „pilnīga sadedzināšana”; senatnē apzīmējis dzīvnieka upurēšanu dieviem, to pilnīgi sadedzinot. Angļu valodā jau daudzus gadsimtus ar vārdu ‘holocaust’ apzīmēta masu slepkavošana, taču kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem šim jēdzienam nostiprinājusies šaurāka nozīme, ar kuru to pazīstam arī latviešu valodā: genocīds pret ebrejiem nacistiskās Vācijas un tai pakļautajās teritorijās Otrā pasaules kara laikā. Latvijā, brīdī kad to ieņēma nacistu spēki, palikušie ebreji tika iznīcināti praktiski bez vecuma, dzimuma vai sociālā stāvokļa atšķirības. Vienīgais izņēmums bija tie, kurus zemes jaunie saimnieki uzskatīja par vērtīgu darbaspēku. Pārējie ar nedaudziem nejaušiem izņēmumiem gāja bojā nesaudzīgā dažu mēnešu iznīcināšanas procesā, kas kulminēja ar slaktiņu Rumbulas mežā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī.

Līdz 1941. gada rudenim jau bija noslepkavoti praktiski visi ebreji Latvijas laukos un mazpilsētās – apmēram 30 000 cilvēku. Atlikušie bija koncentrēti nedaudzos geto, no kuriem lielākais atradās Rīgā, Maskavas forštatē. Šķiet, kādu laiku Vācijas vadībā notika zināma birokrātiska stīvēšanās: Austruzemes reihskomisāram Heinriham Lozem šķita pareizāk izmantot ebrejus vergu darbam, kamēr SS vadonis Heinrihs Himlers uzstāja uz viņu tūlītēju iznīcināšanu. Himlera viedoklim izrādījās lielāks svars. Ar viņa svētību šurp tika nosūtīts SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns, kurš sevi jau bija apliecinājis iepriekšējos mēnešos, noslepkavojot apmēram 57 000 ebreju divās masu iznīcināšanas akcijās Ukrainā – Kameņec-Podoļskā un Babij Jarā.

Pirms 30. novembra akcijas no citiem tika nošķirti apmēram 4500 ebreju vīriešu spēka gados. Pārējos 30. novembra agrā rītā no miega uzrāva sitieni durvīs un kliedzieni – gan vācu SD vīri, gan latvieši no bēdīgi slavenās Arāja komandas lika pusstundas laikā saposties, izveda no geto un izkārtoja kolonās, kuras straujā solī sāka dzīt uz Rumbulas mežu. Upuriem tika teikts, ka viņus pārvieto uz citu nometni, taču daudzi varēja nojaust savu patieso likteni no tā, ka ikvienu, kurš netika līdzi, apsargi uz vietas nošāva. Kad, sasniedzot Rumbulas mežu, atdzītajiem lika novilkt virsdrēbes un viņi izdzirdēja šāvienu troksni, šaubām vairs nebija vietas. Šāvēji pie bedrēm bija Ukrainas slaktiņos roku iesitušie Jekelna vīri, skatā kādi divpadsmit. Diezin vai tie visu laiku bija vieni un tie paši, ievērojot ka tad katram no viņiem dažu stundu laikā būtu jānošauj apmēram tūkstotis cilvēku. Dāsni lietots alkohols, un tas, savienojumā ar nogurumu un stresu, neļāvis vienmēr precīzi trāpīt pat no divu metru attāluma. Bieži nācies piebeigt tos, kuri tikai ievainoti, atguvušies un mēģinājuši izrāpties no masu kapa. Tomēr daudzi ievainotie acīmredzot tikuši arī dzīvi aprakti un nosmakuši zem mirušo ķermeņu svara. Pēc akcijas 30. novembrī, kad tika nogalināti apmēram 12 000 Rīgas geto ieslodzīto, kā arī nepilns tūkstotis nupat no Berlīnes atvestu ebreju, iestājās nedēļu ilgs pārtraukums līdz nākamajai baisās pļaujas dienai 8. decembrī, kad šādā pat veidā dzīvību zaudēja vēl 12 000. No tiem 66 000 ebreju, kas bija palikuši Latvijā brīdī, kad to okupēja Vācijas spēki, pēc nepilna pusgada dzīvi bija palikuši mazāk nekā desmitā daļa. Nākamā gada janvārī Fridrihs Jekelns par Rumbulu saņēma vienu no augstākajiem nacistu apbalvojumiem – Bruņinieka pakāpes Kara nopelnu krustu ar zobeniem. Vēl pēc pieciem gadiem viņam tepat Rīgā nācās maukt kaklā karātavu cilpu.

1981. gada 29. novembrī, iekrītot jūrā no jahtas, noslīkst amerikāņu aktrise Natālija Vuda, kas pazīstama ar Marijas lomu filmā "Vestsaidas stāsts". Un kā jau daudzām dīvām, arī viņas dzīves stāsts pilns ar drāmām, sarežģītiem pavērsieniem, bet dzīve noslēdzas ar traģisku un noslēpumainu notikumu.

Natālija Vuda piedzima 1938. gadā Kalifornijā, jau četru gadu vecumā Natālija filmējās savā pirmajā filmā "Happy Land" (Laimīgā zeme). Meitene ar piemīlīgo skatienu un tumšām matu cirtām, drīz vien iekaroja režisoru sirdis un parādījās arī citās filmās.

Kā jau tas ierasts, nereti aktrisei, īpaši jau bērnībā nācās filmēties projektos, par kuriem viņa absolūti nebija sajūsmā, tomēr gan līguma nosacījumi, gan mammas iegribas piespieda meiteni filmēties apšaubāmas kvalitātes filmās, līdz 60.gados viņa tika pie iespējas nospēlēt daudzas no savām vislabākajām lomām, piemēram, filmā "Vestsaidas stāsts”.

Karjeras pēdējos gadus aktrisei nācās  lavierēt starp izcilām un samērā traģiskām atsauksmēm par savu tēlojumu. Kā pati Natālija Vuda atzinusi, viņai pašai nav bijusi nojausma, kas viņa ir, nācies vien būt tādai, kādu vēlējušies redzēt citi. 

Dzīves laikā viņa trīs reizes nominēta "Oskaram" un astoņas reizes – "Zelta globusam", trīs reizes arī iegūstot augsto apbalvojumu.

Tomēr izdzīvot filmu cienīgus momentus Natālija pamanījās ne vien filmēšanas laukumā, bet arī ārpus tā. Natālijas attiecības – kā publiskās, tā arī slepenās – sabiedrība apsprieda uz nebēdu. Viņa esot satikusies ar aktieri Denisu Hoperu, viesnīcu ķēdes mantinieku Nikiju Hiltonu, kā arī pat leģendāro Elvisu Presliju.

18 gadu vecumā Natālija apprecējās ar astoņus gadus vecāko aktieri Robertu Vāgneru. Pāris nokļuva mediju uzmanības centrā. Diemžēl šī savienība ilgi nepastāvēja un pēc pieciem gadiem pāris pašķīrās.

Trīs gadus vēlāk viņa apprecēja filmu producentu Ričardu Gregsonu. Nākamajā gadā piedzima meita Nataša. Bet šī laulība drīz vien tika šķirta, jo Natālija pieķēra Ričardu sānsolī.

Un tad Natālija vēlreiz mija gredzenus ar savu pirmo vīru Robertu, pasaulē nāca meita Kortnija. Šajā laikā Natālijas prioritāte bija ģimene, noliekot karjeru otrajā plānā. Tas bijis laiks, kad aktrises vārdiem runājot, kad dzīve ritējusi gluži kā atpakaļgaitā. Viņa strādāja, kad citas meitenes gāja uz skolu, bet tad, kad sievietes bija sasniegušas tādu vecumu, kad vēlējās veidot karjeru, aktrise palika mājās.

Tomēr aktrises dzīve bija sarežģīta, attiecību līkloči, spiediens no mātes un nepārtrauktā mediju uzmanība noveda pie alkohola un medikamentiem. Tas viss, lai nomierinātu nervus.

Bet, nu pa mīklaino nāvi. 1981. gada novembrī Natālija kopā ar savu vīru Robertu devās izbraucienā ar kuģīti. Kopā ar viņiem bija arī aktieris Kristofers Volkens, kurš kopā ar Natāliju strādājis pie filmas "Brainstorm". 29. novembra naktī visi trīs aktieri baudīja alkoholiskos dzērienus. Uz klāja izcēlies incidents. Roberts dusmās sašķaidījis pudeli, jo uzskatījis, ka Natālijai ar Kristoferu ir pārāk tuvas attiecības. Samērā ilgi abi kungi augstos toņos risinājuši savas domstarpības. Pēc karstā strīda no Natālijas nav bijušas ne miņas...

No rīta Natālijas ķermeni atrada ūdenī blakus mazajai glābšanas laivai. Viņas nāvi atzina par negadījumu, uzskatot, ka Natālija iekrita ūdenī, cenšoties piestiprināt glābšanas laivu, lai tā neatsistos pret kuģa karkasu. Tiesa, daudzi šo versiju uzskatīja par aplamu, uzsverot, ka Natālija visu mūžu dzīvojusi bailēm no ūdens un šāda rīcība nebūtu bijusi viņai raksturīga.

1928. gada 26. novembrī dzimusi dziesminiece, mūziķe Austra Pumpure. Ietekmīga un savdabīga parādība Latvijas mūzikas dzīvē. Viņai piemita kāda grūti atšifrējama maģija pulcēt ap sevi dziedāt gribošus cilvēkus.

Katrs cilvēks nāk uz zemes, lai pildītu tikai viņam uzticēto lomu un uzdevumus. Austra Pumpure tos krāšņi piepildīja, ejot savu sirds ceļu. Viņai dotie uzdevumi viegli risinājās cits pēc cita. Nemitīgi uzdodot sev nerimtīgo jautājumu “kā to dzīvi vajag dzīvot?”, viņa ar interesi un aizrautību piepildīja savu būšanu pasaulē. Viņa smēla pasauli pilnām saujām un deva pasaulei atpakaļ divkārt daudz. Viņa deva sevi dziesmai, līdzcilvēkiem, publikai. Ne velti klīst kāds nostāsts savdabīga leģenda par Austras Pumpures muzikālo maģiju,.

Reiz kāds vīrs bija nolēmis padarīt sev galu pakaroties un jau visa nopietnībā meklējis striķi. Paziņa viņu atrunājis un ieteicis vispirms aiziet uz Austras Pumpures koncertu. Vīrs aizgājis un juties ļoti aizkustināts. Dzirdētais viņu tā saviļņojis, ka nolēmis dzīvot tālāk.

Austra Pumpure dzimusi 1928. gadā 26. novembrī Rucavas pusē, Liepienas ciemā. Bērnība vairāk aizritējusi Kalnišķos – skaistā vietā starp jūru un mežu, kur dzīvojusi mājās ar nosaukumu „Ūdeņi”. Mīlestību uz mūziku Austra mantojusi no vecākiem, vecvecākiem un cilvēkiem, kuri jaunībā bijuši viņai līdzās. Austras tēvs Miķelis Pumpurs bijis Nīcas un Bārtas pūtēju orķestra diriģents, bet vecaistēvs Toms Grauduže bijis koklētājs, pie kura bieži pulcējušies apkārtējie ciema ļaudis.

Dziesminiece mēdza teikt, ka viņas rados dziedājuši visi. Pati Austra jau kopš mazotnes spēlējusi akordeonu un dūšīgi dziedājusi. Pabeigusi pamatskolu, Austra iestājās Liepājas mūzikas skolas vokālajā klasē, bet, kad bija nomācījusies pāris gadu, viņai draudzīgi ieteikts mainīt klasi, jo nekāda operdziedātāja no viņas nesanākšot. Austra pārgāja uz ģitārspēles klasi, kā arī iestājās kordiriģentu klasē. 

Pēc skolas beigšanas Austrai piedāvāts darbs Liepājas teātrī, kas tobrīd meklēja ģitāristu un izrāžu muzikālo noformētāju. Jau pašā sākumā viņai iepaticies viss, ko vien vajadzējis darīt teātrī. Liepājas teātris – tā bija Austras pirmā un galvenā darbavieta. Faktiski visu darba mūžu viņa nostrādāja teātrī, ja neskaita ģitārspēles apmācību jauniešu centrā Vaduguns.

Kā Austra pati savulaik teikusi, tad pirmais viņu uz skatuves izgrūdis režisors Oļgerts Kroders, viņš izdomājis, kādā veidā Austrai vajadzētu uzstāties, proti, viņai nevajadzētu tēlot lielu mākslinieci, bet gan dziedāt tā, it kā dziedātu draugiem dzimšanas dienā. Krodera priekšlikums izrādījās zelta vērts. Austra Pumpure to lika aiz auss un savos koncertos radīja īpašu gaisotni. Viņas uzstāšanās – tā bija dziedāšana savējiem, gluži kā draugiem dzimšanas dienā.

Pirmais lielais koncerts notika 1975. gadā Rīgā, Mākslas darbinieku namā, pēc tam Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā un tad jau maisam gals bija vaļā – koncerttūres visa Latvijā, bez reklāmas pulcinot pilnas zāles un estrādes.

Austra ļoti mīlējusi arī latviešu tautasdziesmas, un ne velti viņa koncertos mēdza citēt Romas pāvesta sūtni, kurš, viesojoties Liepājā un klausoties mūsu tautasdziesmas, esot teicis, ka mums pašiem ir sava dziesmu Bībele.

Ar laiku Austras koncertprogrammās paralēli Imanta Kalniņa kompozīcijām un latviešu tautasdziesmām iekļuva arī Austrasbērnu dziesmas. Likumsakarīgi, jo Austras audzēkņu skaits aizvien auga. Austrasbērni, kopā ar Austru koncertējot, esot radošā un atbalstošā vidē, kā arī rezonējot ar laikmetu, paši sāka radīt savas dziesmas.

Austru mēdz dēvēt par dziesminieku tradīcijas aizsācēju un popularizētāju Latvijā, jo patiesi viņa pirmā uzdrošinājās dziedāt atklātai publikai tā, kā dzied tautā – dabiski, patiesi, vienkārši un emocionāli.

90. gados pēc koncerta kāda kundze Austrai pasniegusi konjaka pudeli. Kad dziesminiece prasījusi, vai tam kāds iemesls, kāda jubileja, kundze atbildējusi, jā, divdesmito piekto reizi noklausījos jūsu koncertu.

Austra Pumpure aizgāja mūžībā 2017.gada 3.janvārī.

1984. gada 25. novembrī  Notinghilas ierakstu studijā, Londonā, sapulcējās 36 pasaulē tobrīd vadošie mūziķi, lai ierakstītu dziesmu „Do They Know It's Christmas?”, tā vācot līdzekļus cīņai pret badu Etiopijā.

Ideja radīt dziesmu „Do They Know It's Christmas?” galvā iešāvās grupas „The Boomtown Rats” līderim Bobam Geldofam, kurš pie darba ķērās kopā ar ar „Ultravox” solistu Midžu Jūru. Dziesma uzdod pavisam vienkāršu jautājumu, vai viņi zina, ka ir Ziemassvētki, tādejādi tobrīd 1984. gada novembrī, laikā pirms Ziemassvētkiem, aktualizējot to, kamēr Rietumu pasaule gatavojas Ziemassvētkiem, Etiopijā cilvēki mirst no bada.

Bobs Geldofs jau ilgāku laiku bija sekojis līdzi ziņām no Etiopijas, kas, vēstot par badu šai Āfrikas valstī, nereti demonstrēja šausminošus skatus ar no bada izģindušu un viņsaulē aizgājušu cilvēku ķermeņiem.  Reaģējot uz ziņās redzēto, Bobs Geldofs saprata, ka ar labdarību var mainīt Etiopijā notiekošo un par labāko mūziķis atzina dziesmas radīšanu. Bet ne jau viens ir cīnītājs. Tāpēc novembra sākumā Geldofs uzaicināja uz sarunu Midžu Jūru, kuram izstāstījis savu ideja, abi ķērās pie darba un pavisam drīz bija radīta dziesma.  

Uz dziesmas ierakstu abi vienkopus sapulcēja tā laika spožākās britu un īru zvaigznes, bet pašu dziesmu studijā ierakstīja vienas dienas laikā, un tas notika 1984. gada 25. novembrī. Darbs vienas dienas laikā bija īpašs arī ar to, ka Geldofs ar Jūru uz ierakstu bija aicinājuši tā brīža mūzikas lielākos spīdekļus - Filu Kolinsu, Džordžu Maiklu, Bono, Boju Džordžu, Stingu, Deividu Boviju, Polu Makartniju un citus mūziķus, kuri uz to brīdi apvienojās grupā „Band Aid”.

Dziesma klausītājus sasniedza 3. decembrī, tā bija tik veiksmīga, ka nedēļas laikā kļuva par straujāk pārdotāko singlu Anglijas mūzikas vēsture. Pirmajā nedēļā pārdeva miljons kopiju. Dziesma topa pirmajā vietā noturējās piecas nedēļas un diezgan loģiski, ka tā kļuva par 1984. gada populārāko Ziemassvētku dziesmu. Tā gada pēdējā dienā dziesmu iegādājās trīs miljoni klausītāji. Labdarības dziesmu iemīļoja klausītāji visa pasaulē, sasniedzot pirmās vietas topos vēl 13 pasaules valstīs ārpus Lielbritānijas, bet laika periodā līdz 1989. gadam dziesma bija pārdota 11,7 miljonos kopiju.

Dziesmas panākumus vēlāk pārspēja vien Eltona Džona 1997. gada versija dziesmai „Candle in the Wind”, kas pasaules slavu ieguva pēc princeses Diānas traģiskās bojāejas.

Lai gan šī nebija pirmā nozīmīgā reize, kad mūziķi centās glābt trešās pasaules valstis, savulaik Džordžs Harisons bija iesaistījies Bangladešas glābšanā, Pols Makartnijs – Kambodžas, tomēr šī dziesma pārspēja visus iepriekšējos centienus pievērst pasaules uzmanību situācijai trešajās pasaulēs valstīs. Geldofa piesardzīgās cerības, uzsākot šo projektu, savākt Etiopijas bada cietējiem 70 tūkstošus mārciņu, gada laikā tika pārspētas vairakkārt.

Ar dziesmas palīdzību gada laikā Etiopijā bada izskaušanai nonāca astoņi miljoni mārciņu. Singla panākumi visā pasaulē mudināja pievērst labdarības organizāciju skatus bada upuriem, kā arī veicināja izpratni par notiekošo trešajās valstīs, kā arī mudināja citus mūziķus iesaistīties labdarības projektos. Viens no tādiem bija „USA for Africa” ar Maikla Džeksona un Laionela Ričija sacerēto dziesmu „We Are the World” jau pēc gada pārspēja dziesmas „Do They Know It’s Christmas” panākumus.

Lapuiešu kustība bija fašistiska organizācija, kas no 1929. līdz 1932. gadam darbojās Somijā. Par tās aizsākumu paši lapuieši uzskatīja 1929. gada 24. novembri, kad labēji noskaņots pūlis bija piespiedis bēgt no Lapua pilsētas somu komunistiskās jaunatnes aktīvistus.

Lapua ir neliela pilsēta Somijas rietumdaļā. 1927. gadā šeit sāka darboties liela munīcijas rūpnīca, vairojās strādnieku skaits un, attiecīgi, popularitāti guva kreisas ievirzes idejas. Šāda attīstība kontrastēja ar tradicionālajiem noskaņojumiem reģionā, kur sabiedrība bija zemnieciski konservatīva un reliģioza. Kad 1929. gada novembrī Somijas Komunistiskās jaunatnes savienība nolēma organizēt Lapuā mītiņu, plānotajā dienā strādnieku arodbiedrības namu, kurā bija pulcējušies komjauniešu aktīvisti, ielenca apmēram tūkstotis antikomunistiski noskaņotu vīru. Sarkanos kreklos tērptajiem kreisajiem tika pavēlēts vākties prom, un kad viņi tūdaļ nepakļāvās, darbā tika laistas dūres. Daudzi komjaunieši bija spiesti mukt ne tikai no mītiņa vietas, bet arī no pilsētas. Nākamajās nedēļās te notika labējo mītiņi, izskanēja aicinājumi doties uz Helsinkiem un piespiest valdību īstenot konsekventi antikomunistisku politiku. Tā radās Lapuiešu kustība – fašistiskas ievirzes organizācija, kuras atbalsta vienības ātri izplatījās visā Somijā. Par organizācijas aizsākumu lapuieši uzskatīja dienu, kad no Lapua tika padzīti komjaunieši, – 1929. gada 24. novembri.

No vienas puses, antikomunistiskiem noskaņojumiem Somijā bija pamats. Somu kompartija, kuras vadība uzturējās Maskavā, bija Kominternes sastāvdaļa un, attiecīgi, uzticams instruments staļiniskā režīma mērķu īstenošanai Somijā. Tāpēc sākotnēji arī Somijas politiskā elite izturējās diezgan saprotoši pret lapuiešu prasībām. Kad 1930. gada jūlijā apmēram 12 000 kustības piekritēju no visām valsts malām ieradās Helsinkos, valdība un parlaments uzklausīja viņu prasības un ieviesa likumdošanu, kas aizliedza komunistu politisko darbību un aģitāciju. Taču lapuiešu mērķis bija pārkārtot Somijas politiku pēc fašistiskās Itālijas parauga. Organizācijas aktīvisti izvērsa terora taktiku ne vien pret komunistiem, bet arī visiem tiem, kuri orientējās uz somu sabiedrības samierināšanu pēc asiņainā pilsoņu kara, respektīvi – pret sociāldemokrātiem un liberāļiem. Par iecienītu paņēmienu kļuva nolaupīšana, ar automašīnu aizvedot gūstekni līdz Padomju Savienības robežai vai vismaz kādu gabalu robežas virzienā, pa ceļam nereti iekaustot. Tā sacīt – vācies uz savu „sarkano paradīzi”!

1930. gadā lapuiešu akcijas kļuva arvien radikālākas. Jūlijā viņi nolaupīja Somijas parlamenta vicepriekšsēdētāju sociāldemokrātu Veino Hakilu, aizveda viņu uz Lapua un draudēja nogalināt, taču vēlāk palaida vaļā. Taču sociāldemokrātu Onni Haponenu, kurš darbojās vienā no provinces pašvaldībām, vietējie lapuiešu tā paša gada septembrī noslepkavoja. Nākamajā mēnesī šie radikāļi spēra vēl vienu pārdrošu soli, nolaupot un aizvedot padomju robežas virzienā bijušo pirmo Somijas prezidentu Kārlo Juho Stolbergu un viņa kundzi. Pēc šīs akcijas no kustības novērsās daudzi, kuri tai līdz tam bija simpatizējuši. Punktu kustībai pielika nesekmīgais sacelšanās mēģinājums 1932. gada ziemas beigās. Nepiepildījās lapuiešu cerības uz to, ka viņu pusē nostāsies armija un somu aizsargu organizācija. Kad prezidents Pērs Evinds Svinhufvuds paziņoja, ka sacelšanās dalībnieki, izņemot tās vadoņus, netiks sodīti, sacēlušies nolika ieročus. 1932. gada novembrī Lapuiešu kustību aizliedza. Daudzi tās locekļi iesaistījās drīz pēc tam izveidotajā Patriotiskajā tautas kustībā, taču šī organizācija savā darbībā turējās likuma rāmjos.

2003. gada novembrī Gruzijā izvērtās plaša protesta kustība pret politiku, kādu īstenoja valdošais prezidents Eduards Ševardnadze un ar viņu saistītās aprindas. Rožu revolūcija svinēja uzvaru, kad 2003. gada 23. novembrī Ševardnazdze pameta prezidenta amatu.

Pēc Gruzijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā par tās pirmo prezidentu kļuva agrākais disidents un nacionālās atmodas kustības vadītājs Zviads Gamsahurdija. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem varas virsotnē iezīmējās nopietns konflikts, kas beidzās ar militāru apvērsumu, ielu cīņām galvaspilsētas Tbilisi centrā un Gamsahurdijas bēgšanu uz ārzemēm. Valsts priekšgalā stājās bijušais Gruzijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs un vēlāk Padomju Savienības ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze. Pēc vairākus gadus ilguša konstitucionālu reformu procesa viņš 1995. gadā tika ievēlēts par otro Gruzijas republikas prezidentu.

Pieredzējušajam politiķim Ševardnadzem izdevās uzlabot Gruzijas attiecības ar abām nozīmīgākajām kaimiņvalstīm – Krieviju un Turciju – un panākt uguns pārtraukšanu konfliktā ar separātisko Dienvidosetijas autonomiju. Tomēr Gruzijas mēģinājums ar spēku pakļaut otru separātisko reģionu – Abhāziju – beidzās ar fiasko un gruzīnu tautības iedzīvotāju masveidīgu padzīšanu no Abhāzijas. Gluži kā visas citas postpadomju valstis, arī Gruzija cieta no grūtas pārejas uz tirgus ekonomiku un ar to saistītām problēmām. Ēnu ekonomika šai laikā, iespējams, veidojusi līdz pat 70% no ekonomiskās darbības kopapjoma, attiecīgi valsts hroniski neizpildīja ieņēmumu plānus. Nožēlojamais atalgojums valsts sektorā bija lieliska augsne korupcijai. Kādu laiku atelpu sniedza ārējie kredīti, taču ap gadu tūkstošu miju arvien grūtāk nācās kārtot valsts kredītsaistības. Tikām ap prezidentu bija izveidojies pietuvināto loks, kas nekautrēdamies izmantoja savā labā varas resursus.

Valsts demokrātiskie pamati gan tika saglabāti, visumā tika ievērotas pilsonisko brīvību normas, plaši darbojās nevalstiskās organizācijas un neatkarīgie mediji. Tieši šajā vidē nobrieda opozīcija, kura galu galā pārtrauca otrā Gruzijas prezidenta varas ciklu. 2003. gada novembrī valstī izvērtās plaša protestu kustība, kas ieguva Rožu revolūcijas nosaukumu. Tās vaiņagojums bija Eduarda Ševardnadzes atkāpšanās no prezidenta amata 2003. gada 23. novembrī.

Jau vairākus gadus pirms izšķirošajiem notikumiem Ševardnadzes partijas Gruzijas pilsoņu savienība popularitāte sāka strauji ļodzīties, un to pameta daudzi ietekmīgi politiķi, tai skaitā nākamie Rožu revolūcijas līderi: Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze, agrākais parlamenta priekšsēdētāja Zurabs Žvanija un Mihails Saakašvili, kurš bija spiests atkāpties no tieslietu ministra amatu pēc konflikta ar vairākiem ietekmīgiem varas struktūru pārstāvjiem. 2001. gadā saasinājās situācija ap neatkarīgo telekanālu Rustavi-2, kas pastāvīgi kritizēja valdību un pētīja korupcijas problēmas. Tika noslepkavots viens no kanāla vadošajiem žurnālistiem Giorgijs Sanaja, savukārt Nacionālās drošības ministrijas darbinieku reids Rustavi-2 telpās beidzās ar masu protestiem un ministru kabineta atkāpšanos. Kad 2003. gada 2. novembrī notika parlamenta vēlēšanas, Rustavi-2 žurnālisti veica aptaujas pie vēlēšanu iecirkņiem, kuru rezultāti ne tuvu nesakrita ar vēlāk oficiāli izsludinātajiem. Attiecīgi, kad 22. novembrī prezidents Ševardnadze mēģināja atklāt jaunievēlētā parlamenta pirmo sesiju, ēkā ielauzās opozīcijas atbalstītāji ar Mihailu Saakašvili priekšgalā. Viņiem rokās bija rožu ziedi, kas arī deva vārdu šiem notikumiem. Ševardnadze, pametis ēku apsardzes pavadībā, mēģināja mobilizēt bruņotos spēkus, taču armijas vienības atteicās viņam pakļauties. Tas arī bija izšķirošais moments varas nomaiņā. Pēc Ševardnadzes atkāpšanās 2004. gada 4. janvārī par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts Mihails Saakašvili. Arī viņa ceļš Gruzijas politikā nebija rozēm kaisīts, bet tas jau ir cits stāsts.

Viens no skaļākajiem un arī viens no noslēpumainākajiem atentātiem 20. gadsimta vēsturē bija Savienoto Valstu prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija noslepkavošana Dalasā 1963. gada 22. novembrī.

1963. gada novembrī Savienoto Valstu 35. prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs apmeklēja Dalasu, vienu no lielākajām Teksasas pilsētām. 22. novembra dienas vidū prezidenta kortežs pa Meinstrītu tuvojas Dīlija laukumam. Visā kustības maršrutā bija izvietojušies pilsētnieki, daudziem līdzi bija fotoaparāti un amatieru kinokameras. Profesionāļus no telekanāliem gan nemanīja – viņiem šis ceļa posms šķita neinteresants, un tie gaidīja Kenediju piebraucam pie Dalasas Tirdzniecības centra. Tieši pirms 12:30 pēc vietējā laika vaļējais limuzīns, kurā brauca prezidents, viņa kundze, Teksasas gubernators Džons Konelijs ar kundzi un vēl viens drošībnieks, pagriezās pa labi pa Hjūstonstrītu, lēnām tuvojās Mācību grāmatu noliktavas ēkai un tās priekšā pagriezās pa kreisi uz Elmstrītas. Šajā brīdī daudzi klātesošie izdzirdēja paukšķi, kuru sākumā noturēja par petardes vai auto motora radītu troksni. Limuzīna priekšējā sēdeklī sēdošais gubernators Konelijs gan tūdaļ atpazina šāviena skaņu un, saukdams „O, nē, nē, nē!” griezās sēdeklī atpakaļ. Pirmā lode aizlidoja mašīnai garām, taču otrā cauršāva prezidenta skaustu un kaklu, pēc tam iztriecoties cauri arī gubernatora krūškurvim, plaukstas locītavai un augšstilbam. „Mans dievs, viņi grib mūs visus nogalināt!” izsaucās Konelijs. Žaklīna Kenedija apskāva savu tobrīd jau nāvīgi ievainoto vīru. Tad atskanēja trešais šāviens, un lode no aizmugures trāpīja prezidenta galvā un izsita dūres lieluma caurumu pierē. Prezidenta limuzīna salons un pat blakus uz motocikla braucošais policists tika nošķiesti ar asiņainām smadzeņu daļām. Džons Ficdžeralds Kenedijs bija miris.

Apmēram stundu vēlāk policists Džeis Dī Tippits mēģināja aizturēt mācību grāmatu noliktavas strādnieku Lī Hārviju Osvaldu, bet tas nošāva likumsargu no pistoles. Drīz pēc tam Osvaldu aizturēja, un jau tajā pašā vakarā apsūdzēja ne tikai minētā policista, bet arī prezidenta Kenedija slepkavībā. Pie loga noliktavas ēkā, Osvalda darba vietā, bija atrastas trīs patronu čaulītes un mazliet tālāk paslēpts arī slepkavības ierocis – Karkano sistēmas itāļu armijas šautene. Prezidenta Kenedija slepkavību izmeklēja īpaša komisija, kura secināja, ka slepkava ir Osvalds, kurš darbojies viens un uz savu galvu. Tobrīd 24 gadus vecais vīrietis ideāli atbilda psihiski nelīdzsvarota slepkavas vienpatņa lomai: 17 gadu vecumā iestājies amerikāņu jūras kājniekos, sodīts par neatļautu šaudīšanos un kautiņu ar seržantu; 19 gados izstājies no dienesta un izbraucis uz Padomju Savienību, kur atteicies no amerikāņu pilsonības un pieprasījis uzturēšanās atļauju. Padomju valdība sākumā atteikusi, bet Osvalds imitējis pašnāvību, griežot vēnas. Galu galā viņam ļauts dzīvot Minskā un strādāt pie virpas rūpnīcā „Gorizont”; piešķirts pilnībā iekārtots dzīvoklis jaunuzceltā namā un laba alga. Tomēr drīz vien Lī Hārvijam dzīve Padomju Baltkrievijas metropolē apnikusi un viņš atgriezies Amerikā kopā ar Minskā apprecēto Marinu Prusakovu.

Divas dienas pēc aresta, kad policisti pārveda apsūdzēto uz citu apcietinājuma vietu, no reportieru pūļa izlauzās kāds Džeks Rūbijs un ar vienu šāvienu nāvīgi ievainoja Osvaldu, kurš jau tajā pašā dienā mira. Rūbijs skaidroja, ka gribējis atriebt prezidentu, bet vēlāk apgalvoja, ka rīkojies, mirkļa impulsa vadīts.

Kenedija slepkavības sakarā ir sevišķi daudz sazvērestības teoriju. Tiek apšaubīts, vai šāvējs tiešām bijis Osvalds; vai viņš bijis vienīgais šāvējs, un, ja tomēr, vai tiešām tikai psihiski nevesels pašdarbnieks. Sazvērestības tīmekļi tiek šķetināti Fidela Kastro, Ņikitas Hruščova, kubiešu antirevolucionāro emigrantu, Lindona Džonsona, mafijas, Federālā Izmeklēšanas biroja, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes un daudzos, daudzos citos virzienos.

1965. gada 21. novembrī piedzima Bjorka – islandiešu dziedātāja, kuru paši islandieši nereti dēvē par savas nācijas simbolu. Laikam jau tā ir – tiem, kuriem nav iznācis tur pabūt, Islande lielā mērā asociējas ar šo savdabīgi dziedošo un tikpat dīvaini kustīgo dabas bērnu.

Bjorka Gudmundsdotira piedzima Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā 1965. gada 21. novembrī elektriķa Gudmundura un brīvdomīgas mājsaimnieces Hilduras ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad meitenei vēl nebija divi gadi, un viņa uzauga hipijveida komūnā kopā ar mammu, kura drīz vien apprecējās vēlreiz ar kādas rokgrupas ģitāristu. Bjorka jau agri – piecu gadu vecumā – tika vesta uz mūzikas stundām, kur viņa mācījās dziedāt, lai gan pat klasiski izglītotie skolotāji nespēja nomākt viņas dabas bērna aurojoši spiedzošo stilu, ar kuru vēlāk dziedātāja kļuva tik slavena.

Pirmo albumu viņa iedziedāja vienpadsmit gadu vecumā, un tajā bija iekļautas lielākoties tradicionālas islandiešu tautas dziesmas, kā arī populāri ārzemju hiti, kas tulkoti islandiešu valodā. Tomēr Bjorka ne tikai dziedāja, viņa ir strādājusi grāmatveikalā, zivju fabrikā, antikvariātā un “Coca-Cola” rūpnīcā, kur viņas uzdevums bijis atbildēt par sanitāro apstākļu ievērošanu.

Savu atšķirību no vienaudžiem Bjroka bija atklājusi jau skolā, kur viņu pat saukāja par ķīnieti. Nākamajai dziedātājai no bērnības šķitis, ka viņa ir kā no citas planētas. Pusaudzes gados Bjorka dziedāja dažādās pankroka grupās, līdz beidzot noenkurojās grupā “Sugarcubes”. Ar viņiem kopā guvusi pirmos starptautiskos panākumus.

Tomēr īsts Bjorkas kults sakās pēc 1993. gada albuma "Debut" izdošanas. Albuma nosaukums ir tīrā ironija, jo līdz tam tobrīd 27 gadus vecā dziedātāja bija piedalījusies jau sešu dažādu albumu ierakstos, kā pati saka "spēlējusi kopā ar teju ikvienu Islandes mūziķi". Tiesa, strādājusi ar citu iecerēm, tāpēc beidzot bija pienācis laiks pašai.

Ierakstu studijā dziedātājai dota pilnīga brīvība un iespēja izmantot visjaunākos mūzikas brīnuminstrumentus.

Bjorka neslēpj, ka ar viņas piedzīvoto pietiktu vairākām memuāru grāmatām, tajā pašā laikā viņa apzinās – ja nebūtu riskējusi un izmēģinājusi visu iespējamo un neiespējamo, tad galu galā astoņdesmit piecu gadu vecumā sēdētu šupuļkrēslā ar mazbērniem klēpī un to vien darītu kā atvainotos, ka, redz, viņai nav pieticis dūšas nostrādāt nevienu neprātību.

Neprātību Bjorkas dzīvē tiešām pietiek. Lai arī viņa pārējo mūziķu vidū vienmēr izcēlusies ar veselīgu skatījumu uz sevi un dzīvi, dziedātājai šad tad gadījies norauties. Piemēram, 1996. gadā viņa tika nofilmēta Bangkokas lidostā niknuma uzplūdā bija sagrābusi televīzijas reportieri Džūliju Kaufmani aiz matiem un dauzot žurnālistes galvu pret grīdu. Tas notika tāpēc vien, ka žurnāliste bija atļāvusies filmēt Bjorku kopā ar viņas dēlēnu. Šo skandalozo ainu nofilmēja un iekļāva TV kanāla “VH1” apskatā “100 šokējošākie momenti rokenrola vēsturē”.

Dziedātāja uzskata, ka viņā mītot gan eņģelis, gan demons, un viņa netic, ka visu mūžu varot darīt tikai labus darbus un domāt tikai labas domas. Šad tad derot pabarot arī savu demonu un izlaist to paelpot svaigu gaisu. Visam jābūt līdzsvarā, tāpat kā māja vispirms pašam jāuzbūvē un tikai tad var domāt par tās nojaukšanu.

Jaunās tūkstošgades pašā sākumā dziedātāja debitēja arī kino pie skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra galvenajā lomā filmā "Dejotāja tumsā" . Par pusaklās fabrikas strādniece Selmas lomu Bjorka saņēma Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise, bet pati filma - "Zelta palmas zaru".

Viņas kontā ir arī virkne dažādu apbalvojumu, kā arī viņu regulāri nominē "Grammy" balvai.

Savukārt videoklipi ir īsti mākslas darbi, bet koncerti – jaunāko tehnoloģiju, ekstravagantu tērpu un masku parāde, kas nav pašmērķīga publikas pārsteigšana, bet gan konceptuāla izrāde, kuras centrā ir par Islandes laumiņu dēvētā dziedātāja.