Šī diena vēsturē

1820. gada 20. novembrī Klusajā okeānā kašalots uzbruka vaļu zvejnieku kuģim „Eseksa” un to nogremdēja. Divdesmit kuģa jūrnieki ar niecīgiem pārtikas krājumiem trīs laivās vairākus mēnešus maldījās okeāna plašumos; izdzīvoja astoņi. Šis notikums iedvesmoja amerikāņu rakstnieku Hermani Melvilu radīt romānu „Mobijs Diks”.

Vaļu mednieku kuģis „Eseksa” atstāja Nantaketas ostu Massačūsetsas štatā, Savienotajās Valstīs, 1819. gadā, dodoties divus ar pusi gadus ilgā kašalotu medību kuģojumā Klusā okeāna dienvidos. Reiss ar dažiem starpgadījumiem ritēja visumā veiksmīgi līdz 1820. gada 20. novembrim, kad notika „Eseksas” liktenīgā sastapšanās ar apmēram 80 tonnas smagu kašalotu okeānā apmēram 3700 kilometru attālumā no Dienvidamerikas rietumu piekrastes. Kašalots visai negaidīti pietuvojās „Eseksai” un divas reizes ar visu spēku triecās pret kuģa priekšgalu. Apšuvuma plankas neizturēja, zem ūdenslīmeņa radās sūce, kuru aizlāpīt vairs nebija iespējams. Kapteinis un komanda tikko paspēja sasēsties laivās, kad „Eseksa” jau pazuda okeāna viļņos. Nav īsti skaidrs, kas izraisīja dzīvnieka agresiju – iespējams, tie bija āmura klaudzieni; bocmanis tobrīd uz klāja laboja laivu. Pāris dienas jūrnieki pavadīja, izzvejodami no ūdens visu, kas varēja noderēt pārtikai. Šie krājumi bija stipri trūcīgi, pie tam jūras ūdens bojāti. Vēl daudz nopietnāka problēma bija saldūdens trūkums – jau drīz vien jūrniekiem nācās remdēt slāpes ar pašu urīnu.

Apmēram mēnesi pēc avārijas divdesmit vīri piestāja neapdzīvotajā Hendersona saliņā. Šeit viņi atrada saldūdens avotu, taču augu un dzīvnieku daudzums uz niecīgā zemes pleķīša bija par mazu, lai no tā varētu iztikt divdesmit vīru. Pēc dažām dienām septiņpadsmit kuģinieki atkal sēdās trijās laivās. Viņi acīmredzot nezināja, ka nepilnus 170 kilometrus uz rietumiem ir Pitkērna sala, uz kuras jau apmēram trīsdesmit gadus mitinājās daži britu jūrnieki, atkuģojuši šurp ar dumpja laikā nolaupītu kuģi. Taču „Eseksas” komanda nolēma kuģot uz austrumiem, cerot sasnigt Lieldienu salu. Tas neizdevās, un trīs laivas nonāca tuksnesīgajā Klusā okeāna dienviddaļā, pa vidu starp Jaunzēlandi un Dienvidameriku, apmēram 3000 kilometru attālumā no tuvākās cietzemes. Vētru laikā laivas pazaudēja cita citu; viena no trīs laivām tā arī pazuda bez vēsts. Apmēram pēc mēneša okeānā jūrnieki cits pēc cita sāka mirt no bada un slāpēm. Pirmos saskaņā ar tradīciju apbedīja jūrā, bet pēc tam biedri sāka izmantot aizgājēju miesas uzturā. Galu galā uz vienas no laivām tika pat izvilkta loze, kuram no jūrniekiem nāksies ziedot dzīvību, kalpojot par pārtiku atlikušajiem. Loze krita jaunam jūrniekam Ouvenam Kofinam, un viņu patiešām nošāva un apēda. Apmēram trīs mēnešus pēc „Eseksas” avārijas izdzīvojušo laivas pamanīja divi dažādi vaļu zvejnieku kuģi. Tajās vēl atlikušie pieci jūrnieki tobrīd jau bija uz nāves robežas un vairs ne pie pilnas apziņas. Vēlāk, atguvuši spriestspēju, viņi pastāstīja arī par Hendersona salā palikušajiem, un arī šos vīrus izglāba – arī jau uz bada nāves robežas. No divdesmit vīriem, kuri bija uz „Eseksas” klāja liktenīgajā 1820. gada 20. novembrī, izdzīvoja astoņi.

Notikums ar „Eseksu” iedvesmoja amerikāņu rakstnieku Hermani Melvilu radīt vienu no izcilākajiem 19. gadsimta dēku romāniem – slaveno darbu „Mobijs Diks”. Tajā baltgalvas kašalots Mobijs Diks sastopas ar cīņā uz dzīvību un nāvi ar kapteini Ahabu. Kapteinis ir ne mazāk iezīmīgs tēls – liela auguma vīrs, kura ķermeni no pieres līdz pat vienas kājas potītei šķērso baisa rēta – zibens spēriena pēdas. Otras kājas vispār nav – tā jau ziedota cīņā pret baiso jūras iemītnieku. Kapteinis Ahabs ir apsēsts ar vēlmi nomedīt savu seno pretinieku, un tāpēc trenc nāves cīņā savus vīrus. Apokaliptiskā sadursmē ar dzīļu iemītnieku visi kuģa ļaudis iet bojā, izņemot vienu – jauno matrozi Išmaelu, kurš arī ir romāna vēstītājs.

1918. gada 19. novembrī Latvijas Tautas padome, kas iepriekšējā dienā bija pasludinājusi Latvijas Republikas neatkarību, izveidoja pirmo Latvijas Pagaidu valdību. To vadīja Kārlis Ulmanis, tās sastāvā bija Zigfrīds Anna Meierovics, Miķelis Valters un citi. Jauno valdību gaidīja sarežģīts un pa laikam bīstams jaunās valsts nostiprināšanas darbs.

 

Jau nākamajā dienā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas – 1918. gada 19. novembrī – dažādu politisko spēku pārstāvju izveidotais pagaidu parlaments – Tautas padome – pulcējās uz pirmo sanāksmi. Galvenais dienaskārtības jautājums bija pagaidu valdības sastāva apstiprināšana, kuras veidošana jau iepriekšējā dienā bija uzticēta agronomam un publicistam Kārlim Ulmanim. Kara laikā viņš bija aktīvi darbojies bēgļu apgādes organizācijās, bet pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā burtiski meties politiskās aktivitātēs, apliecinot apskaužamu enerģiju, lieliskas organizatora spējas un politisku tālredzību. Viņa vadītā Latviešu Zemnieku savienība dažos mēnešos bija kļuvusi par ievērojamāko pilsonisko partiju, tā lielā mērā bija virzījusi Latviešu Nacionālās padomes dibināšanu, kas, darbojoties Krievijā, boļševiku varas apstākļos, jau kopš 1918. gada sākuma deklarēja kā savu mērķi neatkarīgas Latvijas Republikas izveidi.

Ulmaņa piedāvātajā kabineta sastāvā līdzās viņam bija vēl vairāki iezīmīgi vārdi. Ārlietu ministra amatam tika izvirzīts tautsaimniecības kandidāts Zigfrīds Anna Meierovics – Latviešu Nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājs, kurš nu jau vairākus mēnešus uzturējās Londonā un pirms nedēļas bija atsūtījis no turienes necerēti labo ziņu, ka Viņa majestātes valdība atzīst Latviju par de facto suverenu teritoriju. Vēl viens prominents kabineta loceklis – valsts zinību doktors, kādreizējais jaunstrāvnieks un sociālists-revolucionārs Miķelis Valters. Tieši viņš pirms piecpadsmit gadiem Šveicē iznākošajā laikrakstā „Proletārietis” kā pirmais bija paudis domu par brīvu Latviju. Tagad viņam tika uzticēts iekšlietu ministra amats. Citi – inženieri, advokāti, kāds agronoms. Profesionālu politiķu latviešiem vēl tobrīd bija ļoti maz.

Tika izskatīts jautājums par to, kā darīt zināmu neatkarības deklarācijas tekstu visiem topošās valsts iedzīvotājiem. Vidzemē un Rīgā varēja saņemt laikrakstu „Jaunākās Ziņas”, kas todien veltīja neatkarības pasludināšanai pusi no savām 12 lappusēm. Kurzemniekiem un latgaliešiem 18. novembra paziņojuma teksts bija jādrukā īpaši, pie tam Latgalē tika lietota cita druka – mums šobrīd tik ierastie latīņu burti, kamēr pārējā Latvijā tolaik visu vēl drukāja gotu burtiem. Radās arī priekšlikums pielāgot tekstu augšzemnieku runas īpatnībām. Galu galā pieņēma pagaidām vienīgā Latgales pārstāvja Staņislava Kambalas priekšlikumu – drukāt latīņu burtiem, bet literārajā latviešu valodā. Un, pēc Kambalas ierosinājuma, lēma arī, ka deklarācija jātulko un jānodrukā krieviski, lai tā sasniegtu daudzos Latgales vecticībniekus, kuri arī, protams, bija pilntiesīgi nākamās Latvijas pilsoņi.

Tomēr visvairāk uzmanības 19. novembra sēdē nācās veltīt tieši iekšlietu jautājumiem. No dažādām valsts malām pienāca ziņas, ka vācu policija turpina rīkoties kā ieradusi – izkrata latviešu organizāciju mītnes un dzīvokļus, esot uz laiku aizturējusi dažus latviešu revolucionāro sociālistu partijas pārstāvjus. Meklējot pirmām kārtām ieročus, un acīmredzami negribot pieļaut latviešu apbruņošanos. Uz Vāciju tiekot joprojām izvesta pārtika un citi materiāli. To, cik lielas iespējas pagaidu valdībai ietekmēt situāciju, liecināja kaut vai fakts, ka pat ārkārtas dzelzceļa biļetes tautas padomes pārstāvjiem bija jālūdz Vācijas pilnvarotajam Vinnigam. Vēl izpaudās ziņa, ka Gulbenē uzradusies kāda krievu baltgvardu vienība; tuvāk neviens neko vēl nezināja, tomēr arī šis signāls apliecināja – nupat tapusī Latvijas valsts nebūt nebija vienīgais pretendents uz šo zemi. Pirmo Latvijas valdību gaidīja grūts un pa laikam arī bīstams patiesas neatkarības izcīnīšanas un nostiprināšanas darbs.

Arī pirms 80 gadiem Latvija tāpat kā šodien 18. novembrī svinēja valsts svētkus. Tikai toreiz svētku norisē iekļāvās kāds īpašs notikums - 1935. gadā Rīgā svinīgā ceremonijā atklāja Brīvības pieminekli.

 

Doma par to, ka Latvijai būtu jāceļ piemineklis, godinot Neatkarības karā kritušos un apliecinot uzticību izcīnītās brīvības ideāliem, radās 1922. gadā. Tobrīd iniciatīvu uzņēmās Latvijas valdība, vairākkārt izsludinot projektu konkursus un galu galā izšķiroties par arhitekta Eižena Laubes projektu. Tomēr 1923. gada aprīlī valdība saņēma vairāku desmitu dažādu mākslas nozaru profesionāļu vēstuli, kurā Laubes projekts tika raksturots kā „parasta kapu pieminekļa materiāls palielinājums.” Tā paša gada oktobrī tika izsludināts jauns atklāts konkurss, kuram iesniedza veselus 29 projektus, no kuriem neviens tomēr netika atzīts par īstenošanas vērtu, tāpat rezultātu nedeva arī 1925. gadā sarīkots slēgts konkurss. Starp priekšlikumu autoriem bija daudzi tā laika izcilākie latviešu tēlnieki – Kārlis Zāle, Marta Liepiņa-Skulme, Teodors Zaļkalns un Emīls Melderis, taču viņu priekšlikumi tā arī nepārliecināja vērtētājus. Tikām process apauga ar viedokļu, pieņēmumu un baumu sabiezējumu.

Tika spriedelēts gan par to, vai pieminekli vispār vajag, vai labāk tā vietā celt kādu praktiski izmantojamu būvi – tiltu pāri Daugavai vai jaunu bibliotēkas ēku. Lai gan jau pirmajos idejas attīstības posmos kā pieņemamākā vieta piemineklim tika atzīts Brīvības bulvāris pie Pilsētas kanāla, kur savulaik bija slējies cara Pētera I bronzas tēls, notika „ideju svaidīšana” arī par iespējamo atrašanās vietu. Piemēram, rakstniece Anna Brigadere kādā publikācijā kā piemērotāko norādīja Bastejkalna virsotni. Tā pienāca 1928. gads, kad valsts līdzekļu trūkuma dēļ vispār atteicās no pieminekļa finansēšanas un ieceres īstenošanu pārņēma sabiedrība – tika nodibināta Brīvības pieminekļa komiteja, un sākās ziedojumu vākšana pieminekļa būvniecībai.

Tā vien šķiet, ka politisku ietekmju attālināšana ļāva vērienīgajai iecerei ievirzīties racionālākā, objektīvākā gultnē. 1930. gadā izsludinātā konkursa žūrija Mākslas akadēmijas rektora Vilhelma Purvīša vadībā jau pirmajā sēdē nobalsoja par rezultātu. Trešo godalgu ieguva Kārļa Zemdegas darbs, kura versija šobrīd skatāma Raunā kā piemineklis „Koklētāja”. Otrā godalga tika Teodoram Zaļkalnam ar lakoniskās formās veidota grandioza monumenta projektu, kurā visspilgtāk izpaudās 20. gs. pirmās puses abstrakto mākslas virzienu ietekme. Un tikai ar viena žūrijas locekļa balss pārsvaru uzvaras laurus un ieceres īstenojuma tiesības ieguva Kārlis Zāle.

Brīvības pieminekļa autoram bija jābūt ne vien talantīgam tēlniekam, bet arī izcilam organizatoram, pilnībā uzņemoties pieminekļa daudzo skulpturālo grupu izgatavošanu. Visu darbam nepieciešamo granītu vajadzēja importēt no Somijas; pieminekļa stāva apdarei izmantoto travertīnu – no Itālijas. Pieminekļa virsotnē esošais Brīvības tēls tika kalts no vara plāksnēm, un šo darbu veica zviedru metālmākslinieks Ragnars Mirsmedens. Ļoti nozīmīga loma pieminekļa galīgā veidola tapšanā bija arī arhitektam Ernestam Štālbergam.

Suecas kanāls Ēģiptē, joprojām viena no svarīgākajām pasaules tranzīta artērijām, tika atklāts kuģošanai 1869. gada 17. novembrī.

 

Suecas šaurums ir apmēram 125 km plata sauszemes strēmele, kas savieno Āfriku un Eirāziju un, attiecīgi, nošķir Vidusjūru no Sarkanās jūras un Indijas okeāna. Nu jau vairāk nekā pusotru gadsimtu šaurumu šķērso kanāls starp abām jūrām, saīsinot ceļu no Indijas un Eiropu par gandrīz deviņiem tūkstošiem kilometru jeb, atbilstoši mūsdienu kuģošanas ātrumiem, astoņām līdz desmit dienām. Suecas kanāls tika svinīgi atklāts 1869. gada 17. novembrī.

Sengrieķu filozofs Aristotelis 4. gs. p.m.ē. un viņa jaunākais kolēģis Strabons 1. gs. p.m.ē. min, ka kanāls no Sarkanās jūras uz Nīlas deltu rakts jau faraona Zozistrisa laikā, kurš, pēc mūsdienu autoru ieskatiem, valdījis senajā Ēģiptē 19. gs. p.m.ē., tātad pirms četriem tūkstošiem gadu. Persijas valdnieks Dārijs I, kura impērija bija pakļāvusi Ēģipti 5. gs. p.m.ē., atstājis liecinājumu par kanāla izbūvi piemiņas akmeņos, kas atrasti Ēģiptes tuksnesī. Tomēr jau piesauktie sengrieķu autori kā Zozistrisa, tā Dārija pasākumus min kā neizdevušos. Domājams, ja kanāli arī izrakti, tie bijuši lietojami vien samērā neilgu laiku. Jau puslīdz drošas ir vēstures liecības par to, ka kanāls starp Sarkano jūru un Kairu pastāvējis 7. un 8. gs., kad Ēģipti bija iekarojuši musulmaņi. Šo senatnes kanālu paliekas atklāja franču arheologi, kuri ieradās Ēģiptē līdz ar Napoleona Bonaparta militāro ekspedīciju 1799. gadā.

Napoleona Ēģiptes kampaņas atklājumi no jauna aktualizēja ideju par ūdensceļu no Sarkanās uz Vidusjūru. Ēģipte tolaik bija Osmaņu impērijas daļa, taču vietvalži Kairā arvien noteiktāk raisījās vaļā no sultānu varas, tiekdamies kļūt faktiski neatkarīgi. Saiknes ar Eiropu viņiem bija līdzeklis kā Stambulas ietekmes mazināšanai, tā modernizācijai, un eiropiešu uzņēmēji, finansisti un pētnieki bija Kairā laipni gaidīti. Viens no viņiem, francūzis Luijs Lināns de Belfons 1831. gadā tika iecelts par Ēģiptes valsts celtniecības darbu galveno inženieri un nāca klajā ar pirmo kanāla izbūves plānu. Nākamajās desmitgadēs idejai pievērsās vairāki eiropiešu inženieri un pētnieki, līdz 1854. gadā franču diplomāts Ferdinands de Lesepss saņēma koncesiju no Ēģiptes vietvalža Muhameda Saīda-pašā kanāla būves kompānijas dibināšanai. 1858. gadā Parīzē tika nodibināta „Suecas kuģniecības kanāla kompānija”, un nākamajā gadā iesākās rakšanas darbi.

Sākotnēji pasākums nelikās diez ko drošs. Kanāla būvei visdažādākos šķēršļus centās likt britu valdība, baidoties, ka jaunais jūras ceļš mazinās Lielbritānijas stratēģisko lomu reģionā. Tomēr projektu stingri atbalstīja Saīds-pašā un arī Francijas imperators Napoleons III, un kad akciju tirdzniecību savā paspārnē ņēma Rotšildu ģimenes Francijas atzars, tās tika ātri izpārdotas, savācot vajadzīgo sākuma kapitālu. Lieki teikt, ka sākotnējie plāni izrādījās pārāk optimistiski: kanāla būve cerēto 6 gadu vietā ilga 11 un cerēto 200 miljonu zelta franku vietā izmaksāja vairāk nekā 450 miljonus, un vēl vairāk nekā 200 miljonus prasīja nepieciešamie uzlabojumi nākamajās pāris desmitgadēs. Patiesībai gan neatbilst reizumis vēstures gaitā izskanējušie apgalvojumi par desmitiem tūkstošu bojāgājušo būvniecības darbos. Kā liecina arhīvu dati, celtniecības laikā no saslimšanām vai citiem iemesliem miruši apmēram tūkstotis strādnieku.

1959. gada 16. novembrī Brodvejā debitēja jauns mūzikls – komponista Ričarda Rodžersa un libretistu Hovārda Lindseja un Rassela Krouza mūzikls „Mūzikas skaņas”. 1965. gadā tas pārtapa ārkārtīgi populārajā režisora Roberta Vaiza filmā. Sižeta pamatā patiesi notikumi – kādreizēja Austroungārijas kara flotes virsnieka fon Trapa un viņa kuplās ģimenes likteņstāsts.

 

„Mūzikas skaņas”; režisora Roberta Vaiza darbs, kas iznāca uz ekrāniem 1965. gadā. Bet jau vairākus gadus pirms tam uz pasaules skatuvēm ar milzīgiem panākumiem tika spēlēts mūzikls, no kura filma mantojusi gan nosaukumu, gan stāstu, gan spožākos hītus. Ričarda Rodžersa komponētais mūzikls ar Hovārda Lindseja un Rassela Krouza libretu un Oskara Hemmersteina II dziesmu tekstiem savu pirmizrādi Lanta-Fonteinas teātrī Brodvejā piedzīvoja 1959. gada 16. novembrī.

Stāstā, kuru mums vēsta filma un mūzikls, viss ir vajadzīgajās proporcijās: arhetipiskais Pelnrušķītes motīvs, mīlas trijstūris, burvīgi bērni – īsti mazi eņģelīši, gaumes robežās ieturēts vēsturiskais fons un – protams, protams – mūzikas veldzējošais un visu uz labu vērsdams spēks, kuru pārliecinoši iemieso Štrausa valšu plūdlīniju iedvesmotās Ričarda Rodžersa melodijas. Pirmām kārtām jau – leģendārais „Ēdelveiss”.

Kā tas daudziem zināms, mūzikla sižets balstīts reālos notikumos, kurus savās autobiogrāfiskajās grāmatās apraksta galvenās varones prototips – Marija Augusta fon Trapa, dzimusi Kučera. Viņas vīrs, Austroungārijas flotes virsnieks Georgs fon Traps Pirmajā pasaules karā komandējis zemūdeni un par kaujas nopelniem saņēmis ne vien vairākus apbalvojumus, bet arī muižnieka titulu ar tiesībām lietot aristokrātisko „fon” pirms sava uzvārda. Fon Trapa pirmā sieva patiešām mirusi, atstādama viņu atraitņos ar septiņiem bērniem; un viņš patiešām apprecējis savas meitas mājskolotāju, jau minēto Mariju. Visumā īstenībai atbilst arī fon Trapa attiecības ar nacistiem – viņš nav bijis sajūsmā par Austrijas anšlusu, tāpēc ģimene 1938. gadā emigrējusi no dzimtennes, apmetoties Savienotajās Valstīs. Protams, atsevišķas stāsta detaļas atšķiras. Pirmkārt jau, Mariju fon Traps sastop un apprec jau divdesmitajos gados, un otrajā laulībā viņam dzimt vēl trīs bērni, tā ka izceļošanas brīdī trapu ģimenē ir jau desmit atvases, nevis septiņas kā filmā. Izbraukšana no dzimtenes, kas uz skatuves un ekrānā ir dramatiskās spriedzes kulminācija, patiesībā nav ne tuvu tik dramatiska. Traps dzimis Horvātijas pilsētā Zadarā, kas starp pasaules kariem ir Itālijas īpašums, tāpēc viņš ir Itālijas pilsonis, un neviens nevar viņam liegt apmeklēt dzimteni. Ģimene ar vilcienu mierīgi izbrauc no Reiha teritorijas un tālāk caur Itāliju dodas uz Savienotajām Valstīm. Tas, pret ko paši Trapu bērni iebilduši visvairāk, ir viņu tēva tēls: darbā viņš parādās sākotnēji kā noslēgts un dzedrs aristokrāts, kaut patiesībā flotes komandieris fon Traps allaž bijis ļoti jaukas dabas cilvēks, kurš nav liedzis savu mīlestību ne daudzajiem bērniem, ne, starp citu, arī mūzikai. Kā intervijā izteicies fon Trapa dēls Johanness: „”Mūzikas skaņas” visu vienkāršo. Es domāju, realitāte ir, iespējams, mazāk glancēta, bet toties interesantāka nekā mīts.”

1907. gada 15. novembrī pasaulē nāca Klauss fon Štaufenbergs – vācu armijas virsnieks, kas organizēja neveiksmīgu atentātu pret Ādolfu Hitleru.

Klauss fon Štaufenbergs ir Vērmahta pulkvedis, viens no sazvērestības, kas tika rīkota ar mērķi nogalināt Ādolfu Hitleru, organizatoriem. Bet pasaulē viņš nāca 1907. gada 15. novembrī, kā jaunākais no trim brāļiem grāfu ģimenē, kura pārstāv senu un slavenu Vurtenbergas dzimtu. Mēdz teikt, ka tā ir pat slavenākā tās puses dzimta, kam radnieciskas saites bijušas ar visiem Eiropas karaļu galmiem.

Klauss Filips Marija Šenks grāfs fon Štaufenbergs, pateicoties savai dzimtas piederībai varēja iegūt patiesi labu izglītību. Jau agrā bērnībā zēns aizrāvās ar literatūru un studiju laikā atklājās, ka viņš ir izcilnieks literatūrā. Kad Štaufenbergs absolvēja universitāti, viņš pieņemts slavenā dzejnieka Stefana Džordža literatūras pulciņā. Starp citu klīst nostāsti, ka arī Jozefs Gebelss esot karsti vēlējies iekļūt šai literatūras pulciņā, bet diemžēl saņēmis atteikumu talanta trūkuma dēļ. Stefana Džordža dzeja uzsvēra pašaizliedzību, varonību un varu, tas viņam sagādāja popularitāti nacionālsociālistu vidū un daudzi nacisti apgalvoja, ka viņš ir ietekmīga persona. Lai, nu kā grāfa Štaufenberga domāšanu dzejnieks bija ietekmējis.

Štaufenbergs jaunības gados bija sevī nostiprinājis stingru pārliecību, ka viņa, kā aristokrāta galvenais uzdevums ir aizstāvēt tautu no pārestībām, pats gan uzsvēris, ka  pārliecību viņš esot mantojis no diviem savas mātes priekštečiem, kuri savulaik atbrīvojuši Prūsiju no Napoleona karaspēka.

Hitleram nākot pie varas, daudzi aristokrāti stājās viņa dienestā ar mērķi sekmēt, kā iekšējo tā ārējo politiku un trīs brāļi Štaufenbergi nebija izņēmums, tostarp arī Klauss. Militārā karjera tolaik aristokrātiem bija pašsaprotama lieta, turklāt Klauss no sirds atbalstīja Hilteru un viņa idejas. Sākoties karam, Klauss jau bija leitnanta statusa, tiesa, viņu ievainoja, nācās zaudēt vienu aci un roku. Lai arī karošanai nederīgs, Klauss fon Štaufenbergs veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm, bet viņš pamazām sapratis, ka Hitlers novedīs valsti līdz katastrofai, jo masveida ebreju slepkavības un koncentrācijas nometnes ir noziegums pret cilvēci, tāpēc likumsakarīga bija grāfa nokļūšana sazvērnieku grupā, kas gatavoja atentātu pret fīreru, turklāt no visiem sazvērniekiem tieši Štaufenbergam bija iespēja uzturēties galvenā nacista tuvumā.

Veiksmīga notikumu sakritība gadījās tikai 1944. gada 20. jūlijā. Bunkurā “Vilku midzenis”, kas atradās Polijas teritorijā, bija jānotiek reiha galveno kara vadītāju sanāksmei ar Hitleru priekšgalā, bija sagatavoti divi saiņi ar sprāgstvielām. Plāns bija vienkāršs: portfeli ar sprāgstvielām Štaufenbergam vajadzēja ienest sapulces telpā, nolikt to Hitleram pie kājām, tad, minot ticamu iemeslu, iziet no telpas un aiz sevis stingri aizvērt durvis. Un tad viss nogāja greizi… Sapulce tika pārcelta no bunkura uz kazarmām teritorijas ietvaros. Štaufenbergam izdevās aktivizēt tikai vienu lādiņu no diviem. Portfelis gan tika novietots Hitleram pie kājām, tomēr viens no virsniekiem portfeli pārlika citā vietā, bet Hitlers apsēdās pretējā stūrī. Sprādziens bija spēcīgs, bet Hitlers izdzīvoja.

Sazvērestība atklājās, tiesa bija ātra – galvenos vaininiekus nošāva jau 21. jūlijā. Visa Štaufenbergu ģimene tika arestēta. Viņa divi bērni tika atdoti speciālā bērnu namā.

Dienu pirms sazvērestības Klauss Štaufenbergs satikās ar savu brāli Bertoldu. Stāstot par sazvērestību, Klauss teica: “Kas sevī atradīs vīrišķību to paveikt, vēsturē paliks kā nodevējs, bet kas atteiksies to izdarīt, tas būs savas sirdsapziņas nodevējs.”

1940. gada 14. novembrī pus tūkstotis nacistu bumbvedēju masveida uzbrukumā iznīcina Lielbritānijas pilsētu Koventriju. Britu premjerministrs lielās mokās dod pavēli ignorēt izlūkdienestu piegādāto informāciju, lai glābtu vislielāko 2. Pasaules kara noslēpumu. Čērčils zināja, ka Koventrijas glābšana ļaus Hitleram saprast, ka atšifrēts ir Enigmas noslēpums.

Enigma tas skan tik noslēpumaini un mītiski, taču tieši tāds bija vācu inženieru un propagandistu mērķis, kad radīta tika šifrēšanas ierīce. Enigma bija rakstāmmašīnai līdzīgs aparāts, kam svarīgākās daļas bija tastatūra, indikatoru panelis un rotori. Iestādot noteiktu burtu kombināciju ar Enigmas trim rotoriem, šifrēšanas operators varēja drukāt tekstu, kas uz indikatora paneļa uzrādīja pilnīgi citus burtus. Tāpēc no malas varēja šķist, ka šifrētais teksts ir pilnīga nejēdzība, bet, ja otrā galā tekstu uztvēra cilvēks ar savu Enigmas mašīnu, tad tekstu varēja tikpat viegli atkodēt. Visu, ko vajadzēja zināt, kāda ir rotoriem iestādāmā burtu kombinācija.

Enigma tika radīta uzreiz pēc 1. Pasaules kara un tai sākumā bija komerciāls mērķis. Vācu inženieri zināja, ka uzņēmējiem ir savi komerciālie noslēpumi. Lielos uzņēmumos noslēpumi maksāja milzīgas summas un tie bija ieinteresēti kvalitatīvā noslēpumu glabāšanā.

Taču 20. gadu mērķi - pelnīt naudu - nomainīja militāri mērķi. Pēc nacistu nākšanas pie varas Enigmas nonāca bruņoto spēku redzes lokā. Pēc 1933. gada tās arī pazuda no veikalu plauktiem, jo 20. gadu izskaņā, katrs varēja nopirkt savu Enigmu.

Pirmie, kas uzsāka Enigmas kodu šifrēšanu, bija trīs poļu matemātiķi. Polijas izlūkdienesti saņēma kaudzēm vācu informācijas, bet nespēja ne nieka izlasīt. Marians Rejevskis, Jerži Rožickis un Henriks Zigaļskis izveidoja Enigmu no otra gala. Viņi zināja, kādu rezultātu sniedz šī mašīna, tāpēc izskaitļoja darbības principu pēc zināmajiem rezultātiem. Tā teikt, atjaunot vienādojumu, zinot galarezultātu tiešām bija unikāla pieredze. Francijas un Lielbritānijas izlūkdienesti šo vīru darbu vērtēja ļoti augstu.

Kad sākās 2.Pasules karš Enigmas jau bija pilnveidotas. Visvairāk par drošību rūpējās vācu jūras spēki. Ierasto trīs rotoru vietā viņi Enigmu papildināja līdz astoņiem rotoriem, kas nozīmēja, ka atslēgas radīšanai viņi varēja izmantot tūkstošiem jaunu variāciju. Visnolaidīgākie drošības jomā bija elitārie gaisa spēki. Viņi šifrēja savus ziņojumus ar trīs rotoriem, turklāt atslēgas izveidoja pagalam naivi. Kopumā atslēga sastāvēja no sešiem burtiem. Pirmos trīs nodeva nekodētus, bet nākamos trīs vācieši jau zināja, kā atkodēt. Taču britu izlūkiem nebija grūtību nojaust, ja pirmie trīs burti ir H, I un T, ļoti iespējams, pēdējie trīs būs L, E un R. Tā, izmantojot vācu šifrētāju slinkumu, daudz izdevās uzzināt par pašu Enigmu. Briti jau no kara sākuma varēja brīvi lasīt vācu ziņojumus.

1940. gadā risinās kauja par Angliju. Vinstons Čērčils saņēma ziņas par vācu uzbrukumiem, tāpat kā gaisa spēki. Tikai pārtvertās ziņas ļāva angļu iznīcinātājiem precīzi zināt, cik liels vācu lidmašīnu skaits tuvojas. Taču pēc kaujas, kad vācieši nolēma atriebties, Čērčils saņēma nepatīkamus brīdinājumus, ka vācu bumbvedēji uzbruks Koventrijai. Pilsētai draudēja iznīcība. Taču Čērčils nolēma upurēt pilsētu un ļaut uzbrukumam turpināties. Koventrijā dzīvību zaudēja vairāk nekā 500 britu, bet Čērčils bija nelokāms. Ja izglābsim Koventriju, Hitlers sapratīs, ka atkodējam viņu šifrus. Karš vēl būs ilgs un sāpīgs, tāpēc svarīgāk ir turpināt lasīt Enigmas pārsūtītas ziņas.

Taču īsts ķēriens britiem pagadījās 1941. gadā. Ziemeļatlantijā tika sagūstīta vācu zemūdene, uz kuras bija jūras spēku Enigma. Tā bija visaugstākā līmeņa šifrēšanas ierīce, turklāt tai līdzi nāca šifru grāmata. Jūras spēki nebija tik slinki kā lidotāji vai sauszemnieki. Viņi šifru atslēgas papildināja ar dubultajiem taustiņiem. Tas nozīmēja, ka atslēgas sākumu it kā veidoja trīs burti, kas patiesībā katrs nozīmēja vēl divu burtu kombinācijas. Šo šifru savā prātā uzlauza leģendārs matemātiķis Alans Turings. Viņš bija viens no pirmajiem, kas lika pamatus skaitļojamajai mašīnai. Nebūtu bijis Turinga un izslavētās iestādes Station X, briti karā būtu zaudējuši. Čērčils pēc kara Lielbritānijas karalim atzina, ka Enigma ir uzvaras atslēga. Bažās, ka noslēpums nonāks pie PSRS, Čērčils kara beigās lika iznīcināt visus pierādījumus, kas tika glabāti par vācu šifriem. Informācijas karš bija ļoti svarīgs uzvaras kaldināšanā un briti šajā ziņā bija pārāki pār visiem citiem. Enigmas noslēpums bija rūpīgāk glabātais. Ja ar atsevišķām pielaidēm esoša persona saņēma konfidenciālu informāciju ar zīmotni „Ultra”, skaidrs bija, ka šīs informācijas avotu neatklās neviens. Pēc kara kļuva skaidrs, apzīmējums Ultra nozīmēja, ka informācija ir iegūta, šifrējot Enigmu.

1982. gada 13. novembrī nesen mirušā ilggadējā padomju līdera Leonīda Brežņeva vietā par Padomju kompartijas un valsts vadītāju kļuva bijušais Valsts Drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs. Viņam gan bija lemts sabūt šai amatā vien gadu un trīs mēnešus, beidzot savas šīs zemes gaitas 1984. gada februārī.

 

Tas bija 1982. gada 13. novembra rīts. Laikraksti visā sestdaļā planētas sauszemes – un daudzviet citur pasaulē droši vien – savās pirmajās lappusēs vēstīja, ka par iepriekšējā dienā mirušā ilggadējā padomju valsts vadītāja Leonīda Brežņeva varas mantinieku kompartijas elite izraudzījusi Juriju Andropovu, tikai kopš dažiem mēnešiem Centrālās Komitejas sekretāru, bet līdz tam daudzus gadus – PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju.

Daži Jurija Andropova varas periodā saskata Gorbačova „pārkārtošanās” prelūdiju, citi – iespējamu pagriezienu striktāka, disciplinētāka boļševisma virzienā; pat iespējamu neostaļinismu. Patiesībā ne viens, ne otrs viedoklis nav īsti ne pamatojams, jo Andropova laiks Padomju Savienībā izrādās pārāk īss. Nebija pagājis vēl ne pusotrs gads, kad arī Jurijs Andropovs beidza šīs pasaules gaitas, liekot kompartijas cekai meklēt atkal jaunu vadoni. Katrā ziņā var teikt  vienu – Jurijs Andropovs joprojām ir viena no noslēpumainākajām un maz pētītajām figūrām Krievijas visjaunāko laiku vēsturē.

Kad Andropovs kļuva par ģenerālsekretāru, viņam bija jau turpat septiņdesmit – vairāk nekā jebkuram citam padomju valsts vadītājam pirms viņa, stājoties amatā. Tomēr uz savas varas pēdējos gados acīmredzami fiziski brūkošā Brežņeva un arī pārējā kompartijas Politbiroja fona Andropovs izskatījās visai jauneklīgs un enerģisks. Iespējams, tā arī bija īpašība, kas noteica viņa izvirzīšanos Padomju Savienības priekšgalā, jo vispār tas ir nebijis un gandrīz neiedomājams precedents, kad par ģenerālsekretāru kļūst bijušais Valsts Drošības komitejas vadītājs. Padomju sistēmu balstošie varas atzari bija diezgan strikti nodalīti, un bija nerakstīts likums, ka drošības struktūras vadītājam, tāpat kā armijas augstākajiem komandieriem, nav cerību ieņemt nozīmīgākos partijas vadības posteņus. Tomēr – Jurijam Andropovam, valsts galvenajam drošībniekam ar armijas ģenerāļa pakāpi – tas izdevās. Viņš atgriezās kompartijas centrālkomitejā 1982. gada maijā, un pārņēma tur dažus mēnešus agrāk mirušā Mihaila Suslova funkcijas, kas pamatā saistījās ar brālīgo sociālisma valstu kompartiju pieskatīšanu un pieregulēšanu. Vērts pieminēt, ka tieši Mihails Suslovs un Aleksejs Kosigins savulaik bija tie, kuri atstūma „Hruščova cilvēku” Andropovu no ģenerālsekretāra Brežņeva varas virsotnes un iedzina viņu Drošības komitejas strupceļā, no kurienes, kā jau minēts, standarta ceļš bija tikai pensijā vai, kā saka, „ar kājām pa priekšu”.

Ne mazums spekulāciju ir par to, kāds gan varētu būt bijis „Andropova laiks”, ja viņam būtu lemts nodzīvot ilgāk. Vieni domā, ka kārtības ievešanas tendence, kāda parādījās jau visai drīz pēc Andropova stāšanās valsts priekšgalā, tikai pastiprinātos, un Padomju Savienība pagrieztos strikta kazarmu sociālisma virzienā. Sociālistiskās nometnes valsts piespiestu sekot; Poliju, kur tobrīd vietējie komunisti ar ģenerāli  Jaruzeļski priekšgalā vairs īsti nekontrolēja situāciju, iespējams, uz laiciņu okupētu kā Ungāriju un Čehoslovākiju iepriekšējās desmitgadēs. Turpinātos nejēdzīgais karš Afganistānā; vēl aktīvāk nekā Brežņeva laikā tiktu ravēts disidentisms; akadēmiķis Saharovs, iespējams, tā arī nomirtu savā Gorkijas izsūtījumā. Tomēr nākas šaubīties, vai pat šādi līdzekļi glābtu Padomju Savienību, kuras ekonomika stiga stagnācijā un bija vitāli atkarīga no naftas eksporta, varenā, bet lempīgā militārā mašīna smagi grima Afganistānā karā, sabiedrība bija zaudējusi ticību valstij un politiskajai sistēmai, slīga apātijā un slīka alkoholā vai arī arvien aktīvāk meklēja jaunas idejas. Iespējams, būdams vairāk pieredzējis un sistemātiskāk domājošs nekā Mihails Gorbačovs, ģenerālsekretārs Andropovs veiktu reformas uzmanīgāk, striktāk aizstāvētu padomju impērijas pamatprincipus. Tomēr – vai viņam izdotos apturēt pārmaiņu procesus mirklī, kad tie kļūst nekontrolējami, un vai tas vispār Padomju Savienībā vairs kādam varēja izdoties – tas ir jautājums.

2013. gada 12. novembrī Īrijā dzimušā angļu mākslinieka Frānsisa Bēkona glezna "Luciāna Freida trīs studijas" izsolē Ņujorkā tika pārdota par 142,4 miljoniem ASV dolāru, uz to mirkli kļūstot par visu laiku dārgāko mākslas darbu. Māksliniekam arī pieder vārdi “dzīve ir tikai mirkļu sērija”, bet laime esot traģēdija jau pati par sevi.

Fransiss Bekons, tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajām personām pagājušā gadsimta otrās puses Anglijas glezniecībā. Viņa radošais ģēnijs un neticami talants apvienojumā ar milzīgajām darba spējām ļāva sasniegt nebijušus mākslas augstumus. Fransisa Bekona gleznas ir ļoti augstu novērtējušas gan profesionāli mākslas vēsturnieki, gan mūsdienu glezniecības pazinēji. 

Bet  piedzima viņš 1909. gadā Īrijā, Dublinā, atvaļināta karavīra ģimenē. Zēns bijis zinātkārs, alkas pēc zināšanām un mākslas visticamāk esot mantojis no savas mammas. Ģimenei vairakkārt pārceļoties no Īrijas uz Angliju zēnam tā arī neizdevās iegūt pienācīgu izglītību, turklāt topošais gleznotājs bērnībā nav varējis lepoties ar labu veselību. Jau kopš bērnības zēns bijis ļoti kautrīgs, izrādījis interesi par mākslu, bijis gana radošs un viņa kaislība bijusi mode. Viņš mēdzis apkārtējos šokēt ģērbjoties ļoti sievišķīgi, bet reiz tēvs  viņu pieķēris spoguļa priekšā mātes apakšveļā.

Jaunības gados, būdams ne pārāk turīgs, Frānsiss Bēkons diezgan veiksmīgi izdzīvojis Londonas homoseksuālajā vidē, ik pa laikam atrodot tur sev kādu sponsoru un atbalstītāju, kas viņam ļāva dzīvot un pilnveidoties gan Berlīnē, gan Parīzē. Tieši tur, nokļuvis tolaik jau slavenā mākslinieka Pablo Pikaso izstādē, viņš esot pavisam skaidri sapratis, ka vēlas kļūt par mākslinieku un atgriezies Londonā, garāžā ierīkojis darbnīcu un lielākoties pašmācības ceļā izglītojoties sācis gleznot, paralēli strādājot par interjera dizaineri.

Pirmā glezna, ar ko Frānsiss Bēkons piesaistīja publikas uzmanību bija 1933. gadā radītā “Krustā sišana”, darbs, kurā skaidri jaušama Pikaso ietekme. Tad vairākus gadus ilga klusums, jo gleznotājs esot meklējis iedvesmas avotus. Tos, šķiet, viņš atrada vien četrdesmito gadu vidū un no tā laika gleznotājam izdevās radīt virkni spilgtu darbu, tostarp  triptihu "Luciāna Freida trīs studijas", kurā attēlots Bēkona draugs, mākslinieks Luciāns Freids. Bēkons šo gleznu uzgleznoja 1969. gadā Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Pirmoreiz tā tika izstādīta 1970. gadā mākslas galerijā Turīnā. 1970. gadu vidū visas trīs gleznas daļas tika pārdotas atsevišķi, 1980. gados tās tika atkal apvienotas.

Bet vēlreiz pasaule par šo darbu dzirdēja 2013. gada 12. novembrī, kad izsolē, kur darba sākuma cena bija 80 miljoni dolāru, sešu minūšu intensīvas vairāksolīšanas laikā tā tika pārdota par 142,4 miljoniem dolāru kādam noslēpumā turētam pircējam, kurš izsolē piedalījās ar telefona starpniecību. Līdz tam lielākā summa, par kādu pārdota kāda no Bēkona gleznām, bija 86,3 miljoni ASV dolāru un tas bija 2008.gadā. Līdz ar to Bēkona mākslas darbs bija pārspējis līdzšinējo izsoļu rekordu — 119,9 miljonus ASV dolāru, kas 2012. gada maijā bija samaksāti par Edvarda Munka slaveno gleznu “Kliedziens”. 2015.gadā gan šo rekordu pārspēja spāņu gleznotāja Pablo Pikaso glezna Alžīras sievietes, ko izsolīja par 179 miljoniem ASV dolāru.

1922.gada 11. novembrī dzimis viens no pasaulē labi zināmajiem un gana spilgtiem rakstniekiem Kurts Vonnegūts. Rakstnieks, kurš pats sevi uzskatīja par humānistu un sociālistu.

Kurts Vonnegūts piedzima Amerikā, Indianapolisā, arhitekta ģimenē 1922. gada 11. novembrī un tā, kā jaunākajam dēlam deva tēva vārdu, diezgan loģiski, ka topošais rakstnieks allaž dēvēts ģimenē par Kurtu jaunāko, kamēr tēvs par Vonnegūtu vecāko.

Starp citu Kurts vecākais, kura veiksmīgo karjeru sagrāva Lielā depresija, bija cerējis, ka Kurts kļūs par zinātnieku. Tēva vēlme attiecībā uz jaunāko dēlu nepiepildījās, toties tēva sapni piepildīja Kurta brālis Bernards Vonnegūts. Saistībā ar šo faktu Kurts rakstījis: “Piedzimstot daba mūs bija apveltījusi ar atšķirīgiem intelektiem. Bernards nekad nevarētu kļūt par rakstnieku. Es nekad nevarētu kļūt par zinātnieku.”

Dzimtā Indianapole kļuva par daudzu Vonnegūta romānu galveno darbības vietu. Pirmo literāro pieredzi Vonnegūts guva jau skolā, kad divus gadus bija skolas dienas avīzes redaktors. No 1941. līdz 1943. gadam studēja Ņujorkas štata Kornela universitātē, kur vienlaikus ar krietni vien negribīgu ķīmijas zinību apguvi pastāvīgi rakstīja studentu avīzei. Mācījās viņš patiešām vairāk nekā negribīgi, un, ja vien pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai kā brīvprātīgais pats nebūtu pieteicies ASV armijā, visticamāk, tajā pašā 1943. gadā būtu no augstskolas izslēgts par nesekmību.

1944. gadā Kurts Vonnegūts vācu armijasArdēnu pretuzbrukuma operācijas laikā nokļuva gūstā, bet 1945. gada 13. un 14. februārī, joprojām būdams gūsteknis un strādājot lopkautuvē ierīkotā vitamīnu ražotnē, kļuva par Drēzdenes bombardēšanas aculiecinieku. Viņš bija viens no septiņiem amerikāņu karagūstekņiem, kuri izdzīvoja Drēzdenes bombardēšanā, jo bija noslēpušies lopkautuves pagrabos. Šie pārdzīvojumi pēcāk būs jaušami viņa darbos, jo īpaši jau romānā „Lopkautuve numur pieci”. Un tieši šis ir viens no romāniem, kas Vonnegūtam atnesa popularitāti. Tikmēr Vonnegūts, kuru no gūsta kara izskaņā atbrīvoja padomju karaspēks, līdz mūža galam saglabāja siltas jūtas kā pret sociālisma ideju, tā pret padomju valsti.

Pēc kara Kurts Vonnegūts mēģināja turpināt izglītošanos, iestājoties Čikāgas universitātes aspirantūrā antropoloģijas specialitātē, bet paralēli  viņš strādāja arī Čikāgas ziņu aģentūrā par policijas ziņu reportieri. Viņa centienus aizstāvēt disertāciju par tematu “Labā un ļaunā nenoturīgās attiecības tradicionālajās pasakās” mācībspēki vienbalsīgi noraidījuši,  tiesa, 1971. gadā šī pati katedra Kurtam Vonnegūtam par romānu “Kaķa šūpulis” piešķīra antropoloģijas maģistra grādu.

Pēc disertācijas izgāšanās viņš no Čikāgas pārceļas uz Ņujorkas štatu, kur  Skenektedijas pilsētā sāka strādāt korporācijas “General Electric” sabiedrisko attiecību nodaļā. Un Vonnegūts pats uzskata, ka tieši tur veidojis savu rakstnieka karjeru – 1950. gada februārī vērā ņemams vietējais žurnāls publicē Vonnegūta stāstu “Referāts par Barnhauza efektu”. Līdz sešdesmito gadu sākumam, bija nodrukāti vairāki desmiti Vonnegūta stāstu, viņam paralēli strādājot arī par skolotāju garīgi atpalikušu bērnu skolā un tirgojot „Saab” automašīnas.

Vonnegūtu mēdz saukt par zinātniskās fantastikas autoru, viņš pats gan tam iebildis, sakot, ka tikai nelielu daļu viņa darbu var saukt par tādu. 70. gadu vidū notika neticamais – Kurta Vonnegūta grāmatas izņēma no skolas bibliotēkas un pat publiski dedzināja. Protams, tas ir tikai atsevišķs gadījums, bet tomēr – runa taču ir par īpaši “humāno” Ameriku.

Vairāk nekā 50 gadus ilgajā karjerā Vonnegūts sarakstīja 14 romānus, trīs īso stāstu krājumus, piecas lugas un piecus neliterārus darbus; vēl daļa darbu publicēti pēc viņa nāves. Kurts Vonnegūts allaž  bijis mākslinieks, jau sākot ar paša radītām grafikām, ar kurām bija ilustrēts romāna “Lopkautuve nr. 5” pirmais izdevums, līdz pat meistarīgajām grafikām “Čempionu brokastīm”.

1985. gadā rakstnieks mēģināja  izdarīt pašnāvību, sajaucot miega zāles un alkoholu, bet tas bija nesekmīgs mēģinājums aiziet no šīs pasaules, jo Kurts Vonnegūts mira 2007. gada 11. aprīlī Ņujorkā, 84 gadu vecumā.