Šī diena vēsturē

2007. gadā 29. oktobrī noslēdzās sešu gadu darbs pie Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki" filmēšanas.

"Likteņa līdumnieki" ir vienas dzimtas – Nārbuļu ģimenes – vēsture laikposmā no 1885. gada, kad barons izprecina pavesto istabmeitu, pūrā dodot zemi, cauri visiem liktenīgajiem 20. gadsimta notikumiem līdz pat mūsu dienām – 1995. gadam. Ne velti "Likteņa līdumniekus" dēvējam par latviešu sāgu – tas ir stāsts par stipriem cilvēkiem – pretrunīgiem, spītīgiem, kaislīgiem, tikpat neaprēķināmiem kā zeme, kas tos radījusi, ar gaišām, pašapziņas pilnām sejām, kādas ir mūsu senčiem vecos fotogrāfiju albumos. Seriāls rādīts Latvijas Televīzijā laika posmā no 2003. līdz 2008. gadam un filmēšana ilga sešus gadus.

Tetraloģijas scenārija autore ir Māra Svīre ir arī filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” scenārija autore, bet literāro pamatu veido Vladimira Kaijaka romāna četras daļas: “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm”, “Nārbuļu dēli” un “Mantinieki”. Kā stāsta scenārija autore intervijā “Latvijas Avīzei”, “Likteņa līdumnieku” iecere tapusi toreizējā “Lauku Avīzē”, kad tās priekšnieks Viesturs Serdāns, laikam jau bijis sarunājis ar LTV vadību un ierosināja tolaik vēl tikai pēc diviem iznākušajiem Kaijaka romāniem - “Enijas bize” un “Zem Marsa debesīm” veidot televīzijas seriālu. Mārai Svīrei piedāvāts rakstīt scenāriju, jo Vladimirs Kaijaks turpinājis darbu pie nākamā romāna.

Kā uzsver Māra Svīre, Vladimirs Kaijaks bijis sižeta meistars, bet pārvērst viņa romānus kino valodā scenārija autorei bija liels un pamatīgs darbs. Kaijaka romānos maz dialogu, un, ja ir, tad filozofiski, drusku patētiski, kā jau romānam piederīgi, bet nekādā gadījumā ne kino piemēroti.

Filmā skan iedvesmojoša mūzika, kuras autors ir Raimonds Tiguls. Tituldziesma “Četri vēji” kļuva arī par izcilās vēsturiskās sāgas galveno muzikālo tēmu.

Seriālā “Likteņa līdumnieki” filmējušies 189 aktieri, tostarp Ligita Dēvica, Sigita Jevgļevska, Armands Reinfelds, Maija Apine, Ieva Pļavniece, Karīna Tatarinova, Ainārs Ančevskis, Inga Alsiņa, Intars Rešetins, Mārtiņš Egliens, Māris Andersons, Mārcis Maņjakovs, Egils Melbārdis un daudzi citi. Kā arī vairāki simti masu skatu dalībnieku.

Seriālu veido 56 sērijas, katra 52 minūtes gara, tātad būtībā pēc apjoma uzņemtas 23 pilnmetrāžas mākslas filmas.

Pirmais kadrs filmēts ābeļziedu laikā 2002. gada 13. maijā Oktē, pēdējais – zelta lapām krītot, 2007. gada 29. oktobrī Sedā.

Videofilmas uzņemšana notikusi gan Madonas novada Liezērē, gan Daugavpils novadā, Krimuldā, Līgatnē, Rīgā, Sedā.

Vērienīgais seriāls skatījuma ziņā apsteidzis tolaiku skatītāju iecienītās “Hameleonu rotaļas”.

Pētera Čaikovska 6. simfonijas pirmatskaņojums 1883. gada 28. oktobrī ar autoru pie diriģenta pults bija īpašs notikums sava laika Pēterburgas mūzikas dzīvē. Taču vēsturē tas palicis arī kā komponista pirmsnāves priekšnesums.

 

1883. gada 28. oktobrī Pēterburgas muzikālā sabiedrība piedzīvoja īpašu notikumu – Pētera Čaikovska simfoniskās mūzikas koncertu ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Piecdesmit trīs gadus vecais Čaikovskis tobrīd atradās slavas zenītā, atzīts par sava laika un, iespējams, visu laiku izcilāko krievu mūzikas spīdekli. Koncerta otrajā daļā tika pirmo reizi atskaņots viņa nesen pabeigtais jaundarbs – Sestā simfonija, saukta arī „Patētiskā”.

Krievu muzikologs Solomons Volkovs šādi tēlo pirmatskaņojumu: „Čaikovskis iesāka diriģēt savā ierastajā stilā – zizli stingri satvēris. Taču kad simfonijas fināla akordi noklusa un komponists lēnām nolaida zizli, zālē valdīja kapa klusums. Aplausu vietā te un tur atskanēja apslāpētas elsas. Publika bija satriekta. Čaikovskis stāvēja nekustīgs, galvu nodūris.”

Daži mūzikas vēsturnieki gan norāda, ka šis apraksts varētu būt pārspīlēts, un zālē tomēr atskanējuši aplausi, tomēr visi ir vienisprātis: publikā tai vakarā nevaldīja pacilātība, mūzika viesa drīzāk baisas priekšnojautas. Kā apgalvo jau citētais Solomons Volkovs, lielkņazs Konstantīns Konstantīnovičs, cara Aleksandra III brālis un patiess Čaikovska talanta pielūdzējs, jau pēc ģenerālmēģinājuma ar asarām acīs izsaucies: „Ko gan jūs esat sacerējis – tas taču ir rekviēms, rekviēms!” Un, patiešām, simfonijas pirmajā daļā, stīgu kāpinātajai tēmai pēkšņi noplokot, izskan trombonu motīvs, kas rada pareizticīgo baznīcas korālim – aizlūgumam par mirušo dvēselēm.

Var gan būt, ka simfonijā šie fatālie motīvi tiek saklausīti pirmatskaņojumam sekojušo notikumu kontekstā. Proti – deviņas dienas pēc minētā koncerta Pēteris Čaikovskis mira. Oficiālais nāves cēlonis – holēra, pie tam populāra ir versija, ka Čaikovskis inficējies apzināti, dzerot nevārītu ūdeni. Vēl citi pētnieki norāda, ka komponista pirmsnāves simptomi ļoti atgādinot saindēšanos ar arsēnu.

Čaikovska vēlme laupīt sev dzīvību tiek saistīta ar viņa homoseksualitāti, kas tolaik bija krimināli sodāms noziegums un sabiedrības vairākuma acīs augtākā mērā amorāla parādība. Daži autori apgalvo, ka komponistu piespieduši laupīt sev dzīvību, – vai nu studiju biedri, kas viņam sarīkojuši goda tiesu, vai arī cars Aleksandrs. Kā komponista mīlas objekts visbiežāk tiek minēts viņa māsasdēls Vladimirs Davidovs, tobrīd 22 gadus vecs jauneklis, kuram komponists mūža nogalē nepārprotami pieķēries un testamentā novēlējis savu darbu autortiesības. Tikām citi Pētera Čaikovska pētnieki norāda, ka 6. simfonija tikai attīsta dzīvības un nāves attiecību tēmu, kas raksturīga visam viņa daiļrades noslēguma posmam.

1964. gada 27. oktobri uzskata par Savienoto Valstu 40. prezidenta Ronalda Reigana politiskās karjeras sākumu. Šajā dienā Republikāņu partijas aktīvists, bijušais kinoaktieris un televīzijas šovu vadītājs Reigans uzstājās ar runu, aģitējot par partijas prezidenta amata kandidātu Beriju Goldvoteru.

"Mūsu valsts tēvi dibinātāji," teica Reigans, "zināja, ka valdība nevar kontrolēt ekonomiku, ja tā nekontrolē cilvēkus. Un viņi zināja, ka tad, kad valdība ķeras pie šādas kontroles, tai savu mērķu sasniegšanai jāliek lietā vara un piespiešana. Tad nu mums ir pienācis laiks izvēlēties." Vārdi "Laiks izvēlēties" kļuva par nosaukumu, ar kuru šī runa palikusi vēsturē. Runas pamatā ir brīvības - gan ekonomiskās, gan politiskās - apliecinājums, un atziņa, ka attiecībās ar Padomju Savienību - nebrīves citadeli, Amerikai jāpaļaujas pirmām kārtām uz savu spēku nevis uz diplomātiskiem kompromisiem. Ārpolitiku, kura bija ieguvusi pielāgošanās politikas nosaukumu, Reigans pielīdzināja taktikai, kādu rietumu demokrātijas piekopa attiecībās ar Hitleru pasaules kara priekšvakarā - tā sauktajai nomierināšanas politikai.

"Ikviena vēstures mācība vēsta, ka nav lielāka riska kā nomierināšanas politika, un rēgs, kuru mūsu labticīgie liberālie draugi tā nevēlas skatīt vaigā, ir izpratne, ka viņu pielāgošanās politika ir nomierināšanas politika, un tā nedod izvēli starp karu un mieru - tā dod izvēli vienīgi starp cīņu un padošanos. Ja mēs turpināsim pielāgoties, turpināsim piekāpties un atkāpties, agri vai vēlu mums nāksies piedzīvot pēdējo prasību - ultimātu."

Reigana runa ienesa vairākus miljonus kandidāta Goldvotera priekšvēlēšanu budžetā, kas gan neglāba viņu no sakāves vēlēšanās. Lielākais ieguvējs izrādījās pats runas autors - viņu ievēroja Republikāņu partijas spicē, un jau pēc diviem gadiem viņš sekmīgi startēja Kalifornijas gubernatora vēlēšanās. Sabijis šajā amatā divus termiņus, Reigans 1980. gadā kļuva par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. Savus uzskatus Reigans nebija mainījis, atklāti nodēvēdams Padomju Savienību par "Ļaunuma impēriju" un nebaidīdamies saasināt aukstā kara konfrontāciju. Tomēr tieši viņam bija lemts auksto karu pārtraukt, kad jaunais padomju līderis Mihails Gorbačovs uzsāka savu liberalizācijas politiku. Aukstā kara atbalss gan vēl izskanēja Ronalda Reigana lēmumā, kuru viņam nācās pieņemt dažus mēnešus pirms savas prezidentūras beigām - 1988. gada 27. oktobrī. Šajā dienā viņš paziņoja, ka Savienoto Valstu vēstniecība Maskavā neievāksies jaunuzceltajā ēkā, kuru Valsts drošības komiteja bija burtiski piebāzusi ar noklausīšanās ierīcēm, iestrādājot tās dzelzsbetona bloku armatūrā. Reigans paziņoja, ka ēka jānograuj un vietā jāceļ cita. Skandāls gan pamazām apdzisa pats no sevis līdz ar Padomju Savienības sabrukumu, taču jaunajā ēkā Amerikas vēstniecība Krievijā ievācās tikai 1999. gadā.

1994. gada 26. oktobrī tika publiskots apstiprinājums tam, ka Prinstonas universitātes matemātikas profesoram Endrjū Vailzam izdevies atrisināt matemātisku problēmu, ap kuru šīs zinātnes pārstāvji lauzījuši galvas kopš 17. gadsimta. Proti, profesors Vailzs atrada universālu pierādījumu franču matemātiķa Pjēra de Fermā ap 1640. gadu definētai teorēmai, dēvētai par Fermā Lielo teorēmu.

Divdesmitā gadsimta nogalē pasaule piedzīvoja straujas un radikālas pārmaiņas, un cilvēces lielum lielajam vairumam nepamanīts palika notikums, kura nozīme tā īsti saprotama tikai izredzētajiem. Proti – beidzot tika pierādīta tā dēvētā Fermā Lielā teorēma. Apstiprinājums, ka britu matemātiķim Endrjū Vailzam tas ir izdevies, tika publiskots 1994. gada 26. oktobrī.

17. gadsimtā dzīvojušais parīzietis Pjers de Fermā pelnīja iztiku kā jurists, bet viņa lielā kaislība bija matemātika. Ap 1640. gadu Fermā uzrakstīja piezīmi uz lappuses malas mūsu ēras 3. gadsimta autora Aleksandrijas Diofanta grāmatai „Aritmētika”. Šī marginālija skan šādi: „Nav iespējams sadalīt skaitli, kas kāpināts kubā divos citos skaitļos kubā, ne arī skaitli, kas kāpināts ceturtajā pakāpē divos citos skaitļos ceturtajā pakāpē, ne arī vispār jebkuru skaitli, kas kāpināts pakāpē, kas lielāka par kvadrātu, jebkuros divos citos šīs pašas pakāpes skaitļos. Esmu atklājis tam patiešām brīnišķīgu pierādījumu, kura izklāstam gan šī lapas mala par šauru.” Citiem vārdiem – nevar atrast divus tādus naturālus skaitļus, kas, kāpināti kubā vai augstākā pakāpē, summā dotu trešo skaitli tai pašā pakāpē.

Visi mēģinājumi ar konkrētiem skaitļiem apliecināja teorēmas pareizību, bet tas jau vēl nav pierādījums visiem gadījumiem, kuru ir vārda tiešā nozīmē bezgalīgi daudz. 18. gadsimta matemātikas ģēnijs Leonards Eilers pierādīja teorēmu kāpinājumiem kubā un 4. pakāpē. Adriens Marija Ležandrs jau 19. gadsimtā pierādīja teorēmu skaitļiem 5. pakāpē; Ležēns Dirihlē – 7. pakāpei. Pamazām pakāpes vērtība auga, 20. gadsimta nogalē tā jau sasniedza skaitļus 619. pakāpē – bet universāla pierādījuma joprojām nebija. Līdz ar ātrdarbīgu datoru parādīšanos radās cerība atrast kaut vienu gadījumu, kad Fermā teorēma neapstiprinātos – tad varētu to norakstīt kā aplamu. Bet – nekā; lai cik ciparu virkņu datoriķi arī nedzītu cauri procesoram, Fermā spriedums allaž apstiprinājās.

Ceļš pie Fermā mīklas atrisinājuma veda ar lielu līkumu un cauri gluži citai matemātikas nozarei – 19. gadsimtā atklātajām modulārajām funkcijām, kas, vienkārši sakot, ir matemātiskas abstrakcijas par četrdimensiju formu. Ar savu trīsdimensiju pasaules uztveri mēs tās pat nespējam iztēloties, bet matemātiski izteikt tās var. 1955. gadā 28 gadus vecais japāņu matemātiķis Jutaka Tanijama izvirzīja teoriju, kas saistīja modulārās formas ar citu matemātisku kategoriju – eliptiskajām līknēm. Vairumam laikabiedru Tanijamas hipotēze šķita absurda, jo eliptiskās līknes ir divdimensiju objekti. Trīs gadus pēc hipotēzes publiskošanas jaunais zinātnieks beidza dzīvi pašnāvībā. Viņa hipotēzi uz laiku aizmirsa, līdz 1984. gadā vācu zinātnieks Gerhards Freijs izvirzīja tēzi, ka, ja izdosies pierādīt Tanijamas teorijas pareizību, tad ar to pašu būs pierādīta arī Fermā teorēma. Tanijamas teorijas un līdz ar to Fermā teorēmas pierādītāja lauri pienākas Prinstonas universitātē strādājošajam britu profesoram Endrjū Vailzam. Galīgais pierādījuma teksts aizņem 130 lappuses, un pēc speciālistu atzinuma vēl pirms 100 gadiem ikkatrs matemātikas profesors tajā maz ko saprastu.

Viena no spilgtākajām krievu mūzikas ikonām – Pētera Čaikovska Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim savu pirmatskaņojumu piedzīvoja planētas otrā pusē: 1875. gada 25. oktobrī Bostonā.

Laikam gan man, kā daudziem padomju laikus pieredzējušajiem, Pētera Čaikovska 1. koncerts klavierēm ar orķestri allaž neizbēgami asociēsies ar melnbalto televīziju un padomju propagandas filmiņu kadriem. Ļoti jau nu patika mūzikas redaktoriem „paklāt” viļņojošu vārpu un līstoša tērauda kadriem apakšā šo pacilājošo un pilnskanīgo mūziku. Čaikovska „Pirmais” laikam gan vairāk nekā jebkurš cits skaņdarbs šodien ir krievu klasiskās mūzikas ikona, tāpēc pārsteidzošs var šķist fakts, ka savu pasaules pirmatskaņojumu tas pieredzēja otrā zemeslodes malā – Bostonā, Amerikas Savienotajās Valstīs, 1875. gada 25. oktobrī.

Pirmais, kura vērtējumam Čaikovskis nodeva savu klavierkoncertu, bija viņa skolotājs un tuvs draugs Nikolajs Rubinšteins. Tas notiek 1874. gada Ziemassvētkos, un te nu Čaikovskim nācās piedzīvot negaidītu sarūgtinājumu. Savai vēstuļu draudzenei Nadeždai fon Mekai komponists aprakstījis, ko pārdzīvojis, Rubinšteinam sēžoties pie klavierēm un sākot atskaņot:

„Neviena paša vārda! Ja varat iedomāties, cik muļķīgā un neciešamā situācijā ir cilvēks, kurš pagatavojis maltīti un klājis galdu draugam, bet tas notiesā cienastu klusuciešot…” Čaikovskis tomēr izturēja līdz galam, lai noklausītos Rubinšteina spriedumu: koncerts ir mazvērtīgs un nespēlējams, pasāžas saraustītas un lempīgas; neglābjami slikti uzrakstītas, viss darbs kopumā ir vājš, vulgārs, daudzviet tēmas zagtas no citiem komponistiem... Rubinšteins piekristu publiski atskaņot šo darbu tikai tad, ja tas tiktu pamatīgi pārstrādāts. Čaikovskis dodas projām pilnīgi satriekts.

Populāros avotos nav atrodamas versijas par to, kas lika Nikolajam Rubinšteinam tik kritiski novērtēt Čaikovska meistardarbu. Pianistam „Pirmais klavierkoncerts” nav viegls uzdevums, tas prasa iedziļināšanos un virtuozitāti, bet – tas nekādi nav „nespēlējams”. Darbā ģeniāli apvienojas smalkums un ekspresivitāte, un var nojaust, cik šokējoši komponistam bija uzklausīt apzīmējumus „lempīgs”, „vulgārs”. Kas attiecas uz svešu nošu zagšanu, Čaikovskis ir gan patapinājis, bet – no tautas mūzikas. Tā, piemēram, pirmās daļas lirisko ievadtēmu viņš noklausījis aklu tirgus laukuma muzikantu spēlētu Kamenkas pilsētiņā netālu no Kijevas.

Par laimi nākamajām melomānu paaudzēm, komponistam pietika pārliecības nekropļot savu garabērnu par apmierinājumu draugam un skolotājam. Tā vietā viņš nodod skaņdarbu citam sava laika izcilam mūziķim – vācu pianistam un komponistam Hansam fon Bīlovam, kura vērtējums bija gluži cits: darbs ir ļoti „oriģināls un dižens”. Un tā nu savu pirmatskaņojumu Čaikovska „Pirmais” piedzīvoja Amerikā, ar fon Bīlovu pie klavierēm un Bendžmainu Džonsonu Lengu pie diriģenta pults. Jau nedēļu vēlāk notika arī Krievijas pirmatskaņojums Sanktpēterburgā, un to diriģē Marijas teātra galvenais diriģents, čehs Eduards Napravniks. Starp citu, Krievija tobrīd vēl dzīvoja pēc Jūlija kalendāra, un saskaņā ar to iznāk, ka Sanktpēterburgas pirmatskaņojums tomēr noticis agrāk nekā Bostonā.

Šartras Dievmātes katedrāle – viens no izcilākajiem gotiskās arhitektūras paraugiem – pēc sešas desmitgades ilgušajiem būvniecības darbiem tika iesvētīta 1260. gada 24. oktobrī.

Šartras pilsēta atrodas apmēram 90 kilometru attālumā no Parīzes. Jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta, kad šeit - toreizējā Romas impērijas provincē - sāka izplatīties kristietība, Šartrā atradās bīskapa sēdeklis, tātad, tika uzcelta katedrāle. Leģenda vēsta, ka kristiešu templis te tapis vietā, kur savulaik atradusies druīdu kulta vieta, taču tas, domājams, ir viduslaikos sagudrots mīts. No senākās un arī vairākām vēlāk šai vietā celtajām katedrālēm līdz mūsdienām saglabājušās tikai ziņas par to kādreizējo esamību, taču lieliski saglabājusies pēdējā - 13. gadsimtā pabeigtā Šartras Dievmātes katedrāle.

Par saviem vērienīgajiem izmēriem un, domājams, arī krāšņumu katedrālei lielā mērā jāpateicas samērā nelielam auduma gabalam, kas arī šobrīd aplūkojams dievnamā. Tā ir tā dēvētā "Svētā kamisa" - audums no tunikas, kuru it kā valkājusi Dievmāte Marija laikā, kad laidusi pasaulē Jēzu. Audumu Bizantijas imperators esot dāvinājis franku valdniekam Kārlim Lielajam un, kas zināms pilnīgi noteikti, Šartras dievnamam to savukārt dāvinājis Kārļa mazdēls karalis Kārlis Plikgalvis 876. gadā. Mūsdienu pētījumi apstiprinājuši, ka zīda audums tiešām gatavots Tuvajos Austrumos, domājams, mūsu ēras 1. gadsimtā. Vai tas tiešām ir "Jaunavas Marijas krekls", kā to dēvējuši agrākajos gadsimtos - tas ir ticības jautājums, un svētceļnieku tūkstošiem, kuri devās uz Šartru, lai uzlūkotu šo relikviju, ticības netrūka. Lielais ticīgo pieplūdums deva arī krietnu materiālu pienesumu pilsētai, kur attiecīgās svētku dienās notika arī lieli gadatirgi. Pamatīgajam dievlūdzēju skaitam bija vajadzīgs attiecīga vēriena dievnams, kādu sāka būvēt 11. gadsimta pirmajā pusē. Būvniecība ilga vairāk nekā gadsimtu, šai laikā celtne un visa pilsēta piedzīvoja vairākas ugunsnelaimes, un kad 12. gadsimta beigās katedrāle kārtējo reizi daļēji nodega, tika nolemts būvēt gluži jaunu. Iespējams, lēmumu veicināja tas apstāklis, ka šai laikā bija uzplaucis jauns arhitektūras stils - gotika, radies un attīstījies tieši Francijā, un Šartras bīskapi vēlējās sev tiem laikiem īsti modernu celtni. Jaunā katedrāle tika iesvētīta, Francijas karalim Luijam IX klātesot, 1260. gada 24. oktobrī.

Saviem grandiozajiem mērogiem un sarežģītajai apdarei Šartras Dievmātes katedrāle bija tapusi visai ātrā tempā - ievērojot 13. gadsimta būvniecības tehnoloģijas līmeni, sešas desmitgades tiešām nav daudz. Raitajai darbu gaitai jāpateicas arī par to, ka dievnams ir savā veidolā visai viendabīgs. Spilgtākais arhitektoniskais elements ir balsta arkas ēkas sienu ārpusē. Daudz graciozākas par agrāk būvētajiem kontrforsiem, tās pie tam ļāvušas celt sienas vēl augstākas un veidot platākas logu ailes, kuras pilda krāšņas vitrāžas, un tās, par laimi, lielāko tiesu saglabājušās līdz mūsdienām. Zināmu disonansi rada vienīgi kreisās puses torņa smaile, kuru zibens izpostīja 15. gadsimta sākumā, un kas tika atjaunota vēlīnās, t.s. liesmojošās gotikas stilā. Citādi Šartras katedrāle ir izcils gotikas ziedu laiku - tā dēvētās dižgotikas - paraugs, iemiesojot šim arhitektūras stilam tik raksturīgo augšupvērsto tiecību.

Par „kamikadze” – „dievišķo vēju” – Otrā pasaules kara laikā dēvēja japāņu lidotājus nāviniekus. Pirmais kamikadzes uzbrukums sabiedroto kuģim – Austrālijas flotes smagajam kreiserim „Austrālija” – notika 1944. gada 21. oktobrī.

13. gadsimtā Čingizhana pēctecis, Ķīnas valdnieks Kubilaihans sūtīja spēcīgu kara floti iekarot Japānu. Taču šoreiz mongoļiem pretī stājās neuzveicams pretinieks – dienvidjūru taifūni sadragāja hana kuģus un aizraidīja viņa karotāju tūkstošus jūras dzelmē. Kopš tā laika šos taifūnus japāņu valodā sāka dēvēt par „kamikadze” – „dievišķo vēju”.

Šo vārdu japāņu propagandisti atcerējās Otrā pasaules kara beigu posmā, kad kļuva nepārprotami skaidrs, ka Japāna zaudē britiem un amerikāņiem cīņu Klusajā okeānā, tai skaitā gaisa kaujās. Kad 1944. gada oktobrī sabiedrotie sāka koncentrēt spēkus iebrukumam Filipīnās, tur dislocētās japāņu kara aviācijas komandieris viceadmirālis Oniši izteicās, ka viņa vienīgā iespēja esot pavēlēt pilotiem triekt savas lidmašīnas ar bumbu kravu sabiedroto kuģos. Reizēm kara lidotāji šādi bija rīkojušies, taču nekad līdz tam neviena armija nebija devusi saviem pilotiem šādu pašnāvniecisku pavēli. Tagad japāņu komandieri nolēma ķerties pie šīs izmisuma taktikas, veidojot brīvprātīgo vienības, kuru lidotājiem – pamatā jauniem un tikko lidot iemācītiem zaļknābjiem – bija jāatvaira no dzimtenes krastiem ienaidnieku armādu uzbrukums tāpat, kā reiz to bija spējuši teiksmainie dievišķie vēji – „kamikadze”.

Par pirmo gadījumu, kad japāņu lidotājs uzbrucis sabiedroto kuģim ar nepārprotamu nolūku tajā ietriekties, tiek uzskatīts uzbrukums Austrālijas Karalisko jūras spēku smagajam kreiserim „Austrālija” 1944. gada 21. oktobrī. Lidmašīna, kurai bija piestiprināta 200 kilogramu bumba, ietriecās konstrukcijās virs komandtiltiņa, bet bumba neeksplodēja. Ja tas būtu noticis, „Austrālija”, visdrīzāk, noietu dibenā. Tagad eksplozija tikai nolēja pār klāju liesmojošas degvielas un metāla šķembu lietu. Gāja bojā kuģa kapteinis un vēl 29 jūrnieki; tika smagi ievainots arī uz klāja esošais Austrālijas eskadras komandieris komandors Džons Kolinss. Jau četras dienas vēlāk pienāca ziņas arī par pirmo kamikadzes uzbrukumā nogremdēto kuģi – amerikāņu velkoni „Sonoma”. Vēl dienu vēlāk kamikadze nogremdēja amerikāņu mazgabarīta aviācijas bāzes kuģi „Sentlo”.

Pirmo sekmju iedvesmoti, japāņu militāristi sāk gatavot lidotājus nāviniekus vairumā. Drīz jau simti jaunu japāņu, saņēmuši komandieru slavinājumus, apbalvojumus un samuraja zobenu un iedzēruši mēriņu sakē, sēdās lidmašīnās, kurām bija piestiprināts maksimālais bumbu komplekts un degvielas tvertnes piepildītas līdz augšai, un devās savā pēdējā lidojumā. Galvenais motīvs, kas lika šiem jaunajiem cilvēkiem iet nāvē, bija viņu patriotisms, kas dziļi sakņojās reliģijas tradīcijās. Ticīgam japāņu šintoistam mirt par imperatoru un kļūt par „eirei” – „dzimtenes sargātāju garu” – bija savas ticības augstākais apliecinājums un pierādījums. Sabiedrotie varēja likt pretī šai fanātiskajai apņēmībai tikai savu pilotu un pretgaisa aizsardzības komandu meistarību, lidmašīnu kvalitāti un pārdomātu cīņas taktiku. Par to, cik lieli ir japāņu lidotāju nāvinieku nodarītie zaudējumi sabiedroto flotēm, ir atšķirīgas ziņas. Visticamāk, nogremdēto kuģu skaits ir robežās starp piecdesmit un sešdesmit, bet bojāgājušo jūrnieku skaits pārsniedz 5000. Par to japāņi samaksāja ar gandrīz četriem tūkstošiem savu jaunekļu dzīvību.

T. s. Lužņiku traģēdija ir smagākais šāda veida negadījums Krievijas sporta vēsturē. 1982. gada 20. oktobrī Lužņiku stadionā, skatītājiem pēc futbola spēles pametot tribīnes, gaitenī izcēlās spiešanās, kurā dzīvību zaudēja vismaz 66 cilvēki.

1982. gadā Maskavā ziema iestājās agri. Jau oktobra otrajā pusē Krievijas galvaspilsētā temperatūra bija zem nulles un pirmais sniegs klājās uz ielām, jumtiem un arī soliem atklātā Lužņiku stadiona tribīnēs. Par spīti gluži ziemīgajam laikam, Eiropas Futbola asociāciju apvienības kausa izcīņas mačs 1982. gada 20. oktobrī starp Maskavas „Spartaku” un Hārlemas pilsētas klubu no Nīderlandes tomēr netika atcelts. Biļetes uz spēli gan iegādājās tikai paši kaismīgākie „Spartaka” karsēji, tāpēc stadiona administrācija nolēma atvērt publikai tikai daļu tribīņu. Pie tam skatītāji arī paši lielāko tiesu apmetās vienā stadiona pusē – tajā, kas tuvāk metro stacijai.

Arī futbolistu aktivitāti aukstais laiks acīmredzami neveicināja. Vienīgos vārtus iesita „Spartaka” pussargs Edgars Hess, un kad līdz spēles beigām atlika vien pāris minūtes un nekas neliecināja, ka būtu gaidāms vēl kāds pavērsiens, publika sāka pamazām plūst uz izeju. Diezgan šaurajās kāpnēs, kas veda uz tribīņu izeju, sākās drūzmēšanās. Mača pamatlaiks jau bija galā, ritēja tiesneša piešķirtais kompensācijas laiks, un tad spartakietis Sergejs Švecovs iesita „Hārlemai” vēl vienus vārtus. Ap to pašu laiku drūzmēšanās gaitenī un kāpnēs kļuva par nežēlīgu spiešanos. Aizmugurējie stūmās uz izeju un spieda priekšējos. Cilvēkus trieca pret sienām, pakritušos bradāja kājām, viņiem virsū krita nākamie, spiezdami apakšējos ar savu svaru. Augumu spiedienu neizturēja kāpņu metāla margas, un cilvēki no vairāku metru augstuma krita uz betona grīdas. Milicijas, kas varētu mēģināt ieviest kārtību, gaitenī nebija, un ja arī būtu, tad miliči, visdrīzāk, būtu bezspēcīgi.

Nākamajā dienā laikrakstā „Večerņjaja Moskva” parādījās divi teikumi: „Vakar „Lužņikos” pēc futbola mača beigām noticis nelaimes gadījums. Starp līdzjutējiem ir cietušie.” Tas bija vienīgais ziņojums padomju presē par Lužņiku traģēdiju. Patiesībā „starp līdzjutējiem” vismaz 66 cilvēki bija zaudējuši dzīvību, un vismaz 300 guvuši diezgan smagas traumas. 66 – tas bija varas iestāžu vēlāk oficiāli atzītais skaitlis, kas gan, ievērojot notikušā apstākļus, šoreiz izklausās ticams.

Tā gada aukstais rudens Maskavā bija liktenīgs ne tikai desmitiem „Spartaka” karsēju Lužņiku stadionā. 7. novembrī, vērodams Oktobra revolūcijas svētku parādi un gājienu Sarkanajā laukumā, apsaldējās un dažas dienas vēlāk mira ilggadējais Padomju kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Līdz ar viņu izbeidzās vesels laikmets vēsturē, milzīgā valsts ar bažām un neziņu raudzījās nākotnē, un tas viss lielā mērā notušēja Lužņiku traģēdijas šausmas. Par vienīgo īsti vainīgo tiesa atzina stadiona direktoru. Viņam piesprieda pusotru gadu labošanas darbos. Direktoram bija vajadzējis laikus paredzēt nelaimi un izdomāt, kā organizēt skatītāju plūsmas.

Par Lužņiku traģēdijas patiesajiem cēloņiem joprojām nav vienota viedokļa. Daudzi domā, ka liktenīgais bijis Švecova vārtu guvums – daļa „Spartaka” karsēju metušies atpakaļ uz tribīnēm un tādējādi radies sastrēgums. Jau tūdaļ pēc traģēdijas Maskavā sāka cirkulēt kāda karsēju sacerēta dziesma, kuras teksts vēsta par „neliešu mentu riebeklību” – proti, notikušajā tiek vainota milicija. Tajā vakarā sanākušie tribīnēs krietni iesildījušies ar attiecīga stipruma dzērieniem; miličus apmētājuši ar sniega pikām, to nenoliedz ne viena, ne otra puse. Iespējams, mests arī ar ledus gabaliem un pat pa kādai pudelei. Daži karsēji apgalvo, ka miliči ar nolūku atvēruši izejas tikai daļēji, lai šaurākā plūsmā atpazītu un arestētu galvenos nekārtību cēlājus. Drošu pierādījumu šādai versijai gan nav, un vispār Lužņiku traģēdijas sakarā var teikt, ka tās sarīkošanai visdrīzāk nebija vajadzīga kāda mērķtiecīga darbošanās, pilnīgi pietika ar pārdomātas darbības trūkumu.

Kauja pie Zamas pilsētas Ziemeļāfrikā, toreizējās Kartāgas valsts teritorijā, 202. gada pirms mūsu ēras 19. oktobrī, izšķīra visu tālāko vēstures gaitu. Tajā sakāvi cieta kartāgiešu vadoņa Hanibāla armija, un uzvaru svinēja Scīpiona komandētie romiešu leģioni. Ja Habibāls būtu uzvarējis, Roma, iespējams, nekad nekļūtu par to vareno Eiropas impēriju, kādu to pazīst vēsture.

Feniķieši bija viena no senākajām kuģinieku tautām Vidusjūrā, viņi apdzīvoja tagadējās Libānas un Sīrijas piekrastes rajonus. 9. gs. p.m.ē. beigās feniķiešu kolonisti nodibināja Kartāgas pilsētu netālu no mūsdienu Tunisas. Gadsimtu gaitā pilsēta izauga par spēcīgu valsti, kas 3. gs. p.m.ē. kontrolēja lielu daļu Āfrikas ziemeļu piekrastes, Ibērijas pussalas dienvidus, Balearu arhipelāgu, daļu Sardīnijas, Korsikas un Sicīlijas. Šī izplešanās padarīja neizbēgamu Kartāgas konfliktu ar Romas republiku, kura bija sev pakļāvusi praktiski visu Apenīnu pussalu. Notika trīs Pūniešu kari – tā saukti pēc vārda, kādā savus pretiniekus dēvēja romieši.

Pirmais Pūniešu karš risinājās 3. gs. p.m.ē. vidū, ilga 23 gadus, un tā rezultātā kartāgieši bija spiesti atteikties no kontroles pār Sicīliju, Sardīniju un Korsiku. Tomēr Kartāga joprojām bija stipra un turpināja ekspansiju Ibērijas pussalā, arī šeit jau drīz saduroties ar Romas ietekmes sfēru. Kartāgiešu uzbrukums Saguntas pilsētai, kas bija Romas sabiedrotā, kļuva par iemeslu Otrajam Pūniešu karam, kas sākās 218. gadā p.m.ē. Sākumā šķita, ka Kartāga svinēs uzvaru. Kartāgiešu vadonis Hanibāls Barka veda savu armiju no Spānijas, drosmīgā pārgājienā šķērsoja Alpu kalnus un iebruka Itālijā. Viņš smagi sakāva romiešus vairākās kaujās, pārstaigāja Apenīnu pussalu no ziemeļiem uz dienvidiem, un tur nostiprinājās. Veselus piecpadsmit gadus Hanibāls ar savu armiju uzturējās Dienviditālijā, taču tā arī nesaņēma pietiekamu atbalstu no dzimtenes, lai sāktu izšķirošo uzbrukumu pašai Romas pilsētai. Tikām romieši mobilizēja visus spēkus, uzņēma armijas rindās notiesātus noziedzniekus un vergus un, vairoties no izšķirošās kaujas ar izcilo taktiķi Hanibālu, nogurdināja viņa armiju ar pastāvīgiem maziem uzbrukumiem. Romiešu karavadonim Scīpionam izdevās izspiest kartāgiešus no Spānijas, un 203. g. p.m.ē. viņš ar savu armiju izcēlās malā Āfrikā, kur sakāva kartāgiešu armiju. Hanibāls tika steidzami saukts mājup no Itālijas. Izšķirošā kauja starp Hanibāla komandētajiem kartāgiešiem un Scīpiona romiešiem notika pie Zamas pilsētas 202. gada p.m.ē. 19. oktobrī.

Abu armiju spēki bija apmēram līdzvērtīgi. Pirms Zamas romiešiem pieslējās Kartāgai kaimiņos esošās Numīdijas valdnieks Masanisa, un daudzi numīdieši, līdz tam kalpojuši kā algotņi Kartāgas armijā, tagad pārgāja romiešu pusē. Tas nodrošināja Scīpionam pārākumu kavalērijas ziņā, kas galu galā izrādījās izšķiroši. Romiešiem sekmīgi izdevās neitralizēt Hanibāla kaujas ziloņus, izlaižot tos cauri savām rindām un aizmugurē iznīcinot pa vienam. Kartāgiešu kavalērija, pildot Hanibāla kaujas plānu, atkāpās, aizvilinot no kaujas lauka romiešu jātniekus. Tomēr kavalērijas kaujā, kas pēc tam notika, Scīpiona jātniekiem izdevās kartāgiešus sakaut un izklīdināt. Scīpions prasmīgi pārgrupēja spēkus, spēcīgākās vienības pārsviežot uz flangiem, atspiežot kartāgiešu flangus, un kad romiešu jātnieki atgriezās kaujā un uzbruka kartāgiešiem no muguras, tie izrādījās ielenkti un lielāko tiesu tika apkauti.

Kauja pie Zamas izšķira ne vien Otrā pūniešu kara, bet visu tālāko vēstures gaitu. Ja Hanibāls būtu uzvarējis, Roma, iespējams, nekad nekļūtu par to vareno impēriju, kas pastāvēja daudzus gadsimtus un kuras mantojumā balstās visa Eiropas identitāte. Tagad Kartāga kļuva politiski atkarīga no Romas, un pusgadsimtu vēlāk romiešu uzsāka Trešo Pūniešu karu, ieņemot Kartāgu, nopostot to līdz pamatiem un pārvēršot tās zemes savas impērijas provincē.

Attēlā: Kauja pie Zamas, Henri-Paul Motte darbs.

1963. gada 18. oktobris ir zīmīgs ar to, ka no franču kosmodroma Alžīrijas Sahārā ar nesējraķeti "Veronica" kosmosā aizlidojis pasaules vēsturē pirmais kaķis.

Tas notika 1963. gada 18. oktobrī. Alžīrijas Sahārā no franču kosmodroma ar nesējraķeti „Veronica” kosmosā aizlidoja pasaules vēsturē pirmais kaķis vārdā Fēlikss.

Francūži, cenšoties realizēt paši savu pilotējamu lidojumu programmu, par izmēģinājumu "trusīšiem" bija izvēlējušies kaķus – pretēji PSRS, kas izmantoja suņus vai amerikāņiem, kas kosmosā sūtīja pērtiķus un augļu mušiņas.

1947. gadā ASV tika palaista V2 raķete ar augļu mušiņām,  kas nonāca 137 km augstumā. Eksperimenta mērķis bija novērtēt radiācijas ietekmi uz dzīviem organismiem lielā augstumā. Augļu mušiņām pēc gada, 1948. Gadā, un pēc tam ik pa pāris gadiem sekoja pērtiķi. Alberts I, Alberts II un arī trešais un ceturtais. Diemžēl pirmais līdz kosmosam netika, jo viņš savā raķetē sasniedzot 63 kilometru augstumu nosmaka, Albertam II neatvērās izpletnis un viņš gāja bojā, ietriecoties zemē, trešā pērtiķa raķete eksplodēja vien 12 kilometru augstumā un arī Alberts IV gāja bojā. Pirmais, kuram uz zemes izdevās atgriezties bija pērtiķis Alberts VI. Diemžēl arī viņš mira divas stundas pēc nolaišanās. Arī turpmākie amerikāņu centieni bija ar mainīgām sekmēm, līdz pirmo sekmīgo orbitālo lidojumu „Mercury” kapsulā ar „Atlas 5” nesēju 1961.gada novembrī veica pērtiķis Eons. Viņam pēc pāris mēnešiem, 1962. gada februārī, sekoja Pērtiķis Džons Glens.

Bet  populārākie padomju dzīvnieki kosmosā bija suņi Belka un Strelka, kurus 1960. gada 19. augustā  padomju satelīts „Sputnik 5” nogādāja orbītā. Abi jau nākamajā dienā veiksmīgi atgriezās uz Zemes. Lai gan piecdesmitajos un sešdesmitajos gados padomju zinātnieki kosmosā palaida vismaz 57 suņus, dažu dzīvnieku vārdi pasaules vēsturē ierakstīti īpašiem burtiem.

Belka un Strelka nebija pirmie suņi kosmosā – viņi tikai bija pirmās uz Zemes dzimušās radības, kuras atgriezās dzīvas. Sākumā suņiem bija jālido Zemes orbītas ietvaros, un pirmie šādi „trusīši" bija suņi Deziks un Čigans, kas 1951. gada 22. jūlijā lidoja aptuveni 100 km augstumā.

Pirmā suņa, kurš lidojis atklātā kosmosā, gods pienākas kucītei Laikai, kura 1957. gadā no lidojuma diemžēl neatgriezās.

Savukārt Belka un Strelka kosmosā devās kopā ar pelēku trusi, 42 pelēm, divām žurkām, mušām un dažādām sēnēm. Pēc atgriešanās Strelkai piedzima seši kucēni, no kuriem Pušoks piedalījās vairākos ar kosmosa izpēti saistītos eksperimentos, tomēr orbītā ne reizi nelidoja.

Savukārt citu Strelkas kucēnu Pušinku Ņikita Hruščova 1961. gadā uzdāvināja Džona Kenedija meitai Kerolainai. Aukstā kara laiku nedaudz „sasildīja" romāns starp Pušinku un Kenedija suni Čārliju – viņiem piedzima četri kucēni, kurus Kenedijs dēvēja par „pupņikiem".

Bet atgriežoties pie Francijas lepnuma, Fēliksa, pirmā kaķa kosmosā, nav īsti skaidrs, vai tas bija kaķis Feliks, vai kaķene Feličita, toties ir  zināms, ka viņš bijis viens no 14 klaiņojošajiem kaķiem, ko uz ielas paņēma kosmiskajiem pētījumiem. Pēc ilgstošas badošanās viņi spēja pārciest tādus eksperimentus, kā ievietošanu barokamerā vai centrifūgā – citiem vārdiem sakot, bija jāiziet visa tā pati sagatavošanās programma, kas kosmonautiem. Tiesa, desmit kaķi šai misijai izrādījās nederīgi – viņi esot pārāk daudz ēduši.

Ja Fēlikss vai Felicita būtu veicis orbitālo lidojumu, viņš noteikti būtu kļuvis slavens visā pasaulē, bet franču raķete pacēlās tikai 200 kilometru augstumā. Kaķis, kura galvā bija ievietoti elektrodi nervu impulsu mērīšanai, atgriezās dzīvs, bet nākamajam franču kaķim tā nepaveicās. Vēlāk arī franču kosmosa pētnieki sāka izmantot pērtiķus, bet vēl pēc laika franču kosmonauti lidoja tikai ar krievu un amerikāņu kosmosa kuģiem.