Šī diena vēsturē

1883. gadā 4. oktobrī starp Parīzi un Stambulu sāka kursēt "Austrumu ekspresis". Šis vilciena maršruts ir apvīts mītiem un nostāstiem.

Leģendām apvītais "Austrumu ekspresis" savas gaitas sāka 1883. gadā, taču par to runas pavīdēja jau 1865. gadā. Tolaik kāds slavena beļģu baņķiera dēls vārdā Džordžs Nagelmakers izteica domu par vilcienu, kas šķērsotu teju visu Eiropu pa nepārtrauktām dzelzceļa sliedēm 2000 kilometru garumā.

Apceļojot Ameriku un izpētot tur dzelzceļa infrastruktūru un vilcienus, kuru interjers līdzinājās braucošai viesnīcai, jaunais biznesmenis mājās atgriezās apņēmības pilns.

Pēc neskaitāmām finansiālām grūtībām, neveiksmīgiem mēģinājumiem vilcienu iedarbināt un vairākām pārrunām ar citu valstu dzelzceļa uzņēmumiem, 1883. gadā dzelzs monstrs bija gatavs ceļam.

Tolaik vilciens devās no Parīzes līdz Konstantinopolei jeb mūsdienu Stambulai, bet nosaukumu guva no mediju virsrakstiem, kas to skaļi dēvēja par “Austrumu ekspresi” tā maršruta dēļ.

1883. gada 4. oktobrī “Austrumu ekspresis” devās savā pirmajā formālajā braucienā, kurā brauca žurnālisti un citas tobrīd ietekmīgas personas, kas pēcāk krāšņi aprakstīja vilciena luksusu, skaistumu un ērto iekārtojumu. Savukārt jau 10. oktobrī vilciens devās pirmajā nopietnajā braucienā: no Parīzes stacijas līdz Stambulas stacijai vilciens tika 80 stundās.

Brauciens “Austrumu ekspresī” nekad nav bijis vienkārši pārvietošanās. Tas bijis īpašs baudpilns piedzīvojums nevis tūristiem, bet īsteniem ceļotājiem, kā magnēts piesaistot gan sava laika bagātākos un ietekmīgākos cilvēkus, gan arī noderot par patvērumu pārdrošākajiem avantūristiem un vajātiem noziedzniekiem.

Austrumu ekspreša intriģējoši skandalozā slava cauri laikiem devusi vielu apmēram 400 detektīvfilmām un 50 piedzīvojumu kinolentēm. 1929. gadā vilciena sastāvs ar vagonu nr. 3309 neredzētu sniega vētru dēļ desmit dienas iestrēga netālu no Stambulas.

Atmiņas par šo skandalozo notikumu savulaik pamudināja detektīvu karalieni Agatu Kristi radīt romānu “Slepkavība Austrumu ekspresī”. 

“Austrumu ekspresis” bija īsts art deco laikmeta stila un elegances iemiesojums – visus ar greznu samtu un izsmalcinātiem kokgriezumiem izrotātos un Luija XIV stilā mēbelētos vagonus greznoja Renē Lalika stikla vitrāžas. Katram pasažierim pienācās savs personiskais pavadonis, kurš brauciena laikā izpildīja vai visas viņa iegribas. Kupejās bija izlietne ar aukstu un karstu ūdeni – tiem laikiem neredzēts komforts.

“Austrumu ekspresī” bija trīs restorānvagoni, savukārt bāra vagons ir vieta, kur klasiskajā filmā “Romas brīvdienas” Gregorija Peka varonis piedāvā Odrijai Hepbernai izdzert viņas pirmo “Margaritu”. Vladimirs Nabokovs šeit rakstījis uzmetumus savam romānam “Lolita”. Bet pasaulē slavenākā spiedze Mata Hari tikusies ar saviem pielūdzējiem.

Līdz ar gaisa satiksmes attīstību Austrumu ekspresim piekritēju kļuva aizvien mazāk, turklāt tā ekspluatācijas izmaksas bija astronomiski kāpušas. 1977. gada 19. maijā tas devās savā pēdējā reisā, taču stāsts par sapņu vilcienu ar to vēl nebeidzas. Leģendu no aizmirstības vēstures ēnām paglāba amerikāņu miljonārs Džeimss Šērvuds, kurš “Sotheby’s” izsolē Montekarlo nopirka divus vilciena vagonus. Bija nepieciešami vēl 16 miljoni dolāru, lai četru gadu laikā pa visu Eiropu izdotos savākt vēl 35 oriģinālos vagonus.

Leģendārais “Austrumu ekspresis” joprojām no marta līdz novembrim ceļo pa dažādām Eiropas valstīm. Mūsdienās populārākais tā maršruts ir Londona –Venēcija, un pasažieriem tajā jāievēro īpaši etiķetes noteikumi, kas, piemēram, nepieļauj parādīšanos sabiedrībā džinsos.

Bet par Austrumu ekspreša ziedu laikiem, bez šaubām, uzskatāmi 20. gadsimta 20. - 30.gadi.

Šodien paiet 150 gadi, kopš 1867. gada 3. oktobrī dzimis viens no spilgtākajiem latviešu dzejniekiem, jaunu ceļu gājējs mūsu literatūrā – Eduards Veidenbaums.

„Viss ir joks, par visu smejies!”

„Kā gulbji balti padebeši iet…”

„Mosties, mosties reiz, svabadais gars!”

„Iedzer brāli, ātrām kājām mūža dienas projām skrien!”

Nav daudz latviešu dzejnieku, kuriem piederētu tāds daudzums hrestomātisku rindu, un, domājams, neviena cita, kuram šādu rindu proporcija pret kopējo literāro mantojumu būtu tik augsta kā Eduardam Veidenbaumam. Savā negarajā mūžā šis tieslietu students paguva radīt nepilnu simtu dzejoļu, no kuriem viņa dzīves laikā nekas netika publicēts. Taču dzeja, kuru laikabiedri iepazina vien pēc autora aiziešanas mūžībā, bija ne tikai negaidīti novatoriska sava laika latviešu literatūras kopainai, bet saglabājusi savu estētisko iedarbīgumu arī šodien, kad atzīmējam jau 150. gadadienu kopš Eduarda Veidenbauma dzimšanas. Viņš nācis pasaulē Priekuļu pagasta Glāzniekos, saimnieku Jēkaba un Mārietas Veidenbaumu ģimenē 1867. gada 21. septembrī pēc vecā jeb 3. oktobrī pēc jaunā stila.

No vienas puses, Eduarda Veidenbauma dzīves ceļš ir savam laikam tipisks: latviešu zemniekiem tolaik joprojām bija kuplas ģimenes, dzimtas īpašumu un saimnieka godu mantoja vecākais dēls; šajā gadījumā tas bija Eduarda brālis Kārlis Veidenbaums. Jaunākos dēlus vecāki centās pēc iespējas skolot, tā nodrošinot viņu nākotni. Par laimi Veidenbaumi, kuru dzimta jau paaudzi iepriekš kā viena no pirmajām Vidzemē bija iepirkusi mājas īpašumā, bija gana turīgi, lai Eduards varētu tikt ne vien apriņķa skolā un ģimnāzijā Rīgā, bet arī Tērbatas universitātē. Tiesa, tik liela šī rocība arī nebija, lai jauneklim nodrošinātu bezrūpīgu eksistenci. Nācās taupīt gan uz pārtikas, gan apģērba rēķina, kas, savienojumā ar neizbēgamo stresu, dragāja jaunā cilvēka veselību. Tā nu dilonis – laikmeta „standartdiagnoze” – aprāva dzejnieka mūžu 24 gadu vecumā. Taču šī pāragrā aiziešana tikai vēl grodāk izceļ Veidenbauma personības neordināro mērogu, kas īsajā mūžā ļāva iemīt tik paliekamas pēdas latviešu literatūrā. Viņa literārie paraugi meklējami nevis tobrīd vēl ļoti pieticīgajā latviešu dzejas ainavā, bet gan pasaules literatūras virsotnēs – Horācijs, Šillers, Heine. Viņš ir pirmais mūsu dzejā, kurš neizjuta vajadzību savas dzejas patosu „pa tiešo” pieslēgt kādam no lielajiem idejiskajiem un estētiskajiem ģeneratoriem: Bībelei, Apgaismības dižgariem, pat ne tautas gara mantu pūram. Pirmais, kura poētiskās domas fokusā ir suverēna, pašvērtīga indivīda konfrontācija ar īstenību. Pirmais, kurš tik būtiski tver dzīvības, nāves un dzīves jēgas jautājumus, tik drosmīgi izgaismo sociālās un ētiskās vainas, par kurām tolaik literatūra runāja pusbalsī, cariskā režīma policejiskuma un sabiedrības konvenciju dēļ. Arī, triviālākām tēmām pievērsies, Veidenbaums saglabā poētiskās redzes asumu, valdzinošu pašironiju un īstumu. Tāpēc viņa tekstus, tāpat kā pirms simts gadiem, arī šodien zina no galvas, atdarina pirmajos poētiskajos mēģinājumos un komponē.

60. gadu pirmajā pusē krievu kinomākslā un literatūrā ienāca jauns spilgts talants: režisors, aktieris un prozaiķis Vasīlijs Šukšins. Visu viņa daiļradi caurstrāvoja spilgts patiesums, kas nevarēja atstāt vienaldzīgu. Diemžēl talantīgajam radītājam bija lemts īss mūžs – Vasīlijs Šukšins mira 45 gadu vecumā 1974. gada 2. oktobrī.

1974. gadā Dienvidkrievijā, Kļetskas ciemā pie Donas, notika vērienīga filmēšana. Režisors Sergejs Bondarčuks uzņēma savu monumentālo darbu „Viņi cīnījās par dzimteni” – padomju literatūras korifeja Mihaila Šolohova romāna ekranizāciju. Kareivja Lopahina lomā filmējās Vasīlijs Šukšins – pats tobrīd jau viens no atzītākajiem padomju kinorežisoriem. Nu jau kādu gadu skatītāji visā Padomju Savienībā un arī aiz tās robežām līdzpārdzivoja galvenā varoņa Jegora Prokudina traģiskajam liktenim filmā „Irbenājs sarkanais” – izcilākajā Šukšina kinolentē, kuru viņš ne tikai režisēja, bet pats arī rakstīja scenāriju un tēloja tajā galveno lomu. Filma bija atnesusi Šukšinam milzu popularitāti. Kā atceras cits Bondarčuka aktieru komandas dalībnieks Jurijs Ņikuļins, pie tvaikoņa „Donava”, uz kura filmēšanas laikā dzīvojuši aktieri, mēgušas piestāt laivas un baržas ar vienkāršiem zvejniekiem un strādniekiem – sak’, esam dzirdējuši, ka te uzturas Šukšins, vai nevaram ar viņu sastapties. Un saukuši režisoru līdzi krastā, cienājuši ar zivju zupu un stāstījuši par savu dzīvi. Citus nav aicinājuši, tieši Šukšinam viņi gribējuši pastāstīt par savu padomju dzīves īstenību; acīmredzot jau tāpēc, ka ar visu savu līdzšinējo daiļradi – gan režisora, gan aktiera, gan rakstnieka – Šukšins kā neviens cits apliecināja, ka jūt un pazīst šo dzīvi tā, kā var just un pazīt tikai tas, kurš pats no tās izaudzis un joprojām tajā stingri sakņojas.

Vasīlijs Šukšins dzimis Altajā, krievu zemnieku ģimenē, un viņa biogrāfija atbilst gandrīz perfektam padomju formācijas cilvēka modelim. Gandrīz tāpēc, jo biogrāfijā ir arī traips – nākamajam režisoram bija četri gadi, kad 1933. gadā viņa tēvu Makaru Šukšinu piespiedu kolektivizācijas akciju ietvaros arestēja un nošāva. Vasīliju uzaudzināja māte Marija Šukšina, viņš pabeidza septiņas pamatskolas klases un iestājās autotehnikumā, to gan drīz pameta. Strādāja kolhozā, pēc tam par atslēdznieku vairākās rūpnīcās, dienēja flotē, un pēc demobilizācijas kā eksterns nokārtoja vidusskolas eksāmenus un 1954. gadā iestājās Vissavienības Kinomākslas institūtā Maskavā, režisora Mihaila Romma meistarklasē. Paralēli kinorežijas apguvei filmējies kā aktieris un mēģinājās arī prozā, 1963. gadā iznāca viņa pirmā grāmata „Lauku iedzīvotāji”, bet nākamajā – 1964. gadā uz ekrāniem iznāca debijas filma „Dzīvo tāds puisis”. Parādījās un saņēma Venēcijas kinofestivāla galveno balvu „Svētā Marka Zelta lauvu”.

Filmēties pie Bondarčuka Šukšins piekrita pirmām kārtām tāpēc, lai apgūtu masu skatu inscenēšanas pieredzi savai nākamajai lielajai iecerei. Jau vismaz desmit gadus režisors plānoja uzņemt vēsturisku kinodarbu par krievu dumpinieku Stepanu Razinu, un nu beidzot kompetentās padomju kultūras instances bija atļāvušas realizēt šo ieceri; Maskavā jau notika sagatavošanās darbi.

No Donas zvejnieku piedāvātās zivju zupas un sarunām Šukšins, ja vien varējis, nekad neesot atteicies. No neiztrūkstoši piedāvātā vodkas malka gan; toties smēķējis daudz, vienu cigareti „Šipka” pēc otras – aromātisku, stipru bulgāru tabaku. Bet filmēšanas laikā neizbēgamajos aktieru burziņos Šukšins neesot piedalījies – gājis uz savu kajīti un rakstījis; bieži līdz vēlai naktij. No rīta bijis atkal formā – „iedarbinājis” sevi ar tasi stipras šķīstošās kafijas. Aktieris Georgijs Burkovs parasti no rītiem uzņēmies pienākumu pamodināt īsas stundas gulējušo kolēģi. Ļoti iespējams, tieši viņš 1974. gada 2. oktobra rītā atrada Vasīliju Šukšinu viņa kajītes guļvietā mirušu. Sirds bija apstājusies miegā.

1. oktobris ir dzimšanas diena Bonijai Pārkerei, kuras vārds viens pats iespējams neko neizsaka. Bet liekot kopā Boniju ar Klaidu, top skaidrs, ka runa ir pasaulē zināmāko gangsterpāri.

Izdzirdot vārdus Bonija un Klaids, šķiet, ikviens labi zina, ka runa ir par slavenāko gangsteru pāri pasaules vēsturē – proti, par Boniju Pārkeri un Klaudu Barovu, kuri laika posmā no 1932. līdz 1934. gadam Lielās depresijas ziedu laikos no sīkiem zagļiem kļuva par pasaulslaveniem banku laupītājiem un slepkavām.

Bet, kā tieši Bonija Pārkere kļuva par gangsteri? Iespējams, pie vainas tēva nāve, kas mainīja rāmi rimto Pārkeru ģimenes ritējumu.

Bonija Pārkere pasauli ieraudzīja 1910.gada pirmajā oktobrī Rovenā, kas ir Teksasā, Amerikas savienotajās valstīs. Gaišmatainā un zilacainā Bonija bija otrais bērns Pārkeru ģimenē. Savas trīs atvases nabadzīgais mūrnieks līdz ar sievu šuvēju Emmu varēja puslīdz labi uzturēt, dzīvojot nelielajā lauksaimniecības pilsētiņā ar 600 iedzīvotājiem.

Meitēns auga kristīgā garā un jau kopš agras bērnības kopā ar vecākiem apmeklēja Rovenas baptistu draudzes pasākumus, un nekas neliecināja, ka, sasniedzot jaunības gadus, šis eņģelītis kļūs par sabiedrības ienaidnieci, turklāt meitenei jau kopš bērnu dienām bijušas paniskas bailes no ieročiem.

Liktenīgs pavērsies Bonijas dzīvē bija tēva aiziešana viņsaulē, kad meitenei četru gadu vecumā kopā ar ģimeni nācās pārcelties uz Dalasas priekšpilsētu, kur ikdienas gaitās noziedzība bija klātesoša.

Skolas gaitas Bonija Pārkere uzsāka sešu gadu vecumā un jau drīz vien pierādīja, ka ir spējīga skolniece. Viņas stiprā puse bijusi rakstīšana, īpaši pareizrakstība, publiskā runa un parādījās arī aktiermeistarības dotības. Smalkā, graciozā un nenoliedzami pievilcīgā Bonija sapņoja kļūt par aktrisi. Pusaudzes gados Bonija sāka pastiprināti piesaistīt puišu uzmanību un arī pašas domas pārņēma stiprais dzimums, rezultātā, neilgi pirms savas sešpadsmitās dzimšanas Bonija apprecējās ar savu klasesbiedru Roju Torntonu. Diemžēl šī nebija laimīga laulība, Torntons fiziski iespaidojis jauno sievu, kā arī viņam par laupīšanu piesprieda piecus gadus cietumā. Bonija pārcēlās pie vecmāmiņas, ar savu vīru vairs nekad neredzējās, bet oficiāli gan šī savienība nekad netika šķirta.

Bonija nebija atmetusi sapni par aktrises karjeru, bet, sākoties Lielajai depresijai, sapnis nepiepildījās, turklāt viņa iepazinās ar Klaidu Barovu, kurš mainīja domas par sapņiem un dzīve iegriezās pavisam citā virzienā. Abu tikšanās esot bijis kaut kas maģisks un to droši var saukt par mīlu no pirmā acu uzmetiena. Klaids savukārt bērnībā bijis kluss, kautrīgs zēns un sapņoja kļūt par mūziķi, bet, pateicoties vecākā brāļa ietekmei, bija nostājies uz automašīnu zādzības un bruņotu laupīšanu takas. Meitene bija iemīlējusies un, kad pašā attiecību sākumā Klaids nonāca cietumā, tieši mīļotā viņam piegādāja revolveri, lai viņš varētu īstenot bēgšanu no ieslodzījuma. Tiesa, viņu notvēra un izlaida tikai pēc soda izciešanas, turklāt pirmo slepkavību Klaids izdarīja ieslodzījumā. Bonija pacietīgi gaidīja mīļoto iznākam no cietuma un pēcāk abi kļuva par gangsteru tandēmu, kas aplaupīja bankas un uzņēmumus.

Bonija labi saprata, ka viņas izvēlētajam ceļam ir tikai viens iznākums – nāve. Tomēr būt par noziedznieci viņai patika būt daudz labāk, nekā viesmīles dzīve. Divus gadus gangsterpārim izdevās nenotvertiem pastrādāt virkni noziegumu, kas padarīja viņus par slavenākajiem noziedzniekiem Amerikā. Nācija ar neatslābstošu interesi sekoja līdzi viņu "piedzīvojumiem", un dzeltenā prese nesnauda – viņi saviem lasītājiem piedāvāja ne tikai objektīvus faktus, bet tos krietni vien piepušķoja, tādējādi radot, iespējams, romantiskāko bandītu tēlu pasaules vēsturē.

Kamēr daļa sabiedrības gluži vai juta līdzi vajātajam pārītim, Bonija un Klaids siroja pa valsti, aplaupot benzīntankus, mazus veikaliņus un dažas bankas un arī nogalinot. Tiek lēsts, ka uz mīlētāju sirdsapziņas ir vismaz 13 slepkavības, bet divi no upuriem bijuši policisti. Abus noziedzniekus nogalināja FIB aģenti 1934. gadā, kad Bonijai bija vien 24 gadi.

1955. gada 30. septembrī autoavārijā Kalifornijā iet bojā amerikāņu aktieris Džeimss Dīns. Kaut arī viņš bija tikai 24 gadus vecs un piedalījies tikai dažās filmās, Dīns jau bija kļuvis par kulta tēlu kinoindustrijā.

1955. gada 30. septembrī Kalifornijā, ASV, autoavārijā gāja bojā pagājušā gadsimta 50. gadu jauniešu elks un viens no Holivudas vīrišķās pievilcības simboliem Džeimss Dīns. Viņš bija tikai 24 gadu vecs un bija paspējis piedalīties vien astoņās filmās, no kurām tikai trijās bija nozīmīgās lomās. Taču tika pat pie divām "Oskara" nominācijām un kļuvis par popkultūras ikonu. Tieši viņš bijis teiciena “Dzīvo ātri, mirsti jauns” autors un liktenīgi, ka viņam vajadzēja tikai dažas lomas, lai iegūtu kulta aktiera statusu. Ievērojamākās filmas ar Džeimsa Dīna piedalīšanos ir “Uz austrumiem no paradīzes”, “Dumpinieks bez iemesla”, “Gigants”.

Liktenīgajā pievakarē aktieris, kurš aizrāvās arī ar dalību autosacīkstēs, devās izbraukumā nesen iegādātajā sporta “Porsche 550 Spyder”. Zīmīgi, ka auto viņš tiešām bija iegādājies vien deviņas dienas pirms liktenīgā brauciena. Būdams kaislīgs sacīkšu auto piekritējs un braucējs, Džeimss Dīns allaž bija lūkojies pēc jaunāka, labākā un ātrākā braucamā. Starp citu Dīns uz šī auto bija palūdzis māksliniekam izveidot uzrakstu “Mazais bastards”, kas bija viena no viņa paša bērnības iesaukām.

Filmu kompānija, zinot aktiera kaisli pret ātrumu un mīlestību uz sacīkstēm, lai izvairītos no traumām, kas varētu kaitēt viņa pamatnodarbei, bija kategoriski noliegusi aktierim piedalīties ātruma sacensībās. No tās informācijas, kas ir apkopota, izriet, ka Dīns tik tiešām paklausīja filmu studijas vēlmēm un atturējās no sacīkstēm līdz filmas, kura kā vēlāk izrādījās būs viņa pēdējā, filmēšana beigām. Tiklīdz filmēšana bija galā, Dīns laiku netērējot pieteicās nedēļas nogales sacīkstēm, kas norisinājās Salinasā, Kalifornijā. Tā bija paredzēta brīvības garšai nolemta nedēļas nogale, bet diemžēl Džemss Dīns sacīkstēs tā arī neieradās. Pa ceļam uz turieni, notika liktenīgais negadījums, kas paņēma viņa dzīvību.

Liktenīgajā 30. septembra vakarā kopā ar aktieri brauca automehāniķis, kas gatavoja Dīna braucamo gaidāmajām sacensībām. Jau krēsloja, bet “Porsche” brauca bez iedegtiem lukturiem. Iespējams, liktenīgi. Vienā no krustojumiem notika sadursme ar pretīmbraucošu auto. Dīnu triecienā izmeta no šofera krēsla, un viņš nomira no traumām 10 minūtes vēlāk. Gan mehāniķis, gan otra auto vadītājs guva tikai ievainojumus. Jau vēlāk tika aprēķināts, ka ātrums sadursmes brīdī bijis ne lielāks par 88 km/h.

Lai nu kā, viņš mira, darot to, ko mīlēja visvairāk. Un te, protams, ir vieta spekulācijām un diskusijām par to, ka nāve aktieri padarīja vēl populārāku nekā viņš bija pirms tam un padarīja viņu par vienu no Holivudas leģendārākajām un traģiskākajām zvaigznēm.

Bet 2019. gadā kino pasauli aplidoja ziņa, ka Džeimss Dīns atgriežas uz kino ekrāniem. “Atrast Džeku” atgriezīsies uz ekrāniem, tiesa, tas notika pateicoties jaunajām tehnoloģijām. Aktiera līdzdalība filmā veidota ar īpašas datorgrafikas palīdzību, izmantojot reālus filmu kadrus un fotogrāfijas.

Tikmēr filmu studija izplatīja paziņojumu, ka jūtas pagodināta par aktiera ģimenes atbalstu un sola rūpēties, lai viņa kā viena no leģendārākajām kinozvaigznēm līdz pat mūsdienām mantojums tiktu saglabāts neskarts. Ģimene savukārt to uztver kā Džeimsa Dīna filmu, kurā viņš nepaspēja nofilmēties.

1982. gada 29. septembrī Čikāgā un tās apkārtnē septiņi cilvēki mira pēc tam, kad bija lietojuši saindētu tailenolu. Tā bija mērķtiecīga indēšana, kam nebija sakara ar zāļu ražošanas procesu.

1982. gada 29. septembra rītausmā divpadsmitgadīgā Mērija Kellermane no Elkgrovvilidžas, kas atrodas Čikāgas pievārtē, pamodināja savus vecākus, sūdzēdamās par sāpošu kaklu un iesnām. Vecāki iedeva bērnam tailenola kapsulu no nesen iegādāta iepakojuma. Pēc kādas stundas viņi atrada meiteni pakritušu viņas istabā uz grīdas. Izsauktā ātrā palīdzība nogādāja Mēriju slimnīcā, taču tur atlika vien konstatēt viņas nāvi. Tajā pašā dienā Čikāgas priekšpilsētā Ārlingtonheitsā radinieki atrada uz grīdas pakritušu 27 gadus veco pasta darbinieku Adamu Jānusu, kurš nomira drīz pēc nogādāšanas slimnīcā. Radi tai pašā vakarā sapulcējās viņa mājās, kur Adama brālis un viņa līgava, lai atbrīvotos no galvassāpēm, katrs iedzēra pa kapsulai tailenola no virtuvē atrastās pudelītes. Drīz pēc tam abi sabruka uz grīdas, tika nogādāt slimnīcā, kur, par spīti ārstu pūlēm, nomira. Tajā pašā dienā Čikāgas apkaimē notika vēl trīs citi līdzīgi nāves gadījumi.

Versija, ka pie minētajiem gadījumiem varētu būt vainojams saindēts tailenols, vispirms izskanēja privātā sarunā starp diviem ugunsdzēsējiem – Filipu Kapitelli no Ārlingtonheitsas un Ričardu Keivortu no Elkgrovvilidžas. Kapitelli piezvanīja ātrās palīdzības mediķiem, tie savukārt – policijai. Visai drīz gan mirušo asinīs, gan viņu iegādātajās tailenola kapsulās tika atklāta nāvējoša inde – cianīds – devā, kas daudzkārt pārsniedza letālo. Oktobra pirmajās dienās tailenols pazuda no zāļu tirgotavu plauktiem, savukārt presē parādījās ziņas par saindētiem medikamentiem un arī policija veica plašu iedzīvotāju apziņošanas kampaņu. Slimnīcās un ātrās palīdzības dienestā visā Amerikā vērsās tūkstošiem cilvēku, kuriem šķita, ka viņi saindējušies ar tailenolu. Tās gan izrādījās iedomas – bez piecām liktenīgajām tika atrastas vēl trīs saindētas pudeles, kuru saturu to pircēji, par laimi, nebija paspējuši lietot.

Tomēr sākotnēji šķita, ka indēšanai būs vēl viens upuris – tailenola zīmols. Šis kompānijas „Johnson & Johnson” biznesa stūrakmens tagad visiem asociējās ar nāvi – neko sliktāku kāda medikamenta reputācijai nevar pat iedomāties. Tailenolu glāba „Johnson & Johnson” mērķtiecīgā rīcība, bez vilcināšanās informējot visus zāļu tirgotājus, mediķus un arī sabiedrību, un izņemot no apgrozības tailenola preparātus apmēram 125 miljonu dolāru vērtībā. Daudz ko izšķīra tas, ka izmeklēšana drīz noskaidroja: kapsulas nav saindētas kādā no kompānijas rūpnīcām. Noziedznieks aiznesis tailenola iepakojumus no veikala, saindējis kapsulas, tad atnesis saindēto atpakaļ. Nozieguma aina bija skaidra, taču noziedznieku atrast tā arī nav izdevies. Apsūdzēts tika kāds Džeimss Ljūiss, kurš nosūtīja „Johnson & Johnson” vēstuli, pieprasot miljonu un draudot, ka citādi indēšana turpināšoties. Tomēr policijai neizdevās atrast pierādījumus tam, ka viņš tiešām ir „Čikāgas tailenola indētājs”. Ljūiss nosēdēja trīspadsmit gadus par šantāžu; izmeklēšana joprojām turpinās.

1939. gada 28. septembrī Staļina un Hitlera režīmi, kopīgi iznīcinājuši Poliju, noslēdza jaunu līgumu – „Par draudzību un robežām”. Tas turpināja Molotova–Ribentropa pakta iesākto, jau konkrētāk iezīmējot arī agresoru turpmākos plānus.

1939. gada 23. augustā tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, un nedēļu vēlāk ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Sarkanā armija, kā zināms, septembra vidū iebruka Polijā no austrumiem, un 22. septembrī notika bēdīgi slavenā Vermahta un Sarkanarmijas daļu kopīgā parāde Brestļitovskā, kuru pieņēma ģenerālis Guderians un kombrigs Krivošeins. Mēneša laikā spēcīgākā Austrumeiropas valsts, kas līdz tam bija kalpojusi kā aizsargbarjera starp diviem hiperagresīvajiem režīmiem, bija iznīcināta. Jau netālā nākotnē tas noveda pie jauna postoša kara jau starp abiem tābrīža sabiedrotajiem, taču pagaidām boļševiku un nacistu attiecībās valdīja īsts medusmēnesis, un vācu ārlietu resora šefs fon Ribentrops jau atkal lidoja uz Maskavu, kur 1939. gada 28. septembrī tika parakstīts jauns līgums – „Par draudzību un robežām”.

„PSRS un Vācijas valdības pēc bijušās Polijas valsts sabrukuma uzlūko kā tikai un vienīgi savu uzdevumu atjaunot mieru un kārtību šajā teritorijā un nodrošināt tur dzīvojošām tautām mierīgu pastāvēšanu, kas atbilstu to nacionālajām īpatnībām,” tā teikts līguma preambulā. Agresoru traktējumā Polijas valsts „sabrukums” šķiet kā kaut kas pats par sevi noticis; zemtekstā pati šīs valsts pastāvēšana tiek uzlūkota kā vēsturisks pārpratums. Arī tas, kādu „nacionālajām īpatnībām atbilstošu attīstību” iekarotās teritorijas tautām bija nesuši jaunie kungi, ir vispārzināms: Polijas teritorijā tobrīd notika pirmo ebreju geto organizēšana un pilnā sparā darbojās vācu „einzacgrupas”, mērķtiecīgās apšaušanas akcijās iznīcinot poļu nācijas eliti – tūkstošiem politiķu, ierēdņu, augstskolu mācībspēku, žurnālistu, radošo profesiju pārstāvju un citu. Līdzīgs nācijas elites izkaušanas raksturs bija arī slepkavošanas akcijām, kuras padomju režīms gatavoja tā rokās kritušajiem poļu kadru un rezerves virsniekiem. Tos padomju pusē palikušos, kuri savas turības, amata vai sabiedriskās darbības dēļ bija izpelnījušies buržuja, kulaka vai sociāli bīstama elementa statusu, tuvākā vai tālākā perspektīvā gaidīja deportācijas uz ieslodzījuma vietām Padomjzemes plašumos.

Tāpat kā 23. augusta līgums, arī šis neiztika bez slepenajiem pielikumiem. Sevišķi daiļrunīgs ir pakta otrais pielikums: „1939. gada 23. augustā parakstītais Slepenais papildu protokols labojams tā 1. punktā, atspoguļojot faktu, ka Lietuvas teritorija ir pārgājusi PSRS interešu sfērā, kamēr, no otras puses, Ļubļinas voivodiste un daļa Varšavas voivodistes pārgājušas Vācijas interešu sfērā. Tiklīdz PSRS valdība būs veikusi īpašos pasākumus Lietuvas teritorijā savu interešu aizsardzībai, esošā Vācijas–Lietuvas robeža ir labojama tādējādi, lai Lietuvas teritorija, kas atrodas dienvidrietumos no līgumam pievienotajā kartē iezīmētās līnijas, tiktu nodota Vācijai.” 

Mūsdienās nevienam nav nekādu šaubu par to, kas domāts ar „īpašajiem pasākumiem” Lietuvas, tobrīd vēl suverēnas, ar Padomju Savienību neuzbrukšanas līgumu noslēgušas valsts teritorijā, kuru staļiniskais režīms jau bez aiztures dala ar savu tā brīža sabiedroto – nacistiem. Kā vizuāls komentārs tekstam var kalpot tajā piesauktā karte: uz tās uzšņāptais Josifa Staļina paraksts noslēdzas ar enerģisku švīku, kas kā līks zobena cirtiens stiepjas pāri Austrumeiropai.

Attēlā: Rbentropa un Molotova tikšanās Berlīnē 1940. gadā.

1605. gada 27. septembrī pie Salaspils – toreiz dēvētas par Kirhholmu – notika viena no jauno laiku nozīmīgākajām kaujām: Polijas-Lietuvas karaspēks tajā svinēja uzvaru pār zviedriem.

1600. gadā Polijas karalis Sigizmunds Vaza uzsāka karu pret Zviedriju. Vēl gadu iepriekš viņš bija arī Zviedrijas karalis, bet, būdams pārliecināts katolis, nespēja noturēties protestantiskās valsts tronī. Tagad viņš gribēja vismaz atņemt jaunajam zviedru karalim Kārlim IX Igaunijas ziemeļdaļu, kuru Zviedrija savulaik bija ieguvusi saskaņā ar savienības līgumu, kas tika slēgts, Sigizmundam kļūstot par abu valstu monarhu. Šļahtiči, kuriem tolaik bija noteicošais vārds Polijas politikā, bija gatavi karali atbalstīt. Varēja cerēt, ka karadarbība aprobežosies ar Ziemeļigauniju, būs īsa un poļiem uzvarām vainagota – galu galā Polijas-Lietuvas armija pēdējos 100 gados nebija cietusi nevienu nopietnu sakāvi, un iedzīvotāju skaita ziņā Sigizmunda valsts desmit reizes pārspēja Kārļa IX Zviedriju. Tomēr bravūrīgie urāpatrioti nebija ņēmuši vērā vairākus apstākļus. Pirmkārt, liela daļa Polijas spēku bija saistīta valsts dienvidos, kur tā jau ilgstoši stīvējas ar turku sultānu un Austrijas ķeizaru par ietekmi Moldāvijā un Transilvānijā. Otrkārt, Zviedrija, atšķirībā no Polijas-Lietuvas, bija centralizēta valsts ar labi nostādītu obligātās karaklausības sistēmu, tāpēc spēja mobilizēties karam daudz ātrāk. Pie tam pēdējā laikā Zviedrija bija pastiprināti gatavojusies karam, tās regulārā armija bija labi apmācīta un motivēta. Tā nu, poļiem par lielu pārsteigumu, viņiem ne tikvien neizdevās ātri iesviest zviedrus Somu līcī, bet jau visai drīz bija jādomā, kā noturēt Vidzemi un Rīgu.

1605. gadā, kad karš ar mainīgiem panākumiem bija risinājies jau piecus gadus, zviedri sāka plašu uzbrukumu un aplenca Rīgu. Aplencējus komandēja pats karalis Kārlis IX. Viņa rīcībā šeit bija vairāk nekā 10 000 pīķnešu un musketieru, kādi 3000 jātnieku – tā sauktie reiteri, bruņoti ar zobeniem un šaujamieročiem, – un 11 lielgabali. Poļu spēku komandieris Lietuvā hetmanis Hodkevičs ar steigu komplektēja armiju, bet viņam izdevās savākt tikai 1300 kājnieku, 2500 jātnieku un 5 lielgabalus. Tiesa, lielākā daļa poļu kavalērijas bija slavenie „spārnotie huzāri” – pīķiem bruņoti jātnieki, kuru segliem aizmugurē piestiprināta spārniem līdzīga konstrukcija. Šīs kavalērijas triecienu bija grūti izturēt jebkurai armijai. Pie tam šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par lietuviešu huzāriem, jo lielākā daļa viņu nāca no Lietuvas un, kā vēsta hronikas, kaujā devušies, saukdami lietuviski: „Mušk!” – „Sit!” jeb „Sadod!”.

Ar šādu armiju hetmanis Hodkevičs 1605. gada 27. septembrī ieradās pie Kirhholmas, tagad mums zināmas kā Salaspils. Kārlis IX ar lielāko daļu savu spēku devās viņam pretī. Zviedru pārsvars bija apmēram 1:3, pie tam poļu kājniekus, kas lielāko tiesu bija tā sauktie haiduki, drīzāk paramilitāras daļas, nekādi nevarēja salīdzināt ar labi apmācīto zviedru infantēriju. Hodkevičs lika uz savu vienīgo trumpi – huzāriem, kurus komandēja Jans Pavels Sapieha. Aprēķins izrādījās pareizs. Huzāru trieciens vispirms apstādināja uzbrukumā soļojošos zviedru kājniekus, bet kad Kārlis sūtīja pretuzbrukumā reiterus, huzāru brāzmainais uzbrukums atsvieda tos atpakaļ un uztrieca virsū pašu kājniekiem. Zviedru rindas pajuka, un viņi metās bēgt. Huzāri auļoja pakaļ un – „Mušk! Mušk!” – laida darbā pīķus. Kaujas liktenis bija izšķirts pusstundā, Kārlis IX zaudējis turpat vai pusi no savas armijas, kamēr Hodkeviča rindās krituši vien kādi pāris simti. Pēc kaujas zviedri bija spiesti pārtraukt Rīgas aplenkšanu, bet savu spožo uzvaru poļiem tā arī neizdevās izmantot tās pašas tūļīgās militārās sistēmas dēļ.

Attēlā: Lietuvas lielhetmanis Hodkevičs (centrā) pēc uzvaras Salaspils kaujā. (J.Suholdovskis, 1858.)

Planētas liktenis „mazā cilvēka” rokās – šādi varētu raksturot situāciju 1983. gada 26. septembra pirmajās stundās, kad padomju pretraķešu aizsardzības brīdinājuma sistēma signalizēja par amerikāņu kodoluzbrukumu, un situāciju dažās minūtēs nācās izvērtēt komandcentra dežurantam apakšpulkvedim Petrovam.

Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums iezīmēja krasu saspīlējuma pieaugumu Savienoto Valstu un Padomju Savienības attiecībās. 1979. gadā Padomju armija iebruka Afganistānā. 1981. gadā par Savienoto Valstu prezidentu kļuva Ronalds Reigans, kurš atteicās no viņa priekšgājēju īstenotās starptautiskā saspīlējuma mazināšanas politikas un mērķtiecīgi kāpināja bruņošanās sacensību, pamatoti cerēdams, ka Padomju Savienības ekonomika šo slodzi neizturēs. 1982. gada novembrī savas šīs zemes gaitas noslēdza ilggadīgais ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, un viņa vietā stājās bijušais Valsts drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs (attēlā). Būdams jaunāks un enerģiskāks par senilo priekšgājēju, Andropovs tai pat laikā, iespējams, bija pat vēl konsekventāks savā nepatikā un aizdomīgumā pret amerikāņiem. Kritiskai robežai spriedze pietuvojās 1983. gada septembrī, kura pirmajā dienā padomju iznīcinātājs notrieca PSRS gaisa telpā ielidojušo Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, nogalinot 269 cilvēkus. Nepilnu mēnesi vēlāk notika incidents, kas varēja beigties ar kodolkaru.

Naktī uz 1983. gada 26. septembri padomju pretgaisa aizsardzības spēku apakšpulkvedis Staņislavs Petrovs bija norīkots dežūrēt pretraķešu aizsardzības komandcentrā "Serpuhovo-15" apmēram 100 kilometru attālumā no Maskavas. Centrs ar zemes mākslīgajiem pavadoņiem novēroja Amerikas teritoriju, lai brīdinātu gadījumā, ja no tur esošajām bāzēm tiktu palaistas ballistiskās kodolraķetes. Un tonakt sistēma izziņoja trauksmi - iegaudojās sirēna, brīdinājuma ekrānos sāka mirgot uzraksts "????" - "STARTS". Dators ziņoja, ka no vienas no amerikāņu bāzēm palaista raķete. Pēc brīža sekoja paziņojums par otras, trešās, ceturtās raķetes startu. Sistēmas pārbaude kļūdas neatklāja. Atlika vien secināt - sākas!

Apakšpulkvedim Petrovam bija jāizšķiras - vai nu nosūtīt tālāk sistēmas sniegto informāciju, vai arī ziņot par to kā par kļūdu. Pirmajā gadījumā informācija praktiski nekavējoties nonāktu pie ģenerālsekretāra Andropova, kuram, no miega uzrautam, dažās minūtēs būtu jāizvērtē, vai dot atbildes triecienu. Kāds varētu būt viņa lēmums? Ir pētnieki, kuri uzskata, ka Padomjzemes vadonis varēja arī nospiest "sarkano pogu". Staņislavs Petrovs nebija novērošanas centra pastāvīgais dežurants - viņa pamatdarbs bija datu analīze. Šurp viņu, tāpat kā kolēģus, komandēja apmēram reizi mēnesī, tā sacīt - lai nezaudē asumu. Domājams, tieši analītiķa prāts ļāva apakšpulkvedim pāris trīs minūtēs, kuras bija viņa rīcībā, izdomāt, ka dažu raķešu palaišana no vienas atsevišķas bāzes nekādi neatbilst kodoluzbrukuma standartiem, ka dators - tā ir tikai mašīna, kurā iespējamas tehniskas kļūmes, un ka tas, kurš viņa ziņojumu saņems, var nepagūt vai negribēt to visu apsvērt. Tā nu Staņislavs Petrovs paziņoja, ka sistēma izziņojusi viltus trauksmi. Kā atklājās vēlāk, pavadoņa devēji šādi varēja reaģēt uz mākoņu atstarotu saules gaismu. Apakšpulkveža spēja kritiski novērtēt gan datorsistēmas, gan padomju administrācijas sistēmas funkcionalitāti tonakt, iespējams, glāba pasauli no kodolkatastrofas.

1991. gada 24. septembrī izdots ietekmīgais grupas "Nirvana" albums "Nevermind".

1991. gada 24. septembris ir zīmīgs datums rokmūzikas vēsturē. Tieši šajā dienā pie klausītājiem nonāca jaunas grupas “Nirvana” otrais albums “Nevermind”, kas acumirklī neiedomājamos slavas augstumos pacēla ne tikai pašu Sietlas trijotni – Kurtu Kobeinu, Kristu Novoseliku un Deivu Grolu, bet veselu žanru rokmūzikā, atstājot neizdzēšanas sekas deviņdesmito gadu populārajā kultūrā un ietekmi, kas jūtama arī šodien.

Albuma panākumus jau bija iesildījis 1991. gada 10. septembrī izdotais dziesmas “Smells Like Teen Spirit” singls. Savukārt 13. septembrī, kas 1991. gadā bija piektdiena, notika albuma noklausīšanās ballīte lūgtajiem viesiem – medijiem un mūzikas industrijas pārstāvjiem. Ballīte izvērtās mežonīga – mētāšanās ar ēdienu, daudz alkohola un izpūsts ugunsdzēšamais aparāts. Viss beidzās ar to, ka kluba ārā sviedējs aiz durvim izlika pašus ballītes vaininiekus.

Tikmēr “Nevermind” izdevēji neloloja lielas cerības par jaunā albuma panākumiem, tomēr velti, jo tā uzvaras gājiens bija vienkārši žilbinošs. Tas bija kaut kas vairāk nekā pirmās pozīcijas pārdotāko albumu topos - “Nevermind” atstāja ietekmi uz vairākām paaudzēm, mainot, kā modi, tā koncertu dzīvi. Dažādi avoti vēsta, ka legāli pārdoto albuma kopiju skaits pārsniedz 25 miljonus, atsevišķi norāda, ka tas sasniedzot pat 30 miljonus. Taču, ņemot vērā tobrīd plaukstošo mūzikas pirātismu un tehnoloģiju attīstību, reālais daudzums pavairoto “Nevermind” kopiju ir daudz lielāks. 1999. gadā ASV ierakstu industrijas asociācija tam piešķīra dimanta statusu.

Un vēl “Nevermind” ar savu otro albumu mūzikas vēsturē iegājuši arī kā popmūzikas karaļa Maikla Džeksona gāzēji. Albums "Billboard" pārdotāko albumu topā ieņēma pirmo vietu, pārraujot Džeksona tobrīd grandiozos panākumus un no augstākās pozīcijas izstumjot viņa astoto studijas albumu “Dangerous”.Starp citu, “Nevermind” nebija pirmais iecerētais grupas “Nirvana” otrā albuma nosaukums.

Kurts Kobeins bija ieplānojis albumu nosaukt “Sheep” (Aita), tādējādi paužot attieksmi pret sabiedrības konformismu. Kobeins bija slavens ar plānošanu uz papīra un savām piezīmju grāmatiņām, kas bija pilnas ar idejām un zīmējumiem par iespējamajiem albumiem. Tieši tur parādās topošā otrā albuma nosaukums “Sheep”. To apliecina arī basģitārists Novoseliks, sakot, ka viņi bijuši lieli ciniķi, izvēloties šādu nosaukumu. Tomēr vēlāk tas atmests, un izvēlēts mums labi zināmais “Nevermind”.

Vēl tikpat zīmīgs kā albuma saturs, ir tā vāciņš. Spensers Eldens šobrīd ir pieaudzis vīrietis, tomēr viņš uz mūžu paliks ““Nirvana” baby”, jo viņa zīdaiņa vecuma kailfoto uz albuma “Nevermind” vāciņa ir redzējuši miljoni rokmūzikas cienītāju visa pasaulē. Fotogrāfa Kērka Vedla fotogrāfija ar kailo, peldošo mazuli un dolāra banknoti baseinā ir viens no 90. gadu ikoniskajiem attēliem, sava laikmeta viena no spilgtākajām zīmēm. Tiesa, ir stāsts, ka fotogrāfs vispirms esot uzņēmis bildes versiju ar meitenīti, taču ierakstu kompānijas “DGC Records” pārstāvji uzstājuši, ka ir vajadzīgs “krāniņš”.

Tomēr nu slavenā fotogrāfija kļuvusi par strīdus objektu, un taisnību tiesas ceļā nolēmis meklēt bildītē redzamais, nu jau trīsdesmitgadnieks Spensers Eldens, sakot, ka “Tā ir bērnu pornogrāfija”. Vīrietis, kurš bildes tapšanas brīdī bija četrus mēnešu vecs, lūdz atlīdzināt vismaz 150 000 dolāru lielu naudas summu par to, ka viņa “patiesā identitāte un vārds ir mūžīgi saistīti ar komerciālu seksuālu izmantošanu”. Turklāt Eldens apgalvo, ka viņa vecāki nekad nav devuši rakstveida atļautu izmantot viņa fotogrāfiju uz albuma vāka un par foto izmantošanu viņiem nav samaksāts.