Šī diena vēsturē

1939. gada septembrī nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība kopīgi iznīcināja Polijas neatkarību. Kā simboliska abu agresoru brāļošanās uz saplosītās kaimiņvalsts drupām bija kopīgā abu armiju parāde Brestļitovskas cietoksnī 1939. gada 22. septembrī.

1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija uzsāka iebrukumu Polijā. Nav nekādu šaubu, ka šo karu Hitlera režīms uzdrīkstējās sākt tikai pēc tam, kad bija vienojies par ietekmes sfēru sadalīšanu ar staļinisko Padomju Savienību. Ka abi totalitārie režīmi rīkojas saskaņoti, iznīcinot Polijas neatkarību, kļuva acīmredzams 17. septembrī, kad Polijā no austrumiem iebruka Sarkanā armija. Polijas bruņotie spēki tobrīd jau bija praktiski sagrauti, vācu vienības ielauzušās dziļi poļu teritorijā. Vistālāk uz austrumiem atradās ģenerāļa Heinca Guderiana 19. tanku korpuss, kas, uzbrūkot no toreizējās Austrumprūsijas un apejot Varšavu no ziemeļaustrumiem, 14. septembrī sasniedza Brestļitovskas pilsētu un cietoksni, respektīvi, tagadējo Brestu Baltkrievijā. Cietoksnis pēc tā laika militārajiem standartiem bija krietni novecojusi fortifikācijas būve, tomēr ģenerāļa Konstantija Plisovska komandētais poļu garnizons to aizstāvēja pret vācu pārspēku trīs dienas, pēc tam izlaužoties dienvidrietumu virzienā.

Līdz ar Brestļitovskas ieņemšanu vācu spēki bija iespiedušies tajā Polijas daļā, kura, saskaņā ar Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu, bija atvēlēta Padomju Savienībai. Attiecīgi, kad 20. septembrī Brestļitovskai no austrumiem pietuvojās Sarkanās armijas 29. tanku brigāde komandiera Semjona Krivošeina vadībā, notika sarunas par pilsētas un cietokšņa nodošanu padomju rokās. Tā tika nolikta uz 22. septembri, pie tam bija paredzēts, ka vācu un padomju vienības ceremonijas laikā maršēs kopīgā parādē. Vēlāk gan Krivošeins lūdza šo scenāriju mainīt tādējādi, ka maršēs tikai vācieši, savukārt sarkanarmieši, izvietojušies parādes maršrutā, salutēs ar karogiem. Savās atmiņās Krivošeins raksta, ka esot bažījies, vai viņa vienības, kas tikko bija veikušas strauju pārgājienu cauri Polijas austrumdaļai, neizskatīsies pagurušas līdzās vāciešiem, kas bija vairākas dienas baudījuši atpūtu. Iespējams gan, ka padomju komandiera lēmumam bija arī citi motīvi, proti, nevēlēšanās tik klaji demonstrēt draudzību ar režīmu, kas līdz gluži nesenam laikam Padomju Savienībā bija uzskatīts par darbaļaužu valsts ļaunāko ienaidnieku.

Šā vai tā, bet 1939. gada 22. septembrī Brestļitovskas nodošanas ceremonija noritēja draudzīgā atmosfērā, kombrigam Krivošeinam un ģenerālim Guderianam plecu pie pleca noskatoties garām maršējošajās Vermahta vienībās, pārlidojošajos Luftwaffe iznīcinātājos, sekojošajā nacistu reiha karoga nolaišanā un padomju karoga pacelšanā. Abi komandieri laipni sarunājās – franču valodā, kuru abi prata.

Savulaik vēstures literatūrā, t.sk. krievu autoru darbos, minēts, ka līdzīgas parādes notikušas arī šur tur citur uz vācu un padomju sfēru robežas – Bjalistokā, Pinskā, Grodņā, Ļvovā. Šobrīd gan Krievijas oficiālā historiogrāfija to kategoriski noliedz, uzstājot, ka neesot saglabājušās nekādas liecības. Bet parādi Brestļitovskā, lai kā gribētos, par nebijušu padarīt nevar – ir saglabājušās fotogrāfijas un hronikai Deutsche Wochenschau filmētie kadri. Šī ceremonija vietā, kuru vēl pirms dažām dienām bija aizstāvējuši neatkarīgās Polijas kareivji, bija simbolisks divu totalitāro agresoru triumfa mirklis, kuram jau drīzā nākotnē sekoja nežēlīgs abu tābrīža sabiedroto savstarpējs slaktiņš.

1217. gada 21. septembrī netālu no Vīlandes norisinājās izšķiroša kauja starp Zobenbrāļu ordeņa karaspēku un virsaiša Lembita vadītājiem igauņiem. Krustneši svinēja uzvaru. Latvijas vēsturē kauja iezīmīga ar to, ka tajā krita viens no spilgtākajiem agro viduslaiku vēstures personāžiem – lībiešu vadonis Kaupo.

Ap 1208. gadu krustneši Baltijā, nostiprinājušies lībiešu zemēs Daugavas un Gaujas lejtecē un pakļāvuši savai ietekmei arī lielu daļu latgaļu zemju šo upju baseinā, pavērsa savas ekspansijas triecienu uz ziemeļiem, uz igauņu zemēm. Karagājienos uz igauņu dienvidu novadiem, Ugauniju un Sakalu, aizrautīgi piedalījās arī jaunkristītie lībieši un latgaļi, kuriem savstarpēja sirošana un apkarošanās ar igauņiem bija izsenis ierasta. Savukārt igauņu ciltis nebūt nebija vienotas, un kamēr Ugaunija un Sakala saņēma pirmo triecienu, zemes tālāk uz ziemeļiem nebūt nesteidzās palīgā. Tikai 1217. gadā Sakalas igauņu vadonim Lembitam izdevās sapulcināt armiju no gandrīz visiem novadiem. Savu atbalstu igauņiem bija solījis arī Novgorodas kņazs Mstislavs, taču tā arī neieradās. Savukārt Rīgā un Cēsīs par draudošajām briesmām uzzināja ātri, un pret igauņiem devās zobenbrāļu bruņinieku un no Eiropas iebraukušo krustnešu armija, kuru vadīja ordeņmestrs Folkvins un bīskaps Bernhards no Lipes, un kurai pievienojās arī latgaļu un lībiešu kontingenti. Lībiešus, kā daudzkārt tolaik, vadīja vāciešiem uzticamais virsaitis Kaupo. Abi karaspēki sastapās netālu no Vīlandes Svētā Mateja dienā jeb Matīsos – 1217. gada 21. septembrī.

Visizsmeļošākās ziņas par Sv. Mateja dienas kauju savā hronikā sniedz Livonijas Indriķis. Ja ticam viņa vēstītajam, igauņiem bija divkāršs pārsvars – viņu bijis 6000 pret 3000 iebrucēju. Tomēr izšķirošā izrādījusies vācu kara prasme – viņu kontingents sagrāvis igauņu centru, un tad arī igauņu labais flangs, pret kuru cīnījušies latgaļi, atkāpies. Vienīgi igauņu kreisajam flangam izdevies piespiest bēgt krustnešu sabiedrotos lībiešus, taču, pat nonākuši uzbrūkošajiem vāciešiem flangā un aizmugurē, šie igauņi nav spējuši mainīt kaujas iznākumu – tā beigusies ar krustnešu uzvaru. Igauņu vadonis Lembits un vairāki citi virsaiši kaujā krituši. Vairākas vēlākās hronikas min Svētā Mateja dienas kauju kā izšķirošu, pēc kuras visa Dienvidigaunija nonākusi Rīgas krustnešu varā. Un vēl Livonijas Indriķis raksta: „Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.”

Tā savas šīs zemes gaitas beidza Kaupo – viena no spilgtākajām un arī pretrunīgāk vērtētajām personībām Livonijas krusta karu vēsturē. Vērtējumu amplitūda ir visplašākā: no nodevēja, kas, personisku varas ambīciju vadīts, kalpojis savu ciltsbrāļu paverdzinātājiem, līdz tālredzīgam politiķim, kurš apzinājies, ka Baltijas zemes neizbēgami nonāks vai nu Rietumeiropas katoļu, vai Krievzemes pareizticības civilizācijas sfērā, un veltījis savu mūžu rietumnieciskajai izvēlei. Patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu. Noteikti ir zināms tas, ka 1203. gadā Kaupo kā vienīgais no tā laika Baltijas cilšu aristokrātijas ceļojis uz Romu un ticies ar pāvestu Innocentu III. Tāpat no Livonijas Indriķa vēstītā izriet, ka savas dzīves atlikušos gadus pēc šī brauciena Kaupo pavadījis, pastāvīgi karodams, – gan par varu paša novadā, gan par jaunās ticības izplatīšanu kaimiņu zemēs. Tas viss liecina par spēcīgu, neordināru personību.

Vietā, kur tagad atrodas Akmens tilts, bijis gan plostu, gan pontonu tilts, tāpat bijusi pat iecere zem Daugavas izbūvēt tuneli, tomēr 1955. gadā iepretim Grēcinieku ielai Vecrīgā sāka būvēt tagadējo Akmens tiltu. Lai arī tilta būvniecību pabeidza 1956. gada 20. septembrī, satiksmei to atklāja pēc - 1957. gadā. Toreiz to sauca Oktobra tilts, un ar šādu nosaukumu tilts lepojās līdz 1992. gadam, kad tā nosaukumu mainīja uz Akmens tilts.

Tilta svinīgā atklāšana notika 1957. gada 21. jūlijā ar nosaukumu Oktobra tilts, par godu 1917. gada Oktobra revolūcijas gadadienai. Lentīti pārgrieza Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš.

Tilts ir 503, 12 m garš un 27 m plats ar 20 m braucamo daļu automašīnām divās joslās un tramvaja sliežu klātni. Tilta malās ir 3,5 metru platas gājēju ietves, kuru margas ir rotātas ar ornamentiem. Būvi projektēja Maskavas Specializētajā tērauda konstrukciju projektēšanas institūtā. Projekta autori ir inženieris Popovs un arhitekts Jakovļevs.

Metāla tilta laidumu konstruēja Pārdaugavas pusē un tad pamazām virzīja uz dzelzsbetona balstiem. Metāla konstrukcijas kopējais svars ir ap 3500 tonnu. Balstu pāļi tika iegremdēti 26 m dziļumā. Granīta apšuvumu tilta balstiem veda no Ukrainas. Labā krasta pusē sākumā bija paredzēts paceļams posms kuģniecības nodrošināšanai, taču visā tilta izmantošanas laikā padomju okupācijas gados tas tā arī nekad netika lietots.

Lai arī tagad tilts tiek saukts par Akmens, faktiski tā laidums ir nevis akmens, bet nepārtraukta metāla sija. Tilts veidots uz bijušā Pontontilta ass, pār kuru jau vēsturiski bija izveidojusies un nostabilizējusies satiksmes plūsma starp abiem Daugavas krastiem.

Ja atskatās tālākā pagātnē, jau 18. gadsimtā te bijis plostu tilts, pa ko varēja pārvietoties vasarās no aprīļa līdz novembrim, bet, Daugavai aizsalstot, to novāca un tad cilvēki gāja pa ledu. Tā kā Rīga tolaik bija ļoti moderna un liela pilsēta, ar laiku šis modelis ļaudis vairs neapmierināja, un 1887. gadā pilsētas dome izskatīja vairākus scenārijus Daugavas šķērsošanai, tostarp iespējamo tuneļa būvniecību.

Lai arī tuneļa projekta īstenošana nav bijusi daudz dārgāka par tiltu un ļautu ērtāk pārvietoties kuģiem, ekspluatācijas izmaksas, piemēram, diennakts apgaismojums 19. gadsimta otrajā pusē, tomēr bija pārāk lielas, tāpēc izšķīrās par labu tiltam.

Tā nu šajā vietā tika uzcelts 35 pontonu tilts ar peldvietu pa vidu. Ieejas maksa peldētavā bijusi vien dažas kapeikas. Tur atradušies arī koka zviļņi – tie bija paredzēti tiem, kas pēc ūdens procedūrām vēlējās pagozēties saules staros. Bet ūdens upē bijis gana tīrs, lai peldētos. Interesanti, ka gājēji tiltu izmantoja bez maksas, pārējiem par nokļūšanu otrā Daugavas krastā esot nācies maksāt.

1976. gadā tolaik vēl Oktobra tiltam izbūvēja tagadējā estakāžu sistēma. 1992. gada jūnijā tiltu ar Rīgas pašvaldības deputātu lēmumu pārdēvēja par Akmens tiltu. Vēl pēc dažiem gadiem atklājās, ka tiltam nepieciešams kapitālais remonts, jo padomju laikā bija atjaunots tikai brauktuves klājums. Remontdarbus sāka 1998. un pabeidza 2003. gadā.

Latvijā 17. septembris iegājis vēsturē ar to, ka 1284. gadā pirmo reizi rakstītajos avotos pieminēta Aizputes pils, kas arī uzcelta ap šo laiku. Tā atrodas Tebras kreisajā krastā un tika celta, lai aizsargātu tirdzniecības ceļu no Rīgas uz Prūsiju.

9. gadsimtā tagadējās Aizputes vietā kurši uzcēla Beidas pili, no kuras pārvaldīja Aizputes pilsnovadu. 13. gadsimtā Aizpute atradās kuršu zemes Bandavas sastāvā, kuru pakļāva Livonijas ordenis un jau 1248. gadā ordeņa mestrs Dītrihs fon Groningens licis celt Aizputes mūra pili. Tāpēc par Aizputes pilsētas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1248. gadu.

Aizputes pils celta Tebras kreisajā krastā pie Livonijas – Prūsijas lielceļa, vietā, kur šobrīd Aizputē ir Liepājas iela. Tā būvēta kā kastelas tipa mūra pils ar stūra torni un koka ēkām pagalmā. Un kā jau katrai sevi cienošai pilij, arī Aizputes pilij esot sava teika, kas vēsta, ka no bruņinieku pils Aizputē pa ezera, baznīcas klostera apakšu gājusi iemūrēta velve. Klosterī bijušas durvis, pa kurām varējuši ieiet velvē. Aizputes kalna baznīcā bijusi eja uz pilskalnu. Zem baznīcas līķkambarī gulējuši bruņinieki ar sievām. Remontējot baznīcu, strādnieki pacēluši kādam zārkam vāku. Tur gulējis cilvēks ar paceltu roku. Otrā zārkā gulējusi kundze, kurai klāt bijusi grāmata ar uzrakstu: "Lai Dievs sargā to cilvēku, kas man pieskarsies."

14. gadsimta vidū viduslejasvācu valodā pili sauca Vrundenborgh – Draugu pils. Būve joprojām bija ar lielu pagalmu, ko ietvēra kvadrātveida aizsargmūris, bet tam klāt bija piebūvēti dzīvojamie korpusi. Pagalmā varēja novietot ceļotāju pajūgus, bet ziņnešu zirgi naktsmājas atrada mūru iekšpusē iebūvētajos staļļos.

1341. gada rudenī Aizputes pilī uzglabātas vairāk nekā 40 tonnas labības, kas bija ievākta kā nodevas no pilsnovada zemniekiem. Rakstos minēti nodevu maksātāji, kas apliecina, ka tolaikā Aizputes pusē dzīvojuši zemnieki ar tādiem vārdiem kā Vīrbalds, Varnauds, Starūns, Ģibeķis, Veslavs, Slavnauds, Priekšāda, Vibis, Gribulis, Pretzemis, Nameiksis.

15. gadsimtā pilij piebūvēja austrumu korpusu. Ordenis to izmantoja līdz savam sabrukumam 1560. gadā. Tikmēr Kurzemes hercogistes laikā pili atjaunoja un no tiem laikiem pagalmā virs vārtiem saglabājies apmetums ar greznu un bagātīgu dekoratīvo apdari sgrafito tehnikā. Pili vēlreiz nopostīja otrā ziemeļu kara laikā, bet 1665. Gadā hercogs Jēkabs to atkal atjaunoja, izvietojot pilī garnizonu un lielgabalnieku komandu. 1682. gadā pils nonāca Mihaela Frīdriha Noldes īpašumā. Un tolaik pils zaudēja nocietinātās būves raksturu, to pārbūvēja, apkārtmūra iekšpusē uzbūvējot dzīvojamo korpusu. Bet gadiem ritot pils pamazām zaudēja savu dzīvojamās ēkas nozīmi un bija tikai daļēji apdzīvota.

18. gadsimta otrajā pusē, netālu no pils dzirnavu dīķa otrā krastā uzbūvēja jauno muižas kungu māju. Pie dīķa uzbūvēja arī dzirnavas, spirta brūzi un pie kungu mājas – saimniecības ēkas.

19. gadsimta sākumā pils austrumu korpusam un dienvidaustrumu tornim uzbūvētas lēzenās ķieģeļu velves un jaunas starpsienas. Senā pils daļa bija apdzīvota tikai daļēji, muižas īpašnieki dzīvoja jaunajā kungu mājā. No 1863. gada līdz 1920 gadam Aizputes pilsmuiža piederēja Grothusu dzimtai.

1939. gadā pili pielāgoja skolas vajadzībām. Līdz pat 1970. gadu vidum pils ēka bija apdzīvota, pēc tam atstāta sabrukšanai. 1990. gadā uzsāka rekonstrukcijas darbus, vairākkārt veica apsekošanu, bet 1999. gadā veica pils mūra konservāciju nelielam pils posmam labajā spārnā, uzlika dakstiņu jumtu.

2020. gadā ēku slēdza apmeklētājiem, lai varētu notikt vērienīgi pils mūru konservācijas pirmās kārtas darbi.

1976. gada 16. septembrī armēņu peldētājs Šavaršs Karapetjans varonīgi izglāba divdesmit cilvēkus, trolejbusam iegāžoties Erevānas ūdenskrātuvē.

Šavaršam Karapetjanam 1976. gada 16 septembra rīts bija parasts, diezgan drēgns, viņš treniņu nolūkos skrēja savus dienišķos divdesmit kilometrus, kad izdzirdēja troksni un pamanīja slīkstošu trolejbusu. Precīzs avārijas cēlonis, kāpēc trolejbuss iebraucis ūdenī nav zināms. Daži teica, ka viens no pasažieriem pēc kārtīgas vārdu pārmaiņas uzbrucis vadītājam, kā rezultātā zaudēta kontrole pār braucamo, vēl citi apgalvo, ka vadītājam bijusi sirdslēkme. Bet jebkurā gadījumā, uzbraucot uz tilta pašā Erevānas centrā, trolejbuss strauji mainījis kursu un iegāzies lejā Ervānas ezerā.

Avārijas troksnis piesaistīja tuvumā esošo sportistu uzmanību, un viens no viņiem bija 23 gadu vecais peldētājs Šavaršs Karapetjans, 11 kārtējs pasaules rekordists, 17 kārtējs pasaules, 13 kārtējs Eiropas un septiņkārtējs PSRS čempions zemūdens peldēšanā.

Kā viņš pats vēlāk kādā intervijā teicis: “Sākumā tas bija biedējoši. Troksnis bija tik skaļš, it kā būtu uzsprāgusi bumba. Pats esmu pāris reižu slīcis, tāpēc varēju iedomāties šo 92 cilvēku mokas un es zināju, kā viņi mirs.”

Bet tajā brīdī Karapetjans aci nepamirkšķinot lēcis ūdenī, pavēlot savam brālim Kamo, arī peldēšanas čempionam, palīdzēt viņam no krasta. Pats tikmēr aizpeldējis divdesmit piecus metrus no krasta un ieniris desmit metru dziļumā līdz trolejbusam, kur gandrīz pilnīgā tumsā ar kājām izsita logu. Trolejbusā bija 92 pasažieri, un Šavaršs kā peldētājs ar pamatīgām niršanas iemaņām paguva aprēķināt, ka katra pasažiera glābšanai nepieciešamas 30 līdz 35 sekundes.

Jāpiebilst, ka niršana 10 metru dziļumā bija ļoti sarežģīta pat tik trenētam un sportiskam cilvēkam, kāds tolaik bija Šavaršs. Visu apgrūtināja fakts, ka ūdens tajā vietā bija netīrs, pilns smilšu un dūņu, kas redzamību padarīja neiespējamu. Turklāt pasažieri paši no iekšpuses nevarēja ne atlauzt durvis, ne izsist logus. Tāpēc viņiem nekas cits neatlika, kā gaidīt nāvi kopējā dzelzs kapā desmit metru dziļumā.

Kā rāda izmeklēšanas liecība, tad nogrimušā trolejbusa stiklu peldētājs izsita ar kājām un ikreiz, lienot trolejbusā pakaļ kārtējam cilvēkam, sportists uzplēsis pa jaunam pušumam. Tā kā Erevānas ezerā ieplūda arī kanalizācijas un notekūdeņi, tas izraisīja asins saindēšanos. Glābšanas operācija ilga 44 minūtes un pavisam no ezera viņš palīdzēja izkļūt 37 no 92 pasažieriem. Pēdējā ieniršana bijusi jau uz spēku izsīkuma robežas, un viņš cietušā vietā satvēris sēdekli. Pats glābējs atzinis, ka vēl ilgi redzējis murgu par krēsla mīkstumu, kas būtu varējusi būt kāda izglābta dzīvība. Diemžēl no visiem cilvēkiem, ko peldētājs izcēla no ūdens, mediķi turpat krastā strādājot varēja izglābt 20 dzīvību.

Divdesmit izglābto cilvēku cena bija viņa paša sportista karjeras cena. Ar plaušu komplikācijām un neskaitāmiem ievainojumiem viņš bez samaņas pavadīja 45 dienas. Pēc izrakstīšanas no slimnīcas Karapetjans atkal devās trenēties, bet peldēšana zem ūdens sāpīgi atbalsojās plaušās. Tomēr sportists atteicās doties pensijā bez vēl vienas medaļas. Un pie tādas viņš tika, tiesa, pēcāk atzinis, ka peldējis uz samaņas zaudēšanas robežas. Par viņa varoņdarbu valsts uzzināja tikai divus gadus vēlāk, jo visi lietas materiāli glabājās prokurora kabinetā. Pēc tam gan sportistu apbalvoja ar goda ordeņiem un medaļām, bet pēc publikācijas laikrakstā “Komsomoļskaja pravda” viņš kļuva par Padomju Savienības mēroga varoni. 1986. gadā viņa vārdā nosaukts asteroīds.

Neraugoties uz to, ka karjera sportistam pārtrūka pašā pilnbriedā, viņš turpina audzināt nākamo sportistu paaudzi un sauc sevi par laimīgu cilvēku, sakot, ka viņa dzīves lielākais sasniegums ir izglābtās dzīvības.

1916. gada 15. septembrī Francijā pie Sommas notika pirmais tanku uzbrukums pasaules vēsturē – britu armija Pirmā pasaules kara Rietumu frontē pret vāciešiem izmantoja tankus "Mark I".

Doma par motora dzītu kaujas mašīnu radās jau 19. gadsimtā, tomēr konkrētākas inženiertehniskās formas tā ieguva tikai 20. gadsimta sākumā, kad dzinēju jauda un citi tehniskie risinājumi bija attīstījušies tiktāl, lai kara lauka apstākļos sāktu mēroties ar jau tūkstošiem gadu pazīstamo militāro transportlīdzekli – zirgu. Kāpurķēžu traktori, kurus pirmā sāka ražot Holta firma Amerikā, iedvesmoja izgudrotājus vairākās valstīs, tomēr viņu piedāvājums nespēja pārliecināt tradicionāli konservatīvos militāristus. Situācija strauji mainījās, sākoties Pirmajam pasaules karam. Dzeloņdrāšu aizsprosti savienojumā ar ložmetējiem pārvērta ierastos kaujas paņēmienus – masveidīgus kājnieku uzbrukumus un brāzmainus kavalērijas triecienus – bezjēdzīgā slaktiņā. Jauno kara realitāti 1914. gadā tālredzīgi novērtēja franču pulkvedis Žans Batists Etjēns, sacīdams: „Uzvara šai karā piederēs tai pusei, kurai pirmajai izdosies novietot 75 mm lielgabalu uz transportlīdzekļa, kas spējīgs pārvietoties pa jebkuru apvidu.” Pirmās to iespēja Antantes valstis, konkrētāk – Lielbritānija, kurā ražotie tanki Mark I pirmoreiz parādījās kaujas laukā pie Sommas Francijā 1916. gada 15. septembrī.

Šie tanki maz atgādināja mūsdienu kaujas mašīnas. Tie bija rombveida paralēlskaldņi, kas izmēros nedaudz atpalika no vidusmēra mūslaiku autobusa. Pa ārmalām visā perimetra garumā rotēja kāpurķēdes, bet lielgabali atradās sānu izvirzījumos – tā dēvētajos sponsonos. Vājo dzinēja jaudas un masas attiecību dēļ Mark I pārvietojās ne ātrāk par gājēju. Tankistu stāvoklis bija neapskaužams – temperatūra tanka iekšpusē mēdza sasniegt 50ºC, gaisu indēja izplūdes gāzes, eļļas un degvielas tvaiki, šāviņu pulvera sadegšanas produkti. Nebija arī pārāk droši: pirmo tanku bruņas gan pasargāja no parastām lodēm un šķembām, bet ne no bruņusitējām lodēm, par artilērijas šāviņiem nemaz nerunājot. No 49 tankiem, kas tika nogādāti uz Sommu, tikai 32 vispār spēja doties uzbrukumā, tikai 9 sasniedza vācu ierakumus un tikai divi izlauzās cauri vācu līnijām. Tomēr psiholoģiskais efekts, kuru radīja šo tērauda briesmoņu parādīšanās, bija pamatīgs – gan šokējot vāciešus, gan ceļot britu cīņas sparu.

Kas zina, vai Britu armija varētu lepoties ar pirmo tanku uzbrukumu pasaules vēsturē, ja nebūtu Britu flotes, un konkrētāk – Admiralitātes pirmā lorda Vinstona Čērčila. Kamēr armijnieki vēl šaubījās, vai jaunais ierocis ir derīgs un vajadzīgs, sers Vinstons, riskēdams pārkāpt savas kompetences robežas, izveidoja kara flotes resorā vienību ar nosaukumu Zemeskuģu komiteja, kas ķērās pie jaunās tehnikas izstrādes. Idejas būtību rūpīgi slēpa, un strādniekiem, kuri montēja jaunās kara mašīnas, tika stāstīts, ka tās esot milzīgas pašgājējas ūdens cisternas, domātas britu armijai Mezopotāmijā. Angliski ūdens tvertne ir water tank, no kā arī radies tanka vārds daudzās pasaules valodās.

1956. gada 14. septembrī kompānija IBM laida tirgū savu jauno izstrādājumu – magnētisko disku RAMAC. Tas bija vēsturē pirmais datora cietais disks.

Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū datu apstrādes tehnoloģijas pasaules industriāli attīstītajās valstīs šķita sasniegušas zināmu pilnību. Īpašas mehanizētas ierīces perfokaršu glabātavā ātri atrada attiecīgo kartīti – protams, ar noteikumu, ka tā tur bija ielikta vai atlikta atpakaļ pēc pēdējās lietošanas reizes. Ja mazliet piešāvās un kā nākas sekoja kārtībai perfokaršu kastēs, informācijas apstrāde gāja kā smērēta. Tomēr jau kopš 1952. gada pulciņš jaunu un daudzsološu kompānijas IBM darbinieku inženiera Reja Džonsona vadībā briedināja revolūciju. Apvērsums sākās 1956. gada 14. septembrī, kad IBM laida tirgū savu pirmo magnētisko datu glabāšanas disku iekārtu IBM 305 RAMAC.

RAMAC ir abreviatūra no „Random Access Method of Accounting and Control” – “Izlases pieejas uzskaites un kontroles metode”. Materiālā izpausmē šī metode bija tērauda disks 61 centimetra diametrā. Tas ir pirmais cietais atmiņas disks, un tā izmērs, ļoti iespējams, saistīts ar biroja durvju platumu – disku iekārtu, kurā horizontāli ievietoti 50 diski, jāvar iebīdīt pa standarta izmēra amerikāņu biroja durvīm, kas ir 75 centimetrus platas. Tad nu ierīces platums ir 74 centimetri, garums – 1,52 metri un augstums – 1,72 metri, svars – nepilna tonna. Tomēr nevajag iedomāties, ka uzņēmējs, kurš bija gatavs šķirties no kāda ceturtdaļmiljona dolāru gadā līzinga maksājumos (rēķinot šodienas cenās), tika cauri ar vienu skapi kabineta stūrī. Lai iekārta pilnvērtīgi darbotos, bija vajadzīga arī procesora ierīce, printeris, karšu perforētājs, vadības konsole ar rakstāmmašīnu, klaviatūru, vadības pulti, darbības indikatoru paneli un perfokaršu ievadni, īpašā strāvas padeves sistēma un arī brīva galda virsma, kur operatoram nolikt kafijas tasi. Visa iekārta kopā aizņēma vidēja izmēra biroja telpu. Un tas viss tikai tāpēc, lai uzglabātu un apstrādātu kādus smieklīgus 3,75 megabaitus informācijas. Pat vispieticīgākā mūslaiku zibatmiņa ir pāris tūkstošus reižu ietilpīgāka.

Tas viss šķiet neiedomājami šodienas gigabaitu izlepušajam datorlietotājam, taču toreiz jaunās datu apstrādes iespējas tika ātri novērtētas. Visi nozīmīgākie skaitļošanas tehnikas ražotāji ķērās pie līdzīgām izstrādnēm, pieslēdzās arī uzņēmumi, kas līdz tam bija ražojuši cita rakstura tehniku, kā sēnes pēc lietus dīga jaunas firmas. Sekoja uzņēmumu pārņemšanas un apvienošanās bums 70. gadu sākumā, pēc kura tirgū palika kādi desmit lieli spēlētāji. 2009. gadā to vairs bija tikai seši, bet mūsdienās ir palikuši trīs: japāņu daudznozaru konglomerāts Toshiba, amerikāņu datortehnikas ražotājs Western Digital un šobrīd Īrijā reģistrētā, bet tāpat Savienotajās Valstīs bāzētā datu nesēju ražošanas kompānija "Seagate Technology".

Kas attiecas uz cieto disku ražošanas apjomiem, tad tie turpināja pastāvīgi pieaugt līdz gadu tūkstošu mijai, kad pirmo reizi tirgus izrādījās piesātināts. Tāpat ap gadu tūkstošu miju savu apogeju sasniedza disku ietilpības pieaugums, kas ap to laiku dubultojās ik gadus, taču tehnoloģiski šāds pieauguma temps nav uzturams bezgalīgi, un pēdējā desmitgadē tas bijis vien kādi 10% gadā. 2021. gada sākumā Seagate pirmoreiz laida tirgū 20 terabaitu ietilpības cieto disku. Individuāli lietotam datoram gan šāda apjoma atmiņa nav vajadzīga, un vidusmēra klēpjdatora atmiņas apjoms nu jau kādus 10 gadus ir apm. vienu terabaitu liels.

Itāliešu Renesanses tēlnieka Mikelandželo Buonaroti skulptūra „Dāvids” ir viens no spilgtākajiem sava laikmeta iemiesojumiem mākslas tēlā. Ir zināms, ka darbu pie marmora skulptūras tēlnieks uzsācis 1501. gada 13. septembrī.

1498. gada maijā Florences galvenajā laukumā uz sārta savu dzīvi beidza fanātiskais sludinātājs brālis Džirolamo Savonarola, kurš vairākus gadus bija turējis pilsētu savas reliģiskās tirānijas varā. Viņa laikā par apgrēcīgu un nežēlīgi skaužamu tika pasludināts turpat viss, kas slavināja un izcēla cilvēka ārējo daiļumu. Tagad pilsēta attapās no šī puritānisma murga, un tikai likumsakarīga bija tobrīd 23 gadus vecā mākslinieka Mikelandželo Buonaroti atgriešanās pilsētā, kur viņš bija izglītojies un pirms dažiem gadiem uzsācis mākslinieka karjeru. Tagad viņš, par spīti jaunajiem gadiem, jau bija guvis izcila skulptora slavu, sevišķi ar savu nupat Romā pabeigto skulptūru „Pieta”. Dažus gadus vēlāk Florences pilsētas jaunā vara pasūtīja māksliniekam vēl vienu lieldarbu – Vecās derības varoņa Dāvida statuju. 1501. gada augusta vidū parakstījis līgumu, 13. septembrī tēlnieks ķērās pie kalta un āmura.

Marmors, kas tika nodots Mikelandželo rīcībā, no Karraras raktuvēm bija atvests jau pirms trešdaļgadsimta. 15. gadsimta sākumā Florence pieņēmās turībā. Ietekmīgā Vilnas tirgotāju ģilde bija iecerējusi vērienīgu tēlniecības projektu katedrāles Santa Maria del Fiore, sauktas arī par Florences Domu, greznošanai. Apmēram pusgadsimta laikā tika pabeigtas gan tikai divas skulptūras, un 1464. gadā tēlniekam Agostino di Dučo pasūtīta trešā – Dāvida tēls. Tomēr līdz galam nenoskaidrotu apstākļu dēļ jau pēc pāris gadiem tēlnieks darbu pameta. Līdzīgi notika vēl desmit gadus vēlāk, kad skulptūras pabeigšanai tika nolīgts jau cits mākslinieks – Antonio Roselino. Tagad divdesmit piecus gadus novārtā pamestais marmors, kuram priekšgājēji bija paguvuši piešķirt aptuvenas cilvēka ķermeņa aprises, bija nonācis trešā pretendenta rokās, un viņš to galu galā noveda līdz izcilam rezultātam. Pēc trīs gadu darba – 1504. gada 8. septembrī – Mikelandželo „Dāvids” tika atklāts Piazza della Signoria laukumā.

„Dāvids” ir laikam gan ne tikai Mikelandželo, bet visas Renesanses tēlniecības atpazītākais darbs. Autors īstenojis skaistuma ideālu, kuru viņa laikmets – Renesanse – mācījās no antīkās senatnes. Starp citu, figūras proporcijas gluži neatbilst cilvēka anatomijas likumībām – Dāvida galva un rokas ir nedabiski lielas. Iespējams, tēlnieks tā rīkojies, rēķinoties ar sākotnējo ieceri novietot figūru uz Florences Doma kontrforsa. Galu galā gan nācās secināt, ka vairāk nekā piecus metrus augstās un sešas tonnas smagās statujas pacelšana pie katedrāles dzegas ir praktiski nepaveicams uzdevums. Tā nu „Dāvids” palika tuvāk zemei, kur viņa anatomiskās īpatnības ir uzkrītošāk pamanāmas.

Florencieši „Dāvida” tēlam piešķīra sevišķu simbolisku nozīmi. Florences pilsētvalsts, pastāvīgi būdama stiprāku kaimiņu apdraudēta, sevi asociēja ar jauno varoni, kas izgājis cīņā pret milzi Goliātu – lielāku un draudīgāku pretinieku. Zīmīgi, ka atšķirībā no citiem skulptoriem, kas arī pievērsušies Dāvida tēlam, Mikelandželo rāda viņu nevis jau uzvarējušu, ar tradicionālo nocirsto Goliāta galvu rokā vai pie kājām, bet gan pirms cīņas – apņēmības un sasprindzinājuma pilnu. Šī izjūta pauž Renesanses gara kvintesenci: atbrīvota, pašapzinīga un mērķtiecīga cilvēka spēku.

Gustava Mālera 8. simfonija – viens no vērienīgākajiem skaņdarbiem korim un orķestrim – savu pirmatskaņojumu ar autoru pie diriģenta pults piedzīvoja Minhenē 1910. gada 12. septembrī.

1910. gada 12. septembra pievakarē stiklā un tēraudā veidotā Minhenes starptautiskā izstāžu centra koncertzāle pulcē plašu un prominentu publiku. 3600 skatītāju vidū ir Bavārijas firsts ar ģimeni, Rihards Štrauss, Maksis Rēgers, Kamils Sensānss, Gerhards Hauptmanis, Tomass Manns, Stefans Cveigs, Arturs Šniclers, Maksis Reinhards. Viņi nākuši dzirdēt Gustava Mālera pēdējo lieldarbu – 8. simfoniju, kuru koncerta impresārijs Emīls Gutmans plaši izreklamējis ar nosaukumu „Simfonija tūkstotim”. Vispār jau tas nav melots, jo uz skatuves ir apmēram 850 koristu un 171 orķestrants, tomēr pats Mālers nebūt nav sajūsmā par šādu kvantitatīvu akcentu savas jaunās simfonijas reklāmas kampaņā. Šovakar viņš pats diriģēs sava darba pirmatskaņojumu.

Tieši ceturksni pirms astoņiem Mālers parādās uz skatuves un metas uz diriģenta podestu. Publika aplaudē. Kā vēlāk raksta notikušā aculiecinieks, vācu rakstnieks Emils Ludvigs, „viss sava uzdevuma pārņemts, viņš pat nepamāja ar galvu. Pāris sekundes zāles gaismas atspīdēja viņa briļļu stiklos, un mums šķita, ka raugāmies ticīga matemātiķa sejā. Tūdaļ arī apgaismojums zālē dzisa, un milzīgais koristu un orķestrantu pulks visā savā spožumā atmirdzēja prožektoru gaismā.”

„Atnāc pie mums, gars radītājs! Savējo prātus apciemo!” – koris ieskandē skaņdarba pirmās taktis. Formāli Mālera „Astotā” rada kantātei, tomēr būtiski tā tomēr ir klasiska simfonija, kurā kora un solistu partijas kalpo vienas pamattēmas attīstībai un virzībai uz kulmināciju. Darba pamatā ir divi teksti, kas nāk no diviem dažādiem laikmetiem: simfonijas 1. daļā tā ir 8. gadsimtā dzimušā teologa Rabana Maura latīniski sacerētā himna „Veni, creator spiritus”; 2. daļā – fināla aina no Gētes „Fausta”. Tomēr darbs ir iespaidīgs ne vien savā vērienā, bet arī veselumā, un tas, kā saka kritiķis Anrī Luijs de Lagrānžs, izriet no fakta, ka „viss darbs pauž vienotu ideju, pārliecinoši un mērķtiecīgi virzoties pretī krāšņajam atrisinājumam. Fināla „Mistiskais koris” ir viena no izcilākajām epizodēm visā komponista daiļradē, lai neteiktu – visā pasaules mūzikas vēsturē.”

1933. gada 10. septembrī dzimis vācu modes dizainers, modes karalis, "Chanel" modes nama ilggadējs vadītājs Karls Lāgerfelds.

“Neviens negrib redzēt kārnas sievietes…,” reiz teicis Lāgerfelds.

Viņš allaž cīnījies pret modeļu anorektiskumu un pārliecīga tievuma kultu. Turklāt viņa vizuālā tēla firmas zīme – zirgaste – viņam bijusi jau kopš 1976. gada. Tā kopā ar tumšajām brillēm un ādas cimdiem ļauj modes karali atpazīt jebkurā vietā un laikā. Un Lāgerfelds nenoliedzami bija modes karalis, kurš savas radošās darbības laikā atstājis neizdzēšamas un neaizmirstamas pēdas modes pasaulē, kurā viņš darbojās vairāk nekā 50 gadus.

Lāgerfelds bija zināms arī kā kaislīgs modes fotogrāfs, vairāku karikatūru autors un parfimērs.

Hamburgā pārtikušā ģimenē dzimušais Karls Otto Lāgerfelds modes karjeru sāka 21 gada vecumā ar dalību dizaina konkursā 1954, gadā. Ar dzeltenu vilnas mēteli uzvarot virsdrēbju kategorijā, viņu nekavējoties pieņēma darbā Pjērs Balmēns, konkursa žūrijas loceklis, un uzvarētāja darbu palaida ražošanā.

“Bija nogurdinoši būt asistentam, es neesmu dzimis asistenta lomai. Ja bezgalīgi esi asistents, tad tev nav cerību,” paziņoja ambiciozais jaunietis un pēc trīs gadiem modes namā pie Balmēna, 1958. gadā, kļuva par franču modes nama “Jean Patou” radošo direktoru.

1962. gadā sākās Karla Lāgerfelda brīvmākslinieka karjera. Viņš sadarbojās ar dažādiem modes namiem, bet kad 1964. gadā radīja dizainu “Chloe” modes namam, pamazām no atsevišķiem izstrādājumiem un divām kolekcijām gadā viņš drīz vien kļuva par visu kolekciju autoru. 1975. gadā izlaida zīmola pirmās smaržas, un “Chloe” no tikai parīziešiem pazīstama modes nama padarīja par starptautiski pazīstamu zīmolu.

Zīmolu ar savu vārdu Karls izveidoja 1984. gadā, bet kā “mājās” dizainers jutās, radot dizainu cita vārdam – Koko Šanelei. Ilgus gadus viņš bija “Chanel” modes nama radošais direktors, bet viņa pirmā “Chanel” augstās modes kolekcija ar zīmola izveidotājas divdesmito un trīsdesmito gadu siluetiem prezentēta 1983. gadā.

Lāgerfelda kā ģēnija reputācija nav saistīta tikai ar perfekcionismu un inovatīvu modes dizainu, viņš bija arī šovmenis, kurš modes skates padarīja par grandiozām teātra izrādēm. Piemēram, viņa vadītās modes skates noritējušas uz Lielā Ķīnas mūra vai Romā, pie Trevi strūklakas.

Kamēr par Karla Lāgerfelda privāto un mīlas dzīvi nav zināms gandrīz nekas, viņa pieķeršanās Siāmas šķirnes kaķim Šopetei ir vispārzināms fakts visā pasaulē.

“Viņa ir mierīga, jautra, smieklīga un gracioza. Uz viņu ir patīkami skatīties, un viņas labākā īpašība ir nerunāšana,” teicis dizainers un apgalvo, ka tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena. Lāgerfelda izplatīta leģenda vēsta, ka draugs palūdza pieskatīt viņa kaķēnu un to vairs neatguva.

Toties kaķim ir savs Instagram konts, auklītes un privātais šoferis. Šopetes attēls rotā Lāgerfelda radītos aksesuārus un apģērbu, un viņa pati ir “Opel” un “General Motors” vēstnese.

Karlu Lāgerfeldu raksturoja ne vien viņa vizuālais tēls, vai tas, kā viņš strādājis, bet arī veids, kā viņš lasīja grāmatas. Lāgerfelds bija kaislīgs grāmatu lasītājs un kolekcionārs. Turklāt, lasot grāmatu, viņš no tās izplēsa katru lapu, ko bija izlasījis. Vēl jo vairāk, šo lapu izplēšana no grāmatām simbolizēja viņa mūžīgos meklējumus pēc kaut kā jauna.

“Kustēties uz priekšu, mainīties un radīt, ko tādu, kas aizraus visus apkārtējos – tā ir mode!” teicis Karls Lāgerfelds, kurš pasauli atstāja 2019. gada 19. februārī.