Šī diena vēsturē

„Ginesa rekordu grāmata”, kuras pirmizdevums nāca klajā 1955. gada 27. augustā, sākotnēji bija plānota kā slavenā alus ražotāja reklāmas projekts, taču izrādījās ļoti ienesīgs pasākums.

Grūti spriest, kas 18. gadsimta īru alus brūvera Artura Ginesa vārdam nesis vairāk slavas un atpazīstamības pasaulē. Protams, katrs sevi cienošs alus dzērājs ir kaut reizi iztukšojis pinti ginesa – īru tumšalu, kam raksturīga īpatnēja gandrīz melna krāsa, biezas, ļoti noturīgas putas un atturīgi rūgtena garša. Tomēr arī tie, kas alu nedzer vispār, atpazīst Ginesa vārdu pateicoties „Ginesa rekordu grāmatai”, kuras pirmais izdevums nāca klajā 1955. gada 27. augustā.

Alus, protams, bija vispirms – Svētā Jēkaba vārtu brūzī Dublinā tas tiek darīts jau kopš 1759. gada. Taču par tagad pasaulslavenā izdevuma tapšanu mums jāpateicas vēl kādai cilvēciskai kaislībai, proti, – medībām. Kādā 1951. gada novembra dienā, kad Ginesa alus darītavas direktors sers Hjū Bīvers kopā ar citiem tikpat cienījamiem džentlmeņiem bija nodevies šai nodarbei, starp medniekiem izcēlusies diskusija par to, kurš īsti ir ātrākais spārnotais medījums – dzeltenais tārtiņš vai rubenis. Un tad nu seram Hjū ienāca prātā, ka droši vien daudzos pabos – un tādu Britu salās tobrīd bija vairāk nekā 81,000 – vīri pie kausa mēģina rast atbildi ne vienam vien tikpat būtiskam jautājumam. Piemēram: kas skrien ātrāk – zirneklis vai tarakāns? Vai, teiksim, kas izdzer gadā vidēji vairāk alus – īrs, čehs vai vācietis? Un te nu seram Hjū ienāca prātā labs tirgvedības gājiens: izdot grāmatu, kurā būtu apkopoti dati par pasaules „pašiem pašiem” visdažādākajās kategorijās, un laist to pasaulē ar Ginesa vārdu.

Vispār pagājušā gadsimta 50. gadi bija īstais laiks šādam pasākumam. Tobrīd pasaule dzīvoja pastāvīgā rekordu uzstādīšanas jutoņā un ar daudz lielāku aizrautību nekā šodien sekoja ne vien sportistu, bet arī, piemēram, automobiļu un reaktīvo lidmašīnu uzstādītajiem ātruma rekordiem. Ginesa firmas darbinieks Kristofers Četevejs ieteica Hjū Bīveram īstos vīrus šādam uzdevumam: Norisu un Rosu Makraiterus – dvīņubrāļus ar fenomenālu atmiņu un profesionālus faktu noskaidrotājus, kuriem Londonā piederēja pašiem sava faktu noskaidrošanas aģentūra. Makraiteri kļuva par pirmajiem Ginesa izdevniecības vadītājiem, un pasākums, kas sākumā bija domāts kā aile Ginesa tirgvedības izdevumu tāmē, galu galā izrādījās lielisks peļņas avots.

Pagājušajās desmitgadēs Ginesa rekordu reģistrs ieguvis stabilu vietu pasaules kultūrā. Ik gadus tiek organizētas īpašas rekordu uzstādīšanas ar visdažādāko tematiku, kurās visā pasaulē piedalās desmitiem tūkstošu cilvēku, uzstādot simtiem jaunu rekordu. Ir pamats teikt, ka šī ir viena no plašākajām starptautiskajām kustībām. Dažus rekordu paveidus izdevniecība tagad vairs nepublicē – piemēram, smagākos mājdzīvniekus, jo ir atklājies, ka saimnieki mēdz vārda tiešā nozīmē nežēlīgi pārbarot savus mīluļus, lai viņiem mājās būtu pašiem savs Ginesa rekordists. Kopš 1991. gada no reģistriem izslēgti ar alkohola dzeršanu saistītie rekordi, un arī tādas veselībai potenciāli bīstamas pārmērības kā koku un velosipēdu apēšana.

Lēvenas pilsētas nopostīšana Beļģijā, kas ilga no 1914. gada 25. līdz 30. augustam, bija viens no Pirmā pasaules kara vācu okupantu pastrādātajiem kara noziegumiem.

Vācu armijas iebrukumu neitrālajā Beļģijā Pirmā pasaules kara sākumā britu propaganda nodēvēja par „The Rape of Belgium” – burtiski tulkojot, „Beļģijas izvarošanu”; un ļoti centās, lai sabiedrības apziņā šis priekšstats no metaforas pārvērstos par realitāti. Tomēr jāteic, ka vācu okupanti Beļģijā tiešām pastrādāja virkni kara noziegumu, starp kuriem viens no barbariskākajiem bija Lēvenas pilsētas nopostīšanas akcija, kas turpinājās no 1914. gada 25. līdz 30. augustam.

Lēvena atrodas apmēram 25 km uz austrumiem no Briseles. Pilsētas aizsākumi meklējami vēl 9. gs. beigās, taču savu zelta laikmetu tā piedzīvoja vēlajos viduslaikos un jauno laiku sākumā, kad še bija rosīgs tirdzniecības un tekstilrūpniecības centrs un Nīderlandē un Beļģijā vecākā universitāte. Arī 20. gs. sākumā Lēvena joprojām bija nozīmīgs kultūras un izglītības centrs ar 40 000 iedzīvotāju un krāšņu gotisko arhitektūru.

Vācu armija ieņēma Lēvenu 1914. gada 18. augustā. Naktī uz 25. augustu beļģu armija veica strauju reidu vācu aizmugurē, izraisot tur jucekli. Līdz Lēvenai beļģi netika, bet pilsētā izvietotais vācu 31. rezerves kājnieku pulks naktī sarīkoja panisku šaudīšanos. Pēc vienas versijas, uz pilsētu atkāpusies kāda vācu daļa, kuru viņu tautieši noturējuši par ienaidniekiem, un izcēlusies apšaude starp savējiem. Pēc citas paniku izraisījis pilsētā tumsā ieauļojis noklīdis zirgs, kas okupantiem norēgojies par kavalērijas uzbrukumu. Pulka kaujas žurnālā gan rakstīts šādi: „Apmēram piecos pēcpusdienā uz 84. rezerves kājnieku pulku tika šauts Bīkenē. Tajā pat laikā mūsu vienība piedzīvoja uzbrukumu Lēvenā. Tika veikti stingri pasākumi partizāņu un bandītu apkarošanai.” Vācu spēku komandieris Briselē ģenerālis fon Litvics vispār stāstījis pekstiņus par to, ka Lēvenas mēra dēls esot ar pistoli nogalinājis vācu štāba priekšnieku un kara ārstus, un tas bijis signāls, pēc kura bruņoti beļģu civilisti sākuši šaut uz vācu karavīriem. Tāpēc Lēvenā bijis jāsarīko atriebes akciju, kas atturētu beļģus no līdzīgas rīcības citur.

Iedzīvotājiem tika pavēlēts nekavējoties pamest viņu mājokļus, daudzus vīriešu dzimuma pilsētniekus arestēja, dažus nošāva uz vietas, citus – nedaudz vēlāk. Pavisam tika nogalināti 248 pilsētnieki. Tos 10 000 lēveniešu, kuri tobrīd vēl nebija pametuši pilsētu, piespieda doties prom ar teju to, kas katram mugurā. Vācieši pilsētu izlaupīja un pēc tam sāka to metodiski dedzināt. Kā rakstīja amerikāņu žurnālists Ričards Hārdngs Deiviss, kuram nācās būt Lēvenā 27. augustā, „vācieši bija lēmuši pārvērst Lēvenu par tuksnesi un vāciskā sistemātiskumā un pamatīgumā atstāja no Lēvenas vien tukšu un nokvēpušu čaulu.” Tika nosvilinātas apmēram 2000 ēkas, tai skaitā daudz vēsturisku celtņu. Sevišķu sašutumu pasaules sabiedrībā izraisīja universitātes bibliotēkas nodedzināšana, kur liesmās gāja bojā ap 230 000 grāmatu, tai skaitā ap 750 viduslaiku manuskriptu un tūkstotis inkunābulu. Ja ar šo akciju vācu militāristi bija cerējuši iedzīt respektu, tad rezultāts bija gluži pretējs – daudzviet pasaulē viņus tagad uzlūkoja par civilizācijas ienaidniekiem, kuri jāsakauj par katru cenu.

Pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās Padomju Savienībā šī totalitārā lielvalsts sabruka faktiski dažu nedēļu laikā. Agrākās padomju republikas, kuras līdz tam vēl nebija pieņēmušas neatkarības deklarācijas, steidzas to darīt. Ukrainas neatkarības pasludināšanas aktu Augstākā padome Kijevā pieņēma 1991. gada 24. augustā.

Pirmo reizi Ukraina savu moderno valstiskumu mēģināja iedibināt pēc Pirmā pasaules kara. Kā zināms, šis mēģinājums izrādījās nesekmīgs, galvenokārt tādēļ, ka neviens no ietekmīgākajiem spēkiem, kuri cīnījās Krievijas pilsoņu karā, nebija gatavs atteikties no šīs Krievijai ļoti nozīmīgās teritorijas. Tā nu pēc boļševiku uzvaras pilsoņkarā Ukraina kļuva par padomju sociālistisko republiku Padomju Savienības sastāvā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad padomju impērija sāka ļodzīties, Baltijas valstu tautas kustības jau drīz uzņēma noteiktu kursu uz de iure pastāvošā valstiskuma faktisku atjaunošanu. Ukrainā, kur arī izveidojās sava tautas kustība jeb Ruhs, šis process bija gausāks un nenoteiktāks.

Par neatkarību stingri iestājās ļaudis Rietumukrainā, kas starpkaru periodā bija atradusies ārpus Padomju Savienības – Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas sastāvā. Bet jo tālāk uz valsts austrumiem, jo vairāk bija to, kuriem palikšana kopvalstī ar Krieviju šķita pareizāks ceļš. Tiesa, Padomju Savienības prestižu Ukrainas iedzīvotāju acīs pamatīgi iedragāja 1986. gada katastrofa Černobiļas atomelektrostacijā uz ziemeļiem no Kijevas, arī atklātības politikas rezultātā uzzinātie fakti par baiso Golodomora traģēdiju – staļiniskā režīma mākslīgi izraisīto badu Ukrainā trīsdesmito gadu sākumā. Tomēr šķiet, ka izšķiroša nozīme bija tieši 1991. gada augusta puča mēģinājumam, pēc kura arī daļa Ukrainas kompartijas un saimnieciskās elites mainīja savu attieksmi pret iespējamo palikšanu Padomju Savienības sastāvā.

Tiek uzskatīts, ka visai nozīmīga loma bijusi Ukrainas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāja un vēlākā Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka nostājai, kas nosvērusies par labu Ukrainas neatkarībai. Iniciatīvu pēc tam, kad no Maskavas 21. augustā pienāca ziņas par puča izgāšanos, gan uzņēmās Ruha pārstāvji. Naktī no 23. uz 24. augustu agrākie padomju disidenti Ļevko Lukjaņenko, Mihailo Horins un Vjačeslavs Černovils, kā arī jurists Serhijs Holovatijs un ekonomists Ivans Zajecs sastādīja „Ukrainas neatkarības pasludināšanas akta” tekstu. 1991. gada 24. augustā tobrīd vēl Ukrainas PSR Augstākā Padome ar 321 balsi par, 2 balsīm pret, sešiem deputātiem atturoties un 31 nepiedaloties balsošanā pieņēma šo dokumentu. Bija tapusi jauna suverēna valsts – Ukraina.

Tiesa, parlaments pieņēma arī lēmumu izsludināt par neatkarības jautājumu referendumu. Tas bija loģiski, ciktāl tā paša gada 17. martā sarīkotajā vissavienības referendumā par Padomju Savienības saglabāšanu vairāk nekā 70% balsotāju Ukrainā, vismaz pēc oficiāliem datiem, bija izteikušies par labu Padomju Savienības saglabāšanai, gan ar noteikumu, ka Ukraina tajā paliktu tikai uz 1990. gadā pieņemtās suverenitātes deklarācijas pamata. Referendums par pilnīgu neatkarību notika 1991. gada 1. decembrī, un tā rezultāti pārsteidza pat pašus optimistiskākos neatkarības piekritējus. Piedaloties vairāk nekā 84% balsstiesīgo, vairāk nekā 90% procenti bija balsojuši par neatkarību. Pat Krimā, kur neatkarības piekritēju skaits bija jūtami mazāks nekā citur, vairāk nekā puse balsojušo jeb gandrīz 40% balsstiesīgo bija atbalstījuši Ukrainas neatkarību. Referendumam tūdaļ sekoja Ukrainas neatkarības starptautiska atzīšana. Latvija bija Ukrainas neatkarību atzinušo valstu pirmajā desmitniekā, līdz ar Lietuvu to veicot 1991. gada 4. decembrī.

1939. gada 23. augustā Maskavā tika noslēgts Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS, plašāk pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts. Divi totalitārie režīmi – nacistiskā Vācija un boļševistiskā PSRS – vienojās atbalstīt viens otra agresijas plānus Austrumeiropā. Tas bija izšķirošais solis pretī Otrajam pasaules karam.

 

Pagājušā gadsimta 30. gados attiecības starp Padomju Savienību un Vāciju bija diezgan saspīlētas. Ja iepriekšējā desmitgadē abas šīs lielvalstis, kas pēc Pirmā pasaules kara bija kļuvušas par starptautiskās politikas izstumtajām, bija diezgan cieši sadarbojušās ekonomiskajā un militārajā jomā, tad pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā sadarbība apsīka. Abi totalitārie režīmi veltīja viens otram arvien niknākus propagandas uzbrukumus. Nacisti izvērsa represijas pret vācu komunistiem, tuvinājās ar Padomju Savienībai nedraudzīgo Japānu, savukārt Padomju režīms mobilizēja cīņai pret nacistiem un citiem fašistiskas ievirzes režīmiem Komunistiskās internacionāles kustību.

Jaunu spriedzi konfrontācija sasniedza Spānijas pilsoņu kara laikā 30. gadu otrajā pusē, kad vācu un itāļu vienības karoja par Franko režīmu, savukārt Republikāņu valdība saņēma padomju militārās piegādes un padomnieku atbalstu. Tāpēc daudziem pasaulē pārsteigums bija ziņa, ka 1939. gada 23. augustā Maskavā noslēgts vācu–padomju neuzbrukšanas līgums, šodien plaši pazīstams arī pēc to parakstījušo abu režīmu ārlietu resoru vadītāju vārdiem – kā Molotova-Ribentropa pakts. Tas, kas palika slēpts tālaika sabiedrībai, bet ir lieliski zināms šodien, bija šī līguma slepenie papildprotokoli, kas faktiski sadalīja Austrumeiropu abu totalitāro diktatūru starpā.

Kas varēja šķist pārsteidzošs 1939. gadā, liekas loģisks, vērtējot ar šodienas pieredzi: tikai vienošanās starp abiem totalitārajiem režīmiem pavēra tiem iespēju savu agresīvo ambīciju īstenošanai. Rietumu lielvalstis nekad nepiekristu šādai vācu un padomju ekspansijai uz savu kaimiņvalstu rēķina, pirmām kārtam jau – Polijas iznīcināšanai, bet tieši tādas bija Molotova-Ribentropa pakta tiešās sekas.

Kā zināms, pēc nepilna mēneša Vermahts un Sarkanā armija sastapās pie paktā nospraustās līnijas vēl nesen suverenās Polijas teritorijā un sarīkoja kopīgas uzvaras parādes Ļvovā un Brestā. Tā laika karikatūra laikrakstā „London Evening Standard” tēloja Hitleru un Staļinu, kuri laipni klanās viens otram uz Polijas drupu un līķu fona. „Cilvēces atkritums, ja nemaldos?” savu partneri uzrunā fīrers. „Asiņainais darbaļaužu slepkava, ja nekļūdos?” savukārt bilst padomju vadonis.

Kādu laiku attiecības starp totalitārajiem partneriem bija abpusēji izdevīgas un tīkamas. Padomju Savienība, Vācijai neiebilstot, uzsāka apkaunojošo agresiju pret Somiju, anektēja Baltijas valstis, atņēma Rumānijai Besarābiju. Savukārt Vācija, nodrošinājusi sev aizmuguri un saņemdama regulāras padomju stratēģisko materiālu piegādes, varēja pavērst savu militāro jaudu pret rietumiem, sagraujot Franciju, okupējot Beneluksa valstis, Dāniju, Norvēģiju, pēc tam iesaistoties Itālijas uzsāktajā agresijā Balkānos. Tomēr divi agresori, kopīgiem spēkiem iznīcinājuši līdz tam tos šķīrušo bufervalstu joslu Austrumeiropā, līdz ar to bija nonākuši aci pret aci. Jau Polijas sagrāves laikā izskanēja viedokļi, ka konflikts starp abām agresīvajām lielvarām ir tikai laika jautājums, un visai neilgs laiks pierādīja šo viedokļu pareizību.

Attēlā: Molotovs paraksta neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un Padomju Savienību. Aiz viņa stāv Ribentrops un Staļins.

Aļaska, kas pēc platības ir lielākas Amerikas Savienoto Valstu štats, atrodas Ziemeļamerikas ziemeļrietumos. Šis ziemīgais štats, ir viens no savdabīgākajām vietām ASV, jo tieši šeit ir meklējama daba, kas nav atrodama nekur citur - skarba, bet teju neskarta. Aļaska ir ļoti daudzu ceļotāju sapņu galamērķis.

Tāpat Aļaska ir vienīgais ASV štats, kam ir robeža ar Krieviju - tā gan ir jūras robeža, kas novilkta caur Beringa šaurumu, bet tomēr - fiziski sanāk, ka ASV robežojas ar Krieviju. Aļasku sākotnēji bija kolonizējusi Krievijas impērija, bet 1867. gadā Krievija to pārdeva ASV par 7,2 miljoniem ASV dolāru. Vairums amerikāņu šo pirkumu šajā laikā vērtēja kā naudas izšķērdēšanu, līdz 1896.gadam, kad Aļaskā tika atklāts zelts. Daudzi cilvēki no citiem ASV štatiem devās uz Aļasku cerībā kļūt bagāti. Naftas atradņu atklāšana 1968. gadā papildināja šīs pavalsts bagātību un uzsāka vēl vienu masu migrāciju.

Diemžēl, abās reizēs, vairums migrantu laimi neatrada - viņi nebija gatavi tālajam ceļam un Aļaskas klimatam. Tāpat zelta un naftas atradnes arī tik viegli kuram katram nebija pieejamas. Taču tie, kam paveicās, spēja iekārtoties uz dzīvi aukstajā pasaules malā. Aļaska ir viens no bagātākajiem ASV reģioniem un visretāk apdzīvotais ASV štats.

Aļaska ir vieta, kurā pagaidām masu tūrisms vēl nav ielauzies. Nacionālie dabas parki ar varenām sniegotu kalnu ainavām, upēm, zilajiem ledājiem un zaļajām pļavām liek apbrīnot dabas varenību.

Viens no populārākajiem nacionālajiem parkiem ir Denali Nacionālais parks. Tas atrodas pašā Aļaskas vidienē. Denali parks plešas apkārt Makinlija kalnam, kas ir augstākā Ziemeļamerikas virsotne. Atšķirībā no Eiropas kalniem un kalniem Āzijā, kas savu augstumu sasniedz pakāpeniski, Makinlijs ir virsotne, kas paceļas debesīs līdzenumu viducī. Kalnus klāj metru augstu, sarkanu bērzu birzis, kuras tos iekrāso sarkanus, kā arī citi zemi augi, kas kalnu apveidiem piešķir nenosakāmas krāsas.

Pirmais eiropietis, kas atklāja Aļasku, 1741. gada 20.augustā, bija dānis Vituss Berings viņa vārdā nosaukts jūrasšaurums un sala. Krievijas uzdevumā viņš pētīja šo pasaules malu un ieraudzīja Aļasku.

Vituss Bērings dzimis Dānijā, bet kopš 1703. gada, kad beidza mācības Amsterdamā, atradies jau bijis Krievijas dienestā, dienējis Baltijas Flotē Ziemeļu kara laikā, bēt tam Azovas flotē un tad atkal Baltijas.

1725. gadā Krievijas cars Pēteris pirmais sūtīja Bēringu izpētīt, vai starp Āziju un Ameriku pastāv sauszemes tilts. Trīs gadus kuģojot no Sanktpēterburgas Berings sasniedzis jūras šaurumu kas vēlāk nosaukts viņa vārdā.

Nespēdams saskatīt Aļaskas krastu, Berings secinājis, ka Āzija un Amerika savā starpā nav savienotas, un ar tādu domu viņš 1730. gadā atgriezās Sanktpēterburgā. 1733. gadā Berings vēlreiz atgriezās šajā apvidū, pavadot reģionā savas dzīves pēdējos astoņus gadus, un šoreiz ekspedīcija sasniedza Aļaskas krastu, tas notika 1741 gada 20. augustā, taču atpakaļceļā Beringa komanda aizkavējās un bija spiesta pārziemot neapdzīvotā salā, kur vairums ekspedīcijas dalībnieku, arī tās vadītājs, saslima un nomira. Salu, kurā Berings nomira, nosauca viņa vārdā par Beringa salu

1934. gada 19. augustā Vācijas pilsoņi referendumā nobalsoja par valsts prezidenta un kanclera amatu apvienošanu, izveidojot vienotu Reiha vadoņa – fīrera – posteni. Līdz ar to pie varas nākusī nacistu partija noslēdza demokrātiskās Veimāras konstitūcijas sistēmas demontāžu, padarot Vāciju par vienas partijas pārvaldītu totalitāru diktatūru.

1934. gada vasara bija pēdējā Paula fon Hindenburga mūžā. Jau vairākus mēnešus 86 gadus vecais Vācijas prezidents necēlās no slimības gultas savā lauku rezidencē Austrumprūsijā. Tikām valstī turpinājās process, kuru tā īstenotāji – Vācijas Nacionālsociālistiskā strādnieku partija – dēvēja par Gleichschaltung. Līdz šim tas vācu valodā bija mehānikas un fizikas jēdziens, un apzīmēja ierīču darbības sinhronizāciju. Tagad ar to saprata visas vācu valsts un katra tās pilsoņa sinhronizāciju ar nacistu partiju un tās vadītāju. Smagi kļūdījušies izrādījās tie, kuri uzskatīja nacistus par ordināru politisku partiju; par partiju, kura gatava atdot reiz iegūto varu arī atdot.

Jau 1933. gada februārī pēc dīvainā Reihstāga ugunsgrēka prezidents Hindenburgs, kancleram Hitleram uzstājīgi pieprasot, izdeva tā dēvēto „Reihstāga ugunsgrēka dekrētu”, kurš laupīja vāciešiem vairumu viņu demokrātisko tiesību, un ievadīja plašas represijas pret komunistiem un sociāldemokrātiem. Nākošā mēnesī Reihstāgs pieņēma „Pilnvarojuma likumu”, kas nodeva nacistu valdībai likumdevēja funkcijas un tādējādi faktiski apturēja demokrātiskās konstitūcijas darbību. Cita pēc citas tika iznīcinātas politiskās partijas un no nacistiem neatkarīgās arodbiedrības, aizliegta jaunu partiju dibināšana.

1934. gada sākumā tika likvidēta Vācijas federālā struktūra, pārveidojot to centralizētā valstī. Visbeidzot 1934. gada vasarā Hitlers ķērās pie potenciālās opozīcijas iznīcināšanas pašā nacistu kustībā un starp līdzšinējiem sabiedrotajiem – tā dēvētajā „Garo nažu naktī” dzīvību zaudēja nacistu militārās organizācijas SA līderis Ernsts Rēms un citi organizācijas vadītāji, bijušais kanclers Kurts fon Šleihers un vairāki bijušā kanclera Franča fon Pāpena tuvākie līdzgaitnieki. Šīs vācu demokrātijas traģēdijas pēdējos cēlienus prezidents Hindenburgs vēroja vairs tikai neklātienē. 1934. gada 2. augusta rītā sirmais feldmaršals beidza savas šīs zemes gaitas, un jau tai pašā dienā valdība izdeva likumu, kas paredzēja valsts prezidenta amata apvienošanu ar valsts kanclera amatu, nododot šīs pilnvaras, kā bija teikts likumā, „vadonim un reihskancleram Ādolfam Hitleram”.

Šis lēmums likvidēja pēdējo Veimāras konstitūcijas reliktu – Vācijas valsts prezidenta posteni. Šajā gadījumā nacisti uzskatīja par vajadzīgu ievērot konstitucionālās formalitātes, tāpēc tika izsludināta tautas nobalsošana, kuru ievadīja pamatīga propagandas kampaņa. Tajā, starp citu, figurēja it kā fon Hindenburga politiskais testaments, kurā aizgājējs rezumēja savu darbību valsts prezidenta amatā un noslēdza tekstu ar komplimentiem kancleram Hitleram. Visticamāk, tas bija viltojums.

1934. gada 19. augustā vācu tauta devās pie balsošanas urnām un ar zīmīgu rezultātu „89,9% par” apstiprināja šo valdības lēmumu. Kopš šīs dienas Vācijai bija vadonis – „Führer”, un kā specifisks politisks termins reiha diktatora apzīmēšanai tas ieviesās arī starptautiskā apritē. Pašā Vācijā turpmāk Hitleru dēvēja ne citādi kā par fīreru, lai gan oficiāli viņa amata apzīmējums „vadonis un valsts kanclers”, resp. „fīrers un reihskanclers” palika spēkā līdz 1942. gadam, kad viņš to nomainīja pret vēl impozantāko „Lielvācijas valsts fīrera” titulu.

19. gs. pirmajā pusē Argentīnā pie varas bija diktators Huans Manuels de Rosass, kura valdīšanai bija raksturīga totalitāra kontrole un valstisks terors. Viens no nežēlīgākajiem aktiem, veikts pēc diktatora personiskas pavēles, bija jaunās aristokrātes Kamilas O’Gormanas un viņas faktiskā vīra, katoļu mācītāja Ladislao Gutjerresa sodīšana ar nāvi par sabiedrības tikumības normu pārkāpšanu 1848. gada 18. augustā.

Dienvidamerikas Apvienotās provinces, no kurām vēlāk izveidojās mūsdienu Argentīnas valsts, savu neatkarību no spāņu koloniālās varas pasludināja 1816. gadā. Sākotnēji tā bija vāji saistīta konfederācija, kurai militāros konfliktos nācās vilkt robežas ar kaimiņvalstīm. Pamanāmākā figūra topošās Argentīnas valsts politikā 19. gs. pirmajā pusē bija Huans Manuels de Rosass, kurš 1829. gadā kļuva par Buenosairesas provinces gubernatoru, bet savas valdīšanas beigu posmā jau dēvējās par Argentīnas konfederācijas augstāko vadoni. Iekšējās un ārējās nestabilitātes situācijā diktatorisku pilnvaru piesavināšanās bija lielā mērā loģiska, taču de Rosasa izpildījumā režīms drīz vien kļuva pār mēru bargs un policejisks, kontrolējot pavalstnieku dzīvi teju visos aspektos un izvēršot īstu valstisku teroru. Diktators vienpersoniski lēma par pavalstnieku mantu, dzīvību un nāvi, un par represiju upuriem sāka krist ne vien reāli opozicionāri, bet arī sabiedrībā pamanāmi ļaudis, kuri de Rosasa ieskatā labi noderēja iebiedējošām paraugprāvām. Otrajai diktatūras desmitgadei tuvojoties beigām, vadonis sāka arvien vairāk izolēties no publiskās dzīves, reti tikdamies pat ar ministriem un nododams savus rīkojumus ar privātsekretāru starpniecību. Tieši šo viņa varas maksimālās koncentrācijas, bet arī pagrimuma fāzi raksturo notikums, kas satricināja ne vien Argentīnu, bet arī visu Dienvidameriku: 23 gadus vecās Kamilas O’Gormanas un viņas faktiskā dzīvesbiedra Ladislao Gutjerresa sodīšana ar nāvi 1848. gada 18. augustā.

Kamila O’Gormana nāca no Buenosairesas aristokrātu ģimenes, kurai bija spāņu, franču un īru saknes. Viņas vecākais brālis Eduardo mācījās garīgajā seminārā, un Kamila jau pusaudzes gados iepazinās ar viņa studiju biedru Ladislao Gutjerresu, kurš vēlāk tika norīkots uz draudzi netālu no O’Gormanu mājām. Acīmredzot mīlas jūtas, kas radās starp Kamilu un Ladislao, lika aizmirst kā katoļu priestera šķīstības zvērestu, tā sava laika sabiedrības striktos tikumības žņaugus. Pāris aizbēga no Buenosairesas un inkognito apmetās tobrīd vēl faktiski neatkarīgajā Korrjentesas provincē, taču bēgļus uzpazina kāds īru izcelsmes katoļu priesteris, un galvaspilsētā sacēlās sašutuma vētra. Sevišķi trakoja īru aprindas, kuru ieskatā O’Gormanu meita bija aptraipījusi visas viņu krietnās kopienas reputāciju. Aizskarts sajutās arī diktators de Rosass, kurš taču bija, cita starpā, arī tikumības garants. Viņa sūtīti vīri sagūstīja Kamilu un Ladislao un nogādāja cietumā Buenosairesas pievārtē. Par Kamilu centās aizlikt vārdu viņas draudzene, diktatora meita Manuela, taču saņēma stingru atteikumu. „Šai lietai jāparāda manas varas neapstrīdamība, kad uz spēles ir visas sabiedrības morāles vērtības un svētās reliģijas normas,” esot paziņojis viņas tētiņš. Vadoni nekavēja pat tas, ka Kamila bija astotajā grūtniecības mēnesī. Nedzimušais bērns, pirms to nogalināt līdz ar māti, gan bija jānokristī, tāpēc cietuma kapelāns lika Kamilai iedzert svētīto ūdeni un veica attiecīgo rituālu. Tad pāri izveda cietuma pagalmā, piesēja pie krēsliem un nošāva.

Tieši trīs gadus pēc Kamilas O’Gormanas un Ladislao Gutjerresa nogalināšanas, 1851. gada 18. augustā, uzliesmoja t. s. Laplatas karš starp Argentīnu un Urugvaju, kurā pēdējās pusē nostājās tās spēcīgais ziemeļu kaimiņš Brazīlija. Argentīna cieta ātru sakāvi, Huana Manuela de Rosasa vara sabruka, un diktators devās trimdā uz Lielbritāniju. Nākamos 25 gadus viņš pavadīja kā fermas rentnieks Sauthemptonas apkārtnē; līdzekļus baisā diktatora pieticīgajām un klusajām vecumdienām nodrošināja dažu draugu finansiāls atbalsts.

1717. gada 17. augustā pretošanos Austrijas armijai pārtrauca līdz tam turku Osmaņu impērijai piederējušās Belgradas garnizons. Šis panākums vaiņagoja izcilā karavadoņa Savojas prinča Eižena uzvaru virkni Austrijas karos pret turkiem un uz visiem laikiem izbeidza Osmaņu impērijas centienus kontrolēt teritorijas uz ziemeļiem no Donavas.

16. un 17. gs. Austrija bija kristīgās Eiropas priekšējā līnija cīņās pret turku Osmaņu invāziju. 1683. gadā liela turku armija aplenca Vīni un turēja to aplenkumā divus mēnešus, līdz viņus sakāva apvienotā Austrijas, citu vācu valstu un Polijas-Lietuvas valsts armija, kuru komandēja Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Jans III Sobeskis.

Šajā kaujā austriešu rindās cīnījās arī Savojas princis Eižens, tobrīd deviņpadsmit gadus vecs franču aristokrāts, kurš, izrādījies nepieprasīts savā savas valsts armijā, bija stājies Austrijas Hābsburgu dienestā.

Princis Eižens bija viens no sava laikmeta izcilākajiem karavadoņiem – izlēmīgs, drosmīgs, ar perfektu taktikas izjūtu apveltīts, radošs kaujas paņēmienu izvēlē un harizmātisks komandieris. Sevišķi spožas bija viņa uzvaras pret turkiem. 1697. gadā viņš ar strauju uzbrukumu pārsteidza un sagrāva skaitliski lielāku turku armiju pie Zentas plisētas Serbijā. Šī uzvara noteica Osmaņu zaudējumu t.s. Lielajā turku karā, pēc kura Hābsburgu rokās nonāca lielākā daļa mūsdienu Ungārijas. Saprotams, turki nebija gatavi samierināties ar zaudējumu, un 1716. gadā pieteica Austrijai karu, taču pie Petrovaradinas cietokšņa Savojas Eižens jau atkal guva spožu uzvaru pār skaitliski pārāku pretinieku. Nākamajā gadā viņš veda austriešu spēkus uz Belgradu – nozīmīgāko Osmaņu atbalsta punktu reģionā. Pilsēta bija pamatīgi nocietināta, tajā bija apm. 30 000 vīru garnizons, un tās lielgabalu skaits vairakkārt pārsniedza austriešu armijas rīcībā esošo. Belgrada atradās Donavas un Savas upju satekā un bija ieņemama tikai no dienvidiem. Jūnija vidū Eižena armija, apm. 100 000 vīru, sasniedza pilsētu un sāka aplenkumu, un jau drīz pēc tam pienāca ziņas, ka aplenktajiem palīgā dodas apm. 180 000 vīru lieli turku un Krimas tatāru spēki lielvezīra Hadži Halila-pašā vadībā. Jūlija beigās šī armija sasniedza Belgradas apkārtni, taču turku komandieris nesāka uzbrukumu, bet pavēlēja savējiem ierakties. Viņa nodoms, acīmredzot, bija pretinieku nokausēt. Ievērojot, ka austriešu rindas ik dienas retināja artilērijas apšaudes un arī malārijas epidēmija, plāns varēja izdoties. Eiženam bija steidzami kaut kas jāpasāk.

Viņa izšķiršanos pasteidzināja veiksme: 14. augustā austriešu artilērijas lādiņš trāpīja Belgradas munīcijas noliktavā un milzīga eksplozija mirklī nogalināja 3000 pilsētas aizstāvju. „Vai nu Belgrada kritīs, vai arī es kritīšu turku rokās,” tā princis Eižens teicis saviem komandieriem, paziņojot viņiem uzbrukuma plānu. Pusnaktī uz 16. augustu, kad austrieši devās cīņā, kaujas lauku klāja bieza migla. Uzbrucējiem izdevās pārsteigt pretinieku un atsviest to līdz tranšejām. Tomēr, uzlecot saulei, turki atklāja vāju vietu austriešu formējuma centrā un, patiecoties skaitliskajam pārsvaram, iespiedās dziļi starp abiem viņu flangiem. Tas bija brīdis, kad kaujas likteni jau atkal glāba prinča Eižena izlēmība. Viņš personiski veda uzbrukumā austriešu kavalērijas rezerves, tika ievainots, taču austriešiem izdevās ielauzties turku ierakumos. Osmaņu nometnē sākās panika, un Hadži Halils pavēlēja atkāpties. Nākamajā dienā – 1717. gada 17. augustā – pretošanos pārtrauca Belgradas garnizons. Garnizonam, kā arī apm. 25 000 Belgradas musulmaņu iedzīvotāju bija ļauts neskartiem pamest pilsētu. Belgradas aplenkums bija pēdējā reize, kad Savojas princis Eižens komandēja armiju kaujas laukā. Nākamajā gadā noslēgtais miers atbīdīja Osmaņu robežas vēl tālāk uz dienvidiem. Lielu daļu šo zaudējumu, t.sk. Belgradu, turki gan atguva pāris desmitgades vēlāk, taču vairs nekad nemēģināja nopietni apdraudēt teritorijas uz ziemeļiem no Donavas.

Viduslaiku Anglijas hronikās minēts spilgts notikums: karalis Edvards II, ar savu galmu ieradies Sentolbansas pilsētā, nav varējis tur nopirkt gana maizes savas svītas vajadzībām. Tas noticis 1315. gada 11. augustā. Tā izpaudies tobrīd Angliju un lielu daļu pārējās Eiropas piemeklējušais Lielais bads – klimatisko apstākļu izraisīta kataklizma, kas kļuva par pirmo veselā katastrofisku notikumu virknē.

Agrajos viduslaikos vairumam Eiropas valstu nebija galvaspilsētu, respektīvi, pastāvīgu monarha rezidenču, un karaļi līdz ar galmiem pārceļoja no vienas pils vai pilsētas uz citu. Anglijā šāda kārtība saglabājās līdz pat 14. gs. vidum. Tā 1315. gada 10. augustā karalis Edvards II uz dažām dienām ieradās Sentolbansas pilsētā Hārtfordšīras grāfistē. Bet jau nākamajā dienā, 11. augustā, valdniekam nācās uzzināt visai satraucošu vēsti: pilsētā valdīja tāds pārtikas trūkums, ka pat galma sagādniekiem nebija izdevies sadabūt pietiekamu daudzumu maizes. Šis Sentolbansas hronikā minētais fakts ir viens no daudziem, kas ilustrē t.s. Lielo badu, kas smagi skāra lielu daļu Eiropas laikā no 1315. līdz 1317. gadam.

No 11. līdz 13. gs. ilga t.s. Viduslaiku siltuma periods jeb klimatiskais optimums, kad Eiropā, sevišķi tās rietumdaļā, valdīja teju nemainīgi silts laiks. Ražas bija labas, un tas noteica iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tas gan ar laiku radīja jaunas problēmas, jo 13. gs. otrajā pusē biezāk apdzīvotajos Eiropas reģionos bija vērojams lauksaimniecības zemju trūkums un augšņu noplicināšanās. Taču šī problēma vien, visdrīzāk, neizraisītu katastrofālas sekas. Brt tādas mūsu pasaules daļa piedzīvoja, kad 13. gs. otrajā pusē vidējā gaisa temperatūra sāka kristies. Bet par īstu posta gadsimtu kļuva 14. gs., un Lielais bads bija pirmais šo katastrofu virknē. Kā liecina laikabiedri, 1315. gada pavasaris padevies neierasti slapjš, vasara nav bijusi labāka, un labība noslīkusi un sapuvusi applūdušajos laukos. Postu vēl vairojusi mutes un nagu sērga, no kuras apmirusi liela daļa mājlopu. Slapjajai vasarai sekojusi ilga un auksta ziema, un līdzīgi laikapstākļi saglabājušies arī nākamajos pāris gados. Izmisumā nonākušie ļaudis laupījuši un slepkavojuši, lai tiktu pie maizes kumosa. Ēsti ne vien zirgi un suņi – hronikas min kanibālisma gadījumus, t.sk. tādus, kad vecāki noslepkavojuši un apēduši pašu bērnus. Kā zināms, agrāko gadsimtu autori mēdza sabiezināt krāsas, un grūti spriest, cik bieži bijuši šādi baisi notikumi. Badam uz pēdām daudzviet sekojusi sērga, kas prasījusi jaunus upurus. Anglijas iedzīvotāju skaits pirmoreiz vairāku simtu gadu laikā krities – kā lēš, vismaz par 5%. Cieta arī citas Eiropas daļas, t.sk. toreizējā Livonija. Dažas desmitgades pēc Lielā bada tapušajā „Jaunākajā Livonijas atskaņu hronikā” tās autors Bartolomejs Hēneke, kurš šos notikumus Livonijā pats gan nav pieredzējis, raksta, ka šeit 1315. gada vasara bijusi sevišķi sausa, bet pēc tam strauji iestājies aukstums, un sējumi izsaluši. Bada dzīti, ļaudis arī Livonijā ēduši mirušos, t.sk. pakārtus noziedzniekus. Cik liels patiesībā bijis bada upuru skaits mūsu senču vidū, par to īsti nevar spriest, jo trūkst jebkādu droši ticamu demogrāfijas datu.

Kā jau minēts, Lielais bads bija tikai pirmais cēliens kataklizmu virknē, kas piemeklēja Eiropu 14. gs., samazinot tās iedzīvotāju skaitu, iespējams, pat uz pusi. Pārtikas trūkums masveidā pasliktināja imunitāti, cilvēki daudz lielākā skaitā krita par upuri sērgām, tas nozīmēja mazāk darba roku un, rezultātā, vēl mazāk pārtikas. Veidojās nelaimju apburtais loks, kas kulminēja 14. gs. vidū, kad Eiropu sasniedza buboņu mēra epidēmija. Vairums pētnieku uzskata, ka šīs dabas kataklizmas bija galvenais cēlonis t.s. Vēlo viduslaiku krīzei, no kuras mūsu pasaules daļa sāka atkopties tikai 15. gs. otrajā pusē.

Maljorkas galvaspilsētā Palmā apskatāms piemineklis jūrasbraucējam Žaumē Fereram. Viņš ir pirmais zināmais eiropietis, kurš mēģinājis aizkuģot uz dienvidiem tālāk par Kanāriju salām, tā par teju simtgadi apsteidzot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Žaumē Ferera kuģis devās ceļā no Maljorkas 1346. gada 10. augustā.

Par kataloniešu jūrasbraucēja Žaumē Ferera dzīvi un likteni ir zināms gaužām maz. Skaidrs vien tas, ka viņš bijis kuģa kapteinis, dzimis un dzīvojis 14. gs. Maljorkā, kas tolaik piederēja Aragonas karalistei. Dažos pētījumos izteikts pieņēmums, ka Žaumē tēvs Maljorkā ieceļojis no Dženovas, un jūrasbraucēja itāliskais vārds bijis Džakomino Ferrārs. Vienīgais konkrētais datums, kas saistās ar Žaumē Ferera dzīvi, atrodams t.s. Katalāņu atlantā – 1375. g. Maljorkā tapušā pasaules kartē, kas dāvināta Francijas karalim Šarlam VI Valuā, un tiek uzskatīta par modernās kartogrāfijas aizsākumu. Tās autori ir Maljorkā dzīvojušie ebreju kartogrāfi, tēvs un dēls Kreskess Ābrams un Jehuda Kreskess. Karte visai precīzi atspoguļo Vidusjūras un Melnās jūras aprises un tām pieguļošās zemes, taču, jo tālāk no šiem eiropiešiem gadu tūkstošus pazīstamajiem ūdeņiem, jo mazāk tā atbilst mūslaiku ģeogrāfijas priekšstatiem. Āfrikas piekraste adekvāti iezīmēta līdz Bohadora zemesragam, kas atrodas tagadējās Rietumsahāras piekrastē uz dienvidiem no Kanāriju arhipelāga. Tolaik tas bija tālākais dienvidrietumu punkts, līdz kuram sniedzās eiropiešu ģeogrāfiskās un navigācijas zināšanas. Taču vēl uz dienvidiem no šī zemesraga okeānā kartogrāfi iezīmējuši kuģi ar Aragonas karalistes karogu, un pierakstījuši: „Žaumē Ferera kuģis devās ceļā uz Zelta upi Sv. Labrenča dienā, 1346. gada 10. augustā.”

Lielākā daļa no zelta, kas viduslaikos nonāca Eiropā, tika iegūta atradnēs toreizējā Mali impērijā uz dienvidiem no Sahāras. No šejienes kamieļu mugurā dārgmetāls ceļoja cauri tuksnesim uz Vidusjūras dienvidu piekrastes ostām un, apmaiņā pret eiropiešu precēm, sasniedza mūsu pasaules daļu. Līdz ar zeltu ceļoja arī stāsti par tā izcelsmes vietu un arī teiksmaino Zelta upi, kuras sākums meklējams šai zemē. Un arī Katalāņu atlanta kartē redzams melnādains karalis, un piezīme vēsta, ka tas esot Muse Mellī, melnādaino Ginevas ļaužu valdnieks, kurš esot bagātākais un spožākais no visiem valdniekiem, pateicoties viņa zemē rodamajam zeltam. Attēlotais ir reāla vēsturiska persona: Mali impērijas valdnieks Musa I, kurš valdīja 14. gs. pirmajā pusē, un kura valdīšanas laiku dēvē par Mali impērijas zelta laikmetu. Pieņēmis islāmu, Musa 1324. gadā devās svētceļojumā uz Meku, un esot vedis līdzi tik daudz zelta, ka tas pamatīgi satricinājis šī dārgmetāla tirgu Tuvajos Austrumos. Droši vien jau pēc dažiem gadiem ziņas par pārbagāto moru karali sasniedza Eiropu un pamudināja kapteini Fereru doties meklēt teiksmaino Zelta upi, kas, jādomā, mums šodien zināma kā Senegala.

Katalāņu atlants nesniedz nekādas ziņas par to, vai Žaumē Ferers atgriezās no sava kuģojuma aiz toreizējās eiropiešu pasaules robežām. Tikai 19. gs. sākumā atklātībai kļuva pieejami viduslaiku Dženovas republikas slepenie arhīvi, un tajos tika atrastas ziņas par, kā bija teikts, „katalonieti Džoannisu Fernē”, kurš devies meklēt Zelta upi, taču par kura kuģi pēc tam nekas neesot dzirdēts. Tas mudina domāt, ka uzņēmīgais maljorkietis un viņa ceļabiedri varētu būt gājuši bojā, tomēr nav izslēgts, ka viņi atgriezušies, bet ziņas par ekspedīcijas rezultātiem tādu vai citādu iemeslu dēļ nav saglabājušās līdz mūsdienām. Katrā ziņā, ja Žaumē Ferers tiešām sasniedza ūdeņus uz dienvidiem no Bohadora raga, viņš par nepilniem simts gadiem apsteidza pirmo zināmo eiropieti, kurš sasniedzis šos platuma grādus, portugāļu jūrasbraucēju Žilu Ianišu,.