Šī diena vēsturē

„Virtuves debates” – ar šādu nosaukumu vēsturē pazīstams publisks dialogs, kas 1959. gada 24. jūlijā risinājās Amerikas Nacionālās izstādes atklāšanā Maskavā starp toreizējo padomju līderi, PSKP ģenerālsekretāru Ņikitu Hruščovu un Savienoto Valstu viceprezidentu Ričardu Niksonu.

 

Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās globālajā pretstāvē starp Padomju bloku un rietumvalstīm iezīmējās jaunas nianses. No vienas puses, aukstais karš turpinājās un kvantitatīvi pat uzņēma apgriezienus, abām pusēm kāpinot militāro potenciālu. No otras, Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs atkāpās no sava priekšgājēja Josifa Staļina doktrīnas par neizbēgamu militāru konfliktu ar kapitālistisko pasauli un izvērsa ideju par līdzāspastāvēšanu un sacensību, kurā padomju sistēma pakāpeniski pierādīšot savu pārākumu. Šādā pieejā iekļāvās arī zināma kulturāla un informatīva apmaiņa starp Padomju Savienību un Rietumiem, un viens no šādas apmaiņas piemēriem bija Amerikas Nacionālā izstāde, kura 1959. gada vasarā varēja apskatīt Sokoļņiku parkā Maskavā. Izstādes atklāšanā 1959. gada 24. jūlijā bija klāt padomju līderis Hruščovs un toreizējais Savienoto Valstu viceprezidents, vēlākais prezidents Ričards Niksons. Starp abiem izraisījās publisks dialogs, kas vēlāk ieguva „Virtuves debašu” nosaukumu.

Saruna patiešām vismaz daļēji notika virtuvē. Izstādē cita starpā bija uzbūvēta amerikāņu paraugmāja – tipisks vidusmēra amerikāņu miteklis ar sešām istabām, dāsni apgādāts ar sadzīves tehniku, kas pamatā, protams, koncentrējās virtuvē. Viceprezidents Niksons kā laipns namatēvs izrādīja māju padomju delegācijai un, nonākot virtuvē, vērsa uzmanību uz tur apskatāmo trauku mazgājamo mašīnu, bilzdams, ka amerikāņi cenšas atvieglot dzīvi savām sievietēm. Sarunas turpinājumā Niksons teica: „Šādu māju var nopirkt par 14 000 dolāru. Kā jūs zināt, mūsu tēraudrūpniecības strādnieki šobrīd streiko. Pašreiz viņi saņem trīs dolārus stundā, bet šī māja maksā apmēram 100 dolārus mēnesī, ja pērkat ar 25 līdz 30 gadu hipotēkas līgumu.”

Ņikita Hruščovs nebija tas vīrs, kurš šādā situācijā ļautu konkurējošās sociālās formācijas līderim plātīties, tāpēc paziņoja, ka arī viņa valstī līdzīgi tehnikas ražojumi esot pieejami. Arī padomju strādnieks vai kolhoznieks varot atļauties māju par 14 000 dolāru. Amerikāņu mājas esot celtas tikai uz 20 gadiem, lai pēc tam celtnieki atkal varētu pārdot jaunas mājas. „Krievijā,” paziņoja Hruščovs, „lai tiktu pie mājas, pietiek ar to, ka esi dzimis Padomju Savienībā. Tev ir tiesības uz dzīvokli… Amerikā, ja tev nav dolāra, tev nav arī tiesību izvēlēties, vai gulēt mājās, vai uz ielas.” Padomju līdera runas maniere atklājās visā spilgtumā – viņš pārtrauca, izsacīja piezīmes un žestikulējot vicināja rokas Niksonam vai pie paša deguna. Vēsturei visu to saglabājis videoieraksts – amerikāņi bija atveduši uz Maskavu krāsu televīzijas studijas aprīkojumu, kāda toreiz Padomju Savienībā vēl nebija, un viss tika ierakstīts un vēlāk parādīts amerikāņu skatītājiem.

Kurš īsti uzvarēja šais „virtuves debatēs”, par to domas dalās. It kā jau Niksons izskatījās pārliecinošāks, taču arī Hruščovs pēc vārda kabatā nemeklēja. Tiesa, par padomju cilvēku iespējām tikt pie savas savrupmājas ģenerālsekretārs gan varēja paklusēt. Lai vispār kaut kā risinātu totālo dzīvokļu krīzi Padomju Savienībā, kura bija saņemta mantojumā no Staļina režīma, Hruščova laikā sāka masveidā būvēt tā dēvētās „hruščovkas” – daudzdzīvokļu mājas ar griestiem 2,25 metru augstumā un nepilnus 6 kvadrātmetrus lielām virtuvēm, kurās, ievietojot gāzes plīti un ledusskapi, vietas vairs lāgā nebija pat veļas mašīnai, par trauku mazgājamo mašīnu pat nerunājot.

1829. gadā amerikāņu izgudrotājs Viljams Ostins Bērts ASV patentē pirmo rakstāmmašīnu. Un zinātāji saka, ka šis notikums datēts tieši ar 23. jūliju.

Rakstāmmašīna ir mehāniska vai elektromehāniska rakstīšanas ierīce, kur ar reljefas metāla zīmes krāsu lenti piespiež pie papīra, veidojot nepieciešamo burtu vai simbolu. Parasti teksts ar noteiktu burtveidolu uzreiz tiek drukāts uz papīra lapas. Rakstāmmašīnas plaši izmantoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā. Mūsdienās tās tikpat kā vairs netiek izmantotas – tās gluži vienkārši ir nomainījuši datori un printeri.

Tipogrāfs bija agrīna rakstāmmašīna un to izgudrojis Viljams Ostins Bērts. Mehānismu darbināja ar roku, lai uz papīra izveidotu iespiestu tintes nospiedumu. Bērts bija valdības mērnieks un viņam vajadzēja ātri uzrakstīt tekstu.

Viņš ilgstoši bija novērojis biroja darbiniekus, kuri lielāko daļu sava darba laika bija aizņemti ar uzdevumiem, kas paņēma daudz laika, proti, viņiem nācās rakstīt garum garus dokumentus un tas patiesi prasīja ilgu laiku. Uz to visu lūkojoties, Bērtam dzima ideja – viņš nolēma izgatavot mašīnu, kas paātrinātu sekretāra darbu.

Bērtam esot bijušas divas mehāniskā aparāta versijas. Pirmo viņš izbūvēja koka kastē, un to varēja vadīt ar rokām. Otrā versija bija jau uzlabots modelis, kas tika uzstādīts uz četrām kājām.

Pirmais šīs rakstāmmašīnas darba modelis, kuru Bērts patentam iesniedza 1829. gada 23. jūlijā bija lemts iznīcībai, tas gluži vienkārši 1836. gadā gāja bojā Patentu valdes ugunsgrēkā.

Lai gan tipogrāfs bija kaut kas jauns cilvēcei, tomēr tā mehānisms bija lēns, jo katra dokumenta radīšanai aparāts bija jādarbina ar roku. Viljams Ostins Bērts izgudrojums galu galā nesasniedza mērķi paātrināt biroja darbu, kā viņš bija iecerējis. Šai mašīnai joprojām bija daudz trūkumu, un valda pat uzskats, ka rakstīšana ar Bērta izgudrojumu tomēr bija lēnāka nekā to darot ar roku.

Bet pirmā rakstāmmašīnu, ko piedāvāja pārdošanai, mēdza saukt par rakstīšanas bumbu un to, savukārt izdomāja un patentēja priesteris Dānijā - Rasmuss Malligs-Hansens un tas bija vien dažus desmitus gadu pēc Bērta izgudrojuma patentēšanas, 1865. gadā. Priestera radītais modelis ne tikai ieguva vairākas balvas, bet tā bija pirmā mašīna, kas ļāva rakstīt ātrāk nekā ar roku.

Pirmās komerciālās rakstāmmašīnas tika ieviestas 1874. gadā, taču arī tās ar sajūsmu nepieņēma – kantoros un birojos tās izplatījās tikai 19 gadsimta 80. gadu vidū. Un tad jau dzīve vairs nebija iedomājama bez rakstāmmašīnas. Tās ātri kļuva par neaizstājamu rīku praktiski visiem rakstu darbiem, izņemot personisku, ar roku rakstītu korespondenci. To plaši izmantoja profesionāli rakstnieki, birojos, korespondencē privātmājās, kā arī studenti, kuri gatavoja rakstiskus uzdevumus.

Līdz pat pagājušā gadsimta 80.gadiem visā pasaulē lielākoties biroju rakstāmmašīnas bija standarta aprīkojums. Pēc tam rakstāmmašīnas pamazām sāka aizstāt datori. Tiesa, dažviet pasaulē rakstāmmašīnas joprojām ir izplatītas un tās lieto, veicot ikdienas rakstu darbus. Piemēram, daudzās Indijas pilsētās joprojām tiek izmantotas rakstāmmašīnas, it īpaši ceļmalās un juridiskajos birojos, jo tur trūkst nepārtrauktas, uzticamas elektroapgādes sistēmas, tāpēc paļauties uz datoru ir neprāts.

Un vēl, tastatūras izkārtojums, kas 1870. gados izstrādāts rakstāmmašīnām, joprojām ir standarts datoru tastatūrām.

1932. gada 22. jūlijā pasaulē nācis viens no pasaulē zināmākajiem modes māksliniekam Oskars de la Renta. Kā Dominikānas Republikā dzimušais zēns iekaroja modes pasaules virsotnes?

Oskars de la Renta bija amerikāņu dizaineris, kuru mēdza saukt par pirmo lēdiju ģērbēju, jo tieši viņa veidotās vakarkleitas bija iecienījušas ASV pirmās lēdijas.

De la Renta piedzima 1932.gada 22.jūlijā Dominikanā septiņu bērnu ģimenē, un bija vienīgais puika. Viņa ģimene piederēja augstākajai sabiedrībai un dzimtā bija ārsti, juristi, arhitekti, diplomāti. Zēns uzauga drošībā un aizvadīja saulainu bērnību. Tiesa lūzums bija 18 gadu vecumā, kad mira Oskara mamma un viņš atstāja dzimteni, lai dotos studēt glezniecību Spānijas galvaspilsētā Madridē. Tur students piepelnījies, zīmējot modeļus modes namiem, un itin drīz saprata, ka mode ir viņa kaislība. Bet leģendas vēsta, ka viss sācies ar vienu kleitu. ASV vēstnieka Spānijā sieva bija pamanījusi dažas viņa kleitu skices un uzrunāja veidot tērpu savai meitai.

Kad Oskars saņēma piedāvājumu radīt izlaiduma kleitu Amerikas vēstnieka Spānijā meitai, modes mākslinieks esot pabrīnījies, bet piekritis un, viņa vārdiem runājot, radījis vienkārši skaistu kleitu meitenei, kura viņam patīk. Bet jau pēc īsa brīža šī kleita parādījās uz žurnāla “Life” vāka. Un tā bija zaļā gaisma Oskaram de la Rentam modes pasaulē.

Vispirms viņš kļuva par spāņu dizainera Kristobala Balensiagas mācekli. No slavenā spāņu Balensiaga modes nama Oskars nokļuva Parīzē, kur kļuva par asistentu augstās modes uzņēmumā “Lanvin”. Gvis gana vērtīgu pieredzi tur, viņš saprata, ka ir laiks pārcelties uz Jauno pasauli, kur viņa izredzes kāpt pa karjeras kāpnēm un gūt panākumus varētu būt krietni lielākas nekā Eiropā. Par savu veiksmīgo nākotni uzņēmīgais latīņamerikānis nešaubījās un intuīcija modes mākslinieku nepievīla, jo divus gadus pēc modes nama atklāšanas pēc viņa radītajiem tērpiem veidojās rindas.  

1965.gadā viņš radīja savu modes dizaina zīmolu, bet pats kļuva slavens jau dažus gadus pirms tam, kad viņa veidotos tērpus bieži valkāja toreizējā pirmā lēdija Žaklīna Kenedija. Viņš radīja kleitas Amerikas prezidentu kundzēm, sākot no Žaklīnas Kenedijas līdz Lora Bušai, bet viņa kontā ir arī kāzu kleita aktiera Džordža Klūnija sievai, cilvēktiesību juristei Amalai Alamudinai un starp viņa klientēm bija arī seriāla “Sekss un lielpilsēta” zvaigzne Sāra Džesika Pārkere, kā arī citas slavenības.

Oskaru de la Rentu izvēlējās pasaules bagātākās un dižciltīgākās līgavas, arābu princeses, Amerikas kinoakadēmijas balvas Oskars nominantes un laureātes, tāpēc arī radās spārnotā frāze - “Oskaru ģērbsimies pie Oskara” un diez vai modes māksliniekam var būt vēl augstāka uzslava.

De la Renta ir divreiz bijis Amerikas Modes dizaineru padomes prezidents. Viņš arī saņēmis vairākus šīs padomes piešķirtus apbalvojumus, tostarp balvu par mūža sasniegumiem 1999.gadā.

Bet kur slēpās dominikāņu dizainera noslēpums? Draugi apgalvo, ka viņam piemitis ārkārtīgi niansēts vērīgums un spēja pamanīt sīkumus. Pateicoties saviem sakariem un liekot lietā pazīšanos ar slavenībām, viņš spējis pamanīt katra sava klienta gaumi un kaislības. Starp citu pagājušā gada sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņu dēvēja par vienu no pievilcīgākajiem Ņujorkas vīriešiem.

2004.gadā modes māksliniekam atklāja vēzi, desmit gadu vēlāk no vēža radītām komplikācijām 82 gadu vecumā Oskars de la Renta atstāja šo pasauli.

Attiecību skaidrošana ar revolveru palīdzību nereti mēdza notikt t.s. „Mežonīgajos rietumos” – 19. gs. otrās puses Savienoto Valstu vidienes štatos. Šīs revolverdivkaujas kļuvušas par neatņemamu „Mežonīgo rietumu” tēla sastāvdaļu. Pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivkauja notika 1865. gada 21. jūlijā.

Platmale, ūsas un neiztrūkstošais kolts, kuru viņš ik brīdi gatavs izraut no maksts, un izlietot visu cilindra saturu mīlestības, likuma vai aizskartas patmīlas vārdā. Tāds mums tēlojas tipisks aizpagājušā gadsimta vidus Amerikas Mežonīgo rietumu varonis, un vairāku desmitu vēsturisku personu biogrāfijas apliecina, ka šim priekšstatam ir pamats. Viens no šiem brašajiem šāvējiem ir Džeimss Batlers Hikoks, plašāk pazīstams kā Mežonīgais Bils Hikoks. Epizode, kurā Hikoka raidītā lode laupīja dzīvību viņa labam paziņam Deivisam Tatam, ir pirmā dokumentāli fiksētā revolverdivcīņa Mežonīgo rietumu vēsturē, un tā notika Springfīldā 1865. gada 21. jūlijā.

Laba šāvēja un nikna kaušļa slavu Hikoks iemantoja jau dzimtajā Ilinoisā, no kurienes viņš 1855. gadā, astoņpadsmit gadu vecumā, nozuda pēc tam, kad kautiņā bija teju nositis savu pretinieku. 1861. gadā Nebraskā, strādādams par pasta furgona kučieri, viņš nošāva kādu Dēvidu Makkanlesu un vēl divus viņa radiniekus. Daži apgalvoja, ka Makkanless bijis laupītāju bandas vadonis, citi – ka vienkāršs fermeris, kurš centies piedzīt parādu no Hikoka darba devēja. Sekoja Amerikas pilsoņkarš, kura laikā, ja tic nostāstiem, Hikoks viens apšāvis desmitiem dienvidnieku. Pēc kara viņš kļuva par profesionālu kāršu spēlmani, un ķilda kāršu parāda dēļ arī bija iemesls liktenīgajai sadursmei. Deiviss Tats kā ķīlu par nesamaksātu kāršu parādu pievācis Hikoka pulksteni. Hikoks brīdinājis Tatu šo pulksteni nenēsāt, bet tas nav klausījis. Abi it kā vienojušies, ka Hikoks pulksteni izpirks, taču jau tās pašas dienas pievakarē, kad Tats atkal parādījies pilsētas tirgus laukumā, joprojām greznojies ar Hikoka pulksteni, pēdējais viņam uzsaucis, lai nenāk klāt, kamēr nav stundeni noņēmis. Jau pēc mirkļa abiem rokās bijuši revolveri un praktiski vienlaicīgi atskanējuši divi šāvieni. Tats aizšāvis garām, Hikoks trāpījis.

Hikoku tiesāja pēc pāris nedēļām. Tiesnesis devis zvērinātajiem pretrunīgus norādījumus: pēc Amerikas likumiem viņiem esot jāatzīst Hikoks par vainīgu, taču pēc nerakstīta Mežonīgo Rietumu likuma par „godīgu cīņu” viņu varot attaisnot. Zvērinātie izvēlējušies otro iespēju. Tā nu Hikoks turpināja savas gaitas, gan pa laikam ieņemdams šerifa amatu, gan dienēdams pārgalvīgā pulkveža Kastera kavalērijas vienībā, gan izmēģinādams sevi aktiera ampluā, un pamanīdamies nosūtīt uz viņpasauli vēl vairākus līdzpilsoņus, no kuriem daži bija nepārprotami likumpārkāpēji, bet citiem, visticamāk, vienkārši nepaveicās patrāpīties Mežonīgā Bila stobra galā. Hikoka dzīves ceļš aprāvās 1876. gadā pie kāršu galda, kad kāds Džeks Makkols nenoskaidrotu iemeslu dēļ iešāva viņam pakausī, nogalinot uz vietas. Kāršu kombinācija, kas tobrīd bija Hikokam rokā – divi melni dūži plus divi melni astoņnieki – iesaukta par ‘dead man’s hand’, ko varētu latviskot kā „miroņstiķis”.

Turku sultāns Bajazets I, kurš 14. gs. nogalē turpināja būvēt vareno Osmaņu impēriju, bija izcils karavadonis. Tomēr reizi mūžā liktenis viņam sagādāja sakāvi – kaujā pret vēl lielāku iekarotāju, mongoļu un tjurku tautu vadoni Timuru. Izšķirošā sadursme, kuras rezultātā Bajazets krita gūstā, notika pie Ankaras 1402. gada 20. jūlijā.

Turku Osmaņu sultāns Bajazets I, kurš valdīja 14. gs. nogalē, ieguva pavārdu Zibens jeb Zibenīgais, pateicoties ātrumam, kādā pārvietojās viņa armijas. Viņš turpināja Osmaņu valsts ekspansiju, kuru bija uzsācis viņa vectēvs Orhans un Murads. Šo iekarojumu rezultātā sīkā Osmaņu beja valstiņa jeb beiliks Mazāzijas ziemeļrietumos bija pamatīgi izpletusies uz visām debess pusēm: bija pakļauti vairāki kaimiņu beiliki Mazāzijā, turku virskundzību bija atzinusi Bulgārija un Serbija, Bizantijas impērija bija sarukusi līdz nenozīmīgai teritorijai ap Konstantinopoli. Bajazets apņēma par sievu serbu princesi Oliveru Despinu, un abu starpā, cik var spriest, valdījušas saskanīgas attiecības, lai gan Bajazetam, kā sultānam klājas, bija vēl trīs citas sievas un daudzas piegulētājas. Laikabiedru atmiņas vēsta, ka Bajazets nav īpaši sevi apgrūtinājis ar valsts pārvaldi – viņa stihija bijusi karošana, kuras starplaikos viņš pārpārēm baudījis dzīvi. Toties karotājs viņš bijis izcils un savā mūžā cietis tikai vienu nopietnu sakāvi. Tiesa, šī sakāve – kaujā pret leģendāro mongoļu karavadoni Timuru 1402. gada 20. jūlijā – bija sultānam liktenīga.

Timurs, Vidusāzijā dzimis mongoļu vadoņa Čingizhana attāls pēcnācējs, pretendēja atjaunot sava varenā senča impēriju. Iekarojis Vidusāziju, Persiju, Indijas ziemeļdaļu, viņš pretendēja pakļaut savai varai arī Mazāzijas turkus, ciktāl savulaik turku Seldžuku valdnieki bija bijuši mongoļu impērijas vasaļi. Te nu viņa intereses sadurās ar Bajazeta plāniem. Vairākus gadus starp abiem iekarotājiem risinājās sarakste visai aizskarošos toņos, līdz 1402. gadā Timurs ar tiem laikiem milzīgu armiju iebruka Mazāzijā.

Bajazeta spēki tobrīd bija koncentrēti kārtējam Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles aplenkumam. Visai negribīgi viņš tos vasaras tveicē veda uz austrumiem. Timuram izdevās ar viltīgiem manevriem vēl vairāk nogurdināt sultāna armiju, tā ka tad, kas abas armijas sastapās kaujas laukā netālu no tagadējās Turcijas galvaspilsētas Ankaras, Timura karotāji bija atpūtušies, savukārt Bajazeta – noguruši un izslāpuši. Kā lēš, Timuram bijis arī skaitlisks pārsvars – apm. 140 000, kamēr Bajazetam ne vairāk kā 120 000, lai gan, ticamāk, kādi 85 000 vīru. Nepaklausot savu komandieru ieteikumam atkāpties un nogurdināt pretinieku sīkās sadursmēs kalnos, Bajazets sūtīja savējos triecienuzbrukumā, pretim stepju jātnieku bultu krusai. Osmaņu pusē visefektīvāk cīnījās serbu bruņinieki, kuri trīs reizes izcirtās cauri Timura rindām. Ik reizi pēc šiem manevriem serbu vadonis Stafans Lazarevičs aicināja sultānu atkāpties, taču pēdējais spītīgi atteicās. Kad pretinieka pārspēks kļuva acīmredzams, serbi izlauzās uz rietumiem, paglābdami vienu no sultāna dēliem un arī viņa kasi. Pašu Bajazetu kādu laiku pēc kaujas sagūstīja Timura jātnieki, līdz ar viņu gūstā krita arī viņa sievu Olivera Despina.

Eiropā nākamajos gadsimtos lielu popularitāti guva nostāsti par pazemojumiem, kādiem Bajazets un Olivera pakļauti Timura gūstā. Sultāns ticis turēts būrī, barots ar ēdiena atliekām, Timurs izmantojis viņa muguru kā kājsoliņu dzīru laikā un kāpdams zirgā. Oliverai Despinai likts trūcīgā apģērbā vai pat pilnīgi kailai apkalpot dzīru viesus. Tomēr vairāki eiropiešu diplomāti un ceļotāji, kas šai laikā apmeklējuši Timura galmu, arī galma hronisti neko nemin par šādu apiešanos. Lai kā arī nebūtu, pēc nepilna gada gūstā Bajazets I mira. Sākās cīņas par troni starp viņa dēliem, un Osmaņu varas sfēra uz laiku saruka teju vai līdz sākotnējā beilika robežām. Tomēr dažus gadus vēlāk savas šīs zemes gaitas beidza arī varenais iekarotājs Timurs, un arī viņa lielvalsts sadalījās sīkākās daļās. Osmaņu valsts atguvās un nākamajā gadsimtā kļuva par varenu lielvalsti, kas sagrāba Mazāziju, Balkānus un lielu daļu Tuvo Austrumu.

Attēlā: Staņislava Klebovska glezna “Timurs sagūsta Bajazetu".

19. gadsimta Ķīnas impēriju satricināja gan Eiropas lielvalstu agresija, gan iekšēji nemieri un sacelšanās. Plašākā no tām bija taipinu kustība, kuras varā vairāk nekā desmitgadi bija vairākas provinces valsts austrumdaļā. Sacelšanās sakāvi iezīmēja taipinu galvaspilsētas Nankinas krišana valdības spēku rokās 1864. gada 19. jūlijā.

1864. gada jūlija vidū Ķīnas imperatora armija sāka izšķirošo uzbrukumu Nankinas pilsētai valsts austrumos. Pilsētu sīksti aizstāvēja taipinu dumpinieki, kuri to bija ieņēmuši pirms vienpadsmit gadiem un padarījuši par savas „Debešķīgās Lielā Taisnīguma valsts” galvaspilsētu. Ķīniešu valodā minētais valsts nosaukums skan kā „Taipin tjaņgo”, kas arī deva vārdu visai sacelšanās kustībai – Taipinu sacelšanās. Iekaroto Nankinu nemiernieki bija pārdēvējuši par Tjancziņu – „Debesu galvaspilsētu”.

Taipinu kustība aizsākās Ķīnas dienvidu provincē Guansī 19. gadsimta 40. gados. Lauku skolotājs Huns Sjucjuaņs, papildinot kristīgo ticību ar dažiem elementiem no konfuciānisma, daoisma un budisma, radīja jaunu mācību, kuras pamatā bija vispārējās vienlīdzības princips. Huns aicināja veidot sabiedrību, kurā būtu likvidētas mantiskās un tradicionālās kārtu atšķirības, un amati stingri hierarhiskā, militarizētā struktūrā tiktu ieņemti demokrātisku vēlēšanu ceļā. Vienkārši uztverama un daudzu vēlmēm atbilstoša, šī sistēma ātri guva atsaucību trūcīgo zemnieku un citu vienkāršo ļaužu vidū, un jau drīz Huna dibinātajai „Debesu valdnieka pielūgsmes biedrībai” bija tūkstošiem piekritēju. Liela nozīme bija arī tam, ka Cinu imperatori bija cēlušies no Mandžūrijas un Ķīnas dienvidu un centrālajos rajonos tika uzskatīti par svešzemju iekarotājiem.

Saukt 19. gadsimta Cinu imperatoru varu par vāju laikam gan nav īsti pareizi. Ja šī vara tiešām būtu tik vāja, tā sabruktu jau 19. gadsimta vidū, kad tai vienlaicīgi nācās cīnīties ar vairākām sacelšanās kustībām valsts iekšienē un tai pat laikā pretoties Eiropas koloniālo impēriju spiedienam, kas 1856. gadā pārauga militārā konfliktā – Otrajā opija karā. Drīzāk Cinu vara vērtējama kā izteikti neelastīga un konservatīva, orientēta uz laikmeta realitātei neatbilstošiem valsts organizācijas principiem. Tomēr arī radikālām nemiernieku kustībām tolaik neizdevās gūt izšķirošo pārsvaru. Taipini bija plašākā un spēcīgākā no šīm kustībām, bet tai aktīvi pretojās mantīgo un priviliģēto šķiru pārstāvji, pat veidojot savas privātās armijas, kuras cīnījās efektīvāk par imperatora spēkiem. Daudziem ķīniešiem nebija pieņemama degsme, ar kādu taipini apkaroja tradicionālās reliģijas – daoismu un budismu; citiem – taipinu vēršanās pret tradicionāliem netikumiem: opiju un tabaku, alkoholu, azartspēlēm un prostitūciju. Pašu taipinu vadoņu vidū laiku pa laikam uzliesmoja nežēlīgas varas cīņas. Savukārt rietumvalstis, kad bija sakāvušas Ķīnu karā un ieguvušas no imperatora kārotās privilēģijas, drīzāk sliecās atbalstīt Pekinas centrālo varu tās cīņā pret dumpiniekiem.

„Debešķīgais valdnieks” Huņs Sjucjuaņs, smagas depresijas un progresējošas plānprātības mocīts, izdarīja pašnāvību 1864. gada jūnija beigās, kad Nankina jau mēnesi atradās dzelžainā imperatora spēku ielenkumā. Pāris dienas vēlāk valdības spēki ieņēma Zeltpurpura kalnu – stratēģisku augstieni, kura tiem ļāva ar artilēriju apšaudīt visu pilsētu. Artilērijas uguns aizsegā izdevās izrakt tuneli pilsētas mūra tiešā tuvumā un piepildīt to ar sprāgstvielām. 1864. gada 19. jūlija pusdienlaikā šī superbumba eksplodēja, sagraujot daļu pilsētas mūra un paverot ceļu uzbrucējiem. Cīņas pilsētā bija sīvas un nežēlīgas. Taipinu armijā vēl nebija miris ticībā balstītais cīņas gars, tikmēr valdības kareivji mēdza aizmirst par kaujas uzdevumiem, nododamies mierīgo iedzīvotāju slaktēšanai un laupīšanai. Kaujas beigās sāka plosīties ugunsgrēks, kurā lielākā daļa Nankinas gāja bojā. Līdz ar Debesu pilsētas krišanu Taipinu sacelšanās liktenis bija izlemts.

Pāvesta nemaldīguma principu Romas katoļu baznīca oficiāli apstiprināja tikai 19. gadsimta otrajā pusē – laikā, kad tās autoritāte pasaulē, salīdzinot ar agrākajiem laikmetiem, manāmi bālēja. Tas notika Pirmajā Vatikāna kongresā 1870. gada 18. jūlijā. Pāvesta nemaldīguma principa nozīmē populārā uztverē gan bieži tiek pārprasta.

Spārnotie teicieni rodas dažādi, un nebūt nav noteikti jābūt Cēzaram vai Napoleonam, lai tavs izteikums iegūtu spārnus, kuri paceļ pāri laikmetiem. Kā, piemēram, kādas vienkāršas krievu sievietes izteikums, kas izskanēja 1986. gada 17. jūlijā, un vēsturē saglabājies burtiski šāds: „PSRS seksa nav.”

 

Astoņdesmito gadu vidū zvaigžņu stunda pienāca līdz tam ne sevišķi ievērotajam angliski raidošās padomju stacijas „Golos Moskvi” – „Maskavas balss” žurnālistam Vladimiram Pozneram. Jaunās padomju atklātības politikas ietvaros Pozners, kopā ar savu amerikāņu kolēģi Filu Donahjū organizēja divus teletiltus – tiešraides konferences, kurās piedalījās visparastākie padomju un amerikāņu pilsoņi, tā sakot, „cilvēki no ielas”. Otrais no šiem teletiltiem savienoja toreizējo Ļeņingradu un Bostonu Savienotajās Valstīs, un tajā piedalījās padomju un amerikāņu sievietes. Uzreiz gan jāsaka – padomju pusē ne par kādu „nejaušo garāmgājēju” iesaistīšanu nebija runa: dalībnieces tikušas rūpīgi izvēlētas un pirms tam instruētas. Un arī minētās frāzes autore Ludmila Ivanova bijusi viesnīcu sistēmas "Inturist" darbiniece – šajā ārzemju tūristiem domātajā viesnīcu sistēmā strādāja tikai drošības iestāžu par drošiem atzīti ļaudis. Tāpat padomju televīziju kontrolējošās instances „piekāsa” amerikāņu prasību, lai teletilts tiktu rādīts tiešajā ēterā – padomju skatītājiem to rādīja tikai vēlāk, protams – rediģētu. Un tomēr kuriozā frāze izskanēja ēterā.

Par to, kā tas īsti noticis, ir divas atšķirīgas versijas. Viena no tām apgalvo, ka teletilta laikā ticis apspriests padomju un amerikāņu televīzijas programmu saturs. Ludmila Ivanova esot teikusi: „PSRS seksa nav televīzijā.” Frāzes beigas – vārdus „na tjeļevidenji” – noslāpējuši publikas smiekli. Atšķirīgu versiju gan stāsta pati frāzes autore. Proti, diskusijas laikā uzpeldējis jautājums par padomju okupāciju Afganistānā. Kāda amerikāniete izteikusies, ka padomju sievietēm, lai pārtrauktu šo bezjēdzīgo asinsizliešanu, vajadzētu sekot antīkās komēdijas varones Līsistrātes piemēram un liegt saviem vīriem mīlas priekus līdz brīdim, kad viņi nāks pie prāta un beigs spēlēt stulbās kara spēlītes. Tulkotāja interpretācijā intīmā procesa apzīmējums droši vien izskanēja kā „zaņimatsja seksom” – „nodarboties ar seksu”, uz ko tad arī pilsone Ivanova spērusi pretī: „PSRS seksa nav, bet ir mīlestība. Un jūs Vjetnamas kara laikā gan arī nepārstājāt gulēt ar saviem vīriešiem.” Taču padomju cenzūra visas sarunas par karu izmontējusi ārā, palikusi tikai zināmā frāze.

Padomju propaganda un izglītības sistēma bija diezgan cītīgi iesakņojušas padomju pilsoņos priekšstatu par idejisko pretišķību „sekss un mīlestība”. Bija cēlā, skaidrā, ētiskā mīlestība – padomju ģimenes pamats – un bija nedvēseliskais, miesiskais, amorālais „tīrais” sekss, kuru piekopa tikumiski izkurtējušās rietumu sabiedrības. Šī priekšstata spilgts izpaudums tad arī izskanēja no Ludmilas Ivanovas mutes. Pārējo paveikuši Centrālās Televīzijas montāžas režisori. Ievērojot, cik neērta padomju pusei tobrīd ir Afganistānas tēma, ir tikai loģiski, ka kuriozā frāze veikli izmantota, lai ar komisku kairinātāju piesegtu cenzūras „šķēres”.

Pastāv uzskats, ka 1193. gada 16. jūlijs ir dzimšanas diena Svētajai Klārai no Asīzes, kura pametusi turīgu ģimeni, lai nodibinātu klosteri, kas turpina pastāvēt vēl šobaltdien.

Svētā Klāra no Asīzes neapšaubāmi ir viena no visvairāk cienītajiem svētajiem, kas dzīvoja 13. gadsimtā. Viņa bija svētā Franciska laikabiedrene. Kļuvusi par Sv. Franciska sekotāju Klāra nodibināja nabadzīgo māsu ordeni, kuram šobrīd dažādajos atzarojumos visā pasaulē ir ap 900 klosteru. 

Viņa bijusi drosmīga un Baznīcai uzticīga sieviete, kura pasaulē nāca turīgā ģimenē. Svētā Klāra piedzima Asīzē, Itālijā, bagātā un ticīgā ģimenē, kur lielāko ticības devu meiiene saņēmusi tieši no mammas. Jau agrā jaunībā meitenē atklājās liela Dieva un cilvēku mīlestība. Uzzinājusi, ka svētais Francisks ir nodibinājis savu klosteri, arī Klāra nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Viņa nepiekrita vecāku nodomātajām laulībām un slepus devās pie Franciska.

Bēgšana no mājām notika Lieldienu laikā, naktī starp Palmu jeb kā pie mums to sauc Pūpolsvētdienu un Klusās nedēļas pirmdienu. Svētais Francisks, it īpaši reliģiskās pieredzes sākumā, Klārai bija ne tikai skolotājs, kura mācībai viņa sekoja, bet arī tuvs draugs. Šī draudzība bijusi ļoti skaista un svarīga viņiem abiem. 

Klāra kļuva par priekšnieci jaunam sieviešu klosterim, kura iemītnieces dzīvoja tam laikam nepieredzēti stingrā nabadzībā un paklausībā. Pretojoties radinieku spiedienam, kuri sākumā bija pret Klāras izvēli, viņa kopā ar savām pirmajām māsām apmetās Sv. Damiana baznīcā, kur pēcāk izveidoja klosteri. Šajā klosterī viņa nodzīvoja līdz 1253. gadam, vairāk nekā četrdesmit gadus, līdz pat savai nāvei.

Klāra bija pirmā sieviete Baznīcas vēsturē, kura izstrādāja rakstiskus noteikumus. Viņa arī iesniedza tos apstiprināšanai Pāvestam, lai turpmāk visās sieviešu kopienās, kuru skaits jau viņas laikā pieauga un kuras gribēja iedvesmoties no Franciska un Klāras piemēra, saglabātos Asīzes Franciska harizma.

Svētā Damiana klosterī Klāra varonīgi praktizēja tikumus, pēc kuriem vajadzētu atšķirt katru kristieti: pazemību, dievbijības un grēku nožēlas garu, mīlestību pret savu tuvāko. Viņa personīgi kalpojusi slimajām māsām, uzņemoties pat vispieticīgākos darbus.

Bet runājot par brīnumiem, tie saistībā ar Klāru minēti divkārt. Abos gadījumos Klāra ar savu stipro ticību un lūgšanas pazemību spējusi atbrīvot Asīzes pilsētu un klosteri no tuvas iznīcības briesmām. Ar svēto dāvanu palīdzību viņa uzveica saracēņu kareivjus, kuri bija gatavi uzbrukt Damiana klosterim un arī izlaupīt Asīzes pilsētu. Šis un arī vēl citi brīnumi mudināja pāvestu Aleksandru IV kanonizēt Klāru tikai divus gadus pēc viņas nāves.

Bet pāvests Benedikts XVI norādījis, ka svētie maina pasauli uz labo pusi, pārveido to uz ilgu laiku, ievadot tajā enerģijas, kuras var izraisīt tikai mīlestība, ko iedvesmojis evaņģēlijs.

15. jūlijs saistās ar lielu jezgu bija pašmāju politiskajās aprindās – Rīgā, Kronvalda parkā, notika atjaunojamās Muļķu partijas jeb partijas "Tie paši vēži citā kulītē" dibināšanas sapulce. Kvoruma trūkuma dēļ gan partiju nodibināt neizdevās.

Laiku pa laikam uz Latvijas politiskās skatuves parādās “partijas”, kuras uzdodas par muļķu partijām. Vārds partija šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo tās nav īstas partijas. Tās ir parodijpartijas, kuru līderi atklāti ironizē par mūsu politisko sistēmu. Šo pseidopartiju elektorālā bāze galīgi neatbilst nosaukumam, jo to līderi apelē pie radošo cilvēku (nemuļķu) aprindām, aicinot uz politisko procesu paskatīties ar veselīgu ironiju.

Tā pirms 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā Latvijā sevi pieteica Muļķu partija. Kad tai atteica reģistrāciju, tā izveidoja vēlēšanu apvienību “Latvijas laime”. Viņu saukļi bija “Mēs zagsim mazāk nekā citi!” un “Katram muļķim vietu Saeimā!”. Par “muļķiem” nobalsoja 9814 cilvēku jeb 0,88% vēlētāju.

Piecus gadus vēlāk partiju mēģināja atjaunot, to saucot par TPVCK, tas ir, Tie paši vēži citā kulītē. Reanimācija bija neveiksmīga. Un tad pienāca 2002. gads, kad atjaunotā Muļķu partija jeb “Tie paši vēži citā kulītē” nolēma izziņot dibināšanas kongresu. 15. jūlijs bija tā diena, kad Kronvalda parka bija paredzēts dibināt Muļķu partiju, kas piedāvātu jebkuram Latvijas pilsonim kļūt par Saeimas deputātu. Plāns bija šāds – pēc partijas reģistrēšanas veidot deputātu kandidātu sarakstu, kurā iekļautu 100 personas, bet par kandidātu varēs kļūt tie pirmie simt cilvēki, kuri šādu vēlmi izteiks. Stratēģija bija gaužām vienkārša, tādējādi šāda deputātu kandidātu saraksta veidošana ļautu cilvēkiem balsot pašiem par sevi, nevis kaut kādiem nezināmiem politiķiem.

Par partijas līderi bija plānots izvirzīt dīdžeju un mūziķi Horenu Stalbi. Viņš uzsvēra, ka Muļķu partija principā būtu pret visu līdzšinējo politisko spēku darbību un Muļķu partijas dibināšanas galvenais mērķis būtu bijis piespiest sabiedrību domāt par to, ko ciņi ievēl Saeimā, sakot, ka ir muļķīgi balsot septiņas reizes par tiem pašiem politiķiem un vēlāk gānīties, ka atkal ievēlēti slikti cilvēki, kuri apzog valsti un dara citādus sliktu darbus.

Domājot par par potenciālajiem partijas atbalstītājiem, Muļķu partija uzsvēra, ka topošā partija vēlēšanās plāno saņemt balsis no tiem, kas nav piedalījušies iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, jo viņiem gluži vienkārši viss jau ir "piegriezies", vienlaikus aktīvi tika meklēti turīgi cilvēki, kuri būtu gatavi ziedos muļķu partijai.

Partijas dibināšanas kongress bija izziņots 15.jūlijā Kronvalda parkā. Reģistrācija dalībai kongresā paredzēta no plkst.12 līdz 18, pats Kongresa sākums bija plānots sešos pievakarē un partijā varētu iestāties jebkurš interesents, kam līdzi bija pase. Dalības nauda partijas biedriem nebija paredzēta. Viss gan beidzās ar neko, jo kvoruma trūkuma dēļ partija tomēr tā arī netika nodibināta.

Tikmēr pasaulē ne reizi vien bijuši centieni dibināt un darboties savdabīgām partijām, piemēram, Alus mīlētāju partija Krievijā, Marihuānas un ieroču partija Amerikā vai Mīlas partija Itālijā, kuru dibinājušas divas porno zvaigznes, bet tepat kaimiņos – Neatkarīgo rojālistu partija bija pirmo postpadomju vēlēšanu pārsteigums Igaunijā – turklāt rojālistiem parlamentā izdevās iegūt astoņas vietas. Partijas trīs redzamākie dibinātāji bija trīs komiķi, kuri jokojot uzstāja, ka Igaunija jāpārvērš par monarhiju. Viņi uzrakstīja vēstuli Britu karaliskās ģimenes loceklim princim Edvardam ar lūgumu kļūt par Igaunijas karali. Atbilde neesot saņemta.