Šī diena vēsturē

1890. gada 6. augusta Obērnā, Ņujorkas štatā, ASV, uz elektriskā krēsla sodīts pirmais noziedznieks.

1772. gada 5. augustā Austrijas, Krievijas un Prūsijas monarhi parakstīja vienošanos par plašu teritoriju atņemšanu Polijas-Lietuvas valstij. Šī aneksija ieguva Pirmās Polijas dalīšanas nosaukumu un aizsāka kādreiz varenās Centrālaustrumeiropas lielvalsts iznīcināšanu. Cita starpā šīs dalīšanas rezultātā Krievijas sastāvā nonāca Latgale.

Laikam gan pats populārākais no 18. gadsimta franču grafiķa un karikatūrista Žana Mišela Moro darbiem ir alegorija „Karaļu pīrāgs”. Tajā redzami vairāki Eiropas monarhi, kuri pulcējušies ap karti. Ieskatoties rūpīgāk, kartē var sazīmēt Polijas–Lietuvas valsts aprises, un tad jau arī nepārprotami kļūst skaidra tēloto personāžu identitāte un viņu pulcēšanās mērķis – alegorija tēlo Pirmo Polijas dalīšanu 1772. gadā; pirmo soli ceļā uz kādreiz varenās Austrumeiropas lielvalsts iznīcināšanu. Vienā kartes malā apsēdusies Krievijas cariene Katrīna II, norādot uz izvēlēto kaimiņvalsts daļu. Ar zobenu savu tiesu kartē rāda Prūsijas karalis Fridrihs Lielais. Tā kā drusku kaunīgi novērsies, tomēr pirkstu no kartes nost vis neņem Austrijas imperators Jozefs II. Visbeidzot ceturtais pie kartes – Polijas karalis Staņislavs Poņatovskis ar izmisuma grimasi sejā un pūlēdamies noturēt vietā kroni, kurš nepārprotami sašķobījies uz viņa galvas. Virs četrotnes, bazūnēs pūzdams, lidinās Miera eņģelis. Un tā nav gluži ironija – 18. gadsimta Eiropā šis process, kas ļāva imperatoriem atrisināt situāciju, pie tam izvairoties no asiņainas attiecību kārtošanas, tika uzskatītas par diplomātisku sasniegumu. Ka tas notika uz vājākas kaimiņvalsts rēķina, tolaik nevienu īpaši nemulsināja, jeb, kā mēdz teikt mūsdienās, atbilda tā laika starptautisko tiesību normām.

Vēl 17. gadsimta 2. pusē Polijas-Lietuvas savienība bija lielvalsts, ar kuras militāro spēku rēķinājās visi tās kaimiņi. Tomēr valstī jau brieda iekšējas pretrunas, kuras 18. gadsimtā veikli izmantoja kaimiņvalsts Krievija, pamazām padarot Poliju par savu protektorātu. Galu galā Sanktpēterburgas galma ietekme Varšavā kļuva tik liela, ka cariene Katrīna faktiski iecēla kaimiņvalsts tronī savu bijušo mīļāko Poņatovski. Tikmēr Krievija izvērsa ekspansiju arī dienvidu virzienā – pret Osmaņu impēriju. Tas darīja nemierīgu Austriju, kas Balkānus uzskatīja par savu ietekmes sfēru un tagad sāka gatavoties karam pret Krieviju. Šādā karā diezgan noteikti tiktu ievilkta arī Prūsija, kura vēl īsti nebija atkopusies pēc Septiņgadu kara. Tas lika Prūsijas karalim Fridriham Lielajam piedāvāt kaimiņvalstīm daudz nesāpīgāku variantu – apmierināt savu impērisko apetīti uz Polijas-Lietuvas rēķina. Plāns guva atsaucību, un liktenīgā trīs imperatoru vienošanās tika parakstīta 1772. gada 5. augustā.

Vistreknākais kumoss – biezi apdzīvotas un ekonomiski attīstītas zemes Polijas dienvidaustrumos – tika Austrijai. Prūsija ieguva salīdzinoši mazāku, taču stratēģiski ļoti nozīmīgu teritoriju, kas savienoja Austrumprūsiju ar prūšu zemēm tālāk uz rietumiem, nošķirot Poliju no Baltijas jūras. Krievija saņēma visplašāko, kaut arī salīdzinoši reti apdzīvotu un neattīstītu zemes joslu ziemeļaustrumos, tai skaitā arī Latgali. Polija mēģināja apelēt pie citu Eiropas valstu godaprāta, taču dzirdīgas ausis tā arī nerada. Galu galā, krievu diplomātiem gandrīz atklāti uzpērkot Seima deputātus un tai pat laikā draudot nepakļāvības gadījumā nopostīt Varšavu līdz pamatiem, Polijas likumdevēji apstiprināja savas valsts teritoriālo apcirpšanu par apmēram trešdaļu. Ar šo pirmo Polijas dalīšanu, protams, nekas nebeidzās; tai sekoja vēl divas, kuru rezultātā Polija un Lietuva uz vairāk nekā simts gadiem pazuda no Eiropas kartes.

Gibraltārs, neliela pussala Spānijas piekrastē pie šauruma starp Eiropu un Āfriku, ir viens no nedaudzajiem Lielbritānijas aizjūras īpašumiem, kas palicis pāri no kādreiz varenās koloniālās impērijas. Lielbritānijas flotes desants ieņēma Gibraltāru 1704. gada 4. augustā, Spānijas mantojuma kara laikā.

Gibraltārs ir viens no nedaudzajiem kādreizējās britu impērijas aizjūras īpašumiem, kas joprojām pieder Lielbritānijai. Tā ir apmēram piecus kilometrus gara šaura pussala ar vairāk nekā 400 metrus augtu kaļķakmens klinti vidū, kas no Pireneju pussalas dienvidu krasta stiepjas Āfrikas virzienā. Šeit Vidusjūra sastopas ar Atlantijas okeānu, un lieki teikt, cik stratēģiski svarīgi visos laikos bijuši šie jūras vārti. Lielbritānija Gibraltāru savā īpašumā ieguva 1713. gadā, noslēdzot Utrehtas mierlīgumu Spānijas mantojuma kara finālā. Faktiski pussala britu rokās bija jau kopš 1704. gada 4. augusta, kad to ieņēma britu flotes desants.

Spānijas mantojuma karš uzliesmoja 1701. gadā. Iepriekšējā gadā bija miris Spānijas karalis Karloss II, neatstādams pēcnācējus, bet par  troņmantnieku ieceldams savu attālu radinieku Anžū grāfu Filipu Burbonu, Francijas karaļa Luija XIV mazdēlu. Tas nozīmēja, ka Spānija un Francija nākotnē varēja nonākt viena valdnieka rokās, izveidojot superlielvalsti ar milzu īpašumiem Eiropā un Amerikā. Šāda iespēja baidīja pārējās Eiropas valstis, un tapa t.s. Lielā alianse, kas izvirzīja citu Spānijas troņa pretendentu – Austrijas Hābsburgu monarhijas atvasi erchercogu Kārli. Aliansē pret Franciju un Filipa pārvaldīto Spāniju iesaistījās Lielbritānija, Austrija, Nīderlande un vairākas mazākas vācu valstis, vēlāk tai pievienojās arī Prūsija, Portugāle un vēl citas valstis.

Britu un nīderlandiešu apvienotajiem jūras spēkiem jau kopš paša kara sākuma bija pārsvars Eiropas ūdeņos, tomēr tas maz ko līdzēja, lai padzītu no Madrides karali Filipu. Vairākus gadus alianses flote manevrēja pie Spānijas krastiem, nesekmīgi mēģināja ieņemt Kadisas ostu, līdz Londona arvien uzstājīgāk lika manīt, ka sagaida izlēmīgu rīcību. Tad nu britu spēku komandieris Pireneju pussalas rajonā Hesenes-Darmštates princis Georgs nāca klajā ar ierosinājumu uzbrukt Gibraltāram.

Vairāk nekā 60 britu un nīderlandiešu kuģi, kurus komandēja admirālis Džordžs Rūks, ieradās pie Gibraltāra 1704. gada 1. augstā. Gibraltāra cietoksnis bija ļoti grūti ieņemams, taču to apsargāja tikai kādi četri simti slikti apbruņotu spāņu, no kuriem vairāk nekā puse bija vietējie zemessargi. Tomēr gubernators Djego de Salinjess sākotnēji atteicās padoties, un britu flote uzsāka pilsētas apšaudi. Sievietes, bērni un citi karot nespējīgie pameta pilsētiņu un patvērās klosterī pussalas dienvidu galā, kas drīz vien krita britu desanta rokās. Zemessargi, kuru sievas, bērni un citi tuvinieki tādējādi bija nonākuši ienaidnieka teritorijā, uzstāja, lai gubernators kapitulē, un galu galā viņš arī piekāpās.

Kapitulācijas noteikumi paredzēja, ka visiem gibraltāriešiem, kuri zvērēs uzticību koalīcijas kandidātam karalim Kārlim, būs garantēta dzīvības un mantas neaizskaramība. Tomēr pilsētu ieņēmušie briti piekopa gan laupīšanu, gan vardarbību. Tas izraisīja iedzīvotāju pretestību, un dažs labs marodieris saņēma dunci ribās. Rezultātā vairums pilsētiņas iemītnieku to pameta un devās uz spāņu kontrolēto teritoriju. Šie notikumi pamatīgi iedragāja alianses un troņa pretendenta Kārļa Hābsburga prestižu Spānijā. Kopumā Spānijas mantojuma karš, kas prasīja daudz upuru un tēriņu, noslēdzās ar loģisku kompromisu. Karalis Filips paturēja Spānijas troni, taču tika garantēts, ka Spānijas un Francijas monarhijas nekad neapvienosies. Savukārt erchercogs Kārlis, kurš pa tam bija mantojis Austrijas un Svētās Romas impērijas ķeizara troni, ieguva Hābsburgiem agrākos Spānijas īpašumus Beļģijā un Itālijā. Bet lielākā ieguvēja no šī kara bija Lielbritānija, kura paturēja Gibraltāru un nostiprināja savu spēcīgākās jūras lielvalsts statusu.

Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada jūnijā sākās to aneksijas process Padomju Savienībā. Lietuva bija pirmā, kas oficiāli kļuva par padomju sociālistisko republiku 1940. gada 3. augustā.

1940. gada vasarā, staļiniskajam režīmam okupējot un anektējot Baltijas valstis, to pakļaušana padomju kontrolei un sovjetizācija noritēja visai līdzīgi. Bija vien nelielas nianses un zināmas hronoloģiskas nobīdes. Tā Lietuva bija pirmā, kurai 1940. gada 14. jūnijā tika iesniegts ultimāts ar prasību ielaist savā teritorijā neierobežotu Sarkanās armijas kontingentu. Kad nākamajā dienā Lietuva piekāpās prasībām, līdzīga satura ultimātus saņēma arī Latvija un Igaunija. Kad trīs valstis bija okupētas, par reālajiem varas centriem šeit kļuva Padomju Savienības vēstniecības ar tur rezidējošajiem īpašajiem padomju emisāriem, kuri ķērās pie jauno marionešu valdību izveides. Lietuvā šai ziņā problēmu bija vairāk, jo neatkarīgās Lietuvas prezidents Antans Smetona, atšķirībā no viņa kolēģiem Latvijā un Igaunijā, pameta valsti pirms okupantu ierašanās. Tātad nevarēja izspēlēt tādu kombināciju kā Latvijā, kur vadonis Kārlis Ulmanis formāli saglabāja valsts galvas statusu un apstiprināja Augusta Kirhenšteina marionešu valdību. Pēc padomju ultimāta saņemšanas bija demisionējis arī premjerministrs Antans Merķis, kuram būtu jāpilda prezidenta pienākumi valsts galvas prombūtnē. Taču šī politiskā kolīzija okupācijas režīma pārstāvi Lietuvā, Padomju Savienības ārlietu ministra vietnieku Vladimiru Dekanozovu nemulsināja. Tika pasludināts, ka prezidenta Smetonas došanās trimdā automātiski nozīmējot demisiju, tāpēc prezidenta amatu uzņemoties jaunizveidotās valdības vadītājs, kreisi noskaņotais literāts Justs Paleckis. Gluži tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā padomju marionešu valdībā sākotnēji pamanāmākās figūras bija nevis agrākie komunisti pagrīdnieki, bet gan tautā populāri, līdz tam ar politiku maz saistīti ļaudis. Lietuvā tāds bija arī lietuviešu literatūras klasiķis Vincs Krēve-Mickevičs ārlietu ministra amatā, kurš gan drīz pameta valdību, kas tika skaidrots ar veselības stāvokli.

Jaunizveidoto marionešu valdību galvenais uzdevums bija t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanu organizēšana. Tās notika vienlaicīgi visās trīs valstīs 1940. gada 14. jūlijā, Latvijā un Igaunijā turpinoties arī 15. jūlijā. Oficiālie rezultāti arī bija līdzīgi. Kā Latvijā, tā Lietuvā oficiāli tika uzrādīta apmēram 95% aktivitāte, teju 100% balsojot par t.s. „darba tautas blokiem”. Ir gan saglabājušās atmiņas par to, ka  Lietuvas marionešu režīma galva Paleckis esot privāti izteicies – uz vēlēšanās atnākuši ne vairāk kā 32% Lietuvas iedzīvotāju.

1. augustā, Maskavā sākoties Padomju Savienības Augstākās Padomes sesijai, šeit ieradušies butaforisko Baltijas parlamentu pārstāvji lūdza uzņemt viņu valstis Padomju Savienībā. Lūgums, protams, tika apmierināts, taču formālā nobalsošanas ceremonija gan izdalīta pa trīs atsevišķiem datumiem. Lietuva oficiāli tika padarīta par padomju sociālistisko republiku 1940. gada 3. augustā, Latvija sekoja divas, bet Igaunija trīs dienas vēlāk.

1914. gada 1. augustā Vācija, nesagaidījusi mobilizācijas pārtraukšanu Krievijā, pieteica tai karu. Ar šo brīdi kļuva nenovēršams globālais konflikts, kas pašos pamatos mainīja līdz tam pastāvējušo pasaules kārtību un ievadīja postošiem konfliktiem bagāto 20. gadsimtu.

1914. gada vasarā Austroungārijas ķeizaram Francim Jozefam ritēja 85. mūža gads. Ķeizars bija gana dzīves noguris, nebūt nebija sajūsmā par savas valsts militāro savienību ar Vāciju un ne dzirdēt negribēja par iespējamu karu. Par nelaimi visai pasaulei, impērijas ārlietu resora vadītājs Leopolds Bertolds fon und cu Ungeršics bija gados krietni jaunāks un raksturā krietni nenosvērtāks vīrietis, un kad serbu teroristi Sarājevā noslepkavoja Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, ministrs uzskatīja par labāku nemaz neapspriest situāciju ar sirmo monarhu, bet gan pats uz savu galvu nosūtīja serbiem ultimātu ar acīmredzami pazemojošām prasībām.

Reakcija bija paredzama – 25. jūlijā Serbija izsludināja vispārēju mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk Austroungārija pieteica Serbijai karu, un 29. jūlijā Serbijas galvaspilsētā Belgradā, kas atradās pie pašas robežas, sāka krist austriešu artilērijas šāviņi. Tomēr arī šajā brīdī pasaules karš vēl nebija neizbēgams. Konflikts starp Hābsburgu „ielāpu monarhiju” un jauno, enerģisko Serbijas valsti varēja palikt lokālā līmenī un beigties, visdrīzāk, ar impērijas apkaunojošu piekāpšanos, ja vien... Ja vien arī citur Eiropā pie varas grožiem nebūtu ministram fon un cu Ungeršicam līdzīgi vīri spēka gados ar attiecīgām ambīcijām un vēlmi rīkoties.

31. jūlijā Krievija izsludināja vispārēju mobilizāciju, jo ģenerālštābs bija informējis caru Nikolaju II, ka daļēja mobilizācija ir tehniski neīstenojama. Arī Krievijas sabiedrotā Francija jau pirms desmit dienām bija steidzami atsaukusi no atvaļinājuma virsniekus un nepārprotami gatavojās karam. Jau tajā pašā 31. jūlijā Krievijai ultimātu iesniedza Vācija – vai nu cara impērija atsauks mobilizāciju, vai arī Vācija to uzskatīs par kara pieteikumu. Atbildes termiņš bija noteikts 1. augustā pulksten 12 dienā, bet cars Nikolajs atbildi ķeizaram Vilhelmam tā arī nenosūtīja, un noteiktajā laikā Vācija pieteica Krievijai karu.

No šī brīža globālais konflikts jau bija nenovēršams. Jeb varbūt tomēr? Ir zināms, ka naktī no 1. uz 2. augustu Carskoje Selo pienākusi vēl viena telegramma no Berlīnes. Ķeizars Vilhelms II – tas pats, kuru vēsturē tradicionāli pieņemts uzskatīt par galveno kara kurinātāju,– rakstīja savam otrās pakāpes brālēnam caram Nikolajam, aicinot vēlreiz pārdomāt un tomēr neuzsākt karadarbību. Nikolajs neko neatbildēja arī šoreiz.

1954. gada 30. jūlijs bija diena, kad Elviss Preslijs pirmo reizi kāpa uz skatuves, lai koncertētu skatītājiem. Un tieši pirmajā koncertā, kā vēsta leģenda, 19 gadus vecais mūziķis milzu stresa radīto defektu ar laiku pārvērtis efektā.

 

Par Preslija vērtīgāko mantojumu uzskata viņa 700 dziesmu ierakstus. Viņa balss aptver vairāk nekā divas oktāvas, un to varētu apskaust jebkurš operas tenors vai baritons. Kritiķi atzīmēja, ka Preslija koncertā rodas iespaids, ka viens cilvēks dzied dažādās balsīs. Kaut arī Elviss neesot pazinis notis, pēc daudzu mūziķu atzinuma, viņam bijusi absolūta dzirde un lieliska atmiņa uz jebkuru reiz dzirdētu kompozīciju.

Bobs Dilans teicis, ka pirmo reizi dzirdot dziedam Elvisu viņam tā bijusi kā izlaušanās brīvība no ieslodzījuma. Daudzi tā laika mūziķi norāda, ka Elviss neapšaubāmi bijis karalis, bet Džons Lenons teicis, ka nebūtu bijis Preslija, nebūtu arī bītlu.

Elvisam bija vācu, skotu, franču, čeroki indiāņu un ebreju saknes. Viņa tēvs Vernons strādāja gadījuma darbus, māte Gledisa bija šuvēja. Pirmā saskarsme ar mūziku Elvisam bija vietējās baznīcas korī.

Skolas laiks nākamajam pasaules spīdeklim nebija viegla, skolasbiedru ķircināšana bijusi ikdiena, iemesls – zēns bijis kluss, stostījās un tika uzskatīts par memmesdēliņu.

Desmit gadu vecumā Elviss pirmo reizi uzstājās dziedātāju konkursā vietējā gadatirgū. Tērpies kā kovbojs, viņš stāvēja uz krēsla, lai aizsniegtu mikrofonu, un dziedāja kantri dziesmu, iegūstot otro vietu. Vienpadsmitajā dzimšanas dienā Elviss saņēma dāvanā ģitāru, lai gan bija gribējis šauteni.

Klavieru, tāpat kā ģitāras spēli viņš bija apguvis pašmācības ceļā. Kad ģimene pārcēlās uz Memfisu, Elviss nekur neesot gājis bez ģitāras, spēlēja piecu dalībnieku grupā un dziedāja skolas saietos, kafejnīcās un bāros.

Taču īstā karjera sākās 1953. gada jūlijā, kad viņš iegājis “Sun Record” skaņu ierakstu studijā un, samaksājis 3,98 dolārus, ierakstījis vinila platē divas dziesmas Plati viņš uzdāvināja mammai dzimšanas dienā. Nākamā gada janvārī viņš ierakstīja vēl divas dziesmas. Studijas īpašnieks bija izvilcis laimīgo lozi, jo kad Elviss pēc gada ar grupu pa jokam ierakstīja pāris dziesmu, ierakstu studijas īpašnieks varēja gavilēt. Vien dažas dienas pēc dziesmu atskaņošanas radio firma saņēma vairāk nekā 6000 pasūtījumu.

Un tad pienāca brīdis pirmajam Elvisa koncertam. Tas notika piektdienā, 1954. gada 30. jūlijā. Koncerta sākums bija astoņos vakarā, kad 19 gadus vecais Elviss Preslijs kopā ar vēl citiem izpildītājiem kāpa uz Overtonas orķestra skatuves. Lai saprastu, cik zināms tobrīd bija Elviss, vērts palūkot tā koncerta afišu, kur Elvisa vārds ir kļūdaini uzdrukāts. Koncerta reklāma vēsta, ka uz skatuves kāps Billijs Volkers un Ellis Preslijs nevis Elviss. Lai, nu kā skatuve ir un paliek skatuve un kā pirmo dziesmu bija paredzēts izpildīt “That’s allright mamma”, tā skaņu studijā bija ierakstīta 25 dienas pirms koncerta turpat Memfisā, pirmatskaņojumu radio tā bija piedzīvojusi vien vienpadsmit dienu pirms pirmā koncerta, proti, 19 jūlijā.

Dziesma, protams, izskanēja, bet Elviss uz skatuves kāpis ārprāta stresā un rezultātā viņa kājas platajās biksēs nodevīgi tirinājās un raustījās. Viņš jau iepriekš skaņu ierakstu studijā bija atklājis, ka kāju tirināšana viņam ļauj tikt gala ar stresu. Un pirmajā koncertā tieši tā dīvainā kustība lika skatītājiem, precīzāk gados jaunām koncerta apmeklētājām no sajūsmas spiegt.

Kā stāsta vēlāk atcerējās Skotijs, kurš ar Elvisu kopā bija uz skatuves, viņš bijis neizpratnē par publikas kliegšanu un domājis, ka Preslijs tiek izsvilpts, jo skatītājiem priekšnesums pagalam nepatīk. Kad bija izpildīta koncerta otrā dziesma, Elviss nogājis no skatuves un aizkulisēs visiem prasījis, kāpēc publika kliedz. Un tikai tad, kāds pamanījies atklāt, ka spiegšanas iemesls ir kāju kratīšana, kas savienojumā ar dziesmu skatītājus noved ekstāzē.

Bet rezultātā, tieši šis defekts pārvērsts efektā un, šķiet ar šo kustību asociējam Presliju, bet tālaika skatītājus un klausītājus tā noveda ekstāzē.

1890. gada 29. jūlijā, divas dienas pēc iešaušanas sev krūtīs, mirst nīderlandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs.

Izcilais holandiešu mākslinieks piedzima kārtīgā kristiešu ģimenē, un šķita, ka šī cilvēka nākotne ir stabila un nodrošināta. Taču van Gogs, kurš jau agrā jaunībā atšķīrās no apkārtējiem ar citādāku pasaules uztveri, izvēlējās iet savu ceļu un bieži bija sastopams starp padibenēm un ielasmeitām.

Vinsents dzimis mācītāja ģimenē, kurā auga vēl pieci bērni. Ar glezniecību viņš sastapās sešpadsmit gadu vecumā, sākot strādāt pie tēvoča gleznu galerijas filiālē. Iespējams, ja van Gogs būtu palicis N iderlandē viņš visai drīz sāktu gleznot, bet dzīve lēma citādi un viņu pārcēla darbā uz galerijas filiāli Londonā, bet pēc tam Parīzē.

Prombūtnē no mājām jauneklis mocījās vientulībā, turklāt atraidītas pirmās mīlas jūtas Van Gogam lika aizrauties reliģijai. Kad viņu atlaida no darba gleznu galerijā Van Gogs lēma pievērsties evaņģēlijam un kļūt par Dieva kalpu, studējot teoloģiju.

Kļuvis par mācītāju, van Gogs nokļuva ogļraču pilsētiņā, kur, precīzi ievērojot Dieva vārdu, van Gogs pilnībā pārvērtās: drēbes izdāļāja, pats ģērbās kartupeļu maisā, dzīvoja nožēlojamā būdiņā, gulēja uz grīdas.

Pārlieku centīgā sekošana Bībelei beidzās ar to, ka Vinsentu van Gogu atstādināja no mācītāja amata un tas kalpoja kā iemesls pievērsties mākslai. Viņš kā noplucis misionārs iestājās Briseles mākslas akadēmijā, bet drīz vien mācības pameta, un glezniecību apguva pašmācības ceļā.

Pirmās divas gleznas tapa atgriežoties Holandē pie ģimenes. Divu gadu laikā viņš radīja simtiem gleznu un zīmējumu. Kad nomira van Goga tēvs, mākslinieks pameta Nīderlandi uz visiem laikiem un pārcēlās uz Parīzi, kur atkal gleznoja kā traks, bet pēc tam, kad neizdevās izveidot Parīzē mākslinieku brālību, kurā visi būtu vienādi un viss kopīgs, van Gogs devās uz Francijas dienvidiem, Provansu, kur dabas iedvesmota viņš turpināja gleznot, tiesa neviens viņa skarbās un neparastās gleznas nepirka.

Desmit gados mākslinieks radīja 1700 mākslas darbu, vairāk nekā četrdesmit no tiem bija pašportreti. Taču Vinsenta van Goga dzīves laikā pārdeva tikai vienu gleznu. Visu šo laiku mākslinieku uzturēja viņa brālis Teo.

Kad pie van Goga beidzot pēc daudzkārtējiem uzaicinājumiem atbrauca mākslinieks Pols Gogēns, kas bija van Goga elks, notika traģēdija. Divi mākslinieki ar tik dažādiem raksturiem kopā dzīvot nevarēja. Ziemassvētku priekšvakarā pēc kārtējā strīda Vinsents neprāta lēkmē paķēra bārdas nazi un metās virsū draugam. Gogēns brīnumainā kārtā izvairījās un, izmucis no mājas, patvērās viesnīcā. Savukārt van Gogs, atrazdamies vājprāta varā, nogrieza sev kreisās auss ļipiņu, ietina to papīrā un uzdāvināja kopējai paziņai — prostitūtai Rašelai.

Mākslinieku atrada guļam bezsamaņā asins peļķē un nekavējoties nogādāja slimnīcā. Pēc pāris dienām van Gogs bija atlabis un viņu atlaida mājās, taču lēkmes turpinājās un viņam slimnīcā bija jāatgriežas vairākkārt. Šīs lēkmes un mākslinieka neparastā uzvedība tā bija nobiedējusi pilsētas iedzīvotājus, ka 1889. gada martā trīsdesmit Provansas pilsoņi parakstīja petīciju, kurā lūdza atbrīvot pilsētu no "rudā neprāša".

Tas bija brīdis, kad van Gogs labprātīgi nolēma ārstēties psihiatriskajā dziednīcā, kur viņš varēja gleznot brīvā dabā medicīnas personāla uzraudzībā. 1889. gada beigās, mēģinot izdarīt pašnāvību, van Gogs saēdās krāsu, taču viņu brīnumainā kārtā izglāba. Nākamā gada jūlijā mākslinieka trauslajai nervu sistēmai nāca pārbaudījums — finansiālās grūtībās nonāca mākslinieka lielākais atbalstītājs brālis Teo.

27 jūlija rītā van Gogs kā parasti devās laukā, lai gleznotu, taču pēc neilga laika atgriezās mājās bāls kā krīts un paziņoja, ka sašāvis sevi ar pistoli, ko paslepus bija paņēmis līdzi. Pēc divām dienām mākslinieks nomira, bet vēl pēc pusgada, nespēdams pārdzīvot vistuvākā cilvēka nāvi, nomira arī viņa brālis Teo.

T.s. „Huņņu runu” Vācijas ķeizars Vilhelms II teica 1900. gada 27. jūlijā, izvadot ceļā vācu ekspedīcijas spēkus, kuriem līdz ar septiņu citu valstu armijām bija jāapspiež pret ārzemju kolonizatoriem vērstā sacelšanās Ķīnā. Runas kareivīgā, pat asinskārā retorika nāca ļoti par sliktu vācu nācijas tēlam.

1899. gadā Ķīnā uzliesmoja t.s. Bokseru sacelšanās. Tā bija vērsta pret koloniālajām lielvalstīm, kuras bija uzkundzējušās tolaik nevarīgajai Ķīnas impērijai, iegūstot tajā kara bāzes un ietekmes sfēras un nežēlīgi ekspluatējot tās resursus. Par sacelšanās dalībnieku uzbrukumu mērķi kļuva visi ārvalstnieki, tai skaitā kristiešu misionāri, un arī kristietībā pārgājušie ķīnieši. Viņi visi bēga uz galvaspilsētu Pekinu, kur patvērās ārvalstu misiju kvartālā. Tobrīd Ķīnā vara piederēja imperatorei atraitnei Cisji, kura pēc 1898. gada galma apvērsuma valdīja sava mājas arestā ieslodzītā dēla imperatora Gvansjuja vietā. Kad sacelšanās aptvēra galvaspilsētu, valdniece nostājās sacēlušos pusē un pieprasīja, lai visi ārzemnieki, t.sk. diplomāti, pamet Pekinu, valdības karaspēka pavadībā dodoties uz ostām.

Šī prasība tika noraidīta, bet Vācijas sūtni Klemensu fon Ketleru, kurš veda attiecīgo paziņojumu uz imperatores galmu, pa ceļam nogalināja sacēlušies. Pēc tam diplomātisko misiju kvartāls uz pāris mēnešiem kļuva par aplenktu cietoksni, kuru ķīnieši, par spīti lielam pārspēkam, tā arī neieņēma. Tikām astoņas valstis – Lielbritānija, Francija, Krievija, Japāna, Itālija, Vācija, Austroungārija un Savienotās Valstis – izveidoja koalīciju, kuras spēki 1900. gada augustā, salauzuši Ķīnas armijas un sacelšanās dalībnieku pretošanos, sasniedza Pekinu un sagrāva sacelšanos. Pie tam interventi nežēlīgi izrēķinājās ne vien ar tiešajiem sacelšanās dalībniekiem, bet daudzviet arī ar citiem ķīniešu iedzīvotājiem, nogalinot, izvarojot, dedzinot un laupot. Sevišķi barbariski esot izrīkojušies japāņi, krievi un arī vācieši.

Vācu ekspedīcijas korpuss devās ceļā no Brēmerhāfenes ostas Vācijas ziemeļos 1900. gada 27. jūlijā. Ceļā viņus pavadīja pats pats ķeizars Vilhelms II, un viņa atvadu uzrunā, cita starpā, ir šāds teksts: „Jūs labi zināt, ka jums būs jācīnās pret viltīgu, drosmīgu, labi bruņotu un nežēlīgu ienaidnieku. Sastopoties ar viņu, ziniet: padevušies netiks žēloti. Gūstekņus neņems. Laidiet darbā savus ieročus tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.” Taču šī ir runas oficiālā – rediģētā – versija. Faktiski ķeizars teicis šādi: „Kad sastopaties ar ienaidnieku, viņš ir jāsakauj! Padevušies nav žēlojami! Gūstekņus neņemt! Ikviens, kas krīt jūsu rokās, ir iznīcināms. Gluži kā pirms tūkstoš gadiem huņņi, sava karaļa Atillas vadīti, guva sev vārdu, kas tos līdz pat mūsdienām dara varenus vēsturē un leģendās, tāpat jūs lieciet vācu vārdam iespiesties ķīniešu atmiņā tā, lai tūkstoš gadus neviens ķīnietis neuzdrīkstētos mest izaicinājumu vācietim.”

Pateicoties šai pasāžai ķeizara uzstāšanās ieguva nosaukumu „Huņņu runa”. Nepārprotamais aicinājums nest iznīcību svešai zemei izskanēja pārlieku odiozi pat Eiropas koloniālisma kontekstā, un ir uzskatāms par vienu no ķeizara Vilhelma II smagākajām politiskajām kļūdām. Sabiedriskā doma neaizmirsa šo pielīdzināšanos pagātnes barbariskajiem postītājiem, un atgādināja to Vācijai 14 gadus vēlāk, kad Eiropā uzliesmoja Pirmais pasaules karš. Lai arī Vācijas armija visumā ievēroja kara likumus, tās pretinieču propaganda tūdaļ nodēvēja vāciešus par huņņiem – asinskāriem, slepkavnieciskiem barbariem.

1945. gada 26.jūlijā dzimusi britu aktrise Helēna Mirrena.

Aktrise Helēna Mirrena piedzima kā Helēna Lidija Mironova, jo pasaulē nāca jauktā ģimenē. Aktrises mamma Ketlīna Rodžera dzimusi Lielbritānijā, bet Helēnas tēvs Vasīlijs Mironovs dzimis Krievijā, Smoļenskas apgabala Kurjanovā. Lielbritānijā Vasīlijs nonācis, pateicoties vectēvam no tēva puses, kurš, būdams Krievijas impērijas dienestā Londonā, nav atbalstījis Oktobra revolūciju un palicis emigrācijā Lielbritānijā.

Helēna kopš bērnības un skolas gadiem mērķtiecīgi gājusi aktrises karjeras virzienā, jo jau skolas gados tika pie lomām, tiesa gan skolas ludziņās. Loģiski, ka turpmākā izglītošanās ritēja tieši saistībā ar domām par aktrises karjeru, gan apmeklējot Jauno runas un drāmas koledžu, gan iekļūstot Nacionālajā jaunatnes teātrī, kur divdesmit gadu vecumā tika pie pirmajām īstajām lomām.

Uzskata, ka aktrises karjeru Helēna Mirrena sākusi 1965.gadā. Savas ilgās karjeras laikā Helēna Mirrena iekarojusi slavenāko režisoru atzinību, spēlējusi trīs filmās angļu karalieni, saņēmusi “Oskaru”, “Zelta globusu” un citus prestižus apbalvojumus.

Helēna Mirrena filmējas divās vai trīs filmās gadā. Bet neviens nekad nav redzējis noguruma pēdas sejā.

Aktrise pati savu izskatu komentē šādi:“Man nav absolūti nekāda skaistuma režīma, viss slēpjas mērenībā. Es bieži sauļojos – es zinu, ka tas nevajadzētu, bet man ļoti patīk sildīties saulē. Es dzeru vīnu un dažreiz pārāk daudz. Es mīlu frī kartupeļus un es nevaru piespiest sevi doties uz sporta zāli ilgāk par diviem mēnešiem pēc kārtas… Es neesmu īpašs cilvēks. Es tikai zinu, ka dzīve ir īsa un pārāk vērtīga.”

Kad aktrisei ir ātri jāatgūst formu, viņa izmantojot vingrojumu sistēmu, ko izstrādājuši Karaliskie Kanādas gaisa spēki tālajos 50. gados.

Kāda tā ir ? Tūdaļ varam izpildīt to kopā, jo kopā vingrinājumi aizņem tikai 12 minūtes: vispirms ir iesildīšanās - 30 sekunžu ilga ceļu pacelšana tikpat ilga roku griešana , tad 30 sekundes pilda presītes vingrinājumu. Tad pāriet uz vingrinājumu izpildi divu minūšu garumā, vispirms ķermeņa augšdaļas un taisnu kāju pacelšana no guļus stāvokļa, tad kāju pacelšana, guļot uz sāniem, un atspiešanās. Vingrojumu komplekss noslēdzas ar minūti ilgu kāju pacelšanu, guļot uz muguras, un trīs minūšu ilgu skriešanu un lekšanu uz vietas.

Helēna Mirrena ne tikai izskatās jaunāka par saviem gadiem, bet arī vienmēr ir ļoti priecīga un optimistiska, kā arī nepievērš uzmanību esošajiem stereotipiem. 

70 gadu vecumā viņa kļuvusi par kosmētikas zīmola “L’Oréal” seju. Kad aktrise parakstīja līgumu ar “L’Oréal”, viņa uzstāja, lai fotogrāfijās netiktu uzfrišināta, padarot viņas izskatu jaunāku. Aktrise uzskata, ka šis bijis ļoti svarīgs brīdis ne tikai viņas dzīvē, bet arī sieviešu dzīvē kopumā, jo tas ļauj lauzt stereotipus.

Atšķirībā no daudzām viņas kolēģēm un arī parastajām sievietēm, Helēna Mirrena ne tikai nebaidās kļūt veca, bet viņai patiešām patīkot šis process.

“Vislabākais astotajā desmitgadē ir tas, ka tā tev vispār ir pienākusi,” atzīst aktrise. “Kad man bija 45 gadi, no domām, ka kādreiz man būs 70 gadi, šermuļi skrēja pār kauliem. Bet izvēle ir vienkārša: vai nu nomirt jaunai, vai arī kļūt vecai, cita varianta nav. Ir svarīgi mīlēt sevi jebkurā vecumā un ļaut sev izbaudīt dzīvi, nevis veidot stereotipus un viedokļus.”

Aktrisei nav bērnu, bet par to viņa runā ar vieglumu un zināmu humora devu, sakot, ka nav tā, ka viņa nemīlētu bērnus, jo viņi ir smieklīgi un viņi ir jāmīl, tiesa aktrise nekad nav sajutusi sevi kā māti. Viņa vienkārši neesot gribējusi bērnus. Aktrises prāt, ir labi nevēlēties bērnus.

“Pasaulē ir daudz par daudz cilvēku. Tas ir mans ieguldījums ekoloģijā,” saka šodienas jubilāre Helēna Mirrena.

Ar 1788. gada 25. jūliju Volfgangs Amadejs Mocarts datējis savu 40. simfoniju – vienu no spilgtākajiem simfoniskajiem skaņdarbiem ne vien viņa daiļradē, bet visā pasaules mūzikas vēsturē.

 

Kā atzīst Volfganga Amadeja Mocarta biogrāfijas pētnieki, komponista dzīves pēdējie gadi nebija tie laimīgākie. Austrijas ne sevišķi sekmīgais karš ar Osmaņu impēriju bija izraisījis apsīkumu Vīnes kultūras dzīvē, turklāt galvaspilsētas publikas kaprīzā interese bija atsalusi pret Mocartu. Nācās kauties ar naudas trūkumu; tas dzina depresijā un neveicināja darbaspējas. Tomēr tas bija arī laiks, kad skaņraža talants bija sasniedzis savu briedumu un nesa spilgtus radošus uzliesmojumus. Viens no tādiem bija 1788. gada vasarā, kad pāris mēnešu laikā Mocarts pabeidza trīs spožas simfonijas – 39., 40. un 41.

Pastāv uzskats, ka šie trīs skaņdarbi varētu būt iecerēti kā muzikāls triptihs vai pat instrumentālas oratorijas trīs daļas. Šādu teoriju izvirzījis izcilais austriešu diriģents Nikolauss Arnonkūrs, kurš vairākkārt iestudējis simfoniju triādi kā vienotu veselumu. Daudzi gan norāda, ka savā starpā šie skaņdarbi ir ļoti atšķirīgi, tomēr katrs no tiem arī nozīmīgi atklāj kādu vienu Mocarta talanta un personības šķautni. 39. simfonija Mi-bemol mažorā ir reveranss laikmeta muzikālajai gaumei – dzīvespriecīga, viegla un eleganta. 41. Do mažorā, vēlāk iedēvēta par „Jupitera simfoniju”, apliecina ģēnija iedvesmas spēku un pārlaicīgo varēšanu. Tomēr visvairāk ievērības no šīm trim izpelnījusies Mocarta 40. simfonija sol minorā, kuras manuskriptā minētais pabeigšanas datums ir 1788. gada 25. jūlijs.

Mocarta 40. simfonijā dažādos laikos saklausīti dažādi motīvi. Roberts Šūmanis to dēvējis par „grieķiska viegluma un grācijas” paraugu, tomēr vairums ir to, kuri šai mūzikā dzird rezignāciju, skumjas un nepiepildītas alkas – komponista individuālā likteņa atbalsi. Emocionālais dziļums padarījis šo skaņdarbu tuvu nākamā gadsimta – romantisma laikmeta komponistiem, no Bēthovena līdz Brukneram, no Mendelsona līdz Māleram. Arī kompozīcijas paņēmienu ziņā Mocarta 40. ir novatorisks darbs, kurā iezīmējas nākamo laikmetu tendences.

Amerikāņu mūzikas žurnālists Pīters Gutmans savā rubrikā izdevumā „Goldmine” 2006. gadā rakstīja: „Tas patiesi ir apbrīnojams šķietamu pretstatu savienojums un līdzsvars – izslīpēta precizitāte un spontāna pašizpausme, formas stingrība un dziļi izjusta emocionalitāte, individuāla atklāsme un universāls humānisms. Šis skaņdarbs var lepoties ar nepārspētu iekšēju vienotību, kur ik nots šķiet būtiska un iepriekšnolemta, kur ik mazākā kupīra, harmonijas nobīde vai modulācijas izmaiņa draud sagraut to izsmalcināto iekšējās perfekcijas pasauli, kuru radījis Mocarts.”