Šī diena vēsturē

1969. gada 14. jūlijā sākās t.s. Futbola karš – īslaicīgs militārs konflikts starp Centrālamerikas kaimiņvalstīm Salvadoru un Hondurasu. Neilgi pirms karadarbības sākuma abu valstu futbola komandas sacentās pasaules kausa atlases spēlēs, un sporta kaislības zināmā mērā kalpoja par katalizatoru, lai saspringtās attiecības starp kaimiņvalstīm pāraugtu militārā konfliktā.

 

Tā dēvētais Futbola karš sākās ar Centrālamerikas valsts Salvadoras uzbrukumu tās kaimiņvalstij Hondurasai 1969. gada 14. jūlijā. Patiešām, Pasaules kausa atlases spēles starp valstu izlasēm ir konflikta katalizators, tomēr saspīlējums kaimiņattiecībās brieda jau krietni iepriekš, un tam ir daudz nopietnāki iemesli. Salvadora ir viena no blīvāk apdzīvotajām valstīm Rietumu puslodē, Hondurasā, savukārt, iedzīvotāju skaits pagājušajā gadsimtā bija mazāks, toties teritorija – gandrīz piecas reizes lielāka.

Jau pagājušā gadsimta sākumā zemnieki no Salvadoras sāka pārcelties otrpus robežai un iekopt līdz tam neizmatotas platības; daudzi ar laiku ieguva Hondurasā zemes pastāvīgas lietošanas vai pat īpašuma tiesības. Bet pagājušā gadsimta otrajā pusē zemes sāka pietrūkt arī Hondurasā. Liela daļa lauksaimniecības zemju piederēja lielīpašniekiem; tai skaitā bēdīgi slavenajam amerikāņu koncernam „United Fruit Company” – apmēram 10% no valsts teritorijas. Bija nobriedusi nepieciešamība pēc agrārās reformas, bet lielīpašnieki nolēma izlādēt sociālo spriedzi citā virzienā – viņi izvērsa spiedienu uz ģenerāļa Lopesa Areljano režīmu un arī paši uzsāka kūdīšanas kampaņu, mudinot padzīt no Hondurasas salvadoriešu ieceļotājus. Rezultātā jaunais agrārreformas likums brutāli atņēma zemi visiem salvadoriešiem, neatkarīgi no viņu statusa vai īpašuma tiesībām. Valdības spēkiem ātri atradās brīvprātīgi izpalīgi – bandītiskas grupas, kuras terorizēja salvadoriešus, spiežot pamest bieži gadu desmitiem iekoptās saimniecības. Fermeri devās uz tēvzemi, stāstot šausmu stāstus par māju dedzināšanām, arī par izvarošanām un pat slepkavībām. Arī Salvadoras huntai un tās līderim Fidelam Sančesam Ernadesam nebija vēlēšanās meklēt diplomātisku risinājumu, un Salvadorā savukārt sākās nikna pret Hondurasu vērsta kampaņa. Šādā atmosfērā notika futbola spēlēs 1969. jūnijā.

Vispirms savā laukumā uzvarēja Hondurasa, tad savā – Salvadora, un visbeidzot izšķirošajā spēlē Meksikā papildlaikā pārāka bija Salvadora. Katru spēli pavadīja uzbrukumi ne tikai no kaimiņvalsts iebraukušajiem līdzjutējiem, bet arī pretējās puses esošajiem vai bijušajiem pilsoņiem, kam bija nepaveicies apmesties otrpus robežai. Galu galā Salvadora pirmā uzsāka reālu karadarbību.

Abas valstis bija militāri vājas. Salvadorai bija nedaudz lielāka un labāk bruņota armija – tai bija pat veseli divi tanki. Hondurasas armijā daži bataljoni izrādījās vārda tiešā nozīmē pastāvam tikai uz papīra – pulkveži bija bāzuši šo vienību budžetu pa taisno savā kabatā. Tāpēc pirmajā kara dienā salvadorieši iespiedās līdz pat astoņiem kilometriem Hondurasas teritorijā un ieņēma vairākas mazpilsētas. Bet arī Hondurasai bija savs trumpis – salīdzinoši lielāki gaisa spēki. Futbola karš ir intreresants kara vēsturniekiem, jo laikā, kad gaisa kaujās jau pārdesmit gadus dominēja reaktīvās lidmašīnas, salvadoriešu un hondurasiešu piloti lidoja ar Otrā pasaules kara laiku virzuļdzinēju iznīcinātājiem un meta bumbas no steigā pielāgotām pasažieru lidmašīnām.

Hondurasas gaisa uzbrukumi bija diezgan neefektīvi, tomēr vēl neefektīvākajām salvadoriešu komunikācijām diezgan sāpīgi: jau trešajā dienā uzbrukums apsīka degvielas un munīcijas piegādes problēmu dēļ. Savienotās Valstis un Amerikas valstu organizācija izvērsa diplomātisko spiedienu, un tas diezgan ātri atvēsināja karotāju prātus. 18. jūlijā tika panākta vienošanās pārtraukt uguni, augusta sākumā Salvadora atvilka spēkus pāri robežai, miera līgums gan tika noslēgts tikai 1980. gadā. Precīzs Futbola kara upuru skaits nav zināms, dati svārstās no tūkstoša līdz diviem tūkstošiem kritušo katrā pusē; pie tam armijnieku ir ne vairāk kā piektā daļa. Galvenais kara iemesls – salvadoriešu ieceļotāju problēma – tā arī neguva risinājumu, un tuvākajos gados apmēram 130 000 bēgļu ieradās tēvzemē, kur tos sagaidīja dzīve nožēlojamos apstākļos un varas iestāžu pilnīga vienaldzība.

Žans Pols Marats bija viens no Lielās Franču revolūcijas līderiem, radikālā politiskā virziena ideologs un publicists. 1793. gada 13. jūlijā viņu atentātā nogalināja jauna provinces muižniece un mērenāku revolucionāro uzskatu piekritēja Šarlote Kordē.

1793. gada vasarā Francija turpināja dzīvot Lielās revolūcijas vētraino pārmaiņu atmosfērā. Četri gadi bija pagājuši, kopš bija kritis t.s. Vecais režīms – absolūtā monarhija. 1792. gada septembrī jaunievēlētais Nacionālais Konvents pasludināja Franciju par republiku, karalis Luijs XVI tika tiesāts, atzīts par vainīgu sazvērestībā un 1793. gada janvārī giljotinēts. Tikām valsts piedzīvoju strauju ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, varas vakuumu un haosu provincēs, Austrijas un Prūsijas spēku intervenci. Nacionālais konvents izjuta arvien atklātāku Parīzes masu spiedienu, pašā parlamentā pieauga spriedze starp mēreno jeb žirondistu frakciju un radikāļiem, kuri sevi dēvēja par montanjeriem jeb kalniešiem. 1793. gada maija un jūnija mijā montanjēri ar desmitiem tūkstošu bruņotu parīziešu atbalstu padzina no varas žirondistus un sāka rakstīt jaunu Konstitūciju. Šajā situācijā 1793. gada 13. jūlijā izpaudās ziņa, ka savā mājā noslepkavots viens no montanjēru kustības līderiem, publicists Žans Pols Marats.

Žans Pols Marats piedzima 1743. gadā netālu no Neišateles, kas mūsdienās atrodas Šveicē. Viņa tēvs, spāņu izcelsmes sardīnietis, mājskolotājs Žans Mara bija labi izglītots, un tēva mājās apgūtais bija pietiekams pamats, lai Žans Pols vēlāk sekmīgi darbotos kā ārsts un dabaszinātnieks, filozofisku un juridisku traktātu autors un pat kvalificētos Edinburgas universitātes medicīnas doktora grādam. Vairāk nekā 10 gadus pavadījis Anglijā, jaunais Mara 1776. gadā apmetās Parīzē, turpmāk sāka dēvēties par Maratu un kļuva par augstākajās aprindās visai iecienītu ārstu.

Drīz pēc tam, kad uzliesmoja revolūcija, Marats radīja savu konstitūcijas projektu, kurā iezīmējās tam laikam visai radikālais viedoklis, ka sabiedrībai ir pienākums rūpēties par tās trūcīgajiem locekļiem. Savus uzskatus Marats sludināja avīzē „Ami du peuple” – „Tautas draugs”, kuru izdeva kopš 1789. gada, un kas guva milzu popularitāti`. Ievēlēts Nacionālajā konventā, Marats kļuva par montanjēru līderi, tiesa, brīdī, kad šie radikāļi nāca pie varas, viņš, ciezdams no smaga ādas iekaisuma, praktiski nepameta mājas un augas dienas pavadīja vannā, šādi pieņemdams arī apmeklētājus, un vannā viņš arī sagaidīja savu pēdējo stundu.

Maratu noslepkavoja Šarlote Kordē – tobrīd 24 gadus veca Normandijas sīkmuižnieku atvase. Jaunā dāma bija izglītota un simpatizēja revolūcijai, taču nevarēja pieņemt tās asiņainos ekscesus. Marats, kura avīzes un konventa runu nesamierināmais tonis uzkurināja masu radikālismu, Šarlotei visai pamatoti šķita šīs asinskāres iemiesojums. Lēmumu rīkoties jaunā dāma pieņēma t.s. Septembra slaktiņu iespaidā, kad 1792. gada septembrī Parīzes cietumos tika bez tiesas nogalināti vairāk nekā tūkstotis ieslodzīto.

Marata mājās Šarlote Kordē iekļuva, apgalvojot, ka viņai ir ziņas par kontrrevolucionāru sazvērestību provincē. Kad mājastēva uzmanība bija pilnībā koncentrēta domājamo sazvērnieku vārdu pierakstīšanai, viešņa izvilka pirms pāris dienām nopirktu virtuves nazi un ietrieca viņam krūtīs. Marats nomira teju uzreiz, paspējis tikai izkliegt palīgā saucienu. Atsteigušies mājinieki sagūstīja Šarloti, un jau 17. jūnijā viņa kāpa uz ešafota. Revolūcijas asinskāre, kuru jaunā dāma Marata personā bija gribējusi sodīt, līdz ar viņa nogalināšanu tikai pieauga, un Francijā sāka plosīties revolucionārais terors, kura laikā vairāk nekā 16 000 tika sodīti ar nāvi un vēl apmēram 10 000 mira cietumos necilvēcīgo apstākļu dēļ. Savukārt Žans Pols Marats kļuva par īstu revolucionārā mocekļa etalontēlu un personāžu daudzos mākslas darbos, pazīstamākais no kuriem ir Žaka Luija Davida glezna „Marata nāve”.

12. jūlijā dzimšanas dienu svin Nobela Miera prēmijas un Saharova balvas laureāte Malala Jusafzaja. Pakistānietei Malalai Jusafzajai ir piešķirtas daudzas balvas un atzinības, tostarp Nobela miera prēmija, ko viņai pasniedza 2014. gadā, un tolaik tikai 17 gadu vecā Malala Jusafzaja kļuva par jaunāko laureāti, kurai šis apbalvojums ir piešķirts, kā arī viņai pasniedza Eiropas Parlamenta Saharova balvu, ko ik gadu pasniedz cīnītājiem par demokrātiju un cilvēktiesībām.

Malala Jusafzaja piedzima Pakistānā, Mingorā, kas ir lielākā pilsēta Svata ielejā Haiberas – Pahtunhvas province.Tas notika 1997. gada 12. jūlijā. Viņa bija pirmais bērns trīs bērnu ģimenē. Lai arī Pakistānā piedzimt un augt meitenei augt nav tas vienkāršākais, Malalas tēvs uzstāja, ka meitai jāsaņem tieši tās pašas izglītības iespējas, kā pakistāniešu zēniem. Tā kā Malalas tēvs bija skolotājs un pārliecināts izglītības aizstāvis, turklāt vadīja meiteņu skolu, tad pateicoties tēvam Malalas kaislība jau kopš agras bērnības bija zināšanas. Viņa bijusi tēvam līdzās un mācīšanās prieku baudījusi jau tad, kad vēl neprata runāt. Tomēr laikā, kad Malala bija sasniegusi desmit gadu vecumu, Svatas ieleju savā kontrolē pārņēma talibi un rezultātā, vissvarīgākais, mācības Malalai tika atņemtas. Meitenēm noliedza apmeklēt skolu, viņas nedrīkstēja muzicēt, tāpat arī dejot nevarēja, pat televizora skatīšanās talibu prāt nebija meitenēm piemērota nodarbe. Talibi īpašu uzmanību pievērsa tam, lai meitenes nespētu iegūt izglītību, turklāt līdz 2008. gadam bija iznīcinātās vairāk nekā četrsimt skolu.

Šādu pavērsienu piedzīvojusi, Malala Jusafzaja nolēma stāties pretī talibu rīcībai. 2009. gadā viņa ar pseidonīmu izveidoja blogu  raidorganizācijas BBC interneta vietnē, kur sīki un smalki aprakstīja dzīvi talibu režīmā. Viņas pirmais ieraksts bija ar nosaukumu "Es baidos". Sabiedrību visa pasaulē sasniedza murgs, ko Malala un citi piedzīvoja viņas dzimtajā pilsētā.

Viņa rakstīja par to, kā talibi pārņem viņas ciemu, aizliedz meitenēm apmeklēt skolu, kā vardarbīgi vēršas pret ikvienu, kurš nepakļaujas, kā dienu no dienas ierastā dzīve pārvēršas apspiestībā un postā. Blogs ieguva plašu popularitāti un gva rezonansi visa pasaulē. Brīdī, kad atklājās, kurš ir patiesības autors, kļuva zināms Malalas vārds, un viņas dzīvība nokļuva briesmās.

2012. gada 9. oktobrī, kad Malala kopā ar draugiem autobusā atgriezās no skolas, sākās talibu plānots uzbrukums, kura laikā kaujinieki sagaidīja transporta līdzekli, ielenca, atrada starp braucējiem Malalu un sašāva galvā. Tā kā notikušais izraisīja starptautisku uzmanību, ievainoto Malalu nogādāja Lielbritānijā, tur desmit dienas pavadījusi komā intensīvās terapijas nodaļā Birmingemā, Malala nāca pie samaņas. Lai arī nebija nodarīti lieli smadzeņu bojājumi, sejas kreisā puse bija paralizēta un viņa pārcieta daudz operāciju un izgāja pamatīgu rehabilitācijas kursu.

Pēc mēnešiem ilgas ārstēšanās Malala varēja atgriezties pie ģimenes, kas nu dzīvoja Lielbritānijā. 2013. gada martā Jusafzaja sāka mācīties skolā Birmingemā un, lai arī nosacīti viņas dzīve bija sakārtota, Malala nolēma turpināt cīņu par to, lai katra meitene varētu iet uz skolu, un viņa kopā ar ģimeni turpināja kampaņas par meiteņu izglītību. Savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā Malala uzstājās Apvienoto Nāciju organizācijā Ņujorkā, tajā pašā gadā viņa publicēja savu autobiogrāfiju ar nosaukumu “Es esmu Malala: meitene, kura ir ieguvusi izglītību un kuru nošāva talibi.”

Tieši viņai pieder pasaulē daudzviet apbrīnotā doma, ka pildspalvas un grāmatas ir visstiprākie ieroči, kā arī viņa ir aicinājusi sākt miera sarunas ar talibiem. Malai Jusafzajai ir piešķirtas daudzas balvas un atzinības, tostarp Nobela Miera prēmija, ko viņai pasniedza 2014. gadā. Tolaik tikai 17 gadu vecā Malala Jusafzaja kļuva par jaunāko laureāti, kurai šis apbalvojums ir piešķirts, kā arī viņai pasniedza Eiropas Parlamenta Saharova balvu, ko ik gadu pasniedz cīnītājiem par demokrātiju un cilvēktiesībām. Pakistānas tiesa ir piespriedusi mūža ieslodzījumu 10 cilvēkiem, kurus vaino uzbrukuma organizēšanā pret Malalu Jusafzaju, taču galvenais vaininieks joprojām neesot notverts.

Tikmēr Malala absolvējusi Oksfordas universitāti un turpina cīnīties par meiteņu un sieviešu tiesībām iegūt izglītību.

20. gadsimta sākuma amerikāņu rakstnieka Teodora Draizera romāna „Amerikāņu traģēdija” pamatā ir patiess notikums: divu jauniešu – Greisas Braunas un Čestera Džileta – likteņstāsts. To aprāva Greisas Braunas nāve 1906. gada 11. jūlijā, savukārt Česters Džilets tika notiesāts kā meitenes slepkava un beidza dzīvi elektriskajā krēslā.

Neviens nekad tā arī neuzzinās, kā tieši risinājās šī traģēdija 1906. gada 11. jūlijā Lielā Aļņa ezera ūdeņos, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Kā dziedāja tolaik sacerētā ziņģē: „vien Dievs – un Džilets – to zin”. Proti, to, kā zaudēja dzīvību tolaik divdesmit gadus vecā Greisa Brauna, uzņēmēja Noasa Džileta kreklu fabrikas strādniece, varēja pavēstīt tikai viens cilvēks – viņas draugs un iespējamais slepkava Česters Džilets. Tomēr Česters, tā arī neko prātīgu neatklājis, nepilnus divus gadus vēlāk tika sodīts ar nāvi.

Čestera Džileta vecāki nebija trūcīgi, taču dievbijīgi gan. Viņu četri bērni vēl nebija pieauguši, kad Džileti pievienojās Pestīšanas armijai, ziedojot tai visu savu mantu un turpmāko dzīvi pavadot misijas ceļojumos pa vairākiem Savienoto Valstu štatiem. Tuvojoties Čestera pilngadībai, vecāki attapās, ka dēlam tā kā derētu sistemātiskāka izglītība. Par laimi, Česteram bija bagāts tēvocis – kreklu fabrikants Noass Džilets. Viņš iekārtoja jauno radinieku diezgan prestižas koledžas sagatavošanas skolā. Česters mācījās diezgan labi, bet bez mazākā entuziasma, un pēc pāris gadiem skolu pameta. Tad tēvocis Noass pieņēma viņu par zemākā līmeņa vadītāju savā uzņēmumā. Šeit – Džileta kreklu fabrikā Kortlendas pilsētā – Česters arī sastapa Greisu Braunu.

Greisas tēvs bija diezgan veiksmīgs fermeris turpat Ņujorkas štatā, taču iztiku pilsētā meitai pamatā nācās nopelnīt pašai. Laikam jau lauku meitenei glaimoja uzmanība, ko viņai sāka pievērst jaunais Džilets – visai izskatīgs jauneklis, un pie tam – fabrikas īpašnieka radagabals. Tiesa, par Česteru pastāvīgi mēļoja, ka Greisa viņam neesot vienīgā, un tas raisīja abu starpā ne vienu vien strīdu, tomēr viņi palika kopā. Un tad 1906. gada pavasarī Greisa paziņoja, ka gaida no Čestera bērnu. Drīz pēc tam viņa atgriezās vecāku mājās, tomēr savu noslēpumu atklāt citiem neuzdrīkstējās. Vēstulēs, kuras meitene sūtīja Česteram, viņa lūdza, tad jau prasīja puiša atbalstu, visbeidzot sāka draudēt, ka neklusēs par to, kurš ir bērna tēvs.

Česters un Greisa sastapās jūnija sākumā un devās kopīgā ceļojumā. Nav zināms, vai Česters apsolīja ceļojuma laikā salaulāties, vai tikai nogādāt Greisu patversmē neprecētām mātēm. Zināms vien tas, ka Greisa sapakoja līdzvešanai turpat visas savas mantas, kamēr Česteram līdzi bija tikai portfelis un tenisa rakete. Abi ieradās atpūtnieku iecienītajā Edirondeku kalnu rajonā, kur 11. jūlija rītā noīrēja airu laivu braucienam pa ezeru. Vakarā viņi neatgriezās. Laivu atrada otrā dienā apgāzušos peldam ezerā, un jau drīz pēc tam no ezera izcēla arī Greisas Braunas līķi. Meitenes pierē un pie lūpām bija baisas plēstas brūces.

Ja Česters Džilets bija slepkava, tad ļoti neuzmanīgs. Brauciena laikā viņš gan reģistrējās viesnīcās ar izdomātiem vārdiem, bet lietoja, piemēram, savu īsto vārdu veļas mazgātavai uzrādītā adresē. Viņu arestēja jau pēc pāris dienām un gandrīz uzreiz apgabala prokurors Džordžs Vords izvirzīja apsūdzību slepkavībā. Tiešu pierādījumu pret jauno Džiletu nebija, tāpēc apsūdzība, kā saka, spieda uz emocijām. Tai skaitā tiesas zālē tika lasītas Greisas vēstules Česteram, vēl vairāk – tās pat iespieda un pārdeva ziņkārīgajiem pie tiesas nama. Tas viss, komplektā ar nespēju noalgot pienācīgu advokātu, izrādījās apsūdzētajam liktenīgs. Arī apelācija tika noraidīta, un 1908. gada martā Česters Džilets beidza savu dzīvi elektriskajā krēslā. Viņš mira, lai augšāmceltos mūžīgai dzīvei diženā amerikāņu reālista Teodora Dreizera romānā „Amerikāņu traģēdija” – jau kā Klaids Grifitss. Tāpat arī nabaga Greisa Brauna, kuru daudzu paaudžu lasītāji iepazina kā Robertu Oldenu.

1985. gada 10. jūlijā Oklendas ostā Jaunzēlandē tika saspridzināts un nogrima organizācijas "Greenpeace" kuģis "Rainbow Warrior". Gāja bojā viens cilvēks. Jau drīz vien noskaidrojās, ka spridzināšanu veicis Francijas slepenais dienests.

Liebritānijas Lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikas ministrijai piederošo zvejas traleri „Sers Viljams Hārdijs” nolaida ūdenī 1955. gadā. 1977. gadā ministrija kuģi kā savu laiku nokalpojušu pārdeva, un to iegādājās vides aizsardzības organizācija Greenpeace, dodama kuģim arī jaunu vārdu: „Rainbow Warrior” – „Varavīksnes kareivis”. 40 metrus garais „Varavīsknes kareivis” bija diezgan pamatīgs kuģis un lieti noderēja „zaļajiem” viņu nebūt ne allaž mierīgajās protesta akcijās pret roņu un vaļu medībām, kā arī pret kodolizmēģinājumiem Klusā okeāna salās. 1985. gada vasarā Greenpeace plānoja plašu protesta akciju Francijas pazemes kodolizmēģinājumu zonā – Moruroa atolā. Pirms paredzētā kuģojuma uz Moruroa, „Varavīksnes kareivis” bija piestājis Oklendas ostā Jaunzēlandē. 10. jūlija rītā, apmēram 11:45 kuģi satricināja diezgan stiprs sprādziens.

Spridzinātāji acīmredzami bija centušies izvairīties no cilvēku upuriem. Pirmā eksplozija radīja stipru sūci, taču nebija iznīcinoša. Tomēr scenārijā laikam bija paredzēts, ka vides draugi kā žurkas pametīs grimstošu kuģi. Tomēr notika citādi – daži no viņiem metās uz tilpnēm, glābt tur esošo aparatūru un materiālus, un arī nofilmēt postījumus. Tāpēc, kad pēc apmēram desmit minūtēm atskanēja otrs sprādziens, zem klāja vēl bija cilvēki, un viens no viņiem – fotogrāfs Fernando Pereira – tā arī vairs netika ārā un noslīka.

Par spridzināšanu vien vainīgajiem draudēja apsūdzības sazvērestībā un ļaunprātīgā mantas bojāšanā, taču līdz ar vides aktīvista nāvi tas jau bija pavisam cits pants – slepkavība, un tikai labākajā gadījumā bez iepriekšeja nodoma. Jau visai drīz Jaunzēlandes policija apcietināja kādu franču laulātu pāri – Sofī un Alēnu Tirenžus, kuri, kā drīz izrādījās, nemaz nav laulāti draugi, bet gan darba kolēģi. Tie bija Francijas slepenā dienesta – tā dēvētās „Ārējās drošības ģenerāldirekcijas” virsnieki Dominika Priēra un Alēns Mafārs. Austrāliešu policija tikām aizturēja jahtu ar vēl trīs aizdomīgiem frančiem, taču Austrālijas likumi neļāva viņus paturēt apcietinājumā. Tomēr kļuva zināms, ka pēc atlaišanas trijotne visai naski pārsēdusies franču kara zemūdenē, bet jahta uzspridzināta. Lai nu jaunzēlandieši meklē pierādījumus okeāna dibenā!

Sākotnēji oficiālā Parīze visu kategoriski noliedza. Nezinīšus izdevās tēlot tikai pāris mēnešus. Pēc tam lietas detaļas sāka uzpeldēt lielākajos Eiropas preses izdevumos, un Francijas aizsardzības ministrs Šarls Ernū demisionēja. „Ārējās drošības ģenerāldirekcijas” vadītāju admirāli Lakostu atbrīvoja no amata, bet premjers Lorāns Fabiuss atzina, ka spridzināšana organizēta ar Francijas valdības ziņu. Vienu gan viņi visi turpināja apgalvot – ka prezidents no sociālistu partijas Fransuā Miterāns neko nav zinājis.

Abi spridzinātāji Jaunzēlandē dabūja pa desmit gadiem, un tad nu Francija pieprasīja viņu izdošanu, draudot – ne vairāk, ne mazāk – bloķēt Jaunzēlandes tirdzniecības sakarus ar Eiropas Kopējo tirgu. Galu galā ar Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra Peresa de Kueljara starpniecību tika panākta vienošanās: Francija samaksās 13 miljonus Jaunzēlandes dolāru kompensācijas, un abus notiesātos izdos. Bet, pretēji vienošanās noteikumiem, jau pēc mazāk nekā diviem gadiem abi bija atpakaļ Parīzē un drīz sagaidīja arī dienesta pakāpes paaugstinājumus.

Tikai divdesmit gadus vēlāk admirālis Lakosts atzinās, ka prezidents Miterāns visnotaļ zināja gan. Slepenā dienesta šefs, saņēmis aizsardzības ministra Ernū norādījumu „neitralizēt” „Varavīksnes kareivi”, izprasījis audienci prezidentam. Kā apgalvoja admirālis, Miterāns devis savu piekrisānu „neitralizēšanai”, kas bijusi formulēta „pietiekami nepārprotami”, bet, protams, tikai mutiski.

2001. gada 9. jūlijā sākas Latvijas jahtas "Milda" pasaules ceļojums. Jahtas "Milda" ekspedīcija ilga aptuveni divus gadus, un maršruta garums bija aptuveni 40 000 jūras jūdžu.

Jahta “Milda” – 21 metru garais un piecus metrus platais šoneris no Rīgas devās ceļā 2001.gada 9.jūlijā un ekspedīciju apkārt pasaulei vadīja bijušais premjerministrs un uzņēmējs Māris Gailis (attēlā), kurš ceļojumu uzsāka savā 50.gadu jubilejā. Tiesa formāli ceļojums apkārt pasaulei sākās netālu no Gibraltāra 2001. gada 19.augustā, kur jahta savu ceļa līniju atkārtoti šķērsoja arī 2002. gada 21. februārī. Bet pēc 39 500 veiktām jūdzēm Latvijā jahta atgriezās 2003.gada 22.aprīlī.

“Milda” kuģojumam izvēlējās ekspedīcijas maršrutu pa ekvatora līniju rietumu virzienā, apņemot gan Horna ragu, gan Labās Cerības ragu. Ceļā tika piedzīvotas gan vētras pie Dienvidamerikas un Āfrikas krastiem, gan 24 diennakšu nepārtraukts brauciens pāri Indijas okeānam. Neizpalika arī satraukumi pirātu iespējamo uzbrukumu dēļ, kā arī “Milda” aplaupīšanas mēģinājums Mozambikā.

Todien, 2001. gada 9. jūlijā, prese Latvijā nepagurusi vēstīja par šo notikumu, jo ne katru dienu kāds no Latvijas dodas ekspedīcijā apkārt pasaulei pa jūras ceļiem.

"Doma braukt apkārt zemeslodei ir veca. Vai ikkatrs bērnībā ir sapņojis par to, bet es turpināju lolot šo sapni arī vēlāk. Padomju Savienībai sabrūkot, braucienam radās iespēja, un es nolēmu to paveikt, aizejot pensijā. Taču nolēmu, ka nav ko atlikt, un jau 1996.gadā zināju izbraukšanas datumu," Latvijas presē tolaik stāstīja Māris Gailis.

Pirmo reizi par ideju apceļot pasauli Gailis paziņoja 1998.gadā, kad nopirka jahtu “Milda”, kas vēlāk tika aizstāta ar citu kuģi, kas arī dosies ceļojumā. Divmastu šonerim tobrīd bija 12 gadu, bet vēl gadu pirms tam tas piedzīvoja pamatīgu remontu.

Kopējās remonta un pirkšanas izmaksas bija 300 000 ASV dolāru, bet pats ceļojums izmaksāja pusmiljonu. Pirms brauciena apkārt pasaulei jahta tā paša gada pavasarī sezonu atklāja ar burājumu Rīga - Hanko - Helsinki - Tallina - Rīga. Ekspedīcija, braucot apkārt pasaulei, bija iecerēta kā slavenā jūrasbraucēja Magelāna maršruta atkārtojums.

Sakarā ar jahtas “Milda” ceļojuma apkārt pasaulei sākšanu Latvijas pasts 2001. gada jūlijā, tieši uz izbraukšanas laiku klajā laida speciālu aploksni "Mildas ceļojums apkārt pasaulei" ar jahtas attēlu. Aploksnes zīmējuma autors bija mākslinieks Jurijs Šavkuņenko. Filatēlistu interesēs 9. jūlijā Rīgas Galvenajā pastā notika šīs aploksnes apzīmogošana ar speciālu, par godu šim notikumam izgatavotu pasta zīmogu.

Jahtas kapteinis bija Rolands Millers, kurš atmiņas par ekspedīciju publicēja blogā “Kapteiņa dienasgrāmata”, komandā bija arī ekspedīcijas vadītājs Māris Gailis, kapteiņa palīgi Aldis Kušķis un arhitekts Viesturs Meinarts, matrozis Oskars Stopiņš, bocmanis un mehāniķis Aldis Kaļķis, kinooperators Aivars Reinholds, ārsts Kaspars Smilga, bet par ekspedīcijas notikumu piefiksēšanu atbildīgi bija Jānis Vaišļa un kinooperators Aivars Reinholds.

Pēc atgriešanās tapa burāšanas ekspedīcijas 40 sērijas ar nosaukumu “40 000 jūdzes apkārt pasaulei.” Ekspedīcijas vadītājs sarakstīja grāmatu ““Milda” apkārt pasaulei”, kas vēstīja par ceļojuma laikā pieredzēto.

2019. gadā sludinājumu portālā parādījās ziņa, ka leģendārā jahta tiek izlikta pārdošanai, tās pārdošanas cena bija noteikta 69 tūkstoši eiro. Sludinājumā gan bija teikts, ka iespējama daļēja maiņa pret motorlaivu, vieglo vai kravas auto, bet ar piemaksu ne zemāku par 40 000 tūkstošiem eiro.

Bet no ceļotāju komandas puse jau ir viņsaulē.

1839. gada 8.jūlijā pasaulē nācis pirmais miljardieris, amerikāņu uzņēmējs un filantrops Džons Deivisons Rokfellers.

Džons Deivisons piedzima baptistu ģimenē, kur ticība bija pirmajā vietā – un mamma un mācītājs jau kopš mazotnes Džonam iemācīja un iedvesa to, ka dzīvē svarīgs darbs un taupīšana. Tikmēr pats Rokfellers dzīves laikā ticību svētu esot turējis tad, kad tas bija nepieciešams. Iespējams, tad, kad tas bija izdevīgi.

Biznesa tvēriens novērots jau agrā bērnībā, kad mammas dāvinātu konfekšu paciņu Džons sadalījis mazākās un notirgojis pats savām māsām. Septiņu gadu vecumā viņ’s audzējis tītarus un arī tos pamanījies notirgot kaimiņiem. Sākumskolu Rokfellers par neesot pabeidzis, tik vien kā vēlāk izgājis trīs mēnešu grāmatvedības kursus. Kad 16 gadu vecumā Rokfellers meklējis darbu, nonācis tirdzniecības kompānijā, kur sākotnēji alga bijusi 17 dolāru mēnesī, pēcāk – 25 dolāri mēnesī.

Ko jaunais censonis nopircis par pirmo algu? Izrādās, tā bijusi neliela burtnīca, kurā viņš pierakstījis visus izdevumus, turklāt šos pierakstus viņš glabājis visu mūžu. Vēl, kāda nianse, viņš bijis ļoti, ļoti taupīgs. Četrus gadus nostrādājis sapelnījis 800 dolāru un aizņēmies no radiem vēl tūkstoti Rokfellers divdesmit divu gadu vecumā izveidoja savu uzņēmumu. Tas bija Pilsoņu kara laiks, kad ziemeļu un dienvidu štatiem savā starpā karojot miltus, cūkgaļu un sāli vajadzēja abās karojošajās pusēs, un tās Rokfellera uzņēmuma maksāja labi. Pavērsiena punkts bija kara beigas, kad netālu no Klīvlendas, kur mita Rokfellers, atklāja naftas atradnes. Tolaik to vēl neuzskatīja par melno zeltu, tomēr pēc laika Rokfellers nolēma likt visu uz vienu kārti, proti, naftu.

Rezultātā pēckara posmā Amerikā sākās ekonomiskais pacēlums un pieprasījums pēc petrolejas, kurināmā un smēreļļām pieauga tik strauji, ka jau pēc gada Rokfellera kompānijas pārdošanas apjoms aizsniedzās līdz diviem miljoniem dolāru. Un, lai arī vēlāk sekoja krīze, tā īpaši neskāra Rokfelleru, kurš vadījās pēc viena lieliska principa – nevis zaudēt bet vinnēt no krīzes. Tas bija laiks, kad Rokfellers dibināja akcionāru sabiedrību “Standart Oil”, aizsākot visu iespējamo konkurentu pārpirkšanu.

Protams, ka bijuši mirkļi, kad Rokfellera uzņēmums bija uz noslīkšanas robežas, tomēr viņš izķepurojās un rezultātā vien dažus gadus vēlāk viņa kompānija kontrolēja 90 % ASV naftas pārstrādes uzņēmumu.

Par pašu bagātnieku runājot klīst nostāsti, ka viņam bijuši divi trūkumi – viņš neesot bijis diži pievilcīgs, turklāt bijis pagalam drūms pēc dabas. Piemēram, uzzinot par kompānijas lielākajiem panākumiem pikti norūcis, kas tas jau esot bijis gaidāms, un rezultātā tādu tēlu sabiedrībai nodevis. Esot bijis joks, kas palīdzējis amerikāņu māmuļām tikt galā ar nepaklausīgiem bērneļiem. Kad mazais nav gribējis vakarā iet pie miera, mammas esot teikušas, ja negulēsi, atnāks Rokfellers.

Lai kā tur arī nebūtu, Rdžons Rokfellers vismaz 500 miljonus dolāru ieguldījis izglītības un zinātnes attīstībā un lielākā daļa miljonu tika dažādām ASV universitātēm. Pēcteču kopējais mantojums par mūsdienās tiek lēsts neticams, tie varētu būt ap 150 miljardiem dolāru. Viņa mantinieku lokā ir aptuveni 200 cilvēku.

1917. gadā viņa personiskais īpašums vērtēts no 900 miljoniem līdz vienam miljardam dolāru, kas tolaik, pagājušā gadsimta sākumā, bija 2,5% no ASV kopprodukta. Šodien tie varētu būt ap150 miljardiem dolāru. Visnotaļ droši var apgalvot, ka Rokfellers joprojām ir viens no visu laiku bagātākajiem cilvēkiem pasaulē.

Starp citu no baltiešiem Rokfelleru ģimenē izdevās ieprecēties lietuviešu imigranta ogļrača meitai Jievutei Pauļekūtei, kura neraugoties uz too, ka nebija dzimusi Lietuvā 1933.gada pasaulēs izstādē Čikāgā pildīja “Mis Lietuva” lomu, bet vēlāk apprecēja Vintropu Rokfelleru, pasaules pirmā miljardiena mazdēlu. Tiesa šī laulība bijusi ļoti īsa.

1431. gadā, Simtgadu kara laikā, Ruānā tiesāja Žannu d’Arku – zemnieku meiteni, kura bija iedvesmojusi frančus cīņai pret angļu iebrucējiem, bet kritusi ienaidnieka gūstā. Angļu organizētā inkvizīcijas prāvā viņa tika atzīta par ķeceri un sadedzināta uz sārta. Taču angļi karu zaudēja, un Žannas lietu Francijā iztiesāja atkārtoti, 1456. gada 7. jūlijā viņu pēc nāves attaisnojot visās apsūdzībās.

Simtgadu karš bija ilgstošs konflikts starp Angliju un Franciju 14. un 15. gs. Tā iemesls bija Anglijā valdošās Plantagenetu dinastijas pretenzijas uz Francijas troni. Kara laime vairakkārt nosvērās par labu vienai un otrai pusei, abu valstu troņos mainījās valdnieki, bet cīņas turpinājās. Galu galā 1420. gadā, kad karš bija ildzis jau astoņas desmitgades, šķita, ka Plantageneti gūst izšķirošos panākumus. Angļu un viņu sabiedroto burgundiešu rokās bija visi Francijas ziemeļi, ieskaitot Parīzi, pie tam Francijas karalis Šarls VI bija spiests parakstīt līgumu, ar kuru novēlēja savu troni Anglijas kolēģim Henrijam V. Tomēr kad Henrijs mira pirms Šarla, atstādams abus troņus vien deviņus mēnešus vecajam dēlam Henrijam VI, Šarla VI dēlam dofinam Šarlam VII atkal vairojās cerības tomēr reiz sēdēt tēva tronī.

Un tad nāca negaidīts pavērsiens – 1429. gadā pie Šarla VII ieradās septiņpadsmitgadīga zemnieku meiča Žanna d’Arka, kura apgalvoja, ka jau vairākus gadus viņu apmeklējot kristiešu svētie un aicinot vest frančus cīņā pret angļu iebrucējiem. Meitenei izdevās pārliecināt karaļdēlu, kurš viņai atļāva pievienoties franču spēkiem, un – tavu brīnumu! – kaismīgās karotājas iedvesmoti franči svinēja uzvaru pie Orleānas, pārtraucot ilgo pilsētas aplenkumu. Sekoja citi militāri panākumi, un rezultātā Šarls VII varēja tikt kronēts par Francijas karali no angļiem atgūtajā Reimsā. Tomēr pašas Žannas, tagad sauktas arī par Orleānas Jaunavu, liktenis izrādījās nelaimīgs: 1430. gadā viņa sadursmes laikā krita burgundiešu gūstā, un tie viņu burtiskā nozīmē pārdeva angļiem. Pēdējie nolēma sarīkot paraugprāvu – ja izdotos pierādīt, ka Žanna ir ķecere vai, vēl labāk, piekopj Dievam pretīgas zintis, tas ļautu apšaubīt arī karaļa Šarla varas likumību. Žannas tiesāšana notika Ruānas pilsētā, un galvenais apsūdzību uzturētājs bija angļu atbalstītājs Bovē bīskaps Pjērs Košons.

Lasītnepratējai Žannai bija maz cerību cikstiņā pret tiesātājiem, kuri izmantoja arī Parīzes universitātes teologu resursus. Kaut atsevišķas tiesājamās atbildes bija par pārsteidzoši pārdomātas un apliecināja dziļu un patiesu ticību, bet viņas līdzšinējā biogrāfijā pie labākās gribas nebija atrodamas nekādas liecības par burvestību piekopšanu, Žannas uzstājīgie apgalvojumi, ka viņu pastāvīgi uzrunājot svētie, tika kvalificēti kā ķecerības pierādījums. Prāvas finālā, pēc visa spriežot, tiesātāji gluži nekrietni izmantoja Žannas neprasmi lasīt un citas ciniskas manipulācijas, un 1431. gada 30. maijā deviņpadsmitgadīgā Žanna d’Arka tika sadedzināta uz sārta.

Tomēr kara laime, kuru Žanna bija pavērsusi, tā arī palika franču un karaļa Šarla pusē. Kad angļu sakāve vairs neradīja šaubas, pienāca laiks arī pārskatīt Orleānas jaunavas spriedumu, lai kaut pēc nāves atbrīvotu viņu no ķecerības apsūdzībām. Bija gan jāpagaida, lai viņsaulē aiziet daži prominenti Žannas tiesātāji, kuri kara gaitā bija pārgājuši karaļa Šarla pusē. Galu galā 1455. gadā Francijas lielinkvizitora Žana Breāla vadībā tika uzsākta lietas pārskatīšana. Kā jau bija paredzams, tagad vairums pirmā procesa dalībnieku liecināja notiesātajai par labu, un atklājās visai bēdīga netaisnas tiesas aina. Spriedums pārskatīšanas lietā tika pasludināts 1456. gada 7. jūlijā, un ar to Žanna d’Arka tika attaisnota visās apsūdzībās. Savukārt par ķeceri tika pasludināts tolaik jau krietni pasen mirušais galvenais apsūdzētājs bīskaps Košons, nākamajā gadā ar pāvesta lēmu viņu izslēdzot no baznīcas. Košona kapavieta tika nolīdzināta līdz ar zemi; neviens cits no soģiem gan netika saukts pie atbildības. Un nepilnus piecus gadsimtus vēlāk – 1920. gadā – pāvests Benedikts XV iecēla viņu svēto kārtā.

Mārtiņa Lutera priekštecis cīņā par Katoļu baznīcas reformēšanu bija čehu teologs, Prāgas Kārļa universitātes rektors Jans Huss. Katoļu baznīcas koncilā Konstancē viņš tika pasludināts par ķeceri un sadedzināts sārtā 1415. gada 6. jūlijā.

Jau vairāk nekā gadsimtu pirms reformācijas, kuru 16. gs. ievadīja Mārtiņš Luters, Katoļu baznīcas varu dragāja pāvesta un klerikālās hierarhijas autoritātes apšaubītāji. Viņi norādīja, ka Romas pāvests, kurš Dieva vārdā varēja pakļaut sankcijām pat spēcīgākos laicīgos monarhus, ne vienmēr lieto šo ietekmi krietni un bezpartejiski. Milzīgās bagātības, kuras bija baznīcas rīcībā, ļāva garīdzniecībai baudīt arī ne mazums laicīgu prieku un labumu. Pamatīgi baznīcas autoritāti iedragāja t.s. Rietumu shizma jeb šķelšanās, kad 1378. gadā baznīcas iekšējo ķildu dēļ ar dažu mēnešu starpību tika ievēlēti divi paralēli pāvesti, un dažādas Eiropas valstis nostājās vai nu viena, vai otra pusē. Par pamanāmāko pāvesta institūcijas un baznīcas laicīgās ietekmes kritiķi šai laikā kļuva angļu teologs Džons Viklifs, un, tā kā viņu atbalstīja daudzi ietekmīgi angļu aristokrāti un arī karaļnams, baznīca neko īsti nevarēja padarīt savam pretiniekam. Gluži citāds izrādījās Vīklifa jaunākā laikabiedra un sekotāja, čehu teologa Jana Husa liktenis. Baznīcai izdevās dabūt Husu savā varā, kas beidzās ar viņa sadedzināšanu uz sārta 1415. gada 6. jūlijā.

Jans Huss dzimis, visdrīzāk, 1372. gadā, Husinecas ciemā tagadējās Čehijas dienvidrietumos, zemnieka ģimenē. Savu uzvārdu, kā jau nojaušams, viņš patapinājis no dzimtās vietas nosaukuma. Nav īsti zināms, kāpēc apmēram 10 gadu vecumā Jans nonāca klosterī, kur brāļi pamanīja viņa spējas un centību, un ar viņu svētību jaunais censonis iestājās Prāgas Kārļa universitātē. Sekoja izaugsme no studenta un kora zēna par bakalauru, tad maģistru, lektoru, filozofijas nodaļas dekānu un, visbeidzot, universitātes rektoru un Prāgas Betlēmes baznīcas sprediķotāju. Jau kā students Huss iepazinās ar Vīklifa idejām, kuras Prāgā bija visai populāras, un sāka uz tām atsaukties savos darbos un runās.

Tikām katoļu baznīcā joprojām turpinājās shizma, un lielā mērā var teikt, ka Husa traģisko likteni noteica viņa ievilkšana pretstāvē starp paralēlo pāvestu atbalstītājiem. Husa liktenis ir viena no daudzajām ilustrācijām tam, cik bīstami ir mēģināt saglabāt stingru ētisko platformu, kad pasaules varenie veic reālpolitiskus manevrus. Šķiet, izšķirošais pagrieziens iestājās 1412. gadā, kad viens no paralēlajiem pāvestiem Jānis XXIII aicināja uz krista karu pret Neapoles karali Ladislavu, kurš atbalstīja Jāņa konkurentu Gregoru XII. Prāgā sāka vākt naudu šim pasākumam, tirgojot indulgences, ko Huss asi kritizēja. Divus gadus vēlāk Svētās Romas impērijas ķeizaram Sigismundam izdevās organizēt katoļu baznīcas augstāko sanāksmi, resp. koncilu Konstances pilsētā ar mērķi izbeigt shizmu.

Četrus gadus ilgušajā procesā tas galu galā arī izdevās, bet Husa pretinieki no Bohēmijas garīdzniecības elites panāca, ka koncils skata arī jautājumu par viņa ķecerību. Ķeizars Sigismunds, kurš bija arī Bohēmijas karalis, garantēja Husam drošu nokļūšanu Konstancē un arī mājupceļu, taču koncila gaitā klerikāļi pārliecināja valdnieku, ka ķecerim doti solījumi neesot saistoši. Tā nu Sigismunds mierīgi noskatījās, kā Husu arestē un iesloga. Nenotika nekāda diskusija, uz ko uzstāja Huss, pauzdams, ka atteiksies no uzskatiem, kas viņam tiks argumentēti pierādīti kā maldīgi. Baznīca pieprasīja bezierunu kapitulāciju, un, kad tā nenotika, lēma ķecerim nāvi sārtā. Tomēr katoļu baznīcas īstās nedienas Bohēmijā ar to tikai sākās. Pēc dažiem gadiem čehu zemēs uzliesmoja Husa sekotāju sacelšanās, un husītu armijas sakāva četrus pret viņiem sūtītos krusta karagājienus. Tā jau nepilnu gadsimtu pirms Lutera Eiropas centrā izveidojās priekšprotestantisma sala.

Bruņinieku turnīri, kaut bija sportiska rakstura notikums, tomēr reizumis beidzās ar dalībnieku savainošanu vai pat nāvi. Laikam gan slavenākais turnīra upuris ir Francijas karalis Anrī II. 1559. gada 30. jūnijā viņš, piedaloties turnīrā, tika nāvējoši ievainots ar salūzuša pīķa šķēpeli.

Bruņinieku turnīru aizsākums Eiropā meklējams ap pirmā un otrā gadu tūkstoša miju, tomēr īsto apogeju šī tradīcija sasniedza vēlajos viduslaikos, 14. un 15. gs., kad faktiski arī izveidojās bruņniecība kā zemākā Rietumeiropas aristokrātijas kārta ar savām tradīcijām un uzvedības kodeksu. Turnīru disciplīnas šai laikā attālinājās no to pamatā bijušajiem karošanas paņēmieniem, kļūstot par sportiskām sacīkstēm.

Par galveno turnīru elementu kļuva efektīgās divkaujas ar pīķiem zirga mugurā. Divi pretinieki auļoja viens otram pretī un centās ar neasu pīķa galu trāpīt vai nu pa pretinieka vairogu, vai pa dekoratīvo figūru uz ķiveres.

Otrajā gadījumā visai bieži pīķa trieciens trāpīja arī ķiverei, parasti pīķis salūza, tomēr arī jātnieks dabūja pamatīgu triecienu. Turnīru bruņas, un jo sevišķi ķiveres, tika veidotas krietni biezākas un masīvākas nekā kaujas bruņas, tomēr traumas bija visai bieža parādība, reizēm arī letāli gadījumi. Laikam gan slavenākais negadījums notika 1559. gada 30. jūnijā, kurā nāvējošu galvas traumu guva Francijas karalis Anrī II no Valuā-Angulēmas dinastijas.

Anrī piedzima 1519. gadā karaļa Franciska I un karalienes Klodas ģimenē un 1547. gadā mantoja sava tēva troni.

Tas bija laiks, kad pāri visai Eiropai savu plato ēnu meta Kārlis V Hābsburgs, kuram piederēja Spānijas karaļa un Austrijas erchercoga, kā arī Svētās Romas impērijas ķeizara troņi. Hābsburgu īpašumi ielenca Franciju no visām pusēm, un konflikts bija praktiski neizbēgams.

Vairāk nekā desmit gadus Anrī karoja pret Hābsburgu impēriju, cīņa lielā mērā beidzās neizšķirti, un Hābsburgi joprojām palika dominējošais spēks Rietumeiropā. Tomēr Francija bija noturējusies, bez tam kara gaitā imperators Kārlis bija piekritis sadalīt savu superlielvalsti, pats paturot Spāniju ar tās aizjūras kolonijām, īpašumus Itālijā un tagadējā Beniluksa zemēs, bet Svētās Romas impērijas ķeizara kroni un Hābsburgu zemes Austrijā, Ungārijā un Čehijā atdeva savam brālim Ferdinandam. Kā tais laikos ierasts, līgumu stiprināja ar dinastiskām laulībām, izdodot Anrī vecāko meitu Elizabeti par sievu Kārļa vecākajam dēlam, nākamajam Spānijas karalim Filipam II. Par godu mieram un precībām karalis Anrī sarīkoja Parīzē trīs dienas ilgu bruņinieku turnīru.

Otrās dienas vakarā turnīra zirga seglos sēdās arī pats karalis. Karaliene Katrīna Mediči lūgusi vīru necīnīties, jo valdnieks bijis acīmredzami pēdējā laika spraigo notikumu nogurdināts, taču Anrī nav klausījis.

Divkaujā ar normandiešu grāfu Mongomeriju valdnieks, pēc pretinieka pīķa trāpījuma, tikko noturējies seglos, tātad zaudējis, taču pieprasījis revanšu. Grāfs centies atrunāties, taču majestāte uzstājis. Arī otrajā piegājienā Mongomerijs bijis prasmīgāks, viņa pīķis trāpījis karaļa ķiverei. Daži avoti min, ka valdnieks neesot kārtīgi aizvēris ķiveres sejsegu, un pretinieka šķēps, salūstot, ar asu šķēpeli ietriecies karalim acī un tai cauri smadzenēs. Karalis gan nav miris uzreiz, taču glābjams arī nav bijis. Bezspēcīgs izrādījās arī tā laika labākais ķirurgs metrs Ambruāzs Perē, un 10. jūlijā Anrī II dzīvība izdzisa. Pēc viņa nāves Francijā bruņinieku turnīri vairs netika rīkoti. Citur Eiropā tradīcija pastāvēja vēl vairākas desmitgades, taču līdz ar 16. gs. beigām, bruņniecībai zaudējot savu elitārās militārās kārtas lomu, šī tradīcija apsīka.