Šī diena vēsturē

„Slavenākā balle pasaules vēsturē” – tā reizēm tiek dēvētas viesības Ričmondas hercogienes rezidencē Briselē 1815. gada 15. jūnijā.

„Nekad vēl kopš Dārija laikiem neviena armija nav varējusi lepoties ar tik spožu pavadoņu plejādi kā tā, kas nāca līdzi hercoga Velingtona armijai Nīderlandē 1815. gadā un vadīja laiku vienās dejās un dzīrēs līdz pat kaujaslauka malai. Balle, kuru kāda augstdzimusi hercogiene minētā gada 15. jūnijā sarīkoja Briselē, kļuvusi par vēsturisku notikumu.” Tā savā romānā „Liekulības tirgus” raksta izcilais 19. gs. angļu reālists Viljams Meikpīss Tekerijs. Savukārt 20. gs. angļu vēsturniece Elizabete Longforda sauc šo notikumu par slavenāko balli pasaules vēsturē un hercoga Velingtona psiholoģiskā kara kulmināciju. Runa ir par viesībām, kuras 1815. gada 15. jūnijā sarīkoja Ričmondas hercogiene Šarlote Lenoksa, Briselē izvietotā britu garnizona komandiera hercoga Čārlza Lenoksa sieva.

1815. gada 1. martā bijušais Francijas imperators Napoleons Bonaparts negaidot atgriezās no izsūtījuma Elbas salā un pēc dažām nedēļām triumfāli ieradās Parīzē. Eiropa sāka gatavoties karam. Beļģijā, kura tobrīd ietilpa Nīderlandes Apvienotajā karalistē, koncentrējās Lielbritānijas, Prūsijas, Nīderlandes un dažu mazāku vācu valstu armijas. Karadarbības sākums bija paredzēts 1. jūlijā, taču Napoleons apsteidza pretiniekus un iebruka Beļģijā 13. jūnijā. Šajā situācijā būtu pašsaprotami, ja britu un to sabiedroto apvienotās armijas pavēlnieks Velingtonas hercogs Ārturs Velzlijs tūdaļ dotos uz priekšējām pozīcijām, tomēr tā vietā viņš ieradās Ričmondas hercogienes balles zālē un ļāva turp doties arī teju visiem viņa armijas daļu komandieriem. Jau pieminētā vēsturniece Elizabete Longforda uzskata, ka šādi viņš rīkojies pirmkārt tādēļ, ka zinājis – Briselē mudž no Napoleona spiegiem un simpatizētājiem, uz kuriem šāda viņa nesatricināmība atstās vēlamo iespaidu. Bet, piebilst vēsturniece, iespējams, tā bijusi viņa īru stūrgalvība, kas likusi darīt tā, kā nolēmis, par spīti visiem un visam.

Īsi pirms vakariņām, kurām bija jāsākas ap vieniem naktī, ieradies ziņnesis ar vēstījumu no priekšējām pozīcijām. Velingtons aploksni sākotnēji iebāzis kabatā un atvēris tikai pēc pārdesmit minūtēm. Kā vēlāk izrādījās, tā bija ziņa, ka franči virzās uz priekšu straujāk, nekā gaidīts. Hercogs ieteicis savam vietniekam, Orānijas princim un vēlākajam Nīderlandes karalim Villemam, nekavējoties doties uz armijas komandpunktu un labi izgulēties, bet pats mierīgi devies vakariņās. Princis Villems aizgājis, taču pēc brīža bijis atpakaļ un vairākas minūtes čukstus apspriedies ar Velingtonu. Arī pēc šīs sarunas pavēlnieks vēl brīdi turpinājis saviesīgu tērzēšanu galda, pēc tam paziņojis, ka arī viņam laikam laiks pie miera. Tomēr, piecēlies no dzīru galda, viņš čukstus vērsies pie namatēva Ričmondas hercoga: „Vai jums ir laba karte?” Kad abi aiz kabineta durvīm noliekušies pār karti, Velingtons bildis: „Napoleons mani ir apspēlējis – viņš ir ieguvis liekas 24 pārgājiena stundas… Es pavēlēju armijai koncentrēties pie Katrbrā, bet tur mēs viņu vairs neapturēsim, un ja tā, tad mums ar viņu jācīnās šeit!” Un Velingtons dūris ar pirkstu kartē pie Vaterlo ciema.

Pasaulē 14. jūnijs iegājis vēsturē ar to, ka 1789. gadā amerikāņu garīdznieks Elijs Kreigs izstrādā no kukurūzas gatavotu viskiju. Tas tiek nodēvēts par burbonu, jo Kreigs dzīvoja Kentuki štata Burbonas apgabalā.

Pie visa vainīgi mūki. Viņi, liekot lietā arābu alķīmiķu zintis, sāka ķimerēties ap dzīvības ūdens radīšanu, līdz sanāca viskijs. Ne velti to izmantoja kā medicīnisku līdzekli veselības saglabāšanai un dzīves paildzināšanai.

Vārds ‘viskijs’ radies no ķeltu valodas un tulkojumā nozīmē ‘dzīvības ūdens’. Dzīvības vai dzīves ūdens, kā viskiju kādreiz dēvēja, pēc dažādām receptēm ticis gatavots daudzās pasaules malās. Un dara joprojām.  Ja par viskija nosaukumu strīdu nav, tad par tā dzimteni – gan. Par pirmatklājējiem sevi sauc gan skoti gan īri. Īri piesauc 11. gadsimtu un svēto Patriku, kurš ievedis Skotijā recepti no Īrijas, savukārt skoti vicina karaliskās kases dokumentus, kuros 1494. gadā minēts, ka Džons Kors iepircis daudzus kilogramus iesala miežu, lai radītu „aqua vitae” – to pašu dzīvības ūdeni, no kā cēlies viskija nosaukums. Viena no versijām vēsta, ka viskija darīšanas mākslu atveduši kristiešu misionāri no Īrijas uz Skotiju, tomēr nav saglabājušās nekādas liecības, ka viskija radīšanas māksla ir ievesta Īrijā no Skotijas. Galu galā nav īsti skaidrs, vai īri un skoti vienlaicīgi atklājuši viskiju, vai arī īri ir bijuši pirmie.

Viena no populārākajām amerikāņu viskija šķirnēm ir burbons. Tam piemīt neparasta ogļu garša. Burbons satur ne mazāk kā 51% kukurūzas, tiek izturēts no četriem līdz 12 gadiem jaunās, izdedzinātās ozolkoka mucās. Dedzināšanas procesā karamelizējas dabiskais cukurs, kas atrodas kokā, un tā virsma, reaģējot ar viskiju, dod burbonam raksturīgo dzintara nokrāsu, aromātu un nedaudz saldo garšu. Otrreiz mucas nelieto.

Šo dzērienu esot radījis svētais tēvs 1789. gadā Kentuki štata Burbona provinces Luisvillas piepilsētā. Mācītājs Elijs Kregs, atceroties savas skotu saknes, Amerikā mēģināja dzīt skotu viskiju. Viņš to iepildīja ozolkoka mucās. Runā, ka Elijs īstenībā esot bijis… sieviete. Un vēl runā, ka pēc ugunsgrēka mācītāja māja izdega kopā ar to – arī koka mucas, kurās bija domāts iepildīt dzērienu. Skopāks būdams, Elijs nolēma apsvilušās mucas tomēr likt lietā.

Pēc pāris gadiem viskija baudītāji konstatēja, ka sanācis labs burbons. Interesanti, ka 1964. gadā ASV valdība pieņēma federālo likumu, kas apstiprināja burbonu kā valsts nacionālo dzērienu. Vienīgajam no viskija veidiem ticis šāds gods! Tika uzskatīts, ka viskiju itin labi darinājuši, iespējams jālieto vārds dzinuši arī vairāki Amerikas prezidenti – Džordžs Vašingtons, Tomass Džeferesons un Ābrams Linkolns.

Kā to gatavo? Nediedzētus kukurūzas un rudzu graudus, jo miežu Amerikā bija pavisam maz, rupji samaļ un vāra kopā ar ļoti kvalitatīvu avota ūdeni. Iegūtajai misai pievieno rauga baktērijas un cukuru, ja nepieciešams. Burbonu destilē vienu reizi, toties ilgi un nepārtraukti. Iegūto viskija spirtu filtrē caur kļavas koka oglēm un atšķaida ar ūdeni. Pēc tam lej mucās uz vismaz diviem gadiem. Amerikāņu viskija gatavošanā ļoti reti izmanto graudu iesalu.

1985. gada 11. jūnijā juveliera Karla Faberžē darināta Lieldienu ola Ņujorkā izsolē pārdota par 1375000 dolāriem. Milzu nauda jau tolaik, tiesa Faberžē meistardarbu cena laika gaitā tikai augusi, turklāt neticamos apmēros.

Slavenās Faberžē olas ir krāšņuma, izsmalcinātības un nenoliedzami bagātības paraugs. Un loģiski, ka par šiem juveliera smalkumiem izsolēs ļaudis atvadās no miljoniem.

Faberžē tēvs bijis baltvācietis, bet mamma dāniete un Karls strādājis sava tēva dibinātā darbnīcā, kuru pēc tēva nāves pārņēmis. Iedvesmu saviem darbiem Faberžē esot smēlies Ermitāžā. Pirmā Lieldienu ola tapusi kā dāvana 1885. gada Lieldienās cara Aleksandra III sievai Marijai, kas vienlaikus bijusi arī cara un viņa sievas kāzu gadadiena.

Faberžē ola tā sajūsminājusi carieni, ka turpmāk ik gadu cars Faberžē uzņēmumam pasūtījis pa vienai olai uz katrām Lieldienām. Šo tradīciju turpinājis arī Aleksandra dēls cars Nikolajs II, tiesa viņa pasūtījums bijis pa divām olām gadā. Vienu mātei, otru savai sievai. Kopumā Faberžē izgatavojis 57 olas.

Katra no Faberžē olām gatavota milzu slepenībā un ar neaprakstāmu rūpību. Ne velti izgatavošana ilgusi gadu, jo tikai tā katrs dārgakmens, rotājums un iekšā esošais noslēpums varētu būt ideāls. Meistarīgais juvelieris piedzīvoja pilnīgu māksliniecisko brīvību, un viņš varēja olas radīt par jebkuru tēmu, viņam tikai bija jāievēro viens noteikums – katrā olā bija jābūt apslēptam pārsteigumam. Te Faberžē nelika saviem karaliskajiem patroniem vilties. Katrā krāšņajā čaulā viņš ielika mazu brīnumu. Olās tika apslēpti tādi pārsteigumi kā mehānisks gulbis, zilonis, miniatūra pils no zelta, 11 miniatūri portreti uz molbertiem un precīza Kronēšanas karietes kopija, kuras izgatavošana aizņēma gandrīz 15 mēnešus.

Katru gadu Karls Faberžē savā ateljē saņēma pasūtījumu izgatavot arvien izsmalcinātākas olas no vislabākajiem materiāliem: dārgmetāliem, dārgakmeņiem, emaljas, auduma, pat spalvām un ziloņkaula. Bez Krievijas cariem Faberžē olas varēja atļauties iegādāties tikai bagātākie Sanktpēterburgas iedzīvotāji. Tāpēc ir zināms, ka Faberžē izgatavojis vēl 12 līdzīgu standartu kā Krievijas valdniekiem olas, tiesa privātiem klientiem.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās 54 Faberžē olas, lielākoties tās atrodas vai nu valsts muzejos vai personīgās kolekcijās. Faberžē olu cena joprojām mērāma miljonos dolāru. Tieši tāpēc zīmīgi, ka 1985. gada 11. jūnijā Faberžē ola Ņujorkā pārdota par vienu miljonu 375 tūkstošiem ASV dolāru, tiesa kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidus izsolēs pārdoto olu cena ir augusi vienkārši neticamā ātrumā.

Simt gadu laikā šo juveliermākslas šedevru cena lēkājusi vidēji 1000 līdz 3000 reižu. Vēsturiski avoti liecina, ka ola kas 1902. gadā novērtēta ar sešarpus tūkstošiem rubļu, pēc 106 gadiem, proti, 2008. gadā nopirkta par 12 miljoniem dolāru. Dārgākā ola ir Kronēšanas ola, kas izgatavota 1896. gadā Nikolaja II sievai. Tā izgatavota no zelta un dimantiem ar pārsteigumu – miniatūru imperatora karieti, kas pārdota par 24 miljoniem dolāru.

Un visticamāk, ka, laikam ejot, Faberžē olas lētākas nekļūs.

10. jūnijs ir dzimšanas diena pirmajam Latvijas olimpiskās komitejas vadītājam Jānim Dikmanim, kuru mēdz salīdzināt ar mūsdienu olimpiskās kustības pamatlicēju, francūzi Pjēru de Kubertēnu.

Par latviešu Pjeru de Kubertēnu sauktais Jānis Dikmanis piedzima 1882. gada 10. jūnijā un Rīgu, kurā viņš bija piedzimis, 19. gadsimta beigās bija pārņēmis riteņu bums. Tāpēc diezgan loģiski, ka velosipēds kļuva par skolnieka Jāņa Dikmaņa aizrautību. Sapni par savu divriteni un dalību sacensībās gan zēnam izdevās piepildīt pēc pāris gadiem, kad uz nomaksu varēja iegādāties Rīgā ražoto “Leitner” divriteni.

Darbīgums un uzņēmība viņu saveda kopā ar jaunekļiem, kuri vēlējās gudri sportot, nodibinot sporta pulciņu ”Labā griba”. Taču Jānis acis metis uz daudz lepnāku un turīgāku sportot mīlošu ļaužu pulcēšanās vietu – 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrību.

Tā, kā pie riteņa Jānis bija ticis, varēja arī cierēt uz vietu riteņbraucēju biedrībā. Diemžēl vai iespējams, par laimi, izcils riteņbraucējs no Jāņa Dikmaņa nesanāca, un beidzis aktīvās sportošanas gaitas viņš nokļuva biedrības rīkotāju frontē, palīdzot organizēt un vadīt sacensības. Viņš gan arī pamanījies piedalīties pirmajā latviešu maratonskrējienā, kas notika 1904. gada 6. maijā, septiņiem latviešu jaunekļiem skrienot no Rīgas līdz Jelgavai, un uzvarēja šai skrējienā Jāņa brālis Augusts.

Bet turpmākos gados Jāņa Dikmaņa dzīve bija veltīta sporta saimniecības organizēšanai. Pirmais pasaules karš gan to pārtraucis, bet karam beidzoties jau iepriekš minētā riteņbraucēju biedrība pārtapa par Latvijas sporta biedrību (LSB) ar Dikmani pie vadības ruļļiem.

Kā LSB pārstāvis Jānis Dikmanis 1922. gadā piedalījās Latvijas Sporta organizāciju apvienības un Latvijas Olimpiskās komitejas dibināšanā, kā arī delegācijas sagatavošanā startam astotajās olimpiskajās spēlēs Parīzē. Par mata tiesu naudas trūkuma dēļ 41 sportista dalība šajās spēlēs draudēja izjukt, bet tad noticis pavērsiens, kuru pats Dikmanis vēlāk aprakstījis grāmatā “60 sporta gadi”.

“Kādā jaukā dienā mani izsauca pie sevis Valsts prezidents Jānis Čakste un paziņoja, ka no viņa rīcībā esošiem 10 000 latiem, ko viņam nodevusi Latvijas Tautas banka izdalīšanai pēc viņa ieskatiem kulturāliem mērķiem, viņš nolēmis pusi no šīs summas, tas ir 5000 latu, nodot Latvijas Olimpiskai  komitejai sportistu sūtīšanai uz Parīzi.”

Čakste bija izplānojis, ka tādējādi ziņa par Latviju nonāktu pasaules medijos un viņš teicis, ka tā būtu dzīva propaganda.

Kā raksta Dikmanis: Pateicoties Čakstes tēva izpratnei un labvēlībai, mūsu piedalīšanās Parīzes olimpiskās spēlēs bija nodrošināta. Kad olimpisko spēļu atklāšanas dienā mūsu vienība aiz sarkanbaltsarkanā karoga iesoļoja olimpiskajā stadionā, viņi saņēma desmitiem tūkstošu skatītāju ilgus, skaļus aplausus.

Ja mēs arī šajās plašajās pasaules sporta sacīkstēs, kādās piedalījāmies pirmo reizi, nespējām uzvarēt lielos “dūžus”, tad tomēr mūsu sportisti, kuri ar saviem sasniegumiem atstāja aiz sevis dažu labo veco valsti, bija līdzvērtīgi partneri, kā to arī apstiprināja Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Pjērs de Kubertēns.”

Kad pēc spēļu beigām Dikmnais ieradies pie viņa atvadu vizītē Kubertēns teicis: "Jūsu jaunās Latvijas sportisti ir godam veikuši savu uzdevumu, viņi ir bruņinieciski cīnījušies, kas ir galvenais, un ar to arī izpelnījušies olimpiskās saimes atzinību, tās saimes, kurā arī viņi paši tagad ir."

Pavisam Dikmanis vadīja Latvijas olimpisko komandu trijās Olimpiskajās spēlēs, un viņš ilgus gadus bija arī Starptautiskās olimpiskās komitejas loceklis, starp citu vienīgais latvietis, kam tas izdevies. Viņš arī bijis klāt brīdī, kad Latvijas sportists proti Jānis Daliņš pirmo reizi izcīnīja olimpisko medaļu. Kara beigās Dikmanis devas bēgļu gaitās un nokļuvis ASV, darbojās Amerikas latviešu sporta dzīvē, bet viņsaulē aizgāja 1969.gada 7. jūnijā.

5. gadsimtā. pirms mūsu ēras bija antīkās grieķu demokrātijas uzplaukuma laiks Atēnu pilsētā. Tas gan ilga vien kādu pusgadsimtu. Pirmās Atēnu demokrātijas pagrimuma pazīmes parādījās Peloponesas kara laikā 5. gadsimta nogalē, un viens no šādiem momentiem bija oligarhiskais apvērsums Atēnās 411. gada pirms mūsu ēras 9. jūnijā.

Mūsdienu rietumu demokrātijas saknes tiek saskatītas seno Atēnu demokrātijā. Mūsdienu vēsturnieki gan uzskata, ka, visdrīzāk, Atēnu demokrātija tomēr bijusi savam laikam diezgan unikāla parādība, un vairumā sengrieķu polisu pastāvējusi vai nu vienvaldība, saukta par tirāniju, vai, visbiežāk, nelielas augstākās aristokrātijas vara jeb oligarhija. Savu apogeju Atēnu demokrātija sasniedza 5. gs. p.m.ē., atēniešu valstsvīra un karavadoņa Perikla laikā, dēvētā arī par Atēnu demokrātijas Zelta laikmetu. Pēc uzvaras karā pret vareno Persijas impēriju Atēnas kļuva par dominējošo spēku t.s. Dēlas savienībā, kurā bija apvienojušās grieķu pilsētvalstis. Atēnas faktiski piesavinājās savienības finanses, par kurām uzturēja savu floti, uzbūvēja grandiozo Akropoli un atbalstīja savus trūcīgākos pilsoņus. Tai skaitā trūcīgākajiem tika apmaksāts laiks, kuru viņu veltīja, darbojoties valsts padomē, tiesās un pilsētas pārvaldē. Augstākā lēmējvara piederēja tautas sapulcei jeb eklēzijai, kurā piedalījās apm. 6000 no pavisam 30 000 pilntiesīgo Atēnu vīriešu. Lai mazinātu aristokrātijas ietekmi, lielākajā daļā amatu pretendenti iekļuva ar lozes palīdzību; vēlēti tika vienīgi armijas komandieri – stratēģi – un valsts finanšu pārraugi.

Zelta laikmeta beigas iezīmēja Peloponesas kara sākums 431. gadā pirms mūsu ēras. Daudzas Grieķijas polisas neapmierināja Atēnu uzkundzēšanās, un tās izveidoja koalīciju ap Spartas valsti. Abu pušu spēki bija aptuveni līdzīgi un cīņa nežēlīga. 415. gadā p.m.ē. Atēnas uzsāka lielā mērā avantūristisku uzbrukumu Sirakūzu pilsētai Sicīlijā, cerot iegūt savā rīcībā lielās Vidusjūras salas resursus. Pāris gadus vēlāk ekspedīcija beidzās ar katastrofu. Atēnās arvien noteiktāk sāka izpausties viedokļi, ka pie kara neveiksmēm vainojama demokrātiskā pārvalde.

Pirmais, kurš sāka kūdīšanu uz oligarhisku apvērsumu, bija stratēģis Alkibiāds, kuram iekšējo varas cīņu dēļ bija nācies bēgt no Atēnām, un kurš bija atradis patvērumu pie viena no Persijas vietvalžiem Mazāzijas rietumos. Viņš ieradās Atēnu flotes dislokācijas vietā Samas salā Egejas jūras austrumos un sāka kūdīt flotes vadoņus doties uz Atēnām, gāzt demokrātisko pārvaldi un nodot varu oligarhiem. Ar šādu oligarhisku varu, kā viņš apgalvoja, atjaunotu savienību daudzas kādreizējās Dēlas līgas pilsētas, savukārt viņa persiešu patrons būtu gatavs šādai varai dot naudu. Galu galā Alkibiāda pasākums Samā nesekmējās, jo flotē bija daudz trūcīgāko pilsoņu, kuriem doma par oligarhu varu nepavisam nepatika. Apvienojušies ar vietējiem saliniekiem, viņi atcēla sazvērnieciskos vadoņus. Taču pašās Atēnās viss notika, kā bija ieplānojuši sazvērnieki no aristokrātu aprindām, pie tam – bez asinsizliešanas.

Atikas kalendāra targeliona mēneša 14. dienā, respektīvi, 411. gada pirms mūsu ēras 9. jūnijā, pilsoņiem tika paziņots, ka par valsts lietām turpmāk lems četrsimt vīru liela bagātāko pilsoņu padome ar piecu vīru prezidiju. Kā uzskata pagājušā gadsimta britu vēsturnieks Džordžs Forests, faktisko lēmēju gan nebija četrsimt, bet gan kādi piecdesmit.

Tomēr arī šo piecdesmit starpā drīz sākās šķelšanās un strīdi starp radikāļiem, kuri gribēja saglabāt varas koncentrāciju šauras grupas rokās, un mērenajiem, kuri vēlējās paplašināt lemttiesīgo pilsoņu loku līdz pieciem tūkstošiem. Pēc pāris mēnešiem, kuru laikā radās aizdomas, ka radikāļu vadoņi grasās slēgt kapitualtīvu mieru ar spartiešiem, viņu vadonis Frīnihs tika noslepkavots, un mērenie ar Teramenu priekšgalā īstenoja piecu tūkstošu padomes plānu. Vēl pēc dažiem mēnešiem tika atjaunota vecā demokrātijas kārtība. Tas gan neglāba Atēnas no galīgās sakāves Peloponesas karā desmit gadus vēlāk. Atēnu demokrātijas Zelta laikmets bija pagājis uz neatgriešanos, tomēr atsevišķi demokrātijas elementi šai pilsētā turpināja pastāvēt vēl ļoti ilgi.

17. gadsimtā notika Spānijas pēdējais un nopietnākais mēģinājums pievienot sev otru Pireneju pussalas valsti Portugāli. Portugāles atšķelšanās no 60 gadus pastāvējušās kopvalsts izraisīja karu, nopietnākais spāņu iebrukums Portugālē sākās 1662. gadā, taču 1663. gada 8. jūnijā iebrucēji cieta smagu sakāvi kaujā pie Emeišialas ciema, kas lielā mērā izšķīra kara likteni. 

16. un 17. gs. mijā šķita, ka Spānija, tobrīd Eiropas spēcīgākā valsts un varena koloniālā impērija, absorbēs savu mazāko Pireneju pussalas kaimiņieni – Portugāli. Spānijas Hābsburgu dinastija bija ieguvusi Portugāles troni un izveidojusi t.s. Pireneju ūniju. Sākotnēji lielai daļai portugāļu aristokrātijas nebija nekas pretī būt varenās kopvalsts pavalstniekiem, ciktāl Madride īpaši nejaucās Portugāles iekšējās lietās. Tomēr Spānijas pastāvīgie konflikti ar citām Eiropas valstīm kaitēja Portugāles tirdzniecībai un pakļāva briesmām portugāļu kolonijas. 1621. gadā ūnijas tronī kāpušais karalis Filips IV jau nepārprotami uztvēra Portugāli kā Spānijas provinci: amatos sāka iecelt spāņus, no Madrides ieviesa jaunus nodokļus. Galu galā 1640. gadā Lisabonā notika apvērsums, portugāļu aristokrāti gāza un sagūstīja vicekaralieni Savojas Margarētu un pasludināja par karali Bragancas hercogu Žuanu.

Spānijas Hābsburgu galvenos spēkus tobrīd saistīja Trīsdesmitgadu karš; ja neskaita pāris lielākas kaujas, pirmos divdesmit gadus karš pret atšķēlušos Portugāli izpaudās kā pierobežas sadursmes un sirojumi. Tad 1662. gadā Portugālē iebruka spāņu armija karaļa Filipa ārlaulības dēla Austrijas Huana vadībā. Sākumā spāņiem veicās, un nākamā gada maijā viņu avangards jau bija dažu desmitu kilometru attālumā no Lisabonas. Taču portugāļi pievilka spēkus no citām valsts daļām, sāka apdraudēt iebrucēju flangus un aizmuguri, un Austrijas Huans nolēma atkāpties. Portugāļu armija, skaitliski nu jau līdzvērtīga spāņiem, mina viņiem uz papēžiem. Izšķirošā kauja notika paugurainā apvidū pie Emeišialas ciema, netālu no Eštermošas pilsētiņas, 1663. gada 8. jūnijā.

Spēki šai kaujā bija apmēram vienlīdzīgi, taču portugāļu armija bija svaigāka, labāk apgādāta un motivēta, un arī tās komandieris grāfs Sanšu Manuels de Viljena prata prasmīgāk izmantot savas priekšrocības un pretinieka vājumus. Var piebilst, ka portugāļu pusē cīnījās arī angļu kājnieku pulks un franču algotņi, savukārt spāņu armijas sastāvā bija daudz vācu un itāliešu karakalpu. Austrijas Huana mērķis bija pretinieka aizkavēšana, kamēr spāņu armijas transports – apmēram trīs kilometrus gara mūļu un vēršu vilktu pajūgu kolona – atkāpās uz austrumiem cauri šaurai ielejai. Savas pozīcijas Austrijas Huans uzskatīja par teju neieņemamām, taču jau pirmais portugāļu trieciens izsita spāņus no pirmās augstienes. Abas puses gan cīnījās drosmīgi un sīksti, un jo sevišķi asiņaina izvērtās kauja par pēdējo no trim pakalniem, kuru aizstāvēja labākās spāņu kājnieku vienības. Vēl viens klupšanas akmens spāņiem izrādījās 4000 kampaņā sagūstīto portugāļu karavīru, kurus viņi dzina sev līdzi. Redzot, ka viņu tautieši gūst uzvaru, šie vīri uzbruka sargiem, atņēma tiem ieročus un sāka cīņu. Tas izraisīja atejošajos vēl lielāku sajukumu, un kaujas noslēgums izvērtās par bēgošo spāņu slaktiņu. Pavisam Emeišialas kaujā krita ap 4000 spāņu armijas karotāju, vēl 6000 – 8000 tika sagūstīti. Portugāļi rokās krita visa spāņu artilērija un milzums cita laupījuma. Portugāļu zaudējumi bija vairāk nekā 1000 vīru, t.sk. apmēram simts viņu sabiedroto angļu.

Līdz ar sakāvi pie Emeišialas spāņu bīstamākais iebrukums Portugālē bija atsists. Aktīvā karadarbība turpinājās vēl pāris gadus, līdz 1665. gadā viens no Emeišialas kaujas dalībniekiem, grāfs Frīdrihs fon Šombergs sakāva spāņus izšķirošajā kaujā. 1668. gadā noslēgtajā mierlīgumā Spānija atzina Portugāles suverenitāti, ko vēlākajos gadsimtos vairs nav mēģinājusi apšaubīt.

1965. gada 7. jūnijā Savienoto Valstu Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ar kuru par nekonstitucionālu tika atzīts Konektikutas pavalsts 1879. gada likums, kas aizliedza pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu. Šis spriedums kļuva par vienu no stūrakmeņiem Savienoto Valstu juridiskajā praksei lietās, kas saistījās ar valsts institūciju regulējošo lomu pilsoņu intīmajā dzīvē.

1961. gadā Savienoto Valstu Konektikutas štatā, Ņūheivenas pilsētā tika atvērta grūtniecības kontroles klīnika. Notikums nebūtu ievērības cienīgs, ja vien klīnikas vadītāji – ģimenes pieauguma plānošanas aktīviste Estelle Grizvolda un Jēlas Medicīnas skolas profesors Lī Bakstons – drīz pēc iestādes atklāšanas netiktu arestēti, saukti pie kriminālatbildības un sodīti ar 100 dolāru naudassodu katrs. Tobrīd Konektikutas štatā joprojām bija spēkā 1879. gadā pieņemts likums, kas aizliedza „lietot jebkuru medikamentu, medicīnisku līdzekli vai instrumentu nolūkā novērst grūtniecību”. Citiem vārdiem, ne tikai grūtniecības pārtraukšana, bet arī pretapaugļošanās līdzekļu lietošana šajā Amerikas štatā bija aizliegta.

Neilgi pirms tam jau bija mēģināts arhaisko Konektikutas likumu atcelt ar Savienoto Valstu Augstākās tiesas palīdzību kā neatbilstošu Konstitūcijai. Likuma pretinieki uzstāja, ka likums pārkāpj konstitūcijas 14. labojumu, kas nosaka: „Neviens štats nav tiesīgs pieņemt vai apstiprināt likumu, kas ierobežo Savienoto Valstu pilsoņu privilēģijas vai neaizskaramību; tāpat neviens štats nav tiesīgs atņemt jebkurai personai dzīvību, brīvību vai īpašumu citādi, kā vien taisnīgas tiesas ceļā.”

Konektikutas 1879. gada likums vistiešāk pārkāpa pilsoņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un lai arī privātuma neaizskaramība nav tieši formulēta fundamentālajos Savienoto Valstu tiesību aktos, Augstākās tiesas tiesnesis Džons Māršals Hārlans II savā atzinumā secināja: „Pilns Taisnīgas tiesas klauzulas garantēto brīvību spektrs nav rodams Konstitūcijā precīzi noteiktajās specifiskajās tiesību garantijās un ar tām neaprobežojas. Šī „brīvība” nav izolētu pantu virkne, kas precīzi norāda uz īpašuma atsavināšanu, uz vārda, preses un apziņas brīvību, uz tiesībām glabāt un nesāt ieroci, uz aizsardzību pret nepamatotu pārmeklēšanu un mantas aizturēšanu u.t.t. Šī brīvība ir racionāls veselums, kas, plašākā nozīmē, ietver brīvību no jebkuras būtiskas patvaļīgas kārtības uzspiešanas un nepamatotiem ierobežojumiem.” Šis tiesneša Hārlana atzinums ir kļuvis par vienu no biežāk citētajiem visā Savienoto Valstu Augstākās tiesas vēsturē, tomēr pašu lietu, kuras sakarā tas tapa, Augstākā tiesa noraidīja, jo tobrīd saskaņā ar strīdīgo Konektikutas likumu netika iztiesāta neviena lieta. Tādējādi Ņūheivenas klīnikas atvēršanas mērķis faktiski bija radīt iemeslu tiesas procesam un, attiecīgi, apelācijai Augstākajā tiesā.

Lēmums lietā „Grizvolde pret Konektikutu” tika pieņemts 1965. gada 7. jūnijā. Septiņi no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem lēma, ka štata likums pārkāpj pilsoņu tiesības uz laulības dzīves neaizskaramību. Viens no diviem tiesnešiem, kuri bija pretējās domās, – Poters Stjuarts – izteicās, ka, lai arī, viņaprāt, likums atbilstot Konstitūcijai, tas tomēr esot „neparasti muļķīgs”. Šis Savienoto Valstu Augstākās tiesas lēmums kļuva par būtisku precedentu līdzīgos procesos, kuri saistījās ar cilvēka dzīves intīmo sfēru – ar abortiem, seksuālo orientāciju un seksuālo uzvedību privātajā telpā.

1932. gada augustā uzņēmējs Ričards Miltons Hollingšīds no Kemdenas Ņūdžersijas štatā saņēma Savienoto Valstu patentu jaunam izgudrojumam - tā dēvētajam "drive-in theatre", kas latviski burtiski būtu tulkojams kā "iebraucamais teātris", bet literāri, visdrīzāk, kā "autokinoteātris" jeb "autokino". Hollingšīds bija radījis vienu no 20. gadsimta amerikāņu sadzīves fenomeniem - kinoteātri, kurā var iebraukt ar personīgo auto un noskatīties filmu, neizkāpjot no mašīnas. Pirmo autokinoteātri viņš kopā ar partneriem atvēra Kemdenā 1933. gada 6. jūnijā.

1932. gada augustā uzņēmējs Ričards Miltons Hollingšīds no Kemdenas Ņūdžersijas štatā saņēma Savienoto Valstu patentu jaunam izgudrojumam - tā dēvētajam "drive-in theatre", kas latviski burtiski būtu tulkojams kā "iebraucamais teātris", bet literāri, visdrīzāk, kā "autokinoteātris" jeb "autokino". Hollingšīds bija radījis vienu no 20. gadsimta amerikāņu sadzīves fenomeniem - kinoteātri, kurā var iebraukt ar personīgo auto un noskatīties filmu, neizkāpjot no mašīnas. Pirmo autokinoteātri viņš kopā ar partneriem atvēra Kemdenā 1933. gada 6. jūnijā.

Autokinoteātra ideja radusies, pateicoties Ričarda Hollingšīda māmuļai, kura bijusi miesās visai apjomīga dāma un nav varējusi ērti iekārtoties parastās kinozāles krēslā. Tad nu Ričards ierīkojis dārzā vasaras kinoteātri, izmantojot Kodak firmas projekcijas aparātu un starp kokiem iekārtu ekrānu no diviem kopā sašūtiem palagiem. Lai nebūtu jāstiepj ārā dīvāns vai klubkrēsls, īsti labs risinājums izrādījās ģimenes auto, kura sēdeklī zvilnēdama, misis Hollingšīda varēja izdaiļot dvēseli pēc sirds patikas.

Jau dažos nākamajos gados pēc Kemdenas autokinoteātra atvēršanas līdzīgi iestādījumi sāka darboties vairākos desmitos Savienoto Valstu štatu. Savu apogeju autokino popularitāte sasniedza 20. gadsimta 50. gadu beigās, kad to skaits Amerikā bija ap četriem tūkstošiem. Tāpat šie teātri bija ļoti populāri Austrālijā, kur to skaits pārsniedza trīs simtus.

Pirmā autokinoteātra reklāmas sauklis vēstīja: "Laipni gaidīta visa ģimene, lai arī cik trokšņaini būtu jūsu bērni." Patiešām, sākotnēji autokinoteātri orientējās uz ģimenes auditoriju, attiecīgi izvēloties arī repertuāru. Tomēr jau visai drīz autokino priekšrocības sāka novērtēt jaunieši - no senčiem aizlienēta autiņa sēdeklī pārīši varēja justies vēl brīvāk nekā kinoteātra pēdējā rindā. Privātums, kādu apmeklētāji baudīja savu mašīnu salonos, lika autokinoteātru tēlam arvien noteiktāk mainīties no ģimenes izklaides vietām uz "kaislību perēkļiem", kā tos sāka dēvēt sešdesmitajos gados. Septiņdesmitajos teātru īpašnieki vairs pat īpaši neslēpa orientēšanos uz primitīvu izklaidi, un autokino repertuārā sāka dominēt tā dēvētās "ekspluatācijas filmas" - kinodarbi, kuros galvenā nozīme bija tematikai, bieži vien pikantai vai nervus kutinošai, bet ar māksliniecisko līmeni kā bija, tā bija. Līdz ar astoņdesmito gadu sākumu, ceļoties zemesgabalu cenām un attīstoties krāsu televīzijai un video tehnikai, autokinoteātru ziedu laiki beidzās, tomēr daudzviet Amerikā tie joprojām pastāv un 21. gadsimtā pat piedzīvojuši zināmu renesansi.

1967. gada 5.jūnijā sākas Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš.

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū kārtējo reizi saasinājās ap Izraēlas valsti pastāvīgi gruzdošais konflikts. 1965. gadā Izraēlas aviācija sabombardēja Sīrijas jaunceļamo dambi uz Jordānas upes - ja to pabeigtu, Izraēla zaudētu apmēram 10% no saviem ūdens resursiem. Turpmākajos gados notika vairāki bruņoti incidenti uz valsts robežām, bet 1967. gada maijā Ēģipte piedraudēja bloķēt Eilatas ostu Sarkanajā jūrā, caur kuru Izraēlai pienāca liela daļa tās naftas piegāžu. Ēģiptes līderis Nasers paziņoja, ka, ja Izraēla uzsāks karu, tad Ēģiptes, Sīrijas, Jordānijas un Libānas armijas esot gatavas izšķirošajai cīņai, savukārt Irākas, Alžīrijas, Sudānas un Kuveitas armijas gatavas sniegt nepieciešamo atbalstu. Izraēla negaidīja, kamēr tās pretinieki izvērsīs spēkus, bet deva triecienu pirmā.

1967. gada 5. jūnija rītausmā Izraēlas gaisa spēku iznīcinātāji "Mirage" uzbruka Ēģiptes militārajiem lidlaukiem. Precīzi uzlidojumi dažās stundās padarīja visai prāvos Ēģiptes gaisa spēkus kaujas nespējīgus. Sekoja iebrukums Sinaja pussalā, kur, perfekti kombinējot kājnieku, tanku un gaisa desanta darbību, apejot ēģiptiešu atbalsta punktus no flangiem un uzbrūkot komunikācijām, izraēlieši strauji iespiedās pussalas iekšienē. Jau 7. jūnijā žurnāla "LIFE" fotogrāfam pozēja smaidošs Izraēlas kareivis - vēlākais ģenerālmajors Josi Ben-hanans, plunčādamies Suecas kanāla ūdeņos. Nākamais mērķis bija Jordānija, kuras armija bija salīdzinoši labāk organizēta nekā ēģiptiešiem. Tomēr Jordānijai bija mazi gaisa spēki, pie tam ēģiptieši maldināja jordāniešus, sniedzot pilnīgi nepatiesas ziņas par savām it kā spožajām uzvarām. Pārsvars gaisā un operatīvāka rīcība nodrošināja Izraēlas uzvaru arī Jordānas upes rietumkrastā, kaut gan kaujas ap Jeruzalemi bija laikam gan smagākās šajā karā. 7. jūnijā Izraēlas desantnieki caur Lauvu vārtiem iegāja Jeruzalemes Vecajā pilsētā un ar interesi aplūkoja tādas gadu desmitiem neredzētas savas tautas svētvietas kā Raudu mūris un Tempļa kalns. Visbeidzot 9. jūnijā Izraēlas aviācija vērsa savu spēku pret sīriešu lieliskajām aizsardzības pozīcijām Golanas augstienē un salauza viņu pretestību. Dienu vēlāk augstiene bija izraēliešu rokās, un tagad nevis sīrieši varēja blietēt ar artilēriju pa Izraēlas ziemeļu pilsētām, bet gan izraēlieši binoklī varēja apskatīt Sīrijas galvaspilsētu Damasku. Militārais konflikts noslēdzās ar spožu Izraēlas uzvaru 1967. gada 10. jūnijā, un ieguva Sešu dienu kara nosaukumu.

Tomēr nebūtu pareizi domāt, ka Sešu dienu karš Izraēlai bija tikai tāda adrenalīna uzpumpēšana. Kara iesākumā Telavivas parkos tika rakti tūkstošiem kapu, paredzot milzīgus civiliedzīvotāju upurus. Visā sabiedrībā valdīja dziļas bažas par to, ka, visām arābu nācijām mobilizējoties, Izraēla varētu nenoturēties. Intervijā dienvidāfrikāņu žurnālistam Vinstonam Čērčilam Izraēlas premjerministrs Dāvids Ben-Gurions tajās dienās sacīja: "Valsts izturēs - neko citu mēs vienkārši nevaram atļauties. Bet man ir bail par mūsu jauno paaudzi. No kara jau allaž nepārnāk savas paaudzes labākie."

2002. gada 4. jūnijā Rīgas dzelzceļa stacijas būvlaukumā notika svinīgs pasākums par godu jaunā stacijas pulksteņa pamatu ielikšanai. Jauno Stacijas laukuma pulksteni atklāj vēl pēc gada.

Rīgas Centrālo staciju, kas ir lielākā pasažieru dzelzceļa stacija Rīgā un visā Latvijā, sāka būvēt1858. gadā – pēc tam, kad apstiprināja pirmo dzelzceļa projektu Rīga – Dinaburga jeb Daugavpils. Stacija savu darbību sāka 1861.gadā, kad atklāja ceļu uz Dinaburgu un tālāk uz Sanktpēterburgu un Varšavu. Pirmā stacija bija neliela divus stāvus augsta ēka, pie kuras fasādes atradās dzelzceļa līnijas un šo ēku projektēja pirmais Rīgas pilsētas arhitekts Johans Felsko.

Ar laiku, paplašinot dzelzceļa tīklu un palielinot vilcienu plūsmu, stacijas ēka kļuva par šauru un to pārbūvēja pievienojot divus trīsstsāvīgus spārnus. Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā stacija laukums bija kļuvis par iecienītāko ļaužu pulcēšanās vietu pilsētā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 30. gadu beigās, izstrādāja projektu jaunai dzelzceļa stacijai, kuru padomju okupācijas un sekojošā kara dēļ diemžēl realizēt nepaguva. Un tad jau padomju gados, 1954. gadā, atsākās stacijas pārbūves jautājuma risināšana. Cits pēc cita izstrādāti vairāki projekti.

Laika posmā no 1959. līdz 1965. gadam cēla jauno Rīgas staciju, kurā pavisam droši bija skaidrs, ka ir nepieciešams pulkstenis. Tā autori bija arhitekti no Ļeņingradas un atklāšanu pulkstenis piedzīvoja 1965. gadā. Tolaik stacijas pulkstenis vienlaikus kalpoja arī kā ūdenstornis, nodrošinot spiedienu stacijas ūdensapgādes sistēmai. Septiņdesmito gadu beigās pulksteni modernizēja un ciparnīcu nomainīja pret elektronisko tablo, kas sastāvēja no 1600 lampiņām. Tāds tas tur stāvēja, līdz divtūkstošo gadu sākumam, kad pulkstenis līdz ar stacijas ēkas pārmaiņām piedzīvoja jaunu sākumu.

2002. gada 4. jūnijā Rīgas dzelzceļa stacijas būvlaukumā notika svinīgs pasākums par godu jaunā stacijas pulksteņa pamatu ielikšanai. Pulksteni atjaunoja divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu arhitektūrai raksturīgajā konstruktīvajā stilā un to novietoja, tur, kur tam bija paredzēts sākotnēji būt. Nācās labot savulaik pieļautās neprecizitātes, pulksteni pārvietojot. Pirms pārbūves stacijas pulkstenim bija cita atrašanās vieta, tas bija par 30 metriem dziļāk stacijas laukumā. 1965. gadā būvētā pulksteņa rekonstrukcijas laikā torņa atrašanās vieta tika mainīta tāpēc, lai pulkstenis būtu redzams no Raiņa bulvāra.

Arhitekti arī 1961. gada rasējumā sākotnēji bija iecerējuši pulksteni būvēt tur, kur tas tagad atrodas, proti, tur, lai to var redzēt teju visa Raiņa bulvāra garumā, bet kas nogāja griezi, kurš kļūdījās un kāpēc neuzbūvēja uzreiz tieši tur, par to vēsture klusē.

Interesanti, ka rekonstrukcijas laikā projekta autori pulksteņa torņa pamatos iebetonēja savus pulksteņus. Stacijas torņa augstums ir 43 metri, kopā ar burtiem Rīga – 46 metri, tā diametrs ir 4,2 metri.

Stacijas pulksteņa apgaismojuma spuldzītes nomaina reizi divos gados, kad ciparnīcā atjauno 658 spuldzītes. Pašreizējais pulkstenis ir izgatavots vienā no pasaules vadošajām pulksteņu izgatavotājām – vācu kompānijā “Perrot”, pareiza laika signālu tas saņem no Vācijas pilsētas Frankfurtes. Tiesa, neraugoties uz augsto precizitāti, kāds no četriem pulksteņiem mēdz kļūdīties, rādot nepareizu laiku un tam par iemeslu var būt stipras vēja brāzmas vai apledojums un tad mehānisms nespēj pagriezt rādītāju un sanāk, ka vienas torņa puses pulkstenis var rādīt vienu laiku, bet otras puses pavisam citu.

Un vēl – tāpat kā Vecrīgas torņi, arī Stacijas laukuma pulkstenis kopā ar stacijas ēkām ir iekļauts UNESCO arhitektūras pieminekļu sarakstā.