Šī diena vēsturē

1945.gada 29.jūnijā Aizkarpatu Ukraina nonāca vienā apdzīvotā teritorijā ar Ukrainu, kad to anektēja Padomju savienība.

Lai arī šobrīd Apvienotās Karalistes karaliene Elizabete II 2015.gadā apsteidza karalieni Viktoriju kā visilgāk tronī pavadījušais britu valdnieks, Viktorija tronī pavadīja 63 gadus un tieši viņas valdīšanas laiks ir iegājis vēsturē kā Viktorijas ēra vai laikmets. Viktorija par karalieni tika kronēta 1838.gada 28.jūnijā.

 

Karalienes Viktorijas ēra bija ilgstošs Anglijas pārticības un bagātības laiks, kurā strauji attīstījās tirdzniecība, rūpniecība, zinātne, izglītība un kultūra. Viņa arī nereti tiek dēvēta par ”Eiropas vecmāmiņu”, jo visi viņas deviņi bērni un 42 mazbērni bijuši caur radniecības un laulības saitēm piederīgi visu Eiropas valstu karaļnamiem.

Viņa noteica toni tā laika sievietēm – gan ģērbšanās stilu (stīvās korsetes), gan uzvedības normas (tikumība, izglītotība, pilnīga pakļaušanās vīrietim). Viņa sev apkārt vēlējās redzēt cilvēkus ar augstu morāli.

Viktorijas laikā arī Londonā tika ieviesta kanalizācijas sistēma, attīstījās fotografēšanas māksla, Viktorija aizsāka balto kāzu tērpu modi un pieņēma likumu, ka jebkuram bērnam līdz 10 gadu vecumam pienākas bezmaksas izglītība.

Viktorijas laika stereotipa sievietei bija jābūt tikumīgai, kārtīgai, lietpratīgai mājas saimniecības vadītājai un noteicējai, stigrai bērnu audzinātājai, ģimenes komforta nodrošinātājai un laulātā drauga sabiedriskā statusa spogulim.

Viktorijas laika jaunkundzei bija jāprot franču vai itāļu valoda. Viņai bija jābūt nevainīgai, tikumīgai un apzinīgai. Jebkurai bagātai dāmai bija dienā jānomaina seši tērpi, atbilstoši dienas stundai un notikumam. Garderobē bija jābūt rīta, pusdienas un vakartērpam, pastaigu, vizīšu, viesu pieņemšanas, ceļojuma, medību, jūrmalas tērpam. Jābūt arī tērpiem zirgu izjādēm, koncertiem, operai, sēru tērpam un vēl virknei citu atbilstoši nepieciešamībai.

Līdz 19. gs. 80. gadiem precētu bagātu sieviešu stāvoklis bija nožēlojams, jo laulības atņēma viņām jebkādas tiesības, tostarp tiesības uz īpašumu, tiesības šķirties, tas bija iespējams tikai daļēji, tiesības pēc šķiršanās, ja tāda tomēr bija panākta, satikt savus bērnus, kas palika vīra pārraudzībā. Sieviete pēc šķiršanās tika pilnībā izstumta no sabiedrības.

Kā jebkurā sabiedrībā, arī Viktorijas laikmeta dzīvei 19. gadsimta vidū bija otra puse – ne tik grezna un pārticīga. Lai arī dzīves apstākļi bija smagi, arī trūcīgās sievietes centās ģērbties atbilstoši tā laika modes tendencēm. Pretēji augstākās sabiedrības dāmām, kuras ballēs parādījās vienā un tajā pašā kleitā tikai kādas pāris reizes un pēc tam šuva jaunu tērpu, strādājošās sievietes tērpus pāršuva, pārkrāsoja un lāpīja.

19. gs. 70. gados jau darbojās dzelzceļa satiksme, telefons, pasts, dzīvē bija ienākuši tādi jaunumi kā fotokamera, šujmašīna, rakstāmmašīna, mākslīgais zīds un divritenis. Tas bija jauns, dinamisks pavērsiens sabiedrības dzīvē, un cilvēku domāšana mainījās.

Gāzes un elektrības plašais lietojums arī pavēra jaunas iespējas. „Stīvais”, bālās Viktorijas sievietes tēls, kāds tas bija Viktorijas valdīšanas sākumā, gadiem ejot, ieguva jaunus, vitālus, dzīvi apliecinošus vaibstus.

2009. gada 25. jūnijs daudzu miljonu Maikla Džeksona daiļrades cienītāju sirdīs paliks kā diena, kas satricināja un uz pauzes atstāja visu mūzikas pasauli.

Maikls Džeksons bija veiksmīgs dziedātājs jau kopš bērnu dienām un, laikam ritot, viņš tikai arvien pamatīgāk atstāja savu nospiedumu mūzikas industrijā.

Dzimis 1958. gada 29. augustā Gerijas pilsētā Indianas štatā, Maikls bija septītais no deviņiem bērniem ģimenē. Pirmoreiz kopā ar brāļiem mazais Maikls uzstājās kādā talantu šovā jau sešu gadu vecumā. Zēnu grupa “Jackson 5” kļuva par valsts mēroga talantiem. Pēcāk Džeksons pateicoties savam īpatnējam tēlam, unikālajai balsij, kvalitatīvajām un bezgala veiksmīgajām dziesmām un mūzikas klipiem ieguva ‘popa karaļa’ titulu un veiksmīgi koncertēja viens.

Džeksons kopumā pārdevis vairāk nekā 750 miljonus ierakstu pasaulē, kā arī saņēmis 13 “Grammy” balvas.

Uzreiz pēc Džeksona nāves ļoti aktīvi pirka mūziķa albumi un singus. 

Maikls Džeksons esot sabrucis savās mājās 25 jūnijā, un viņa personīgais mediķis centies viņu atdzīvināt, taču tas nav izdevies. Tad izsaukta palīdzība, kas ieradusies pēc deviņām minūtēm, un popmūzikas karalis tad vēl esot elpojis. Viņš nogādāts Losandželosas slimnīcā, kur ārsti mēģinājuši atdzīvināt vairāk nekā stundu, taču neveiksmīgi. Tad arī izziņota mūziķa nāve. Tas notika 0:26 pēc Latvijas laika. Maiklam Džeksonam bija piecdesmit gadu.

Sākās izmeklēšana. Saskaņā ar Džeksona ārsta Konrāda Mareja liecībām, kuru mūziķis bija nolīdzis kā personīgo ārstu, gatavojoties koncertturnejai, viņš traģiskajā naktī ar bezmiegu sirgušajam dziedātājam iedevis valiumu, bet pēc neilga laika vēl kādus medikamentus.

Pēc stundas Džeksons joprojām nav spējis aizmigt, un ārsts ievadījis spēcīgu miega līdzekli midazolu. Nākamo stundu laikā ārsts turpinājis dot Maiklam dažādus preparātus. Pulksten 10.30 rītā ievadījis 25 miligramus propofola, kas kļuvuši liktenīgi. Toksikoloģiskā ekspertīze apstiprināja sākotnējo versiju, ka popkaraļa nāves cēlonis ir spēcīgs anestezējošs līdzeklis.

Vairākus gadus pēc notikušā atklātībā nonāca Losandželosas policijas departamenta rīcībā esošās fotogrāfijas, kurās redzama mūziķa dzīvesvieta īsi pēc viņa nāves. Istabā valdījis haoss un visur bija redzamas dažādu medikamentu pudelītes, kā arī skābekļa baloni un intravenozā šķīduma iepakojums. Fotogrāfijās redzamas arī Džeksona ārsta Konrāda Mareja medikamentu somas un viņa automašīna, kas novietota pie mūziķa mājām.

Šīs fotogrāfijas 2011. gadā izmantotas Mareja tiesas prāvā. Dažos attēlos redzama Maikla nesaklātā gultā un tajā esoša lellīte. Uz tualetes galdiņa savukārt redzamas neskaitāmas bērnu fotogrāfijas, bet uz nakts skapīša tukšas dzērienu pudeles. Vienā no attēliem redzama lelle ar sarkaniem vaigiem un blondām matu cirtām, turklāt, kā liecina šis attēls, mūziķis miris, rokās turot šo rotaļlietu.

Losandželosas tiesas zvērinātie atzina, ka Maikla Džeksona ārsts Konrāds Marejs ir vainīgs mūziķa netīšā nonāvēšanā. 2011. gadā viņam piesprieda četrus gadus ieslodzījumā, bet cietumā viņš pavadīja tikai pusi no noteiktā termiņa. Trīs ASV štatos ir anulēta viņa ārsta licence.

1919. gada 24. jūnijā – Latvija piedzīvoja izšķirošus un dinamiskus militāri politiskos procesus.

Padomju-vācu karš, kas bija daļa no Otrā pasaules kara, sākās 1941. gada 22. jūnijā; tātad – pirms 80 gadiem. Jau no pašām pirmajām dienām tas risinājās arī Latvijas teritorijā.

Pirms 80 gadiem, 1941. gada 22. jūnijā sākās plašākā militārā operācija karadarbības vēsturē: Vācijas un tās sabiedroto uzbrukums Padomju Savienībai. Divi totalitārie režīmi, kas nepilnus divus gadus iepriekš bija kopīgi sadalījuši Austrumeiropu, iznīcinot Polijas un Baltijas valstu neatkarību, tagad saķērās nāvīgā cīniņā.

Jau kopš pirmajām kara dienām karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju. Sarkanā armija izrādījās karam totāli nesagatavota. Uz papīra padomju karaspēka bruņojums izskatījās vismaz līdzvērtīgs vācu spēku bruņojumam, daži militārās tehnikas paraugi bija pat pārāki, tomēr nesalīdzināmi vājāka bija visu līmeņu komandieru analīzes un reakcijas spēja, darbības operativitāte un karavīru motivācija. Faktiski vermahts pirmajos kara mēnešos teju netraucēti īstenoja savus kaujas plānus, kas Latvijā paredzēja vērst galveno triecienu pret Daugavpili, neļaujot sarkanajai armijai nostiprināties aizsardzības līnijā gar Daugavu, savukārt otršķirīgus triecienus virzīt pret Liepāju un Rīgu. Ģenerāļa Manšteina komandētie vācu tanki jau 26. jūnijā pēkšņi parādījās pie Daugavpils un ieņēma pilsētu. Nedaudz vēlāk vācu spēki šķērsoja Daugavu arī pie Līvāniem un Krustpils, padomju plāns noturēt Daugavas līniju sabruka un padomju Ziemeļrietumu fronte strauji un bieži vien haotiski atkāpās uz aizsardzības pozīcijām gar Veļikijas upi Krievijas Pleskavas apgabalā, lai jau drīz pēc tam atvilktos vēl tālāk Ļeņingradas virzienā.

Uz vispārējās Sarkanās armijas bēgšanas fona kara sākumā kā teju anomālija bija Liepājas aizstāvēšana gandrīz nedēļu no 23. līdz 29. jūnijam. Vācieši šai otršķirīgajā uzbrukumā sūtīja tikai vienu divīziju, pret kuru samērā ilgi izdevās noturēties padomju garnizonam. Galu galā tikai nelielai daļai pilsētas aizstāvju paveicās izlauzties no ielenkuma. 29. jūnijā vermahta spēki, četrās stundās veikuši attālumu no Bauskas līdz Rīgai, ieņēma Pārdaugavu. Mēģinājums strauji forsēt tiltus beidzās ar pāris dienas ilgām un diezgan smagām ielu cīņām, taču 1. jūlijā Latvijas galvaspilsēta bija vācu rokās. Vēl četras dienas vēlāk pēdējās organizētās sarkanarmiešu vienības bija pametušas Latvijas teritoriju, taču vēl labu laiku pa mežiem un nomaļiem ceļiem klīda no frontes atpalikušie un dezertieri, gan lielākās un mazākās grupās, gan pa vienam, sirojumos pēc pārtikas un cita izdzīvošanai vajadzīgā apdraudot vietējos iedzīvotājus.

Samērā maz pētīts ir jautājums par nacionālās pretestības darbību Latvijā kara pirmajās nedēļās. Pirmās pretestības grupas izveidojās jau nedēļā pirms kara sākuma, reaģējot uz 14. jūnija masu deportāciju. Tie, kuriem bija izdevies pamukt no deportētājiem, un tie, kuru tuviniekus okupācijas vara bija aizrāvusi pretim nezināmam liktenim, ņēma rokās ieročus. Sākoties vācu iebrukumam un Sarkanās armijas katastrofālajām neveiksmēm, šī kustība strauji vērtās plašumā. Tajā iekļāvās agrākie Latvijas armijas virsnieki un instruktori, aizsargi, policisti u.c. Viņu uzbrukumu mērķis bija uz austrumiem bēgošās sarkanarmiešu vienības un atsevišķi karavīri, kā arī viņiem līdzi mūkošie padomju aktīvisti, miliči u.tml. Par kādu nopietnu šo pretestības grupu ietekmi uz karadarbības gaitu Latvijā nenākas runāt, taču šādi latviešu nācija nepārprotami apliecināja savu nostāju pret padomju okupācijas režīmu. Tiesa, arī jaunais okupants – nacistiskā Vācija – bija tikai citādāks, bet nebūt ne labāks par iepriekšējo. Jau visai drīz visiem tiem, kuri cerēja uz kādu Latvijas neatkarības atjaunošanu, nācās sāpīgi vilties – šādi mēģinājumi tika ātri un brutāli pārtraukti. Un, protams, īsti traģisks nacistu okupācijas apstākļos bija Latvijas ebreju tautības pilsoņu liktenis.

Pamatā Endrjū Loida Vēbera mūziklam „Evita”, kura pirmizrāde notika Londonā 1978. gada 21. jūnijā, ir konkrēts liktenis – Argentīnas diktatora Huana Perona dzīvesbiedres Evas Peronas-Duartes mūžs.

Marija Eva Ibargurena piedzima kā ceturtais bērns piecu bērnu ģimenē nelielā Argentīnas provinces ciematā. Piecpadsmit gadu vecumā viņa devās uz galvaspilsētu Buenosairesu, un, būdama ne tikai skaista sieviete un talantīga aktrise, bet arī radošām idejām bagāta, dažu gadu laikā izveidoja sekmīgu karjeru uz skatuves, kino, radiofonā un uz žurnālu vākiem. Šai laikā viņa pieņēma sev skatuves pseidonīmu – Eva Duarte. Piedaloties palīdzības akcijā zemestrīcē cietušās Sanhuanas pilsētas iedzīvotājiem 1944. gadā, Eva Duarte pirmoreiz sastapās ar akcijas organizētāju – valdošās huntas dalībnieku pulkvedi Huanu Peronu. Jau dažus mēnešus vēlāk 24 gadus vecā Eva un 48 gadus vecais pulkvedis Perons uzsāka kopdzīvi.

Perona patiesā ietekme valdībā krietni pārsniedza viņa oficiālā posteņa līmeni, un viņa amats bija ideāli piemērots politiskā kapitāla iegūšanai.  Darba sekretariāta vadītājs Perons sevi pozicionēja kā strādnieku un citu trūcīgāko sabiedrības slāņu interešu aizstāvi, strauji guva vienkāršo ļaužu simpātijas un 1946. gadā tika ievēlēts par Argentīnas prezidentu. Un Eva šai ziņā izrādījās viņam īsta likteņa dāvana. Perons visai drosmīgi iesaistīja dzīvesbiedri politiskajā darbībā, kura tolaik Argentīnā bija ne vien izteikti vīrišķa, bet arī militarizēta sfēra. Daži avoti apgalvo, ka pulkveža Perona kreisi orientētās sociālās politikas īstā autore ir tieši Eva Perona. Tāpat lielā mērā viņas nopelns ir vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm līdz ar jaunā Argentīnas vēlēšanu likuma pieņemšanu 1947. gadā.

Pamazām aktrise Eva Duarte kļuva par Evitu – nācijas simbolu, plašu tautas masu interešu izpratēju, paudēju un aizstāvi. Četrdesmito gadu beigās pirmās lēdijas popularitāte jau bija visnotaļ samērojama ar paša prezidenta popularitāti, un daudzi uzskatīja viņu par piemērotāko viceprezidenta amata kandidāti 1952. gada vēlēšanās. Tomēr jau 1950. gadā Evitai tika diagnosticēts dzemdes kakla vēzis. Operācija nedeva cerēto rezultātu un 1952. gada jūlijā 33 gadu vecumā Eva Perona mira. Taču, pāragri un traģiski aizejot no šīs dzīves, viņa pēc laika pievienojās to vēsturisko personāžu galerijai, kuri turpina dzīvot ne vien vēstures grāmatu, bet arī romānu lappusēs, uz skatuves un uz ekrāniem. Evitai šo mūžīgo dzīvi deva pirmām kārtām komponists Endrjū Loids Vēbers un libretists Tims Raiss, kuru mūzikls „Evita” savu pirmizrādi piedzīvoja Prinča Edvarda teātrī Londonā 1978. gada 21. jūnijā.

1789. gadā Francijas Nacionālās Asamblejas deputāti, kuriem liegta ieeja sēžu zālē, pulcējas tuvumā esošajā tenisa kortā un nodod t.s. Tenisa korta zvērestu, ievadot Lielo Franču revolūciju.

Viduslaikos Francijas parlamentam jeb tā dēvētajiem Ģenerālštatiem nekad nebija tās ietekmes, kādu sev ieguva angļu parlaments. Likumdošanas un administratīvā vara allaž palika karaļu rokās, un Ģenerālštatu petīcijas bija un palika vienīgi informatīvi teksti. Arī Ģenerālštatu sasaukšana bija atkarīga no monarhu gribas, un vairākkārt to darbībā bija pat gadu desmitiem ilgi pārtraukumi. Galu galā pēc 1614. gada Ģenerālštatus vairs nesasauca vispār līdz 18. gadsimta nogalei, kad valsts bija nonākusi smagā finanšu krīzē, neražas gadi draudēja ar badu, bet apgaismības idejas laupīja agrāko autoritāti kā monarham, tā garīdzniecībai. Šai situācijā karalis Luijs XVI 1789. gadā nolēma sasaukt Ģenerālštatus, lai tie izšķirtos par finanšu krīzes risinājumu.

Der piebilst, ka kopš viduslaikiem bija spēkā kārtība, kas paredzēja atsevišķu sapulci katrai no trīs kārtām, kopīgajās Ģenerālštatu sapulcēs, ja tādas arī notika, konkrēti jautājumi netika debatēti. 1789. gadā Francijas tautas 1. kārta sastāvēja no 10,000 katoļu garīdznieku, 2. kārta - no 400,000 muižnieku, savukārt 3. kārtu veidoja 25 miljoni pārējo francūžu. 3. kārta gan panāca, ka tās sapulcē deputātu skaits bija divreiz lielāks nekā pārējās divās, taču lēmumu pieņemšana notika katrā sapulcē atsevišķi, tāpēc būtībā 578 deputātiem 3. kārtas sapulcē bija tāds pats svars kā uz pusi mazākajam deputātu skaitam 1. un 2. kārtas sapulcēs. Nav brīnums, ka 3. kārtas sapulce, tā vietā, lai apspriestu nodokļu reformas, sāka debatēt par savu statusu un pilnvarām. Galu galā tā sevi pasludināja par Nacionālo Asambleju, paziņojot, ka pārstāv franču tautas lielumlielo vairākumu, un pārējo sapulču deputāti, ja vēlas, var tai pievienoties.

1789. gada 20. jūnijā Nacionālās Asamblejas deputāti, ieradušies pie sēžu zāles Versaļā, atrada durvis slēgtas un kareivju apsargātas. Luija XVI negatīvā attieksme pret Nacionālo Asambleju bija vispārzināma, taču sanāksmes atlikšanas iemesls varēja būt arī oficiālās sēras pēc Francijas dofina - karaļa vecākā dēla un troņmantnieka - Luija Žozefa nāves. Tomēr 3. kārtas deputāti slēgtajās durvīs saskatīja monarha vēlmi laupīt viņiem tautas dotās pilnvaras. Viņi devās uz tuvumā esošo tenisa zāli, kur tika sastādīts zvēresta teksts, un 576 no klātesošajiem 577 deputātiem nodeva tā dēvēto Tenisa korta zvērestu. Tā būtību pauda frāze "palikt kopā un pulcēties, kad un kur apstākļi to prasa, līdz brīdim, kad būs pieņemta karaļvalsts konstitūcija". Konstitūcijas prasība nozīmēja principiālu valsts ideoloģijas maiņu. Karaļa vara "no dieva žēlastības" bija nomaināma ar likuma un tautas gribas dotu varu. Bija sākusies Lielā Franču revolūcija.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Padomju Savienība tiecās pakļaut savai kontrolei visu Vāciju. Par pirmo soli bija jākļūst kontroles iegūšanai pār rietumu sabiedroto okupācijas zonām Rietumberlīnē – šai nolūkā PSRS 1948. gada 19. jūnijā uzsāka Berlīnes blokādi.

 

1945. gada maijā Otrā pasaules kara uzvarētājas valstis sadalīja sakauto Vāciju četrās okupācijas zonās – britu, amerikāņu, padomju un franču. Četrās zonās tika sadalīta arī galvaspilsēta Berlīne, un tā pašā padomju okupācijas zonas viducī izveidojās rietumu sabiedroto anklāvs. Jau otrajā pēckara gadā sāka iezīmēties atšķirības Rietumvalstu un padomju politikā attiecībā pret Vāciju. Ja Rietumvalstis arvien noteiktāk atbalstīja savu okupācijas zonu ekonomisko integrāciju un 1948. gada pirmajā pusē iezīmējās kurss arī uz Vācijas politisku atkalapvienošanu, tad Padomju Savienība turpināja nesaudzīgi izvest no savas okupācijas zonas rūpniecības iekārtas, bet padomju okupācijas iestādes rūpējās, lai Padomju zonas pašvaldībās pie varas nonāktu vācu komunisti.

Staļins sarunās ar vācu un citu Austrumeiropas kompartiju līderiem neslēpa, ka viņa mērķis ir ar laiku padarīt visu Vāciju par komunistu pārvaldītu Padomju Savienības satelītvalsti. Par pirmo soli šī plāna realizācijā bija jākļūst Berlīnes rietumdaļas pārņemšanai padomju kontrolē. „Kas notiek ar Berlīni, notiks ar visu Vāciju; kas notiks ar Vāciju, notiks ar visu Eiropu,” tā pravietiski paziņoja  padomju ārlietu resora vadītājs Vjačeslavs Molotovs.

Par konkrēto iemeslu situācijas saasinājumam kļuva Rietumvalstu plāns ieviest Vācijas rietumdaļā jaunu valūtu – doičmarku, ko padomju puse uztvēra kā naidīgu un prettiesisku rīcību. 1948. gada 18. jūnijā Rietumu sabiedrotie paziņoja par doičmarkas laišanu apgrozībā no 21. jūnija, un jau nākamajā dienā – 1948. gada 19. jūnijā – padomju okupācijas spēki sāka īstenot Berlīnes blokādes pasākumus. Padomju posteņi sāka aizturēt un pārmeklēt pasažieru vilcienus un automašīnas, kas devās uz un no Berlīnes, un pieprasīja, lai piegādēm pa ūdensceļiem tiktu saņemtas īpašas padomju atļaujas. Turpmākajās pāris nedēļās autotransporta, ūdenstransporta un dzelzceļa satiksme pakāpeniski tika pilnīgi pārtraukta, 25. jūnijā izbeigtas arī pārtikas piegādes Rietumberlīnei no padomju zonas. Izrādījās, ka Rietumu sabiedrotie, paļaujoties uz padomju labo gribu, nav noslēguši nekādas vienošanās par sauszemes satiksmes nodrošināšanu ar Rietumberlīni.

Kopš šī brīža vienīgais ceļš, pa kuru sabiedroto karaspēks Berlīnē un arī rietumberlīnieši varēja saņemt visu izdzīvošanai nepieciešamo, bija trīs gaisa koridori, par kuru izmantošanu, par laimi, vienošanās bija noslēgta.

Tikai dažus gadus iepriekš lidmašīnu motoru rūkoņa virs pilsētas bija šausminājusi berlīniešus ar kārtējās bombardēšanas briesmām. Tagad šī cauru diennakti neapklustošā skaņa nomierināja un viesa cerību. Operācijas vadītājam, amerikāņu ģenerālim Viljamam Tenneram izdevās organizēt precīzu un raitu lidmašīnu plūsmu uz Tempelhofas lidostu, un to nespēja kaut cik jūtami kavēt nedz padomju viltus radiosignāli, nedz sarkanzvaigžņotie iznīcinātāji, kuri pastāvīgi bīstami manevrēja transportlidmašīnu tuvumā un dažreiz pat šāva – gan tikai garām. Franču sektorā, Tēgelas rajonā rekordtempā tapa jauns lidlauks. Vīriešu Berlīnē bija palicis maz, un šo lidostu franču inženieru vadībā būvēja lielāko tiesu vācu sievietes, smagi strādādamas dienu un nakti. Galu galā 1949. gada pavasarī Berlīnē pa gaisu nogādāto kravu apjoms pārsniedza to, kas pirms blokādes tika piegādāts pa zemi un ūdeni. Ciezdams smagus zaudējumus propagandas frontē, Staļina režīms piekāpās un 1949. gada maijā blokādi pārtrauca.

17. jūnijs saistīts ar vienu no pasaules brīnumiem – Tadžmahālu Indijā. Tas tapis kā piemiņa imperatora Šaha Džahāna sievai, kura mira 1631. gada 17. jūnijā dzemdību laikā. Imperators, nespējot samierināties ar sievas nāvi, nolēma radīt mauzoleju viņas piemiņai.

Tadžmahāls – baltā marmora mauzolejs – atrodas Indijas pilsētā Agrā, Utarpradēšas štata rietumos, Jamunas upes krastā. Šī pasaulslavenā celtne ir viens no lieliskākajiem mogulu arhitektūras piemēriem, un tas ir spilgts apliecinājums divu cilvēku mīlestībai. To savas dzemdībās mirušās sievas Mumtāzas Mahālas mūžīgai piemiņai, sērojot uzbūvēja imperators Šahs Džahāns. Šahs Džahāns tronī kāpa 1627.gadā, bet kļuvis par Lielo Mogulu, nogalināja savus brāļus un citus radiniekus, lai izvairītos no troņa tīkotājiem. Šaha Džahana valdīšanas laiks tiek uzskatīts par Mogulu impērijas uzplaukuma laiku.

Mumtāza Mahāla bija Šaha Džahāna otrā sieva, viņa esot bijusi ne tikai skaista, bet arī gudra un ļoti sirsnīga – viņa nepagurusi rūpējusies par sabiedrību, tolaik, piemēram uzmanījusi, lai atraitnes un bāreņi būtu nodrošināti. Viņa panāca, ka tiem izdala pārtiku un naudu.

Imperatoram ar Mumtāzu Mahālu pavisam bija 14 bērnu, no kuriem gan izdzīvoja tikai daļa. Bet tieši 14 bērna dzimšana bija liktenīga mīlētājiem, bet zīmīgi, ka tādējādi pasaule ieguva vienu no brīnumiem.

Mumtāza, būdama gaidībās, sekojusi līdzi vīram kara gājienā un teltī karaspēka nometnes vidū noritēja dzemdības, kas sākotnēji šķita veiksmīgas, taču dažas stundas pēc veselīgas meitenītes nākšanas pasaulē, agrā 17. jūnija rītā Mumtāzas dzīvība izdzisa vīra rokās. Pēc sievas nāves Šahs Džahans noslēdzies savā teltī un raudājis astoņas dienas pēc kārtas. No telts iznācis vecs vīrs pilnīgi sirmiem matiem.

No kara gājiena Šahs atgriezās līdzi vezdams sievas mirstīgās atliekas, un tās apglabātas netālu no vietas, kur pēcāk uzcelts Tadžmahāls. Bēdu sagrautais Šahs Džahāns ķērās klāt pie sava plāna realizēšanas, viņš bija nolēmis sievas piemiņu iemūžināt, uzceļot dārgu mauzoleju, kam lemts kļūt par vienu no pasaules brīnumiem, bet unikāls tas ir arī tādēļ, ka tas bija pirmais lielais, sievietei veltītais mauzolejs.

Tadžmahāls tulkojumā nozīmē „ piļu kronis”, un šajā „ kronī” iestrādāti 43 dažādu veidu dārgakmeņi un pusdārgakmeņi. Šis mauzolejs un mirušo dārzs ir ievērojams ar savu nevainojamo simetriju: tas ir tik pat augsts, cik plats, un tā kupols paceļas tieši tādā pašā augstumā kā arkveida fasāde. Tadžmahāla dārgie celtniecības materiāli, ideālā proporciju harmonija un sarežģītie rotājumi simbolizē Mogulu impērijas bagātību un tās valdnieku izsmalcināto gaumi. Tadžmahals iemantojis pelnītu slavu, pateicoties tās estētiskajām kvalitātēm, romantiskajai noskaņai un simboliskajai pievilcībai.

Kompleksu veido pieci elementi — galvenie vārti, dārzs, mošeja, džavabs un pats mauzolejs ar četriem minaretiem. Tadžmahala celtniecība sākta ap 1632. gadu. Pie celtniecības darbiem strādāja vairāk nekā 20 tūkstoši strādnieku no Indijas, Persijas, Osmaņu impērijas un Eiropas. 17 hektāru plašais komplekss pilnībā tika pabeigts pēc 22 gadiem.

Tadžmahalu saista ar dažādiem arhitektiem, taču par galveno uzskata persiešu izcelsmes indieti Ustadu Ahmadu Lahaurī. Leģenda vēsta, ka tiklīdz celtniecības darbi bijuši galā, imperators pavēlējis arhitektam nocirst rokas un izdurt acis, lai viņš nekad vairs nevarētu uzcelt ko līdzīgu.

Kad Šahs Džahāns, nespēdams samierināties ar sievas nāvi, atteicās no troņa, to saņēma viņa vecākais dēls, kurš, baidoties no tēva popularitātes tautā, ieslodzīja tēvu cietumā. Liktenīgi, bet pa cietuma torņa logu bija redzams Tadžmahāls un tas bija pēdējais, ko Šahs Džahans redzēja pirms savas nāves.

Šobrīd Tadžmahāls ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā, bet visvairāk tūristi te ierodas saullēktā un saulrietā, kad uz pils sienām mirgo sārti zeltaini atspulgi, un pilnmēness naktīs, kas izceļ marmora žilbinošo baltumu. Vidēji ik dienu Tadžmahālu apmeklē 22 000 cilvēku un reizēm šis skaitlis sasniedz pat 50 000 apmeklētāju. Lai visi gribētāji redzētu unikālo celtni, viesi baltajā mauzolejā nedrīkst uzturēties ilgāk par trim stundām, lai apmeklējumu padarītu vēl neaizmirstamāku, to var aplūkot arī naktī – tiesa ne katru nakti – aptuveni 400 laimīgo to var redzēt pilnmēness naktīs un divas naktis pirms un pēc pilnmēness.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas sūtnis Maskavā Fēlikss Kociņš saņēma PSRS valdības notu ar prasību izveidot jaunu valdību un ielaist Latvijas teritorijā padomju okupācijas armiju. Padomju Savienība, ignorējot starptautiskās tiesības un agrāk noslēgtos starpvalstu līgumus, uzsāka Latvijas Republikas neatkarības iznīcināšanu.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš tika izsaukts pie Padomju Savienības ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova. Divos pēcpusdienā, ieradies Ārlietu Tautas komisariāta ēkā Kuzņeckij Most ielā, sūtnis šeit uzklausīja padomju valdības notu Latvijai. Lielākā daļa teksta bija veltīta padomju puses pārmetumiem – Latvijas ārpolitika esot Padomju Savienībai naidīga; mūsu valsts nepildot iepriekšējā gada rudenī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma noteikumus un izvēršot militāru sadarbību ar pārējām Baltijas valstīm, cenšoties radīt pret PSRS vērstu militāru aliansi. Kā pierādījumi tika minēti slepenu Baltijas valstu militāru konferenču sasaukšana pēdējos mēnešos un kopīga Baltijas valstu militārā žurnāla „Revue Baltique” izdošana. Tālāk sekoja ultimatīvas prasības: nekavējoties sastādīt Latvijā valdību, kas būtu gatava īstenot Latvijas–Padomju Savienības pakta godīgu izpildi, un nodrošināt šai īstenošanai nepieciešamā militārā kontingenta ielaišanu mūsu valsts teritorijā. Atbildei tika dotas sešas stundas, un, kā mutiski piebilda komisārs Molotovs, neatkarīgi no atbildes rakstura Sarkanā armija okupēs Latviju, nepieciešamības gadījumā ar bruņotu spēku likvidējot jebkādu pretestību. Šādas padomju puses prasības liecināja, ka Staļina režīma uztverē Latvijas suverenitāte vairs nepastāv un savulaik ar Latviju noslēgtie līgumi izrādījušies apķēpāta papīra vērti. Kas attiecas uz notā izteiktajiem pārmetumiem, tie bija teju absurdi. Baltijas valstu militārā savienība, reizēm dēvēta par Baltijas Antanti, faktiski pastāvēja nodomu vienošanās līmenī. Līdz 1940. gada ultimātu izvirzīšanas brīdim padomju puse nekad nebija izteikusi mazajām kaimiņvalstīm šīs alianses sakarā nekādus pārmetumus vai prasības.

Padomju ultimāts sūtnim Kociņam nevarēja būt pārsteigums. Jau 14. jūnija vakarā Latvijai analoģisku ultimātu bija saņēmusi Lietuvas valdība, un tās autoritārais vadītājs prezidents Smetona bija pakļāvies padomju prasībām. Izšķirošs iespaids uz šo lēmumu bija armijas nostājai – virsnieku vidū nepatika pret Vāciju, kura 1939. gada bija atņēmusi Lietuvai Klaipēdu, bija pārāk liela, lai viņi piekristu plānam pretoties padomju iebrukumam, neizbēgami līdz ar to atkāpjoties uz Vācijas teritoriju Austrumprūsijā. Līdz ar šo Lietuvas kapitulāciju Latvijas militārā situācija bija kļuvusi pilnīgi bezcerīga. Sūtnis Kociņš, visdrīzāk, bija arī informēts par notikumiem naktī uz 15. jūniju, kad padomju robežsargi divās vietās bija pārgājuši Latvijas robežu, apšaudē nogalinājuši trīs latviešu robežsargus un divus civiliedzīvotājus – sievieti un bērnu; nodedzinājuši Masļenku robežpunktu un sagūstījuši desmit robežsargus un 27 civiliedzīvotājus. Incidents, visdrīzāk, bija plānots kā iebiedēšanas akcija tā brīža Latvijas valdībai.

Izšķiršanās tagad bija vadoņa Kārļa Ulmaņa ziņā. 1934. gadā, padzinis Saeimu, prezidents teju vienpersoniski bija uzņēmies visu varas atzaru funkcijas. Pozicionējis sevi kā tautas gribas iemiesojumu, faktiski diktators bija no sabiedrības politiski ļoti izolēts un tagad – viens pret brutālās ārējās agresijas spiedienu. Un ja lēmumu nepretoties militāri diktēja pamatā racionāls situācijas vērtējums, tad Latvijas valdības neattaisnojamā diplomātiskā bezdarbība liktenīgajās 1940. gada jūnija dienās skaidrojama tieši ar autoritārās sistēmas politisko trauslumu.