Šī diena vēsturē

2003. gada 9. septembrī  95 gadu vecumā miris molekulārās fizikas pionieris un "ūdeņraža bumbas tēvs" Edvards Tellers.

Ja dzīve nav bijusi profesionāli saistīta ar fiziku, iespējams, Edvarda Tellera vārds ir paslīdējis garām, tomēr viņš ir pārsteidzošs cilvēks, kurš dzīvojis pilnasinīgu dzīvi, atnesot daudz jauna sabiedrībai. Viņa ieguldījums zinātnē ir nenovērtējams, joprojām viņa idejas, pētījumi un darbi, ir pamats daudziem fizikas jautājumiem.

Edvards Tellers dzimis 1908. gadā Budapeštā ebreju ģimenē. Zēna tēvs bija jurists, mamma pianiste. Edvards bija otrais bērns ģimenē, viņam bija vecāka māsa Emma. Zēns auga kristīgā ģimenē. Tellers sācis runāt vēlu, bet labi zinājis skaitļus.

Tā, kā zēns uzauga Ungārijā pēckara sacelšanos spiedzes atmosfērā, tad visu savu dzīvi bijis kā fašisma tā komunisma pretinieks. Kad Edvards netika uzņemts augstskolā Budapeštā, viņš devas uz Vāciju, kur uzsāka ķīmijas studijas Karlsrūes Tehnoloģiju institūtā, bet pēc diviem gadiem pārcēlās uz Minheni, kur pievērsās kvantu mehānikai. Studiju gados Tellers cieta satiksmes negadījumā ar tramvaju, kā dēļ viņš zaudēja labo kāju un visu atlikušo mūžu izcilais fiziķis valkājis protēzi.

Līdz 1930. gadam viņš bija ieguvis doktora grādu teorētiskajā fizikā Leipcigas Universitātē. Savu disertācijas darbu Tellers veltīja ūdeņraža molekulārā jona aprakstam.

1934. gadā fiziķis apprecējās un pēc gada jaunā ģimene pārcēlās uz Ameriku. 1941. gadā fiziķis saņēma Amerikas pilsonību un šajā laikā viņš strādāja pie slepenā projekta "Manhetena", kas izstrādāja atombumbas, kuras 1945.gada augustā nometa uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki.

Vēlāk, jau mūža nogalē fiziķis atzinies, ka nožēlo toreizējā ASV prezidenta Harija Trumena lēmumu nomest atombumbas uz Japānas pilsētām, sakot, ka šo ieroci vispirms vajadzēja izmēģināt demonstrēšanai, lai Japānas vadība būtu pietiekami iespaidota un padotos.

Kad 1949. gadā PSRS paziņoja par savas atombumbas izveidi, ASV prezidents Harijs Trumens paziņoja par ūdeņraža bumbas projekta sākumu. Tellers sāka aktīvu darbu. Viņam bijis gana sarežģīts raksturs, tādēļ notikuši nepārtraukti konflikti ar kolēģiem. Tomēr, pateicoties poļu matemātiķa Staņislava Ulema idejām, Tellers nonāca pie teorētiska risinājuma ūdeņraža bumbas ražošanai. Zinātnieku un vēsturnieku vidū joprojām nav vienprātībās, cik lielā mērā idejas ir paša Tellera, bet cik piesavinājies no poļu matemātiķa.

Tomēr, kad 1952. gada 1. novembrī Klusajā okeānā amerikāņi izmēģināja ūdeņraža bumbu, Tellers presē tika nosaukts par ūdeņraža bumbas tēvu. Tiesa, viņam pašam šis tituls nekad nav paticis.

1962.gadā viņš saņēma balvu "Par ieguldījumu kodolenerģijas un ķīmijas fizikā", bet 1975. gadā Tellers atstāja profesora amatu Kalifornijas Universitātē. Tomēr visu atlikušo mūžu, līdz pat nāves dienai 2003. gada 9 septembrī, viņš konsultēja ASV valdību par kodolieročiem.

Zīmīgi, ka tad, kad 1979. gadā ASV atomelektrostacijā notika katastrofa, fiziķis piedzīvojis sirdslēkmi.

1380. gada 8. septembrī Kuļikovas laukā netālu no Donas notika kauja starp Maskavas kņaza Dmitrija un tatāru kara kunga Mamaja spēkiem, kurā uzvarēja Dmitrijs. No tālaika viedokļa tā bija divu Zelta ordas varas sfērai piederošu feodāļu sadursme, taču vēlāk šajā kaujā tika saskatīts principiāls pavērsiens Krievijas atbrīvošanā no t.s. „mongoļu tatāru jūga”.

14. gadsimta otrajā pusē ar kādreiz vareno Zelta ordas hanu Čingizīdu – Čingizhana pēcnācēju – varu strauji gāja uz leju. Valstī sākās jukas, kuru rezultātā par ietekmīgāko figūru ordā kļuva karavadonis Mamajs. Viņa varas centrs atradās Krimas stepēs, un oficiālais Mamaja tituls bija ‘tumenbaši’– karakungs, kurš komandē desmit tūkstošus vīru. Pēc tālaika politiskā ranga Mamajs bija apmēram vienā līmenī ar krievu kņaziem. Un tāpēc nav nekāds brīnums, ka tad, kad viņš nolēma pieprasīt no Maskavas kņaza Dmitrija ordas hanam pienākošās nodevas, pēdējais nemaz netaisījās maksāt. Brieda attiecību skaidrošana. Abu kungu karapulki sastapās Kuļikovas laukā netālu no Donas un Ņeprjadvas upju satekas 1380. gada 8. septembrī.

Par pašu kauju joprojām ir dažādi viedokļi. Visai ticami šķiet, ka tajā piedalījušies tikai profesionāli karakalpi – jātnieki; Mamaja desmittūkstotis un apmēram tikpat lieli spēki no vairākām Krievijas pilsētām Dmitrija vadībā. Dmitrijs nesūtīja cīņā visus spēkus uzreiz. Pirmo tatāru triecienu saņēma priekšpulks – izlases vienība, kura gan cīnījās braši, tomēr tatāru triecienos strauji kusa. Pēc tam cīņā iesaistījās krievu galvenie spēki – Lielais pulks. Tatāriem neizdevās sadragāt krievu centru, bet tie ātri pārgrupējās un deva triecienu kreisajā flangā, to praktiski iznīcinot. Bet te Dmitrijs izspēlēja savu galveno trumpi – no simtgadīgu ozolu gāršas uzbrūkošajiem tatāriem flangā triecās Slēpņa pulks. Tas arī izšķīra kaujas likteni – Mamaja spēki bēga, Dmitrijs bija uzvarējis un ieguvis lepno pavārdu Donskojs.

No vienas puses, Kuļikovas kauja šķiet kā saķeršanās starp diviem feodāļiem Zelta ordas varas sfēras ietvaros. Tomēr vēsturē tā ieguvusi plašu rezonansi kā nozīmīgs pavērsiens Krievijas cīņā pret mongoļu tatāru jūgu. Ja kāds tolaik, 14. gadsimta beigās, teiktu kņazam Dmitrijam, ka viņš dodas gāzt tatāru jūgu, kņazs vienkārši nesaprastu, par ko ir runa. Pašu tatāru jūga jēdzienu radīja poļu autori, bet Krievijā tas ieviesās tikai 19. gadsimtā. Krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļovs dēvē krievu kņazu un tatāru hanu attiecības par simbiozi. Kņazi maksāja tatāriem meslus, savukārt tatāru „ātrās reaģēšanas spēki” bija gatavi sniegt militāru palīdzību, ja kņazam gadītos problēmas ar kaimiņiem. Un tā kā krievu kņaza kaimiņš tais laikos lielāko tiesu bija cits krievu kņazs, tad, lūk, arī motīvs tatāru periodiskajiem iebrukumiem Krievzemē.

Tomēr tas pats Ļevs Gumiļovs uzsver Kuļikovas kaujas nozīmi Krievijas liktenī. Jau pieminētās jukas Zelta ordā bija saistītas cita starpā arī ar daļas tatāru pievēršanos islāmam. Tradicionāli tatāri izcēlās ar tam laikam ārkārtēju reliģisko toleranci – viņus pilnīgi neuztrauca, kādu dievu pielūdz viņu kontrolētajās teritorijās. Citādi tas bija, kad ordas hans kļuva par muhamedāņu emīru. Viņš kā krietns musulmanis darītu visu, lai izplatītu pravieša Muhameda mācību. Daļai Krievzemes tādējādi draudēja iespēja nonākt islāma pasaules orbītā, kamēr pārējā tās daļa, jo sevišķi Novgoroda, šādā gadījumā droši vien pastiprināti orientētos uz Eiropu. Mamajs burtiski iemiesoja šo perspektīvu: viņš bija islāmticīgs tatārs.

Tā nu Dmitrijs Kuļikovas laukā izgāja cīņā par Krievzemes pareizticības nākotni, un pavēra Krievzemei jaunu attīstības iespēju – centrēties ap Maskavu un būvēt pareizticīgu impēriju. Un, kā to skaidri apliecina arī visjaunākie notikumi, šo savu lomu Krievija nepavisam neuzskata par izspēlētu.

1978. gada 7. septembrī Londonā tika saindēts no toreizējās Bulgārijas Tautas republikas emigrējušais rakstnieks Georgijs Markovs, kurš dažas dienas vēlāk mira. Atentāts diezgan nepārprotami bija komunistiskā Bulgārijas slepeno dienestu roku darbs.

Bulgāru rakstnieks Georgijs Markovs debitēja literatūrā pagājušā gadsimta 50. gados. Sešdesmito beigās Markovs nepārprotami bija viens no izcilākajiem tā laika bulgāru rakstniekiem – vairāku romānu, īsprozas krājumu, lugu autors, populāras daudzsēriju telefilmas scenārija līdzautors. Tiesa, kā daudziem viņa paaudzes literātiem visās toreizējās Padomju bloka valstīs, Markovam regulāri iznāca saķeršanās ar cenzūru. Jo sevišķi attiecības ar totalitāro režīmu saspringa sešdesmito gadu beigās, kad visās Austrumeiropas komunistiskajās valstīs bija jūtama nervozitāte pēc 1968. gada Čehoslovākijas liberalizēšanās mēģinājuma, savukārt Markovs, apzinājies sava talanta mērogu, arvien drosmīgāk pārbaudīja režīma pieļāvības robežas. Kritiskais lūzuma moments bija lugas „Es biju viņš” aizliegšana Sofijas Satīras teātrī 1969. gadā, pēc kuras autors saņēma mājienus, ka režīma pacietības mērs ir pilns un viņam varētu vispār liegt publicēšanās iespējas. Ieguvis vīzu braucienam uz Dienvidslāviju, Georgijs Markovs no turienes devās tālāk uz Itāliju, kur jau vairākus gadus dzīvoja viņa brālis. Galu galā viņš nonāca Londonā, kur sāka strādāt raidsabiedrības BBC Bulgāru redakcijā, vēlāk sadarbodamies arī ar radiostacijām „Brīvā Eiropa” un „Deutsche Welle”. Talantīgā rakstnieka komentāri par sociālistiskās dzīves īstenību viņpus „dzelzs priekškaram” bija skaudri sarkastiski un ne pa jokam tracināja bulgāru komunistisko nomenklatūru. Kompartijas līderi Todoru Živkovu rakstnieks nodēvēja par „mazisku viduvējību, kas pasludinājusi sevi par pusdievu un visžēlīgi māj ļaudīm no savas policejiskās neaizskaramības augstumiem”.

1978. gada 7. septembra rītā Georgijs Markovs, kā ierasts, gaidīja savu autobusu pieturā pie Vaterlo tilta. Pēkšņi viņš sajuta sāpes augšstilbā – tās atgādināja lapsenes dzēlienu. Pagriezies, rakstnieks ieraudzīja kādu vīrieti, kurš pacēla no zemes nokritušu lietussargu, noburkšķēja atvainošanās vārdus angliski ar ārzemniecisku akcentu un, strauji šķērsojis ielu, ielēca taksometrā. Tās pašas dienas pēcpusdienā Markovam pacēlās temperatūra, viņu nogādāja slimnīcā, un tur viņš 11. septembrī mira. Ārsti, kas veica sekciju, atrada mirušā gūžā platīna un irīdija sakausējuma lodīti, nepilnu divu milimetru diametrā, kurā, domājams, ar lāzeru bija izurbti divi apmēram trešdaļu milimetra plati kanāliņi. Izpētot mikroskopisko kapsulu, tika konstatētas rīcina – spēcīgas organiskas indes – pēdas. Tāpat izmeklētājus sasniedza ziņa, ka desmit dienas pirms Markova līdzīgu uzbrukumu Parīzē piedzīvojis cits bulgāru disidents Vladimirs Kostovs, taču viņa gadījumā indes kapsula, acīmredzot, bija tikusi bojāta, un organismā nonācis tikai nedaudz rīcina, izraisot vien spēcīgu drudzi.

Jau tūdaļ pēc Georgija Markova slepkavības retajam bija šaubas par to, ka tas ir komunistiskās Bulgārijas drošības dienesta KDS roku darbs. Dažu uz Rietumiem pārbēgušu augsta ranga VDK virsnieku liecības apstiprināja arī aizdomas, ka kolēģus šai pasākumā atbalstījusi attiecīgā Padomju Savienības institūcija. Tomēr konkrētos izpildītājus noskaidrot tā arī neizdevās, arī pēc padomju sistēmas sabrukuma. Vairums dokumentu par Markova operāciju izrādījās iznīcināti, par ko pēdējam KDS vadītājam Vladimiram Todorovam nācās desmit mēnešus pavadīt cietumā. Ir aizdomas, ka konkrētais slepkava – „vīrs ar lietussargu” – bijis bulgāru drošības dienesta savervētais itālietis Frančesko Gullino, kurš savas šīs zemes gaitas beidza 2021. gada augustā. Mūža pēdējās desmitgades viņš pavadīja Austrijā, nodarbodamies ar antikvariāta tirdzniecību. Savu sadarbību ar komunistiskās Bulgārijas drošības dienestu Gullino atzinis, taču kategoriski noliedzis jebkādu saistību ar Georgija Markova slepkavību.

1997. gada 6. septembrī Lielbritānijā notika princeses Diānas bēres, kuru tiešraidi televīzijā visā pasaulē vēro vairāk nekā divi miljardi cilvēku.

Princeses Diānas bojāeja kļuva ne tikai par valsts, bet arī pasaules mēroga traģēdiju. Bēres notika 1997. gada 6. septembrī un sākās plkst. 9:08. Tas bija notikums, kas piesaistīja pasaules uzmanību. 

Londonu pārpludināja desmitiem tūkstoši sērotāju no dažādām pasaules malām, viņi noklāja ar ziediem un atklātnēm laukumu pie Kensingtonas pils – princeses oficiālās rezidences. Lai ikvienam būtu iespēja pateikt aizgājējai pēdējās ardievas, zārku ar princeses mirstīgajām atliekām vadāja pa Lielbritānijas galvaspilsētas ielām gandrīz divas stundas, un uz tā no visām pusēm kā krusa bira ziedi.

Svinīgajā dievkalpojumā Vestminsteras abatijā piedalījās ne tikai politiķi, bet arī Diānas cienītāji no kino un mūzikas pasaules: Toms Henks, Stīvens Spīlbergs, Lučāno Pavaroti, Eltons Džons. Princeses bēru translāciju televīzijā vēroja vairāk nekā divi miljardi cilvēku. 

Eltons Džons, ar kuru vēl tikai pirms pāris nedēļām princese bija iepazinusies Džanni Versačes bēru laikā, radīja dziesmu "Goodbye, England's Rose", kas divu mēnešu laikā kļuva par vienu no visu laiku vislabāk pārdotajām dziesmām.

Vēl kāda zīmīga sakritība, ka māte Terēze, kuras darbu Diāna apbrīnoja un ar kuru Diāna vairākas reizes savas dzīves laikā bija tikusies, nomira dienu pirms Diānas bērēm. Ziņas par mātes Terēzes aiziešanu viņsaulē, bieži medijos atspoguļoja līdz ar stāstu par princeses Diānas bērēm.

Tolaik Lielbritānijas plašsaziņas līdzekļi ziņoja par niknām domstarpībām, kas karaliskās ģimenes locekļu vidū bija radušās par Diānas apbedīšanu. TV sabiedrība “Channel Four” apgalvoja, ka karaliene Elizabete II sākotnēji gribējusi, lai bēres būtu vienīgi privātas. Karaliene esot piekāpusies tikai tad, kad princis Čārlzs nikni iebildis privātai un klusai atvadu ceremonijai.

Bet kādu laiku pēc princeses bērēm Lielbritānijas valdība lūdza britu karaliskās ģimenes locekļiem izteikties, kādu viņi vēlētos redzēt savu bēru norisi, lai izvairītos no neskaidrībām, kas pavadīja princeses Diānas nāvi. Tad arī izstrādāts karaļnama pārstāvju bērnu norises plāns, tostarp arī prinča Viljama un Harija bērēm. Savas vēlmes valdībai zināmas darījuši arī karaliene Elizabete un princis Čārlzs.

Tas, ka savām bērēm gatavojas britu karaļnama vecākās paaudzes pārstāvji, nevienu nepārsteidza, bet jaunums un mulsinošs fakts ir tas, ka arī jaunākajiem karaliskās ģimenes pārstāvjiem jāizplāno savas bēres. Un tas viss tikai tāpēc, ka 1997.gadā Parīzē autokatastrofā mirusī princese Diāna nebija izteikusi savu vēlēšanos, tāpēc viņas bēres izvērtās par "tautas bērēm", nevis noslēgtu karaliskās ģimenes sēru brīdi.

Princeses Diānas traģiskā avārija joprojām ļauj izteikties cilvēkiem, kuri bija šī notikuma aculiecinieki. Nesen savās atmiņās par arī ātrās palīdzības ārsts, Havjērs Gurmelons, kura ekipāža pirmā ieradās uz avārijas vietā. Viņš atcerējās, ka tad, kad glābējiem izdevies atvērt mašīnu, Diāna esot bijusi vēl dzīva. Viņa bija pie samaņas un varējusi pat atbildēt uz dažiem glābēju jautājumiem. Havjērs viņai uzlicis skābekļa masku un palīdzējis tikt ārā no sadragātās mašīnas. Kamēr viņi braukuši uz slimnīcu ātrās palīdzības mašīnā, princese Diāna turējusi viņa roku ļoti cieši, jo viņai bija tik ļoti bail.

“Kad mēs atvērām automašīnu, viņa paskatījās un mani un jautāja, kas noticis. Viņa bija nedaudz apjukusi, taču tobrīd man šķita, ka viss būs labi. Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka viņai bija neatgriezeniskas iekšējo orgānu traumas. Vēlāk mūsu ekipāžai paziņoja, ka slimnīcā viņa ir mirusi, kad apstājās viņas sirds. Es biju satriekts. Pa īstam satriekts,” teica ātrās palīdzības ārsts.

Un visticamāk, ka arī turpmāk, pieminot princeses Diānas bojāeju, radīsies arvien jauni atmiņu stāsti par tolaik pieredzēto.

1932. gada 3. septembris ir diena, kad padomju varai radās iespēja radīt mītisku tēlu Pavļiku Morozovu. Tolaik valdīja versija, ka kulaki nogalinājuši 13 gadus vecu pionieri Pāvelu Morozovu par to, ka viņš padomju varai nodevis paša tēvu.

Padomju laikā Pāvelu Trofimoviču Morozovu uzskatīja par varoni un mocekli. Bet patiesībā visu savu neilgo mūžu, proti, nepilnus 14 gadus, viņš bija parasts zēns. Tuvinieki un draugi viņu dēvēja par Pašku, bet pēc traģiskās bojāejas tolaik populārā laikraksta “Pioņerskaja pravda” žurnālisti piedāvāja zēnu nosaukt par Pavļiku Morozovu. Ar šo vārdu viņš arī iegājis ne tikai padomju, bet arī visas pasaules vēsturē kā pirmais pionieris - varonis, kurš miris idejas vārdā un cēlā mērķa labad nav žēlojis ne savus vecākus, ne pats savu dzīvību.

Tiesa, līdz pat mūsdienām vēsturnieki nav atraduši pierādījumus tam, ka Pavļiks Morozovs tik tiešām būtu nodevis savu tēvu tiesai, taču nav arī pretējas informācijas, jo par pioniera - mocekļa dzīvi ziņas ir gaužām skopas. Neapšaubāms ir fakts, ka zēna tēvs bijis ciema padomes priekšsēdētājs, kaismīgs komunistu atbalstītājs, kurš paklusītēm pamanījies izpalīdzēt bijušajiem budžiem. Tiesvedība sākās brīdī, kad Morozovs vecākais pameta sievu ar četriem bērniem, un baumoja, ka tieši sieva ir īstā sūdzību sacerētāja, lai gan nelabvēļu neuzticīgajam vīram nav trūcis. Rezultātā, Pavļiks tiesā esot piebalsojis mammai un pēc tam, kad tēvs notiesāts un aizsūtīts izsūtījumā, viņa radi zēnam atriebušies. Proti radinieki no tēva puses – vectēvs un vecākais brālēns – novaktējuši Pavļiku un viņa jaunāko brāli Fjodoru mežā un abus puikas nodūruši. Tas noticis 1932. gada 3. septembrī.

Šis padomju varai bija pateicīgs brīdis radīt mocekļa tēlu – padomju pionieri, kuru kulaki nogalinājuši par to, ka viņš nodevis padomju varai savu tēvu. Pēc oficiālās versijas Pavļiks bija pionieris, bet patiesībā tolaik Gerasimovkas ciemā nebija nevienas pionieru organizācijas un ilgu laiku nebija pat skolas. Arī liktenīgajā 2. septembra pēcpusdienā abi zēni bija mājupceļā no vietējā mācītāja mājas.

Kā liecina jau mūsdienu izmeklētāju veiktie pētījumi, , Morozovu ģimene bija ļoti dievbijīga, turklāt abi nogalinātie puikas svētdienas rītos mēdza kalpot baznīcā un daudz laika pavadīja vietējā svētā tēva sabiedrībā. Savukārt tuvākā pionieru organizācija atradās 12 kilometru attālumā no Gerasimovkas ciema, līdz ar to, iespējams, Pavļiks savā īsajā mūžā pionieru sarkano kaklautu nebija pat redzējis.

Ir vēl viena Pāvela nāves versija, kas vēsta, ka Valsts rosības komiteja cīņā pret budžiem izmantoja bērnus, sarīkojot dažas paraugprāvas un, ka tieši viņi Pavļikam un Fjodoram piedāvājuši uzrakstīt slepenu sūdzību par saviem radiniekiem. Kad puikas atteikušies to darī, un izstāstījuši par notikušo vietējam mācītājam, Pāvelu un Fjodoru atrada mirušus mežā, tāpēc viņu nāve patiesībā gulstas uz drošības dienesta darbinieku pleciem.

Vēsturnieki ir vienojušies, ka puikas bija vienīgi sava laika un ideju upuri. Zīmīgi, ka absolūti nevainīgā astoņus gadus vecā Fjodora Morozova nāve, kuru nogalināja reizē ar brāli, tikpat kā netiek pieminēta. Tikmēr lielākā ieguvēja no šīs ģimenes traģēdijas bija nogalināto bērnu māte Tatjana Morozova, kurai kā cietējai partija piešķīra dzīvokli. Ilgus gadus viņa braukāja pa visu plašo padomjzemi un skolās, tiekoties ar pionieriem, stāstīja par sava dēliņa varoņdarbu.

Attēlā: Padomju gados radītais pioniera-varoņa Pavļika Morozova tēls.

2. septembris Anglijas vēsturē iegājis ar to, ka 1666. gadā šajā naktī sākās ugunsgrēks, ko sauc par Lielo Londonas ugunsgrēku, jo tas iznīcināja teju visu viduslaiku Londonu.

Lielo Londonas ugunsgrēku uzskata par lielāko pilsētas vēsturē, tas plosījās Londonas centrālajā daļā un iznīcināja viduslaiku pilsētu romiešu celtā pilsēta mūra iekšpusē. Uguns plosījās vairākas dienas, bet viss sākās naktī uz otro septembri tai tālajā 1666.gadā.

Tolaik Londonā bija ļoti daudz māju, kas būvētas no ar darvu klātiem ozola baļķiem. Kokus darvoja, lai ēkās neieplūstu lietus ūdens, tomēr tas padarīja mājas ugunsnedrošas. Turklāt mājas tolaik bija saceltas cieši viena otrai blakus šaurās ieliņās, kur vienīgie īstie ugunsdzēsēji bija rajona "spaiņu brigādes". Viņu vienīgie darbarīki bija ādas spaiņi un primitīvi, ar roku darbināmi ūdens sūkņi. Jau pēc ugunsnelaimes zinātāji sprieda, ka lielais ugunsgrēks bija nenovēršams notikums un agrāk vai vēlāk nelaimei bija jānotiek.

Meklējot ugunsgrēka iemeslus, tie aizveda karaļa maiznieka maiznīcas virzienā, jo tieši tur pēc smagas darba dienas 1666.gada 1. septembra vakarā viņa augstības maiznieks Tomass Fariners, domādams, ka apdzēsis maiznīcas krāsns ogles, un neko ļaunu nenojauzdams devies augšstāvā pie miera. Tomēr mazliet vēlāk ogles iegailējušās un tā arī sācies Lielais ugunsgrēks. Pats maiznieks ar meitu Hannu un kalpu pa augšstāva logu pārbēga uz kaimiņu māju, kamēr kalponei, kuras vārds dažos avotos minēts Roza, nav izdevies izglābties. Roza kļuva par pirmo lielās ugunsnelaimes upuri.

Pilsētas mērs nav pienācīgi novērtējis liesmu spēku un apšaubījis ugunsgrēka nopietnību, ierodoties vietā, kur liesmas sāka plosīties, viņš esot tikai pasmējies, sakot, ka sieviete uzčurājot var nodzēst šīs liesmas.

Tā vietā, lai rīkotos, mērs pagriezies un devies prom, pilsētu atstājot likteņa varā. Ja vien mērs būtu rīkojies un būtu licis nojaukt apkārt esošās mājas jau agrā 2. septembra rītā, tas būtu ļāvis izbēgt no posta. Dienasgrāmatas ieraksts pēc liesmu apdzēšanas vēsta: “Visa Londona ir putekļos.”

Ne par velti tieši mēru Tomasu Bladvortu pēc tam vainoja par ugunsgrēka nodarīto postu. Par laimi upuru bija maz, tomēr materiālo zaudējumu apmērs bija šokējošs. Uguns pāris dienās nopostīja 85 procentus pilsētas teritorijas.

Zudībā aizgāja astoņdesmit septiņas baznīcas un vismaz 13 200 māju, piespiežot vairāk nekā 100 000 cilvēkus evakuēties pāri Temzai un doties uz ziemeļiem. 1673.gada tautas skaitīšana parādīja, ka 25 % no šiem cilvēkiem pilsētā vairs neatgriezās.

Neskatoties uz šausminošajiem postījumiem, ko uguns nodarīja Londonai, oficiāli tika reģistrēti tikai seši nāves gadījumi, lai gan patiesais nāves gadījumu skaits visticamāk bija krietni lielāks, jo zemāko slāņu Londonas iedzīvotāju nāvi tolaik nereģistrēja.

Ugunsgrēku nodzēsa vien 6.septembrī, un vietā, kur apdzēsa pēdējās liesmas, šobrīd atrodas Lielā Londonas ugunsgrēka memoriāls – maza apzeltīta puisēna statuja.

Bet par vainīgu notikušajā atzina nevainīgu cilvēku. Lai arī franču pulksteņmeistars Roberts Huberts brīdī, kad izcēlās ugunsgrēks, nemaz nebija Anglijā, un atgriezās vien tad, kad uguns jau bija plosījusies divas dienas, tomēr bija vajadzīgs kāds grēkāzis. Rezultātā tieši viņu tiesa atzina par vainīgu un pakāra 1666. gada 27. oktobrī.

No 1946. līdz 1949. gadam Grieķijā norisinājās pilsoņkarš starp komunistu nemierniekiem un likumīgās valdības spēkiem. Tas noslēdzās ar komunistu sakāvi, pēdējiem viņu kaujiniekiem 1949. gada augusta beigās atkāpjoties pār robežu Albānijā.

1941. gada pavasarī, Otrā pasaules kara laikā, Grieķiju okupēja nacistiskās Vācijas, fašistiskās Itālijas un Bulgārijas spēki. Valdība un karalis Georgs II devās trimdā, bet okupētajā valstī izvērtās pretošanās kustība. Grieķijas kalnainais reljefs ir ideāli piemērots partizānu karam. Lielākā partizānu kustība bija Nacionālā atbrīvošanās fronte, un tajā dominējošo lomu spēlēja Grieķijas komunistiskā partija. Jau drīz starp komunistiem un nekomunistiskajām pretestības grupām sākās domstarpības, kas ap 1943. gada vidu noveda pie atsevišķām sadursmēm. Lieki teikt, ka komunistiem bija vēsas attiecības ar liberālo trimdas valdību, tomēr 1944. gada maijā tika panākta vienošanās, ka komunisti iekļausies premjera Georgija Papandreu valdībā, un kad vācu spēki oktobrī pameta Grieķiju un Atēnās ieradās briti, šī nacionālās vienības valdība uzsāka darbu. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem tā pajuka, jo komunisti nepiekrita atbruņot savus partizānus, kamēr regulārās armijas daļas, kas bija karojušas pret vāciešiem britu spēku sastāvā, tika saglabātas. Rezultāts bija vairāk nekā mēnesi ilgas ielu cīņas Atēnās starp Grieķijas valdības un britu spēkiem no vienas, un komunistiem no otras puses. Tās noslēdzās ar komunistu sakāvi galvaspilsētā un piekāpšanos, piekrītot nolikt ieročus apmaiņā pret amnestiju un legālas politiskās darbības iespēju.

Tomēr nekāds galīgais izlīdzinājums netika panākts. No vienas puses, komunisti pilnīgi neatbruņojās un boikotēja vēlēšanas, kuras notika 1946. gada martā. No otras, antikomunistiskie spēki izvērsa pret daudziem komunistu aktīvistiem vajāšanas, gandrīz 1200 no viņiem nogalinot. Tikām Eiropas pamazām tuvojās Aukstā kara periods, un komunistu izredzes saņemt nozīmīgu atbalstu no Padomju Savienības šķita krietni pieaugušas. Grieķijai kaimiņos komunistiski režīmi bija izveidojušies Bulgārijā, Dienvidslāvijā un Albānijā. 1946. gada gaitā komunistu kaujas vienības pārņēma savā kontrolē vienu kalnu rajonu pēc otra, lietojot to pašu taktiku kā dažus gadus iepriekš pret vācu un itāļu okupantiem.

Grieķijas pilsoņu karš starp komunistu un valdības spēkiem ilga trīs gadus, un upuru skaits tajā tiek lēsts no 30 000 līdz 50 000. Valdības armija rīkojās pietiekami apņēmīgi, tai bija skaitlisks un tehnisks pārsvars. Britus kā galvenos likumīgās Atēnu varas atbalstītājus nomainīja amerikāņi, cenšoties nepieļaut komunisma izplatīšanos Vidusjūras reģionā. Padomju Savienība, no savas puses, samērā atturīgi atbalstīja savus grieķu biedrus, ciktāl nostiprināšanās Grieķijā īsti neietilpa Staļina stratēģiskajos plānos. Daudz dedzīgāks grieķu komunistu balstītājs bija Dienvidslāvijas līderis Josips Brozs Tito. Taču 1948. gadā dienvidslāvu komunistu vadonim izcēlās konflikts ar Staļinu. Grieķu komunistiem nācās izšķirties, kurā pusē nostāties, un viņi izvēlējās Kremļa saimnieku, pēc kam Tito likvidēja grieķu komunistu t.s. Grieķijas Demokrātiskās armijas bāzes savā teritorijā. Ap to pašu laiku šī komunistu armija mēģinot iegūt kontroli pār vairākām lielākām pilsētām, lai kādā no tām izveidotu komunistu valdības galvaspilsētu. Šais mēģinājumos komunistu spēki noasiņoja, un 1949. gada vasarā valdības armija sakāva pēdējās Demokrātiskās armijas vienības Grieķijas ziemeļrietumos. Augusta beigās pēdējie komunistu kaujinieki atkāpās pār robežu Albānijā, un Grieķijas pilsoņu karš bija noslēdzies. Tomēr nacionālā izlīguma process starp kreisajiem un labējiem sākās tikai pagājušā gadsimta 80. gados, un šīs pretstāves sekas grieķu sabiedrībā jūtamas joprojām.

Zināmākais mēģinājums nogalināt Krievijas boļševiku līderi un padomju valsts nodibinātāju Vladimiru Uļjanovu-Ļeņinu notika 1918. gada 30. augustā, kad uz viņu esot šāvusi ar eseru partiju saistītā revolucionāre Fanija Kaplāne. Tiesa, ir vairāki fakti, kas padara versiju par Kaplāni kā atentāta izpildītāju apšaubāmu.

1917. gada oktobrī bruņota apvērsuma ceļā Krievijā pie varas nāca radikālie sociāldemokrāti jeb boļševiki. Sākotnēji viņus atbalstīja arī pāris citas kreisākās partijas: t.sk. sociālistu revolucionāru jeb eseru partijas kreisais spārns. Šī partija pamatā orientējās uz Krievijas zemniecības masām, iestādamās par zemes izdalīšanu zemniekiem. Tas sakrita arī ar boļševiku programmu, tomēr jau drīz kreisie eseri atklāja, ka boļševiki būvē stingri centralizētu, birokratizētu diktatūru, kas īpaši nerēķinās ar zemnieku vēlmēm un interesēm. Samilza konflikts, kas vaiņagojās ar kreiso eseru dumpi Maskavā 1918. gada jūlijā, kuru apspieda boļševikiem uzticamie latviešu sarkanie strēlnieki. Tomēr eseru pretestība nebūt nebija salauzta.

1918. gada 30. augustā boļševiku partijas un padomju Krievijas līderis Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins uzstājās ar uzrunu strādniekiem vienā no Maskavas rūpnīcām. Kad pēc runas beigām viņš devās uz savu automobili un uz mirkli aizkavējās, uzklausot kādu sievieti, atskanēja trīs šāvieni. Ļeņinam trāpīja divas lodes. Viena iestrēga plecā, otra iztriecās cauri kaklam, skāra plaušu un apstājās netālu no atslēgas kaula. Drīz vien tika notverts arī šāvējs – tā izrādījās 28 gadus vecā Feiga Roitblata, anarhistu un eseru vidē pazīstama ar segvārdu Fanija Kaplāne. Jau sešpadsmit gadu vecumā viņa, 1905. gada revolūcijas aizrauta, bija piebiedrojusies anarhistu grupai. Gatavojot spridzekli, ar kuru bija paredzēts Kijevā nogalināt ģenerālgubernatoru Suhomļinovu, notika nejauša eksplozija, kurā Fanija smagi savainojās. Viņu arestēja un piesprieda nāvessodu, ko tikai jaunā vecuma dēļ aizstāja ar mūža katorgu. Sprādziena rezultātā viņa bija daļēji zaudējusi dzirdi un pakāpeniski kļuva akla, cieta no hroniska locītavu reimatisma. Tādu, pilnīgi neredzīgu, Kaplāni atbrīvoja no ieslodzījuma pēc 1917. gada februāra revolūcijas. Krimā, kurp viņa devās uzlabot veselību, viņa iepazinās ar Uļjanova-Ļeņina jaunāko brāli Dmitriju Uļjanovu, un abu starpā izvērtās romāns. Dmitrijs, būdams ārsts, izgādāja Fanijai vietu Harkovas klīnikā, kur viņa daļēji atguva redzi. Katorgas laikā Fanija Kaplāne bija satuvinājusies ar ieslodzītajām no eseru partijas, un, iespējams, eseru partijas biedri panāca, ka Fanija pārtrauc sakaru ar politisko pretinieku vadoņa brāli un no Krimas 1918. gada maijā pārceļas uz Maskavu.

Ārkārtas komisija jeb Čeka, boļševiku izveidotais drošības dienests, vairākas dienas pratināja apcietināto, pūloties izspiest ziņas par līdzzinātājiem, taču viņa uzstājīgi apgalvoja, ka darbojusies vienatnē. Nekāda tiesas procesa nebija; 3. septembrī Faniju Kaplāni nošāva, līķi sadedzināja un pelnus apraka nezināmā vietā. Par spīti tam, ka lodes no Ļeņina ķermeņa netika izņemtas, viņš diezgan ātri atlaba. Slepkavības mēģinājums kļuva par ieganstu sarkanā terora aizsākumam Padomju Krievijā. Turpmāk Čeka bez jebkādas tiesiskas sankcijas varēja arestēt, turēt ieslodzījumā un nogalināt ikvienu, kas tā vai citādi šķita boļševiku varai neuzticams vai neērts. Par normu kļuva ķīlnieku ņemšana un, nereti, noslepkavošana.

Visas padomju varas desmitgades oficiālā historiogrāfija un propaganda uzturēja priekšstatu par Faniju Kaplāni kā eseru sūtītu slepkavu. Tomēr ir virkne faktu, kas padara šo versiju apšaubāmu. Pirmkārt, Kaplāne atentāta brīdī joprojām bija stipri vājredzīga. Otrkārt, neviens no notikuma lieciniekiem nebija redzējis viņu šaujam. Galu galā 1922. gadā tika izoperēta viena no Ļeņina miesā iestrēgušajām lodēm, un izrādījās, ka tā nav šauta no brauniņa, kāds bija Fanijai Kaplānei.

1756. gada 29. augustā ar Prūsijas armijas iebrukumu Saksijā sākās Septiņgadu karš – pirmais globālais militārais konflikts pasaules vēsturē.

Pagājušā gadsimta dižākais britu premjers Vinstons Čērčils ir teicis, ka patiesībā Pirmā pasaules kara nosaukums pienāktos Septiņgadu karam, kas risinājās 18. gadsimta vidū. Patiešām – tas bija pirmais karš, kurā piedalījās visas tā laika nozīmīgākās Eiropas valstis, un pirmais karš, kura kaujas notika kā Vecajā, tā Jaunajā pasaulē, kā Ziemeļu, tā Dienvidu puslodē, un tas sākas ar karaļa Fridriha II vadītās prūšu armijas iebrukumu Saksijā 1756. gada 29. augustā.

Konflikts, kur vienā pusē cīnījās Prūsija un Lielbritānija, otrā – Austrija, Krievija, Francija, Zviedrija, Saksija, vēlāk arī Spānija, nobrieda ilgākā laikā. Anglijas un Francijas stīvēšanās par pasaules vadošās koloniālās lielvalsts statusu ilga jau kopš 17. gadsimta nogales. Eiropā iepriekšējā desmitgadē bija risinājies Austrijas mantojuma karš, kurā Austrijas imperatore Marija Terēze ar militāru spēku apliecināja tiesības uz sava tēva troni, taču kritiskā brīdī bija spiesta atdot Prūsijai Silēziju – teritoriju tagadējās Polijas dienvidrietumos. Enerģiskā valdniece bija apņēmības pilna šo zaudējumu pie pirmās izdevības atgūt. Viens no kara subjektīvajiem iemesliem bija jau pieminētais Prūsijas karalis Fridrihs II – vīrs ar imperatora ambīcijām un karavadoņa azartu, un arī, kā mēs šodien teiktu, visai nekaunīgs vīriešu dzimuma šovinists. Viņš nelaida garām iespēju izteikties par „bābiešu valdīšanu” dažās citās valstīs, ko visnotaļ personīgi uztvēra tā laika vadošās Eiropas politiķes: gan jau pieminētā Marija Terēze, gan Krievijas cariene Elizabete, gan Saksijas kūrfirsta kundze Marija Jozefa un Francijas karaļa Luija XV metrese marķīze de Pompadūra.

Kāds tā laika teiciens vēsta: „Ja citas ir valstis ar savām armijām, tad Prūsija ir armija ar savu valsti.” Patiešām – Fridriha II tēvs, karalis Fridrihs I bija padarījis Prūsiju un tās armiju par perfektu organizatorisku veselumu. Savukārt Fridrihs II prata tam laikam pārsteidzošā ātrumā pārvietot savus salīdzinoši nelielos spēkus pa Centrāleiropu, sakaudams pretinieku armijas citu pēc citas un reizēm uzvarēdams pat trīskāršu pārspēku. Brīžiem gan šķita, ka viss karājas mata galā – kā pēc kaujas pie Kunersdorfas 1759. gadā pret grāfa Saltikova komandētajiem krievu un austriešu spēkiem. Galu galā ap 1762. gadu Prūsijas resursi tomēr sāka izsīkt, bet Fridrihu glāba laimīga apstākļu sakritība – nomira cariene Elizabete, un Krievijas troni mantoja Pēteris III, īsts Fridriha fans. Krievija izstājās no kara, tās piemēram sekoja arī citas valstis, un karš Eiropā beidzas bez būtiskām robežu maiņām.

Fridrihs II nenoliedzami ir šī kara varonis, tomēr ieguvēji ir citi. Kamēr prūšu karalis cīnījās Eiropā, briti pievāca franču īpašumus Ziemeļamerikā un Indijā, un lika pamatus savai koloniālajai impērijai.

1996. gada 28. augustā oficiāli šķirta Lielbritānijas kroņprinča Čārlza un princeses Diānas laulība.

Lielbritānijas troņmantnieka prinča Čārlzu un Velsas princeses Diānas kopdzīve ilga 15 gadus un tā saira 90.gadu sākumā, bet 1996.gada 28.augustā viņu laulību šķir oficiāli. Tas bija bezprecedenta notikums britu karaļnamā, ko plaši atspoguļoja masu mediji visā pasaulē.

Brīdī, kad 1996. gadā pasauli pāršalca vēsts, ka princis Čārlzs un princese Diāna šķir laulību, no britu karaliskās ģimenes tolaik Diānas pusē bijis tikai viens cilvēks – karalienes Elizabetes II vīrs.

Šķiršanās karaļnamā jau pati par sevi bija skandāls, taču atklātībā nonākušās nianses, kas skāra Čārlza un Diānas laulību, padarīja to vēl jo strīdīgāku. It īpaši jau fakts par Čārlza gadiem ilgajiem ārlaulības sakariem ar tagadējo sievu Kamillu Pārkeri Boulzu laikā, kad pats aizvien bija precējies ar Diānu.

Diāna jau 1989. gadā Kamillai lika saprast, ka viņai ir zināms par notiekošo dēku un pēc dažiem gadiem Čārlzs un Diāna nolēma dzīvot šķirti, savukārt 1994. gadā kādā no publiski sniegtām intervijām Velsas princis atzinās neuzticībā sievai.

Situācija bija ārkārtīgi nepatīkama un neērta visiem karaļnamā. Tomēr viens no karaliskās ģimenes šķiršanās laikā bija nostājies Diānas pusē. Lai gan publiski izskanēja viedoklis, ka lēdija Diāna ar vīratēvu princi Filipu nekad nav labi satikusi, savulaik pat respektablais telekanāls CNN ziņoja, ka princis pret vedeklu izturējies „nelaipni”), kā izrādās, tieši viņš atbalstījis Diānu. Vismaz līdz zināmam mēram.

Tas tapa zināms 2003. gadā, kad karaļnama bijušais sulainis Pols Barels atklātībā nodeva vēstules, ar kurām apmainījusies Diāna un princis Filips. Tajās skaidri jaušams, ka vīratēvs šķiršanās lietā atbalstīja vedeklu, nevis savu dēlu princi Čārlzu.

Protams, ne viss vēstulēs rakstītais bija pozitīvs. Kādā no tām princis Filips vedeklai apvaicājies: „Vai tu, godīgi ielūkojoties sev sirdī, vari pateikt, ka Čārlza attiecībām ar Kamillu nav nekāda sakara ar tavu pašas attieksmi pret viņu jūsu laulībā?”

Citā viņš ieminējies: „Vai šī nav it kā tava vaina, ka viņš tevi krāpa?”

Laulības krīzes laikā princese Diāna vērsusies arī pēc padoma pie vīramātes karalienes Elizabetes II, taču neesot saņēmusi tādu palīdzību, uz kādu cerējusi.

Velsas princese Diāna sāpīgi pārdzīvoja neveiksmīgo laulību, lai gan saprata, ka nespēs saglabāt laulību ar Čārlzu, kuram paredzēts karaļa tronis.

Viņu ģimenes dzīve pastāvīgi atradās plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības uzmanības centrā visus 15 abu laulības gadus. Kad princese Diāna un princis Čārlzs oficiāli izšķīrās, skaidrs, ka šī šķiršanās kļuva par vienu no skaļākajiem notikumiem pagājušā gadsimta nogalē. Bet ko juta pati Diāna pirmajā laikā pēc tam, kad vairs nebija Velsas princese?

Kā raksta karaliskās ģimenes apskatniece Ingrīda Sjuarda grāmatā “Karaliene un Dī: nezināmais stāsts”, pirmajā tikšanās reizē ar Čārlzu pēc šķiršanās Diāna uzdevusi bijušajam vīram skumju jautājumu. Bijušie dzīvesbiedri satikās Diānas apartamentu pirmajā stāvā Kensingtonas pilī, un princese jautāja: “Kāpēc tam bija jānotiek tieši ar mums?”

Gadu pēc šķiršanās, 1997.gada 31.augustā Diāna iet bojā autokatastrofā, bet 2005. gadā Čārlzs apprecējās ar Kamillu Pārkeri Boulzu.