Šī diena vēsturē

2000. gada 15. oktobrī Francijā, Pluē, Latvijas riteņbraucējs Romāns Vainšteins izcīna pasaules čempiona titulu grupas braucienā, sprinta finišā apsteidzot beļģi Andreju Čmiļu. 268,9 kilometrus garo distanci Vainšteins veic sešās stundās, 15 minūtēs un 38 sekundēs.

“Tas aplis un tā distance bija tieši perfekta manām fiziskajām īpašībām, manām rakstura īpašībām, lai varētu cīnīties par uzvaru, viss bija super priekš manis,” tā intervijā par tās dienas, 2000. gada 15. oktobra, notikumiem stāsta pasaules čempions, riteņbraucējs Romāns Vainšteins.

Arī laika apstākļi bija latviešu sportista pusē – nebija karsts, tieši otrādi tā bija vēsa un drēgna diena, kas jau startā uz pusi samazināja tos, kuri varēja cīnīties par uzvaru. Izrādās, ka riteņbraukšanā Vainšteina vārdiem runājot, laika apstākļiem ir milzu nozīme, kas var sportistu morāli sagraut jau pie starta līnijas.

2000. gadā pasaules čempionāts riteņbraukšanā risinājās Francijā, mazā ciematiņā Pluē, tikai nepilnu mēnesi pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm, un grupas braucienā Latviju pārstāvēja Vainšteins, kurš pirms tam izlēma nestartēt Sidnejā, kā arī Raivis Belohvoščiks un Arvis Piziks.

2000. gada 15. oktobrī pēc iepriekšējā dienā uznākušajām lietusgāzēm pasaules čempionāta trase, kas bija 19 apļi, kopā 268,9 kilometri, nebija vēl pilnībā izžuvusi, bet tas netraucēja sportistiem distanci veikt lielā ātrumā – Vainšteina vidējais ātrums distancē bija 42,698 km/h.

Lai gan pirmajos apļos izveidojās viens atrāviens no grupas, kuras pārsvars vēlāk sasniedza pat astoņas minūtes, bija skaidrs, ka tik augstu tempu līderi nespēs izturēt. Līderi atrāvienā turējās vairāk nekā 150 kilometrus, bet mazāk nekā 50 kilometrus pirms finiša riteņbraucēji jau visi bija vienotā grupā.

Vēlāk no šīs grupas izveidojās vairāk nekā 20 sportistu grupa, kurā bija Vainšteins. Un pēdējā aplī jau bija skaidrs, ka pasaules čempions būs no šīs grupas. Dažus kilometrus pirms finiša izrāvienu veica itālis Frančesko Kasagrande, bet pirms pēdējā kilometra arī viņu "noēda" pārējie braucēji.

Tad savu vārdu teica Andrejs Čmiļs, kuram nepietika spēka pēdējiem 100 metriem. Tajos fantastiski no pārējo sportistu aizmugures lielā tempā izspraucās Vainšteins un finišēja pirmais, šokējot pasaules riteņbraukšanas eliti. Kā vēsta sacensību apraksti, finiša sprinta laikā Vainšteina ātrums esot pārsniedzis 70 km/h. Zīmīgi, ka pirms grupas brauciena Vainšteins nebūt netika minēts starp galvenajiem favorītiem. Un tomēr tieši viņš vienīgais no Latvijas sportistiem finišēja un finišēja lepni ar apceltām rokām.

Četrus gadus pēc pasaules čempiona titula izcīnīšanas 31 gada vecumā Vainšteins beidza profesionālā riteņbraucēja gaitas, sakot, ka viņš neredz iespēju turpināt cīnīties par augstu rezultātu un uzvarām, savukārt palikt otrajā plānā un braukt tikai tāpēc, lai varētu saukties par profesionālo riteņbraucēju, neesot Romāna Vainšteina raksturā. Kā viņš atzinis savulaik kādā intervijā : “Tikai nedaudziem ir lemts kļūt par pasaules čempionu. Man tas izdevās. Ceļš līdz šim mērķim gan nebija no vieglajiem. Spānijas un Itālijas riteņbraucējiem bija daudz labāki apstākļi sevis izteikšanai, tomēr es pierādīju, ka arī mazas valsts Latvijas sportists var būt pašā virsotnē.”

1912. gada 14. oktobris ir Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza dzimšanas diena. Atvēršanas dienā Rīgas zoodārza kolekcijā bija 88 sugu 267 dzīvnieki.

Ķeizarmežu jeb Mežaparku 1901 gadā sāka veidot kā dārzu pilsētu un teju simt gadu to cēla ievērojamākie arhitekti. Pirmās runas par nepieciešamību Rīgā veidot zvēru dārzu izskanēja no Heinriha Eisfelda, kurš piedāvāja Rīgas pilsētai atpirkt viņa īpašumā esošos zvēriņus. Tas bija 1890.gads. Rīgas valde šo priekšlikumu nav ņēmusi vērā, uzskatot to par nevajadzīgu pilsētas greznumlietu. Pirmais nopietnais «grūdiens» zoodārza labā nāca tikai pēc septiņpadsmit gadiem – 1907.gadā, kad Rīgas pilsētas valdes dienaskārtībā parādījās jautājums: «Rīgas Zooloģiskā dārza atvēršana Rīgā». Protams, ka arī tajos gados neiztika bez smagām pārdomām un strīdiem – būt vai nebūt zvēru dārzam? Lai arī «Rīgas Avīzes» par to diskutēja 1908.gada maijā, bet septembrī reģistrēja biedrību «Rīgas Zooloģiskais dārzs».

Tā, kā biedrība bija lēmusi izveidot zooloģisko dārzu Rīgā, tad viens no tās galvenajiem uzdevumiem bija vākt naudu, bet līdzekļi šāda dārza ierīkošanai bija vajadzīgi gana prāvi.

Par vislabāko vietu moderna zvēru dārza ierīkošanai tika atzīta Ķeizarmeža daļa pie Ķīšezera. Kā 1910.gada 33.janvārī rakstīja avīzē: «Uzkalni te mijas ar ielejām, Ķīšezers te tālumā saplūst kopā ar apvārsni. Iespējams arī kustoņos uzturēt dzīvesprieku…»

1911.gada 13.aprīlī starp Rīgas pilsētu un biedrību tika noslēgts līgums ar 20 paragrāfiem, kas stingri reglamentēja zvēru dārza darbību. Pilsēta vietu pie Ķeizarmeža biedrībai iznomāja par 12 rubļiem gadā, kas tam laikam tomēr nebija īpaši liela maksa. Biedrības pienākums bija sākt reālu darbu zooloģiskā dārza ierīkošanai, turklāt dodot laiku divus gadus, lai atvērtu to publikai, un piecus gadus, lai nodrošinātu vismaz 75 dažādas zvēru sugas. Tiklīdz līgums bija parakstīts, tā biedrība ar skubu ķērās pie darba, jo visas topošā zoodārza izmaksas sedza privātpersonu un pilsētas ziedojumi. Taču darbi ritēja tik raiti, ka pirmie apmeklētāji zooloģisko dārzu varēja apmeklēt vēl pirms tā oficiālās atklāšanas. Bet par Rīgas Zooloģiskā dārza oficiālo atklāšanas dienu uzskata 1912. gada 14 oktobri, kad pavisam lietišķā atmosfērā trīs kungi – pilsētas valdes loceklis E.Betihers, pilsētas meža inženieris T.Ostvalds un biedrības pārstāvis F.Bahs – apstaigāja zooloģisko dārzu un parakstīja svarīgo dokumentu – aktu, kas apliecināja, ka jaundibinātajā zooloģiskajā dārzā ir vairāk zvēru, nekā tas nepieciešams tā oficiālajai atvēršanai publikai. Tolaik Rīgas zooloģiskajā dārzā dzīvoja 267 dzīvnieku, kurus aprūpēja 23 darbinieki. Pavisam bija 88 dzīvnieku sugas- pārsvarā gan bija mērēnas joslas pārstāvji- brieži, lapsas, vilki, plēsīgie putni, bet bija arī kas eksotiskāks- lauvas, papagauļi, pērtiķi un tie tad izpelnījās vislielāko rīdzinieku uzmanību. Daļa kolekcijas pirmie eksemplāri bija dāvinājumi- tā piemēram ziloni uzdāvināja kāds Zīringa kungs, bet mežacūku Turkmenistānas konsuls.

Visas Rīgas zooloģiskā dārza ēkas projektējis arhitekts Zeiberlihs, tostarp ieejas vārtus, kas joprojām kalpo kā Rīgas zoo atpazīšanas zīme un ļauj mums atpazīt zoodārzu no vissenākajām pastkartēm un fotogrāfijām.

1972. gada 13. oktobrī Andu kalnos avarēja Urugvajas gaisa spēku lidmašīna ar 40 pasažieriem un pieciem apkalpes locekļiem, kas bija ceļā uz kaimiņvalsti Čīli. Daudzu neveiksmīgi sakritušu faktoru rezultātā glābēji viņus sasniedza tikai pēc diviem mēnešiem un lielākās daļas no šī traģiskā reisa dalībniekiem vairs nebija starp dzīvajiem.

1972. gada 13. oktobrī, kas, starp citu, bija piektdiena, Urugvajas Gaisa spēku divmotoru transportlidmašīna pacēlās no Mendosas aerodroma Argentīnā un uzņēma kursu uz Kuriko pilsētu Čīlē. Lidmašīnā bija pieci apkalpes locekļi un 40 pasažieri – Montevideo amatieru regbija komanda Old Christians Club, kā arī dažu spēlētāju ģimenes locekļi. Lidojuma maršruts šķērsoja Andu kalnus – šeit vairāk nekā četrus kilometrus augstus un tobrīd tītus biezos mākoņos. Spiesti lidot bez vizuāliem orientieriem, piloti vadījās pēc koordināšu aprēķina, taču nebija ņēmuši vērā stipro pretvēju. Kad viņi domājās sasnieguši Kuriko, lidmašīna vēl atradās virs kalnu grēdas. Sākot nolaišanos, lidaparāts vispirms nolauza vienu, tad otru spārnu pret kalnu smailēm; atlikusī fizelāža vēl brīdi lidoja pa gaisu, līdz piezemējās uz sniega klātas nogāzes, nolauza astes daļu un tad vēl gabalu slīdēja lejup. Divpadsmit cilvēki gāja bojā uzreiz, vēl seši – nākamajās dienās. Izdzīvojušie, no kuriem daudzi bija ievainoti, izrādījās izmesti trīsarpus kilometru augstumā, kur visapkārt bija vienīgi kailas klintis un sniegs; bez ziemas apģērba, medikamentiem un ar niecīgiem pārtikas krājumiem – saldumiem un dažām pudelēm vīna. Ūdeni izdevās iegūt, kausējot sniegu uz alumīnija gabaliem, bet pārtikas problēma samilza ar katru dienu. Drīz nelielie krājumi bija galā, un vienīgā iespēja izdzīvot bija – pārtikt no bojā gājušo biedru līķiem. Daudziem, to darot, šausminošās izjūtas palīdzēja pārvarēt asociācija ar Svētā vakarēdiena rituālu, tajā piesaukto Kristus miesas apēšanu.

Pirmajās nedēļās tie, kuri spēja, aktīvi meklēja ceļu ārā no kalniem, taču pārliecinājās, ka tuvākajā apkaimē ir tikai klintis un ledāji, bet aukstums, retinātais gaiss un acis žilbinošais sniegs neļauj doties tālāk. Viņus, protams, meklēja, taču spoži baltais lidmašīnas korpuss praktiski nebija saskatāms no gaisa. Lidmašīnas raidītājs nedarbojās, bija vienīgi tranzistoruztvērējs, un vienpadsmitajā dienā pēc avārijas tas atnesa vēsti, ka meklēšana tiek pārtraukta. Vēl pēc nedēļas izdzīvojušos piemeklēja jauna nelaime – lidmašīnas korpusu apraka lavīna, nogalinot vēl astoņus cilvēkus.

Cerības deva vienīgi tas, ka Dienvidu puslodē novembrī sākas pavasaris un siltāks laiks. Tomēr četri uzņēmīgākie, kuri devās meklēt palīdzību, jau pirmajā naktī gandrīz nosala, griezās atpakaļ un nolēma vēl nogaidīt. No sēdekļu pārvalkiem tika izgatavots kas līdzīgs lielam guļammaisam, kurā vairāki cilvēki varētu nakšņot. 12. decembrī – divus mēnešus pēc avārijas – trīs cilvēku grupa devās otrajā gājienā. Tikmēr bija miruši vēl trīs cilvēki. Sasniegusi tuvējo virsotni, trijotne atklāja, ka priekšā paveras tikai sniegoti kalni. Lai taupītu pārtiku, ceļu turpināja tikai divi – Nando Parrado un Roberto Kanesa. Viņi atrada kalnu upi, kas tos izveda ielejā, kur devītajā pārgājiena dienā viņi sastapa čīliešu ganu Serdžio Katalānu. Visbeidzot, 22. decembrī pie avarējušās lidmašīnas ieradās glābēji. No 45 cilvēkiem, kuri 72 dienas iepriekš bija izlidojuši no Mendosas, bija izdzīvojuši 16.

1810. gada 12. oktobris, kad toreizējais Bavārijas kroņprincis Ludvigs Vitelsbahs Minhenē svinēja kāzas ar Saksijas-Hildburghauzenes hercoga meitu Terēzi, kļuva par aizsākumu vienai no pazīstamākajām Vācijas tradīcijām – t.s. „Oktoberfestam”. Tā nu katru gadu oktobrī Minhenē tiek lielos daudzumos dzerts alus no pamatīga izmēra kausiem.

 

1810. gada rudenī Minhenes galms gatavojās nozīmīgam notikumam – Bavārijas karaļa Maksimiliāna I dēls, kroņprincis Ludvigs grasījās apņemt par sievu Saksijas-Hildburghauzenes hercoga meitu, princesi Terēzi. Taisnību sakot, par karaļiem Bavārijas kūrfirsti bija kļuvuši tikai pavisam nesen, pateicoties visvarenā imperatora Napoleona Bonaparta labvēlībai. Austrijas Hābsburgi, kas kontrolēja situāciju Centrāleiropā iepriekšējā gadsimtā, to nekad nebūtu pieļāvuši, bet tagad te visu noteica mazais korsikānis, un Bavārijas Vitelsbahi bija viņa uzticami sabiedrotie, jauniegūto karaļu kroni atkalpodami ar līdzdalību imperatora militārajās kampaņās. Viens karš nupat kā bija beidzies, un kamēr brieda nākamais, bija laiks nosvinēt kārtīgas kāzas. Laulības notika 1810. gada 12. oktobrī.

Vitelsbahiem izdevās saglabāt karaļu titulu arī pēc tam, kad Napoleons cieta galīgo sakāvi un beidza savas mūža gaitas tālā aizjūras salā. No viņu valdīšanas laika Bavārija mantojusi ne vienu vien izcilu muzeju un citu tūrisma objektu. Tomēr laikam gan spilgtākais elements Bavārijas zemes tēlā ir šī ikgadējā svētku tradīcija – „Oktoberfests”, kuru minhenieši pirmo reizi svinēja 1810. gada oktobrī, par godu sava nākamā karaļa laulībām. Toreiz karaļnams lēma, ka prinča kāzām jābūt īstiem tautas svētkiem, un tautai tā iepatīkas, ka svētkus Minhenē oktobra sākumā sāka svinēt katru gadu. Minhenieši pulcējās 42 hektārus lielā neapbūvētā teritorijā, kas par godu princesei Terēzei nodēvēta par Teresienwiese – burtiski tulkojot, „Terēzes pļavu”. Šeit tika dejots, tika spēlēti ķegļi un, protams, dzerts slavenais Bavārijas alus no kausiem, kuru tilpums ir vienāds ar seno dienvidvācu mērvienību Mass, tas ir aptuveni viens litrs. Un šī pēdējā svētku sastāvdaļa, proti – alus dzeršana, laika gaitā sāka „Oktoberfestā” dominēt, kas nav nekāds brīnums, ievērojot, ka Minhene taču ir Vācijas, un līdz ar to, domājams, arī visas pasaules alus darīšanas epicentrs.

„Oktoberfestu” vairākkārt nācies atcelt karu un, aizpagājušajā gadsimtā, arī epidēmiju dēļ. Visilgākais pārtraukums iznāca 2. pasaules kara laikā. Arī pēckara gados amerikāņu okupācijas administrācija ļāva tirgot tikai alu, kurā alkohola sastāvs nepārsniedza 2%, un nekāds kārtīgais „fests” nesanāca. Bet 1949. gadā, nodibinoties Vācijas Federatīvajai Republikai, viss atgriezās vecajās sliedēs. 1950. gadā Minhenes mērs, izskanot salūta zalvei no divpadsmit lielgabaliem, svinīgi iedzina krānu pirmajai mucai, augšvācu valodā skaļi paziņojot: „O’zapft is!” Latviski tā ir lāgā netulkojama frāze, bet būtībā to arī nozīmē – muca tagad ir ar krāniņu.

Mūsdienās „Oktoberfests” ir pats apmeklētākais līdzīgas ievirzes notikums pasaulē. 1999. gadā apmeklētāju skaits sasniedza jaunu rekordu – 6,5 miljonus. Šo masu ik dienas apkalpo 12,000 darbinieku, no kuriem vairāk nekā pusotrs tūkstotis ir slavenās viesmīles, kuras lavierē starp galdiem ar pieciem pilniem „Mass” katrā rokā. Vēl var piebilst, ka „Oktoberfests” nav nekāds tūristu pasākums: 70% no apmeklētājiem ir bavārieši, atlikušie 30% dalās apmēram uz pusēm starp iebraucējiem no pārējās Vācijas un no ārzemniekiem.

1939. gada 11. oktobrī Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts saņēma vēstuli ar pasaulslavenā fiziķa, Nobela prēmijas laureāta Alberta Einšteina parakstu. Šai vēstulei ir tiešs sakars ar kodolieroču ēras aizsākumu pasaulē.

1939. gada 2. augustā Nobela prēmijas laureāts, fiziķis Alberts Einšteins, kurš tobrīd jau septīto gadu dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, parakstīja Amerikas prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam adresētu vēstuli. Cita starpā tajā bija teikts: „Pēdējo mēnešu laikā ir gūti pierādījumi tam, ka pastāv iespēja radīt atomu kodolu ķēdes reakciju lielā urāna masā, kas radīs lielu enerģijas apjomu un lielu daudzumu jaunu rādija grupas elementu. Tagad šķiet gandrīz neapšaubāmi, ka šādu reakciju varēs panākt jau pašā tuvākajā nākotnē. Šis jaunais fenomens novedīs arī pie spridzekļu izgudrošanas, un ir domājams – gan ne tik droši kā iepriekš teiktais –, ka šādi var radīt jauna tipa ārkārtīgi jaudīgas bumbas. Viena vienīga šāda tipa bumba, laivā nogādāta un uzspridzināta ostā, visnotaļ spētu iznīcināt visu ostu un daļu no apkārtējās teritorijas. Tomēr ļoti ticams, ka šādas bumbas būs pārāk smagas, lai tās pārvadātu pa gaisu.” Šai pēdējā pieņēmumā vēstules autors, kā zināms, kļūdījās.

Vēstījuma nozīmīgums liedza to uzticēt pasta dienestam, tāpēc par kurjeru tika izraudzīts amerikāņu izlūkdienesta konsultants, Lietuvā dzimušais ekonomists Aleksandrs Zahss. Taču tobrīd pasaulē sāka risināties dramatiski notikumi, septembra sākumā ar Vācijas uzbrukumu Polijai iesākās Otrais pasaules karš, un vēstule sasniedza prezidentu tikai 1939. gada 11. oktobrī.

Vēstuli gan ir parakstījis Alberts Einšteins, taču teksta autors ir cits – tas ir Ungārijā dzimušais atomfiziķis Leo Scilards. Scilards ir viens no kodolfizikas pamatlicējiem – pirmais, kurš izteicis pieņēmumu par atomu kodolu ķēdes reakciju. Teksta līdzautori ir vēl divi citi zinātnieki – Edvards Tellers un Eižens Vīgners. Visiem trīs ir gandrīz identisks liktenis. Viņi visi dzimuši Ungārijas ebreju ģimenēs un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlušies uz Vāciju – te, jaunajā Veimāras republikā, gan iespējas zinātniskajai darbībai plašākas, gan antisemītisms tobrīd jūtams mazāk nekā reģenta Horti pārvaldītajā Ungārijā. Tomēr jau dažus gadus vēlāk arī Vācijā situācija kļuva ebreju izcelsmes ļaudīm arvien neciešamāka, un, kā daudziem citiem, arī minētajiem trim nācās meklēt citu mītnes zemi. Galu galā viņi rada patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs. Scilards, Tellers un Vīgners visai labi saprata, uz ko varētu būt spējīgs Hitlers, ja viņa rokās nonāktu kodolieroči. Tomēr viņi nebija droši, ka tiks uzklausīti, un tāpēc lūdz parakstīt vēstuli vienai no lielākajām autoritātēm pasaules zinātnē – Albertam Einšteinam.

Daudzi uzskata, ka šī 1939. gada vēstule ir aizsākums tā dēvētajam „Manhetenas projektam” – darbam pie amerikāņu atombumbas, kas galu galā arī vainagojas panākumiem, proti, 1945. gadā amerikāņu aviācija nometa kodolbumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki, vienā rāvienā nogalinot kādus 100 000 cilvēku. Pēc Alberta Einšteina nāves gan parādījās ziņas, ka viņš mūža beigās esot izteicis nožēlu, ka parakstījis vēstuli prezidentam Rūzveltam, tā it kā pamudinot Ameriku spert pirmo soli pretī Hirosimai. Tomēr 1939. gada vēstuli un konkrēto darbu sākumu kodolbumbas radīšanai 1942. gadā šķir visai ilgs laika sprīdis, un tajā prezidents Rūzvelts noteikti saņēma ne vienu vien signālu gan par Vācijā notiekošajiem darbiem pie kodolbumbas radīšanas, gan par nepieciešamību veikt attiecīgus pretpasākumus.

732. gadā pie Puatjē kaujā sastapās islāmticīgo arābu un franku armijas. Kā uzskata daži vēsturnieki, šī bija viena no nozīmīgākajām kaujām vēsturē, jo apturēja islāma invāziju kristīgajā Eiropā.

Mūsu ēras 7. gadsimtā kristīgā pasaule citu pēc citas zaudēja savas teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Kā svelmains tuksneša vējš tām cauri traucās arābu jātnieku armijas, aizslaucīdamas nebūtībā to, kas te vēl bija atlicis no Romas impērijas kādreizējas varenības. Un ātrie arābu kaujas zirgi un damascētā tērauda zobeni nebija vienīgais, kas palīdzēja viņiem uzvarēt, - ne mazāk svarīga bija ticība vienam dievam Allāham un Muhamedam, viņa pravietim. Tā apvienoja un deva pārliecības spēku karotājiem, tā izrādījās pievilcīga arī daudziem iekaroto zemju iedzīvotājiem, kuriem kristīgo Bizantijas imperatoru vara nebūt nebija mīļa. Sasnieguši Gibraltāra šaurumu, musulmaņi 8. gadsimta otrajā desmitgadē iebruka Ibērijas pussalā, sagrāva iekšēju juku novājināto Vestgotu karaļvalsti, un, sasnieguši Pirenejus, uzsāka iebrukumus tiem pāri - franku zemēs.

Franku Merovingu karaļu vara tobrīd bija kļuvusi gluži nomināla, faktiskā noteikšana bija mažordomam, kura amats kopš 8. gadsimta sākuma bija mantojams un atradās ietekmīgās Pipinīdu dzimtas rokās. 732. gadā, kad pāri Prenejiem devās kārtējā musulmaņu armija Andalūzijas vietvalža Abd-al-Rahmāna al Ghafiki vadībā, mažordoma amatā bija Pipinīdu dinastijas atvase Kārlis, kurš jau pirms tam bija apliecinājis sevi kā krietns karavadonis, gan laužot nepakļāvīgo hercogu pretošanos, gan nostiprinot franku pozīcijas cīņās pret frīziem un sakšiem ziemeļos. Saracēņi, kā islāmticīgos dēvēja tālaika Eiropā, vispirms pamatīgi izlaupīja pusneatkarīgo Akvitānijas hercogisti. Abd-al-Rahmāns bija pieredzējis karavadonis, bet laikam nenovērtēja savu pretinieku, jo sastapšanās ar Kārļa spēkiem ceļā uz Tūras pilsētu arābiem bija pārsteigums. Izšķirošā kauja notika netālu no Puatjē 732. gada 10. oktobrī.

Franki bija ieņēmuši pozīcijas mežainā pakalnā, kas krietni mazināja musulmaņu kavalērijas iespējas. Frankiem, ja ticam hroniku ziņām, kavalērijas nebija vispār, toties viņu kājnieki bija cīņās pieredzējuši un disciplinēti. Arābu un berberu jātnieki gan ielauzās franku rindās, bet tās izjaukt nespēja. Tad starp uzbrucējiem izpaudās vēsts, ka franku zemnieku milicija uzbrūkot arābu nometnei, kur savākts bagātīgs kara laupījums. Daudzi arābi metušies glābt mantu, izcēlies sajukums, Abd-al-Rahmāns devies atjaunot kārtību savā armijā, un šajā brīdī strauju pretuzbrukumu uzsākušie franki viņu ielenkuši un nogalinājuši. Tas arī izšķīris cīņas likteni. Mažordoms Kārlis pēc šīs uzvaras ieguva respektablo pievārdu Martels - Āmurs.

Līdzšinējos gadsimtos Puatjē kauja Eiropā vērtēta kā ārkārtīgi nozīmīga. Ticis pat apgalvots: ja Kārlis Martels būtu cietis neveiksmi, Eiropa - un, domājams, lielākā daļa pasaules - šodien būtu islāmticīga. Citi pētnieki gan norāda, ka līdzīgi arābu iebrukumi pāri Pirenejiem notikuši gan pirms, gan pēc Puatjē kaujas, un ka milzīgā Omaijādu kalifu impērija tobrīd bija sasniegusi savas varas maksimumu, un sākās tās noriets. Tomēr pie Putajē Kārlis Martels lika pamatus savas dzimtas hegemonijai franku zemēs. Viņš bija de facto karalis, bet viņa dēls Pipins Īsais kļuva par pilntiesīgu monarhu. Viņš atņēma kroni pēdējam Merovingu karalim un aizsāka jaunu dinastiju, kura nesa Kārļa Martela vārdu, saukdamās par Karolingiem. Savukārt Kārļa Martela mazdēls Kārlis Lielais izveidoja Franku impēriju, kura lielā mērā noteica visas viduslaiku Eiropas tālāko likteni.

8. oktobrī dzimšanas dienu svin viena no ietekmīgākajām sievietēm Eiropā, pirmā sieviete Eiropas Komisijas prezidenta amatā, - Urzula fon der Leiena.

Urzulas fon der Leienas dzimtas saknes meklējamas aristokrātu – grāfu un baronu ģimenēs, bet viņa pat ir daudzbērnu mamma, kura veidojusi veiksmīgu darba un politiķes karjeru, kā arī ar izdomātu vārdu slēpusies Londonā no teroristiem. Fon der Leienas tēvs bijis baronu pēctecis un tieši tāpēc Eiropas Komisijas prezidente ir ievērojamas daļas Vācijas kokvilnas industrijas biznesa mantiniece. Bet precējusies viņa ir ar medicīnas profesoru Heiko fon der Leienu, kurš, savukārt ir slavenas Švābijas grāfu dzimtas pēctecis. Starp citu fon der Leienas biogrāfija ir ne mazāk aizraujoša par aristokrātisko senču dzīves gājumu. Bet, nu par visu pēc kārtas.

Līdz 13 gadu vecumam Urzula dzīvoja Briselē, kur viņas tēvs Ernsts Albrehts strādājis kā viens no pirmajiem Eiropas Savienības ierēdņiem, tiesa savā dzīvē Urzula dzīvojusi ne tikai Vācijā, bet arī Lielbritānijā un ASV. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Vācijā Urzula studējusi ekonomiku.

19 gadu vecumā, kad Vācijas teroristu banda RAF draudēja viņas tēvam, tobrīd Lejassaksijas premjeram, ka nozags meitu, Urzulai nācās bēgt un slēpties. Urzula uz laiku pārtapa par Rozu Landsoni un devas bēgļu gaitās uz Lielbritāniju, kur ar svešu vārdu studēja Londonas Ekonomikas un politzinību skolā. Pēcāk, atgriezusies Vācijā, nu jau ar savu īsto vārdu pievērsusies medicīnas studijām, strādājusi Hanoveres ginekoloģiskajā klīnikā un ieguvusi medicīnas doktores grādu.

Uzrula fon der Leiena ir mamma septiņiem bērniem. Kādu laiku padzīvojusi mājsaimnieces statusu, viņa iesaistījās politikā. Kā kristīgo demokrātu partijas biedre Lejassaksijā vispirms viņa kļuva par parlamenta deputāti, bet vēlāk jau par ministri. Un jāteic, ka uz politiskās skatuves Urzulu uzveda Angela Merkele un tad jau kāpnes veda augšup vien.

Viņa bijusi ģimenes un jaunatnes lietu ministre, ieņēmusi nodarbinātības un sociālo lietu ministres amatu. Starp citu ne vienu reizi vien fon der Leiena amatā stājusies kā pirmā sieviete. Piemēram, viņa Vācijas vēsturē iegājusi kā pirmā sieviete, kura jebkad ieņēmusi Vācijas aizsardzības ministres amatu. Un diezgan loģiski, ka šādai dāmai līdzi seko skandāli. Būdama ģimenes un jaunatnes lietu ministre, viņa kļuva slavena ar bērnu pornogrāfijas iegrožošanas projektiem, kas paredzēja ierobežot seksa mājas lapu pieejamību. Šo lapu uzturētājiem, pēc Leienas domām, pirms satura atvēršanas vajag parādīt uzrakstu “stop”, lai lapas apmeklētājam ļautu apdomāties, vai tiešām vēlas skatīties pornogrāfiju. Šis fon der Leienas rosinātais lēmums izraisīja Vācijas vēsturē vislielāko parakstu vākšanas kampaņu. Neraugoties uz to, Bundestāgs pieņēma šo likumu, krietni apgrūtinot dzīvi pornolapu veidotājiem.

Savukārt vēlāk viņa kā aizsardzības ministre tika vainota nepietiekamā armijas nodrošinājumā un līdzekļu izšķērdībā. Vēl pirms Urzulas von der Leienas nonākšanas Eiropas Komisijas priekšsēdētājas amatā, tika mēļots, ka tieši viņa varētu kļūt par Vācijas kancleres Merkeles pēcteci. Taču visas šīs runas bija vēl pirms, proti, vēl pirms 2019. gada decembra, kad Urzula fon der Leiena stājās Eiropas komisijas priekšsēdētājas amatā.

7. oktobris ir diena, kad 1930. gadā pasaulē nāca "mākslas milzis" un "glezniecības ģēnijs", jo tieši tādus epitetus mēdz izmantot, runājot par izcilo latviešu gleznotāju Borisu Bērziņu.

Par Borisu Bērziņu teic, ka viņš esot bijis kā kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk un neviens nevarējis māksliniekam norādīt, tieši, kas viņam būtu vai nebūtu jāglezno. Mākslinieks izmēģināja gandrīz visas iespējamās tehnikas: eļļas un akvareļa gleznojumus, kolāžu veidošanu, zīmuli, ogles, spalvas, tušas un pat lodīšu pildspalvas zīmējumus. Viņa radošais devums ir ļoti bagāts – mākslinieks radījis ap 342 gleznas, 293 zīmējumus, vairākus akvareļus, pasteļus un simtiem uzmetumu un skiču. Boriss Bērziņš bija viens no spilgtākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses māksliniekiem, kurš atmiņā vēl daudziem saglabājies kā dzīves gudra un humora pilna, harizmātiska personība. 

Rīgas puika Boriss bija Maskavas forštates bērns, kurš auga elektriķa, telefonista Augusta Bērziņa un krievu vecticībnieces Marijas ģimenē. Bērnība pagāja vienkāršā koka ēkā, kur kaimiņos mitinājās latvieši, latgaļi, krievi, poļi, ebreji un vācieši. Mazo Borisu vecāmāte, dievbijīga vecticībniece, ņēmusi līdzi uz dievkalpojumiem Grebenščikova baznīcā, kur zēnu ne tik daudz aizrāvis diezvkalpojums, cik dievnama interjers un svētbildes.

Tēvs gan bija domājis, ka dēls kļūs par mūziķi, jo pats brīvajā laikā spēlējis ģitāru, tomēr, pamanījis, ka puikam patīk vērot, pārdomāt redzēto, piefiksējot to zīmējumos, tēvs sācis nest mājās mākslas grāmatas un žurnālus ar vecmeistaru reprodukcijām. Jaunais mākslinieks labprāt studējis bilžu albumus ar vecmeistaru reprodukcijām un sāka tās pārzīmēt, tā, piemēram sievietei krūtis viņš varēja uzgleznot kā Rubenss, apģērbu – kā Vermērs, tad vēl fonā iegleznot kaut ko no Monē. Tas viņam padevās viegli un brīvi. Tobrīd Boriss vēl nebija nolēmis kļūt par mākslinieku, tā bija tikai rotaļa, un arī ne zīmēt, ne gleznot zēnam neviens nemācīja.

Mākslas izglītību viņš sākotnēji ieguva Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, pēcāk 1952. gadā iestājās Mākslas akadēmijā. Students Boriss Bērziņš bijis ļoti mērķtiecīgs un uz zināšanu apguvi vērsts, jo labi sapratis, ko nozīmē vecākiem, kas nebija turīgu ļaužu puikas skološana.

Zīmīgi, ka Boriss Bērziņš jau kopš puikas gadiem pats bija drukns un apaļiem vaigiem un, iespējams, tieši tāpēc, pats dūšīgs būdams savos darbos attēlojis miesās kuplus un brangus ļaudis. Piemēram, viņa diplomdarbā “Plostnieki” bija attēlotas spēcīgu vīru muguras un lieli baļķi. Bērziņam patika kuplas formas un kad viņš bija pievērsies pirts tematikai un zīmēja kailas apaļīgas sievietes, daudzi bija pārsteigti un nespēja pieņemt, sakot, ka tās neatbilst nekādiem kritērijiem. Tikmēr pats mākslinieks nepakļāvās nekādām norādēm vai tendencēm, bet bija sava ceļa gājējs, kurš darīja to, kas atbilda viņa būtībai.

Ir viedoklis, ka Bērziņš bijis visneatkarīgākais un arī talantīgākais sava laika mākslinieks. Un vēl Boriss Bērziņš esot bijis liels guļava, kurš modies vien ap diviem pēcpusdienā, tomēr, kad sācis strādāt, varējis paveikt pāris stundās to, ko citi, strādājot visu dienu.

1600. gada 6. oktobrī notika pirmā vēsturē zināmā operas izrāde: Francijas karaļa Anrī IV un Florences magnātu dzimtas atvases Marijas Mediči kāzu viesiem tika izrādīta Jakopo Peri „Eiridīke”.

1600. gada rudenī Eiropa posās spožām kāzu svinībām: Francijas karalis Anrī IV ņēma par sievu slavenās Florences magnātu Mediči dzimtas atvasi Mariju. Līgavai līdzi nāca patiesi karaliska pūra nauda, un arī svinības bija grandiozas. Viesiem piedāvāja dažādas izklaides, tai skaitā Mediči galma komponista Jakopo Peri darbu „Eiridīke”. Jau dažus gadus iepriekš Peri bija sacerējis pirmo līdzīgo darbu ar nosaukumu „Dafne”. Komponists pretendēja atgriezt dzīvē antīkā teātra tradīciju. Viss antīkais tā laika Itālijā bija aizrautīgas atdarināšanas objekts, taču, atšķirībā no antīkajiem vizuālās mākslas darbiem, senās Grieķijas un Romas skatuves darbi, saprotams, nebija saglabājušies, tāpēc maestro Peri rīkojās pēc izjūtas, apvienojot teorētisko priekšstatu par antīko skatuves mākslu ar sava laika mūzikas tradīciju. Izdevās tīri labi, un apmierinātie patroni pasūtīja nākamo, kā to nodēvēja, ‘opera’; lietojot daudzskaitlī latīņu vārdu ‘opus’ – „mākslas darbs” – un tādējādi uzsverot, ka te mākslas baudītājiem tiek piedāvāts ne viens vien muzikālais darbs, bet arī skatuviskais, aktieriskais, horeogrāfiskais. Tā nu 1600. gada 6. oktobrī spožo laulību viesi ieradās uz pirmo vēsturei zināmo operas pirmizrādi.

Drīz vien opera pameta augstmaņu pilis un ieviesās arī publiskos teātros. Jakopo Peri jaunākais laikabiedrs Klaudio Monteverdi jau rakstīja arī vienkāršās tautas skatuvei. Līdz 18. gadsimta vidum Eiropas opermākslā toni noteica itālieši, sevišķi jau itāliešu libretisti. Viņu izkoptos žanra kanonus respektēja arī visi citi – piemēram, vācu komponists Georgs Frīdrihs Hendelis, kurš dzīvoja un rakstīja pamatā Anglijā. Izdabājot populārās publikas gaumei, operā ieviesās visdažādākie blakuselementi: plaši baleta numuri, intermēdijas, reizēm bija pat divi savstarpēji vāji saistīti sižeti – viens komisks, otrs traģisks. Var teikt, opera, sekojot rokoko stilam, kļuva arvien kruzuļotāka, un tai arvien grūtāk nācās elpot zem šo dekoratīvo papildinājumu nastas.

Atpestīšana nāca no Alpu kalnu viņas puses. Vācu komponists Kristofs Vilibalds Gluks aicināja operu atpakaļ pie pirmsākumiem, pie „daiļas vienkāršības”, ar to saprotot mazāk dekoratīvisma un vairāk dramatisma gan mūzikā, gan libretu kompozīcijā. Tomēr 18. gadsimta operas spožākais veikums nepieder vis Glukam, bet gan viņa jaunākajam laikabiedram Volfgangam Amadejam Mocartam. Viņš nebija nepārprotams Gluka sekotājs, un viņa operu panākumus noteica ne tik daudz skatuviskā žanra tīrība, cik kūsājošais muzikālais ģēnijs. Un lai arī Mocartam nekādi nevar pārmest skatuviskās izjūtas trūkumu, viņš nereti tiek minēts kā arguments joprojām aktuālajā diskusijā par to, kas tad opera žanrā ir galvenais – muzikālā daile vai tomēr dramatiskais efekts.

1962. gada 5. oktobrī britu skaņu ierakstu tirgū parādījās singls, ar kuru debitēja kāda tobrīd mazpazīstama grupa no Liverpūles – "The Beatles".

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Liverpūle, viens no Lielbritānijas tradicionālajiem industrijas centriem un aktīva osta, piedzīvoja ne tos labākos laikus. Pilsētā bija viens no augtākajiem bezdarba līmeņiem valstī, kas nozīmēja, ka tūkstošiem jaunu ļaužu nācās izmisīgi domāt, ko darīt pēc skolas beigšanas. Viena no iespējām bija – dibināt savu ansambli un spēlēt klubos. Šādai izvēlei iedvesmoja daudzie amerikāņu popmūzikas ieraksti, kurus Liverpūles padsmitniekiem pārveda viņu tēvi un vecākie brāļi, kuri strādāja uz kuģiem. Sešdesmito gadu sākumā Liverpūlē bija vairāk nekā trīs simti popa un roka ansambļu. Viens no tiem – grupa „The Beatles”, kuras kodolu veidoja Džons Lenons un Pols Makartnijs, kuri spēlēja kopā kopš 1957. gada; Džordžs Harisons pievienojās 1958. gada sākumā, bet 1960. viņi pieaicināja grupā arī bundzinieku Pītu Bestu.

1961. gada novembrī, kad skaņu ierakstu veikala īpašnieks un mūzikas producents Braiens Epsteins pirmo reizi dzirdēja „Bītlus” spēlējam klubā ar nosaukumu „Cavern” – „Ala” –, grupai jau bija zināma koncertu un arī ierakstu pieredze, tai skaitā regulāri spēlējot izbraukumos Hamburgā un ierakstoties kompānijā „Polydore Records” kā rokenrola dziedātāja Tonija Šeridana pavadošajai grupai. Ka vēlāk atcerējās Epsteins: „Man tūdaļ patika tas, ko es dzirdēju. Viņi bija svaigi, viņi bija patiesi, un viņos bija, kā man šķita, zvaigžņu kvalitāte.” Pirmā kompānija, kam Epsteins piedāvāja „Bītlus” – „Decca Records” – pēc noklausīšanās paziņoja, ka „ģitāru ansambļi iziet no modes” un „„Bītliem” nav nākotnes šovbiznesā”. Tālredzīgāka izrādījās kompānija EMI un producents Džordžs Mārtins, piedāvājot izlaist grupas singlu ar EMI piederošo „Parlophone Records” firmas zīmi. Ieraksti notika EMI studijā Ebīroudā, Londonā, 1962. gada otrajā pusē.

Tiesa, līdz ar to „Bītli” bija nonākuši mūzikas industrijas „dzirnavās”, un tas prasīja zināmus upurus. Par tādu kļuva grupas tābrīža bundzinieks Pīts Bests, kura spēle nepārliecināja producentu Mārtinu. Bestu palūdza aiziet, un viņa vietā pie bungām sēdās Ringo Stārs. Sākotnēji producents bija iecerējis, ka „Bītli” debitēs ar Miča Mjurreja dziesmu „How Do You Do It?”, bet tā nu puiši nebija ar mieru. Viņi paziņoja, ka vienkārši nevar atgriezties Liverpūlē, startējuši ar svešu gabalu. Par laimi, Mārtins atkal bija gana tālredzīgs, un par „Bītlu” pirmā singla galveno dziesmu kļuva „Love Me Do”. Dziesmu Makartnijs bija sacerējis vēl kā piecpadsmitgadīgs puika, bastodams no stundām, bet vēlāk apstrādājis kopīgi ar Lenonu. Kā atzinās Mārtins, viņam palīdzējusi izšķirties Lenona kolorītā mutes harmoniku spēle. Mazā vinila diska otrā pusē bija vēl viens agrīnais „Bītlu” hits – „P.S. I Love You”. Lielbritānijas skaņu ierakstu tirgū singls parādījās 1962. gada 5. oktobrī.