Šī diena vēsturē

Kristīgā Eiropa vairakkārt mēģināja sakopot spēkus, lai pretotos Osmaņu turku invāzijai, kas sākās 14. gs. vidū. Viens no šādiem mēģinājumiem bija kauja pie Varnas 1444. gada 10. novembrī. Vairāku kristīgo valstu armijas, kuru priekšgalā bija Polijas un Ungārijas karalis Vladislavs III, stājās pretim sultāna Murada II turku armijai, taču zaudēja.

14. gadsimta vidū Eiropas dienvidaustrumos parādījās jauns agresīvs spēks. Osmaņu sultanāts, savos pirmsākumos neliela valstiņa Mazāzijas ziemeļrietumos, turku zemju un toreizējās Bizantijas impērijas pierobežā,  sāka izplesties kā austrumu, tā rietumu virzienā. Austrumos viņi pakļāva turku beju valstis, rietumos sāka iekarot Balkānu kristiešu zemes, kuras šai laikā piedzīvoja feodālu sadrumstalošanos. Līdz 14. gadsimta vidum no reiz varenās Bizantijas impērijas bija palikusi pāri vien galvaspilsēta Konstantinopole un vēl daži teritorijas krikumi, Osmaņu varā bija lielākā daļa bulgāru zemju, viņi bija uzsākuši Serbijas iekarošanu. 15. gs. sākumā viņu ekspansiju Eiropā uz laiku aizkavēja mongoļu valdnieka Timura iebrukums turku zemēs no austrumiem. Tomēr sultāns Murads II, kas kāpa Osmaņu tronī 1421. gadā, sāka atgūt zaudētās pozīcijas. Tagad viņa galvenais pretinieks bija Ungārijas karaliste – liela un spēcīga valsts, kura gan 1439. gadā bija palikusi bez valdnieka, jo karalis Albrehts bija miris, viņa vienīgajam dēlam un troņmantniekam vēl esot mātes miesās. Ungāru augstmaņi piedāvāja troni Polijas karalim Vladislavam III Jagailim, kurš, nonācis pie varas, uzsāka sekmīgu karu pret turkiem, sakāva viņus vairākās kaujās un piespieda sultānu slēgt mieru. 1444. gadā tika noslēgts Segedas miera līgums, abām pusēm apņemoties turpmākos 10 gadus neuzbrukt. Taču drīz pēc tam sultāns Murads atteicās no troņa, atstādams to savam divpadsmitgadīgajam dēlam Mehmedam. Vilinājums uzbrukt valstij, kuru vada nepieredzējis puišelis, bija pārāk liela, un karalis Vladislavs lauza mierlīgumu. Sevišķi viņu uz to esot mudinājis Svētā Krēsla vēstnieks kardināls Džuliano Čezarini. Mehmeda uzstājīgi lūgts, Murads atgriezās un stājās armijas priekšgalā. Abi karaspēki sastapās netālu no Varnas pilsētas mūsdienu Bulgārijā 1444. gada 10. novembrī.

Par armiju lielumu ir aptuvenas ziņas, taču tiek lēsts, ka kristiešu varētu būt bijis ne vairāk kā 25 000, savukārt turku vismaz divas, varbūt pat trīs reizes vairāk. Kristiešu armijas lielāko daļu veidoja vienības no Ungārijas, Polijas un Bohēmijas, bet bija arī mazāki kontingenti no Valahijas, Horvātijas, Bosnijas, Lietuvas, Pāvesta valsts un Teitoņu ordeņa. Sākotnēji cīņa ritēja līdzīgi. Turkiem gan izdevās izklīdināt un daļēji apkaut kristiešu labo flangu, taču kreisajā līdzīgi panākumi bija kristiešiem. Viņu armijas galvenais vadītājs bija kaujās rūdītais karavadonis, Transilvānijas vietvaldis Jānošs Huņadi. Sultāns Murads rīkojās gudri, sākotnēji paturot rezervē elites vienības – janičārus – tomēr arī viņu iesaistīšanās kaujā nedeva turkiem izšķirošos panākumus. Iespējams, ka kaujas likteni tiešām izšķīra karaļa Vladislava neapdomība, kad viņš, nepaklausot Huņadi brīdinājumam, veda savus bruņiniekus uzbrukumā turku centram, cerot sagūstīt sultānu. Janičāri ielaida karali savās rindās, tad nogāza viņu no zirga un kāds turks nocirta viņam galvu. Kauja gan vēl turpinājās, līdz iestājās tumsa, taču kad nākamajā dienā turki parādīja kristiešiem karaļa galvu pīķa galā, pēdējo apņēmība krietni noplaka. Huņadi vēl mēģināja uzbrukumā atgūt valdnieka mirstīgās atliekas, taču pretinieka pārspēks un kristiešu nogurums lika sevi manīt, un galu galā viņi izcīnīja tikai atkāpšanās ceļu. Tomēr daudzi neesot sekojuši Huņadi, izvēlējušies maršrutu cauri šaurai aizai, kur turki tos panākuši un apkāvuši.

Uzvara pie Varnas bija kārtējais Osmaņu impērijas panākums, pakļaujot Balkānus. Šī ekspansija turpinājās vēl vairāk nekā gadsimtu un tika apturēta tikai pie Polijas un Austrijas robežām.

Attēlā: Kauja pie Varnas, ilustrācija 16. gadsimtā publicētā hronikā.

16. gadsimtā celtais tilts pār Neretvas upi Bosnijas pilsētā Mostarā ir īsts būvniecības meistardarbs, pasaules mēroga arhitektūras piemineklis. Tiesa, reizi savā mūžā tas piedzīvojis sagraušanu. Bosnijas pilsoņu kara laikā 1993. gada 9. novembrī to sagrāva Bosnijas horvātu artilērija.

Mostaras pilsēta Bosnijas dienviddaļā uzplauka 16. gadsimtā, kad šīs zemes ietilpa tobrīd varenajā Turku Osmaņu impērijā. Šai laikā pilsēta ieguva savu atpazīstamāko būvi: tiltu pār Neretvas upi, vēlāk iedēvētu par Veco tiltu – Stari most. Neretvas šķērsojuma nozīmi pilsētas dzīvē apliecina pats tās nosaukums: ‘mostar’ serbu-horvātu valodā nozīmē ‘tiltinieks, tilta sargs’, kā, acīmredzot, izsenis dēvēti šejienieši. 16. gadsimta vidū vecais koka piekartilts bijis tiktāl nolietojies, ka tā šķērsošana jau kļuvusi bīstama, un sultāns Suleimans Lieliskais pavēlējis tā vietā uzbūvēt jaunu. Celtniecība ilgusi veselus deviņus gadus un noslēgusies 1557. vai 1558. gadā. Tapis īsts arhitektūras brīnums – 30 metrus gara akmens arka, kas 24 metrus virs ūdenslīmeņa savieno upes krastus. Turku ģeogrāfs Evlija Čelebi, kurš apmeklēja Mostaru 17. gadsimtā, rakstīja: „Tilts ir kā varavīksnes loks, kas slienas pret debesīm, stiepdamies no vienas krasta klints uz pretējo. Es, nabaga necienīgais Allāha kalps, esmu apceļojis sešpadsmit dažādas zemes, bet nekur citur neesmu redzējis tik augstu tiltu.”

Stāsta, ka tilta cēlējs, turku arhitekts Hairuddīns nepavisam nav bijis drošs par izdošanos un dienā, kad novākti balsti, gatavojies iet nāvē. Tomēr bažas izrādījušās veltas – tilts nostāvējis nākamos 427 gadus, un būtu stāvējis arī turpmāk, ja ne Bosnijas karš 20. gadsimta beigās. Gadsimtiem ilgi Bosnijā cits citam līdzās dzīvojuši Bosnijas musulmaņi, katoļticīgie horvāti un pareizticīgie serbi. 1991. gadā, sabrūkot Dienvidslāvijas federācijai, serbu un horvātu kopienas tiecās veidot savas autonomijas ar diezgan nepārprotamu mērķi vēlāk apvienoties ar līdzās esošajām serbu un horvātu valstīm. Šis process izvērtās nežēlīgā pilsoņu karā ar daudzām masu slepkavībām, etniskajām tīrīšanām un arī mērķtiecīgas kultūras vērtību iznīcināšanas gadījumiem. Mostara bija tipisks piemērs. Vispirms bosniešu un horvātu spēki atspieda no pilsētas serbus, kuri atriebdamies ar artilērijas uguni sagrāva vairākus vēsturiskus katoļu dievnamus un mošejas, savukārt horvāti nopostīja vairākas pareizticīgo baznīcas Mostarā un tās apkārtnē. Tad izcēlās konflikts starp musulmaņiem un horvātiem, Neretva kļuva par robežupi un musulmaņu civiliedzīvotājus piespieda pamest horvātu kontrolēto rietumkrastu.

1993. gada 8. novembrī horvātu artilērija sāka apšaudīt Mostaras tiltu, un 9. novembra rītā tas sagruva. Pēc tālaika preses ziņām tiltam trāpījuši vairāk nekā sešdesmit šāviņu. Horvātu separātistu armijas vadība apgalvoja, ka tiltam bijusi stratēģiska nozīme, taču viņu argumenti ir apšaubāmi. Daudz ticamāk šķiet, ka mērķis bijis iznīcināt vēstures pieminekli, kas saistīts ar Osmaņu varu, tātad – ar Bosnijas musulmaņu kopienu. Ne velti Mostaras Vecā tilta sagraušana ir viens no apsūdzības punktiem horvātu komandierim Slobodanam Praļakam, kuru joprojām tiesā Hāgas starptautiskais tribunāls. Bet pats tilts ar UNESCO, Pasaules Bankas, vairāku citu starptautisku organizāciju un valdību atbalstu tika atjaunots un no jauna atklāts 2004. gadā.

1971. gada 8.novembris ir īpašs datums rokmūzikas vēsturē. Šajā dienā skaņu ierakstu veikalos parādījās skaņu plate bez nosaukuma un izpildītāju atšifrējuma – grupas "Led Zeppelin" ceturtais albums.

1971. gada 8. novembrī Lielbritānijas skaņuplašu veikalos parādījās jauns albums. Uz apvāka nebija nekādu uzrakstu, tikai attēls: pie sienas ar pagalam nolupušām tapetēm piekārta glezniņa – uz kūjas atspiedies sirmgalvis ar pamatīgu žagaru nastu plecos. Albuma saturs bija lasāms uz plates iekšējā apvalka, kur redzami arī četri grafiski simboli. Kā interesenti varēja uzzināt vēlāk, katru no šiem simboliem sev bija izraudzījies kāds no albuma radītājiem: ģitārists Džimmijs Peidžs, basģitārists Džons Pols Džonss, bundzinieks Džons Bonems un vokālists Roberts Plānts. Viņi visi kopā – grupa "Led Zeppelin", kuras nozīmi pagājušā gadsimta 70. gadu rokmūzikā salīdzina ar „Bītlu” ietekmi iepriekšējā desmitgadē.

Šis bija grupas ceturtais albums, kas iznāca bez nosaukuma un mūziķu vārdu atšifrējuma. Ar uzsvērto anonimitāti "Led Zeppelin" demonstrēja attieksmi pret kritiķiem un žurnālistiem, kuri bija padarījuši grupu par tādu kā „melno avi” britu rokmūzikā, un skandalozām sadzīves detaļām mēdza pievērst vairāk uzmanības nekā mūzikai. Bet mūzika bija uzmanības vērta: Led Zeppelin „ceturtais” kļuva par pārdotāko albumu grupas vēsturē un vienu no visu laiku pārdotākajiem rokalbumiem.

Īpaša vieta starp albuma kompozīcijām ir Džimmija Peidža un Roberta Plānta dziesmai Stairway to Heaven – „Kāpnes uz debesīm”. Tajā apvienotas divas "Led Zeppelin" „ceturtajā” dominējošās muzikālās tendences: folkmūzika un smagais metāls. Dziesma kļuvusi par pašu spēlētāko roka raidstaciju repertuārā Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā divdesmit gadus pēc Stairway to Heaven iznākšanas rakstīja amerikāņu publiciste Kārena Karbo: „Diezin vai kāds paredzēja, ka šī kļūs par visu laiku populārāko rokdziesmu. Galu galā tā ir astoņas minūtes ilga un nekad nav izdota kā singls.

Pat „Bītlu” Hey, Jude ir īsāka, ir izdota uz 45 apgriezienu vinila, tai ir viegli uztverams teksts un jauki dungojams meldiņš. Un tomēr "Hey, Jude" nav visu laiku pieprasītākā dziesma ultraīsviļņu roka raidstacijās. Hey, Jude tēmu neizmanto reklāmas klipu aizkadriem, to nespēlē vienā laidā gan kāzās, gan bērēs – bet Stairway spēlē. Šodien "Stairway" negūtu tādus panākumus. Tālajā 1971. gadā ultraīsviļņu dīdžejiem bija goda lieta rakņāties rokalbumos, meklējot tajos īpašos, oriģinālos kulta gabalus. Stairway ar tās teju vai nomācošo garumu, ekscentrisko stilu salikumu, mistiski iekrāsoto tekstu bija perfekta izvēle. Tā joprojām ir favorīte arī klausītājiem, kuri ir jaunāki par pašu dziesmu, un daudzi no kuriem visai noteikti tikuši iecerēti, šai melodijai plūstot no auto skaļruņiem.”

Laikraksts "The Oxford Gazette" – britu valdības oficiālais ziņotājs – ir vecākais laikraksts Anglijā un viens no vecākajiem joprojām iznākošajiem preses izdevumiem pasaulē. Izdevuma pirmais numurs nāca klajā Oksfordā 1665. gada 7. novembrī.

1665. gada vasarā Londonā izcēlās buboņu mēra epidēmija. Tas bija pēdējais šīs baisās sērgas uzliesmojums Anglijā, kurā dzīvību zaudēja apmēram simt tūkstoši londoniešu, un, kaut arī tas apmēru ziņā krietni atpalika no "melnās nāves" briesmu darbiem viduslaikos, vēsturē tas palicis ar Lielā Londonas mēra nosaukumu. Visi, kas varēja, pameta galvaspilsētu un patvērās provincē, arī karalis Čārlzs II, karaliskā ģimene un galms pārcēlās uz Oksfordu. Baidoties no infekcijas, galminieki atteicās pieņemt Londonā drukātās ziņu lapas, bet tolaik, kad galms un valsts politiskā elite praktiski bija viens un tas pats, aktuālās informācijas aprite bija valstiski svarīgs uzdevums. Tā tapa oficiāls izdevums "The Oxford Gazette" , kura pirmais numurs iznāca 1665. gada 7. novembrī.

Par jaunizveidotā izdevuma pirmo vadītāju kļuva Henrijs Madimens - laikam gan tobrīd prominentākais britu politikas apskatnieks, kurš ap šo pašu laiku ieguva valdības un parlamenta ziņotāja monopoltiesības. Šādas monopoltiesības valsts lietu atspoguļošanai presē bija tolaik vispārpieņemtā prakse, un ne jau Anglijā vien. Kad, sērgai norimstot, karalis un galms atgriezās galvaspilsētā, avīze turpināja iznākt tur, nu jau ar nosaukumu The London Gazette.

Apzīmējums 'gazette' angļu valodā pārņemts no franču valodas, kur savukārt ieviesies no itāliešu valodas. Gazeta bija neliela nomināla Venēcijas republikas monēta, un vienu gazetu maksāja 16. gadsimtā drukātās pilsētas valdības ziņu lapas, kuras vēl nevarēja uzskatīt par laikrakstiem mūsdienu izpratnē. Pirmie laikraksti radās Vācijā 17. gadsimta sākumā, nākamajās desmitgadēs līdz ar drukas tehnikas attīstību izplatoties arī citur Eiropā.

Franču "La Gazette" Parīzē sāka iznākt 1631. gadā, taču Anglijā - pa daļai valdības strikto ierobežojumu dēļ, pa daļai tāpēc, ka izdevējiem piemērotāks šķita brošūru un bukletu formāts, - "The Oxford Gazette" praktiski bija pirmais īstais laikraksts. Tāpēc jo sevišķi spilgts ir arī fakts, ka šis izdevums turpina iznākt arī mūsdienās. Pēc savām funkcijām un satura tas ir tipisks valdības vēstnesis, kas publicē likumus, ziņas par valsts amatpersonu iecelšanu un dienesta pakāpju piešķiršanu armijā, paziņojumus pa maksātnespēju un tamlīdzīgu informāciju.

Domājams, tieši "The London Gazette" darbības specifika noteica arī to, ka līdz ar 18. gadsimtu ar jēdzienu 'gazette' angļu valodā sāka apzīmēt oficiālus valdības preses izdevumus. Šīs pašas specifikas dēļ vairāki citi britu periodiskie izdevumi ir apstrīdējuši The "London Gazette" pretenzijas uz vecākā britu laikraksta statusu, ciktāl valdības vēstnesis nav uzskatāms par pilnvērtīgu avīzi. Tomēr vecākā joprojām iznākošā Lielbritānijas preses izdevuma statuss "The London Gazette"  ir neapstrīdams. Starp citu, zīmīgi, ka arī pasaulē vecākais joprojām pastāvošais periodiskais izdevums - "Post-och Inrikes Tidningar" , kas iznāk Stokholmā kopš 1645. gada, - ir oficiāls Zviedrijas valdības vēstnesis. Tiesa, kopš 2000. gada tas tiek publicēts tikai elektroniskā formātā.

2002. gada 6. novembrī ASV tiesa atzīst aktrisi Vinonu Raideri par vainīgu zādzībā Ņujorkas veikalā, piespriežot trīs gadu pārbaudes laiku, sabiedriskos darbus, konsultācijas pie psihiatra un naudas sodu.

Aktrisi Vinonu Raideri, kuras kontā ir tādas filmas, kā “Edvards Šķērrocis”, “Rudens Ņujorkā”, “Melnais gulbis”, “Zvaigžņu ceļš” un citas, sauc par X paaudzes, proti, no sešdesmito gadu vidus līdz septiņdesmito gadu vidum dzimušie, seju. Tās paaudzes, kuras pamatjautājums ir nevis "ko darīt?", bet "kā darīt?".

Aktrises dzīve ir pretrunu pilna: zvaigžņu stundas nomaina smagi brīži, un vienbrīd viņai draudēja pat ieslodzījums. Sākās viss ar to, ka amerikāņu aktrisi aizturēja un nopratināja Beverlihilzas policija pēc tam, kad būdama jau pasaulslavena, 30 gadu vecumā notverta nozieguma vietā. Tas bija 2001. gada decembris, kad veikala “SAKS” apsardze viņu pieķēra cenšoties iznest no veikala apģērba gabalus un rotaslietas par aptuveni pieciem tūkstošiem dolāru, tostarp kašmira džemperi no “Marc Jakobs, vairākus zeķu pārus un dažādus matu rotājumus.

Raideri arestēja un apsūdzēja zādzībā, kā arī nelegālu medikamentu glabāšanā, jo aizturēšanas brīdī pie aktrises atrada arī morfija paveida sāpju remdējošus līdzekļus, kam nebija nepieciešamās ārsta receptes.

Vēlāk Holivudas daiļavu atbrīvoja pret 20 tūkstošu dolāru lielu drošības naudu. Par spīti noziegumam, Beverlihilsas policija viņu raksturoja kā “ļoti draudzīgu, sadarboties gribošu, pieklājīgu un patīkamu” sievieti. Tomēr pēcāk šai pieklājīgajai un patīkamajai sievietei nācās stāties tiesas priekšā. Tiesas sēdi gan aktrise nokavējusi par veselu stundu, saniknojot Augstākās tiesas tiesnesi, kas Raideres advokātam sacījis: "Es vēlos, lai jūsu kliente būtu šeit, tāpēc piezvaniet viņai."

Beidzot Raidere ieradās, tērpusies krēmkrāsas kleitā. Viņa izskatījusies bāla un nervoza, nosēdusies līdzās savam advokātam un nav atbildējusi daudzajiem žurnālistiem un interesentiem pie tiesas zāles.

Tiesā liecinājis veikala apsardzes menedžeris, kurš pavēstījis, ka apsūdzētā pamanīta novērošanas kamerās, kad pirms iziešanas no veikala, ignorējot kases, likusi somās apģērbu. Aktrise, protams, apsardzes menedžera sacīto noliegusi, sakot, ka par pirkumu samaksājusi, un noliegusi arī visas pārējās apsūdzības – apsūdzību zādzībā veikalā, vandālismā, kā arī stingrās uzskaites vielu glabāšanā.

Starpbrīdī, atstājot tiesas namu, Raideres labo elkoni savainoja televīzijas kamera, bet tiesu izpildītājam, kurš pavadīja aktrisi, kamera trāpījusi pa galvu. Abiem sniegta medicīniska palīdzība. Slimnīcā vēlāk noskaidrojies, ka aktrises roka ir lauzta. 

Tomēr tiesa paziņojas spriedumu, un 2002. gada 6. novembrī, teju gadu pēc paveiktās zādzības, zvērinātie – sešas sievietes un seši vīrieši, tostarp bijušais kinostudijas vadītājs Pīters Gubers, kurš kopā ar aktrisi uzņēma trīs filmas, atzina par vainīgu divās no trim apsūdzībām. Viņa netika atzīta par vainīgu komerciālā zādzībā, jo nevarēja pierādīt, ka viņa ir iegājusi veikalā ar nodomu zagt.

Vinonai Raiderei piesprieda trīs gadu pārbaudes laiku, 480 stundu sabiedriskā darba labdarības organizācijās, arī naudas sodu 3 700 dolāru apmērā, kā arī lika atlīdzināt kopumā 20 nozagto priekšmetu summu un arī nozīmēja konsultācijas pie psihiatra.

1913. gada 5. novembrī dzimusi Vivjena Lī, angļu skatuves māksliniece. Pasaules slavu viņa guvusi ar piedalīšanos filmās “Vējiem līdzi”, “Ilgu tramvajs”, “Vaterlo tilts”, “Lēdija Hamiltone” un citās.

Vivjena Lī, īstajā vārdā Viviana Mērija Hārtlija piedzima 1913. gada 5. novembrī Indijā. Viņa bija Ernesta Ričarda Hārtlija un viņa sievas Ģertrūdes vienīgais bērns. Hārtlijs vēl krietni pirms bija iepazinies ar savu sievu, 1905. gadā, devās uz Kalkutu Indijā, kur sāka strādāt par brokeri. Pēc sešiem gadiem viņš devās apciemojot mājiniekus, iepazinās ar Ģertrūdi Robinsoni Jakč . Pēc kāzām 1911. gada rudenī abi devās uz Indiju. Kad piedzima meita, Ģertrūde rūpējās par viņas izglītību, īpašu uzmanību pievēršot bērnu literatūrai, grieķu mitoloģijai un indiešu folklorai.

1919. gadā Vivjena Lī ar ģimeni pārcēlās uz Londonu. Tur viņa mācījās Svētās sirds klosterī, kur viņa apguva dažādas valodas, baleta mākslu, čella spēli un piedalījās skolas teātra uzvedumos. Ar vecākiem ceļojot pa Eiropu, apmeklēja skolas Francijā un Itālijā. Viņa agri iemācījās skaitīt dzejoļus, kā arī lasīt un aizrāvās ar Hansa Kristiana Andersena, Luisa Kerola un Radjarda Kiplinga darbiem.

Jau skolas gados jaunā Vivjena nolēma kļūt par slavenu aktrisi, tāpēc, kad ģimene atgriezās Lielbritānijā, Vivjena Lī 18 gadu vecumā iestājās Karaliskajā Dramatiskās mākslas akadēmijā.

Drīz pēc tam topošā skatuves māksliniece apprecēja advokātu Herbertu Lī-Holmanu, un viņiem piedzima meitiņa Sjūzena. Lai gan mācības grūtniecības dēļ nācās pārtraukt, enerģiskā jaunā sieviete pieņēma skatuves vārdu Vivjena Lī un nolīga aģentu, kurš neveiksmīgi uzrunāja Eiropas tā brīža ietekmīgāko producentu Aleksandru Kordu ar lūgumu uzaicināt viņa klienti uz kino provēm. Lai gan sākotnēji Korda šādu piedāvājumu noraidīja, viņš savas domas mainīja, kad pēc kāda laika noskatījās Londonas "West End" teātra izrādi "Tikumības maska", kurā Lī spēlēja.

Ar spītīgo un neaprēķināmo raksturu, kā arī mīlas dēkām ar saviem skatuves kolēģiem viņa kļuva aizvien pamanāmāka ne tikai Lielbritānijas augstākajās aprindās, bet arī pāri okeānam. Uzzinājusi, ka tiks uzņemta filma "Vējiem līdzi", viņa devās uz ASV, kur ar savu aso raksturu iepatikās filmas režisoram Deividam Selznikam. Selzniku gan vēlāk nomainīja Viktors Flemings, taču Skārletas lomu filmu viņa tobrīd jau bija sev nodrošinājusi.

Šī loma 1939. gadā atnesa viņas pirmo "Oskaru" un pasaules slavu. Diemžēl drīz pēc tam karjerai aizvien vairāk sāka traucēt jaunās aktrises maniakāli depresīvā psihoze, kas izpaudās nespējā kontrolēt sava noskaņojuma maiņas. Tomēr vēl 1951. gadā viņa spēlēja leģendārajā Elija Kazana režisētajā filmā "Ilgu tramvajs", kas atnesa gan otru "Oskaru", gan virkni citu balvu.

Savukārt 1953. gadā, kad aktrise atradās Ceilonā, lai filmētos "Ziloņu pastaigā", viņas veselības problēmas tā saasinājās, ka tika nolemts Vivjenu Lī aizstāt ar Elizabeti Teilori. Pēcāk gan viņa vēl spēlēja neskaitāmas mazākas lomas gan teātrī gan uz lielā ekrāna.

1967. gada 7. jūlijā viņa mira savās mājās no tuberkolozes saasināšanās.

1922. gada 4. novembrī angļu arheologs Hovārds Kārters pēc gadiem ilgušiem arheoloģiskajiem izrakumiem Ēģiptē, Valdnieku kapeņu ielejā, netālu no Tēbām, atklāj 18. dinastijas faraona Tutanhamona kapenes. Atklājums kļuva par īstu sensāciju, jo faraona apbedījuma vieta ar troni, zelta sarkofāgu un daudziem dārgumiem, bija saglabājusies pilnīgi neskarta.

Faraons Tutanhamons dzimis apmēram 1342.gadus p.m.ē. Senajā Ēģiptē. Tutanhamons pārstāv senās Ēģiptes valdnieku 18. dinastiju un dzīvojis laikā, ko Ēģiptes vēsturē pazīst kā Jauno karalisti. Viņš par faraonu kļuva deviņu gadu vecumā un paspēja valdīt vien aptuveni desmit gadus, līdz mira neskaidros apstākļos.

Senie ēģiptieši savus faraonus pielīdzināja dieviem, tāpēc pēc nāves tie tika ļoti rūpīgi mumificēti un apglabāti atsevišķās krāšņās kapenēs līdzās dažādiem dārgumiem, lai apglabātais valdnieks pēcnāves dzīvē nebūtu nabags.

Līdz ar Tutanhamona došanos aizsaulē, pārtrūka izcilām personībām bagātās 18.dinastijas turpinājums. Valdnieka nāves cēloni aptver vairākas teorijas – vieni uzskata, ka agrīnā nāve ir daudzo veselības problēmu sekas, citi pieņēmuši, ka faraons nokritis, lauzis kaulus un tie vēlāk nesaauga kopā, vēl trešie uzskata, ka nāve iestājusies inficētas rētas dēļ. Protams, ir vēl citi pieņēmumi, bet šie ir biežākie. Bet runājot par Tutanhamona veselības problēmām, pastāv uzskats, ka Tutanhamons bijis invalīds ar plakano pēdu, kreisās kājas deformāciju un kaulu nekrozi. Valdnieks ikdienā staigāja ar spieķi, no kuriem vairāki tika atrasti viņa kapenēs. Viņam bija arī citas veselības problēmas, tostarp skolioze, tātad valdniekam bija uz sāniem deformēts mugurkauls. Šī slimība parasti kombinējas ar skriemeļu rotāciju. Vēl zināms, ka Tutanhamons slimojis ar malāriju – periodiskas drudža lēkmes, drebuļi un mazasinība.

Senie ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēks mirst divas reizes – pirmo reizi, kad viņa dvēsele atstāj ķermeni, otro reizi – kad cilvēki, kas viņu atceras, pēdējo reizi izsaka šā cilvēka vārdu. Saskaņā ar šo uzskatu 1922. gada 4. novembrī gandrīz aizmirstais 19 gadu vecumā mirušais Tutanhamons, kļuva gluži vai nemirstīgs. Jo tieši 4. novembri uzskata par dienu, kad 1922. gadā Tutanhamona kapenes pie Tēbām atklāja angļu ēģiptologs Hovards Kārters.

Bet viss sākās 1907. gadā, kad eģiptologs un arheologs uzsāka izrakumus Valdnieku ielejā Ēģiptē. Projekta finansēšanu uzņēmies kāds ļoti bagātas britu dzimtas mantinieks – lords Karnarvons, jo viņam vienkārši dzimtenē bija kļuvis garlaicīgi, tāpēc devies meklēt piedzīvojumus uz Ēģipti. Sākotnēji garlaicības mākta cilvēka uzsāktais projekts ilga piecpadsmit gadu un brīdī, kad Hovards Kārters jau grasījies mest mieru, viņam izdevās uziet neskartas kapenes. Tas notika 1922. gada 4. novembrī. Un lai arī arheologam ar viņa atbalstītāju un naudas devēju otra liktenīgā diena bija 1922. gada 26. novembris, kad tik atvērtas Tutanhamona kapenes, tādējādi Kārteram un Karnarvonam kļūstot par pirmajiem cilvēkiem, kuri kapenēs spēruši kāju kopš kapa aizvēršanas pirms trim tūkstošiem gadu, tomēr tieši 4. novembrī katru gadu Luksorā notiek svinības par godu Tutanhamona kapeņu atklāšanai 1922. gadā. Katru gadu tūkstošiem ēģiptiešu, tāpat kā daudzi ārzemju tūristi ierodas Luksorā 4. novembrī, lai atzīmētu kapeņu atklāšanas dienu. Tolaik tika atrasta jaunākā ēģiptiešu faraona mūmija un pasaule uzzināja par šo ēģiptiešu valdnieku un tā valdīšanu.

Pirmā pasaules kara izskaņā Vācijā uzliesmoja revolūcija. Par tās aizsākumu uzskatāms kara flotes jūrnieku dumpis Ķīlē, kas sākās ar bruņotu sadursmi starp jūrniekiem un armijas patruļu 1918. gada 3. novembrī.

Bija 1918. gada oktobra otrā puse, un Vācija, spiesta atzīt savu sakāvi Pirmajā pasaules karā, gaidīja uzvarējušo Antantes valstu piekrišanu pamiera sarunām. Taču daži Vācijā vēl nebija gatavi padoties bez kaujas. Tādi bija arī impērijas kara flotes komandieri admirāļi Francis fon Hipers un Reinhards Šērs. Viņi gatavojās izvest visu floti jūrā, un sastapties pēdējā kaujā ar Lielbritānijas t.s. Lielo floti. Tā bija pašnāvnieciska un tobrīd jau pilnīgi bezjēdzīga avantūra, kas varēja vienīgi sabojāt uzsākto pamiera sarunu procesu, tāpēc abi admirāļi rīkojās uz savu galvu, nesaskaņojot plānu nedz ar bruņoto spēku virspavēlniecību, nedz ar valdību Berlīnē. Tomēr plāns izgāzās. Vācu jūrniekiem nebija ne mazākās vēlēšanās bezjēdzīgi beigt savu dzīvi saltajos Ziemeļjūras ūdeņos, un mēģinājums izvest floti jūrā izraisīja jūrnieku dumpi, kas arī kļuva par dzirksteli, no kuras uzliesmoja Vācijas revolūcija.

Naktī no 29. uz 30. oktobri, kad flote, noenkurojusies netālu no Vilhelmshāfenas, gatavojās savai pēdējai kaujas misijai, trīs bruņukuģu komandas sadumpojās un atteicās pacelt enkuru. Kad nākamajā dienā dumpiniekiem piedraudēja atklāt pa viņiem uguni, viņi padevās, un apmēram tūkstotis aktīvāko nemiera cēlāju tika arestēti, tomēr ar to pietika, lai komandieri mainītu savu lēmumu, un 1. novembrī flote atgriezās savā galvenajā bāzē Ķīlē. Šeit jūrnieki, nokāpuši krastā, sāka pulcēties un pieprasīt savu arestēto biedru atbrīvošanu. Policijas mēģinājumi mītiņotājus izklīdināt noveda pie pulcēšanās citviet vēl lielākā skaitā; jūrniekiem sāka pievienoties Ķīles kuģu būvētavu strādnieki. 3. novembrī vairāki tūkstoši daļēji bruņotu mītiņotāju, kurus vadīja militarizētās kuģu būves rūpnīcas strādnieks Karls Artelts un flotē mobilizētais strādnieks Lotārs Pops, devās uz militāro cietumu, lai pieprasītu arestēto atbrīvošanu. Pie cietuma izcēlās apšaude ar armijas patruļu, bija kritušie. Šis brīdis – 1918. gada 3. novembris – tad arī tiek uzskatīts par brīdi, kad revolūcijas process kļuva nenovēršams.

Nākamajā dienā tūkstošiem bruņotu jūrnieku pārņēma Ķīli savā varā. Baltijas ostu militārais gubernators, admirālis Vilhelms Sušons pieprasīja nosūtīt uz Ķīli valdībai lojālu karaspēku, taču arī šie karavīri pārgāja sacēlušos pusē. Kopīgi ar strādniekiem tika dibinātas padomes. 6. novembrī līdzīgā veidā sacēlušies pārņēma varu Vilhelmshāfenā. Jau 4. novembra vakarā Ķīlē no Berlīnes ieradās valdības pārstāvis – Reihstāga sociāldemokrātu frakcijas deputāts Gustavs Noske. Viņam izdevās nepieļaut sacelšanās pāraugšanu stihiskās nekārtībās vai nonākšanu radikāļu kontrolē, tomēr revolūcijas izplatīšanos tālāk pa valsti novērst nebija iespējams. Jūrnieku grupas devās visos virzienos, ierosinot revolucionārās pārmaiņas, un jau trīs dienas vēlāk sacēlušies strādnieki un kareivji kontrolēja Hamburgu, Brēmeni, Lībeku un citas lielākās piekrastes pilsētas, kā arī Hanoveri, Braunšveigu, Frankfurti pie Mainas un Minheni. Šie notikumi lika ķeizaram Vilhelmam II atteikties no troņa un pamest valsti, un 9. novembrī no Reihstāga balkona Berlīnē sociāldemokrāts Filips Šeidemanis pasludināja Vāciju par republiku. Tajā pašā dienā gan radikāli kreiso t.s. spartakiešu līderis Karls Lībknehts pasludināja sociālistiskās republikas nodibināšanu. Tomēr ietekmīgie sociāldemokrāti, kuri jau desmitgadē pirms kara bija kļuvuši par spēcīgāko parlamenta partiju, nepieļāva Vācijas revolūcijas aizvirzīšanos pa Krievijas scenārijam līdzīgu radikalizācijas ceļu.

T.s. Balfūra deklarācija – Lielbritānijas ārlietu resora vadītāja Artūra Džeimsa Balfūra 1917. gada 2. novembrī parakstīta vēstule – tiek minēta kā dokuments, kas kļuvis par aizsākumu kā Izraēlas valsts tapšanai, tā šīs valsts desmitgadēm ilgušajam konfliktam ar Palestīnas arābu iedzīvotājiem.

Pirmā pasaules kara laika britu ārlietu resora vadītāja lorda Artūra Džeimsa Balfūra (attēlā) vārds cieši saistīts ar Latvijas valstiskuma tapšanu. Viņa 1918. gada 11. novembra vēstuli toreizējam Latviešu Pagaidu nacionālās padomes pārstāvim Zigfrīdam Annai Meierovicam uzskata par pirmo topošās Latvijas valsts atzīšanas aktu. Tomēr pasaules vēsturē lords Balfūrs daudz biežāk pieminēts sakarā ar citu dokumentu – t.s. Balfūra deklarāciju, kas datēta ar 1917. gada 2. novembri.

Arī šī deklarācija nomināli ir vēstule, kas adresēta baronam Volteram Rotšildam, prominentam Lielbritānijas ebreju kopienas pārstāvim un vienam no cionisma kustības atbalstītājiem. Vēstulē ir teikts: „Viņa Majestātes valdība atbalsta ebreju tautas nacionālās mājvietas izveidi Palestīnā, un darīs visu iespējamo, lai veicinātu šī mērķa sasniegšanu, skaidri saprotot, ka nedrīkst darīt neko tādu, kas varētu aizskart Palestīnā pastāvošo neebreju kopienu pilsoniskās un reliģiskās tiesības [..].”

Balfūra deklarācija ir pirmais precedents vēsturē, kad kāda no lielvalstīm nepārprotami pauž savu atbalstu ebreju nācijas valstiskuma izveidei vēsturiskajā ebreju dzimtenē Palestīnā. Kopš 16. gs. sākuma šīs teritorijas piederēja Osmaņu turku impērijai, un vēl 19. gs. vidū ebreju iedzīvotāju tur bija labi ja pāris procenti. Tomēr, tuvojoties gadsimta beigām, situācija sāka mainīties. Parādījās cionisma idejas – doma par ebreju atgriešanos vēsturiskajā dzimtenē. Tai pašā laikā vērtās plašumā ebreju emigrācija no Austrumeiropas, sevišķi no Krievijas impērijas, kur arvien jūtamāks kļuva antisemītisms. Jaunu dinamiku procesam piešķīra Pirmais pasaules karš. Osmaņu impērija šajā karā bija Vācijas sabiedrotā, tātad – Lielbritānijas pretiniece, un, attiecīgi, uzvaras gadījumā briti varēja cerēt uz izrīkošanos ar turku īpašumiem.

Pirmā pasaules kara noslēguma fāze iezīmēja jaunu posmu starptautisko attiecību vēsturē. No vienas puses, šo attiecību praksē parādījās tautu pašnoteikšanās tiesību princips. No otras puses, karojošās lielvalstis plānoja savu ģeopolitisko interešu īstenošanu. Balfūra deklarācija ar tās visai aptuvenajiem formulējumiem ir tipisks šo ideālo principu un reālpolitikas sajaukuma rezultāts. 1917. gadā karadarbība bija nonākusi strupceļā, kad abas karojošās puses bija izsmēlušas savus resursus. Krievijā uzliesmoja revolūcija, un radās draudi, ka šī Lielbritānijas un Francijas sabiedrotā pametīs karotāju rindas. Amerikas Savienotās Valstis atbalstīja Lielbritāniju, taču vilcinājās iesaistīties karā. Kā Krievijā, tā Amerikā bija lielas ebreju kopienas, un atbalsts ebreju valsts izveidei Palestīnā varētu nodrošināt šo kopienu labvēlīgu ietekmi uz savu valstu valdībām. Bez tam briti domāja arī par attīstību pēc kara. Viņi bija ieinteresēti paturēt savā kontrolē Palestīnu, kas no ziemeļiem nodrošināja pieeju svarīgajam Suecas kanāla ūdensceļam. Apņemšanās te veidot ebreju „nacionālo mitekli”, attiecīgi kārtojot ebreju kopienas attiecības ar joprojām vairākumā esošajiem arābu iedzīvotājiem, būtu attaisnojums šādai kontrolei. Tā nu Balfūra deklarācija, no vienas puses, kalpoja par atspēriena punktu Izraēlas valsts izveidei vairākas desmitgades vēlāk, bet tajā pat laikā nepārprotami radīja arī pamatu konfliktam starp šo valsti un Palestīnas arābu iedzīvotājiem; konfliktam, kas, kā zināms, turpina gruzdēt joprojām.

1925. gada 1. novembrī darbu sāka Rīgas radiofons. Pirmā pārraide ir pieslēgšanās Operas teātrim, no kura translē Dž. Pučīni operu "Madame Butterfly". Sākotnēji kopējais raidlaika ilgums dienā nepārsniedza divas stundas. Bet pēc pieciem gadiem, 1930. gadā, tieši 1. novembrī atklāj vienu no modernākajiem tirgiem Eiropā – Rīgas centrāltirgu.

Viss sākās 20. gadsimta sākumā, kad Rīgas rāte sāka domāt par to, ka pilsētai vajadzētu savu centrālo tirgu. Pirmais pasaules karš šos plānus atlika līdz pat 1922. gada 18. decembrim, kad Rīgas dome pieņem lēmumu par Centrālā pilsētas pārtikas tirgus celtniecību. Tā tapšana prasīja astoņus gadus.

Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet augošajai pilsētai tas bija kļuvis par šauru un antisanitāru.

Par jaunā tirgus “krusttēvu” uzskatāms Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs. Izmantot jaunceltņu hallēm Pirmā pasaules kara laikā Vaiņodē uzcelto vācu cepelīnu angāru dzelzs konstrukcijas nolēma viņš. Par angāru konstrukcijām Rīgas pilsēta samaksāja Valsts mantu uzņemšanas komisijai nepilnus 5 miljonus Latvijas rubļu.

Sākotnēji cepelīnu angārus bija domāts atstāt to sākotnējos izmēros – 37,4 metru augstumā, 47,2 metru platumā un 240 metru garumā, bet lielais augstums radītu pārāk lielas temperatūras svārstības, trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma ēkas apsildīšanai. Tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona.

Diskusijas par to, kādam jābūt Rīgas centrāltirgum bija spraigas un ilgas. Bija izsludināts pat starptautisks konkurss, un pat tajā godalgotos projektus nepieņēma kā galīgās versijas. Labās idejas summēja, nodibināja Tirgus jaunbūves biroju un izveidoja tirgus būves komisiju. Kopā ar atzītiem arhitektiem un inženieriem strādāja arī studenti – topošie speciālisti.

Un tā 1924. gada jūnijā sākās tirgus būvniecības darbi ar divu sarkano spīķeru rindu nojaukšanu, bet centrāltirgus pamatakmeni kopā ar cinka caurule, kurā ielikts protokols ar pilsētas domes lēmumu par centrāltirgus celšanu un visi tās dienas Rīgas laikraksti, iemūrēja 1925. gada 25. septembrī.

Diemžēl pēc gada būvniecību naudas trūkuma dēļ nācās pārtraukt uz diviem gadiem. Celtniecībai atsākoties, divu gadu laikā līdz to pabeigšanai 1930. gada rudenī, tirgus paviljonos notika dažādi pasākumi. Tā 1929. gada rudenī par godu Latvijas skolu desmit gadu darbības atceres svētkiem gaļas paviljonu piepildīja skolēnu radošo darbu izstāde. Nākamā gada pavasarī tirgus telpās noritēja starptautiska automobiļu izstāde, to nomainīja Latvijas mednieku biedrības rīkota izstāde.

Un tad pienāca brīdis oficiālai centrāltirgus atklāšanai. Tā notika 1930. gada 1. novembrī, kad Rīgas pilsētas valde iepazīstināja ar jauno Rīgas centrāltirgu, valsts augstākās amatpersonas, tostarp valsts prezidentu ar kundzi.

Desmit dienu pēc svinīgās atklāšanas tirgotāji no Daugavmalas tirgus pārceļas uz jauno centrāltirgu. Uz to brīdi Rīgas centrāltirgus ir ne tikai lielākais, bet arī labākais un modernākais tirgus Eiropā, tolaik visos paviljonos bija elektrība un ieviesta centrālā apkures sistēma.

1939.gadā pie centrāltirgus izbūvēta jauna un moderna iebraucamā vieta, kur iespējams novietot ar 100 zirgu, auto un motociklu. Maksa par 12 stundu izmantošanu bijusi 50 santīmu. Tā paša gada vasarā centrāltirgū uzdarbojušies garnadži. Kā ziņo tā laika prese, tad siera zagļiem izdevies aizstiept 14 lielos sierus un tirgotāja balto ķiteli. Visi trīs zagļi aizturēti brīdī, kas gribējuši sieru pārdot. Tiesa tiem piesprieda sodu pārmācības namā.

Kara laikā zivju un sakņu paviljonā izvietoja vācu kara tehnikas darbnīcas, bet Staļina laikā piena paviljonu atbrīvoja no tirgotājiem, lai varētu izveidot 9 metrus augsto Staļina pieminekli. Iesākto projektu pārtrauca Staļina nāve.

Turpmākos padomju gadus centrāltirgu sauca par Centrālo kolhozu tirgu un tā laika prese to slavēja kā labāko tirgu visa Padomju Savienībā.

1983. gadā centrāltirgus paviljonu kompleksu pasludināja par valsts nozīmes kultūra pieminekli. Bet jaunāko laiku vēsturē tirgus ieies ar to, ka pēc vairāku gadu pārtraukuma, 2019. gada 15. janvārī durvis ver atjaunotais gastronomijas paviljons, kurā izvietojusies tūristu pievilinātāja – ēdināšanas pilsētiņa jeb centrālais gastro tirgus.