Šī diena vēsturē

1914. gada 5. janvārī pasaulē nācis amerikāņu aktieris Džordžs Rīvss, viņš bija pirmais, kurš atveidojis Supermenu.

Džordžs Rīvss piedzima 1914. gada 5. janvārī Amerikā, Aiovas štatā un viņa īstais vārds bija Džordžs Kīfers Brūers, jo viņa vecāki Donalda Karls Brūers un mamma Helēna bija apprecējušies vien piecus mēnešus pirms dēla nākšanas pasaulē. Bet laulība nebija ilga, drīz pēc Džordža piedzimšanas abi izšķīrās un Rīvss ar mammu pārcēlās no Aiovas uz Kentuki štatu, kur abi patvērās pie radiniekiem, bet pēc tam nokļuva savās mājās Pasadenā, Kalifornijā. Taisnības labad gan jāteic, ka topošo aktieri izaudzināja patēvs, kurš apprecoties ar viņa māti, zēnu adoptēja, dodot viņam savu uzvārdu Bessolo.

Vidusskolas gados Džordžs esot aizrāvies ar aktiermeistarību, dziedājis, bet pēc vidusskolas iestājies Pasadenas koledžā, kur turpinājis izglītoties muzikāli, mācījies spēlēt ģitāru, dziedājis korī un arī aktiermeistarības prasmes turpinājis spodrināt, uzstājoties skolas ludziņās. Un diezgan likumsakarīgi, ka 1935. gadā, kad viņam bija 21 gads, pievienojās vienam no Amerikas prestižākajiem teātriem, kas tolaik atradās tieši Pasadenā. Tur četru gadu laikā piedalījies desmitiem iestudējumu. Veiksme jaunajam aktierim uzsmaidīja tad, kad viņu pamanīja Holivudas producenta Deivida O’Selznika pārstāvji un uzrunāja viņu Stjuarta Tarletona lomai leģendārajā filmā „Vējiem līdzi”, kur viņam bija iespēja filmēties kopā ar Vivjenu Lī un Klārku Geiblu. Šī debija rezultējās ar līgumu, ko viņš noslēdza ar filmu studiju „Warner Bros”, un tieši tur viņš pieņēma skatuves vārdu Rīvss. Pēc „Vējiem līdzi” sekoja lielākas un mazākas veiksmīgākas un ne tik ļoti lomas gan kino, gan Brodvejā.

Otrā pasaules kara laikā Rīvss pievienojās Amerikas gaisa karaspēka teātra trupai, kur diezgan veiksmīgi sevi parādīja kā aktieris, bet, karam beidzoties, atgriezās Kalifornijā, kur spēlēja mazas un necilas lomas ne pārāk veiksmīgās filmās. Sapratis, ka kino pasaulē veiksme neuzsmaida, viņš sāka skatīties televīzijas virzienā un 1951. gadā, tiesa diezgan negribīgi, pieņēma piedāvājumu titullomai seriālā „Supermena piedzīvojumi”. Filmas pirmizrāde guva skatītāju novērtējumu un arī kritiķi bija tai vēlīgi. Rīvss ātri vien kļuva par pirmā mēroga zvaigzni.

Džordžs Rīvss bija pirmais aktieris, kurš atveidoja Supermenu. Šī loma viņu cēla un gremdēja vienlaikus – tā ļāva Rīvsam kļūt par skatītāju un, jo īpaši gados jaunu skatītāju, iemīlētu varoni visā pasaulē. Ikviens viņu mīlēja kā Supermenu. Izņemot viņu pašu, kurš ar lomu nelepojās. Tas, iespējams, tāpēc, ka seriāls bija ļoti lēts. Katras epizodes izmaksas bija aptuveni 15 000 dolāru un aktieri saņēma 200 dolārus par sēriju. Producenti pat nevarēja atļauties krāsainu Supermena tērpu, tāpēc tas bija pelēks un brūns, lai labāk izskatītos melnbaltajos TV kadros. Rīvss to nosauca par mērkaķa ietērpu.

Seriāla sponsori bija brokastu pārslu ražotāji, tāpēc aktieriem bija jāpiedalās visai muļķīgās brokastu pārslu reklāmās. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc Rīvss ienīda savu lomu, kura viņam atnesa slavu, bija tas, ka tā, pēc viņa domām, bija iznīcinājusi viņa karjeru. Galu galā, vēl pirms Supermena lomas, viņš bija piedalījies filmā „Vējiem līdzi”. Bet pēc Supermena Klārka Kenta atveidošanas viņam vairs nepiedāvāja lomas.

Vēlāk gan  Rīvss tomēr ieguva lomu filmā „No šejienes līdz bezgalībai” („From Here to Eternity”) un tā bija 1954. gada Oskara balvas ieguvēja. Filmas skatītāji esot smējušies un izteikuši izsmejošas frāzes, piemēram, „o, redz, kur Supermens!” ikreiz, kad Rīvss parādījās uz ekrāna. Šī iemesla dēļ, producenti izgrieza daudzas viņa ainas. Rezultātā tā kļuva par Džordža Rīvsa pēdējo kino lomu.

Seriālu „Supermens” pārtrauca filmēt 1957. gadā un līdz ar seriāla beigšanos aktieri piemeklēja arī virkne neveiksmju mīlas laukā, rezultātā viņu 1959. gada jūnijā viņu atrada savā Beverlihīlzas mājas guļamistabā ar cauršautu galvu. Oficiāli to izsludināja kā pašnāvību, tomēr ātri vien izplatījās baumas, ka tā bijusi slepkavība, tomēr vainīgos neatrada un tā joprojām pirmā supermena atveidotāja nāve ir noslēpumā tīta.

1895. gada 4. janvārī dzimis Gustavs Klucis – domājams, pasaulē atpazītākais un visvairāk pētītais latviešu mākslinieks, viens no pagājušā gs. 20./30. gadu padomju avangarda spilgtiem pārstāvjiem.

Gustavs Klucis – viens no pasaulē atpazītākajiem, iespējams, pat pats atpazītākais latviešu mākslinieks, kurš tomēr savas dzīves laikā un arī vairākas desmitgades pēc tam bija salīdzinoši nezināms paša dzimtenē. Praktiski viss viņa radošais mūžs pagājušā gadsimta 20. un 30. gados aizritēja tobrīd nesen tapušajā padomju valstī, kur viņš kļuva par vienu no šīs valsts kultūrvides veidotājiem un, līdz ar to, jaunu ceļu meklētājiem pasaules vizuālajā mākslā. Klucis tiek minēts kā viens no ievērojamākajiem padomju konstruktīvisma virziena pārstāvjiem un viens no fotomontāžas tehnikas pionieriem. Daudzos gan viņa māksla izraisa pretrunīgu un pat noliedzošu reakciju, jo tās galvenais saturs ir boļševiku revolūcijas ideju un vēlāk arī Staļina personības kulta propaganda.

Gustavs Klucis nācis pasaulē 1895. gada 4. janvārī toreizējās Krievijas impērijas Vidzemes guberņas Ķoņu pagastā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā viņš iestājās Rīgas mākslas skolā, kur viņa pasniedzēji bija tā laika latviešu mākslas dižgari – Rozentāls, Purvītis, Tillbergs. Šo izglītības procesu pārtrauca karš un iesaukšana Krievijas armijā, tālāk – revolūcija, sarkanā strēlnieka un boļševiku vadoņa Ļeņina apsardzes kareivja gaitas Maskavā, un izglītošanās pie vairākiem izciliem krievu māksliniekiem. Starp viņiem pirmām kārtām minams leģendārais avangardists, suprematisma virziena aizsācējs Kazimirs Maļevičs Augstākajās mākslinieciski tehniskajās meistardarbnīcās jeb VHUTEMAS. Pabeidzis studijas, Gustavs Klucis tūdaļ pats kļuva par meistardarbnīcu pasniedzēju.

Kluča daiļrades dominējošais žanrs ir plakāts, viņa oriģinālās tehnikas spilgtākā iezīme – fotografētu detaļu iekļaušana konstruktīvisma kompozīcijās līdz ar ģeometriskām formām un tekstu. Mākslinieks apbrīnojami efektīgi izmanto mērogu, kombinējot dažāda lieluma attēlus un figūras. Fotogrāfijas sastindzinātā kustība, iekļauta mākslinieka būvētajās kompozīcijās, atkal atdzīvojas vērotāja uztverē, kļūstot līdzīga kinokadram. Kā savulaik raidījumā „Šīs dienas acīm” sacīja kinorežisors Pēteris Krilovs, Gustavam Klucim veltītās filmas „Nepareizais latvietis” autors, Klucis savulaik, strādājot „ar šķērītēm un līmīti”, panācis efektu, kāds retajam izdodas ar visām modernajām trīsdimensiju datorgrafikas iespējām. Var piebilst, ka Gustava Kluča pastāvīgā līdzradītāja bija arī viņa dzīvesbiedre, gleznotāja un grafiķe Valentīna Kulagina.

Nav pamata domāt, ka Gustavs Klucis neticēja vispasaules proletāriskās revolūcijas un komunisma celtniecības idejām. Pēc visa spriežot, puisis no Ķoņiem sevi atrada jaunās pasaules cēlāju rindās, aktīvi veidojot šīs pasaules vizuālo tēlu. Iespējams, ka tad, kad sākotnējo atdevīgo kalpošanu revolūcijas ideāliem padomju elitē arvien noteiktāk nomainīja verdziska pakalpošana vadonim Staļinam, mākslinieks piedzīvoja vilšanos un kompromisus ar sirdsapziņu, par ko gan trūkst jebkādu konkrētu liecību. Lai kā arī nebūtu, viņam liktenīga, visdrīzāk, izrādījās piederība latviešu tautai. Staļiniskajam teroram pagājušā gadsimta 30. gados bija daļēji etniska genocīda pazīmes. Gustavu Kluci arestēja un 1938. gada 26. februārī nošāva t.s. „Latviešu operācijas” ietvaros.

Toreizējā Itālijas premjerministra un Fašistu partijas līdera Benito Musolini runu Itālijas parlamentā 1925. gada 3. janvārī mēdz dēvēt par notikumu, kas padarīja šo valsti fašistisku. Tomēr ir arī viedoklis, ka Fašistu partijai tas drīzāk bija zaudējums.

Fašistiskā režīma izveide Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados bija ilgs un komplicēts process, tomēr kā būtiskākais pavērsiena moments tajā parasti tiek minēta fašistu līdera Benito Musolīni runa Itālijas parlamentā – Deputātu Palātā – 1925. gada 3. janvārī.

Par Itālijas premjerministru Musolīni kļuva jau 1922. gada oktobrī, kad notika tā dēvētais „Gājiens uz Romu”. Apmēram 30 000 tā saukto „melnkreklu” jeb skvadristu, fašistu paramilitāro vienību dalībnieku, ieradās galvaspilsētas tuvumā un pieprasīja valdības maiņu. Iepriekšējos gados Itālija bija piedzīvojusi arvien pieaugošas vardarbīgas sadursmes starp skvadristiem un kreisajiem, pie kam valdība vairākos gadījumos bija izmantojusi fašistu kaujiniekus kā policijas palīgspēkus pret streikojošajiem strādniekiem un kreisajiem demonstrantiem. Un liela daļa sabiedrības šādā rīcībā nesaskatīja neko peļamu, jo galvenais bubulis itāliešu turīgajai pilsonībai un arī daļai vidusšķiras tobrīd bija boļševiku revolūcija un proletariāta diktatūra pēc Krievijas parauga. Savukārt fašisti tradicionālajā kreiso un labējo pretstāvē pozicionējās kā „trešais spēks”, savas platformas centrā izvirzot nācijas vienību un valsts varenību, kuru iemiesoja vadonis – Musolīni. Šīs nostādnes acīmredzot imponēja arī karalim Viktoram Emanuelam III, kurš atlaida iepriekšējo premjeru un nominēja šim amatam fašistu līderi.

Musolīni pirmais kabinets nepavisam nebija fašistisks – tajā bija arī nacionālistu, katoliskās Tautas partijas un liberāļu ministri; tiesa – nākamais duče jau drīz koncentrēja savās rokās milzu pilnvaras, ieņemot bez premjera arī ārlietu un iekšlietu ministra posteņus un pa laikam arī citus amatus valdībā. 1924. gada aprīļa vēlēšanās „Nacionālā alianse”, kurā bez fašistiem ietilpa arī daudzi kādreizējie liberāļi, nacionālisti un citi, ieguva 66% balsu. Lielā mērā tas tika panākts ar „melnkreklu” vardarbību pret politiskajiem oponentiem un vēlētāju iebiedēšanu. Kreisā opozīcija boikotēja jauno parlamentu un izvērsa fašistu nelikumību atmaskošanas kampaņu. Sevišķi aktīvs bija sociālistu deputāts Džakomo Mateoti, un viņa līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm augustā atrada Romas tuvumā. Tika arestēti vairāki fašistu slepenās drošības organizācijas locekļi; par paša Musolīni saistību ar šo slepkavību gan trūkst drošu ziņu, tomēr gadījums kļuva par spēcīgu argumentu antifašistiskās opozīcijas rokās. Tajā pat laikā „melnkrekli”, kuriem Mateoti slepkavas bija varoņi, turpināja vardarbīgus uzbrukumus. Jaunā, 1925. gada priekšvakarā viņu līderi ieradās pie Musolīni ar prasību: vai nu viņš sagraus antifašistus, vai arī to paveiks viņi. Valstij draudēja pilsoņu karš.

Šai situācijā Musolīni pierādīja sevi kā apņēmīgu līderi. 3. janvārī viņš uzņēmās atbildību par destabilizēto situāciju un piedāvāja parlamentam divas iespējas – vai nu atbrīvot viņu no amata, vai dot plašas pilnvaras kārtības ieviešanai; cita starpā viņš solīja savaldīt satrakojušos „melnkreklus”. Deputāti izvēlējās otro variantu, un nevarētu teikt, ka Musolīni nebūtu pildījis solīto. Daudzi vēsturnieki 1925. gada 3. janvārī saskata Musolīni uzvaru, bet Fašistu partijas zaudējumu. Turpinot koncentrēt savās rokās varu, diktators arvien vairāk balstījās nevis uz ambiciozajiem un neprognozējamajiem „melnkreklu” vadoņiem, bet gan uz karjeras politiķiem un ierēdņiem, lielkapitāla pārstāvjiem un profesionāliem armijniekiem. Tas gan neglāba Itāliju no paša vadoņa ambīciju izraisītajām kļūdām, kuras galu galā noveda režīmu pie katastrofas.

1841. gadā Saksijas galvaspilsētā Drēzdenē atklāja jaunu opernamu (attēlā). Jaunā forma ietvēra sevī arī jaunu saturu. Tā 1843. gada 2. janvārī Drēzdenes operteātra priekškars pirmo reizi vērās jaunai operai "Klīstošais holandietis". Pie diriģenta pults - pats komponists, tobrīd vācu opermākslas uzlecošā zvaigzne Rihards Vāgners.

Vēlāko laiku mūzikas vēsturnieku skatījumā šim notikumam bija izšķiroša nozīme. "Klīstošais holandietis" apliecināja Riharda Vāgnera radošo briedumu un iezīmēja pavērsienu pretī tam oriģinālajam, tikai un vienīgi vāgneriskajam operas radīšanas principam, kas licis viņam piešķirt īpašu vietu visu laiku operas komponistu vidū. Ja vēl tikai dažus gadus agrāk kāds būtu izteicis šādu diženas nākotnes prognozi Vāgneram - nu kaut vai Rīgā, kur viņš tobrīd bija nolīgts par Pilsētas teātra diriģentu, - droši vien to neviens neņemtu nopietni. Toreizējā Krievijas Vidzemes guberņas galvaspilsētā jaunais diriģents pirmām kārtām bija izpelnījies neuzticama debitora reputāciju un galu galā bija spiests pamest pilsētu nelegāli. Vāgneru pāris it kā tikai uz kaimiņu Kurzemes guberņu. No turienes ceļotāji kaut kā izmānījās pāri robežai Prūsijā un Pilavas ostā pierunāja kuģa "Tetīda" kapteini bez vajadzīgajiem papīriem nogādāt laulātos draugus Londonā. Ziemeļjūrā "Tetīdu" pārsteidz vētra, kuģis meklē patvērumu Norvēģijas fjordos, un tas izrādās ļoti vērtīgs notikums pasaules mūzikas vēsturei. Kā raksta Vāgners: "Ceļojums cauri norvēģu klintīm bija brīnišķīgs iespaids manai iztēlei, leģenda par Klīstošo holandieti, kuru zināja arī kuģa jūrnieki, ieguva sevišķu, savādu nokrāsu, kādu tai varēja piešķirt tikai šie mani piedzīvojumi jūrā."

Leģendai par kapteini, kuram lemts kuģot līdz pastarās tiesas dienai, ir sena vēsture. Jau viduslaikos sastopams stāsts par kapteini Falkenburgu, kuram tā jāklīst pa Ziemeļjūru, jo kauliņu spēlē tas paspēlējis velnam savu dvēseli. 1826. gadā "Klīstošais holandietis" iezēģelēja profesionālās literatūras ūdeņos, kad angļu dramaturgs Eduards Ficbols saraksta melodrāmu "Klīstošais holandietis". Šo skatuves darbu Londonā vērojis vācu dzejnieks Heinrihs Heine un piesaucis savā satīriskajā romānā "Fon Šnāblevopska kunga memuāri" - grāmatā, kas jau Rīgas periodā nonākusi Riharda Vāgnera rokās. Vāgners traktē šo sižetu tās simboliskajā, arhetipiskajā līmenī. Viņš pats par šo leģendu raksta: "Viduslaiku beigās dažas tautas modināja sevī jaunu, darbīgu dzīves dziņu: pasaulvēsturiski pašu spilgtāko izpausmi tā guva atklājumu instinktā. Jūra pārtapa dzīves telpā, tomēr tā vairs nebija hellēņu pasaules mazā Vidusjūra, bet gan Pasaules jūras jozumi. Šeit saskatāmas iepriekšpastāvošās pasaules beigas."

Līdz ar 1958. gada beigām pienāca gals diktatora Fulhensio Batistas varai Kubā. 1959. gada 1. janvāra pirmajās stundās Batista un viņa līdzgaitnieki pamet valsti, un dienu vēlāk Havanā iemaršēja Fidela Kastro komandētā nemiernieku armija.

1952. gadā Kubā notika kārtējais militārais apvērsums, kura rezultātā pie varas nāca bijušais prezidents, atvaļināts pulkvedis Fulhensio Batista. No trūcīgiem lauciniekiem cēlies, jau 14 gadu vecumā sācis pelnīt iztiku, divdesmit gados iestājies armijā, un tad – pēc tā sauktās „Seržantu revolūcijas”’1933. gadā, kad līdz ar valsts prezidentu tika gāzta arī visa augstākā armijas vadība, – īsā laikā kļuvis no seržanta par pulkvedi, armijas štāba priekšnieku un, domājams, ietekmīgāko personu ne tikai armijā, bet arī visā valstī. No 1940. līdz 1944. gadam Fulhensio Batista bija Kubas prezidents, šai laikā ieviesa progresīvu darba likumdošanu, atbalstīja arodbiedrības. Taču 1952. gadā viss bija citādi. Tagad prezidents centās sev nodrošināt mantīgo elites – lielo zemes īpašnieku un rūpnieku – simpātijas. Vēl vairāk tika favorizēts ārvalstu, pirmām kārtām amerikāņu kapitāls, ļaujot investoriem lēti iegūt un ekspluatēt Kubas resursus.

Valsts kļuva par īstu paradīzi naudīgiem tūristiem, kuri te varēja baudīt izpriecas, kurām pašu mājās bija uzlikti likuma groži. Piecdesmito gadu beigās, kā lēš, Havanā vien bijis vairāk nekā 10 000 prostitūtu, un marihuānas vai kokaīna deva maksājusi tikai drusku dārgāk par mēriņu ruma. Azartspēļu, narkotiku un prostitūcijas biznesu lielā mērā kontrolēja amerikāņu mafija, ar kuras bosiem Batista bija personiski pazīstams. Protams, kā legālais, tā nelegālais bizness maksāja meslus pašam diktatoram, ierēdņiem un policijai. Korupcija sasniedza grandiozus apmērus. Tikām valsts ekonomika sāka stagnēt, auga bezdarbs, un izvērtās pretošanās kustība. Batistas režīma atbilde bija arvien nežēlīgākas represijas: aizdomās turamo spīdzināšana un policijas veiktas slepkavības kļuva par ierastu lietu; valdība sāka īstenot publiskus nāvessodus, atstājot nogalināto līķus apskatei pilsētu ielās un laukumos. Diemžēl Savienoto Valstu valdība turpināja atbalstīt diktatoru – amerikāņiem svarīgākais šķita Batistas izteiktais antikomunistiskums un atbalsts amerikāņu kapitālam.

1956. gada novembra beigās Kubas dienvidaustrumos nelielā motorkuģī no Meksikas ieradās 82 nemiernieki, kurus vadīja jaunais jurists Fidels Kastro. Pēc pirmajām kaujām ar valdības karaspēku viņu palika deviņpadsmit, tomēr arī ar šo saujiņu vīru Kastro izdevās uzsākt partizāņu cīņu Sjerramaestras kalnos. Kad 1958. gada maijā valdība beidzot izvērsa pret partizāniem plašu kaujas operāciju, nemiernieki jau kontrolēja veselu rajonu, kur darbojās hospitālis, spiestuve, vairākas skolas un rūpnīcas, tai skaitā kājnieku mīnu ražotne. Apmēram 10 000 vīru lielie valdības spēki izrādījās partizāņu karadarbībai pilnīgi nesagatavoti un arī visai nemotivēti. Iespējams, lielais skaitliskais pārsvars galu galā tomēr izšķirtu cīņas likteni par labu varai, taču arī operācijas komandieris ģenerālis Kantilja, šķiet, īsti nebija noskaņots aizstāvēt prezidenta Batistas režīmu. Tikām sabiedriskās domas spiediena iespaidā mainījās arī Savienoto Valstu politika, jau gada pirmajā pusē nosakot Kubai ieroču embargo, bet decembrī nepārprotami paziņojot Batistam, ka Amerika neatbalsta viņa atrašanos valsts priekšgalā. Vecgada vakara ballē prezidents Batista darīja zināmu, ka pamet valsti. 1959. gada 1. janvārī ap 3:00 no rīta no Havanas lidostas izlidoja militārā lidmašīna ar bijušo diktatoru, viņa tuvākajiem radiniekiem un līdzgaitniekiem. Citā lidmašīnā tai pašā rītā sekoja valdības ministri un citi augstākie ierēdņi. Kā lēš, līdzi trimdā šī kompānija paķēra no 300 līdz 800 miljoniem dolāru lielu kapitālu. Nākamajā dienā, nesastopot nekādu pretestību, Havanā iemaršēja nemiernieku armija, Kubā sākās jauna ēra, kas gan nenesa valstij demokrātiju un uzplaukumu.

1672. gada 30. decembrī naudas grūtībās nonākušais kapelmeistars Džons Banisters sarīkoja pirmo publisko maksas koncertu.

Džona Banistera vārds mūzikas vēsturē, iespējams, tā arī būtu palicis bez ievērības, ja vien 17.gadsimta beigās Londonā dzīvojošais komponists un vijolnieks nebūtu nonācis pamatīgās naudas grūtībās.

Džons Banisters bija galma mūziķa dēls, kurš izvēlējās iet tēva pēdās un arī kļuva par mūziķi. Tiesa, viņa kā vijolnieka un komponista karjera nebija pati veiksmīgākā, iespējams, tieši tāpēc viņa vārds nav pazudis, bet gan diezgan trekniem burtiem ierakstīts kultūras vēsturē.

Laikā, kad mūzika bija pakļauta aristokrātijas un karaļnama galma  norādēm un ierobežojumiem laicīgajai un sakrālajai mūzikai, liela daļa komponistu un mūziķu nokļuva neapskaužamā situācijā. Ja vien nespēji sadzīvot ar valdošās elites iegribām, mūziķiem nācās iztikt ar gaužām zemu atalgojumu un pilnīgi bez jelkādām izaugsmes iespējām. Lai nopelnītu un kāptu pa mūziķa karjeras kāpnēm, tajos laikos bieži vien nācās likt lietā izdomu un  slepenus sakarus. Ierobežojot mūzikas radītājus un izpildītājus, vienlaikus zem sitiena nonāca arī klausītāji, jo viņiem nebija iespējas baudīt mūziku. Tā bija kļuvusi par elites izklaidi, liedzot vidējo un zemāko slāņu Anglijas iedzīvotājiem izdzīvot muzikālus baudījumus.

Tāpēc Džons Banisters lika lietā izdomu, gan lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, gan lai iepriecinātu mūzikas mīļotājus. Viņš nolēma savās mājās sarīkot koncertu: 1672. gada 30. decembrī viņš sava nama durvis atvēra mūzikas mīļotājiem, pretī par to prasot samaksu.

Tā bija pirmā reize pasaules vēsturē, kad kāds mūziķis par savu priekšnesumu no tā skatītājiem un klausītājiem prasīja samaksu. Tolaik tas bija viens šiliņš, ko par ieeju koncertā savā mājā prasīja Džons Banisters. Viens šiliņš deva iespēju klausīties mūziku sava prieka pēc, bet ļāva arī kļūt par koncerta norises ietekmētājiem, jo ikviens, kurš bija samaksājis ieejas maksu, varēja arī pasūtīt mūziku. Pēc pirmā veiksmīgā koncerta Džons Banisters saprata, ka tā ir viņa iespēja noturēties virs ūdens un turpināja tos rīkot. Pavisam drīz Džona Banistera mājas koncertu afišas publicēja tā brīža Londonas laikraksts „The London Gazette”.

 Šie koncerti  vidusšķiras klausītājiem ļāva izbaudīt  mūzikas pasūtītāja burvību, ko tolaik vara biju liegusi.

Pēc 30. decembra koncerta Džona Banistera piemēram radās sekotāji – krodziņu un tavernu īpašnieki sāka rīkot pasākumus un koncertus par maksu. Viņi bija atklājuši, ka tā ir iespēja piesaistīt apmeklētājus un arī gūt peļņu pašiem.

Pamazām komerciālie koncerti kļuva populāri visa Anglijā un no mājām, dzīvokļiem, krogiem un lokāliem pārcēlās arī uz akadēmisko vidi. Viena no pirmajām ir  Hollywellas mūzikas telpa, kas atrodas Londonā Oksfordā un ir vecākā speciāli būvētā mūzikas telpa Eiropā, tātad pirmā koncertzāle Lielbritānijā.

Interesanti, ka joprojām Džona Banistera ieguldījums mūzikas vēsturē palicis nepamanīts. Bet šobrīd, kad koncertu apmeklēšana daudziem ir iemīļota izklaide, nenāk par skādi atcerēties šī 17. gadsimta komponista vārdu.

Vāclavs Havels – čehu rakstnieks, disidents un valstsvīrs – 1989. gada 29. decembrī tika ievēlēts par pirmo demokrātiskās Čehoslovākijas prezidentu pēc padomju totalitārisma perioda. Viņa politiskajai darbībai, atšķirībā no daudzu citu šī laika un reģiona politiķu, bija raksturīga izteikta ētiskā dimensija, viņa politiskajiem uzskatiem – intelektuāls grodums.

Var teikt, ka čehu rakstniekam un politiķim Vāclavam Havelam disidenta liktenis bija jau šūpulī ielikts. Haveli ir ievērojama Prāgas uzņēmēju un namīpašnieku dzimta, savukārt Vāclava mātes tēvs ir pirmskara Čehoslovākijā zināms publicists un diplomāts. Ar šādu izcelsmi labas attiecības ar pēckara Čehoslovākijas komunistisko režīmu jaunajam Havelam īsti nebija domājamas. Kā šķiriski naidīgam elementam viņam liedza studijas humanitārā specialitātē, tāpēc nākamais dramaturgs vispirms studēja ekonomiku un tikai vēlāk – neklātienē – dramaturģiju. Tomēr neatgriezeniskais pavērsiens notika 1968. gadā, kad Brežņevs ar tankiem iznīcināja „Prāgas pavasara” reformu kustību Čehoslovākijā. Tobrīd jau arī ārzemēs ievērību guvušais dramaturgs pirmajā iebrukuma nedēļā uzstājās Čehoslovākijas brīvajā radio, par ko Maskavai lojālais režīms aizliedza viņa darbu iestudējumus dzimtenes teātros. Nākamajā desmitgadē Vāclavs Havels kļuva par arvien iezīmīgāku figūru Čehoslovākijas disidentu aprindās, un šo karjeru vaiņagoja četrus gadus ilga uzturēšanās režīma cietumā. 1984. gadā Havelu atbrīvoja, „Samta revolūcijas” vilnis uznesa viņu topošās demokrātiskās Čehoslovākijas varas virsotnē – 1989. gada 29. decembrī Čehoslovākijas parlaments ievēlēja kustības „Pilsoņu forums” līderi Havelu par Čehoslovākijas prezidentu.

Kā ikvienam jauno demokrātiju līderim, arī Havelam savas prezidentūras laikā nācās saskarties ar kritiku, tomēr viņa vārds nekad nav ticis saistīts ar korupciju, šauru grupu interešu lobēšanu vai citiem tamlīdzīgiem skandāliem. Lielākā Havela neveiksme laikam gan bija nespēja saglabāt vienotu Čehoslovākijas valsti. 1992. gadā tieši slovāku deputātu atteikšanās atkārtoti ievēlēt Havelu par prezidentu bija signāls Slovākijas nepārprotamai apņēmībai pamest abu valstu savienību. 1993. gadā Havelu ievēlēja jau par Čehijas republikas prezidentu, un šo amatu viņš pildīja līdz 2003. gadam.

Kādā no savām daudzajām publikācijām Vāclavs Havels raksta:

„Komunistu laikos vairums cilvēku ticēja, ka atsevišķu indivīdu mēģinājumiem panākt pārmaiņas nav jēgas. Diemžēl, domāšanas veids, kas balstīja komunistiskās diktatūras, nav izzudis pilnībā. Daži politiķi un mācīti vīri uztur spēkā priekšstatu, ka komunisms vienkārši sabruka pats zem sava svara. Indivīda atbildība un darbība atkal izrādās noniecināta. Tie paši ļaudis bieži tic citiem nolemtības apliecinājumiem – dažādiem iedomātiem tirgus likumiem un citām „neredzamām rokām”, kas vada mūsu dzīvi. Tā kā šādā domāšanas modelī nav sevišķi daudz vietas indivīda morālai rīcībai, sociālo procesu kritiķus bieži izsmej kā naivus morālistus vai elitāristus. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc piecpadsmit gadus pēc komunisma sabrukuma mēs atkal pieredzam politisku apātiju.

Komunisma sabrukums bija iespēja radīt efektīvākas globālās politiskās institūcijas, kas balstītos demokrātijas principos. Ja negribam, lai mūs pakļauj anonīmi spēki, tad brīvības, vienlīdzības un solidaritātes principiem jāsāk darboties globālā mērogā. Bet, kas svarīgāk par visu, mēs nedrīkstam zaudēt ticību alternatīviem domāšanas un pilsoniskas rīcības centriem sabiedrībā. Neļausim manipulācijām piespiest mūs ticēt, ka mēģinājumiem mainīt „vispāratzītu” kārtību un „objektīvus” likumus nav jēgas. Paliksim stingri savā pārliecībā, ka politika nav tikai varas tehnoloģija, bet ka tai nepieciešama arī morāles dimensija.”

1923. gada 28. decembrī Brodvejā pirmizrādi piedzīvoja Džordža Bernarda Šova luga „Svētā Žanna” – izcilā īru dramaturga variācija par viduslaiku franču tautas varones un, šova vārdiem runājot, neciešami pašpārliecinātas sievietes Žannas d’Arkas likteni.

„Visizcilākā svētā karotāja kopš Kristus dzimšanas un lielākā savādniece no visiem ekscentriskajiem Viduslaiku personāžiem. Būdama viskaismīgākā un visdievbijīgākā katoliete, [..] faktiski viņa kļuva par vienu no pirmajiem protestantisma mocekļiem. Tāpat viņa bija viena no pirmajiem nacionālisma apoloģētiem [..]. Viņa bija racionāla sieviešu apģērba pioniere un [..] atteicās pieņemt sievai pielemto likteni,  ģērbdamās, karodama un dzīvodama kā viņas laika vīri. Tā kā visos šais veidos viņa sevi apliecināja ar tādu jaudu, ka, vēl būdama padsmitniece, kļuva slavena visā Rietumeiropā, tad nav nekāds brīnums, ka tiesa viņai piesprieda sadedzināšanu uz sārta par virkni smagu noziegumu, par kuriem mūsdienās vairs nesoda, bet būtībā – par to, ko mēs dēvējam par sievietei nepiedienīgu un neciešamu pašpārliecinātību. Astoņpadsmit gadu vecumā Žanna savās ambīcijās pārspēja iedomīgākos pāvestus un augstprātīgākos imperatorus. Viņa uzstāja, ka ir Dieva sūtne un pilnvarotā [..]. Viņa padarīja savas dzimtenes karali par savu protežē [..]. Viņa pamācīja, aizrunāja un komandēja valstsvīrus un prelātus. Viņa uzspļāva karavadoņu plāniem un izcīnīja uzvaras ar viņu armijām pēc sava plāna. Viņa bezgala un visai neslēpti nicināja oficiālos viedokļus, spriedumus un autoritātes, un visu kara resora taktiku un stratēģiju. [..] Bet tā kā viņa bija vien nabaga izlēcēja, tad par viņu bija tikai divi viedokļi: viens – ka viņai piemīt pārdabiskas spējas, otrs – ka viņa ir vienkārši neciešama.”

Tā dižais īru dramaturgs Džordžs Bernards Šovs raksta ievadā lugai „Svētā Žanna” – darbam, kas tiek uzskatīts par izcilāko visā viņa dramaturģiskajā mantojumā. Iecere pievērsties leģendārās franču tautas varones Žannas d’Arkas biogrāfijai Šovam radās jau 20. gs. padsmitajos gados, taču Pirmais pasaules karš lika to nolikt malā. 1920. gadā Romas Katoļu baznīca oficiāli kanonizēja Žannu kā svēto, un tas nevarēja neiedvesmot paradoksu mīļotāju Šovu. Tapa luga-hronika sešās daļās ar epilogu, kuru autors, nebūdams drošs par publikas reakciju Lielbritānijā, vispirms piedāvāja amerikāņu skatuvei. Džordža Bernarda Šova „Svētā Žanna” savu pirmizrādi piedzīvoja Garrika teātrī Brodvejā 1923. gada 28. decembrī.

Šovs mērķtiecīgi atbrīvojis savu varoni no jebkāda melodramatiskas cietējas oreola, kādu tai piešķīruši daži citi tēmas interpretētāji. Attiecīgi, arī viņas pretiniekiem trūkst melodramatisku ļaundaru vaibstu. Tie ir ļaudis ar savu pārliecību, skaidru mērķa un lietu kārtības apziņu. Kā viens no Žannas tiesāšanas iniciatoriem bīskaps Pjērs Košons, kurš lugā pauž: „Par ko gan pārvērtīsies mūsu pasaule, ja kura katra ganu meita sāks mest mēslainē visu to gudrību, pieredzi, zināšanas, kuras uzkrājusi Baznīca, ja viņa sāks noraidīt mācītu, dievbijīgu ļaužu vadību, savā baisajā, velna iedvestajā lepnībā iedomādamās, ka saņem iedvesmu tieši no Dieva? Tā būs pasaule, kas pludos asinīs, pasaule, kur valdīs sabrukums, kur katrs darīs, kas tīk; tā būs iznīcība, atgriešanās pie barbarisma!” Lugas epilogā Žanna ceturtdaļgadsimtu pēc nāves tiekas ar saviem nodevējiem, soģiem un bendēm iztēlotā vēstures tiesā. Kad viesis no nākotnes – 1920. gada – paziņo par Žannas kanonizāciju, visi aizgrābti krīt viņas priekšā ceļos un teic to svētību, kuru viņa nesusi ar savu mocekles nāvi. Taču kad Žanna piedāvājas atgriezties no viņsaules, klātesošie liek manīt, ka tas nu gan būtu nevietā. Un Žannai atliek vien izsaukties: „Ak, Dievs, tu esi radījis šo brīnišķīgo zemi, bet kad gan tā būs cienīga saņemt savus svētos? Cik ilgi vēl, mans Dievs? Cik ilgi?”

Šodien dzimšanas dienu svin spilgtais un šarmantai franču aktieris Žerārs Depardjē, saukts arī par kino huligānu, kurš arī ārpus kino dzīves izcēlies gan ar vētrainu privāto dzīvi, gan arī ar savdabīgo izpratni par politiku un brāļošanos ar pasaules diktatoriem. Viņš dzimis 1948. gada 27. decembrī.

Pēdējos gados jau ir pierasts, ka Žerāra Depardjē vārds ziņās parādās tikai tad, kad viņš kārtējo reizi iekūlies kādā skandālā, solījies mirt par savu jauno dzimteni Krieviju vai sarunājis citas skaidrā prātā grūti saprotamas muļķības. Taču savas karjeras ziedu laikos viņš bija Francijas kino lielākā zvaigzne, kurā iemīlējās gan jaunas meitenes, gan sirmas dāmas. Lai arī aktiera izskatu nu nekādi nevar pielāgot klasiskajiem skaistuma standartiem.

Aktiera kontā ir gandrīz 200 kino lomu un atšķirībā no daudziem amata brāļiem un māsām, kuri visu mūžu izspēlējuši vienu lomu tikai dažādās nokrāsās, Žerārs Depardjē lieliski iejuties ļoti dažādos tēlos.

Žerārs ir pēckara bērns, kurš piedzima 1948. gada 27. decembrī Francijas vidienes pilsētā Šatorū neizglītota strādnieka, kurš tā arī nebija iemācījies lasīt un rakstīt, ģimenē. Depardjē bija trešais bērns piecu bērnu ģimenē, un mamma Anna vēlāk atklājusi, ka Žerārs nav bijis gaidīts bērns, jo ģimenei ar iztiku tolaik bija ļoti švaki. Turklāt Žerāra tēvam Renē patika iedzert, un viņš varēja dienām ilgi nerādīties mājās, kur gaidīja piecas izsalkušas mutes.

Pats aktieris atceras, ka bērnībā tikai retu reizi varējuši atļauties gaļu, ģimenei gluži vienkārši nebija naudas, lai to iegādātos. Aktieris bērnībā ēdis pat ugunskurā ceptus ežus.

Bērnībā, dzīvojot bez vecāku mīlestības, zēnam bijis runas defekts un tāpēc skolā bijis kluss un nerunīgs. Žerāram bija 13 gadu, kad viņš skolu pameta un uzsāka darba gaitas, un, ja vien viņš būtu palicis dzimtajā pilsētā, droši vien nekas vairāk par sīku blēdi vai zaglēnu no Depardjē nebūtu sanācis. Taču liktenīgo lozi viņš izvilka 60.gadu vidū, kad apciemojot kādu draugu, nokļuva Parīzē, kur laimīgā kārtā devas līdzi draugam uz aktiermākslas lekcijām. Kad pasniedzējs piedāvājis arī Žerāram nospēlēt nelielu pantomīmu un ļoti atzinīgi novērtējis viņa sniegumu, Žerāra dzīves liktenis bija izlemts, viņš nolēma apgūt aktiera profesiju.

Redzot, ka audzēknis ir ļoti talantīgs, pasniedzējs piekrita viņu mācīt bez maksas. Depardjē arīdzan nosūtīts pie logopēda, kas viņam palīdzēja atbrīvoties no runas defekta, lai Žerārs varētu runāt brīvi, bez stostīšanās. Slūžas bija vaļā, Depardjē centās atgūt bērnībā nokavēto, daudz lasot un interesējoties par mākslu, tā paplašinot savu redzesloku.

Savu pirmo kinolomu Depardjē nospēlēja jau 1967.gadā, bet viņa vārds kļuva plaši pazīstams pēc 1974. gada filmas “Valsējošie”, ko Francijā noskatījās vairāk nekā pieci miljoni skatītāju. Šajā filmā Žerārs varēja spēlēt pats sevi – sīku blēdi, kurš vienmēr pamanās iekulties kādās nepatikšanās. Pēkšņā slava atvēra Žerāram daudzas durvis, un viņš sāka filmēties pie izcilākajiem Eiropas kinorežisoriem.

17 reižu nominēts un divreiz ieguvis Francijas kino galveno balvu “Cēzars”, par filmu “Sirano de Beržeraks” ieguvis Kannu kinofestivāla labākā aktiera balvu un nominēts “Oskaram”.

Kad vācu kara flotes līnijkreiseris „Šārnhorsts” 1943. gada Pirmajos Ziemsvētkos devās medīt britu konvoju arktiskajos ūdeņos uz ziemeļiem no Norvēģijas, tā komandieris nenojauta, ka pats ir kļuvis par medījumu. Britu Karaliskās jūras kara flotes admirāļi bija izstrādājuši vācu kuģa iznīcināšanas plānu, kas tika īstenots 1943. gada 26. decembrī.

 

Pagājušā gadsimta 30. gados, gatavodamās militāram konfliktam ar citām Eiropas lielvalstīm, Vācija strauji kāpināja bruņojuma ražošanas apjomus. Tas attiecās arī uz karakuģu būvniecību, lai gan šai ziņā vāciešiem nebija cerību īsā laikā panākt Britu Karalisko jūras kara floti. Tāpēc jau kopš kara sākuma vācieši vairījās no plašām jūras kaujām, un viņu nedaudzajiem līnijkuģiem un kreiseriem bija pavēlēts neiesaistīties sadursmēs ar spēcīgākajiem britu karakuģiem. 1943. gada otrajā pusē Vācijai ārpus Baltijas jūras bija palicis tikai viens nozīmīgs karakuģis – līnijkreiseris „Šārnhorsts” bāzējās Norvēģijas ziemeļos, apdraudēdams konvojus, kuri piegādāja Rietumu sabiedroto militāro palīdzību Padomju Savienībai caur Arhangeļskas ostu. Kuģis bija jauns – nolaists ūdenī 1936. un karadarbībai gatavs 1939. gada sākumā, nodēvēts par godu 19. gs. sākuma prūšu ģenerālim Gerhardam fon Šārnhorstam. Visu kara laiku tas bija pavadījis Atlantijas ziemeļdaļā un tai piegulošajos ūdeņos, kara pirmajos mēnešos nogremdēdams vairākus tirdzniecības kuģus un vienu apbruņotu transportkuģi. Lielākas tā veikums bija britu aviācijas bāzes kuģa „Glorious” – „Lieliskais” – un divu to pavadošo eskadras mīnu kuģu nogremdēšana 1940. gada aprīlī, ko „Šārnhorsts” veica kopīgi ar otru šī paša tipa līnjkreiseri „Gneizenavs”.

Kad 1943. gada Pirmajos Ziemassvētkos „Šārnhorsts” līdz ar pieciem pavadošajiem eskadras mīnu kuģiem devās sabiedroto konvoja medībās, ne vācu jūras spēku komandieris lieladmirālis Karls Dēnics, nedz vienības komandieris kontradmirālis Ērihs Bejs nenojauta, ka dodas lamatās. Briti bija pārtvēruši un atšifrējuši „Šārnhorsta” saziņu ar flotes vadību, un kad kontradmirālis Bejs, aizsūtījis pavadošos eskadras mīnu kuģus konvoja meklējumos, 26. decembra rītā ar „Šārnhorstu” tuvojās plānotajam operācijas rajonam, viņu tur jau gaidīja trīs britu kreiseri – „Norfolka”, „Belfāsta” un „Šefīlda” – viceadmirāļa Roberta Bērneta komandēti. Savukārt no dienvidiem tuvojās „Šārnhorsta” notveršanas plāna autors, admirālis Brūss Freizers ar superjaudīgo līnijkuģi „Jorkas Hercogs” un kreiseri „Jamaika” un eskadras mīnu kuģu grupu. Jau pirmajā sadursmē tika sabojāts „Šārnhorsta” galvenais radars, padarot vācu kuģa artilēriju teju neredzīgu. Kontradmirālis Bejs vispirms mēģināja aizvilināt kreiserus no prom konvoja, cerot pēc tam aizlavīties tiem garām. Briti šo manevru atšifrēja. Pēc otrās sadursmes Bejs uzņēma kursu uz savu bāzi un pēc pāris stundām nonāca „Jorkas Hercoga” radaru redzeslokā. Britu plāns bija izdevies – „Šārnhorsts” atradās spīlēs starp Freizera vienību un vajājošajiem kreiseriem. Ātri satumsušajā ziemas naktī briti izgaismoja vācu kuģi ar iluminējošajiem lādiņiem un „Jorkas Hercoga” lielgabali sāka darboties. „Šārnhorsts”, izmantojot savas izcilās gaitas kvalitātes, sākumā diezgan sekmīgi bēga. Visu izšķīra „Jorkas Hercoga” raidīta lādiņa trāpījums vienā no vācu kuģa katlu telpām. „Šārnhorsts” strauji zaudēja ātrumu un kļuva par vieglu mērķi britu artilērijai un arī eskadras mīnu kuģu torpēdām. Kontradmirālis Bejs pretojās līdz pēdējai iespējai, bet 1943. gada 26. decembra vakarā ap 19:45 līnijkreiseris „Šārnhorsts”, daudzu šāviņu un torpēdu ķerts, nogrima. No gandrīz diviem tūkstošiem komandas locekļu britu kuģi uzņēma 36 izdzīvojušos.