Šī diena vēsturē

29. janvāris ir nozīmīgs ar faktu, ka savulaik atvērta pirmā viesnīca pasaulē, kurā katrs numurs aprīkots ar atsevišķu vannas istabu, tas bija Londonā 1927. gada, bet 1954. gada 29. janvārī piedzimusi Opra Vinfrija – amerikāņu TV zvaigzne, producente un izdevēja.

Atzīta par 20. gadsimta turīgāko afroamerikānieti, savulaik bijusi pasaulē vienīgā melnādainā miljardiere un saskaņā ar dažiem vērtējumiem, ietekmīgākā sieviete pasaulē – Opra Vinfrija piedzima 1954. gada 29. janvārī ASV Misisipi laukos pusaugu vientuļai mātei, kas likumsakarīgi meitenes bērnību izvērta par nebūt ne vieglāko. Tās neatņemama sastāvdaļa bija nabadzība un virkne traģisku notikumu, kas, kā vēlāk atzinusi pati Opra Vinfrija, palīdzējis kļūt par empātisku cilvēku.

Deviņu gadu vecumā Opra izvarota, bet 14 gadu vecumā palikusi stāvoklī, tiesa dēliņš mira pāris nedēļu pēc nākšanas pasaulē, radot vēl vienu smagu pārdzīvojumu Opras dzīvē. Jāteic, ka par šo notikumu plašāka sabiedrība uzzināja tikai tad, kad Opra jau bija uzsākusi kāpt augšup pa karjeras kāpnēm un kāds viņai tuvs cilvēks bija šo faktu atklājis presei. Lai arī sākotnēji Opra šīs ziņas nonākšanu atklātībā uztvērusi kā milzu kaunu, vēlāk viņa pati atzinusi, ka tas bijis atbrīvojums no noslēpuma, kas nospiedis viņas sirdi visu laiku.

Visnotaļ pamatoti par Opras Vinfrijas dzīvi mēdz teikt, ka tas ir visspilgtākais piemērs teicienam caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Cenšoties sakārtot savu dzīvi, izskolojoties un uzsākot studijas, Opra drīz vien tās pameta, jo saredzējusi iespēju ar pilnu jaudu darboties medijos. Un risks atmaksājās, un viņa sāka darboties televīzijā.

Kad pēc vairāk nekā septiņu gadu darbošanās Vinfriju atlaida, viņa ilgi nesēdēja rokas klēpī salikusi. Ieguvusi iespēju darboties sarunu šovā "AM Chicago", pāris mēnešu laikā panākusi, ka tas kļūst par skatītāko sarunu šovu Čikāgā. Ar šo panākumu Opra bija sevi pierādījusi.

Pēc kāda laika pie skatītājiem nonāca arī pirmā "Opras Vinfrijas šova" sērija. Oprai tolaik bija 30 gadu. Šovs turpinājās līdz 2011. gadam, kad bija skatāma pēdējā sērija. Šis sarunu šovs pulcējis daudzas ietekmīgas personības, tajā tika apspriestas kutelīgas tēmas, kā arī uzklausīti dažādi citi stāsti.

Opras sarunu šovu vēl joprojām uzskata par vienu no ietekmīgākajiem sarunu raidījumiem Amerikas vēsturē. Tā mūžs bija vairāk nekā divas desmitgades, translēts 145 pasaules valstīs, sasniedzot aptuveni 42 miljonu iknedēļas skatītāju auditoriju tikai Savienotajās valstīs vien. Pēc 25 gadiem ēterā pēdējā raidījumā Opra, atvadoties no saviem skatītājiem, neteica uz redzēšanos, bet gan līdz brīdim, kad tiksimies atkal.

No TV studijas Opra pēdējā raidījumā izgāja, kājās stāvošu skatītāju aplausu pavadīta.

Arī tagad Opra laiku pa laikam parādās TV ekrānos, piedaloties dažādos šovos, tiesa, viņas režīms vairs nav tik saspringts, un, kā viņa atzinusi kādā intervijā, tikai divus gadus pēc lēmuma vairs aktīvi nedarboties televīzijā, esot pieradusi pie jaunā, ne tik striktā dienas režīma.

Opras daudzpusīgā daba un panākumi viņai vairākkārt palīdzējuši ierindoties ietekmīgāko pasaules sieviešu topu augšgalos, iegūt balvas un atzinību par saviem labajiem darbiem un mūža ieguldījumu, kā arī palīdzējuši kļūt par miljardieri. Jāpiebilst gan, ka savu bagātību viņa netur vien pie sevis, bet ir arī aktīva ziedotāja un labprāt sniedz palīdzīgu roku tiem, kas nonākuši nelaimē.

"Esi pateicīgs par to, kas tev ir – tu iegūsi vēl. Ja tu koncentrēsies uz lietām, kas tev nav, tev nekad, nekad nebūs gana," tā sacījusi Opra Vinfrija.

28. janvāris ir dzimšanas diena Pēterim Martinsonam, vienam no Latvijas izcilākajiem keramiķiem, kurš nāk no Latgales un pasauli ieraudzīja 1931. gada 28. janvārī.

Pēteris Martinsons  ir viens no Latvijas spilgtākajiem keramiķiem, kurš keramikas pasaulē ienāca ar arhitekta skolu un redzējumu, bet  keramiķim nepieciešamās iemaņas viņš apguvis, strādādams par kompozīcijas un projektēšanas pasniedzēju Lietišķās mākslas vidusskolā.

Pēteris Martinsons nāk no Latgales, viņš piedzima 1931.gada 28.janvārī Daugavpilī kalpotāju ģimenē. Daugavpilī viņš nodzīvoja pirmos 13 dzīves gadus, bet kad Otrā pasaules kara laikā tika sabombardēta Martinsonu ģimenes māja, ģimenei, zaudējot visu iedzīvi, nācās pārcelties vispirms uz dzīvi Smiltenē, bet pēcāk uz Alūksni, kur Pēteris mācījās Alūksnes ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanu Pēteris Martinsons iestājās  Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā, kur  ieguva arhitekta kvalifikāciju. Kad augstskola bija absolvēta Pēteris Martinsons sākotnēji strādāja par inženieri tehnologu zinātniski pētnieciskajā laboratorijā, bet pēc gada  projektēšanas institūtā „Latgiprogorstroj” sāka strādāt kā arhitekts.

Pagājušā gadsimta 50.-60. gadu mijā tobrīd vēl arhitekts Pēteris Martinsons atklāja alpīnismu. Un, lai varētu nodarboties ar savu hobiju, bija nepieciešams garš vasaras brīvlaiks, tāpēc, lai varētu doties kalnu pārgājienos, Pēteris pieņēma izaicinājumu kļūt par pedagogu, un rezultātā Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā viņš nostrādāja teju desmit gadu. Tieši lietišķajos,  ciemodamies pie savām kolēģēm, teju aiz neko darīt, sācis darboties ar mālu un gluži vai nejauši 32 gadu vecumā kļuva par keramiķi. Tiesa, tā nebūt nav nejaušība, ka, gaidot panākumus arhitektūrā, nokļuvis keramikā, kritiķi gandrīz vienmēr uzsver autora precīzo formas izjūtu, kas saistīta ar arhitektūras studiju ietekmi.

Sākumā viņš veidoja no māla plasta locītus un veidotus darinājumus – svečturus, ziedu traukus, šķīvjus, vēlāk radās figurālie darbi – sapņu putni, zirgi un velni. Pirmo keramikas izstādi Pēteris Martinsons sarīkoja 1964.gadā, un viņa novatoriskie ģeometrisku formu darbi radīja satraukumu latviešu keramiķu vidū, kuri tolaik pārsvarā sekoja etnogrāfiskiem paraugiem.

Keramiķim tuvs bijis arī teātris, viņš veidojis scenogrāfiju vairākiem Māras Ķimeles iestudējumiem Valmieras teātrī, bet izrādās, ka viņš bijis arī aktieris – filmējies Aivara Freimaņa mākslas filmā „Puika” un Viestura Kairiša spēlfilmā „Tumšie brieži”.

Pētera Martinsona mērķtiecību spilgti raksturo viņa septiņdesmito gadu vidū uzsāktais savdabīgais projekts, kad viņš nolēma zīmēt savdabīgu "dienasgrāmatu" – proti,  katru dienu viņš bija apņēmies uzzīmēt vismaz vienu zīmējumu un tieši tā arī darījis, katru rītu, vēl neizkāpis no gultas, zīmējis, tā inteliģenti sagatavojoties dienai, kas nāk. Un šo apņemšanos nav traucējusi pat lauzta roka.

Pret citiem keramiķis allaž centies būt atvērts, apkārtējos aizrāvis jaunām idejām, pratis aizraujoši pārstāstīt kādas interesantas grāmatas vai filmas saturu un uz jautājumu kā tev iet, vienmēr atbildējis - brīnišķīgi.

Lai gan Jaunatnes teātri nodibināja jau pirmajā padomju okupācijas gadā – 1940.gadā – un pirmā izrāde notika 1941.gada 27.janvārī, teātris pa īstam sāka strādāt tikai pēc Otrā pasaules kara.

Neskatoties uz tiešo ideoloģisko ietekmi, 50 gadu garumā tajā tika radītas ļoti spilgtas izrādes bērniem, jauniešiem un, protams, visiem skatītājiem. Par to atbildīgi bija režisori Boriss Praudiņš, Pāvels Homskis, Nikolajs Šeiko un Ādolfs Šapiro, kurš teātri vadīja no 1964.gada līdz tā likvidācijai 1992.gadā.

Zīmīgi, ka 1940.gadā Latvijas kultūras dzīvē bija pamatīga rosība, organizēja rakstnieku un mākslinieku savienības, pārmaiņas piedzīvoja prese, darbu uzsāka tādi izdevumi kā „Karogs”,  „Literatūras Avīze”, ko ilgus gadus zinājām kā „Literatūra un Māksla”, dibināta fiharmonija un tieši uz šī fona aktuāla kļuva iecere par jauna, speciāli bērniem un jauniešiem domāta teātra veidošanu.

Kā rakstīja toreizējais Padomju Latvijas mākslas lietu pārvaldes teātru nodaļas priekšnieks Kārlis Freinbergs, tad no jau esošajiem teātru spēkiem, racionāli tos pārkārtojot, būtu iespējams dibināt Rīgā trešo teātri.

Savukārt kādreizējais Rīgas strādnieku teātra mākslinieks Herberts Līkums, kuru 1940. gada augustā iecēla par Kultūras departamenta direktoru, laikrakstā „Darbs” izteicies, ka pašlaik projektē Revolūcijas teātri un Ceļojošo bērnu teātri, kurā darbosies arī leļļu teātris. Visi šie fakti apliecina vienu – jaunu teātri vajadzēja.

Sapulču protokoli liecina, ka, domājot par jaunu teātri, kaislības virmojušas arī ap tā nosaukumu, un gan dibināšanas fakts, gan nosaukums Bērnu un jaunatnes  teātris apstiprināts Latvijas komjaunatnes centrālajā komitejā. Pie teātra dzimšanas stāvēja cilvēki, kuri ticēja, ka Latvijai iespējama neatkarība PSRS sastāvā – toreizējais LPSR Tautas izglītības komisārs, rakstnieks Jūlijs Lācis, Mihaila Čehova latviešu audzēkņi Irīna un Kārlis Liepas un citi, bet par jaunā teātra direktoru tika iecelts agrākais Nacionālā teātra aktieris Rūdolfs Baltaisvilks.

Kā atceras Rūdolfs Baltaisvilks, tad bērnu un jaunatnes teātri noorganizēja apbrīnojami ātrā laikā un dažās nedēļās tika nokomplektēta trupa, kas sastāvēja no jauniem aktieriem. Pirmās sezonas galveno lomu atveidotājs bija vien pāris sezonu Nacionālajā teātrī pieredzējušais Vilis Ķimelis.

Ar teātri ir ciešas saites režisores Māras Ķimeles dzimtai, jo tieši viņas vectēvs Jūlijs Lācis ataicināja no Maskavas savu meitu Dagmāru, kura saskaņā ar tālaika prasībām kļuva par jaunā teātra politiskās daļas vadītāju. Jūliju Lāci pašu gan par nelojalitāti padomju valdībai apcietināja un nošāva vēl pirms jaunā teātra pirmās izrādes 1941. gada 27. janvārī. Tā bija Alekseja Tolstoja „Zelta atslēdziņa”, kurā Buratīno spēlēja Vilis Ķimelis, Māras Ķimeles tētis.

Teātrim tolaik neklājās viegli, pat lāga savu māju nebijis, pirmajā sezonā darbojušies gan Lielajā ģildē, gan Krievu drāmas teātrī, Ebreju teātrī, Pionieru pilī, kas tagad ir prezidenta pils, kino „Metropole”. Mēģinājuši gandrīz visu ievērojamāko Rīgas sabiedrisko ēku trepju telpās un koridoros.

Bet pirmizrādei 1941. gada 27. janvārī atvēlēts Krievu drāmas teātris. Neraugoties uz finansiālajām grūtībām uz skatuves bija panākts iespaidīgs un skaists skats – viļņojās ezers ar vardēm, kā raibs vilinošs Ziemassvētku tirdziņš izvērtās aina ar rotaļlietu pārdevējiem ,kuri bija iecerēti kā glumi un glaimīgi kārdinātāji, kas to tik gaida, lai novirzītu no mācībām. Iestudējuma veidotāji centās radīt dzīvespriecīgas pasakas atmosfēru, īpaši spriedzi radīja cīņa starp Buratīno un Karabasu Barabasu, kurš nepārtraukti pinies un klupis savā garajā bārdā.

Zālē skanēja smiekli, bērni iejaucās izrādes norisē, brīdinot Buratino par lapsu Alisi un Runci Bazilio. Līdzās cīņai pret Karabasu Viļa Ķimeļa atveidotais Buratino esot uzsācis cīņu par cilvēka garīgo atbrīvošanos un dzīvi laimīgajā zemē, kura gan izskatījās mazliet komiski, kad izrādes noslēgumā bungu ritmā uz skatuves izsoļoja pionieri sarkanos kaklautos, ka simbolizēja, ka visi bērni tagad dzīvos priecīgi un laimīgi.

Neraugoties uz šo plakātisko finālu, pirmais Jaunatnes teātra iestudējums tomēr aicināja nesamierināties ar ļaunumu un tas rosināja mazo skatītāju iztēli un lika līdzpārdzīvot.

26. janvāris ir dzimšanas diena Marijai fon Trapai, sievietei, kuru, pateicoties filmai „Mūzikas skaņas”, zina teju visa pasaule.

Dziedošās fon Trapu ģimenes stāsts nav iedomājams bez Marijas Augustas Kučeras, kura piedzima Austrijā, Tirolē 1905. gada 26. Janvārī.

Bērnība un skolas gadi Marijai pagāja internātā, kas tolaik nozīmēja dzīvi tālu prom no mājām. Pēc skolas beigšanas Marija iestājās augstskolā Vīnē, bet, kad studiju planus izjauca ekonomiskā krīze, Marija jau bija pieņēmusi lēmumu, ka viņa savu dzīvi veltīs Dievam, jo viņš bija tas, kuram kopš agras bērnības meitene bija uzticējusies un tā Marija Augusta Kučera kļuva par novici Nonbergas benediktīniešu māsu kolosterī Zalcburgā.

Tālāk viss tiešām notika, kā vēlāk redzam filmā mūzikas skaņas – pēc klosterī pavadīta gada Mariju nosūtīja pildīt mājskolotājas darbu septiņiem atvaļināta jūras kapteiņa fon Trapa bērniem, kuriem nācies šķirties no savas mammas Agates. Austroungārijas kara flotes virsnieks un zemūdenes kapteinis Georgs fon Traps leģendārs kļuvis Pirmā pasaules kara laikā un par nopelniem tēvijas labā viņš bijis apbalvots ar visiem iespējamajiem tā laika augstākajiem apbalvojumiem.

Pēc sievas nāves fon Traps esot izmisīgi meklējis saviem bērniem audzinātāju, kas spētu aizstāt māti. Četru gadu laikā viņas nākušas un gājušas, jo Marija Kučera bērniem bijusi divdesmit sestā šo četru gadu laikā. Marijai, kā filmā redzam, izdevies apbrīnojami ātri atrast kopīgu valodu gan ar bērniem, gan viņu tēvu. Marija atklāja arī to, ka bērni ir muzikāli, bet bijuši pilnīgi neizglītoti šai jomā, viņi, būdami austrieši, nav zinājuši nevienu tautas dziesmu. Tikmēr Marijai, kura studiju gados bija izstaigājusi krustu šķērsu nomaļus Alpu ciematus, klausoties un pierakstot paaudžu paaudzēs dziedāto, dziesmu bija pārpārēm. Mācot dziedāt bērnus, kopīgajai dziesmai pievienojās ar kapteinis fon Traps, un pavisam neilgi pēc tam, kad Marija bija uzsākusi guvernantes gaitas Trapu mājā, viņa kļuva par fon Trapa kundzi. Un divus gadus pēc kāzām piedzima abu pirmā meita Rozmarija un pēcāk Eleonora.

Trapu muzikālā karjera sākās pateicoties ģimenes bikstēvam, tēvam Vasneram, jaunam priesterim, kura mūzikas mīlestība un organizatora talants bija tas, kas Trapu ģimenes kopdziedāšanu Ziemasvētkos izveda dziļākos ūdeņos.

Kad tautasdziesmas un Ziemassvētku korāļus nomainīja Šūberta, Baha un Brāmsa skaņdarbi, ģimene pateicoties pasaulslavenās operdīvas Lotes Lēmanes ieteikumam, piedalījās Dziesmu ansambļu festivālā, kur, iegūstot pirmo vietu, aizsākās ģimenes muzikālā karjera – mājas dziedāšanas vakari kļuva par mēģinājumiem, bet vaļasprieks par profesiju, jo pēc Zalcburgas festivāla pie dziedošās ģimenes ar lūgumiem un uzaicinājumiem ieradās visi Eiropas valstu impresāriji un ģimene koncertēja visa Eiropā.

Vācijai okupējot Austriju, tās vadītāji jau bija noskatījuši fon Trapus un viņi bija uzaicināti piedalīties fīrera dzimšanas dienas svinībās, bet tā kā fon Traps jau atteicis Vācijas kara flotes ministrijai pārņemt zemūdeņu bāzi Adrijas jūrā, bet vecākais dēls atteicies ieņemt atbildīgu amatu Vīnes kara hospitālī, saprotot, ka  trīs reizes atteikt Hitleram būtu bīstami, tāpēc ģimene pieņēma lēmumu doties trimdā dienu pirms robežu slēgšanas. Viņi nokļuva Itālijā, tad Londonā un tālāk Amerikā, kur fon Trapi aktīvi koncertēja, sagaidīja pasaulē savu trešo bērnu – Johannesu.

Lai arī ar koncertēšanu Amerikā fon Trapiem gāja kā pa celmiem, viņi koncertceļojuma laikā noskatīja īpašumu vietā, kas ļoti atgādināja Austriju, tur uzcēla māju un apmetās uz dzīvi Vermontā. Kara laikā ģimene nodibināja palīdzības organizāciju Austrijai.

Kad kapteinis fon Traps mira, ģimene savā muzikālajā pulkā uzņēma tos, kuri vēlējās būs kopā ar viņiem, radot kopienu „Cor unum”, bet, kad beidzās fon Trapu 30 gadu ilgusī muzikālā darbība, Marija ar trīs bērniem kļuva par misionāriem un devas uz Klusā okeāna dienvidu salām, bet atgriezusies Vermontā, līdz 82 gadu vecumam, kad tika aizsaukta mūžībā, vadīja fon Trapu ģimenes ligzdu. 

Marija fon Trapa savu dzīvi nodzīvoja ar stingru pārliecību, ka dzīvē laimei vajag tikai vienu - mīlestību.

8. gadsimta vidū līdz tam Arābu kalifātā valdījušo Umajādu dinastiju gāza jaunie varas pretendenti – Abāsīdi. Izšķirošā kauja notika tagadējās Irākas teritorijā pie Zabas upes 750. gada 25. janvārī.

7. gadsimtā Tuvajos austrumos sākās islamticīgo arābu ekspansija. Bruņoti ar jaunu konsolidējošu reliģiju un gadsimtos izkoptu karotprasmi, šie tuksnešu jātnieki dažās desmitgadēs pakļāva Sīriju, Palestīnu, Persiju un Ēģipti, izveidojot savu lielvalsti – kalifātu. Tomēr jau drīz starp arābu klaniem sākās nežēlīga cīņa par varu. 661. gadā pravieša Muhameda pēcnācējus no varas padzina konkurējošā Umajādu dzimta. Šī cīņa uz visiem laikiem sašķēla islāma pasauli divās nometnēs, no kurām viena – šiīti – uzskatīja, ka pār kalifātu drīkst valdīt tikai pravieša Muhameda pēcteči. Iekarojumi Umajādu vadībā turpinājās, taču Umajādu vara nebija sevišķi stabila. Viņu autoritāti pastāvīgi apdraudēja šiīti un citas kustības, kuras viņus uzskatīja par neleģitīmiem valdniekiem. Pie tam milzīgajā valstī arābi veidoja tikai nelielu valdošo slāni, bet viņu pakļautās tautas kultūras un sociālās organizācijas ziņā bieži bija pārākas par iekarotājiem. Arī islāmā pārgājušos nearābus Umajādi joprojām uzlūkoja kā otrās šķiras pavalstniekus. Nepilnu gadsimtu pēc Umajādu nākšanas pie varas kalifātu satricināja plašs pilsoņu karš, kas iezīmēja šīs dinastijas galu.

Par Umajādu varas pārņēmējiem kļuva Abāsīdi – dzimta, kura par savu ciltstēvu uzskatīja pravieša Muhameda tēvoci un līdzgaitnieku Abāsu ibn Abdulmutalibu. Abāsīdi rīkojās ļoti pārdomāti, pakāpeniski un slepeni vairāku desmitgažu laikā izplatot idejas par varas atgriešanu pravieša mantinieku rokās. Pie tam sākotnēji viņi nebūt nepozicionēja sevi kā galvenos pretendentus, ciktāl par tādiem pirmkārt bija uzskatāmi Umajādu nogalinātā pravieša Muhameda mazdēla Huseina ibn Ali pēcnācēji. Par Abāsīdu bāzi kļuva Horasāna – teritorija, kas aptvēra tagadējās Irānas ziemeļaustrumus un tai piegulošos Afganistānas un Turkmēnijas rajonus. Tā bija kalifāta pierobeža, kur arābu ienācēji bija visvairāk sajaukušies ar vietējiem persiešiem, kopīgi ar viņiem pastāvīgi atvairījuši tjurku cilšu uzbrukumus no ziemeļiem un izveidojuši spēcīgu lokālu identitāti.

Sacelšanās sākās Mervas pilsētā, tagadējās Turkmēnijas teritorijā, 747. gadā. Tās priekšgalā nostājās Abu Muslims, domājams, persiešu izcelsmes karavadonis. Par sacelšanās simbolu kļuva melns karogs, ar kādu, saskaņā ar leģendu, bija gājis cīņā pravietis Muhameds. Sacēlušos rindās bija kā arābi, tā nearābi, un pēdējie, ja pieņēma islāmu, tika uzskatīt par līdzvērtīgiem. Abu Muslimam bija liela autoritāte, un sākumā nelielie un slikti bruņotie sacēlušos spēki strauji auga. Domājams, sākotnēji Umajādu kalifs Marvans II neuztvēra Horasānā notiekošo sevišķi nopietni, jo līdzīgas sacelšanās tolaik pastāvīgi uzliesmoja visā kalifātā, un līdz šim tās bija izdevies apspiest. 748. gada nogalē jau visa Persija bija sacēlušos rokās, un viņi izvērsa uzbrukumu Mezopotāmijā – tagadējā Irākā. Šajā brīdī Abāsīdi beidzot nepārprotami iznāca priekšplānā. 749. gada novembrī Kufas pilsētā pie Eifratas Abāsīdu vadonis as-Safāhs tika pasludināts par jauno kalifu. Kalifs Marvans II beidzot bija sapulcinājis savu armiju, un abi spēki sastapās izšķirošajā kaujā pie Zabas upes tagadējās Irākas ziemeļdaļā 750. gada 25. janvārī. Umajādu armija, vismaz pēc hronistu sniegtajām ziņām, bija vairākas reizes lielāka, pie tam tajā bija karos pret Bizantiju rūdīti veterāni, tomēr Abāsīdu panākumi bija smagi iedragājuši šīs armijas morāli. Par kaujas gaitu nav daudz ziņu. Izšķirošā, domājams, bija Umajādu kavalērijas iznīcināšana nesekmīgajos uzbrukumos precīzi izkārotajām Abāsīdu vienībām. Pēc tam Marvana armija atkāpās, tad jau bēga un tika nežēlīgi apkauta. Pēdējais Umajādu kalifs tika nogalināts pusgadu vēlāk Ēģiptē. Jaunie kalifāta saimnieki – Abāsīdi – gan nespēja pārņemt savā kontrolē visas kādreizējās Umajādu teritorijas, taču izveidoja daudz stabilāku valsti. Tieši Abāsīdu kalifāta laiks no 8. līdz 13. gs. tiek dēvēts par „Islāma zelta laikmetu”.

1972. gada 24. janvārī Guamas salas džungļos tika nejauši notverts Soiči Jokoi – bijušais Japānas impērijas armijas seržants, kurš te bija slēpies kopš 1944. gada. Līdzīgi gadījumi zināmi arī citur Dienvidaustrumāzijā, un arī Baltijā ir bijuši mežabrāļi, kuri pēc Otrā pasaules kara vienatnē slēpušies mežā desmitiem gadu.

1944. augustā, divdesmit dienas ilgā kaujā Savienoto Valstu spēki atbrīvoja no japāņiem Guamas salu. No vairāk nekā 18 000 vīru lielā japāņu garnizona gūstā tika saņemti apmēram 1250; pārējie krita. Taču viens – seržants Soiči Jokoi – slēpās salas džungļos turpat 28 gadus, līdz tika nejauši notverts 1972. gada 24. janvārī.

Seržantu Jokoi atklāja divi vietējie iedzīvotāji, kuri nodarbojās ar garneļu zveju nomaļā salas nostūrī. Kad atklājās, ka savādā, no augiem darinātā apģērbā tērptais večuks ir japānis, viens no sagūstītājiem gribēja nabadziņu uz vietas piebeigt. Neilgi pēc kara šādi japāņu mežabrāļi bija noslepkavojuši viņa krustmeitu. Otram zvejniekam tomēr izdevās pārliecināt savu biedru, ka gūsteknis nododams varasiestādēm. Tā nu pēc 31 gada prombūtnes seržants Jokoi varēja atgriezties dzimtenē. 28 gadus viņš bija vienatnē slapstījies Guamas džungļos, mitinājies pazemes alā; pārticis un visu citu dzīvei nepieciešamo ieguvis no dabas veltēm. Mežu nav pametis arī pēc tam, kad atradis no lidmašīnām izkaisītas skrejlapas ar paziņojumiem par kara beigām, jo baidījies no vietējo iedzīvotāju atriebības par japāņu okupantu zvērībām.

Seržants Jokoi ne tuvu nebija vienīgais Japānas impērijas karavīrs, kurš pēc Otrā pasaules kara ilgāku laiku slēpās Austrumāzijas džungļos. Kapitulācijas brīdī japāņu vienības joprojām bija izkaisītas milzīgā teritorijā no Mandžūrijas ziemeļos līdz Javai un Timorai dienvidos. Daudzi karavīri tikai ar novēlošanos uzzināja par kara beigām, taču dažos gadījumos japāņi, arī informēti par kapitulāciju, turpināja pretoties. Saskaņā ar Japānas impērijas armijas kārtību nolikt ieročus drīkstēja tikai pēc tiešā komandiera pavēles. Līdz pat 1974. gadam Filipīnās pretošanos turpināja leitnants Hiro Onoda, kura komandētajā izlūku vienībā sākumā bija četri vīri. 1972. gadā Onodas pēdējais līdzbiedrs krita sadursmē ar policiju, un komandieris palika viens. Galu galā viņu izdevās uzmeklēt japāņu studentam Norio Suzuki, ar kura starpniecību tika atrasts Onodas kādreizējais komandieris majors Taniguči, kurš ieradās Filipīnās un pavēlēja Onodam nolikt ieročus. Vēl ilgāk – līdz 1974. gada decembrim – Indonēzijai piederošajās Moluku salās mežā nodzīvoja Taivanā dzimušais Japānas armijas kareivis Teruo Nakamura.

Dienvidaustumāzija ar tās džungļiem, kalniem un silto klimatu ir pateicīga vieta, lai te ilgi slēptos. Tomēr līdzīgi stāsti ir arī Eiropai – jo sevišķi jau Baltijas valstīm, kur kara beigās mežā devās tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, lai cīnītos pret padomju okupāciju. Igauņu nacionālais partizāns Augusts Sabe pēc viņa vienības sagrāves 1952. gadā turpināja slēpties mežos līdz 1978. gadam. Pa laikam viņš slepeni apmeklēja savus atbalstītājus, kuru kļuva arvien mazāk – vieni nomira, citi pārcēlās uz pilsētām. 70. gadu otrajā pusē Sabem nācās pārtikas iegūšanas nolūkos vairākkārt apzagt veikalus un pienotavas, kas izraisīja varas iestāžu uzmanību. Augustu Sabi izsekoja, bet kad civilā ģērbtie drošībnieki mēģināja viņu apcietināt, 69 gadus vecais vīrs metās upē un vai nu noslīka, mēģinot izmukt, vai apzināti noslīcinājās. Savukārt latvietis Jānis Pīnups, dezertējis no Sarkanās armijas 1944. gada augustā, vairāk nekā 50 gadus ar tuvinieku atbalstu nelegāli dzīvoja dzimtajā Pelēču pagastā, tagadējā Preiļu novadā. Viņš legalizējās tikai 1995. gadā, kad Latviju bija atstājis Krievijas karaspēks.

Vladimirs Ļeņins bija redzamākā figūra 20. gs. sākuma krievu radikālo marksistu – boļševiku – kustībā. Viņa vadībā boļševiki 1917. gadā sagrāba varu Krievijā un sāka būvēt jauna tipa valsti saskaņā ar savām idejiskajām dogmām. Jau dažus gadus vēlāk Ļeņina veselība strauji pasliktinājās un 1924. gada 21. janvārī viņš mira.

1924. gads Maskavai un visai Padomju Savienībai pienāca diezgan optimistiskā gaisotnē. Pilsoņu kara, vispārējā sabrukuma un bada šausmas bija pārdzīvotas, jaunā ekonomiskā politika ļāvusi izveidoties daudzmaz normālam tirgum, līdz ar to tauta bija kaut cik paēdusi, zemnieki vairs nedumpojās. Stabilitātes gan nebija jaunās boļševiku valsts varas virsotnē. Kā jau tas notiek ar vairumu revolūciju, kad vara bija sagrābta, kontrrevolucionāri un interventi sakauti, sākās diezgan nežēlīga ietekmes dalīšana starp revolūciju izcīnījušajiem. Sevišķi asa šī cīņa bija kļuvusi pēdējā gadā – kopš revolūcijas galvenais vadonis Vladimirs Ļeņins pēc pārciestā trešā insulta paralizēts un bez runas spējām gulēja savā ārpilsētas rezidencē Gorkos. Šķiet, tikai vadoņa dzīvesbiedre Nadežda Krupska vēl cerēja, ka viņš vēl varētu atlabt. Visi citi gaidīja nenovēršamo finālu, kas arī pienāca 1924. gada 21. janvārī.

Ļeņins mira 53 gadu vecumā. Kā oficiālais vadoņa nāves cēlonis tika minēta cerebrālā arterioskleroze vai ceturtais insults, taču jau visai drīz sāka cirkulēt baumas, ka revolūcijas vadonis esot sirdzis ar sifilisu. Pavisam nesen atklātībā nākuši dokumenti apliecina, ka Vladimiram Uļjanovam (Ļeņinam) jau 25 gadu vecumā tiešām konstatēta šī seksuāli transmisīvā slimība, un 1923. gadā starp viņam izrakstītajām zālēm bijis salvarsāns – tobrīd modernākais un iedarbīgākais līdzeklis minētās infekcijas ārstēšanai. Protams, nevar apgalvot, ka studiju gados iegūtā nelāgā kaite ir vienīgais Ļeņina nāves cēlonis. Profesionālā revolucionāra dzīves gaitas nav veselību saudzējošas. Desmiti gadu, kas pavadīti izsūtījumos un cietumos, mētājoties apkārt bez pastāvīgiem ienākumiem un dzīvesvietas, pēc tam neizbēgami intensīvs darbs jaunās boļševiku valsts vadītāja amatā – tas viss arī noteikti nebija palicis bez sekām.

Jau pēc pirmā insulta 1922. gada maijā, kas izraisīja daļēju paralīzi, Ļeņins nodiktēja dzīvesbiedrei tekstu, kurš vēlāk ieguva „Ļeņina testamenta” nosaukumu. Dokumentā, kuru Krupska nosūtīja partijas centrālkomitejai nākamajā dienā pēc vīra nāves, ir teikts: „Domāju, ka galvenais stabilitātes jautājumā ir tādi CK locekļi kā Staļins un Trockis. Viņu savstarpējās attiecības, manuprāt, veido lielāko pusi no šķelšanās briesmām, no kuras var izvairīties. (..) Biedrs Staļins, kļuvis par ģenseku, ir koncentrējis savās rokās neaptveramu varu, un es neesmu drošs, vai viņš spēs vienmēr pietiekami uzmanīgi lietot šo varu. No otras puses, biedrs Trockis ievērojams ne tikai ar izcilām spējām. Personiski viņš ir, laikam gan, pats spējīgākais cilvēks šajā CK, bet arī pārlieku apveltīts ar pašpārliecinātību un aizraušanos ar lietas tīri administratīvo pusi.” Dienu vēlāk Ļeņins nodiktējis vēl šādu tekstu: „Staļins ir pārāk rupjš, un šis trūkums, kas ir visnotaļ pieciešams mūsu, komunistu, vidē un saskarsmē, nav paciešams ģenseka amatā. Tāpēc es ierosinu biedriem apsvērt veidu, kā pārvietot Staļinu no šīs vietas un iecelt šai vietā citu cilvēku.” Bet neviens no tobrīd boļševiku partijas varas virsotnē esošajiem nav ieinteresēts pildīt Ļeņina pēdējo gribu. Pat Trockim testaments nav sevišķi labvēlīgs, jo, ja ievēro viņa raksturojumu šajā dokumentā, viņš diezin vai varētu kļūt par to cilvēku, kurš nomainītu Staļinu. Vēl mazāk Staļina nomaiņu grib Trocka pretinieki un Staļina tā brīža sabiedrotie. Neviens no viņiem – ne Grigorijs Zinovjevs, ne Ļevs Kameņevs, ne Nikolajs Buharins – tobrīd neparedz, ka viņus visus, visus kā vienu nostums no varas virsotnes un pēc tam nežēlīgi iznīcinās, līdz šai varas virsotnē paliks tikai viņš – Josifs Staļins, Vladimira Ļeņina varas īstenais un, iespējams, arī cienīgākais mantinieks.

1986. gada 20. janvārī Lielbritānija un Francija izsludina plānus būvēt tuneli zem Lamanša jūras šauruma, kas savienos abas valstis.

1986. gada 20. janvāris bija diena, kad britu premjeministre par dzelzs lēdiju dēvētā Mārgareta Tečere un Francijas prezidents Fransuā Miterāns pasaulei paziņoja, ka pieņemts lēmums izbūvēt tuneli zem Lamanša jūras šauruma.

Mārgareta Tečere tajā dienā sacīja šādus vārdus: "Apvienotā Karaliste un Francija šodien, pamatojoties uz ekspertu ziņojumiem, ir nolēmušas savienot abas valstis ar divu urbumu tuneli."

Vienošanos par celtniecību parakstīja pāris nedēļas vēlāk, 1986. gada 12. februārī, bet pati būvniecība sākās 1988. gadā. Izbūvi veica 11 par kurmjiem iesauktās speciālās tuneļu rakšanas mašīnas un zinātāji teic, ka divas no tām joprojām atrodas kaut kur zem Lamanša šauruma, jo izrādījies, ka lētāk tās atstāt tuneļa sānu ejās, nevis atgādāt uz Lielbritāniju vai Franciju.

Lai gan parasti, runājot par Lamanša tuneli, tiek izmantots vienskaitlis, patiesībā šī būve sastāv no trim atsevišķiem tuneļiem. Divos norit dzelzceļa satiksme abos virzienos, bet trešais paredzēts apkalpošanas darbiem un vilcienu pasažieru evakuēšanai ārkārtas gadījumos. Pavisam celtniecībā bija iesaistīti gandrīz 14 000 inženieru, kalnraču un palīgstrādnieku, turklāt aptuveni divas trešdaļas no viņiem strādāja šauruma britu pusē. Tieši tur ik pa laikam radās dažādas problēmas – te valdība laikus nepiešķīra vajadzīgo finansējumu, te strādnieki, solidarizējoties ar Tečeres slēgto ogļu ieguves šahtu darbiniekiem, uzsāka streiku un tamlīdzīgi. Starp citu, tuneļa celtniecības laikā nelaimes gadījumos dzīvības zaudēja desmit cilvēku, un astoņi no viņiem bija  briti. Turklāt celtniecības izmaksas pieauga par vairāk nekā četriem miljardiem mārciņu, pārsniedzot projekta sākotnēji plānotās izmaksas pat par 80 %.

Par spīti likstām, kas vajāja celtniecības darbus, 50 kilometru garo tuneli izbūvēja salīdzinoši ātri – pēc nepilniem sešiem gadiem 1994. gada 6. maijā karaliene Elizabete II un Francijas prezidents Miterāns svinīgi atklāja Lamanša jeb Eiro tuneli. Atklāšanas ceremonijā Miterāns Elizabetei otrajai teica, ka “tagad mums, kundze, ir arī sauszemes robeža”. Briti gan ironizējuši, ka  Lielbritānija ir un paliek sala arī pēc tuneļa ierīkošanas. 

Kaut būvi pabeidza triecientempā, gan briti, gan franči ironizēja, ka tuneļa celtniecība ilgusi gandrīz 200 gadu, jo pirmais būves plāns tika izstrādāts jau 1802. gadā. To toreizējam Francijas imperatoram Napoleonam Bonapartam piedāvājis realizēt kalnrūpniecības inženieris Albērs Matjē-Favjē. Viņa plāns paredzēja izbūvēt tuneli, pa kuru varētu kursēt pajūgi, bet Lamanša šauruma vidū tiktu izveidota mākslīga sala, kur braucēji nomainītu zirgus. Tiesa šo plānu nerealizēja, jo inženieris ar projektu klajā nāca brīdī, kad Napoleons bija sagājis naidā ar citām Eiropas lielvarām un kopīgs celtniecības projekts nebija iedomājams pat pārdrošākajos Napoleona sapņos.

Pēc Bonaparta gāšanas bijuši vēl vairāk nekā simt dažādu tiltu un tuneļu projekti, turklāt par savienojumu domāts kā vienā, tā otrā Lamanša šauruma pusē. 1878. gadā par sākti būvniecības darbi, un bija atrasti risinājumi virknei tehnisku problēmu, taču projektu nepabeidza, aizbildinoties ar stratēģiskām interesēm – kara gadījumā ienaidnieks taču var izmantot tuneli iebrukumam Anglijā.

Vēlreiz pie tuneļa idejas Francija un Apvienotā karaliste atgriezās 20. gadsimta 50. gados, un, jau atkal uzsāka celtniecības darbus, bet attapās, ka tomēr tik vērienīgam projektam naudas nebūs, un doma par tuneļa būvi tika iesaldēta, līdz Mārgareta Tečere tam ķērās klāt un panāca tā realizāciju.

1717. gada 19. janvāri pasaulē nāca Johans Georgs Eizens, viņš bija viens pirmajiem, kurš aizstāvēja ideju par zemnieku tiesībām uz zemes īpašumiem Latvijā, kaismīgs dzimtbūšanas kritizētājs, bet izrādās arī dārzeņu un zaļumu kaltēšanas zinātnes pamatlicējs.

Johans Georgs Eizens fon Švarcenbergs bija Apgaismības laika  luterāņu mācītājs, teologs un literāts, bijis arī Kurzemes hercoga Pētera Bīrona padomnieks un Academia Petrina  goda profesors tautsaimniecībā. Vēl viņa vārds vēsturē palicis ar to, ka kritizējis dzimtbūšanu. Bet izrādās, ka viņu mēdz dēvēt par pamatlicēju zinātniskai dārzeņu un zaļumu žāvēšanai un kaltēšanai.

Piedzima Johans Georgs tagadējā Bavārijā luterāņu mācītāja ģimenē. Diezgan likumsakarīgi, ka pēc mācībām mājās tēva vadībā, viņš turpināja izglītoties un studēja teoloģiju Jēnas Universitātē. Pēc studiju beigšanas viņš devies uz Livoniju, kur Vidzemes guberņā vispirms strādājis par mājskolotāju, bet pēc tam kļuva par mācītāju.

Tas bija laiks, kad mācītājs sarakstīja četrus darbus par dzimtbūšanas kaitīgumu, tiesa tikai divi no tiem piedzīvoja publikāciju. Piemēram,  rakstā "Sistemātisks apcerējums par valsts saimniecisko pamatiekārtu" viņš rakstīja par zemnieku atbrīvošanu, jo Eizens uzskatīja, ka cilvēkus veido sociālā vide, kurā viņi atrodas, un ka labklājību varot celt ar saprāta un taisnības principiem, nevis ar varmācību un cilvēku izmantošanu. Un ka zemnieku dzimtbūšana ir kaitīga tiklab kungiem, kā valstij.

Eizens dzīvoja Vidzemes guberņā līdz brīdim, kad ar vietējiem muižniekiem sākās nesaskaņas par viņa ienākumiem, un mācītājs bija spiests pārcelties uz Pēterburgu. No turienes viņš nonāca toreizējā Mītavā, tagad Jelgavā, kur iestājās dienestā pie Kurzemes hercoga Pētera Bīrona, kļūstot par viņa tausaimniecisko padomnieku. Piemēram, tieši Johans Georgs Eizens būdams Academia Petrina  goda profesors un hercoga Bīrona tautsaimniecisko jautājumu  padomnieks, izstrādājis Rundāles pils apsaimniekošanas plānu, pēc kura izveidoti divi augļu dārzi, vīna kalns un apiņu dārzs.

Starp citu arī no Kurzemes hercoga Pētera Eizens devies prom ar skandālu, jo atkal viņš kritizējis dzimtbūšanu. 

Un kamēr vēsturē skaļāk Eizena vārds palicis saistībā ar dzimtbūšanas kritiku, izrādās, ka viņa vārds cieši saistīts ar ieguldījumu sadzīves un veselības jautājumu pētīšanā un dažādu padomu sniegšanā. Eizenam bija arī gana plašas un daudzpusīgas zināšanas, ja reiz viņa kontā ir "Mācība par koku pārstādīšanu", "Saimnieciskas pārdomas par zvejniecību Peipusa ezerā", "Piezīmes par kūdras lietderību degvīna tecināšanā", "Pieredzē apstiprināti līdzekļi, kā aizaudzēt izpuvušās vietas rudzu laukā", kā arī vairākas grāmatas par potēšanu pret bakām un šajā kontekstā – dzīves atvieglošanu mātēm.

Eizens arī sarakstījis tādas  grāmatas kā "Mācība par vispārīgu garšaugu un sakņu kaltēšanu", kas izdota Rīgā 1772. gadā un pēc tam tulkota piecās valodās. Tāpat viņš sarakstījis grāmatu "Māksla izkaltēt un saglabāt garšaugus un saknes – jauna veida pārtikas radīšana". Un tieši šis apcerējums par garšaugu un sakņu konservēšanas metodes izstrādi zinātniskā līmenī ļāva iekarot Eizenam Eiropas augstākās sabiedrības atzinību.

Zinātāji teic, ka viņš ir vīrs, no kura vēlāk mācījušies izcilākie Francijas pavāri.

1943. gada 18. janvārī Sarkanā armija pārrāva Vermahta fronti pie Ļeņingradas, pārtraucot 16 mēnešus ilgušo pilsētas totālo blokādi.

Operācija „Iskra” – „Dzirkstele”. Tā Padomju armijas virspavēlniecība bija nodēvējusi kaujas operāciju, kura sākās pašā padomju–vācu frontes ziemeļu galā 1943. gada janvārī. Šeit, pie Ladogas ezera dienvidu krasta Vermahts kontrolēja joslu, kuru vācieši dēvēja par „Flaschenhals” – „Pudeles kaklu”. Apmēram 12 kilometrus garš ezera krasta posms tālāk iekšzemē papletās nedaudz platāks – līdz kādiem 17 kilometriem. Šis „Pudeles kakls” bija pēdējais šķērslis, kas šķīra aplenkto Ļeņingradas pilsētu no pārējās vācu neieņemtās Krievijas teritorijas. Pēdējais, kas turēja Ļeņingradu blokādē, kurā tā bija pavadījusi nu jau gadu un četrus mēnešus.

Ļeņingradas blokāde ir viena no smagākajām humānajām katastrofām ne vien 2. pasaules kara, bet visu karu un militāro konfliktu vēsturē. Pilsētā, kur pirms kara sākuma dzīvoja apmēram 4 miljoni cilvēku, aplenkuma pārraušanas brīdī bija atlikuši vairs tikai kādi 800 tūkstoši, pie kam gandrīz puse no tiem bija Ļeņingradas frontes karavīri, no kuriem daudzi pirms kara dzīvojuši citur. Kopējais upuru skaits joprojām paliek nenoskaidrots. Nirnbergas starptautiskajā tribunālā figurējis skaitlis 632,000 bojāgājušo civiliedzīvotāju. Citas aplēses svārstās no 400 tūkstošiem līdz pat miljonam, lielā mērā arī tāpēc, ka daudzi blokādi pārcietušie mira vēlāk, jau evakuēti no pilsētas, bet drausmīgajos apstākļos neglābjami novārguši un nomocījušies. No aviācijas bombardēšanas un artilērijas apšaudēm bojā gāja tikai kādi 3% bloķētajā pilsētā – visi pārējie mira bada nāve vai nosala blokādes pirmajā un otrajā ziemā, kuras, cita starpā, arī bija padevušās aukstākas nekā parasti.

Blokādei droši vien nebūtu tik katastrofālu seku, ja Vermahts jau pirmajos kara mēnešos Padomju Savienībā negūtu necerētus panākumus. Jau mēnesi pēc operācijas „Barbarossa” sākuma vācu armiju grupa „Ziemeļi” ir 100 kilometrus no pilsētas. Augusta beigās somi pietuvojās Ļeņingradai no ziemeļiem, septembra sākumā vācieši noslēdza aplenkuma loku no dienvidiem un austrumiem. Somi apstājas pie savas valsts kādreizējās robežas, no kuras bija spiesti atkāpties Ziemas kara laikā. Vācu mēģinājumi piespiest maršalu Mannerheimu virzīt somu daļas tālāk uz dienvidiem nesekmējās, tomēr savu ieguldījumu Ļeņingradas blokādē somi deva. Negaidīti straujā nonākšana aplenkumā iesprostoja pilsētā daudzus, kuri citādi būtu paspējuši to pamest.

Daudzus gadus padomju oficiāla historiogrāfija daudz vēstīja par ļeņingradiešu varonību, bet noklusēja viņu ciešanu patiesos apmērus. Tomēr tos nav grūti iedomāties, ja iztēlojamies, ko modernas pilsētas iemītniekam nozīmē ziemas salā palikt bez pārtikas piegādēm un bez elektrības. Apšaudes un sala dēļ nedarbojās ūdensapgāde, bez elektrības negāja tramvaji, un visur nācās pārvietoties kājām. Ja dzīvoklis atradās vienā, bet darba vieta – otrā pilsētas galā, tad ceļš līdz darbam un atpakaļ vien jau prasīja daudz spēku, kur nu vēl pati strādāšana. Rūpnīcas strādnieks saņēma 250 gramus maizes dienā, kalpotājs – 125 gramus, tāpat bērni un pensionāri. Pie tam maizes kvalitāte bija briesmīga. Uzplauka melnais tirgus, kurā maizi varēja  dabūt – par briljanta gredzenu esot devuši vienu kilogramu.

1943. gada 18. janvārī, pusdesmitos no rīta Ļeņingradas un Volhovas frontu vienības sastapās Strādnieku ciemata Nr.1 nomalē. „Pudeles kakls” ir nolauzts – Ļeņingradas blokāde pārrauta.