3. martā 1875. gadā Parīzē pasaules pirmizrādi piedzīvo Žorža Bizē opera "Karmena”. Opera, kas šobrīd ir viena no pasaulē populārākajām, pirmizrādē piedzīvojusi vēsu, lai neteiktu ledainu publikas uzņemšanu.

 Žorža Bizē operas "Karmena" pasaules pirmizrāde notika 1875. gada 3. martā Parīzes Komiskajā operā. Tās libreta autori Anrī Mejaks un Ludoviks Alevī, operas notikumus veidojuši pēc Prospēra Merimē stāsta motīviem. Opera vēsta par naivu kareivi Donu Hosē, kuru savaldzina ugunīgā čigāniete Karmena. Par spīti tam, ka Hosē Karmenas dēļ dezertē no armijas un pamet savu jaunības mīlestību, Karmena izvēlas citu, pievilcīgo toreadoru Eskamiljo. Kas liek Hosē greizsirdības māktam nogalināt Karmenu.

Žoržs Bizē operu rakstīja divus gadus, līdz pienāca brīdis, kad tā bija gatava satikties ar publiku. Kā krietni vēlāk, tikai 1904. gadā, tātad teju divdesmit gadu pēc pirmizrādes, atmiņās rakstījis Ludoviks Alevī, viens no libreta autoriem, par spīti dažādām nebūšanām ceļā uz pirmizrādi, piemēram, ilgstošiem galvenās lomas tēlotājas meklējumiem un orķestra iebildumiem, ka Bizē nošu virknējumi esot neizspēlējami, pēdējie mēģinājumi izdevušies ļoti labi. Gan aktieri, gan orķestris bija atguvuši drosmi un pārliecību. Uz ģenerālmēģinājumu prese nav ielaista, bet bija uzaicināti ap piecdesmit cilvēku, lielākoties autoru un izpildītāju draugi, kostīmu veidotāji, scenogrāfi un nevienam nešķita, ka opera varētu izgāzties. Savējie to uzņēmuši ļoti labi. Kā vēsta libreta autors Alevī, tad uz nākamās dienas pirmizrādi visi būtu devušies labā noskaņojumā, ja ne rīta laikraksti, kuros publicēta viena un tā pati vēstule. Visticamāk viena autora rakstītais apgalvoja, ka Karmena esot tik nepatīkams tēls, ar tik sliktu pēcgaršu, ka arī pati opera varētu būt nepārdomāta.

Neraugoties uz šiem komentāriem, libreta autors apgalvo, ka uz pirmizrādi visi veidotāji ieradušies optimisma pilni. Un operas sākums bija daudzsološs, Karmenu uz skatuves sagaidīja un pavadīja ar aplausiem, arī Mikaēlas un Dona Hosē duets publiku sajūsminājis, rezultātā pēc pirmā cēliena priekškars vērās publikas sajūsmas pavadīts. Aizkulisēs visi apsveica Bizē ar panākumiem, nenojaušot, ka turpinājumā nāksies piedzīvot fiasko. Publika nespēja samierināties ar traģiskām beigām, kurās netikumīgo titulvaroni nogalina viņas pašas mīļākais, tāpēc ceturtais cēliens esot pagājis publikai ledaini klusējot.

Publikai un kritikai sākotnēji bija grūti pieņemt "Karmenas" dramaturģisko risinājumu, kas viņiem atgādināja opereti ar traģiskām beigām vai traģēdiju ar komisku sākumu. Patiesās atpazīšanas stunda nāca lēni, pats Bizē savas operas triumfu nepiedzīvoja, jo viņsaulē devās trīs mēnešu pēc pirmizrādes.

Kā jau atkal atmiņās dalās libretists Alevī, tad ziņa par Žorža Bizē nāvi viņu sasniegusi 3. jūnija naktī. Komponists miris brīdī, kad 32. izrādei bija vēries priekškars. Tikmēr pēc 48. izrādes operas direktors atkāpās no amata Tad arī „Karmena” no Parīzes operas skatuves pazuda uz ilgiem laikiem. Savu reputācija „Karmena” atguva iestudējumos ārpus Francijas – Vīnē, Briselē, Sanktpēterburgā, Londonā, Ņujorkā, Neapolē opera strauji iekaroja publikas mīlestību.

Starp citu Latvijā Bizē „Karmenas” pirmizrāde bija vien astoņus gadus pēc izgāšanās Parīzē, 1883. gadā to izrādīja Rīgas Vācu teātrī. Šobrīd "Karmena" ir trešā visbiežāk izrādītā opera pasaulē.

2. marts ir zīmīgs datums pāvestam Pijam XII. Vispirms tā ir viņa dzimšanas diena, otrkārt, tā ir diena, kurā viņš ievēlēts par pāvestu. Bet, treškārt, tā ir diena, kad jau pēc viņa nāves atvērti Vatikāna arhīvi, kas saistīti ar Pija XII valdīšanas laiku.

Pāvestam Pijam XII 2. marts bija divtik svarīgs datums. Visupirms jau tāpēc, ka 1876. gada 2. martā Romā pasauli ieraudzīja zēns vārdā Eudženio Marija Džuzepe Džovanni Pačelli, kurš tieši šajā pat dienā, tiesa, 1939. gadā viņš kļuva par Pāvestu Piju XII.

Eudženio piedzima Virdžīnijai Graziosi un Filipo Pačelli ģimenē. Šī ģimene piederēja Vatikāna augstākajai kārtai – viņa vectēvs bija finanšu ministrs, pēc tam iekšlietu ministra palīgs, bet vēlāk izdevis laikrakstu „Osservatori Romano”, kas bija Vatikāna oficiālais izdevums. Viņa tēvocis dibinājis banku, kas pildījusi Vatikāna valsts kases pienākumus, bet tēvs un brālis bijuši baznīcas valsts juristi. Ņemot vērā, kādā ģimenē piedzimis Eudženio, bija skaidrs, ka viņa dzīve būs saistīta ar kalpošanu baznīcai.

25 gadu vecumā Eudženio sāka strādāt Vatikāna Ārkārtas lietu kongregācijā, vēlāk kļuva par kongregācijas vadītāju, bet 28 ,adu vecumā kļuva par bīskapu, bet vēl vēlāk jau par arhibīskapu. Vatikānā pateicoties augstdzimtībai un lielajām finansēm, Eudženio Pačelli kļuva par nozīmīgu un ievērojamu figūru, kas viņam ļāva kļūt par Vatikāna valsts sekretāru, kas būtībā ir otrais cilvēks aiz pāvesta.

Pačelli pratis vācu valodu, un viņa sirds zināmā mērā piederēja Vācijai, turklāt viņš bija kļuvis par izcilu diplomātu, tāpēc tieši viņa nopelns bija Reihskonkordāta jeb līguma noslēgšanu ar Hitlera valdību.

Pāvests Pijs XI augstu vērtējis Pačelli, ne velti vēsture saglabājusi viņa teikto: „Ja es rīt mirstu, tad ātri atradīsies tāds, kas ieņems manu vietu. Ja rīt mirst Pačelli, aizvietot viņu nebūs viegli.”

Tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka brīdī, kad šo pasauli atstāja Pijs XI, viņa vietā ievēlēts Eudženio Pačelli. Un tas notika atkal jau 2. martā, dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara sākuma 1939. gadā, kad Eudženio Pačelli kļuva par 260 pāvestu.

Saistībā ar karu Pija XII vārds locīts vairākkārt, bet galvenokārt par to, vai viņš bijis Hitlera pāvests. Pijs XII saņēmis pārmetumus, ka Vatikāns nav pievērsis uzmanību holokaustam, zinot, ka nacistiskā Vācija slepkavo ebrejus, tomēr nav rīkojies. Kāds ebreju kritiķis pāvestu nodēvēja par “vēsu savrupnieku, kas ir atsvešināts no reālās dzīves”.

Tikmēr Vatikāns apgalvo, ka Pijs XII bijis humāns pāvests, kurš uzmanīgi balansējis uz virves virs nemierīgiem ūdeņiem, kuri grasās aprīt ne vien ebrejus, bet katru valsti, kas lemtu stāties tiem ceļā. Ka patiesībā Pijs XII esot palīdzējis slēpt ebrejus klosteros, baznīcās un pat savā vasaras rezidencē – Gandolfo pilī.

 Pēc kara Pijs XII devis savu ieguldījumu pēckara pretinieku samierināšanās un Eiropas vienotības veicināšanā. Pijs XII bija pazīstams kā konsekvents komunisma pretinieks. 1950. gada 1. novembrī Pijs XII pasludināja dogmu par Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanu ar dvēseli un miesu.

Viņsaulē Pijs XII aizgāja 1958. gada 9. oktobrī, bet 2. marts viņam zīmīgs  datums bijis arī pēc nāves. Raugi 2020. gada 2. Martā, 81 gadu pēc pāvesta Pija XII ievēlēšanas, atvērti Vatikāna arhīvi, kur elektroniskā formātā pieejami vairāk nekā divi miljoni dokumentu par Pija XII valdīšanas laiku no 1939. līdz 1958. gadam, tādejadi ļaujot interesentiem labāk iepazīt Baznīcas un pāvesta dzīvi, īpaši jau Otrā pasaules kara laikā.

Amerikāņu kantrī solisti Džonijs Kešs un Džūna Pārkere bija izcils duets ne vien uz skatuves, bet arī dzīvē. Nosvinējuši kāzas 1968. gadā 1. martā, abi palika kopā līdz mūža galam, kas abiem pienāca 2003. gadā.

Džonijs Kešs un Džūna Kārtere pirmoreiz sastapās Nešvilā, Tenesī štatā, iknedēļas radiokoncerta "Grand Ole Opry" aizkulisēs. Džonijam tobrīd bija divdesmit trīs, viņa pirmie ieraksti pavisam nesen parādījušies Amerikas kantrimūzikas aptaujās, Džūnai - divdesmit seši, un šī viņai bija jau divpadsmitā sezona uz skatuves ģimenes ansambļa sastāvā. Nākamās desmitgades sākumā Džonijs jau regulāri koncertēja kopā ar Kārteru ansambli, un viņiem ar Džūnu veidojās spilgta radoša sadarbība. Tās vaiņagojums bija dziesma "Džeksona", kas 1967. gadā ieguva Gremija balvu.

Kā tas nereti mēdz notikt, radošā kopdarbība kļuva par pamatu mīlestībai, tomēr attiecības veidojās nebūt ne viegli un vienkārši. Abiem jau bija ģimenes, auga bērni, pie tam Džonija dzīvesveids bija visai ekstrēms pat tikumos brīvajai estrādes videi. Kā viņš vēlāk pats atzinās, šai laikā esot izmēģinājis "visas iespējamās narkotikas", nemaz jau nerunājot par alkoholu un legāliem psihotropiem līdzekļiem, vairākkārt arestēts, tiesāts par narkotiku glabāšanu un sīkiem sabiedriskās kārtības pārkāpumiem. 1966. gadā gan Džonija, gan Džūnas laulības tika šķirtas, abi tagad bija brīvi, tomēr Džūna nebija gatava saistīt savu dzīvi ar līdzgaitnieku, kura aizraušanās ar narkotikām nu jau bija kļuvusi par nopietnu atkarību un apdraudēja ne radošo darbību vien. 1968. gadā Džonija mūžs teju aprāvās, kad viņš, būdams narkotiku reibumā, aizklīda pazemē Nikdžekas alā ar domu, kā pats vēlāk teica, virszemē vairs neatgriezties. Pēc šī gadījuma Džonijs Kešs uzsāka cīņu pret savu atkarību, un Džūna bija līdzās, atbalstot un iedvesmojot.

Tas bija koncerts Londonā - gan ne Lielbritānijas galvaspilsētā, bet tāda paša nosaukuma apgabala pilsētā Kanādā. Nupat bija izskanējusi "Džeksona", kad Džonijs, tā vietā, lai sāktu nākamo dziesmu, mikrofonā uzrunāja savu partneri: "Vai tu kļūsi mana sieva?"

Džūna mēģināja pārvērst to jokā: "Dziedi, dziedi tālāk!" Bet Džonijs neatlaidās: "Es nedziedāšu, iekams tu neatbildēsi - vai tu kļūsi mana sieva?" Džūna pievērsās pavadītājiem, mudināt atsākt spēlēt, bet - nekā. Visi gaidīja atbildi - kolēģi, publika, Džonijs. Un Džūna teica: "Jā." Viņi apprecējās pēc nedēļas, 1968. gada 1. martā.

Stāsts par Džoniju Kešu un Džūnu Kārteri ir viens no laimīgajiem stāstiem par to, kā mīlestība spēj izmainīt likteni. Džonijam izdevās tikt vaļā no narkotikām, un nākamos 35 gadus viņi ar Džūnu bija kopā - uz skatuves, un dzīvē, no kuras atvadījās vien ar dažu mēnešu starpību 2003. gadā.

Liu Bans bija vienkārša zemnieka dēls, taču galu galā spēja kļūt par Ļīnas imperatoru. Tas notika 202. g. pirms mūsu ēras, 28. februārī. Viņš aizsāka Haņu dinastiju, kuras valdīšanu uzskata par senās Ķīnas „zelta laikmets”.

3. gadsimtā pirms mūsu ēras senā Ķīna pirmo reizi tika apvienota centralizētā valstī. To paveica Ciņu dinastijas imperatori, kuru vārds kļuvis par pamatu šīs valsts nosaukumam daudzās pasaules valodās. Ciņu valdnieki bija izveidojuši savam laikam izcilu militāro sistēmu, attīstījuši efektīvu lauksaimniecību un aktīvu tirdzniecību. Viņu administratīvā sistēma balstījās meritorkrātijā – amatu piešķiršanā, vadoties vienīgi no personas spējām un nopelniem, neņemot vērā izcelsmi. Tādējādi pat trūcīga zemkopja dēls varēja kļūt par pirmo ministru. Tomēr Ciņu pārvaldes sistēma bija gausa un neelastīga, savukārt viņu ieviestie likumi izcēlās ar īpašu bardzību. Lielā mērā tas bija iemesls, kāpēc šī dinastija  piedzīvoja vien divus imperatorus un pēc pārdesmit gadiem tika gāzta. Zīmīgi, ka sacelšanās rezultātā pie varas nākušais valdnieks Liu Bans bija tieši tāds talantīgs zemnieka dēls, kuram Ciņu meritokrātiskā sistēma bija pavērusi karjeras iespējas. 28. februārī, 202. gadā pirms mūsu ēras viņš kāpa tronī kā imperators Gaodzu, aizsākot Haņu dinastiju.

Liu Bana nozīmīgākās dotības gan nebija uzcītība vai zinātkāre, bet gan harizma, komunikācijas prasme un gatavība riskēt. Jau visai jaunos gados Liu kļuva par virsnieku un apprecēja ietekmīga ierēdņa meitu, taču tad apstākļi un raksturs padarīja viņu no valsts ierēdņa par vajātu noziedznieku. Jaunajam virsniekam bija uzdots konvojēt notiesāto grupu uz spaidu darbu vietu, bet liela daļa no notiesātajiem izmuka. Liu draudēja nāvessods, un viņš rīkojās sev raksturīgā stilā – atlaida brīvībā arī pārējos konvojētos un kopā ar viņiem devās bēguļot. Daļa no izmukušajiem apvienojās bandā un iecēla Liu Banu par savu vadoni. Drīz pēc tam vairāki vēl nesen neatkarīgo ķīniešu valstu dinastiju pēcteči uzsāka sacelšanos pret Ciņu varu, un Liu dzimtās Pejas pilsētas iedzīvotāji iecēla viņu par savu vadoni. Jaunizceptais „Pejas kungs” jau drīz vien komandēja veselu armiju. Liu patīkami atšķīrās no citiem nemiernieku vadoņiem, neļaudams saviem kareivjiem laupīt un slepkavot, un pilsētas cita pēc citas bez cīņas vēra viņam vārtus. Galu galā kapitulēja arī galvaspilsēta Sjaņjana, un pēdējais Ciņu imperators Czijins padevās gūstā.

Liu Bana panākumi nebija pa parātam nemiernieku virsvadonim Sjanam Jujam, kuram gandrīz izdevās organizēt Liu slepkavību, tomēr pēdējais izmuka. Novērtējis spēku samēru, viņš atvilka savu armiju no Sjaņjanas un pieņēma viņam piedāvāto nomaļās Haņdžunas pavalsts valdnieka – vana – titulu. Galvaspilsētu ieņēma Sjana Juja armija, bez žēlastības apkaudama iedzīvotājus. Sjans Jujs pieļāva kļūdu, sadalīdams vienoto Ciņu valsti astoņpadsmit pusneatkarīgās pavalstīs, kurās ieceltie vani visai drīz vairs nebija kontrolējami. Sjanam pastāvīgi nācās izkliedēt savus spēkus vairākās frontēs, kamēr Liu Bans piepulcināja jaunus sabiedrotos un pārņēma arvien jaunus apgabalus. Sjans Jujs bija izcils karavadonis, taču izšķirošajā cīņā Liu Bans prata nogurdināt viņa armiju pastāvīgos uzbrukumos no slēpņa, pārtraukt pārtikas piegādes un graut pretinieka morāli. Galu galā lielākā daļa Sjana armijas dezertēja, un viņš pats, pārspēka ielenkts, pēc izmisīgas kaujas izdarīja pašnāvību.

Liu Bana aizsāktā Haņu dinastija sabija pie varas vairāk nekā četrsimt gadus – no 2. gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 3. gadsimta sākumam, un tās valdīšanas posms tiek uzskatīts par senās Ķīnas zelta laikmetu. Teritorijas, iedzīvotāju skaita, attīstības un ietekmes ziņā Haņu impērija bija visnotaļ salīdzināma ar tajā pašā laikā Eirāzijas kontinenta pretējā malā uzplaukušo Romas impēriju, ar kuru to saistīja regulāri tirdzniecības sakari pa slaveno Zīda ceļu. Haņu piemiņa Ķīnā dzīvo joprojām, jo lielākā daļa ķīniešu sevi arī mūsdienās dēvē par Haņu ļaudīm.

1563. gada 27. februāris ir pirmais noteikti fiksētais datums izcilā angļu Renesanses komponista Viljama Bērda biogrāfijā – šai dienā 23 gadus vecais skaņradis tika iecelts par Linkolnas katedrāles ērģelnieku.

Linkolnas pilsēta Anglijas vidienē slavena ar savu senatnīgo arhitektūru, pirmām kārtām - majestātisko Svētās Jaunavas Marijas katedrāli, vienu no iespaidīgākajiem gotikas dievnamiem ne vien Britu salās, bet visā Eiropā. Deviņos gadsimtos, kas pagājuši, kopš Linkolnā atrodas bīskapa sēdeklis, katedrāles ērģelnieka amatā bijis ne viens vien ievērojams skaņradis, taču viens no viņiem pieminams īpaši. Tas ir Šekspīra un karalienes Elizabetes laikabiedrs, komponists Viljams Bērds, kurš tika iecelts par Linkolnas ērģelnieku un kormeistaru 1563. gada 27. februārī.

Linkolnas katedrāle ir pirmā Viljama Bērda darba vieta, un minētais darbā pieņemšanas datums - vispār pirmais precīzi fiksētais viņa biogrāfijā. Domājams, Londonas džentlmeņa dēls Viljams Bērds dzimis vai nu 1539. gada beigās vai 1540. gada sākumā, tātad, stājoties visai prestižajās ērģelnieka amatā, viņš ir vien kādus divdesmit trīs gadus vecs, taču jau nepārprotami prasmīgs mūziķis un arī iemēģinājies komponēšanas mākslā. Kaut drošu ziņu trūkst, mūzikas vēsturnieki sliecas domāt, ka Viljams Bērds pusaudža gados dziedājis Karaliskās kapelas zēnu korī, un mūzikas mākslā viņu ievadījis cits izcils tālaika angļu komponists Tomass Talliss. Bērda un Tallisa ceļi krustojās arī vēlāk, kad Bērds jau bija atgriezies Londonā un stājies karalienes Elizabetes I dienestā kā Karaliskās kapelas loceklis. Savukārt Linkolnas gadi no 1563. līdz 1575. gadam bija komponista talanta un arī personības nobriešanas laiks.

"Lai sevi neslavē vairs lepnais ārzemnieks -

Jo angļa priekšā tam būs tagad atkāpties.

Ir Viljams Bērds tam vārds, tā māka lieliskā,

Liek man to pirmo saukt, likt vietā augstākā.

Pār citiem laikā šajā ceļ to viņa prašana,

Un pāri robežām tā mirdz svešzemju tālumā."

Šādas mazliet naivas, bet jūsmīgas rindas Viljamam Bērdam veltījis laikabiedrs - Vindzoras pils Svētā Jura kapelas dziedātājs Džons Boldvins, pievienojot vienam no Bērda mūzikas krājumiem, kurus sastādījis. Savā vairāk nekā astoņdesmit gadus ilgajā mūžā Viljams Bērds radījis apmēram 470 skaņdarbu, pie kam aptvēris gandrīz visus sava laika mūzikas žanrus. Sevišķi tiek izceltas viņa motetes, kurās oriģināli apvienota angļu un kontinentālās Eiropas mūzikas tradīcija, fantāzijas instrumentāliem ansambļiem un taustiņinstrumentam virdžinālam, kas angļu mūzikā pirms viņa tikpat kā nebija sastopamas, arī garīgās himnas un cita baznīcas mūzika - komponēta gan oficiālajai Anglikāņu baznīcai, gan katoļu ritam, kura piekritējs bija pats komponists, un kas viņam, starp citu sagādāja ne mazumu raižu dzīves laikā, kad katoļticība Anglijā bija ārpus likuma, un tikai karalienes Elizabetes I labvēlība ļāva Bērdam izvairīties no bargiem sodiem. Mūzikas vēsturnieki gan norāda, ka Viljama Bērda ietekme uz nākamo paaudžu angļu mūziku izrādījusies vājāka, nekā varētu domāt. Ļoti nozīmīga daļa komponista mūža veikumā ir kompozīcijas tolaik populārajam virdžinālam, viņš ir viens no ievērojamākajiem t.s. Angļu virdžinālistu skolas pārstāvjiem, taču šī skola strauji zaudēja popularitāti ap Bērda nāves laiku, līdzīgi notika arī ar viņa kopto motetes žanru. Tomēr līdz ar 20. gadsimta pēdējām desmitgadēm, strauji augot vispārējai interesei par Renesanses mūziku, arī Viljama Bērda veikums piedzīvo savu renesansi.

Vācu ekspresionisma kino bija samērā īslaicīga, taču ļoti spilgta un ietekmīga kinomākslas parādība. Viens no žanra hrestomātiskajiem darbiem – Roberta Vīnes „Doktora Kaligari kabinets” piedzīvoja pirmizrādi Berlīnē 1920. gada 26. februārī.

 

Krievu kino lielmeistars Sergejs Eizenšteins šo filmu nodēvējis par "barbariskiem svētkiem, kuros pašiznīcinās katrs veselīgs mākslas cilvēciskums, par izkrāsotu audeklu, uzmālētu dekorāciju, sagleznotu ielu, pretdabisku pagriezienu un soļu, drausmīgu himeru izlasi". Savukārt amerikāņu teātra kritiķis un producents Kenets Makgouvens apgalvojis, ka šai filmā esot vairāk interesanta un aizraujoša nekā visā amerikāņu tā laika kino produkcijā. Runa ir par vienu no visu laiku spilgtākajiem kinodarbiem - režisora Roberta Vīnes mēmo filmu "Doktora Kaligari kabinets", kas savu pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes "Marmorhaus" kinoteātrī 1920. gada 26. februārī.

Kad scenāristi Hanss Janovics un Karls Meijers ieradušies pie nelielās studijas "Decla-Bioscop" īpašnieka Ēriha Pommera, viņš sākotnēji gribējis abiem parādīt durvis. Tomēr jau pēc brīža, uzklausījis sižeta izklāstu, bijis gatavs to uz vietas pirkt. Filmas darbība sākas kādā parkā, kur galvenais varonis - Francis - pavēsta sarunbiedram savu skumjo stāstu. Nelielā provinces pilsētiņā reiz ieradies kāds Doktors Kaligari, viņš par naudu tirgū izrādījis publikai īpatni - somnambulu Čezāri, kurš guļ letarģiskā miegā, bet atmodināts it kā spēj pareģot nākotni. Līdz ar Kaligari un Čezāres ierašanos pilsētiņā sāk risināties baisi notikumi, kuros izrādās ierauts jaunais Francis un viņa līgava Džeina. Notiek vairākas slepkavības, kuras diezgan nepārprotami izdarījis Kaligari pilnīgi kontrolētais Čezāre. Taču kad baisais doktors sūta savu kalpu nogalināt Džeinu, jaunavas daiļuma savaldzināts somnambuliskais slepkava viņu nolaupa, mēģina aiznest uz savu slēpni, bet bezspēkā mirst. Doktors Kaligari patveras vājprātīgo patversmē, un atklājas, ka viss notikušais ir psihiatra eksperiments, mēģinājums pakļaut sev somnambuliskā stāvoklī esošu cilvēku. Līdz ar to Franča stāsts ir galā, taču noslēguma epizode ļauj apjaust, ka patiesībā gan Francis, gan viņa sarunbiedrs, gan Džeina ir psihiatriskās dziednīcas pacienti, un viss sižets - Franča paranoiskās vīzijas. Baisā Doktora Kaligari lomu viņš, protams, piešķīris ārstējošajam psihiatram.

Filma "Doktora Kaligari kabinets" tika uzņemta pasaules karā sakautās Vācijas trūcīgajos apstākļos. Elektrības normēšanas dēļ paviljonā bija pat ierobežotas apgaismojuma iespējas, tāpēc filmas scenogrāfs Hermanis Varms izšķīrās gaismas un ēnu efektus gleznot uz dekorācijām. Tas mudināja dekoratorus radīt gluži nereālu, nepārprotami mākslīgu vidi, kura tā kaitināja Sergeju Eizenšteinu - nedabiska perspektīva, pārspīlēti izliekumi ēku kontūrās un tam visam organiski pielāgotas izkāpinātas aktieru kustības un ģeometriski izkārtotas mizanscēnas. Filmas vizuālais tēls nepārprotami pauda sava laika Eiropas mākslas aktualitātes - ekspresionisma stilu. Viss lieliski saskanēja ar sižetu, kas taču bija nevesela prāta radīta aina. Pie tam jāatceras, ka "Doktora Kaligari kabinets", kā jebkura tālaika filma, ir mēma, melnbalta un ar saraustītu kustību uz ekrāna. Filmas veidotāji tikai maksimāli izmantojuši sava laika kino neizbēgamos atsvešinājošos efektus, veidojot ļoti ekspresīvu, respektīvi - ekspresionistisku tēlu. Vācija tolaik deva visnozīmīgāko ieguldījumu ekspresionisma kinomākslā, un kaut arī šī kino virziena uzplaukums ilga tikai kādus desmit gadus, tas nozīmīgi iespaidoja pasaules kino valodas attīstību. Roberta Vīnes, Paula Vegenera, F.V. Mūrnava un Friča Langa radīto tēlu vaibsti labi saskatāmi vēlāko laiku kinorežisoru - sevišķi Alfrēda Hičkoka un Tima Bērtona darbos.

25. februāris dzimšanas diena vienam no visu laiku slavenākajiem itāļu operdziedātājiem, Enriko Karūzo.

Enriko Karūzo neapšaubāmi ir ne tikai pasaules, bet, protams, dzimtās Itālijas lepnums. Viņš atzinību guvis Eiropas un Amerikas operteātros, kur dzīves laikā nospēlējis vairāk nekā 70 dažādās lomās. Viņš arī ir leģendārs ar to, ka visvairāk reižu ir uzstājies prestižajā Ņujorkas Metropolitēna operā un bijis viens no pirmajiem talantiem, kura balss ierakstīta skaņu studijās. Dzīves laikā viņš izdevis vairāk nekā 240 skaņu ierakstu, un arī tas palīdzēja kaldināt viņa pasaules slavu.

Pasaule pirmo reizi viņa balsi izdzirdēja 1873. gada. 25. februārī, kad dāsni un atvērti neapolieši Marčello un Anna Maria Karūzo pasaulē sagaidīja savu dēlu, kuram vārdu deva Eriko, kas esot vārda Enriko nepaoliešu dialekta versija. Zēnu kristīja jau nākamajā dienā pēc piedzimšanas, iespējams tāpēc, ka Karūzo bija trešais no septiņiem Marčello un Annas Marijas bērniem un viens no trim, kurš izdzīvoja, būdams zīdainis.

Ģimene nevarēja sevi saukt par turīgu, tāpēc zēna izglītība aprobežojās ar pamatskolu un par šo soli viņš var pateikties savai mammai, kura uzstāja, ka zēnam ir jāiet skolā. Tēvs, būdams mehāniķis, uzskatīja, ka dēlam jāiet tēva pēdās, tāpēc topošais operas spīdeklis 11 gadu vecumā kļuva par mācekli savam tēvam, kurš piedalījies strūklaku uzstādīšanā.  Starp citu, jau kļuvis slavens mūziķis, atgriežoties dzimtajā Neapolē, viņš mīļuprāt norādījis, kuru tieši strūklu palīdzējis tētim uzstādīt.

Nevienam nav pārsteigums, ka  mūzikai jau kopš agriem zēna gadiem piederēja Enriko sirds. Viņš jau agrā bērnībā dziedāja vietējā baznīcas korī, un balss bija tik koša, krāšņa un daudzsološa, ka bijis vērts apdomāt par dzīves saistību ar mūziku. Kad pēkšņi viņsaulē aizgāja mamma, dziedāšanas talantu nācās likt lietā ģimenes iztikšanas nolūkos, un diezgan ilgu laiku Enriko uzstājās Neapoles ielās, vēlāk arī kafejnīcās, izklaidējot publiku vakariņu laikā. 18 gadu vecumā honorāru, ko bija nopelnījis dziedot Itālijas kūrortā, viņš licis lietā, lai nopirktu sev jaunu apavu pāri.

Viens no šiem koncertiem kļuva liktenīgs: talantīgo jaunieti pamanīja un uzaicināja uz noklausīšanos. Drīz Enriko sāka nopietni mācīties mūziku pie slavenā skolotāja un diriģenta Vinčenco Lombardi, kurš vēlāk organizēja jaunā izpildītāja debijas koncertus iesākumā restorānos un bāros. Viņa koncertus vienmēr apmeklēja liels skaits cilvēku, un pēc izrādēm nāca klāt slaveni itāļu kultūras pārstāvji un piedāvāja dziedātājam sadarbību, un jaunais dziedātājs uzsāka ceļojumus pa dažādiem Itālijas opernamiem.

1900. gadā viņam līgumu piedāvāja slavenā Milānas La Scala, un jau tā paša gada 26. decembrī Karūzo debitēja Džakomo Pučini operā „Bohēma” Rodolfo lomā. Droši var teikt, ka tieši tad sākās Karuzo kāpiens pa pasaules slavas kāpnēm. Karūzo priekšroku devis operām oriģinālvalodā, viņš paudis uzskatu, ka neviens tulkojums nevar nodot to īpašo sajūtu, ko opera ielicis tās komponists. Īpaši viņam patikušas franču operas.

Karūzo cienītāji teikuši, ka viņam piemīt dievišķa balss, kamēr nelabvēļi mēdza norādīt, ka itāļu tenoram neesot aktiermeistarības skolas. Starp citu Karūzo, lai arī bieži uzstājās arī Amerikā, angļu valodā pratis tikai dažus vārdus, tomēr allaž ticis sveikā cauri, izņemot vienu gadījumu, kad informēts par kāda paziņas pēkšņu nāvi, viņš esot priecīgi iesaucies, sakot: lieliski, sveiciniet viņu no manis, kad satiekat.

Pats izcilais tenors viņsaulē aizsaukts 1921. gada 2. augustā tikai 48 gadu vecumā, mantojumā atstājot tiem laikiem milzīgu naudu, aptuveni septiņus miljonus dolāru, vairākus īpašumus Amerikā un Itālijā, retu monētu kolekciju. Protams, ka dārgākais, kas palika, ir viņa radošais mantojums, kas kļuvis par standartu daudziem viņa sekotājiem.

1992. gada 24. februārī grupas “Nirvana” līderis Kurts Kobeins vien pāris dienu pēc savas dzimšanas dienas apprecas skandalozo dziedātāju Kortniju Lovu.

Par savu liktenīgo “atradumu” Kortnijas Lovas veidolā Kurts Kobeins teicis, ka jūtoties laimīgāks nekā jebkad. Beidzot viņš esot atradis cilvēku, kurš ir absolūti līdzīgs viņam.

Kortnija Lova un Kurts Kobeins viens otru pirmo reizi ieraudzīja naktslokālā, kur jaunības gados Lova bieži uzturējās. Tovakar Kobeins klubā uzstājies ar vēl mazpazīstamo grupu “Nirvana”. Lietoto apģērbu veikalā pirktās drēbēs tērptais, izspūrušais dziedātājs piesaistījis Kortnijas uzmanību, un viņa centās puisi uzrunāt, sakot, ka viņš līdzinās kādas citas grupas vokālistam, kurš Kurtam nekad nav paticis. Nostāsti pauž, ka jau nākamajā mirklī abi atradušies uz grīdas cīkstoties… Tas tajā vakarā tas arī bija viņu visciešākais kontakts.

Kurts nebijis ieinteresēts kādu normālu attiecību veidošanā, tā kā joprojām nebija guvis skaidrību par savu seksuālo orientāciju un bija pārāk iegrimis pats savos dvēseles stāvokļos. Taču, kā vēlāk stāstījuši viņa draugi, Kurtu nav atstājusi vienaldzīgu skaļā meitene. Kurts sekojis līdzi viņas aktivitātēm un viņas grupas panākumiem, turklāt pēcāk ļoti pārdzīvojis, ka tajā vakarā izturējies gluži kā idiots un zaudējis tādu meiteni.

Arī Kortnija pēc šī gadījuma bijusi kā apmāta ar Kurtu un sekojusi līdzi viņa karjerai līdz nākamai tikšanās reizei 1990. gadā, kad liktenim labpatika abus atkal savest kopā. Abi mūziķi ar savām grupām – Kortnija ar “Hole”, bet Kurts “Nirvana” sastāvā – uzstājās kādā Portlendas naktsklubā. Kurts arī šoreiz izturējies savdabīgi attiecībā pret Kortnijas nepārprotamajiem simpātijas apliecinājumiem un tālāk nekas nav sekojis. Līdz 1991. gadam, kad Losandželosā divu citu grupu koncertā abi atkal satikās. Ppēc koncerta abi strauji satuvinājušies un aizvien biežāk kopā pavadījuši laiku.

Kurta grupas otrais albums “Nevermind” bija paguvis pacelt viņu slavas virsotnē, savukārt Kortnijas grupas debijas albums britu hitparādē ieņēma vien 59. vietu. Tomēr tas gan Kortniju nav pārāk skumdinājis, jo itin drīz viņas prātu nodarbināja citas rūpes – 1992. gadā – aptuveni tajā laikā, kad “Nirvana” ar savu slaveno uznācienu uzstājās ASV televīzijas pārraidē “Saturday Night Live”, viņa uzzināja, ka ir stāvoklī. Un tieši šī iemesla dēļ tā paša gada 24. februārī, dažas dienas pēc Kurta dzimšanas dienas, viņi salaulājās Vaikiki pludmalē Havaju salās. Kāzas notika īstenā grandža stilā – līgava bija tērpusies caurspīdīgā, amerikāņu aktrises Frānsisas Fārmeres savulaik valkātā kleitā, tikmēr līgavainis bija apvilcis zaļu kokvilnas pidžamu.

Kortnijā Kurts esot atradis to, ko iepriekš nebija atradis nevienā pašā radījumā. Un savu mīļoto viņš uzlūkoja tieši kā “radījumu”, jo uzskatīja, ka ir pilnībā nesvarīgi, kas “tas” ir – sieviete, vīrietis, mežonīgs zvēriņš vai citas planētas iemītnieks – “galvenais, lai tas ir tev piemērots pēc visiem parametriem, sakrīt pēc visiem izliekumiem un raugās uz pasauli tāpat kā tu”.

1899. gada 23. februāris ir diena, kas pasaulē nācis grāmatu „Divas Lotiņas”, „Emīls un Berlīnes zēni”, „Punktiņa un Antons” autors – vācu rakstnieks Ērihs Kestners.

Vācu autors Ērihs Kestners ir ne tikai rakstnieks, bet arī dzejnieks, dramaturgs un satīrists. Lasītāji viņu galvenokārt pazīst kā bērnu grāmatu autoru, taču dažas grāmatas tikpat labi var lasīt arī pieauguši cilvēki. Savdabīgā ironija, rakstītā vieglums un cilvēciskās tēmas allaž ir piesaistījušas lielus un mazus. 

Par rakstnieka bērnību biogrāfijas fakti nav pārāk bagāti, vien zināms, ka dzimis un audzis Drēzdenē un 14 gadu vecumā iestājies skolotāju kursos, bet trīs gadus vēlāk, īsi pirms mācību pabeigšanas, Ērihs Kestners studijas esot pametis. Skolotāju kursos notikušo vēlāk pats autors aprakstīja grāmatā „Lidojošā klase”.

Māja, kur Ērihs pavadīja bērnību, atradās netālu no vietas, kur tagad ierīkots rakstniekam veltīts muzejs. Kestnera tēvs Ričards bijis vienkāršu ļaužu, strādājis par seglu meistaru, tikmēr mamma Ida, ar kuru rakstniekam bijusi īpaša saikne, bijusi kalpone, bet, lai papildinātu ģimenes ienākumus, trīsdesmit gadu vecumā izmācījusies par frizieri.

Kad Ērihs bijis spiests pamest tēva mājas, iesākoties Pirmajam pasaules karam, viņš mammai rakstījis aizkustinošas vēstules un pastkartes. Un viņa attieksme pret mammu nemainījās arī parādoties baumām, ka mamma krāpj tēti ar ģimenes ārstu, turklāt tās pēcāk izrādījās tikai baumas, tieši tāpat kā aizdomas, ka Ērihs varētu būt bijis ārlaulības dēls. Lai arī Pirmā pasaules kara laikā Kestners nebija frontē, tomēr militāro apmācību brutalitāte un kritušie laikabiedri ietekmēja Kestnera nostāju pret militāru agresiju.

Karam beidzoties, Ērihs Kestners atgriezās skolas solā, un mācības pabeidza ar izcilību, nopelnot stipendiju tālākām studijām. Viņš studēja vēsturi, filozofiju un vācu literatūru Leipcigas universitātē. Lai nopelnītu naudu studijām, viņš strādājis par žurnālistu prestižā „Neue Leipziger Zeitung”.

Vēlāk Kestners studēja Rostokā un Berlīnē, kur ieguva doktora grādu.

Desmit gadu laika laikā, no 1923. līdz 1933. Gadam,  Kestners sarakstījis vairāk nekā 350 rakstu, un sākotnēji tie publicēti ar dažādiem pseidonīmiem – Bertolds Burgers, Melhiors Kurcs, Pīters Flints un Roberts Neiners. Taču zinātāji lēš, ka autors bijis vēl ražīgāks, jo daudzi teksti sadeguši, kad 1944. gada Berlīnes bombardēšanas laikā Kestnera miteklī izcēlās ugunsgrēks.

Bet ražīgākais esot bijis Kestnera Berlīnes dzīves periods no 1927. līdz 1933. gadam. Tā 1928. gada rudenī iznāk „Emīls un Berlīnes zēni”, kas Vācijā vien tolaik pārdota divos miljonos eksemplāru un lasītāju iemīlēta, jo atšķirībā no vairuma tā laika bērnu grāmatās aprakstītajiem notikumiem aizritēja īstā tā laika Berlīnē, nevis pasaku pasaulē.

„Emīlam un Berlīnes zēniem” sekoja „Punktiņa un Antons”, „Lidojošā klase” un viena no veiksmes atslēgām šīm trim grāmatām bija ilustrācijas – to autors Valters Trīrs arī pielicis pirkstu, lai grāmatas iekarotu lasītāju sirdis.

Pēc nacistu nākšanas pie varas Kestnera grāmatas tika pasludinātas par nevāciskām, autoru vairakkārt pratināja Gestapo, nacionālās rakstnieku ģilde izslēdze viņu no savām rindām. Kestners arī bijis aculiecinieks savu grāmatu publiskajai dedzināšanai, kas bija Gebelsa rosināta akcija 1933. gada 10. maijā. Neraugoties uz visiem šiem notikumiem, Kestners nepameta Vāciju, pēc kara apmetās Minhenē, kur darbojās gan kā žurnālists, gan kā izdevējs.

Kestners visu mūžu tā arī palika pacifists un aktīvi piedalījās demonstrācijās pret kodolieroču izvietošanu Rietumvācijā, arī iestājās akcijās pret karu Vjetnamā.

Kestners neapprecējās, bet viņam bija dēls Tomass. Autors mira 1974. gadā. Mūža laikā saņēmis neskaitāmi daudz balvu, pēc nāves Kestnera vārdā nosauktas ielas Vācijas pilsētās un asteroīds – 12318 Kestners.

1882. gada 22. februārī Ņujorkā tika atklāts obelisks, kas turp bija nogādāts no Ēģiptes. 15. gadsimtā pirms Mūsu ēras tapušais senēģiptiešu tēlniecības paraugs bija viens no tiem, kurus Rietumu lielvalstis šai laikā piesavinājās senajos civilizācijas centros.

Ņujorkas Centrālparkā, netālu no Metropoles mākslas muzeja, pret debesīm slienas 21 metru augsts obelisks. Tas tiek dēvēts par „Kleopatras adatu”, lai gan ir teju pusotru tūkstoti gadu vecāks par leģendāro valdnieci Kleopatru, kura valdīja Ēģiptē pirmajā gadsimtā pirms Mūsu ēras. Obelisks, savukārt, līdz ar otru tādu pašu monumentu, tika uzstādīts Helipoles pilsētā faraona Tutmosa III, saukta Dižā, laikā 1475. gadā pirms Mūsu ēras, tātad pirms gandrīz trīs ar pusi tūkstošiem gadu. Šai laikā senā ēģiptiešu valsts sasniedza nebijušu varenību, plezdamās no Sīrijas robežām ziemeļos līdz 4. Nīlas krācēm tagadējās Sudānas vidienē. Savu varenību Tutmoss iemūžināja daudzos obeliskos, un šie monumentālie veidojumi bija tik efektīgi, ka vēlāko laiku valdnieki tos iekāroja sev. Tā vienu no Tutmosa laika obeliskiem, kas atradās Luksoras tempļu kompleksā, jau mūsu ēras 4. gadsimtā imperators Konstantīns Dižais pavēlēja nogādāt Romā, kur tas tagad slejas līdzās Sv. Jāņa Arhibazilikai Laterāna kalnā. Savukārt abus Helipoles obeliskus jau pieminētā valdniece Kleopatra vēl piecsimt gadus agrāk pārvietoja uz Aleksandriju, kur tie sabija līdz 19. gs.

Napoleona militārā ekspedīcija uz Ēģipti 18. un 19. gs. mijā atmodināja Eiropas interesi par tur atrodamajām pagātnes liecībām. Sekojot Romas imperatoru paraugam, jaunlaiku eiropieši bez kautrības stiepa prom no senajiem kultūras centriem visu, kam tika klāt. Novājinātā Osmaņu impērija, kuras īpašumā joprojām bija šīs teritorijas, visai vāji sargāja savu pagātnes mantojumu un reizēm no tā arī labprāt šķīrās labu attiecību uzturēšanas vārdā. Tāpat rīkojās arī Ēģiptes valsts pamatlicējs Muhameds Ali Pašā, kas, 19. gs. 30. gados uzvarēja turkus karā un kļuva par faktiski neatkarīgu valdnieku ar kedīva jeb vicekaraļa titulu. Eiropas valstu draudzība viņam bija sevišķi svarīga, un starp diplomātiskajām dāvanām, kuras viņš pasniedza franču un britu pārstāvjiem, bija arī faraonu obeliski. Jau 1833. gadā faraona Ramzesa II obelisks no Luksoras aizceļoja uz Franciju un ieņēma godpilnu vietu Konkordijas laukumā Parīzē. Viena no Aleksandrijas „Kleopatras adatām” jau 1819. gadā tika uzdāvināta britiem, tomēr tās pārvešanu uz Londonu un uzstādīšanu pie Temzas Vestminsteras Sitijā noorganizēja tikai 1877. gadā. Šo notikumu pamanīja amerikāņu prese un sāka aktīvi izplatīt viedokli, ka, ja jau šādi obeliski ir Eiropas lielpilsētās, tad tādu ir pelnījušas arī Savienotās Valstis.

Tā laika Ēģiptes kedīvs Ismails Pašā nelika sevi ilgi lūgties, un 1877. gada maijā Savienoto Valstu ģenerālkonsuls Kairā saņēma attiecīgo dāvinājuma rakstu. Pāris gadus prasīja līdzekļu vākšana transportam; galu galā lielāko daļu summas ziedoja dzelzceļa magnāts Viljams Henrijs Vanderbilts. Grandiozo senās pasaules monumentu nenācās viegli pārvietot pat ar 19. gs. tehniku, un tvaikonī to varēja iekraut, tikai izzāģējot īpašu atveri apšuvumā. 1880. gada jūlijā obelisks ieradās Ņujorkā un oktobra sākumā tika uzstādīts paredzētajā vietā. Uzstādīšanu pavadīja īpaša ceremonija, kuru noturēja Ņujorkas štata brīvmūrnieku lielmeistars un apmēram 9000 brīvmūrnieku ložu locekļu, ciktāl senās Ēģiptes mantojumam ir īpaša vieta brīvmūrniecības mitoloģijā. Oficiālā monumenta atklāšana notika 1881. gada 22. februārī. Kopš tā laika Tutmosa III obelisks slejas Ņujorkas Centrālparkā, liecinot par senās Ēģiptes civilizācijas vērienu un arī 19. gs. rietumvalstu koloniālisma ēras tikumiem.