Šī diena vēsturē

Pasaulē 20. maijs iegājis vēsturē ar to, ka 1873. gadā Levi Strauss un Džeikobs Deiviss saņem ASV patentu uz ziliem džinsiem ar vara kniedēm.

 

Džinsu bikšu valkātāji noteikti būs ievērojuši pāris vara kniedes, kas iestrādātas augšdaļā pie katrām šī materiāla biksēm. Izrādās, ka iemesls tam ir pavisam vienkāršs, un to pasaulē ieviesa pazīstamais latviešu izcelsmes amerikānis Jākobs Dāvis Jufess, kurš vairāk zināms kā Džeikobs Deiviss.

Jākobs piedzima 1831.gadā Rīgā ebreju ģimenē. Toreiz Rīga atradās Krievijas impērijas sastāvā, un savas dzīves pirmajos gados Jufess mācījās, kā arī strādāja Rīgā par šuvēju. Sasniedzot 23 gadu vecumu, Jufess emigrēja uz ASV, kur sākotnēji dzīvoja Ņujorkā, bet pēc tam ieradās Sanfrancisko.

Tur Jufess naturalizējās un kļuva par ASV pilsoni, un, tieši tāpēc arī nomainīja savu vārdu, kļūstot par Džeikobu Deivisu. Viņš turpināja Latvijas teritorijā iesākto un strādāja par šuvēju. 19.gadsimta 50.gados ASV pārņēma tā dēvētais zelta drudzis, kad ikviens cilvēks cerēja kļūt bagāts, atrodot zeltu. Šis „drudzis” pārņēma arī Deivisu, kurš devās uz Kanādas rietumiem.

Deiviss Kanādā uzturējās deviņus gadus - viņš meklēja zeltu Freizeras upē, un šeit viņš satika savu topošo sievu Anniju Parkšīru, kura bija imigrante no Vācijas. Viņi abi apprecējās un dažus gadus vēlāk nolēma atgriezties ASV. Deiviss ar ģimeni devās uz Nevadas štatu, kur īsu brīdi bija Virdžīnijas cigāru veikala vadītājs. 1868.gadā viņš pārcēlās uz Nevadas štata pilsētu Rīno, kur viņš kopā ar Frederiku Hertlīnu atvēra alus darītavu. Diemžēl mēģinājums ielauzties alus brūvēšanas biznesā beidzās ar fiasko.

Jau nākamajā gadā Deviss nolēma atgriezties pie tā, ko prot vislabāk, – šūšanas, tādēļ 1869.gadā Rīno tika atvērta šūšanas darbnīcu. Sākotnēji Deiviss veidoja apģērbus vietējiem dzelzceļa strādniekiem un celtniekiem, kuri šeit ieradās no ASV vidienes.

Paralēli apģērbiem Deiviss šuva teltis un ratu pārsegus no brezenta auduma. Meklējot risinājumu, kā padarīt bikses izturīgākas, Deiviss sāka eksperimentēt, viņš šuva bikses sākumā no brezenta, vēlāk arī no rupja kokvilnas auduma – denima. Bikšu kritiskākie punkti, kā arī kabatu stūri tika nostiprināti, izmantojot vara kniedes.

Bet kā tas sākās? Viņa šūšanas darbnīcā ienāca kāda sieviete, kura sūdzējās, ka viņas vīra bikses pārāk ātri novalkājas un dilst. Sieviete norādījusi arī uz vājajām kabatām, kuras nespēja izturēt lielo darbarīku svaru un ātri izplīsa.

Deiviss piekrita un, saņēmis vīrieša izmērus, sāka strādāt pie biksēm. Viņš pašūdināja pirmo bikšu pāri, par kuru sieviete iepriekš bija samaksājusi trīs dolārus. Vēlāk Deiviss par biksēm dzirdēja atsauksmes – runas par jaunā veida biksēm ļoti ātri izplatījās visā Rīno, un jau nākamajos 18 mēnešos Deiviss saņēma ļoti daudz pasūtījumu.

Deiviss  savu ideju vēlējās patentēt, taču viņam nebiju pietiekamu līdzekļu. Tiek lēsts, ka patents toreiz maksāja aptuveni 64 dolāri, kas tajā laikā bija liela summa. Latviešu izcelsmes skroderis uzrakstīja vēstuli tolaik jau pazīstamajam Sanfrancisko uzņēmējam Levi Strausam, ar aicinājumu sadarboties. Strauss, kurš, starp citu, arī ir ebreju imigrants, tikai no Vācijas piekrita Deivisa piedāvājumam, un 1873. gada 20. maijā bikses ar vara kniedēm jeb džinsi tika patentēti. Jau pirmajā gadā tika pārdoti aptuveni 21 000 bikšu un jaku. Turpmāk tirāža tikai auga, sasniedzot popularitāti arī ārpus ASV.

Džeikobs Deiviss firmā Levi Strauss & Co turpināja strādāt līdz pat savai nāves dienai 1908. gadā, bet gadu iepriekš viņš pārdeva uzņēmumam savu patentu. Katru gadu Nevadā 20. maijā notiek dažādi pasākumi par godu šim skrodera izgudrojumam. Interesanti, ka mūsdienās izskan arī viedoklis, ka Jākobs Dāvis Jufess jeb  Džeikobs Deiviss ar šīm vara kniedēm palīdzēja nostiprināt ASV ekonomiku.

2018. gada 19. maijā Lielbritānijā, Vindzoras pils Sv.Jura kapelā, salaulājas princis Harijs un bijusī amerikāņu aktrise Megana Mārkla. Tās bija desmitgades dārgākās kāzas.

Saseksas hercogi laulību gredzenus mija 2018.gada 19.maijā. Laulības ceremonija notika Svētā Džordža kapelā Vindzoras pilī. Līgavu pie altāra veda Harija tēvs Velsas princis Čārlzs. Bet līgavaiņa vedēja pienākumu pildīja Harija brālis Viljams. Kāzu dienā kopā ar Meganu bija arī viņas māte Dorija Reglenda. Par  vīru un sievu Hariju un Meganu pasludināja Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs. Un tā, šķiet, bija viena no “zvaigžņotākajām” laulību ceremonijām visā britu karaliskās ģimenes vēsturē. 600 klātienes viesu vidū bija gan kinozvaigzne Džordžs Klūnijs ar sievu, futbolists Deivids Bekhems ar sievu, modes dizaineri Viktoriju Bekhemu, aktieris Toms Hārdijs, tenisiste Serēna Viljamsa, TV zvaigzne Opra Vinfrija, mūziķis Eltons Džons un daudzi, daudzi citi. Tiesa, vēlāk izrādījās, ka daudzas slavenības, kas bija ielūgtie viesi uz laulību ceremoniju, patiesībā pirms tam nekad tā īsti nemaz nebija satikuši ne Meganu, ne princi Hariju.

Kāzas tiešraidē  translēja  vairākos pasaules televīzijas kanālos. Londonas ielas bija slēgtas un jau no agra rīta briti pulcējās ielās, lai vērotu krāšņo kāzu ceremoniju un parādi.  Bet  Amerikas Savienoto Valstu televīzijās kāzas noskatījās 29 miljoni cilvēku. Tirgus pētījumu kompānija "Nielsen" pēc tam ziņoja, ka Harija kāzas bijušas populārākas par viņa brāļa laulībām. Prinča Viljama un Keitas Midltones laulības 2011.gadā televīzijā noskatījās par sešiem miljoniem ASV iedzīvotāju mazāk.

Tajā nedēļas nogalē par prinča un aktrises laulībām bija publicēti vairāk nekā 6,5 miljoni ierakstu sociālās saziņas vietnē “Twitter”, un tas bija  trīs reizes vairāk nekā karalisko kāzu laikā pirms septiņiem gadiem. Zinātāji norādīja, ka Viljama un Keitas kāzu laikā šī vietne vēl nebija ieguvusi tik lielu popularitāti. Karaliskās laulības krietni veicināja tūristu pieplūdumu Vindzorai, jau uz kāzu parādes mēģinājumu, kas notika dažas dienas iepriekš, bija sanākuši simti interesentu. Tikmēr vietējie uzņēmēji viesiem piedāvā dažādus suvenīrus ar Harija un Meganas portretiem un karaļnama simboliku.

Tomēr oriģinālāko veidu, kā piesaistīt apmeklētājus, izdomājuši kādas vietējās kafejnīcas darbinieki. Viesiem tika piedāvāts kapučīno ar jaunlaulāto attēliem un nelielas tortes ar kroņa simbolu. Kūkām ir citronu un aprikožu aromāts, un tieši šādas sastāvdaļas savai kāzu tortei izvēlējās saderinātie. Vēlāk intervijā ar Opru Vinfriju, ko pārraidīja televīzijas kanāls “CBS”, Megana Mārkla un princis Harijs vēstīja to,  ka patiesībā “īstās kāzas” bijušas dažas dienas pirms oficiālās laulību ceremonijas, viņi esot salaulājušies trīs dienas pirms un neviens to neesot zinājis līdz pat intervijas brīdim ar Opru.

Megana to aprakstījusi šādi: “Paklausieties, tas teātris – tas bija tikai visiem pārējiem. Taču mēs vēlējāmies mūsu savienību noslēgt tikai divi vien… Tāpēc tie zvēresti, kas ierāmēti atrodas mūsu mājās pie sienas, mēs teicām tos viens otram, kad bijām divatā pie altāra.”

Tikmēr pēc šī paziņojuma ar savu versiju klajā nāca anglikāņu baznīcas pārstāvis mācītājs Marks Edvards, kurš stāstīja, ka Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs trīs dienas pirms laulību ceremonijas patiešām saticies ar Meganu un princi, bet tikai, lai izrunātu dažādas nianses par laulību ceremoniju un to varētu dēvēt par ģenerālmēģinājumu, taču nekādas ceremonijas nav bijis. Ar piebildi, ka Megana kā amerikāniete visticamāk kaut ko ir pārpratusi un ka šāds apgalvojums nomelno mācītājus un nostāda viņus muļķīgā situācijā, vēl piebilstot, ka ceremonija ir konkrēta procedūra, kuru nevar apiet, vai kaut ko sarunāt, jo noteikumi uz viesiem, pilnīgi visiem attiecas vienādi.

1897. gada 18. maijā izdod īru rakstnieka Brema Stokera romānu "Drakula".

Daudzi notikumi Drakulas radītāja dzīvē  bija paliks noslēpums, radot iemeslu virknei dažādu spekulāciju. Raugi, rakstnieks Brems Stokers nav atstājis ne piezīmes, ne atmiņas, dzīves laikā nav sniedzis intervijas, tāpēc viņa biogrāfiem nākas paļauties vien uz oficiālām liecībām arhīvos.

Zināms ir tas, ka Stokers piedzima 1847. gada 8. novembrī kā trešais septiņu bērnu ģimenē. Bērnībā viņš sirdzis ar smagu slimīgu, kas zēnu līdz septiņu gadu vecumam bija piekalusi pie gultas. Un pētnieki saka, ka tieši laikā, kad viņš slimojis, bijis spiests uzturēties slēgtās telpās, veidojusies Stokera drūmā iztēle, kuru devīgi barojusi viņa mamma Sarlote Matilde Bleika Tornlija. Par lielu pārsteigumu ārstiem septiņu gadu vecumā Brems Stokers izārstējies, sācis normālu savam vecumam piedienīgu dzīvi, vēlāk iestājoties koledžā Dublinā, kur studējis gan vēsturi un literatūru, gan fiziku un matemātiku.

Nav gan ticamu ziņu, ar kādu slimību Stokers slimojis un kādi bijuši tās simptomi, turklāt visu vēl dīvaināku padara tas, ka vēlāk viņš izveseļojies un izaudzis par divus metrus garu, spēka pilnu vīrieti. Koledžā aizrāvies ar vieglatlētiku, spēlējis futbolu, studiju biedri viņam deva iesauku „Rudais gigants”.

Mācību laikā Stokers iestājās universitātes Filozofijas biedrībā un itin drīz kļuva par tās priekšsēdētāju. Brems Stokers augstskolu pabeidza ar izcilību. Kad Stokeram bija 29 gadu, viņš iepazinās ar tolaik zināmo un talantīgo aktieri Henriju Irvingu. Draudzība ļāva Stokeram iekļūt Londonas augstākajā literātu un mākslinieku sabiedrībā, rezultātā Brems sadraudzējas ar Artūru Konanu Doilu, Merku Tvenu, satikās ar ASV prezidentiem Makinliju un Rūzveltu.

Kā rakstnieks Stokers debitē ar pasaku krājumu bērniem, tiesa Viktorijas laika māmiņas un guvernantes autora pūliņus nenovērtē, pārāk drūmas, pārāk prastas tā laika auditorijai šķita pasakas par rūķiem un raganām.

Pirmais romāns „Čūskas pāreja” publicēts 1890. gadā, tas arī ir gads, kad Stokers aizsāk darbu pie sava visslavenāka garabērna – „Drakulas”. Tiesa, publicēt to autors uzdrošinājās vien 1897. gadā Arčibalda Konstebla izdevniecībā pēc tam, kad septiņus gadus rūpīgi pētījis līdzīgus sižetus Eiropas, īpaši jau Austrumeiropas valstu folklorā.

Par Drakulas galveno vēsturisko prototipu tiek uzskatīts Transilvānijas pavēlnieks Vlads Cepešs jeb Vlads III Drakula. Tautā mitoloģizēts 15 gadsimta nežēlīgā valdnieka tēls savienojumā ar Stokera Transilvānijas folkloras pētījumos iegūtajām ziņām par mistiskajām būtnēm, jo skaidrs, ka īstais Drakula nekādas asinis nedzēra. Stokers ne tikai izdomāja savu grāfu Drakulu, bet viņš arī uz folkloras pamata ieviesa dažus jauninājumus. Folklorā, piemēram, dzīvie miroņi un vilkači ir stingri nodalīti, savukārt Stokera vampīrs apveltīts ar spējām mainīt savu fizisko veidolu. Tāpat Drakula var izsaukt negaisu un miglu, var pats par to pārvērsties, kā arī pieņemt dzīvnieka, proti, sikspārņa veidolu. Drakulu neredz spogulī, viņš nevar ienākt bez uzaicinājuma, viņam ir bail no tekoša ūdens, tomēr gaismu viņš panes un saules staros neapdeg.

Folkloras vampīrs nedrīkstēja kustēt tālu no sava zārka, Stokers to atrisināja, liekot Drakulam pārvietoties kastē, kura pilna ar dzimto zemi – faktiski izvilka vampīru no laukiem uz lielpilsētu. Stokers esot pirmais, kurš jauna vampīra radīšanas procesā liek upurim dzert paša vampīra asinis, folklorā pietika ar sakošanu. Sižets par vampīru, ko pirmo reizi literāri izstāstīja Stokers, nu jau ilgāk nekā simt gadu turpina rasoināt publikas iztēli, ļaujot atrast arvien jaunus variantus.

Pēc šī stāsta sižeta uzņemts vairāk nekā 120 filmu, kas aizsāka šausmu filmu tradīciju. Katrā ziņā Brēms Stokers ar savu veikumu pārspējis līdzgaitnieku Artūru Konanu Doilu. Un vēl, nianse, romānu par Drakulu Stokers veltījis savam labam draugam Hollam Keinam, bet viskaislīgākā šīs grāmatas pielūdzēja bija rakstnieka mamma.

Galisiešu valoda ir rada portugāļu valodai, taču tajā runā Spānijas ziemeļrietumos, Galisijas autonomajā apgabalā.  Nozīmīgs datums galisiešu nacionālās pašapziņas attīstībai bija 1863. gada 17. maijs, kad nāca klajā dzejnieces Rozālijas de Kastro dzejoļu krājums „Galsiešu dziesmas”.

17. maijs ir oficiāli svētki Galisijas autonomajā apgabalā Spānijā – Galisiešu literatūras diena. 1863. gada 17. maijā nāca klajā dzejnieces Rozālijas de Kastro krājums „Cantares galiegos” – „Galisiešu dziesmas”. Tā bija pirmā galisiešu valodā izdotā grāmata pēc apmēram trīs gadsimtu pārtraukuma, kuru galisiešu valodas vēsturē dēvē par „Tumšajiem gadsimtiem”. De Kastro „Galisiešu dziesmu” iznākšanu uzskata par sākumu Rexurdimento – galisiešu valodas atdzimšanas kustībai.

Galisija atrodas Spānijas ziemeļrietumos un dienvidos robežojas ar Portugāli. Galisiešu valoda ir ļoti līdzīga portugāļu valodai, jo Portugāle sākotnēji radās kā grāfiste Galisijas pierobežā, no musulmaņiem atkarotā teritorijā. 12. gs. vidū šī grāfiste ieguva neatkarīgas karalistes statusu, turpināja ekspansiju uz dienvidiem, kamēr Galisijas karaliste arvien ciešāk saistījās ar Kastīlijas un Leonas valstīm, kas galu galā veidoja topošās Spānijas kodolu. Tomēr kulturāli un lingvistiski Portugāle un Galisija līdz pat viduslaiku beigām palika vienota telpa, kur plauka krāšņa trubadūru lirikas un garīgo tautasdziesmu jeb kantigu tradīcija, un galisiešu-portugāļu valoda bija lietvedības, pārvaldes un izglītības valoda ne tikai Portugēlē, bet arī Galisijā. Situācija sāka mainīties 15. gs. otrajā pusē, kad Spānijā pastiprinājās centralizācijas tendences, un spāņu valoda, kam pamatā bija kastīliešu dialekti, sāka izspiest galisiešu valodu no Galisijas lietvedības, galisiešu elite pamazām spāniskojās, līdz galisiešu valoda izzuda no publiskiem rakstiem, nonākdama vienkāršās tautas sarunvalodas statusā, paretam lietotā privātā sarakstē un līdzīgos tekstos. Tad arī iestājās galisiešu valodas „Tumšie gadsimti”.

1846. gadā uzliesmoja pret centrālo varu vērsta sacelšanās, kuru diezgan nežēlīgi apspieda, taču galisiešu nacionālā apziņa neapsīka un meklēja izpausmi kultūras jomā. Jau pirms Rozālijas de Kastro „Galisiešu dziesmu” publikācijas 1863. gadā vairāki literāti pievērsās savas nācijas kultūras mantojuma un valodas izpētei un popularizēšanai. Visaktīvākā kulturālās atmodas ēra sākās ap 1875. gadu, kad sāka iznākt avīzes galisiešu valodā un tika publicēts ap pussimts daiļliteratūras darbu. Iznāca vārdnīcas, gramatikas, Galisijas vēstures grāmatas, rakstītas no galisiešu, nevis oficiozās Spānijas skatpunkta. Tika celts gaismā viduslaiku literārais mantojums. Daiļliteratūrā līdzās sākotnēji dominējošajai romantiskajai ievirzei ienāca reālisma un naturālisma strāvojumi.

Šī kultūras atmoda gan tikai ļoti pakāpeniski ieguva politisku iekrāsojumu, un prasības par politisku autonomiju Galisijā sāka izskanēt tikai ap Pirmā pasaules kara beigām. Galu galā 1936. gadā Galisija ieguva autonomiju Spānijas republikas sastāvā, taču tajā pašā gadā uzliesmojušais pilsoņkarš un ģenerāļa Franko huntas uzvara nāca ar vēl vairākām „tumšajām desmitgadēm”. Autonomija tika likvidēta, un galisiešu valoda praktiski izmesta no publiskās sfēras. Situācija uzlabojās tikai pēc diktatora nāves 1975. gadā. Mūsdienās galisiešu valodai ir apgabala oficiālas valodas statuss, tajā raida vietējā televīzija, mācības skolās notiek bilingvāli. Galisiešu valoda ir dzimtā apmēram 58% apgabala iedzīvotāju jeb nepilniem 2,5 miljoniem, taču sazināties tajā spēj līdz pat 90% šeit dzīvojošo. Pie tam galisiešu valoda ir dominējoša lauku rajonos, kamēr pilsētās pārsvarā dzird runājam spāniski.

Visā pasaulē zināmā Amerikas Kino akadēmijas balva „Oskars” pirmo reizi tika piešķirta 1929. gadā; pirmā apbalvošanas ceremonija Holivudā notika 16. maijā.

„Līdzīgs onkulim Oskaram!” esot teikusi Amerikāņu kinoakadēmijas izpildsekretāre Mārgareta Herrika, kad 1931. gadā pirmo reizi ieraudzījusi ikgadējās Amerikas kinoakadēmijas balvas statueti – art deco stila varoņa figūru ar zobenu. Otra versija piešķir Oskara krustmātes godu divkārtējai šīs balvas laureātei, kinoaktrisei Betijai Deivisai, kurai zeltotais tēls esot atgādinājis viņas pirmo vīru – pūtēju orķestra vadītāju Hermonu Oskaru Nelsonu. Šā vai tā, bet vārds publikai iepatikās, un šodien visā pasaulē Amerikas Kinoakadēmijas Ikgadējo Nopelnu balvu pazīst kā „Oskaru”. Metālmākslinieka Aleksa Smita darināto apzeltīto bronzas figūru laimīgie laureāti pirmo reizi turēja rokās Holivudā 1929. gada 16. maijā.

Pagājušā gadsimta otrajā desmitgadē amerikāņu kino profesionāļi atklāja sev Holivudu – jauku miestiņu Losandželosas pievārtē ar patīkamu ainavu, maigu klimatu un, kas vissvarīgāk, apskaužami lielu saulaino dienu skaitu gadā. Šeit koncentrējās Savienoto Valstu kinoindustrija, un pēc Pirmā pasaules kara, kad Eiropai bija liela vēlme pēc atvieglojošas izklaides, bet kara seku dēļ nebija vajadzīgo iespēju to pietiekamā daudzumā saražot, pilsētiņa Kalifornijā kļuva par „sapņu fabriku” un „pasaules kino Meku”. Jaunu paātrinājumu piešķīra skaņu filmu parādīšanās 1927. gadā, un šajā pašā gadā kino nozares profesionāļi nolēma izveidot institūciju izcilāko kinomākslas sasniegumu novērtēšanai un atzīmēšanai. Tā tapa Amerikas Kinomākslas un kino zinātnes akadēmija, kuras balva kļuvusi par pasaulē zināmāko kino apbalvojumu. Par lielāko daļu nomināciju balso visi akadēmijas locekļi, skaitā gandrīz 5800. Viņu aptaujas process pats par sevi ir vesels biznesa projekts, kas nu jau daudzus gadus tiek uzticēts auditoru firmai „PriceWaterhouseCoopers”.

1929. gadā par labāko iepriekšējās sezonas filmu tiek atzīta režisora Viljama Velmana un studijas Paramount Pictures mēmā lenta „Spārni”. No mūslaiku kinoskatītājiem zināmākiem vārdiem šai pirmajā reizē minams ja nu vienīgi „Speciālās balvas” ieguvējs Čārlzs Čaplins par filmu „Cirks”.

Laika gaitā „Oskara” nominācijas diezgan krietni mainījušās. Protams, iezīmīgākās – izcilākā filma, izcilākais režisors, aktrise, aktieris – saglabājušās kopš pirmsākumiem, tomēr tikai trīsdesmitajos gados tika ieviestas nominācijas otrā plāna aktieriem, filmas mūzikai, montāžas režijai, vizuālo specefektu meistariem, izcilākajai animācijas filmai; četrdesmitajos gados sāka apbalvot arī dokumentālās filmas, tikai 1981. gadā „Oskaru” pirmo reizi piešķīra labākajam grima māksliniekam. Balva tikusi arī ne mazums kritizēta par neobjektivitāti – par uzķeršanos uz studiju tirgvedības āķa, par neproporcionāli lielu nomināciju skaitu konkrētiem filmu žanriem (piemēram, vēsturiski episkām lentām, biogrāfiskām drāmām, ģimenes melodrāmām), par balvu piešķiršanu aktieriem ne konkrētās lomas, bet viņu vispārējās reputācijas dēļ. Tomēr, par spīti visiem iebildumiem, „Oskara” pasniegšana ir un paliek kinoindustrijas spilgtākā ikgadējā intriga, kura pulcē pie televizoru ekrāniem miljonus.

1934. gada 15. maijā Latvijas Republikas tābrīža ministru prezidents Kārlis Ulmanis īstenoja valsts apvērsumu, kļūstot par diktatoru. Tā viņš iznīcināja demokrātiju, kurai pats vēl nesen bija licis pamatus.

 

Grāmatā „Latvijas Vēsture. 20. gadsimts” lasām: „1931. gada Saeimas vēlēšanas parādīja, ka Ulamaņa zvaigzne sākusi rietēt. Kas atliktu dzīvē bez politikas? Nekā!” Patiešām – vara, šķiet, bija Kārļa Ulmaņa vienīgā mīla un kaislība. Par prominentā politiķa privāto dzīvi nav zināms tikpat kā nekas, un tā vien šķiet, ka tādas varēja nebūt vispār. Un diezin vai pēc gadiem Latvijas politiskā Olimpa pašā virsotnē Ulmani spētu apmierināt darbošanās jebkurā citā jomā, savu kādreizējo profesiju – agronomiju, lauksaimniecisko ražošanu – ieskaitot. Tas viss, domājams, lika Kārlim Ulmanim spert izšķirīgu soli un naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju veikt valsts apvērsumu, iznīcinot Latvijas demokrātiju, kurai viņš pats vien kādus piecpadsmit gadus iepriekš bija dedzīgi licis pamatus.

Vara bija arī Kārļa Ulmaņa spilgtākais talants. Viņam piemita nepārspējama politiska intuīcija, vismaz ciktāl tas attiecās uz starpkaru Latvijas politiskajiem procesiem. Tāpēc apvērsums, ko Ulmanis izplānoja kopā ar šauru domubiedru grupu, un īstenoja ar Aizsargu organizācijas un sev uzticamu armija vienību spēkiem, noritēja gludi, bez aizķeršanās, bez nopietnām sadursmēm, nemaz jau nerunājot par asinsizliešanu. Nepārprotami bija ierēķināta gan prezidenta Alberta Kvieša neizlēmība un oportūnisms, gan pārējo redzamāko politiķu negatavība organizēt nopietnu pretošanos. Un arī sabiedrības noskaņojums.

Pāris dienas pēc apvērsuma, uzstājoties Latvijas Radiofonā, Ulmanis savu rīcību traktēja kā tautas gribas piepildījumu. Un nevar noliegt, ka Latvijas tautas lielākā daļa, ja arī nebija sajūsmā par diktatūras iestāšanos, tad tomēr nebija arī gatava aizstāvēt demokrātiju. Ulmaņa režīms solīja stabilitāti, un tās vārdā Latvijas pilsoņi izrādījās gatavi daļēji ziedot savu politisko brīvību. Un šai ziņā viņi īpaši neatšķīrās no saviem līdziniekiem daudzviet citur Eiropā. 1934. gada 15. maijā pilnvērtīga demokrātija vairs nepastāvēja nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm. Pēc šī datuma no deviņām jaunajām valstīm, kas Centrāleiropā un Baltijas jūras reģionā radās pēc Pirmā pasaules kara, demokrātija bija saglabājusies vairs tikai divās – Čehoslovākijā un Somijā.

Deklaratīvā līmenī Kārļa Ulmaņa režīms sevi pozicionēja kā pagaidu risinājumu, kas ļaus izveidot pilnvērtīgāku, dzīvotspējīgāku demokrātijas modeli. Šodien var tikai spekulēt par to, kad un kā varētu būt notikusi Latvijas atgriešanās pie konstitucionālas sistēmas. Reālajā vēstures procesā Ulmaņa režīms kļuva par prelūdiju citai – svešai un nesalīdzināmi nežēlīgākai varai, kas sagrāba Latviju dažus gadus vēlāk. Sabiedrība, kura jau bija pieradusi pie ierobežotas brīvības, nenoliedzami bija daudz ērtāks upuris Staļina totalitārismam.

1925. gadā 14. maijā Londonas izdevniecība "Hogarth Press" laida klajā pirmo nozīmīgo rakstnieces modernistes Virdžīnijas Vulfas romānu „Deloveja kundze”.

1912. gadā britu publicists un rakstnieks Leonards Vulfs apprecēja rakstnieci Adelīnu Virdžīniju Stīvenu, kura pārgāja vīra uzvārdā un turpmāk savus literāros darbus publicēja kā Virdžīnija Vulfa. Ar šo vārdu viņai bija lemts iemantot pasaules slavu un kļūt par vienu no spilgtākajām figūrām 20. gadsimta pirmās puses modernisma literatūrā. 1915. gadā literātu pāris apmetās Londonas priekšpilsētā Ričmondā, ēkā, kuru dēvēja par Hogārta namu. Vēl divus gadus vēlāk viņi iegādājās nelielu drukas iekārtu un nodibināja savu izdevniecību, kuru nodēvēja par Hogarth Press. Izdevējdarbība tika sākta vairāk kā vaļasprieks, ko Leonards bija izdomājis Virdžīnijai, lai neļautu viņai ieslīgt depresijā, kas viņu pastāvīgi apdraudēja par spīti laimīgajai laulībai. Tomēr apmēram desmit gadu laikā Hogarth Press kļuva par nopietnu izdevniecību, kuras grāmatu klāstā bija Tomasa Stērnza Eliota un Katrīnas Mensfīldas dzeja, Džona Meinarada Keinsa un Litona Streičija apcerējumi par politiku un ekonomiku, Gorkija, Buņina, Dostojevska un citu nozīmīgu krievu autoru tulkojumi, un arī pašu izdevniecības īpašnieku Virdžīnijas un Leonarda Vulfu darbi. 1925. gada 14. maijā Hogarth Press laida klajā Virdžīnijas Vulfas romānu „Deloveja kundze” – pirmo autores izcilāko prozas darbu virknē, kuru vēlķ turpināja romāni „Orlando”, „Uz bāku” un apjomīgā eseja „Sava istaba”.

Kritika Vulfai reizumis pārmetusi, ka viņas darbi pārlieku centrēti britu augstākās sabiedrības pārstāvju dzīves nenozīmīgajā problemātikā. Tas, protams, ir ļoti tendenciozs spriedums. Patiesi, romāna „Deloveja kundze” titultēls – Klarisa Deloveja – ir augstākās sabiedrības dāma, un romāns atspoguļo vienu dienu viņas dzīvē, kura veltīta viesību sarīkošanai. Taču ikdienišķo darbību tēlojums ir tikai rāmis, kuru aizpilda varones pārdomas par pašas un līdzcilvēku likteni, un šī problemātika ir universāla, ikvienam saprotama. Vēl vairāk – līdztekus Deloveja kundzei romāns tēlo otru personāžu: kontuzētu un psiholoģiski traumētu Pirmā pasaules kara veterānu Septimu Vorrenu Smitu, kurš romāna noslēgumā, nevēlēdamies nonākt psihiatriskajā slimnīcā, izdara pašnāvību. Abu personāžu darbības trajektorijas romānā nekrustojas, lai gan vairākas reizes satuvinās, bet, autorei atklājot viņu domāšanu un emocijas, tās izrādās pārsteidzoši līdzīgas. Un nav jau arī tā, ka romāns iztiktu gluži bez sociālās kritikas – pagājušā gadsimta 20. gadu postviktoriāniskās britu sabiedrības tēlojums, ciktāl tas parādās romānā „Deloveja kundze”, nebūt nav šai sabiedrībai glaimojošs. Tomēr nozīmīgākie romāna aspekti saistās nevis ar sociālām, bet fundamentālām indivīda eksistences problēmām. Cauri smalkajam, detalizētajam sadzīves tēlojumam nepārprotami saskatāmi dzīves jēgas vaicājumi, kuri paliek nemainīgi neatkarīgi no laika, vietas un vides.

1717. gada 13. maijā nākusi pasaulē Marija Terēzija – Hābsburgu dinastijas atvase, viena no sava laika izcilākajām personībām un visbiežāk pieminētajām Austrijas valdniecēm.

„Austrija var visu, ja vien grib.” Tāds teiciens radās 18. gs. otrajā pusē, kad Hābsburgu monarhijas tronī Vīnē sēdēja Marija Terēzija – vienīgā sieviete, kas jebkad ieņēmusi šo troni, un viena no biežāk ar labu vārdu pieminētajiem Austrijas valdniekiem. Austrijas naudas kaltuve joprojām turpina kalt Marijas Terēzijas sudraba dālderus, savukārt Austrijas Republikas valdības zvērestu nodod Hofburgas pils Marijas Terēzijas istabā, kur sienu rotā majestātes portrets.

Svētās Romas imperatora Kārļa VI Hābsburga vecākā meita 289394 Amālija Kristīna nāca pasaulē Vīnē 1717. gada 13. maijā. 1740. gadā, imperatoram Kārlim noslēdzot savas šīs zemes gaitas, tobrīd 23 gadus vecā troņmantniece kļuva par valdnieci visās Hābsburgu kroņa zemes: Austrijā, Ungārijā, Bohēmijā un Morāvijā, Horvātijā, lielā daļā Beļģijas un vēl šur tur. Viņas kāpšana Vīnes tronī notika saskaņā ar Kārļa VI izdoto t.s. Pragmatisko sankciju, kas noteica mantošanas tiesības arī sieviešu kārtas atvasēm. Kaimiņvalstu valdnieki sankciju atteicās atzīt, un savu valdīšanu Marijai Terēzijai nācās sākt ar Austrijas mantojuma karu, kurā piedalījās teju visas nozīmīgākās Eiropas valstis. Austriešu armijām izdevās aizstāvēt viņas tiesības uz troni, gan zaudējot diezgan pamatīgu teritoriju kaimiņvalstij Prūsijai. Savas valdīšanas nākamajās četrās desmitgadēs Marijai Terēzijai vēl vairakkārt nācās karot, lai gan, pēc visa spriežot, karu viņa allaž uztvērusi kā ļaunumu, kaut neizbēgamu.

Austrijas mantojuma karš atklāja, ka Hābsburgu lielvalsts situācija nepavisam nav spoža. Valsts kase bija faktiski tukša, armija, attiecīgi, nepietiekami apgādāta; valsts pārvalde arhaiska, ar feodālisma laika kārtību un korupcijas apsēsta. Marijai Terēzijai liktenis bija devis izcilam valdniekam nepieciešamās īpašības: praktisku prātu, lielu apņēmību, asu uztveri un attīstītu empātiju. Viņa nebija intelekta spīdeklis, bet prata novērtēt savu padomnieku un ministru prāta spējas, baudīdama viņu uzticību un atbalstu. Lielisks palīgs līdz savai nāvei 1765. gadā valdniecei bija viņa vīrs, Lotringas hercogs un Svētās Romas impērijas ķeizars Francis I. Valsts pārvaldi, karu un diplomātiju viņš atstāja sievas ziņā, taču bija visai spējīgs naudas lietās, un ar viņa gādību Hābsburgu kroņa finanšu situācija no teju katastrofālas uzlabojās līdz vienai no spožākajām Eiropā. Marija Terēzija un Francis bija ļoti saskanīgs pāris, viņu laulībā nāca pasaulē 16 bērni, no kuriem 10 piedzīvoja pilngadību, un, par spīti valsts rūpēm, valdniece neatstāja novārtā arī mātes pienākumus. 

Savā pasaules izjūtā un uzskatos Marija Terēzija bija stingra katoliete un konservatīvu vērtību piekritēja, taču lieliski izprata modernizējošu reformu nepieciešamību. Daudz tika darīts zemnieku labā, sperot pirmos soļus pretim dzimtbūšanas atcelšanai, kuru līdz galam realizēja Marijas Terēzijas dēls un varas mantinieks Francis II. Par valdnieces teju nozīmīgāko tiecību kļuva izglītība, un Hābsburgu zemēs tika ieviesta savam laikam unikāla obligāta sešu gadu skološanās visu kārtu bērniem. Kad pēc 40 gadiem Vīnes tronī Marija Terēzija devās mūžībā, viņas laikabiedrs, Prūsijas karalis Frīdrihs II Lielais esot teicis, ka šī dāma darījusi godu kā savam tronim, tā dzimumam, un viņš, kaut karojis pret Mariju Terēziju trīs karos, nekad neesot uzskatījis viņu par savu ienaidnieci.

1933. gada 12. maijā pasaulē nācis latviešu onkologs, psihoterapeits un seksologs Jānis Zālītis.

Padomju laikā, kad par seksu nemēdza runāt, Jānis Zālītis laida klajā grāmatu par cilvēka seksualitāti un dzimumaudzināšanu – „Mīlestības vārdā”. Tā izraisīja milzu ažiotāžu, kļūstot par īstu dižpārdokli. Kaut kas tāds padomju grāmatnīcās vēl nebija redzēts, grāmatu izķēra kā karstus pīrādziņus. Bet autors, pateicoties šai grāmatai, kļuva slavens. „Mīlestības vārdā” bija atrodama teju katras latviešu ģimenes grāmatplauktā – noslēpta tālākajā stūrī vai izlikta priekšplānā. Jāatzīst gan, ka vēlāk šīs pašas grāmatas dēļ viņš krita varas nežēlastībā, jo grāmatas otro izdevumu papildināja zīmējumi ar seksa pozām, ko cenzūra atzina par pornogrāfiju, pašu grāmatu izņēma no pārdošanas, iznīcināja, bet autoram aizliedza lasīt lekcijas un publicēties. 

Jānis Zālītis pasaulē nāca dzimtā, kuras vīriešiem esot piemitušas suģestijas spējas. Arī vietu, kur 1933. gada 12. maijā viņš piedzimis,  Valkas rajona Brantu pagastu, mēdz saukt par vietu, kur garu pacilā teiksmaina senatne un pilskalni.

Puikas gados Jāņa tuvākais cilvēks bijis vectēvs, mācītāja palīgs, kurš vadījis dievkalpojumus vietējā draudzē. Vectēvs pratis suģestēt un dievkalpojuma apmeklētājus ievedis transā, tāpēc vēlākā dzīvē Zālītis, atklājot savas hipnologa spējas, tās piedēvējis iedzimtībai un vectēvu mēdzis saukt par savu pirmo skolotāju.

Tēvatēvs Alenis, viens no pēdējiem hernhūtiešiem Latvijā, ļaudīm teicis, ka visi meklējam dārgumu – mīlestību. To aiz auss licis arī mazais Jānis, kurš kara laikā, pusaudzis būdams, izglābis savu mammu, nošaujot padomju armijas kareivi, kurš nogalinājis vecomammu. Tolaik viņam varēja būt vien desmit, vienpadsmit gadu, kad, kā viņš pats atmiņu epizodē rakstījis, ar rijā paslēptu vācu snaipera šauteni vispirms iešāvis uzbrucējam rokā, kas turēja pistoli, izsitot to. Kad virsnieks skrējis pēc automāta Jānis nošāvis viņu lodi raidot galvā.

Tieši tāpēc visu Zālīša bērnību pavadījušas bailes, ka mamma varētu pazust un tikai pusmūžā,strādājot ar psihoterapeitiem izdevies tās izdzēst.

1949. gadā ģimeni izsūtīja un, neraugoties uz smagajiem apstākļiem, Jānis studēja Tomskas Medicīnas institūtā ķirurģiju un  psihoterapiju, apgūstot hipnozi. Neraugoties uz to, ka psihoterapijas radikālākā metode hipnoze nebija populāra mediķu vidū, Jānis Zālītis dedzīgi pievērsies, paša vārdiem sakot, nievātajai un pat aizliegtajai mācībai. Studenti lekcijās ieveduši sevi transā, un zināšanas pašas esot ierakstījušās smadzenēs, reizēm hipnoterapiju izmantojuši nerātnām lietām. Paradoksāli, ka nākamais seksa guru nevainību zaudēja tikai 27 gadu vecumā, tikmēr pirmā pieredze gūta septiņu gadu vecumā, kad staļļaugšā pamanījis savu krusttēvu meņģējamies ar strādnieci Martu, un puika nav varējis saprast, kāpēc lāga vīrs pliko tanti moka.

Kā onkologs vēža ārstēšanā arī izmantojis hipnoterapiju.

 Tā vien šķiet, ka Jānis Zālītis atmiņu stāstos apzināti mistificējis savu dzīvi, tiecoties pēc neparastā, noslēpumainā un neizzināmā. Tikmēr nenoliedzams ir fakts, ka Amerikas Biogrāfiskais institūts, kas vērtē izcilu cilvēku ieguldījumu pasaules vēsturē, 2002. gada 18. novembrī par nopelniem onkoloģijā, psihoterapijā un seksoloģijā titulējis ārstu Jāni Zālīti par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta cilvēkiem.

1981. gada 11. maijā no vēža mirst Jamaikā dzimusī regeja leģenda Bobs Mārlijs.

Nopelniem bagātākais regeja mūziķis, viens no visu laiku pazīstamākajiem jamaikiešiem pasaulē, arī viens no 20. gs. nozīmīgākajiem dziesmu autoriem, kurš veicinājis gan regeja, gan rastafari izplatību daudzās valstīs. 

Roberts Nesta Mārlijs, ko pasaule pazīst kā Bobu Mārliju, par visu vairāk mīlēja trīs lietas – mūziku, sievietes un futbolu. Dziedātāja nāves cēlonis šokēja daudzus. Viena no versijām, ko tagad gan dēvē par pilsētas leģendu, vēsta, ka savulaik, spēlējot futbolu, dziedātājs savainojis kājas īkšķi, tā bija neliela trauma, kam sākumā uzmanību nepievērsa pat regeja karalis, kur nu vēl apkārtējie. Bet kājas pirkstam turpinot sāpēt, ārsti atklāja ļaundabīgu audzēju. Par audzēju ir taisnība, tiesa,  1977. gadā atklāto ļaundabīgās melanomas veidu zem kājas naga nebūt neizraisīja futbola spēles trauma, bet gan vēzis, kas bija iemitinājies mūziķī. Bobs Mārlijs apmeklējis mediķus, tika veikta biopsija un atklāts melanomas paveids, ko nevar viegli pamanīt, visbiežāk tā veidojas uz pēdām, zem nagiem.  Mediķi ieteikuši pirksta amputāciju, no kuras mūziķis kategoriski atteicies, sakot ka neļaus sevi izjaukt pa daļām. Atteikšanās bija pamatota reliģiskos uzskatos, kā arī, viņaprāt, tas būtu traucējis mūzikas karjerai. Tāpēc tā vietā tika noņemts nags un naga pamatne, bet no augšstilba āda transplantēta, lai nosegtu šo vietu.

Neraugoties uz slimību, Bobs Mārlijs turpināja koncertēt un plānoja 1980. gadā pasaules koncertturneju. Pabeidzis Eiropas turneju ar koncertu Milānā, Mārlijs devas uz Ameriku, kur notika divi koncerti Ņujorkā Madison Square Garden. Bobs Marlijs sabruka skrienot Centrālajā parkā un kad viņš nokļuva slimnīcā, nācās konstatēt, ka vēzis izplatījies smadzenēs, plaušās, aknās.

Mārlija pēdējais koncerts notika 1980. gada 23. septembrī Pitsburgā. Drīz pēc tam Boba Mārlija veselība pasliktinājās, vēzis bija pārņēmis visu ķermeni. Atlikušo tūri atcēla, bet Mārlijs meklēja alternatīvas iespējas vēža ārstēšanai, Jozefa Isselsa klīnikā Bavārijā Vācijā tādu izdevies atrast. Ārstēšana daļēji balstījusies uz izvairīšanos no noteiktiem ēdieniem, dzērieniem..., bet pēc astoņu mēnešu ilgas netradicionālās ārstēšanas vēzis joprojām strauji progresēja, tāpēc Mārlijs pieņēma lēmumu doties uz dzimteni. Diemžēl lidojuma laikā regeja karaļa dzīvībai draudēja briesmas, tāpēc nācās nolaisties Maiami, kur slimnīcā viņš mira 1981. gada 11. maijā. Regeja zvaigznei bija tikai 36 gadi.

Boba Mārlija pēdējie vārdi dēlam Zigijam bijuši: “Par naudu nenopirksi dzīvi”.

Pasaules prese burtiski eksplodēja ar virsrakstiem, ka Bobs Mārlijs ir miris. Nāves cēlonis un dziedātājas personīgā dzīve tika apspriesti visos drukātajos plašsaziņas līdzekļos. Tikmēr Jamaikā elka nāve bija sajaukusi visus valsts plānus. Uz nedēļu tika atlikta valsts budžeta izskatīšana.

Tādas bēres Jamaika nebija pieredzējusi, cilvēki sastājušies garā, platā rindā, lai pavadītu savu elku līdz kapsētai, kas atradās simt kilometrus uz ziemeļiem no Kingstonas. Visa gājiena maršrutā skanēja ritmiska un skumja mūzika. Bēru ceremonijā atvadu runu teica Jamaikas premjerministrs Edvards Sīga.

Savas galvenās balvas dziedātājs saņēma pēcnāves laikā. 1994. gadā viņa vārds tika ierakstīts Amerikas Rokenrola slavas zālē,  2001. gadā tika pie zvaigznes Holivudas slavenību alejā, BBC nosaukusi dziedātāju par izcilāko tekstu autoru uz Zemes, bet dziesmu „One love” par tūkstošgades labāko dziesmu.