Šī diena vēsturē

Šodien Latvijā atzīmē Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Datums izraudzīts, pieminot Lielās Horālās sinagogas un vēl četru Rīgas sinagogu nodedzināšanu 1941. gada 4. jūlijā, kas kļuva par simbolisku aizsākumu nacistu okupācijas varas īstenotajam holokaustam.

Kad 1941. gada 1. jūlijā Rīgā ienāca Vermahta daļas, daudzi latvieši tās tiešām sveica kā atbrīvotājus. „Baigajā gadā” staļinisms bija pilnībā atklājis savu necilvēcīgo raksturu, vaiņagojot savu plosīšanos ar 14. jūnija deportāciju. Tikai ja kādam šķita, ka jaunie Rīgas un Latvijas saimnieki –nacisti – kaut kādā mērā ir humānāki par padzītajiem boļševikiem, šīm ilūzijām visai drīz pienāca gals. Jau tūdaļ pēc frontes daļām Rīgā ieradās arī Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta operatīvās grupas A daļas, kuru tiešais uzdevums bija nacistu režīmam nevēlamu personu atklāšana un iznīcināšana. Plašākā no šīm kategorijām bija ebreji – pilnīgi visi, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, nodarbošanās vai citām pazīmēm. Pie tam okupanti izvirzīja mērķi izraisīt stihiskus ebreju grautiņus, lai paši paliktu it kā noziegumos neiesaistīti. Par signālu rīkoties bija jākļūst zīmīgāko ebreju identitātes objektu – sinagogu – iznīcināšanai. 1941. gada 4. jūlijā piecas no sešām Rīgas sinagogām tika nodedzinātas, un sestā – Peitavas ielā – pasaudzēta visdrīzāk tikai tāpēc, ka blīvajā Vecrīgas apbūvē ugunsgrēks būtu pārāk bīstams. Par dramatiskāko šīs dienas notikumu kļuva Rīgas Lielās Horālās sinagogas nodedzināšana Gogoļa ielā.

Atradās latvieši, kas ar prieku piedalījās. Vairums liecību apgalvo, ka Gogoļa ielas sinagogas dedzinātāji bijuši civilās drēbēs tērpušies vietējie ar bēdīgi slaveno Viktoru Arāju priekšgalā; procesu pieskatījuši arī daži klātesošie vācu virsnieki. Daudzi vēstures avoti pēckara periodā minējuši arī līdz ar ēku tajā iznīcinātus cilvēkus, pie tam notikušā versijas visai krasi atšķiras kā upuru skaita, tā notikušā apstākļu ziņā. Nozīmīgākās versijas vienā no grāmatas „Dievs, Tava zeme deg!” nodaļām apkopojis vēsturnieks Uldis Neiburgs. Vispopulārākā ir versija, ka Gogoļa ielas dievnamā patvērušies apmēram 300 ebreju bēgļi no Lietuvas, kurus dedzinātāji tur iesprostojuši un dzīvus sadedzinājuši. Šo versiju atbalsta, piemēram, vēsturnieks Marģeris Vestermanis. Ir liecības, kuras apgalvo, ka pirms ugunsgrēka ēkā sadzīti arī ebreji no apkārtējiem kvartāliem, tiek minēts arī daudz lielāks upuru skaits – padomju laika avotos pat līdz 2000. Tomēr neapstrīdami pierādījumi šādiem šausminošiem skaitļiem līdz šim nav gūti ne 1979. gada Hamburgas Zemes tiesas prāvā, kurā notiesāja Viktoru Arāju, ne kādos arhīvu materiālos. Tāpēc vairums vēsturnieku domā, ka ja arī upuri šai akcijā bijuši, tad, visdrīzāk, ne simti, nemaz jau nerunājot par tūkstošiem. Tādās domās ir tādi holokausta un nacistu okupācijas perioda pētnieki kā Andrievs Ezergailis, Kārlis Kangeris, Aivars Stranga un Uldis Neiburgs. Šaubas, protams, neizraisa nedz nacistu režīma vēlme iznīcināt ebrejus, nedz dažu latviešu gatavība viņiem šai ziņā pakalpot, bet drīzāk gan šādas iznīcināšanas akcijas praktiskā realizējamība.

Ja nacistu iestādes bija cerējušas, ka liesmojošās Rīgas sinagogas kļūs par signālu pūlim, kas metīsies slepkavot, izvarot un graut savus ebreju līdzpilsoņus, tad šādas gaidas nepiepildījās. Tomēr tas nemazināja hitleriešu gatavību īstenot Latvijā visnežēlīgāko holokausta politiku, kurai par upuri nākamajos mēnešos krita ne mazāk kā 65 000 ebreju izcelsmes Latvijas pilsoņu. Tā ir lielākā nevainīgu cilvēku masu slepkavošana ne vien Latvijas 20. gadsimta vēsturē, bet, iespējams, mūsu zemes vēsturē vispār.

987. gadā Nionā par franku karali tika kronēts Hugo Kapets, dibinot Kapetingu dinastiju. Tās turpinātāji – karaļi no Valuā un Burbonu dzimtām – valdīja Francijā līdz pat Lielajai Franču revolūcijai 18. gs. nogalē, veidojot vienu no ietekmīgākajām Eiropas un pasaules lielvalstīm – Franciju.

„Kronējiet šo hercogu! Viņš ir izcilākais savos darbos, savā cēlumā, savos spēkos. Troni neiegūst mantošanas tiesību dēļ; tajā būtu jākāpj tikai tādam, kurš izceļas ne vien ar savu augsto dzimumu, bet arī ar gara krietnumu.” Tā Reimsas arhibīskaps Gerberts no Orijakas uzrunāja Franku karalistes augstmaņus, aicinādams viņus ievēlēt par savu karali Hugo Kapetu, – un tika uzklausīts. Tā kunga 987. gada 3. jūlijā tobrīd 47 gadus vecais Hugo tika kronēts par Franku karali Nionas pilsētā. Ar viņu sākās Kapetingu dinastija, kurai bija lemts gadsimtiem ilgi valdīt franku zemēs, pamazām veidojot no tām vienotu un diženu valsti – Franciju.

Tituls, kuru Hugo ieguva, kāpjot tronī, bija rex Francorum – Franku ķēniņš. Par Francijas karaļiem Kapetingi sāka dēvēties tikai pēc vairāk nekā 300 gadiem – 14. gadsimta sākumā. Un Hugo laikā jau nekādas Francijas arī nebija – karaļa vara sniedzās ne tālāk par viņa domēni, kas aptvēra kādus tūkstoš kvadrātkilometrus ap Parīzi. Ārpus šīs teritorijas franku valdniekam bija pat bīstami uzturēties, jo kāds no varenajiem vasaļiem varēja pat sadomāt savu lēņu kungu sagūstīt, lai izspiestu kādas privilēģijas, izpirkuma naudu vai, sliktākajā gadījumā, atbrīvotos no sava valdnieka pavisam un pats mēģinātu iesēsties tronī. Varenie grāfi pilnīgi neatkarīgi rīkojās katrs savā teritorijā, pieņēma paši savus likumus, karaļvalstī tobrīd bija apgrozībā 150 dažādas naudas vienības un tika runāts divpadsmit diezgan atšķirīgās valodās. Nepavisam nebija skaidrs, vai ar Franku karalisti nenotiks tas pats, kas ar vācu zemēm, kuras cēli dēvējās par Svēto Romas impēriju. Vācu ķeizaru reālā vara gadsimtu gaitā arvien mazinājās, līdz valsts saira daudzās lielākās un mazākās praktiski neatkarīgās vienībās. Ja ar Franciju būtu noticis tāpat, mēs varam tikai minēt, kāda šodien izskatītos Eiropa. Stipras un vienotas, spēcīgu monarhu vadītas Francijas pastāvēšana būtiski ietekmēja politisko klimatu arī visā mūsu pasaules daļā. Un tas, ka šāda Francija izveidojās, lielāko tiesu ir Hugo Kapeta pēcnācēju nopelns.

Hugo Kapeta tiešie pēcnācēji – Kapetingu karaļi – valdīja Francijā līdz 14. gadsimta beigām, kad dinastija izbeidzās pēcnācēju trūkuma dēļ pa vīriešu līniju. Tā dēvētais Saliešu likums, kas bija spēkā jau kopš agrajiem viduslaikiem, noteica franku karaļa troņa mantošanu tikai no valdnieka vīriešu kārtas pēcnācējiem dzimušiem mantiniekiem. Atbilstoši šiem noteikumiem par nākamajiem Francijas karaļiem kļuva Kapetingu dinastijas sānu līnijas pārstāvji no Valuā dzimtas. Tomēr arī nākamie Francijas troņa mantinieki – gan Valuā, gan viņiem sekojušie Burboni – bija Kapetingu līnijas turpinātāji, un visos šais gadsimtos Francijas karaļi allaž valkāja arī titulu Senior Capet.

Izšķirošo triecienu Hugo Kapeta mantinieku varai Francijā deva revolūciju laikmets. Lielā Franču revolūcija vispirms atņēma karalim Luijam XVI viņa troni un titulus, sākdama dēvēt gāzto monarhu vienkārši par „pilsoni Kapē”, un galu galā lēma viņam nāvi uz ešafota. Pēc Napoleona sakāves Burboni gan vēl atgriezās Francijas tronī, taču šie pēdējie vecās monarhijas pārstāvji vairs nespēja atjaunot savu senču varas kādreizējo diženumu. Pēdējais Hugo Kapeta pēcnācējs bija karalis Luijs-Filips, kurš gan valkāja tikai Franču karaļa, ne Francijas karaļa titulu, un bieži tika dēvēts par „pilsonisko karali”. 1848. gadā izcēlās kārtējā revolūcija, un lai gan stāvoklis nebija bezcerīgs, Luijs-Filips atsacījās no troņa un steigšus pameta Franciju. Pēdējais Hugo Kapeta mantinieks bēga uz Angliju, šī brauciena laikā dēvēdamies vienkārši par misteru Smitu.

Kad karaļa Čārlza I pārliecība, ka viņš ir valdnieks no Dieva žēlastības, sadūrās ar parlamenta uzskatu, ka karalis valda ar tautas piekrišanu, Anglijā uzliesmoja pilsoņu karš. Rojālistu un parlamentāriešu armiju kaujā pie Mārstonmūras 1644. gada 2. jūlijā izšķiroša izrādījās parlamentāriešu kavalērijas virsnieka Olivera Kromvela taktiskā prasme.

Manas paaudzes ļaudis par Anglijas pilsoņu karu 17. gadsimtā skolas grāmatās lasīja kā par Anglijas buržuāzisko revolūciju. Tā to traktēja ne tikai padomju vēsturnieki, bet arī marksistiskas ievirzes vēsturnieki pašā Lielbritānijā, un zināma loģika viņu spriedumos bija. Patiešām, ja līdz tam Britu salās diezgan daudz bija karots par to, kas valdīs, tad šoreiz pirmām kārtām karoja par to, kā valdīs. Proti, pilsoņu kara galvenais iemesls bija karaļa Čārlza I un angļu parlamenta atšķirīgie uzskati par monarha varas raksturu. Čārlzs uzlūkoja sevi par valdnieku „no Dieva žēlastības”, kurš par savu rīcību, attiecīgi, atbildīgs tikai Tā Kunga priekšā, savukārt parlaments bija citās domās. Konflikts nobrieda pamazām, līdz 17. gs. 40. gados nonāca līdz atklātai bruņotai cīņai. Britu pilsētas un flote pamatā nostājās parlamenta pusē, kamēr provincē lielāks atbalsts bija karalim. Kas attiecās uz muižniecību, tad tās ievērojami pārstāvji cīnījās kā vienā, tā otrā pusē.

Sākotnēji katram no pretiniekiem bija ne vairāk par 15 000 vīru, tomēr abas armijas strauji auga. Bez tam karadarbībā iesaistījās arī Skotijas armija. Čārlzs bija arī skotu karalis, un arī Skotijā viņa varas ambīcijas bija izraisījušas konfliktu – faktiski jau karaļa pieprasījums piešķirt naudu karošanai pret nepakļāvīgajiem skotiem arī bija galvenais iemesls viņa konfliktam ar parlamentu. Tagad karaļa pretinieki no Skotijas Lēvenas grāfa vadībā iemaršēja Ziemeļanglijā un pievienojās parlamentāristiem, kurus komandēja lords Fērfakss un Mančesteras grāfs. Šī apvienotā armija aplenca Jorkas pilsētu, kuru aizstāvēja rojālistu garnizons ar Ņūkāslas marķīzu priekšgalā. Jorkai palīgā steidzās karaļa radinieks Reinas princis Ruperts, kurš līdz tam nebija zaudējis nevienu kauju. Abas armijas sastapās 1644. gada 2. jūlijā vietā, ko dēvēja par Mārstonmūru – burtiskā tulkojumā Mārstonas mauru vai Mārstonas muklāju. Šeit, dubļainos laukos un mitrās pļavās, tika izcīnīta Anglijas pilsoņkara lielākā un, savā ziņā, izšķirošā kauja.

Pati kauja bija ļoti juceklīga un nejaušībām bagāta. Pretinieki ilgi nevarēja saņemties uzbrukumam, un kad parlamentāristu spēki beidzot izšķīrās iet uzbrukumā, bija jau vēla pēcpusdiena. Drīz iestājās tumsa, un kauja turpinājās mēnesnīcā. Jāatceras, ka pazīšanās zīmes abām armijām bija diezgan nosacītas, no attāluma bieži nācās grūti atšķirt, vai priekšā ir savējie, vai pretinieki. Pēc aculiecinieku stāstiem, turpat vai puse abu armiju karotāju kaujas laikā bēga, pārliecināti, ka viņu puse cietusi sakāvi. Šādā juceklī stratēģa talants, kāds nenoliedzami bija princim Rupertam, vairs nebija izšķirošais. Vairāk nozīmēja atsevišķu vienību komandieru prasme vadīt sev uzticētos spēkus, un šāds komandieris izšķirošajā vietā un laikā arī atradās – parlamentāristu vidū. Tas bija Mančesteras kavalērijas ģenerālleitnants Olivers Kromvels un viņa komandētais pulks, tā dēvētie „Tēraudsāni”. Tieši šo trīstūkstoš jātnieku trieciens pretinieka kavalērijai izšķīra cīņas likteni pie Mārstonmūras.

Anglijas pilsoņu karš nebeidzās turpinājās vēl septiņus gadus, tā gaitā karalis Čārlzs I bija spiests padoties parlamenta spēkiem, tika notiesāts kā valsts nodevējs un sodīts ar nāvi. Tomēr rojālistu sakāve nebūt nenozīmēja parlamenta visvarenību. Pašu parlamentāriešu starpā nevaldīja vienprātība, un arvien lielāku nozīmi valsts politikā sāka ieņemt jauns spēks – armija un tās virspavēlnieks Olivers Kromvels. Viss loģiski beidzās ar parlamenta padzīšanu, militāru diktatūru, un kad pēc Kromvela nāves sākās varas cīņas jau pašas armijas iekšienē, kas draudēja valstij ar pilnīgu haosu, Skotijas gubernators sers Džordžs Monks uzņēmās iniciatīvu, veda savus skotus uz dienvidiem, sasauca jaunu parlamentu, un tas aicināja Čārlza I dēlu ieņemt tēva troni. 1660. gadā Lielbritānijai atkal bija karalis – Čārlzs II.

1. jūlijā dzimšanas dienu svin sieviete, kuras vārdu izrunājot, visticamāk pirmais, kas ienāk prātā ir sarkans peldkostīms pludmalē, jo tā ir aktrise no  seriāla Baywatch jeb "Pludmales patruļa" Pamela Andersone, kura ir ne tikai aktrise, bet arī modele, producente, TV personība un rakstniece.

Pamela Denīze  Andersone piedzima 1967. gada 1. jūlijā Kanādā, un, meitēnam pasaulē nākot,diez vai kāds nojauta, ka viņa kļūs par daudz aprunātu personu. Pašmāju virsrakstos vien pazib tādi teikumi, kā "Pamelas Andersones elegance liek aizsisties elpai", "Pamelas seja mainījusies līdz nepazīšanai", "Fanus šokē Pamelas nedabiskais izskats", "Pamela Andersone atrāda sievišķīgos labumus pieguļošā triko" vai "Andersone negaidīti apprecējusies sesto reizi".

Aktrise, kuras kontā ir ne tikai seriāls Baywatch, bet arī Home Improvement un V.I.P. , kā arī filmas "Pludmales patruļa", "Borats", "Šausmenīte 3", "Skubijs Dū", "Blondīne un Blondīne", piedzima strādnieku ģimenē Kanādā. Pēc vidusskolas beigšanas Pamela strādājusi par fitnesa treneri, līdz viņu atklāja futbola spēles laikā, kad viņa parādījās stadiona milzu ekrānos ar pieguļošu T kreklu, kas reklamēja alu. Nu un diezgan loģiski, ka simpātiskā meitene iekarojusi alus ražotāju sirdis un kļuvusi par viņu reklāmas seju. Itin drīz viņu pamanīja vīriešu žurnāls Playboy. Rezultātā Pamela Andersone kļuvusi par vienu no visu laiku slavenākajiem Playboy zaķīšiem. Viņas foto izdevuma vāku rotājis 14 reizes, un kādā intervijā aktrise un modele pati atzinusi, ka atkailināšanās izglābusi viņai dzīvību. Izrādās, ka modele bērnībā piedzīvojusi seksuālu uzmākšanos. Viņa atklājusi, ka pavisam mazai uzmākusies auklīte, kuras vairs neesot šai saulē, bet arī pirmā pieiredze ar vīrieti viņai neesot bijis apbusējs lēmums. Tomēr seksuālie pāridarījumi nav atturējuši Pamelu no sapņu īstenošanas, un viņa pati par savu lielo izlaušanos sauc 1989. gada rudeni, kad pirmo reizi pozējusi Playboy. “Ņemot vērā, ka Andersone bērnībā bijus kautrīga, turklāt, pašas vardiem runājot, bezgala kautrīga, tad pozēšana Playboy jaunajai meitenei devusi spēku un tas kļuvis par sasniegumu, kas tiešām izglābis aktrises dzīvi. Viņa esot jutusies iesprostota pati savā ķermenī, bet Playboy palīdzējis izkļūt brīvība un uzplaukt.

Un tālāk jau diezgan likumsakarīgi, ka Pamela Andersone nokļuva uz ekrāniem, sākumā gan tā bija ne pārāk nozīmīga situāciju komēdija, bet tieši tur viņu pamanīja Baywatch komanda. Lai arī šis serāls sākotnēji izpelnījās kritiķu nopēlumu, zinātāji saka, ka skatītāji to uzņēmuši ar atplestām rokām un visticamāk, pateicoties Pamelas Andersones sievišķīgajam valdzinājumam.

Līdzīgi ar lielu daļu filmu, kurās piedalās Pamela Andersone, kritiķi tās debesīs neceļ, bet skatītāji skatās. Iespējams, arī tāpēc, ka aktrise nebūt nav rāms zaķēns, bet sieviete, kura liek par sevi runāt. Tā, piemēram, gadu gaitā medijiem un skatītājiem Pamelas vārds, lielas krūtis un silikona implanti ir kļuvuši teju par sinonīmiem, un arī pati aktrise nekad nav slēpusi faktu, ka karjeras pirmssākumos veikusi krūšu palielināšanas manipulācijas. Tāpat aktrises mīlas dzīvei viņas fani sekojuši līdzi ar aizrautību, turklāt Pamela Andersone nav likusi viņiem vilties. Tā, piemēram, 52 gadu vecumā viņā apprecējusies piekto reizi, bet jau pēc gada, 53 gadu vecumā, sekoja sestā laulība. Arī līdz tam viņa spējusi pārsteigt - viņai pieder viens īsākajiem laulības termiņiem 60 dienas, kad bija precējusies ar amerikāņu pokera spēlētāju Riku Salomonu, kurš bija ne tikai Pamelas trešais vīrs, jo kādu laiku pēc šķiršanās abi apprecējās vēlreiz. Rezultātā Pamela izdevies iestūrēt laulības ostā sešas reizes, bet vīru viņai bijis pieci.

1936. gada 30. jūnijs vēsturē iegājis ar to, ka Amerikā iznāk rakstnieces – debitantes Margaretes Mičelas romāns "Vējiem līdzi".

"Vējiem līdzi" autorei – žurnālistei Margaretei Manerlinai Mičelai, kura audzināta  dievbijīgā garā, bijusi ļoti kautrīga un savas publikācijas iesākumā parakstīja kā Pegija M., pat pārdrošākajos sapņos nevarēja ienākt prātā, ka viņas rakstīto grāmatu gaida panākumi teju gadsimta garumā.

Pie tūkstoš lappušu manuskripta, otrā vīra uzmundrināta, Margarete strādājusi desmit gadu, turklāt viņa pie rakstāmgalda sēdusies ik dienas.

 Margaretes Mičelas ģimenē bija iecienīta stāstu stāstīšanas tradīcija – un tieši no radiniekiem viņa daudz uzzināja par Amerikas pilsoņu karu, kas beidzās 35 gadus pirms viņas dzimšanas. Bērnībā Mičela rotaļājusies vecajos ierakumos, kas joprojām bija saglabājušies Atlantas apkaimē, un bieži devās izjādēs ar konfederātu veterāniem. Jaunā Margarete bija aizrautīga lasītāja, kas mīlēja rakstīt stāstus un ludziņas.

1926. gada pavasarī pēc ceļgala traumas viņai sācies artrīts, kā dēļ Margaretei nācās pamest reportieres darbu vietējā avīzē un tieši šis notikums kļuva par leģendārā romāna tapšanas ierosinātāju. Tolaik viņa  dzīvojusi  pavisam nelielā dzīvoklītī, ko pati rakstniece dēvēja par "izgāztuvi".

Kādu dienu vīrs atnesa mājās rakstāmmašīnu un paziņojis sievai: "Tu jau esi izlasījusi visu, izņemot matemātikas un dabaszinātņu grāmatas. Tagad tu varētu uzrakstīt pati savu grāmatu, lai sevi izklaidētu."

Margarete diži pretī nav turējusies un pavisam drīz mazo istabiņu sāka aizpildīt ar aprakstītām lapām piestūķētas aploksnes. Mičela rakstījusi haotiski, spontāni, pierakstot stāstus, kas viņai atausa atmiņā no bērnības, turklāt romāna beigas esot uzrakstītas pirmās.

Sākotnējais romāna nosaukums bija "Rīt būs cita diena", kas ir viena no iemīļotākajām galvenās varones Skārletas frāzēm, kad viņa koķetā vieglprātībā cenšas visu svarīgo, pat domāšanu, atlikt uz vēlāku laiku. Tiesa, šo nosaukumu skeptiskais izdevējs no "Macmillan Publishers" lūdza nomainīt pret efektīgāku un rezultātā nonāca pie "Gone with the Wind" jeb "Vējiem līdzi", atsaucoties uz dzejnieka Ernesta Dausona populāra rindiņām. Par romāna sacerēšanu autore kā iesācēja saņēma pieticīgu avansu – 500 dolāru.

Romāns aptver 12 gadu ilgu laika posmu no 1861. līdz 1873. gadam. Tas sākas ar Skārletas agru jaunību, kas pilna vētru un dziņu, līdz trīs reizes precējušās misis O’Hāras, triju bērnu mātes, divdesmit astoņiem gadiem, no lielā pārticībā izlutinātās pusaudzes kaprīzēm līdz dzimtas īpašuma – leģendārās Taras kokvilnas plantācijas – bankrotam un atdzimšanai.

"Vējiem līdzi" tika izdots 1936. gada 30. jūnijā un uzreiz kļuva par pasaules mēroga dižpārdokli: dienas laikā tika pārdoti 50 000 eksemplāru, bet pusgada laikā jau viens miljons. 

Ja avansā viņa saņēma vien 500 dolāru, tad gada laikā autoratlīdzībā Mičela nopelnīja trīs miljonus dolāru. Šodien tie būtu vairāki desmiti miljoni dolāru. Gadu pēc iznākšanas Mičelas "Vējiem līdzi" saņēma Pulicera prēmiju literatūrā, bet brīdī, kad Holivudas producents Deivids Selzniks, vienojoties ar Mičelu, nopērk romāna ekranizēšanas tiesības, viņa saņem debitantei necerētu un rekordlielu summu - 50 tūkstošus dolāru.

Filma pie skatītājiem nonāk 1939. gadā un kļūst par vienu no amerikāņu kultūras fenomeniem. Romāna un filmas panākumi iecēla Margareti Mičelu slavas zenītā, fanu mīlestība bija tik liela, ka Mičelu grāmatas izdošanas dienā apsēda cilvēku pūlis, kas norāva viņai apģērba pogu un pat izrāva matu šķipsnu. Iespējams, tieši šis incidents kalpoja par ierosinājumu norobežoties no sabiedrības un rūpīgi sargāt savu privāto dzīvi.

29. jūnijā dzimis „Mazā prinča” radītājs, franču rakstnieks Antuāns Ekziperī.

Rakstnieka pilnais vārds ir Antuāns Marī Žans Batists Rodžers de Sent-Ekziperī, kuru bērnībā sauca vienkārši par Toniju.

Viņš piedzima Francijā, Lionā, 1900. gada 29. jūnijā augstdzimušā katoļu muižnieku dzimtā. Viņš bija trešais bērns piecu bērnu ģimenē. Antuāna tētis mūžībā aizgāja, kad mazajam Tonijam bija vien četri gadi un tad ģimenei sākās grūti laiki. Naudas trūkumu gan bērniem kompensēja kopā būšana un brāļi ar māsām sadzīvojuši ļoti draudzīgi. Mamma bērnos ieaudzināja mīlestību pret grāmatām un literatūru, viņu sarunas bieži bija par mākslas vērtībuvienlaikus Antuāns bija aizrāvies ar tehnoloģijām. Ekziperī mācījās kristiešu skolā Lionā, pēcāk jezuītu skolā Montrē, izglītojies arī Šveicē. 1917. gadā viņš iestājās Parīzes tēlotājmākslas skolas arhitektūras fakultātē, bet vēlāk cerēja iestāties jūras licejā, taču diemžēl neizturēja atlasi. Zaudējis brāli Antuāns noslēdzās sevī.

Jau kopš bērnības Antuāns sapņoja par debesīm. Pirmo reizi debesīs viņš pacēlās 12 gadu vecumā, kad viņu aizveda uz lidlauku. Pirmais lidojums bija liktenīgs, viņš saprata, ka debesis un lidošana kļūs par viņa dzīves mērķi. Diezgan likumsakarīgi, ka viņš nokļuva aviācijā, sākotnēji jaunietis bija nelidojošs karavīrs, strādāja lidlauka darbnīcā, bet drīz vien ieguva par civilā pilota sertifikātu, vēlāk uzdienējās līdz militārajam pilotam.

Pēc virsnieku kursu beigšanas viņš dienēja, bet, kad neveiksmīgā lidojumā 1923. gadā Ekziperī guva galvas traumu, bija spiests pamest aviāciju, viņš apmetās Parīzē un nolēma savus spēkus izmēģināt rakstniecībā.

Diemžēl panākumi nenāca viegli un, lai izdzīvotu, pelnīt nācās ar automašīnu tirgošanu, strādājot flīžu rūpnīcā un pārdodot grāmatas. Tiesa, šādi dzīvojot, Ekziperī eksistēja, nevis dzīvoja un viņu izglāba nejauša tikšanās, kas rakstnieku atkal pacēla debesīs – viņš kļuva par pilotu pasta piegādes uzņēmumā. Kāpa pa karjeras kāpnēm un strādāja gan Buenosairesā, gan Kasablankā, arī Eiropā. Strādājot pasta aviosabiedrībās Ekziperī aizrāvās arī ar ekstrēmiem sporta veidiem, kļuva par izmēģinājumu pilotu.

Viņa dzīvība vairakkārt bija briesmās, reiz Ekziperī izdzīvoja pateicoties ūdenslīdējiem, citkārt, avarējot tuksnesī, viņu izglāba beduīni. Smagākais negadījums piedzīvots lidojot no Ņujorkas uz Ugunszemi, kad pēc lidmašīnas avārijas pilots bija komā vairākas dienas.

Ekziperī savas dzīves laikā aplidojis pusi pasaules, un tieši ilgtermiņa lidojumi bija tie, kas viņu iedvesmoja rakstīt – pārdomas liekot uz papīra tapa smalki filozofiskie romāni „Dienvidu pasts”, „Nakts lidojums”, „Cilvēku planēta”, „Citadele”, stāsti un, neskaitāmas esejas, raksti un, protams, dziļā un skumjā pasaka „Mazais princis”.

Viņa darbi ir saistīti ar debesīm un aviāciju, jo tas bija viņa aicinājums, viņš dalījās ar lasītājiem savā pasaules uztverē, kas bija skatīta pilota acīm.

Ekziperī nāve ir noslēpumiem apvīta. 1943. gadā Sent-Ekziperī, riskējot ar savu dzīvību, veica vācu spēku aerofotografēšanu. Vienā no šiem izlidojumiem, netālu no Senrafaelas pilsētas Francijas piekrastē, aptuveni pusceļā starp Kannām un Sentropēzu notika kaut kas mistisks. Lidmašīna pazuda. Atrast lidmašīnas atlūzas neizdevās. Rakstnieks kopā ar lidaparātu bija pazudis bez vēsts… Tika pieļauts, ka lidmašīnā radies tehnisks bojājums, ka Sent-Ekziperī gājis bojā virs Alpiem. Vēl bija viena versija – rakstnieks nobijies un dezertējis. Tai gan neticēja neviens, kas viņu pazina.

1914. gada 28. jūnijā toreizējās Austroungārijas provinces Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā serbu teroristu grupas loceklis Gavrilo Princips atentātā nāvējoši sašāva Austroungārijas troņmantnieku, erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu Sofiju. Šī slepkavība kļuva par iemeslu konfliktam starp Austroungāriju un Serbiju, kas pārauga Pirmajā pasaules karā.

Gavrilo Princips piedzima Bosnijas serbu ģimenē 1894. gadā. Viņa tēvs apstrādāja apmēram pusotru hektāru muižniekam piederošas zemes, piepelnīdamies kā pastnieks. Bērnība pagāja trūkumā, Gavrilo izauga trausls un slimīgs, tomēr bija ļoti centīgs mācībās un, izcili pabeidzis pamatskolu, iestājās Sarajevas komercskolā, kuru vēlāk nomainīja uz klasisko ģimnāziju.

Gavrilo dzimšanas laikā Bosnija un Hercegovina, pēc vairākiem gadsimtiem Osmaņu impērijas varā, nesen bija kļuvusi par Austroungārijas pārvaldītu teritoriju, kuras statusa noskaidrošanu Eiropas lielvalstis bija pagaidām atlikušas. Hābsburgu monarhijas pārvalde, salīdzinot ar turku valdīšanu, bija pat visai progresīva, tomēr tā nebija pa prātam tiem, kuri Bosnijas un Hercegovinas nākotni redzēja ap Serbiju apvienotas dienvidslāvu valsts sastāvā. Sevišķi saspringta situācija kļuva tad, kad 1908. gadā Austroungārija, nesagaidījusi kādu starptautisku vienošanos, vienpusēji anektēja Bosniju un Hercegovinu.

Serbu nacionālistu kustības iespaidā nonāca arī jaunais Gavrilo Princips. 1912. gadā viņš tika izslēgts no ģimnāzijas par draudēšanu serbu nacionālismu pietiekami neatbalstošiem skolasbiedriem. Nākamie pāris viņa mūža gadi pagāja pārceļojumos starp Sarajevu un Belgradu, arvien ciešāk iesaistoties slepenās serbu militārās organizācijas „Melnā roka” darbībā. Kaut arī nelegāla, šī teroristiskā organizācija sastāvēja pa daļai no serbu armijas virsniekiem, un par tās darbību bija labi informēti daudzi, kā Serbijas armijas štābā, tā valdības aprindās.

Savu liktenīgo lomu Eiropas vēsturē Gavrilo Principam bija lemts nospēlēt 1914. gada 28. jūnijā, kad Sarajevā ieradās Austrijas troņmantnieks, erchercogs Francis Ferdinands, pret kuru „Melnā roka” bija izplānojusi atentātu. Kad autokolonna ar erchercogu, viņa sievu grāfieni Sofiju un svītu no stacijas devās uz pilsētas mēriju, maršrutā jau bija izvietojušies ar bumbām un pistolēm bruņoti serbu jaunekļi. Vispirms uz Franča Ferdinanda auto lidoja Nedeļko Čabrinoviča mesta bumba, tomēr šoferis spridzekli pamanīja, palielināja ātrumu, un eksplozija sadragāja nākamo mašīnu, smagi ievainojot divus no erchercoga svītas un vieglāk – ap duci cilvēku uz ielas. Tālāk autokolonna devās lielā ātrumā, un šķita, ka sazvērnieku plāns ir izgāzies. Viņi izklīda. Gavrilo Princips devās uz Morica Šillera kafejnīcu apēst kādu sviestmaizi.

Tikām erchercogs, pēc vizītes mērijā, vēlējās apciemot pirmītējā sprādzienā cietušos. Pārpratuma dēļ erchercoga auto nogriezās nepareizajā ielā, Bosnijas gubernators ģenerālis Oskars Potioreks pavēlēja griezt atpakaļ, un šoferis nobremzēja tieši pie kafejnīcas, no kuras tobrīd iznāca Gavrilo Princips. Viņa pirmā lode ķēra kaklā Franci Ferdinandu, otrā trāpīja vēderā grāfienei Sofijai, pēc pārdesmit minūtēm abi bija miruši.

Kā zināms, Gavrilo Principa šāvieni Sarajevā aizsāka notikumu virkni, kas ievilka vispirms Serbiju un Austroungāriju, bet pēc tam jau visu Eiropu un pasauli globālā konfliktā – Pirmajā pasaules karā. Principu gan tiesāja tikai par konkrētajām slepkavībām. Un tā kā nozieguma izdarīšanas brīdī viņš vēl nebija pilngadīgs, tad piesprieda divdesmit gadus cietumā. Cietumā gan viņš nodzīvoja vien dažus gadus, mirdams no tuberkulozes 1918. gada 28. aprīlī.

Dumpis uz Krievijas impērijas Melnās jūras flotes bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins” uzliesmoja 1905. gada 27. jūnijā – domājams, nekvalitatīvas pārtikas dēļ. Šis dumpis kļuvis par vienu no zināmākajām Krievijas 1905. gada revolūcijas epizodēm, lielā mērā pateicoties Sergeja Eizenšteina ģeniālajam kinodarbam „Bruņukuģis „Potjomkins””.

 

„Veči, zupā tārpi!” Nav zināms, vai tieši šādi vārdi izskanēja 1905. gada 27. jūnijā uz Krievijas Melnās jūras flotes bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins”, bet – tārpi zupā, visdrīzāk, bija gan. Vasaras Melnās jūras reģionā ir karstas, produkti bojājas ātri, kārtība cara flotē, kazi, arī nebija ideāla, un nav nekāds brīnums, ka bruņukuģa matrožiem maltītē tika pasniegta sasmakusi gaļa, kurā jau bija ieviesušies mušu kāpuri.

1905. gada vasara Krievijas impērijā bija nemierīga. Karš pret Japānu Tālajos austrumos neglābjami zaudēts, pilsētās streikoja strādnieki, sociāldemokrātu aģitatori mītiņos aicināja uz bruņotu varas pārņemšanu. Sava šūniņa viņiem bija arī uz bruņukuģa „Taurijas kņazs Potjomkins”, tomēr sadumpot stingrā disciplīnā turētos kara jūrniekus diezin vai būtu kādas izredzes, ja ne šī likteņa dāvana – tārpi zupā. Cik var spriest no liecībām, tad oficieri muļķīgā stūrgalvībā mēģinājuši piespiest jūrniekus draņķīgo zupu tomēr ēst, izcēlusies sadursme, un tās laikā kapteiņa palīgs Hipolits Giljarovskis nāvīgi sašāvis matrozi Grigoriju Vakuļenčuku. Par to Giljarovskis, kapteinis Jevgeņijs Goļikovs un vēl daži virsnieki samaksāja ar dzīvību – viņus vai nu nošāva, vai arī vēl dzīvus izmeta pār bortu noslīkšanai. Pārējos virsniekus iesprostoja, uz bruņukuģa ievēlēja padomi ar Afanasiju Matušenko priekšgalā, un kuģis, pacēlis sarkano karogu, devās uz Odesas ostu. Sacēlušies savā kontrolē pārņēma arī pavadošo torpēdlaivu „Veha”, kas turpmāk visur sekoja bruņukuģim.

Odesieši sarkankarogoto bruņukuģi sagaidīja visai entuziastiski, tomēr jūrnieki nesaņēmās izsēdināt desantu un mēģināt sagrābt varu pilsētā. Varas iestādes tikmēr steidzīgi savilka Odesā valdībai uzticamu karaspēku. Matroža Vikuļenčuka bēres 29. jūnijā izvērtās par politisku demonstrāciju, notika sadursmes ar karaspēku, bija upuri. Armija bloķēja ostu, kur notika šaudīšanās un noliktavu dedzināšana, kurā, visdrīzāk, pidalījās nevis strādnieki vai „Potjomkina” matroži, bet gan pilsētas kriminālais elements. Galu galā „Potjomkins” divreiz izšāva uz kvartālu, kur atradās garnizona komandantūra, bet izpaudās ziņas par Melnās jūras flotes eskadas tuvošanos, un bruņukuģis devās atklātā jūrā. Eskadras kuģu komandas atteicās šaut uz saviem biedriem, tādējādi „Potjomkins” netraucēti sasniedza Konstancas ostu Rumānijā.

Rumāņu valdība neatļāva iekraut dumpīgajā kuģī ūdeni un pārtiku. Nesekmējas arī mēģinājums uzpildīties Krievijas Feodosijas ostā, kur jau gaidīja valdības spēki. Galu galā potjomkinieši atgriezās Konstancā un kuģi pameta. Rumānija to atdeva Krievijai, bet par jūrniekiem būtībā neliekas ne zinis. Daļa atgriezās dzimtenē tūlīt, laikam jau cerot uz revolūcijas uzvaru. Visi tika apcietināti, septiņiem piespriests nāvessods, pārējiem – dažādi cietumsodi. Matušenko atgriezās 1907. gadā, noticot cara valdības solītajai amnestijai, bet tika notiesāts un pakārts. Lielākā daļa „Potjomkina” jūrnieku izklīda pa visu pasauli. Pēdējais – apakšvirsnieks Ivans Bešovs mira 102 gadu vecumā Dublinā, 1987. gadā.

Pats bruņukuģis „Potjomkins” beidza savas gaitas 1919. gadā, kad baltgvardi to Sevastopolē uzspridzināja, lai tas netiktu sarkanajiem. Un tomēr bruņukuģis „Potjomins” joprojām peld – kā tēls kīno ģēnija Sergeja Eizenšteina 1925. gada mēmajā lentā „Bruņukuģis „Potjomkins””. Tā atzīta par vienu no visu laiku iespaidīgākajām mākslas filmām. Režisora radītspējas pārkausēts, stāsts par dumpīgo kuģi mūsdienās aizēnojis reālos 1905. gada notikumus. Piemēram, kinovēsturē hrestomātiskā epizode ar ļaužu apšaušanu uz slavenājām Odesas kāpnēm – Patiesībā šāda slepkavošana, domājams, nekad nav notikusi. Tomēr Piektā gada Krievijā uz mierīgiem demonstrantiem šāva gan – Odesā, Pēterburgā, Rīgā un citur.

Viens no Molotova-Ribentropa pakta slepenā papildprotokola punktiem definē PSRS ieinteresētību tobrīd Rumānijai piederošajā Besarābijas provincē un attiecīgu Vācijas pretenziju neesamību. 1940. gada 26. jūnijā PSRS iesniedza Rumānijai ultimātu, pieprasot atdot Besarābiju un arī Bukovinas provinces ziemeļdaļu.

Molotova–Ribentropa pakta slepenā protokola trešais punkts skan šādi: „Attiecība uz Dienvidaustrumeiropu Padomju puse lūdz ievērot savas intereses Besarābijā. Vācu puse paziņo par pilnīgu politisku neieinteresētību šajās teritorijās.” 1940. gada 26. jūnijā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs iesniedza Rumānijas sūtnim Maskavā ultimātu ar prasību nodot Padomju Savienībai Besarābijas provinci un Bukovinas provinces ziemeļu daļu.

Besarābija, teritorija starp Dņestru austrumos un Prutu rietumos, līdz 19. gs. sākumam bija daļa no Moldāvijas kņazistes, Osmaņu impērijas vasaļvalsts. Tad Krievijas impērija pēc kārtējā kara ar Turciju to ieguva savā īpašumā, savukārt 1918. gadā Besarābijas Zemes padome nobalsoja vispirms par atdalīšanos no Krievijas, bet vēlāk par pievienošanos Rumānijai. Tas bija loģiski, ievērojot, ka iedzīvotāju lielākā daļa šeit jau kopš viduslaikiem bija rumāņi. 1940. gada padomju ultimāts satur melīgu apgalvojumu, ka šeit pamatā dzīvojot ukraiņi. Šāds apgalvojums gan bija patiess attiecībā uz Ziemeļbukovinu, taču tā līdz tam laikam nekad nebija ietilpusi Krievijā. Par šo teritoriju Maskava norādīja, ka tā būtu kaut neliela kompensācija par Rumānijas 22 gadus ilgo kundzību Besarābijā. Ultimāta noraidīšanas gadījumā Padomju Savienība draudēja ar karu.

Starptautiski Rumānija tobrīd izrādījās viena pret padomju agresiju. Tās tradicionālā sabiedrotā Francija nupat bija cietusi katastrofālu sakāvi cīņā pret Vāciju un faktiski iznīcināta kā valsts. Vācija, kura vienīgā varētu sniegt reālu palīdzību, ieteica dot Staļinam prasīto. 1940. gada 28. jūnijā karaļa Karola II valdība paziņoja, ka padomju prasībām piekrīt. Tajā pašā dienā rumāņu armija un pārvaldes iestādes steidzīgi pameta atdodamās teritorijas; uz Rumāniju bēga arī ap 200 000 iedzīvotāju. Aizejošajiem uz pēdām sekoja Sarkanā armija, kas nereti arī uzbruka rumāņu karaspēkam un pat bēgļiem, kuri steidzās pamest viņu dzimtenē iestājušos Staļina paradīzi. Ziemeļbukovinu un Besarābijas dienvidus padomju režīms pievienoja Ukrainai, savukārt pārējā Besarābijā izveidoja Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku, kurā iekļāva arī daļu no Moldāvijas autonomās republikas, kas līdz tam bija pastāvējusi padomju Ukrainas sastāvā. No šejienes ieradās vairums jaunās padomju sistēmas būvētāju.

Dažā ziņā padomju realitāte Moldāvija bija vēl drūmāka nekā Baltijā, jo padomju vara centās visiem līdzekļiem kulturāli nošķirt šo republiku no kaimiņos esošās Rumānijas. Moldāvijā tika ieviesta rakstība kirilicā, tika mākslīgi veicinātas nebūtiskās valodas atšķirības. Tāpat kā Baltijā, arī šeit 1941. un 1949. gadā notika masu deportācijas. Sākoties Padomju Savienības un Vācijas karam, kurā Rumānija bija Vācijas sabiedrotā, Besarābijas rumāņi nonāca abās frontes pusēs. Kara izskaņā vēl apmēram 600 000 bēga uz Rumāniju, tai skaitā praktiski visa vietējā inteliģence. Spilgts ir fakts, ka pirmais vietējās izcelsmes ministrs padomju Moldāvijas ministru kabinetā parādījās tikai sešdesmitajos gados.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma it kā loģiskā Moldovas atkalapvienošanās ar Rumāniju tomēr nenotika. Viens iemesls bija vietējās politiskās elites ambīcijas, otrs – ka ekonomiski Rumānija Moldovai neko daudz nevarēja piedāvāt. Tomēr visa postpadomju attīstība Moldovā liek arī domāt, ka atrašanās Krievijas impērijas un pēc tam PSRS sastāvā ir izveidojusi īpatnēju, no pārējiem rumāņiem atšķirīgu moldāvu identitāti.

Līdzīgi kā Eiropā, pēc Otrā pasaules kara arī Korejas ziemeļdaļā Sarkanās armijas klātbūtne nozīmēja neizbēgamu komunistiski totalitāra režīma izveidošanos. Šī režīma mēģinājums pakļaut sev visu Koreju bija iemesls starptautiskam konfliktam – Korejas karam, kas uzliesmoja 1950. gada 25. jūnijā.

Otrajam pasaules karam noslēdzoties, Koreja atguva neatkarību, kuru Japānas impērijas agresija tai bija laupījusi 19. gs. beigās. Tomēr pagaidām Korejas pussala nonāca Padomju Savienības un Savienoto Valstu dalītā kontrolē. Okupācijas zonu robeža pa 38. Ziemeļu paralēli dalīja pussalu apmēram līdzīgās daļās; amerikāņu kontrolētajos dienvidos veidojās Rietumu parauga politiskā sistēma, savukārt ziemeļos – padomju stila režīms ar komunistu Kimu Irsenu priekšgalā. Abas valdības pretendēja uz varu visā Korejā, un kad 1950. gadā ar komunistu uzvaru noslēdzās pilsoņu karš Ķīnā, savukārt Savienotās Valstis savus spēkus no Dienvidkorejas izveda, gan Kimam Irsenam, gan viņa patroniem Staļinam un Mao Dzedunam šķita, ka ir īstais brīdis pacelt sarkano karogu arī Korejas dienvidos. 1950. gada 25. jūnijā ar Korejas Tautas armijas iebrukumu Dienvidkorejā sākās Korejas karš.

Dienvidniekiem praktiski nebija, ko likt pretī Korejas Tautas armijai, kuru bija dāsni apbruņojusi Padomju Savienība. Korejas Republikas armija haotiski atkāpās, un līdzi tai uz dienvidiem plūda bēgļu masas. Tomēr neattaisnojās Staļina cerības, ka Savienotās Valstis nebūs gatavas iesaistīties militāri, tāpat kā nebija iesaistījušās Ķīnas pilsoņkarā. Vašingtonā komunisma tālāko ekspansiju uztvēra ļoti nopietni. Padomju Savienība izdarīja sev lāča pakalpojumu, tobrīd boikotējot Apvienoto Nāciju darbību, jo ANO neatzina Ķīnas komunistu valdību. Bez padomju klātbūtnes Apvienotās Nācijas pasludināja Ziemeļkoreju par agresoru, kuru dalībvalstīm ir pienākums apturēt. Karā Dienvidkorejas pusē iesaistījās koalīcija ar Apvienoto Nāciju mandātu, kurā bez ASV spēkiem ietilpa Lielbritānijas, Kanādas, Turcijas, Austrālijas, Filipīnu, Taizemes, Etiopijas un citu valstu kontingenti.

Septembrī amerikāņu spēkiem izdevās stabilizēt fronti Korejas pussalas dienvidaustrumu stūrī. Ziemeļnieku komunikācijas tagad bija stipri izstieptas, un amerikāņu aviācija tās gandrīz paralizēja. Sekoja sabiedroto virspavēlnieka ģenerāļa Duglasa Makārtura izplānotā desanta operācija Inčhonas ostā pussalas rietumu piekrastē, un kara vilnis strauji vēlās atpakaļ uz ziemeļiem. Novembrī komunistu spēki bija piespiesti pie Ķīnas robežas, taču tad frontē pēkšņi parādījās ķīniešu karavīri. Lielā slepenībā veselas divīzijas bija šķērsojušas robežu un tagad strauji iespiedās Apvienoto Nāciju spēku aizsardzībā. 1951. gada sākumā Seula jau atkal bija sarkano rokās. Arī amerikāņu pārsvars gaisā bija apdraudēts, jo te parādījās modernie padomju iznīcinātāji Mig-15, kurus nereti vadīja padomju piloti. Tomēr nākamajos mēnešos ķīniešu ofensīva apsīka un ANO spēkiem izdevās veikt vairākus pretuzbrukumus, martā atkal atgūstot Seulu. Jūlijā fronte stabilizējās tās pašas 38. Ziemeļu paralēles tuvumā, un nākamos divus gadus Korejā risinājās visai vienmuļš ierakumu karš. 1953. gada 27. jūlijā konflikts noslēdzās ar pamiera līgumu, Korejai paliekot sadalītai starp komunistiskajiem ziemeļiem un rietumnieciskajiem dienvidiem.

Korejas kara lielākā veiksme bija tā, ka izdevās novērst tā pāraugšanu vispasaules konfliktā. Pirmā nozīmīgākā Aukstā kara perioda sadursme iezīmēja globālās pretstāves raksturu, kad abi lielie pretspēlētāji – ASV un PSRS – iesaistījās lokālos konfliktos, taču vairījās no tiešas sadursmes.

Korejas tautai šis karš nesa smagus upurus. Kopējais bojāgājušo apjoms tā arī nav līdz galam noskaidrots. Kritušo un bez vēsts pazudušo karavīru skaits ANO koalīcijas pusē pārsniedz 200 000, savukārt ziemeļkorejiešu un ķīniešu upuru ir ne mazāk par pusmiljonu, bet, iespējams, pat līdz miljonam. Civiliedzīvotāju upuru apjoms tiek lēsts uz apm. 2 500 000. Seulā, kur pirms kara bija mitinājies pusotrs miljons, kara beigās bija palikuši 200 000 iedzīvotāju.