Šī diena vēsturē

Sadursme starp lībiešu iedzimtajiem un vācu krusta karotājiem 1198. gada 24. jūlijā netālu no vietas, kur dažus gadus vēlāk tika likts pamatakmens Rīgas pilsētai. Šai sadursmē zaudēja dzīvību pēc skaita otrais katoļu bīskaps Baltijā Bertolds Šulte.

Plašākais avots par Baltijas Krusta karu pirmajām desmitgadēm ir „Livonijas hronika”, kuru sarakstījis šo notikumu laikabiedrs Heinricus de Lettis jeb Indriķis Latvietis. Saskaņā ar viņa vēstīto, pirmais katoļticības sludinātājs Baltijā bijis Meinards no Zēgebergas, kurš ieradies pie Daugavas lejteces lībiešiem ap 1180. gadu. Šejienieši misionāru sākotnēji uzņēmuši draudzīgi; domājams, pirmkārt tāpēc, ka viņa ataicinātie gotlandiešu amatnieki uzbūvējuši mūra pilis Ikšķilē un Salaspilī. Tās bijušas pirmās mūra celtnes Baltijā un, cita starpā, kalpojušas arī lībiešu teritorijas aizsardzībai pret kaimiņiem zemgaļiem. Tomēr pagānu pievēršanas darbs secies visai gausi, un, lielākoties neauglīgos pūliņos aizvadījis sava mūža pēdējos gadus, Meinards šķīries no dzīves Ikšķilē 1196. gadā.

Ap šo laiku Baltijas kristīšanā ieinteresētajās katoļu baznīcas aprindās acīmredzot bija nobriedusi izpratne, ka šejienes pagānu kristīšanai ar Tā Kunga vārda spēku vien nebūs līdzēts un jāliek lietā iedarbīgāki argumenti, proti – militāra vara. Vēl Meinardam dzīvam esot pāvests Celestīns III apstiprināja Līvzemes kristīšanas atbalstam izveidotā Zobenbrāļu krustnešu ordeņa statūtus un, kā vēsta Indriķis, izsludināja grēku piedošanu Līvzemes krusta karotājiem, respektīvi – pasludināja krusta karu. Meinarda misijas turpinātājs bīskaps Bertolds gan arī sākotnēji – 1197. gadā – Daugavas lejtecē ieradās bez karaspēka, taču jau visai drīz atgriezās Vācijā, pie tam, kā var spriest no hronikas, teju vai bēgšus. Nākamajā gadā viņš bija atpakaļ un nu jau kopā ar Saksijā savervētiem krusta karotājiem.

Par paša bīskapa Bertolda dzīvi līdz nosūtīšanai uz Līvzemi zināms nedaudz. Izpētīts, ka viņš cēlies no Elbas Štādes apkaimes tagadējā Lejassaksijā, un viņa dzimta, Šultes, bijuši ministeriāļi – īpaša augstāko feodāļu dienesta ļaužu kārta, kas vēlāk saplūdusi ar muižniecību. Pirms iecelšanas par Līvzemes bīskapu Bertolds bijis cisterciešu klostera abats Lokumā.

Saprotams, ka Bertolda ierašanos kopā ar karaspēku lībieši pamatoti uztvēra kā agresiju. Sākotnēji gan tikušas vestas sarunas un noslēgts pamiers, tomēr dažus krustnešus, kuri pametuši nometni, lai ievāktu sienu zirgiem, lībieši nogalinājuši. Līdz ar to pamieram arī bijušas beigas. Sadursme starp lībiešiem un krustnešiem notikusi 1198. gada 24. jūlijā, vietā, kuru Indriķis dēvē par Rīgas Seno kalnu. Domājams, tas bijis 18. gs. beigās noraktais Kubes kalns, kas atradās tagadējās Esplanādes vietā. Ja var ticēt Indriķim, vācieši ātri piespieduši līvus atkāpties, taču, kā raksta hronists: „Bīskaps, paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ, iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim.” Tā savu mūžu beidza otrais Baltijā ieceltais katoļu bīskaps Bertolds Šulte.

Kas attiecas uz kauju pie Rīgas kalna, tad iesaistīto spēku un upuru ziņā tā, domājams, bijusi drīzāk nenozīmīga sadursme. Taču tā bija pirmā kauja vairāk nekā simts gadus ilgajā Baltijas krusta karu vēsturē. Bīskapa Bertolda bēdīgais gals nemazināja viņa līdzgaitnieku un sekotāju entuziasmu. Jau nākamajā, 1199. gadā amatā tika apstiprināts Bertolda pēcnācējs bīskaps Alberts fon Bukshēvdens. Šis vīrs, kuram piemita nepārprotams politiķa un stratēģa talants, nostiprināja krustnešu varu Daugavas lejtecē, radot šeit bāzi tālākajai ekspansijai Baltijas zemēs.

811. gada 23. jūlijā Bizantijas imperatora Nikifora I karaspēks ieņēma bulgāru galvaspilsētu Plisku. Iekarotāji noraidīja bulgāru hana Kruma piedāvāto mieru un nežēlīgi postīja bulgāru zemes, tomēr galu galā šis karagājiens bizantiešiem izvērtās katastrofā.

Mūsu ēras 7. gadsimta sākumā bulgāri bija tjurku izcelsmes nomadu tauta, kas apdzīvoja stepes tagadējās Ukrainas un Krievijas dienvidos. Gadsimta otrajā pusē, kad šais zemēs no austrumiem iespiedās hazāri, bulgāriem nācās meklēt jaunu dzimteni. Viena viņu daļa šķērsoja Donavas lejteci un apmetās tagadējās Rumānijas austrumdaļā, kas toreiz ietilpa Bizantijas impērijas robežās. Tiesa, bizantiešu vara šajās teritorijās tobrīd jau bija visai nosacīta. Iepriekšējā simtgadē te lielā skaitā no ziemeļiem bija ieplūdušas slāvu ciltis.

Bizantijai trūka militārā spēka, lai apturētu šo invāziju, tomēr zemkopji slāvi nedibināja te savas valstis, bet gan apmetās līdzās agrākajiem iedzīvotājiem, nomināli atzina impērijas virsvaldību un atstāja bizantiešu kontrolē svarīgākos varas centrus. Pēc bulgāru ierašanās stāvoklis radikāli mainījās: stepju klejotāji kļuva par militāro aristokrātiju, ap kuru konsolidējās slāvu un citu teritorijas pamatiedzīvotāju masas. Par pirmās bulgāru valsts teritoriālo kodolu kļuva zemes tagadējās Bulgārijas ziemeļaustrumos. Sākās apmēram piecsimt gadus ilgs periods, kurā bulgāri un bizantieši ar mainīgām sekmēm cīnījās par virskundzību Balkānos.

Pēc 8. gadsimta, kad brīžiem šķita, ka Bizantijas armijas triecieni un iekšējas jukas sagraus bulgāru valsti, pienāca šīs valsts pirmais varenības periods 9. gadsimta sākumā. Hans Krums pakļāva visu tagadējās Rumānijas teritoriju, arī daļu no serbu zemēm. Dienvidos bulgāri 809. gada ieņēma Serdikas cietoksni, kas atradās tagadējās Bulgārijas galvaspilsētas Sofijas vietā.

Lai beidzot tiktu galā ar uzmācīgajiem kaimiņiem, Bizantijas imperators Nikifors I sapulcēja armiju no visām impērijas malām, apmēram 60 000 vīru, un 811. gadā iebruka Bulgārijā. Ir ziņas, ka Nikifora karaspēkā bijis daudz mobilizētu zemnieku, ļoti slikti bruņotu, nedisciplinētu un ar attiecīgi visai apšaubāmām kaujas spējām. Tomēr skaitliski bizantiešu pārspēks sākotnēji bijis tik ievērojams, ka Krums piedāvājis miera sarunas; imperators atteicies. Notikumu laikabiedrs hronists Teofans vēsta, ka bizantieši bulgāru zemēs rīkojušies nesaudzīgi, postot un slepkavojot visus, bez vecuma un dzimuma izšķirības, izdedzinot labības laukus un apkaujot mājlopus. 20. jūlijā viņi pietuvojās Bulgārijas galvaspilsētai Pliskai, kur viņiem mēģināja stāties pretim hana karadraudze un citi steigā sapulcināti spēki, taču tie tika sakauti, un 811. gada 23. jūlijā Pliska krita bizantiešu rokās līdz ar hana dārgumu glabātavu. Krums vēlreiz piedāvāja mieru, lai pārtrauktu nežēlīgo postīšanu, taču Nikifors ignorēja arī šo piedāvājumu. Vairākas dienas slepkavojuši un laupījuši, bizantieši Plisku nodedzināja.

Tomēr Nikifora armijas mājupceļš izvērtās katastrofā. Hans Krums sapulcēja spēkus Balkānu kalnos un sagaidīja ienaidniekus, kad tie, ar kara laupījumu apkrāvušies, virzījās mājup. Bulgāriem izdevās ielenkt imperatora armiju Virbicas ielejā, nosprostojot ceļu ar augstām baļķu sienām. Skaitliski spēki bija apmēram līdzvērtīgi, bet taktiskais un morālais pārākums nepārprotami bija bulgāru pusē. Imperators esot kritis panikā – pasīvi nogaidījis situācijas atrisinājumu. 26. jūlija pirmajās stundās hans Krums veda savu armiju uzbrukumā, un kauja drīz vien pārvērtās slaktiņā, kurā tika apkauta lielākā daļa bizantiešu karaspēka, krita arī imperators un daudzi augstmaņi. Kā vēsta hronists, no Nikifora I galvaskausa hans pavēlējis izgatavot sev sudrabā kaltu dzeramtrauku.

Uzvara pie Virbicas apmēram uz pusotru gadsimtu padarīja bulgārus par situācijas noteicējiem Balkānos. Ieņemt vareno Konstantinopoli un galīgi iznīcināt Bizantijas impēriju viņi gan nespēja, tomēr viņu varas sfēra pavirzījās vēl tālāk uz dienvidiem, sasniedzot robežas, kuras aptuveni sakrīt ar mūsdienu Bulgārijas dienvidu robežu.

Viljama Šekspīra luga „Venēcijas tirgotājs” tika reģistrēta 1598. gada 22. jūlijā Londonas Kancelejas preču tirgotāju apvienībā, tādējādi to laiku izpratnē likumiski fiksējot autorību. Tas ir viens no spilgtākajiem un arī viens no pretrunīgākajiem Šekspīra darbiem, kura sakarā tiek piesaukti antisemītisma motīvi.

Viljama Šekspīra komēdija „Venēcijas tirgotājs” sarakstīta 1596. vai 1597. gadā; precīzs laiks nav zināms. Daiļrades augstākās virsotnes – traģēdijas „Hamlets”, „Otello”, „Makbets” un „Karalis Līrs” – ģeniālajam anglim tobrīd vēl ir priekšā, taču jau tapusi spilgtākā no viņa vēsturiskajām lugām „Ričards III”, arī gaiša mīlas slavinājuma apdvestā traģēdija „Romeo un Džuljeta” un pagāniskas vitalitātes caurstrāvotā komēdija „Sapnis vasaras naktī”. Pirmais dokumentāli fiksētais „Venēcijas tirgotāja” iestudējums noticis tikai 1605. gadā, taču ir puslīdz droši, ka luga iestudēta arī agrāk. Katrā ziņā iespiedējs Džeimss Robertss to pieteicis Londonas Godājamajā Kancelejas preču tirgotāju sabiedrībā, kas Šekspīra laikā bija arī kas līdzīgs autortiesību reģistram, 1598. gada 22. jūlijā.

„Venēcijas tirgotājs” ir komēdija, tās gaitā neviens nemirst un trīs jauni pāri finālā dodas laimīgā laulībā, taču lugas intonācija ir drīzāk dramatiska. Ienaida un atriebības tumšie motīvi laužas cauri sižeta un dialogu komikas rotaļīgajam vijumam. Venēcijas tirgotāja Antonio un ebreju augļotāja Šeiloka attiecībās valda ilgi krāta savstarpēja nepatika. Kā lugas gaitā vēsta Šeiloks, Antonio daudzkārt izturējies pret ebreju pazemojoši un mērķtiecīgi centies viņam kaitēt, Šeiloka vārdiem runājot: „Tāpēc, ka esmu žīds.” Kā mēs teiktu šodien, Antonio ir klajš un radikāls antisemīts visā savā stājā un rīcībā. Tomēr lugas gaitā viņam nākas lūgt no ebreja aizdevumu, un Šeiloks piekrīt ar īpatnēju nosacījumu: ja parāds savlaicīgi netiks atdots, viņam ir tiesības izgriezt Antonio no krūtīm mārciņu miesas. Pēc šādas operācijas parādnieks, visdrīzāk, neizdzīvotu. Liktenis ir Antonio nelabvēlīgs, lugas kulminācijā tiesa lemj par labu Šeilokam, un viņš jau ir gatavībā ar nazi rokā. Pēc tam gan viss apvēršas otrādi, Šeiloks pats teju netiek notiesāts uz nāvi, viņam atņem mantu un pašu piespiež kristīties. Ir sagrauta visa viņa līdzšinējā dzīve un viņa personības idejiskie pamati.

Grūti spriest, kā savus varoņus uztvēra pats Šekspīrs. Viņa laikā joprojām bija spēkā karaļa Edvarda I 13. gs. beigās noteiktais aizliegums ebrejiem apmesties Anglijā. Līdzīga izraidīšana bija notikusi arī daudzviet citur Eiropā, savukārt citviet, tai skaitā Venēcijā, Mozus ticīgie dzīvoja izolēti no kristiešiem. Kā zināms, Venēcijas ebreju kvartāla nosaukums Geto kļuvis par sugas vārdu – apzīmējumu pilsētu daļām, kuras kompakti apdzīvo no vairākuma atšķirīgas minoritātes. Tātad antisemītisms Šekspīra laika Anglijā bija norma, un nav brīnums, ka šai laikā un arī nākamajos pāris gadsimtos Šeiloka tēls tika traktēts kā izteikti negatīvs – nikna atriebīguma iemiesojums, kam sveša kristīgā žēlsirdība. Tomēr Šekspīra radītais varonis nebūt nav primitīvi shematisks un dod pamatu arī citai interpretācijai. Sākot ar 19. gadsimtu, Šeiloku lielākoties atveido kā cilvēku, kura gods un pašcieņa visu mūžu mīdīti kājām, un šo pazemojumu vienīgais iemesls ir viņa piederība citai tautai un ticībai. Pie tam viņa pāridarītāji šo pazemošanu uztver kā pašsaprotamu, jo – viņš taču ir žīds! Un kad nu viņa aizrautīgākais pāridarītājs likteņa ironijas rezultātā nonāk ebreja rokās, gadiem krātais rūgtums izlaužas ārup. Kā saka pats Šeiloks: „Jūs mācāt mums nelietību – un es to gribu izlietot. Kaut gan tas būs cietsirdīgi, bet es tomēr pārspēšu savu skolotājus!”

1994. gada 21. jūlijā pēc divus mēnešus ilga ceļojuma cauri Krievijai Maskavā atgriežas krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins. Iepriekš viņš bija 20 gadus pavadījis trimdā ASV.

1918. gadā Ziemeļkaukāzā dzimušais rakstnieks, publicists,  disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts Aleksandrs Solžeņicins, šķiet, pārcietis  visas 20.gadsimta lielākās šausmas: Otro pasaules karu, ieslodzījumu Gulaga nometnēs, smagu slimību, izraidīšanu no dzimtenes un dzīvi trimdā.

Kara laikā viņš bija Padomju armijas virsnieks, viens no tiem, ar kuru rokām un asinīm tika sakauta nacistiskā Vācija. Pateicības vietā viņš no Staļina režīma saņēma arestu par "pretvalstisku propagandu", izsūtījumu un ieslodzījumu darba nometnē. Ir jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai pārciestu šādu netaisnību bez ieslīgšanas aklā naidā.

Solžeņicina pirmo stāstu "Šč-854, jeb viena diena zeka dzīvē", kas saskanēja ar tā brīža komunistiskās partijas nostāju, publicēja žurnāla "Novij mir" 1962. gada 11. numurā ar nosaukumu "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē" un tas izraisīja lasītāju interesi, un autors kļuva par kulta rakstnieku visa Padomju Savienībā.  Kad dažus gadu vēlāk pie varas nāca Brežņevs, Solžeņicins krita nežēlestībā, viņa darbus nepublicēja, pat izņēma no bibliotēkām, privāto arhīvu konfiscēja. Kad Solžeņicina grāmatas tika aizliegtas, bet aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks, tāpēc šīs grāmatas sāka lasīt pat tie, kam līdz tam nekad nebūtu ienācis prātā paņemt tās rokās. 

Tikmēr autors nostājās varas opozīcijā un sāka rakstīt kritisku publicistiku, vēstules, kurās protestēja pret cilvēktiesību neievērošanu. Atklātās vēstules mašīnrakstā izplatījās pa visu PSRS un arī aiz tās robežām. Rezultātā Solžeņicinu izslēdza no Rakstnieku savienības,  bet 1974. gada 12. februārī Solžeņicinu arestēja un bez tiesas sprieduma ieslodzīja, atņēma pilsonību un ar visu ģimeni izsūtīja uz Rietumvāciju. Viņš nonāca Frankfurtē pie Mainas, tad pāris gadu nodzīvojis Šveicē un pārcēlās uz dzīvi Amerikā.

Starp citu, termins Gulags pasaulē kļuva pazīstams pateicoties Aleksandam Solžeņicinam, pēc tam, kad 1973. gadā Amerikā publicēja viņa darbu "Gulaga arhipelāgs". 

Lai arī trimdā viņš ieguva visu, par ko var sapņot, - slavu, bagātību, brīvību, taču viņš sapņojis tikai un vienīgi par atgriešanos dzimtenē. 1990. gada 16. augustā ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova  rīkojumu Solžeņicinam atjaunoja pilsonību, oficiāli atsauca izvirzītās apsūdzības, viņš atguva tiesības publicēties Krievijā. 

1994. gada 21. Jūlijā pēc divus mēnešus ilga ceļojuma cauri Krievijai   Aleksandrs Solžeņicins pēc ASV trimdā pavadītiem 20 gadiem atgriezās Maskavā. Atgriežoties Krievijā, viņš vīlās Krievijas prezidenta Jeļcina darbībā un atteicās pieņemt viņam piešķirto ordeni. Bet pret Jeļcina pēcteci Putinu, neraugoties uz viņa saistību ar Valsts drošības komiteju (VDK), Solžeņicins izturējās ar labvēlību.

Pēc atgriešanās Krievijā rakstniekam piešķīra māja Maskavas rietumu rajonā, ko padomju laikā izmantoja VDK cilvēki. Šajā "čekistu vasarnīcā" Solžeņicins nodzīvoja mūža nogali, līdz atstāja 2008. gada 3. augustā šo pasauli četrus mēnešus pirms gaidāmās 90 gadu jubilejas. Rakstnieku apbedīja Donas klostera kapsētā. Vietu viņš bija izvēlējis pats, dažus gadus pirms savas nāves, jo tur Staļina režīma laikā apglabāja represiju upuru mirstīgās atliekas.

20. jūlijs vēsturē iegājis ar to, ka 1969.gadā šai dienā uz Mēness nolaidās Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins. Pirmie cilvēki, kas kāpuši uz Mēness.

Aukstais karš bija sacensība starp Amerikas Savienotajām valstīm un Padomju Savienību pēc Otrā pasaules kara. Kad Padomju Savienība 1957. gadā orbītā palaida pirmo mākslīgo pavadoni jeb satelītu „Sputņik”, kosmosa sacensības starp abām lielvarām bija sākusies. Padomju Savienība spēra soli pēc soļa: tajā pašā, 1957. gadā PSRS kosmosā nosūtīja suni Laiku, kam gan misijas laikā bija lemts iet bojā. Bet pēc tam, kad 1961. gadā Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku kosmosā, Amerikai nebija laika ilgām pārdomām. Bija jārīkojas, jo visas iepriekš minētās padomju valsts darbības bažīgu darīja Amerikas sabiedrību, liekot justies kā zaudētājiem savam aukstā kara pretiniekam.

Tieši tāpēc, lai celtu nacionālo pašapziņu, pusotru gadu pēc Gagarina lidojuma kosmosā Amerikas prezidents Džons Kenedijs paziņoja, ka Amerikai līdz desmitgades beigām jānosūta cilvēks uz Mēnesi un viņš droši jāatgriež uz zemes. Nepilnus septiņus gadus pēc šī paziņojuma, pusgadu pirms nospraustā termiņa, tas arī izdevās.

1969. gada 16. jūlijā tika uzsākta „Apollo 11” misija uz Mēnesi. Apkalpē bija Nīls Ārmstrongs, Bazs Oldrins un Maikls Kolinss. Četras dienas vēlāk pulksten 20:17 Ārmstronga vadītais Mēness nolaišanās modulis „Eagle” piezemējās Miera jūras dienvidrietumu pusē. Sešas stundas vēlāk, 21. jūlijā pulksten 02:56, Ārmstrongs kļuva par pirmo cilvēku, kas uzkāpa uz Mēness virsmas. Nīls Ārmstrongs savu vārdu pasaules vēsture ierakstīja ar savu nu jau leģendāro vēsturisko frāzi: „Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs lēciens cilvēcei.”

Pirmā cilvēka izkāpšana uz Mēness kļuva par iespēju Amerikas Savienotajām valstīm demonstrēt savu varenību visai pasaulei, jo televīzijā toreiz pirmā cilvēka izkāpšanu uz Mēness varēja noskatīties vairāk nekā 600 miljoni skatītāju.

Pēc divdesmit minūtēm, sekojot Ārmstrongam, uz Zemes dabiskā pavadoņa izkāpa otrs astronauts Bazs Oldrins, kļūstot par otru cilvēku, kurš spēris kāju uz Mēness. Tikmēr trešais astronauts Maikls Kolinss palika modulī un ar to 30 reižu apriņķojot apkārt Zemes dabiskajam pavadonim. Uz Mēness Ārmstrongs ar Oldrinu, ievācot paraugus, uzņemot fotogrāfijas un veicot zinātniskos eksperimentus, pavadīja vairāk nekā divas stundas.

Piecas dienas vēlāk astronauti atgriezās uz Zemes, piezemējoties Atlantijas okeānā. Kopumā uz Mēnesi ASV sešu misiju laikā nosūtīja 12 cilvēku. Tie ir līdz šim vienīgie divpadsmit, kuri bijuši uz Mēness. Pēdēja misija uz Mēnesi bija 1972. gadā, pēc tam pārtrauca cilvēku sūtīšanu. Pirmkārt jau tāpēc, ka mērķis bija sasniegts, Amerika varēja lepoties ar pirmo cilvēku uz Mēness, tādejādi ASV „bija ielikusi kloķi” Padomju Savienībai. Otrs misiju pārtraukšanas iemesls bija nauda, tas bija ļoti dārgs projekts, ko vēl dārgāku padarīja naftas krīze, kas sākās pagājušā gadsimta 70. gados.

Kopumā „Apollo” programma Amerikai tolaik izmaksāja 25 miljardus dolāru, un pie tās strādāja 400 tūkstoši cilvēku.

Bet pirmais cilvēks uz Mēness – Nīls Ārmstrongs – nomira 2012. gada augustā 82 gadu vecumā pēc sarežģījumiem operācijas laikā.

"Tie, kas nezina, kā lai piemin Nīlu, mums ir vienkāršs ieteikums. Nākamreiz, kad skaidrā naktī iziesiet ārā un redzēsiet mēnesi smaidām jums pretim, padomājiet par Nīlu un pamājiet viņam!" bija teikts ģimenes paziņojumā, šim vīram aizejot viņsaulē.

1982. gada 11. oktobrī Solenta jūras šaurumā starp Anglijas dienvidu krastu un Vaitas salu ar panākumiem vaiņagojās viens no sarežģītākajiem un dārgākajiem projektiem zemūdens arheoloģijas vēsturē: no kanāla ūdeņiem tika izcelts burinieka „Mērija Roze” vraks, kas bija pavadījis zemūdens valstībā nepilnus 437 gadus. Karaļa Henrija VIII Tjūdora flotes karakuģis bija nogrimis jūras kaujas laikā pret Francijas karaļa floti 1545. gada 19. jūlijā.

Karalis Henrijs VIII, 1509. gadā kāpdams Anglijas tronī, konstatēja, ka viņa priekšteči nav sevišķi rūpējušies par kara flotes stiprumu. Jau visai drīz tika pasūtīti divi lieli karakuģi, kas pāris gadus vēlāk tika nolaisti ūdenī. Viens no tiem tika nodēvēts par „Mēriju Rozi” – iespējams, par godu karaļa māsai princesei Mērijai, vēlākajai Francijas karaļa Luija XII sievai. Šis kuģis bija karaka – sava laika spēcīgākais okeānu burinieks. Tikai samērā nesen jūras karadarbībā bija parādījies tāds jaunievedums kā kuģu artilērija, un tagad kuģi vairs nebija tikai peldošas platformas, uz kurām izvietojās sauszemes karaspēkam analogas kājnieku vienības, cenzdamās pārspēt pretiniekus abordāžas cīņā. Tagad tie sāka mēģināt cits citu iznīcināt ar lielgabalu ugunsjaudu.

Anglijas galvenā pretiniece uz jūras 16. gs. pirmajā pusē bija Francija. Abas kaimiņvalstis vairakkārt iesaistījās viena pret otru vērstās koalīcijās, un „Mērija Roze” sekmīgi pārdzīvoja divus šādus karus. Sekoja pāris desmitgades ilgs miera periods, kura laikā kuģis atradās rezervē. Kā liecina avoti, šai laikā tas vairakkārt tika pārbūvēts, sevišķi nopietni, domājams, 1536. gadā. Iespējams, ka šīs pārbūves izrādījās „Mērijai Rozei” liktenīgas, jo, tiecoties palielināt artilērijas jaudu, tika mainīta kuģa sākotnējā konstrukcija un līdz ar to arī stabilitātes parametri.

1542. gadā Henrijs VIII iesaistījās kārtējā karā pret Franciju. 1545. gada jūlija sākumā Anglijas krastiem pietuvojās liela franču flote admirāļa Kloda d’Annebo vadībā. Angļu flote, kuru komandēja Nortumberlendas hercogs Džons Dadlijs bija apmēram par trešdaļu mazāka. Abas flotes sastapās Solenta šaurumā, kur priekšrocības bija airu dzītajām franču galērām. Taču angļiem paveicās, jo izšķirošajā brīdī sāka pūst viņiem labvēlīgs vējš. Angļu flotes priekšgalā virzījās divi lielākie kuģi: „Henrijs no Dieva žēlastības” un „Mērija Roze”. Taču pēkšņi otrais no šiem kuģiem strauji sasvērās un visai ātri nogrima. Vairums no apmēram 400 vīru lielās komandas nepaguva izkļūt no apakšējiem klājiem un noslīka, tais skaitā kuģa komandieris admirālis Džordžs Karū. Tie arī bija teju vienīgie kaujas upuri, jo angļu sekmīgie manevri piespieduši frančus atkāpties un drīz pēc tam admirālis d’Annebo, cietis neveiksmi mēģinājumā ieņemt Vaitas salu, pametis Anglijas krastus.

Laikabiedru, t.sk. viena izdzīvojušā „Mērijas Rozes” komandas locekļa liecības vēsta, ka burinieks veicis strauju manevru, kad pēkšņa vēja brāzma to sagāzusi. Apakšējā klāja lielgabalu lūkas nonākušas zem ūdens, kuģis strauji piesmēlies un nogrimis. Mūsdienās veiktas datorrekonstrukcijas apstiprina šādas versijas iespējamību. Ir gan arī pētnieki, kuri uzskata, ka „Mērijai Rozei” liktenīga bijusi franču lielgabalu uguns. Kuģi mēģināja izcelt jau drīz pēc nogrimšanas, taču izrādījās, ka tas pārāk dziļi iegrimis šauruma dūņainajā gruntī. Tā nu dienasgaismā tas atkal tika izcelts tikai pirms 40 gadiem, sniedzot bagātīgu vielu vēstures pētniekiem un ekspozīcijas materiāli „Mērijas Rozes” muzejam Portsmutā.

1936. gada 18. jūlijā Spānijā notika militārs apvērsums, mēģinot gāzt Spānijas republikas kreisi orientēto valdību. Pučs neizdevās kā plānots, sazvērnieku rokās krita vien daļa valsts, un Spānijā sākās asiņains pilsoņu karš.

20. gadsimtu Spānija sagaidīja kā samērā atpalicis, sociālo, kulturālo un politisko pretrunu plosīts Eiropas nostūris. 1931. gadā, kad valsts ekonomiku bija iedragājusi globālā krīze, Madridē un citās pilsētās uzliesmoja sacelšanās, karalis bēga no valsts un Spānija kļuva par republiku. Tās politiskajā spektrā valdīja aptuvens līdzsvars starp radikālas reformas alkstošajiem kreisajiem un konservatīvi noskaņotajiem labējiem. 1936. gada februāra vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarēja Tautas fronte – kreiso spēku apvienība, kurā noteicošā loma bija sociālistiem, komunistiem un kreisajiem liberāļiem. Jaunā valdība sāka atsavināt daļu zemes lielīpašniekiem, šķīra baznīcu no valsts, paplašināja arodbiedrību ietekmi, sāka tīrīt armiju no reakcionārākajiem virsniekiem. Tas daudziem armijniekiem nebija pa prātam, un virsnieku aprindās nobrieda militāra apvērsuma plāns. Pučisti rada atbalstītājus arī politiskajā vidē: starp monarhistiem, konservatīvajiem katoļiem, spāņu fašistiem jeb falangistiem. Par varas sagrābšanas datumu tika noteikts 1936. gada 18. jūlijs.

Jau dienu iepriekš sadumpojās Spānijas karaspēks koloniālajos īpašumos Marokā – te bija dislocēta spāņu Āfrikas armija, ārzemnieku leģions un vietējo marokāņu vienības. Taču pučistu cerības uz pārsteiguma momentu un prasmīgu militāro organizāciju attaisnojās tikai daļēji. Sākotnēji premjerministrs, kreisais republikānis Kasaress Kiroga nenovērtēja situācijas nopietnību, tad, sapratis savu kļūdu, naktī uz 19. jūliju demisionēja. Viņa pēctecis, mērenais liberālis Djego Martiness Barrio mēģināja pierunāt pučistus uz dialogu, sazvanīdamies ar pučistu tābrīža līderi ģenerāli Emilio Molu, taču saņēma kategorisku atteikumu un piesolījumu republikāņu līderus pie izdevības pakārt. Šis samierināšanās mēģinājums laupīja republikāņu uzticību Barrio, arī viņš demisionēja, un viņa vietā stājās kreisais liberālis Hosē Hirals. Viņš tad nu beidzot rīkojās izlēmīgāk, t.sk. izdalīja ieročus Tautas frontes atbalstītājiem, un tas ļāva sākotnēji novērst pučistu uzkundzēšanos vairumā lielo pilsētu.

Pučisti vieglu uzvaru svinēja valsts konservatīvi katoliskajos rietumos – Navarrā un Veckastīlijā. Te daudzviet viņus sveica ar ziediem. Jau krietni sīvāka pretestība bija dienvidos – Andalūzijā, tomēr te cīņas iznākumu drīz izšķīra papildspēki no Āfrikas, kurus pārsviest palīdzēja arī nacistiskās Vācijas transportlidmašīnas. Republikāņu valdība bija pārāk neizlēmīga, lai bloķētu šo pārsviešanu, kaut lielākā daļa flotes un aviācijas palika tai lojāla. Ziemeļos – kalnraču reģionā Astūrijā, Kantabrijā un basku provincēs pučistiem izdevās sagrābt vien dažus atbalsta punktus. Galvaspilsētā Madridē, kā arī Barselonā varas sagrābšanas mēģinājumi beidzās ar ātru pučistu sakāvi; lielākajā daļā valsts austrumu reģionu viņi vispār neuzdrīkstējās ko pasākt.

Galu galā pēc pirmajām apvērsuma dienām pučistu rokās bija apmēram trešdaļa valsts teritorijas, kurā gan bija samērā maz industriālo jaudu, taču atradās nozīmīgākie pārtikas ražošanas reģioni. Spānijas bruņotie spēki sašķēlās, bet pučistu pusē pārgāja lielākā daļa virsniecības, masveidīgi dezertējot no republikas spēkiem. Valstī sākās nežēlīgs pilsoņu karš, kas ilga nepilnus trīs gadus un prasīja vismaz 400 000 spāņu dzīvību. Galu galā militāristu organizētība izrādījās pārāka pār iekšēju politisku pretrunu plosīto republikāņu nometni. Pilsoņkara rezultātā pie varas Spānijā nāca ģenerāļa Fransisko Franko hunta, kas izdzīvoja līdz vadoņa nāvei 1975. gadā un kļuva par ilglaicīgāko diktatūru visjaunāko laiku Eiropas vēsturē.

 

Attēlā: Republikāņu armijas kareivji cīnās Barselonā apvērsuma laikā.

1917. gada 17. jūlijā, Lielbritānijai jau turpat trīs gadus karojot pret Vāciju, britu karalis Džordžs V atteicās no savas dzimtas vāciskā vārda, pārdēvējot Britu karaļnamu par Vindzoras dinastiju.

1781. gadā jaunais un ambiciozais Mocarts ieradās Vīnē, un jau pēc nepilna gada - 1782. gada 16. jūlijā - Vīnes pilsētas teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņa dziesmuspēle „Bēgšana no seraja” – pirmais no izcilā komponista ievērojamākajiem skatuves darbiem.

„Manai ausij tas ir par smalku - tur ir tik daudz nošu!” esot bildis teātra patrons, Austrijas imperators Jozefs II.

„Tur ir tieši tik daudz nošu, cik vajadzīgs,” atteicis Mocarts.

1995. gada 15. jūlijā šobrīd pasaulē lielākajā tiešsaistes mazumtirdzniecības uzņēmumā "Amazon.com", kas savu darbību sāka kā tiešsaistes grāmatnīca, tika pārdota pirmā grāmata.

Viss sākās garāžā, un tas notika tad, kad uzņēmuma dibinātājs Džefs Beizoss 1994. gadā pārcēlās uz Sietlu. Viņš bija vērojis interneta biznesa uzplaukumu un nolēma tajā iesaistīties. Tas arī sakrita ar laiku, kad ASV augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ka pasta pasūtījuma katalogiem nav jāmaksā nodokļi štatos, kur tie neatrodas fiziski.

Izlasījis ziņojumu par interneta nākotni, kas paredzēja tīmekļa komercijas izaugsmi 2300% gadā, Beidzoss izveidoja sarakstu ar 20 produktiem, ko varētu tirgot tiešsaistē. Tad viņš sašaurināja sarakstu, norādot uz pieciem visdaudzsološākajiem produktiem: kompaktdiskiem, datortehniku, datorprogrammatūru, video un grāmatām. Beizoss galu galā nolēma, ka viņa jaunais uzņēmums pārdos grāmatas tiešsaistē, ņemot vērā lielo pasaules pieprasījumu pēc literatūras, grāmatu zemo cenu un lielo drukāto nosaukumu skaitu.

Braucot cauri valstij no Ņujorkas uz Sietlu, viņš sāka rakstīt biznesa plānu grāmatu tirgošanai internetā. Viņš saņēma aptuveni 250 000 dolāru no saviem vecākiem, un 1994. gada 5. jūlijā nodibināja uzņēmumu ar nosaukumu “Cadabra”. Sākumā grāmatu interneta veikals tik tiešām darbojās viņa garāžā.

Pēc dažiem mēnešiem, kad advokāts nepareizi bija saklausījis uzņēmuma nosaukumu, un to nosauca to par “Cadaver” ,kas angļu valodā nozīmē “līķis” un , Beizoss nolēma mainīt nosaukumu. Viņam vārdnīcā iepatikās vārds “Amazon”, jo tā bija vieta, kas bija “eksotiska un atšķirīga”, tieši tāda, kādu viņš bija paredzējis savam interneta uzņēmumam. Viņš atzīmēja, ka Amazones upe ir lielākā upe pasaulē, un viņš bija iecerējis padarīt savu veikalu par lielāko grāmatu veikalu pasaulē. Turklāt nosaukums, kas sākās ar “A”, bija vēlamais, jo tas droši vien būtu alfabēta saraksta augšgalā.

Un tā 1995. gada jūlijā darbu sāka tiešsaistes grāmatnīca. “Amazon.com” pirmā pārdotā grāmata bija gana specifiska par šķidruma jēdzieniem un radošajām analoģijām, ko sarakstījis Duglass Hofšters.

Pirmajos divos darbības mēnešos “Amazon” pārdeva visos 50 štatos un vairāk nekā 45 valstīs, pārdošanas apjomam sasniedzot 20 000 ASV dolāru nedēļā.

Skaidrs, ka jo labāk amazon klājās, jo vairāk kādam tas nepatika, tā ASV lielākais grāmatu pārdevējs “Barnes & Noble” 1997. gada 12. maijā iesūdzēja “Amazon”tiesā, apgalvojot, ka “Amazon”paziņojums, ka tā ir “pasaules lielākā grāmatnīca” nav patiess, jo tā “... nemaz nav grāmatnīca. Tas ir grāmatu mākleris”. Vēlāk tika panākta ārpustiesas vienošanās.

Vēl pēc gada, 1998. gada 16. oktobrī amerikāņu mazumtirdzniecības tīkls “Walmart” iesūdzēja “Amazon” tiesā, apgalvojot, ka viņi nozaguši “Walmart” komercnoslēpumus, nolīgstot bijušos “Walmart” vadītājus. Lai gan šis strīds pēc 18 mēnešiem tika izšķirts bez tiesas, tas lika uzņēmumam ieviest iekšējos ierobežojumus.

Tas bija laiks, kad tika radīts logotips, kas kalpo kā uzņēmuma atpazīstamības zīme- ar izliektu bultiņu, kas ved no A uz Z un norāda, ka uzņēmums piegādā visus produktus no A līdz Z, un bulta veidota kā smaids.

21. gadsimta sākumā eksplodēja dot-com burbulis, nogremdējot daudzus e-uzņēmumus, bet “Amazon izdevās izdzīvot. 2000. gada sākumā tika paziņota taupības programma ar darbinieku skata samazināšanu par 150, bet 2001. gada ceturtajā ceturksnī Amazon pirmoreiz sāka strādāt ar peļņu.

Bet 2018 gadā ASV interneta tirdzniecības giganta "Amazon" vadītājs Džefs Beizoss ierindojies žurnāla "Forbes" veidotā ikgadējā 400 ASV bagātāko cilvēku saraksta augšgalā. Viņš apsteidza datortehnoloģiju uzņēmuma "Microsoft" dibinātāju Bilu Geitsu, kurš šajā pozīcijā bija atradies iepriekšējos 24 gadus.

Šobrīd “Amazon” pieder pie tehnoloģiju lielā četrinieka, līdz ar tādiem smagsvariem kā “Apple”, “Alphabet” un “Facebook”.