Šī diena vēsturē

Viena no mīklainākajām personībām visā 20. gadsimta vēsturē - tā varētu raksturot vienu no nacistu režīma radītājiem un Ādolfa Hitlera tuvākajiem līdzgaitniekiem Rūdolfu Hesu, kurš savu dzīvi beidza ar cilpu kaklā Špandavas cietuma dārza namiņā 1987. gada 17. augustā.

Pirmo šokējošo pārsteigumu pasaulei Hess sagādāja 1941. gada maijā, kad viens iznīcinātājā Messerschmitt pameta Vāciju un ar izpletni piezemējās Skotijā. Viņš paziņoja, ka ieradies vest slepenas miera sarunas, kamēr oficiālā Berlīne deklarēja, ka Hess rīkojies uz savu roku un psihiskas nestabilitātes iespaidā. Un, patiešām, - prominentais britu psihiatrs Rīzs atlidojušajam konstatēja psihes traucējumus un smagu depresiju. Katrā ziņā 1941. gada 10. maijs bija Rūdolfa Hesa pēdējā diena brīvībā- kara laiku viņš pavadīja britu gūstā, lai pēc Vācijas sakāves stātos Nirnbergas tribunāla priekšā. Un lai arī nopietnāko nacistu noziegumu pastrādāšanas laikā tiesājamais jau atradās Lielbritānijā, viņam tomēr tika piespriests mūža ieslodzījums. "Es neko nenožēloju," bija Rūdolfa Hesa vienīgie vārdi pēc sprieduma noklausīšanās.

Špandavas cietums Rietumberlīnē bija celts vismaz 500 ieslodzītajiem, bet kopš 1946. gada tam bija septiņi iemītnieki. Režīms sākotnēji bijis bargs- aizliegtas sarunas, memuāru rakstīšana, avīzes, tuviniekiem atļauts uzrakstīt vienu lapu garu vēstuli mēnesī, tikšanās - 15 minūtes reizi divos mēnešos. Taču dažus noteikumus ar laiku atcēla, citus cietuma personāls pamazām sāka ignorēt. Hitlera arhitekts Špērs pamanījās izšmugulēt no cietuma savas memuāru grāmatas melnrakstu uz tualetes papīra strēmelēm, bet bijušais reiha ekonomikas ministrs Funks regulāri kaut kā tika pie konjaka. Hess, taisnību sakot, sagādāja personālam visvairāk raižu. Viņu mocīja paranoja un hipohondrija, viņš dzīvoja pastāvīgās bailēs no indēšanas un sirga ar iedomātām slimībām. Gan dienu, gan nakti cietuma sienas mēdza satricināt viņa sāpju kliedzieni. Kad 1966. gadā, piespriestajam termiņam beidzoties, Špandavu pameta Špērs un fon Šīrahs, Hess palika tajā vienīgais "klients".

Arvien skaļākas kļuva runas, ka vajadzētu viņu atbrīvot, bet padomju puse palika nepiekāpīga - ja teicām, ka sēdēs, tad arī sēdēs! Situācija mainījās, kad Padomju Savienībā pie varas nāca Mihails Gorbačovs. Un tieši tad, kad atbrīvošanas iespēja kļuva gluži reāla, Rūdolfs Hess beidza savu dzīvi nedabīgā nāvē - pēc oficiālās versijas viņš 93 gadu vecumā izdarīja pašnāvību, pakaroties elektrības vadā pie apkures caurules. Kā norāda prominentais vācu pataloganatoms Volfgangs Špans, "pakaroties, strangulācijas josla neizbēgami vērsta augšup tai vietā, kur virve vai kabelis virzās uz stiprinājuma punktu. Hesa pēcnāves fotogrāfijās labi saskatāms nospiedums uz kakla - tas virzīts paralēli. Varu pilnīgi noteikti apgalvot - tā nebija pašnāvība."

„Tieši Klondaikā es atradu pats sevi. Tur tu iegūsti perspektīvu.” Tā rakstīja pagājušā gadsimta sākuma amerikāņu prozaiķis Džeks Londons. Kā divdesmit vienu gadu vecs jauneklis nākamais klasiķis 1897. gadā no Kalifornijas ieradās Klondaikas upes krastos Kanādas galējos ziemeļrietumos, līdzīgi desmitiem tūkstošu citu Klondaikas zelta drudža aizrauto. Zeltu Londons atrada visai maz, taču par īstu zelta dzīslu viņam kļuva klimatiski un sociāli skarbajā vidē gūtie iespaidi un dzīves izjūta, kas pārtapa neatkārtojami spilgtā un valdzinošā prozā.

Nesalīdzināmi vairāk gan bija to, kuriem nācās griezties atpakaļ tukšām rokām, bieži arī ar iedragātu veselību, un netrūka arī tādu, kuri Klondaikas Zelta drudža mirāžai upurēja dzīvību.

Par Klondaikas Zelta drudža sākuma datumu tiek uzskatīts 1896. gada 16. augusts. Šai dienā pie Bonanzas strauta, kas ietek Klondaikas upē nedaudz virs tās satekas ar Jukonu, četru cilvēku zelta meklētāju grupa uzgāja pamatīgas dārgmetāla iegulas, attiecīgi reģistrējot savu zelta ieguves iecirkni. Grupā ietilpa Kalifornijā dzimušais Džordžs Karmaks, viņa sieva Keita, svainis Džeimss un Keitas krustdēls Dovsons Čārlijs. Pēdējie trīs bija iedzimtie, cēlušies no jauktas tlingitu un tagišu cilšu indiāņu ģimenes. Tiek lēsts, ka nākamo četru gadu laikā viņi savos iecirkņos ieguvuši zeltu apmēram viena miljona dolāru vērtībā.

Protams, minētā veiksminieku četrotne nebija pirmie, kuri meklēja un arī atrada zeltu attālajā Kanādas nostūrī. Pirmie eiropieši šais zemēs – krievi no Klusā okeāna puses un kanādieši no kontinenta austrumiem – gan vairāk interesējās par zvērādu ieguvi. Tomēr, tuvojoties 19. gs. nogalei, pasaulē un, jo sevišķi, Savienotajās Valstīs auga pieprasījums pēc zelta. Jau apmēram desmitgadi pirms Klondaikas zelta atklāšanas zeltraču grupas, virzoties no Aļaskas puses, ieceļoja Kanādai piederošajā Jukonas baseinā, veidojot te nelielas apmetnes. Šīs kustības rezultātā dažu gadu laikā Aļaskas austrumos izauga Sērklas pilsēta, ar savu vietējo laikrakstu un operteātri, lai pēc Klondaikas zelta drudža sākuma tiktu praktiski pamesta. Tagad zelta meklēšanas smagumpunkts pārvietojās uz Dousonu, kas no indiāņu apmetnes Klondaikas un Jukonas satekā apmēram gada laikā izauga par pilsētu ar 15 000 – 17 000 iedzīvotāju.

Tie desmiti tūkstošu, kuri, no avīzēm uzzinājuši par zelta zemi ziemeļos, Sietlā vai Sanfrancisko sēdās kuģos, lielāko tiesu devās pretī nopietnām grūtībām. Praktiski viss dzīvei nepieciešamais bija jāved līdzi, pie tam Kanādas valdība pieprasīja, lai katram ieceļotājam būtu sava pārtika vismaz gadam, un kopā ar citu dzīvei nepieciešamo viena zelta meklētāja bagāža bija apmēram tonnu smaga. To visu nācās nogādāt galā laivās pa krāčainām upēm, ziemās – suņu pajūgos, pat pārnesot uz paša kamiešiem, ja nebija naudas nastu nesējam vai zirgam. Statistika liecina, ka no tiem apmēram 100 000, kuri devās ceļā uz Klondaiku, Dausonu sasniedza labi ja 40 000. Tikai kādi 4000 patiešām atrada zeltu, tikai daži simti kļuva bagāti. Jau pēc trīs gadiem, atklājot zelta iegulas vieglāk sasniedzamās Kanādas un Aļaskas vietās, Klondaikas zelta drudzis strauji noplaka. Jukonas teritorijas iedzīvotāju skaits, kas 19. un 20. gs. mijā bija ap 25 000, 1920. gadā bija nokrities līdz 5000 tūkstošiem, un Zelta drudža laika līmeni sasniedza tikai ap 1985. gadu.

Samērā nenozīmīga kauja, kas Pirenejos notika 778. gada 15. augustā starp franku karaļa Kārļa Lielā armijas vienību un vietējo basku spēkiem, tomēr devusi vienu no spilgtākajiem Eiropas viduslaiku eposu tēliem – bruņinieku Rolandu, vīrišķīgu karotāju, kurš nepadodas pārspēkam, bet cīnās, līdz krīt. Vēlākajos gadsimtos viņa tēls sāka rotāt daudzu Vāczemes pilsētu laukumus, un šai tradīcijai, gan krietni vēlāk, sekoja arī Rīga.

Mūsu ēras 777. gadā pie franku imperatora Kārļa Lielā viņa rezidencē Paderbornā ieradās sūtņi no Barselonas musulmaņu vietvalža Suleimāna al-Arabi. Islāma pasaulē tobrīd notika cīņa starp Abasīdu un Omeijādu kalifu dinastijām: jaunā kalifu dinastija – Abasīdi – 8. gadsimta vidū bija nākuši pie varas sacelšanās rezultātā, gāžot no troņa iepriekšējo dinastiju – Omeijādus. Tomēr vienam no Omeijādu prinčiem Abdarrahmānam bija izdevies nostiprināties Pireneju pussalā, izveidojot šeit Kordovas emirātu. Barselonas vietvaldis al-Arabi bija nostājies Abasīdu pusē un cīņā pret Kordovas emīru tagad meklēja kristīgā imperatora atbalstu. Al-Arabi solīja atzīt Kārļa virskundzību pār Barselonu, solot, ka viņiem piesliešoties arī Saragosas un Veskas vietvalži un, protams, visu pasākumu atbalstīšot arī Bagdādes kalifs. Kārli nenācās ilgi lūgties – jau nākamajā gadā nenogurdināmais karotājs lielas armijas priekšgalā devās pāri Pirenejiem, kur viņam pievienojās al-Arabi. Tomēr pasākums neizdevās kā plānots: kad Kārļa un al-Arabi armijas ieradās pie Saragosas, vietvaldis Huseins al-Ansari atteicās atvērt pilsētas vārtus. Pēc mēnesi ilga aplenkuma, kura laikā noskaidrojās, ka arī solītie papildspēki no kalifa, visticamāk, nepienāks, Kārlis ar savu armiju devās atpakaļ pāri Pirenejiem. Diezgan ticami, ka Saragosas vietvaldim izdevās atpirkties no varenā franka ar pamatīgu daudzumu zelta un kādu vērtīgu gūstekni – vienu no emīra armijas augstākajiem komandieriem Ibn-Obeidu.

Kārļa mājupceļš veda cauri pusneatkarīgajai Vaskonijas hercogvalstij, kuras vārds cēlies no šo kalnaino apvidu iedzīvotājiem – franku sauktiem par vaskoņiem, kuru pēcnācējus mēs šodien pazīstam kā baskus. Vaskonijas hercogi centās turēties pretī gan musulmaņu kalifu, gan franku karaļu pakļaušanas centieniem, tāpēc Kārlis pavēlēja savai armijai sagraut harcogvalsts galvaspilsētas Pamplonas nocietinājumus, bet pēc dažu avotu ziņām – vispār ļāva nopostīt visu basku galvaspilsētu. Un nav nekāds brīnums, ka franki saņēma kareivīgo basku atbildes triecienu: uzbrukums notika Pirenejos, Ronsevālas aizā 778. gada 15. augusta vakarā.

Baski uzbruka Kārļa armijas arjergardam. Pēkšņums un izdevīgā vieta starp mežainām kalnu nogāzēm, ļāva viņiem ātri nodarīt frankiem lielus zaudējumus un tad tikpat strauji atkāpties, paķerot līdzi laupījumu, tai skatā vismaz daļu no Saragosas vietvalža zelta. Franki bija, iespējams, sava laika izcilākie karotāji, tomēr baski savos kalnos bija kā mājās, pie tam sabiedrotajos viņiem bija nakts tumsa.

Starp franku kritušajiem bija vairāki ievērojami augstmaņi – Kārļa mažordoms Egihards, pfalcgrāfs Anselms, kā arī Bretaņas markas pārvaldnieks Hroudlands. Šis pēdējais vairākus gadsimtus vēlāk kļuva par prototipu franču nacionālā varoņeposa tēlam – leģendārajam bruņiniekam Rolandam. Sākotnēji mutvārdos tapusī un 12. gs. pierakstītā „Dziesma par Rolandu” pārvērtusi samērā nelielo sadursmi Ronsevālā par varenu kauju, kurā franki cīnās pret simt tūkstošu vīru lielu armiju, kas pie tam ir nevis baski, bet gan, protams, saracēņi. Kā varonīgs un  pienākumam uzticīgs karotājs Rolands kļuva par viduslaiku Eiropas bruņinieka ideāltēlu, kurš simbolizēja krietnumu un taisnīgumu. Kopš 14. gadsimta Vācijas pilsētās ieviesās tradīcija novietot rātsnama tuvumā Rolanda statujas. Rīgas Rolands gan ir krietni jaunāks – tas uzstādīts 1895. gadā.

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Ļeņingradas komitejas pirmā sekretāra Andreja Ždanova referāts par literārajiem žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad” 1946. gada 14. augustā aizsāka līdz tam nepieredzēti plašu cīņu pret padomju ideoloģijai nevēlamām izpausmēm literatūrā un mākslā.

Andrejs Ždanovs 1946. gadā vada boļševiku partijas komiteju Ļeņingradā – Padomju Savienības otrajā lielākajā pilsētā – un arī tās rajonā. Vēl viņš ir partijas centrālkomitejas politbiroja loceklis. 1946. gada 14. augustā Ždanovs uzstājas Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Organizatoriskajā birojā ar apjomīgu ziņojumu par diviem Ļeņingradā iznākošiem literāriem žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad”. Taču runa nav ne tuvu tikai par diviem preses izdevumiem – Ždanova uzstāšanās un tai sekojošais orgbiroja lēmums noteiks padomju kultūras likteņus vēl daudzus desmitus gadu.

No VK(b)P Orgbiroja lēmuma par žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad”:

„Padomju literatūras – visprogresīvākās literatūras pasaulē – spēks ir tas, ka tā ir literatūra, kam nav un nevar būt citu interešu kā tautas intereses, kā valsts intereses. Padomju literatūras uzdevums ir palīdzēt valstij pareizi audzināt jaunatni, atsaukties tās prasībām, izaudzināt jauno paaudzi mundru, tādu, kas tic savai lietai, nebīstas šķēršļu, ir gatava pārvarēt kuru katru kavēkli. Tādēļ katra bezidejības, apolitiskuma, principa „mākslu mākslai” sludināšana ir sveša padomju literatūrai, kaitīga padomju tautas un valsts interesēm, un tai nedrīkst būt vietas mūsu žurnālos. Tāda veida liberālisms, kura dēļ tautas un valsts intereses upurē draugu attiecībām, noved pie tā, ka rakstnieki pārstāj nepārtraukti papildināties, sāk zaudēt atbildības apziņu tautas, valsts un partijas priekšā, pārstāj virzīties uz priekšu.”

Pirmie zem boļševistisko literatūras pārveidotāju vesera pakļūst Andreja Ždanova referātā piesauktie – dzejniece Anna Ahmatova un prozaiķis Mihails Zoščenko. Smalko satīriķi Zoščenko partijas bonza nodēvē par padomju dzīves un padomju cilvēku gānītāju un kariķētāju, kurš sludinājis riebīgu morāli laikā, kad padomju tauta cīnījusies pret fašistiskajiem iebrucējiem. Tas ir baigs apvainojums. Annai Ahmatovai piemin savulaik piederēšanu akmeistu virzienam un paziņo, ka šo buržuāzisko salonliteratūru viņa tagad ievazājot arī padomju dzejā. Abiem rakstniekiem šie apvainojumi nozīmē publicēšanās aizliegumu uz daudziem gadiem, dzīvi trūkumā un bailēs no vēl smagākām represijām.

Bet ždanovisma vilnis turpina velties pāri visai Padomju Savienībai. Nākamajā mēnesī referāts iztulkots brālīgo republiku tautu valodās, un pēc tā parauga top attiecīgi verbālie vēmieni vietējai lietošanai. Latvija nav izņēmums. Smagi tiek Aleksandram Čakam – viņš iespaidojoties no romantiķa Bairona un izkurtējušā estēta Oskara Vailda, esot tēlos pašmērķīgs; Valdis Grēviņš – dekadentisks pesimists, Mirdza Ķempe – apolitiska un abstrakta, Jānis Plaudis – formālists, jau mirušais Eriks Ādamsons – vienkārši padomju literatūrai svešs un nepieņemas ideālists, kura iespiešana „Karogā” – rupja kļūda. Prozā Elīna Zālīte, Anna Brodele un Laimonis Purs pieļaujot ideoloģiskas kļūdas un tēlojot, ka saimniekpaps – lauku buržujs – var mierīgi iekļauties padomju dzīvē. Seko publicēšanās aizliegumi – Grēviņam, Austrai Dālei, Elzai Stērstei. No grāmatnīcām un bibliotēkām izņem grāmatas.

Ždanovs mirst jau divus gadus vēlāk – iespējams, ne gluži dabīgā nāvē, jo tieši tobrīd Staļinam tuvākajās aprindās notiek zināma varas pārdale. Bet ždanovisms ilgi pārdzīvo savu radītāju. Vēl vairākas paaudzes komunistu partijas funkcionāru kredo attieksmē pret kultūru ir apmēram šādi: 1) māksla dalās padomju tautai un valstij derīgajā un tādā, kas jālikvidē; un 2) viss, kas nāk no pirmspadomju un rietumu kultūras, ir kaitīgs, ja vien nevar pierādīt pretējo. Pēc Staļina nāves ždanovisma kaite pāriet vairāk latentā formā, taču recidīvi atkārtojas regulāri, un padomju kultūra ar to sirgst, tēlaini izsakoties, līdz savai pēdējai stundiņai.

1961. gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība slēdza robežu ar Rietumvāciju un uzsāka robežas aizsargbūvju celtniecību. Berlīnē robeža pamazām ieguva betona sienas veidolu – tapa Berlīnes mūris.

„Ir daži, kuri saka, ka komunisms – tā ir nākotne. Lai viņi atbrauc uz Berlīni! Un vēl ir daži, kuri saka – mēs varot sastrādāt ar komunistiem Eiropā un visur citur. Lai viņi atbrauc uz Berlīni! Un ir pat daži tādi, kuri saka – komunisms patiešām ir ļauna sistēma, bet tas dod izaugsmes iespējas mūsu ekonomikai. Lass' sie nach Berlin kommen! Lai viņi atbrauc uz Berlīni!”

Tas ir fragments no Savienoto Valstu prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija runas, ko viņš teica 1963. gada jūnijā no Rietumberlīnes rātsnama balkona. Tā ir tā pati runa, kurā, kā daudzi domā, prezidents sevi netīši esot nodēvējis par ievārījuma maizīti. Tas nav tiesa, bet tas ir mazliet cits stāsts. Bet tiesa ir, ka šī runa piešķīra galvenā aukstā kara un komunistiskās paverdzināšanas simbola lomu Berlīnes mūrim – robežbūvei, kuru toreizējā Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība sāka būvēt 1961. gada 13. augustā.

Līdz šim datumam vācieši diezgan brīvi pārvietojās starp četrām pēckara okupācijas zonām – amerikāņu, britu, franču un padomju. Līdz ar četrdesmito gadu beigām rietumvalstu okupācijas zonas pamazām saplūda vienā valstī, padomju zona palika savrup. Un šīs zonas pašā viducī savukārt savrup palika Rietumberlīne, jo Berlīne arī kara beigās tika sadalīta starp četrām uzvarējušajām lielvalstīm – apmēram puse Padomju Savienībai, otra puse – pērējiem trim.

Vācijas Demokrātiskā Republika bija visattīstītākā un vislabāk pārtikusī komunistiskā bloka zeme. Tomēr tā nespēja mēroties ar Rietumvācijas „ekonomisko brīnumu”, nemaz jau nerunājot par brīvības faktoru. Sākot ar 1949. gadu, Austrumvāciju ik gadus pameta 100 000–300 000 austrumvāciešu. Līdz 1961. gadam „republikas bēgļu” skaits bija pārsniedzis 2,5 miljonus. Un tad nu Austrumvācijas šefs Valters Ulbrihts lēma, ka tam jāpieliek punkts. Viņš, starp citu, ir tas, kurš devis Berlīnes mūrim tā vārdu – vēl 1961. gada jūnijā preses konferencē viņš paziņoja: „Neviens negrasās celt kādu mūri!” Un to nu viņam pieminēja, kad pāris mēnešus vēlāk Austrumvācija slēdza savas robežas. Berlīnē, kur kustība starp Rietumu un padomju zonām bijusi līdz tam visaktīvākā, tūlīt sāka veidot robežbūves.

Sākotnēji t.s. „mūris” ir tikai dzeloņstiepļu nožogojums. Nākamajā gadā veido vēl vienu dzeloņdrāšu joslu un starp abām joslām nojauc ēkas – veidojot „mirušo zonu”. 1965. gadā sāk celt betona sienu, bet 1975. gadā sākas pēdējās mūra kārtas būvniecība no 3,6 metrus augstiem dzelzsbetona blokiem. Tā jau ir vesela sarežģīta sistēma ar bunkuriem, sargtorņiem, signalizāciju, lamatām un mīnām. Austrumvācu nomenklatūra to dēvē par ''antifaschistischer Schutzwall'' – „pretfašisma aizsargvalni”. Visa aizsardzība gan ir vērsta Vācijas Demokrātiskās Republikas virzienā – pret tiem, kuri mēģina pamest sociālisma paradīzi un aizbēgt pie rietumu fašistiem.

Sekmīgu pārbēdzēju visā turpat 28 gadus ilgajā Berlīnes mūra pastāvēšanas vēsturē ir ap pieciem tūkstošiem. Viņi rok tuneļus, laižas ar deltaplāniem un gaisa baloniem, slidinās pa trosēm, daži iztriecas cauri kontrolpunktiem automašīnās, un viens – aizdzen austrumvācu jaunatnes militārajai organizācijai piederošu lidmašīnu. Bet vismaz 192 vācieši mirst pie mūra, savu pavēli pildošo tautiešu lodes ķerti. Beigas tam visam pienāk 1989. gada 9. oktobrī, kad Austrumvācijā vairs neatrodas neviens, kas būtu gatavs dot pavēli šaut. Sākot ar šo dienu Vācija uzsāk apvienošanās procesu, bet mūri arvien intensīvāk sāk izvazāt suvenīriem. Starp citu, mūra fragmenti izvietoti 26 pasaules vietās, lielāko tiesu – Savienotajās Valstīs. Eiropā oficiāli reģistrētas piecas vietas: Vatikāna dārzos Romā, pie Eiropas Parlamenta Briselē, pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas Strasbūrā, pie Britu Karaliskā kara muzeja Londonā un pie kādreizējās Kompartijas Centrālkomitejas ēkas Kronvalda parkā Rīgā.

1920. gada 11. augustā Rīgas pilī tika noslēgts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju, kurā pēdējā, cita starpā, uz mūžīgiem laikiem atteicās uz jebkādām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu.

1920. gada 11. augustā pulksten 12:40 dienā – noslēdzās Latvijas Neatkarības karš. Šajā brīdī Latvijas Ārlietu ministrijas ēkā tobrīd vēl Nikolaja, tagad Krišjāņa Valdemāra ielā tika parakstīts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju. Boļševistiskā Krievija bija pretinieks, pret kuru Latvijas valsts bija cīnījusies visā šī kara gaitā. Jau dažas nedēļas pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas Sarkanās armijas iebrukums pārtrauca jaunās valsts izveides procesu, lika Pagaidu valdībai pamest Rīgu un padarīja to pilnīgi atkarīgu no Vācijas militārās klātbūtnes Latvijā. Arī no šīs atkarības vēlāk nācās atpirkties par Latvijas pilsoņu dzīvību cenu, sevišķi jau Bermonta avantūras laikā 1919. gada oktobrī un novembrī. Un laikā, kad brieda Bermonta uzbrukums, – 1919. gada 11. septembrī Latvija saņēma Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina priekšlikumu sākt miera sarunas.

Tas bija kritisks brīdis arī boļševiku varai Krievijā. Ģenerāļa Deņikina „balto” armija no dienvidiem strauji virzījās uz Maskavu, Petrogradas pievārtē stāvēja ģenerāļa Judeniča spēki. Ar to arī izskaidrojama Ļeņina valdības vēlme noslēgt mierlīgumus ar Latviju un pārējām reģiona jaunajām valstīm un visai piekāpīgā pozīcija, cita starpā paužot gatavību atzīt Latvijas tiesības uz Latgali, kuru tobrīd vēl kontrolēja Sarkanā armija. Taču kategoriski pret vienošanos ar boļševikiem tobrīd iebilda Antantes lielvalstis, būdamas puslīdz drošas, ka „Sarkanā Krievija” drīz beigs pastāvēt. Līdzīgs viedoklis sākotnēji bija arī Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam un Pagaidu valdībai, proti, ka ar Ļeņina valdību slēdzams pamiers, bet mierlīgumu varēs slēgt tikai ar jaunu, neboļševistisku Krieviju. Vai šāda neboļševistiska vara vispār būtu gatava runāt ar Latvijas Republiku kā līdzvērtīgu partneri, vai arī uzlūkotu to kā separātisku provinci, kuras statuss ir Krievijas iekšējā lieta, – tas paliek alternatīvās vēstures jautājums.

Militārā un starptautiski politiskā situācija 1919. gada rudenī bija galvenais iemesls, kāpēc sarunu uzsākšana aizkavējās par vairākiem mēnešiem, sākoties Maskavā 1920. gada 11. janvārī, un arī tad – slepeni, Latvijas delegācijai maskējoties ar Sarkanā Krusta misijas statusu. Pamiers, arī joprojām slepens, tika noslēgts 30. janvārī, kad kopīgā Latvijas un Polijas spēku operācijā jau bija atbrīvota Latgale. Tajā paša laikā „balto” spēku sakāve izšķirošajās Krievijas pilsoņu kara kaujās bija mainījusi Rietumu lielvalstu nostāju – sapratušas, ka „Sarkanā Krievija” tik drīz nepazudīs no pasaules kartes, tās vairs neiebilda pret jauno valstu mierlīgumiem ar boļševikiem. 16. aprīlī Maskavā sākās jau oficiālas miera sarunas, kuras risinājās uz tobrīd savu kulminācijas fāzi sasniegušā Padomju-poļu kara fona. Sarunu gaita Latvijas delegācijai bija fiziski smaga – Maskavā trūka pārtikas, plosījās tīfa epidēmija, jūnija otrajā pusē delegācijas locekļi bija pārguruši, daži arī slimi. Pēc Latvijas puses ierosinājuma no jūlija vidus sarunas risinājās Rīgā. Ievērojot Sarkanās armijas panākumus pret Poliju, Krievijas delegācijas pozīcija kļuva nepiekāpīgāka, un galu galā Latvijai nācās atteikties no cerībām panākt kompensāciju par Sarkanās armijas iebrukuma radītajiem zaudējumiem un pilnīgu no Latvijas Pirmā pasaules kara laikā evakuēto rūpniecības iekārtu atgriešanu. Tomēr svarīgākais – Latvijas suverenitātes atzīšana visā latviešu nācijas apdzīvotajā teritorijā – bija panākts.

Galeonai „Vaza” bija jākļūst par Zviedrijas karaliskās flotes lepnumu, taču 1628. gada 10. augustā grandiozais burinieks nogrima Stokholmas reidā vien dažas stundas pēc nolaišanas ūdenī. Toties mūsdienās, izcelts no dzelmes, tas kļuvis par unikālu eksponātu.

Ļaužu atmiņa pirmām kārtām glabā nevis tos kuģus, kuri krietni nokalpojuši savu mūžu, šķērsojot pasaules jūras, bet gan tos, kuri reiz pazuduši dzelmē, aizraujot sev līdzi ne vienu vien dzīvību. Viens no slavenākajiem šai ziņā ir 17. gadsimta zviedru karakuģis – galeona „Vaza”. 1628. gada 10. augustā šis kuģis, tikko pametis doku Stokholmas fjordā un nozēģelējis vien pāris kilometrus, zaudēja līdzsvaru un nogrima.

17. gadsimta 20. gados Zviedrijā valdīja tās visu laiku dižākais monarhs – karalis Gustavs II Ādolfs. Viņš uz vairākām desmitgadēm padarīja Zviedriju par Ziemeļeiropas varenāko valsti, kuras īpašumi ieskāva visu Baltijas jūru. Zviedrijai bija vajadzīga spēcīga kara flote, kas nodrošinātu papildspēku un kara materiālu piegādi armijām, kuras cīnās Polijas, Vācijas un Baltijas kara laukos. Galeona „Vaza” tika iecerēta kā tobrīd spēcīgākais karakuģis Baltijas jūrā, bruņota ar 48 divdesmit četru mārciņu lielgabaliem, izvietotiem divos klājos.

Kuģa būvēšanu uzsāka 1625. gadā. Tiek lēsts, ka būvei bija jānocērt apmēram tūkstotis ozolu. Starp citu, daļa no kokmateriāliem, tāpat kā visi tauvām nepieciešamie kaņepāji, nāca no Vidzemes. Tobrīd, 17. gadsimta pirmajā pusē, tāda izmēra kuģus kā „Vaza” būvēja vēl samērā reti, un arī kuģubūves inženierija mūsdienu izpratnē vēl bija bērna autiņos – būvētāji paļāvās ne tik daudz uz aprēķiniem, cik uz pieredzi un no paaudzes paaudzē nodotiem meistarības noslēpumiem. Savukārt jūras kara taktika piedzīvoja nozīmīgas pārmaiņas. Pagātnē palika laiks, kad galvenais uzbrukuma paņēmiens bija uz jūras abordāža – iebrukums pretinieka kuģī un tā ieņemšana; to nomainīja kuģu iznīcināšana ar artilērijas uguni. Karalis Gustavs Ādolfs, būdams liels artilērijas entuziasts, personīgi deva norādījumus kuģu būvētājiem, pavēlot abos kuģa klājos izvietot maksimālā kalibra lielgabalus.

Dienā, kad „Vaza” devās savā pirmajā un vienīgajā kuģojumā, bija izcili labi laika apstākļi – spīdēja saule, pūta viegla dienvidrietumu brīze. Kuģis peldēja ar visām burām; lielgabalu lūkas abos klājos bija atvērtas, lai salutētu, pametot galvaspilsētu. „Vaza” majestātiski slīdēja pa fjordu, un daudzi stokholmieši pulcējās krastmalā, lai vērotu šo skatu. Taču tad, uzpūšot spēcīgākai brāzmai, kuģis pēkšņi bīstami sasvērās. Apakšējā lielgabalu klāja vaļējās lūkas nonāca zem ūdens. „Vaza” nogrima strauji, aizraudams līdzi ap trīsdesmit jūrnieku dzīvību.

Karaļa pieprasītā izmeklēšana nedeva rezultātu. Lai arī grēkāzis tika cītīgi meklēts, to atrast neizdevās – visi bija rīkojušies saskaņā ar norādījumiem un noteikumiem. Laikam jau neviens nebija gatavs skaļi nosaukt galveno katastrofas iemeslu – karaļa uzstājīgā prasība izvietot augšējā klājā smagus un jaudīgus lielgabalus bija noteikusi smagumcentra nepieļaujamu novirzi uz augšu, attiecīgi laupot kuģim stabilitāti.

Tomēr liktenis bija lēmis „Vazai” piedzīvot atdzimšanu. 1961. gada 8. aprīlī, gluži kā 333 gadus iepriekš, tūkstoši stokholmiešu atkal pulcējās fjorda krastos un kāpa laivās – šoreiz, lai savām acīm redzētu senlaiku burinieka pacelšanos no jūras viļņiem. Baltijas jūras aukstais un nesāļais ūdens lieliski iekonservē koku un citus organiskus materiālus. Pateicoties tam, restaurētā galeona „Vaza” tagad aplūkojama visā savā diženumā un kļuvusi par  vienu no spilgtākajiem tūrisma objektiem ne vien Zviedrijā, bet visā Eiropā.

Dmitrija Šostakoviča 7. simfonija tapa Otrā pasaules kara laikā, un tai dots Ļeņingradas vārds. Komponista dzimtā pilsēta tobrīd piedzīvoja iznīcinošu blokādi, kas prasīja vismaz miljonu dzīvību. Īpašs notikums bija simfonijas atskaņošana aplenktajā Ļeņingradā 1942. gada 9. augustā.

Vācu Reiha uzbrukums Padomju Savienībai 1941. gada vasarā bija totāls šoks padomju vadībai, Sarkanajai armijai un Josifam Staļinam personīgi. Fronte strauji virzījās dziļāk padomju teritorijā, jau 9. septembrī Vermahts pārtrauca Ļeņingradas – otras lielākās Krievijas pilsētas – sakarus ar pārējo padomju teritoriju. Sākās 872 dienas ilgā Ļeņingradas blokāde, kuru piesauc kā vienu no smagākajām humānajām katastrofām cilvēces vēsturē. Tiek lēsts, ka bads un aukstums ielenktajā pilsētā prasījis vismaz miljona ļeņingradiešu dzīvības. Kā daudzi citi, blokādes sākumu Ļeņingradā sagaidīja arī komponists Dmitrijs Šostakovičs. 17. septembrī viņš uzrunāja savus līdzpilsoņus pilsētas radiofonā:

„Pirms stundas es pabeidzu liela simfoniska sacerējuma divu daļu partitūru. Ja šo sacerējumu man izdosies labi uzrakstīt, izdosies pabeigt 3. un 4. daļu, tad varbūt es šo sacerējumu varēšu saukt par savu 7. simfoniju. Kāpēc es to pavēstu? Tāpēc, lai radioklausītāji, kuri mani tagad dzird, zinātu, ka mūsu pilsētas dzīve rit normāli. Mēs visi šobrīd esam savā kaujas postenī. Padomju mūziķi, mani daudzie un dārgie ieroču biedri, mani draugi, – atcerieties, ka mūsu mākslai šobrīd draud lielas briesmas. Tad nu aizstāvēsim mūsu mūziku, strādāsim krietni un pašaizliedzīgi.”

Oktobra nogalē komponists kopā ar ģimeni tomēr pameta ielenkto pilsētu, pārceldamies uz Kuibiševu pie Volgas. Šeit viņš pabeidza savu Septīto, dodot tai „Ļeņingradas simfonijas” vārdu. Šeit skaņdarbs arī piedzīvoja pirmatskaņojumu 1942. gada 5. martā, sekoja atskaņojumi Maskavā, Londonā un Ņujorkā. Tomēr sevišķa nozīme bija simfonijas pirmatskaņojumam joprojām aplenktajā Ļeņingradā 1942. gada 9. augustā. Skaņdarbu sagatavoja Ļeņingradas Radiofona orķestra mūziķi diriģenta Karla Eliasberga vadībā, un tā bija patiesa varonība. Bada novārdzināti, orķestranti mēģinājumos nereti ļima no spēku izsīkuma. Daļa jau bija pametuši pilsētu, daži – miruši, trīs mūziķi šķīrās no dzīves iestudēšanas laikā. Trūkstošos aizstāja kolēģi no armijas orķestriem. Pirmatskaņojumu pārraidīja pilsētas radiofons, atskaņoja reproduktori ielās un arī jaudīgi skaļruņi frontes līnijā – tā, lai dzirdētu arī aplencēji. No vienas puses tas bija padomju propagandas žests, taču arī tik nepieciešamā gara spēka avots aplenktās pilsētas iedzīvotājiem.

Dmitrija Šostakoviča „Ļeņingradas simfonijas” populārākais motīvs ir monotona marša ritmā ieturētā „iebrukuma tēma”. Saprotams, ka tajā nepārprotami tika saklausīts nacistu agresijas tēlojums. Tomēr laikabiedru atmiņas liek domāt, ka motīvs komponēts vēl pirms Vācu-padomju kara sākuma. Arī mūzikas rūpīga analīze atklāj, ka gan šim motīvam, gan simfonijai kopumā autoru varētu būt iedvesmojis ne tikai karš, bet arī baisā padomju dzīves realitāte pirmskara periodā – Staļina „Lielā terora” laikā. Arī pats Šostakovičs šais gados piedzīvoja vairākas zākāšanas kampaņas presē, darbu atskaņošanas aizliegumus, dzīvoja pastāvīgās bailēs par savu un ģimenes likteni. Zīmīgi arī tas, ka viņš pats kā 7. simfonijas saturisko kodolu piesaucis nevis „iebrukuma tēmu”, bet gan tai sekojošo rekviēma motīvu un traģiskās kulminācijas epizodi, par kuru teicis: „Es pat nezinu, kā lai raksturo šo mūziku. Varbūt tajā ir mātes asaras vai pat tādas jūtas, kad milzīgās sērās asaru vairs nav.”

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū ansamblis "The Beatles" bija savu radošo spēku pilnbriedā. Viņu septītais albums "Revolver", kas nāca klajā 1966. gada 5. augustā, tiek vērtēts kā revolucionārs sasniegums popmūzikas vēsturē.

1966. gada vasarā rokgrupa "The Beatles" pastāvēja jau sesto gadu. Pēdējos trīs gadus Liverpūles četrinieks bija pavadījis pastāvīgās koncertturnejās, grupas kontā bija jau seši albumi, pēdējo no kuriem, 1965. gadā iznākušo "Rubber Soul", daudzi dēvēja par apvērsumu popmūzikā. Bet „Bītli” jau bija ceļā uz nākamo muzikālo sasniegumu virsotni – albumu "Revolver," kuru kompānija "Parlophone" laida klajā 1966. gada 5. augustā.

Ap šo laiku Liverpūles četrinieks praktiski pārtrauca koncertēt, tāpēc, radot mūziku šim albūmam, domāja tikai par tās skanējumu ierakstā un uz nebēdu eksperimentēja ar dažādiem efektiem, kurus piedāvāja tā laika modernākās skaņas ieraksta un apstrādes tehnoloģijas. Tie, protams, nebija pašmērķīgi formas triki, bet gan atspoguļoja četrotnes dzīves un laikmeta izjūtu. Tas bija laiks, kad Londona kūsāja sešdesmito gadu kultūras un seksuālās revolūcijas mutuļos, aizrautīgi izmēģinot visu, kas līdz tam bijis nepazīstams vai nepieejams, ar mini kleitām sākot, ar LSD beidzot.

„Bītli” bija starp ietekmīgākajiem šī laika gara izpaudējiem. Reizumis albums "Revolver" tiek piesaukts kā grupas t.s. psihodeliskā perioda aizsākums, un, patiešām, albūma tekstos samanāmas atsauces uz psihoaktīvu vielu lietošanu. Tāpat te rodama austrumu filozofijas ietekme, kas spilgti atbalsojas atsevišķu skaņdarbu muzikālajos motīvos. „Bītli” aizvien tālāk aizgāja no sākotnējās valdzinošās vienkāršības un atvērtības, pievēršoties eksistenciālām – dzīvības, nāves un cilvēkam patiesi nozīmīgu centienu – tēmām.

"The Beatles" bija izraisījuši jau otro revolūciju popmūzikā, kura lika sasparoties viņu esošajiem sāncenšiem un radīja daudzus jaunus, bet arī atstāja tos visus tālu iepakaļ,” savā grāmatā „Revolūcija galvā: „Bītlu” sešdesmito gadu ieraksti” izsakās mūzikas vēsturnieks Jans Makdonalds. Daudzu ieskatā šis albums pacēla  jaunā līmenī ne tikai „Bītlu” mūziku, bet populāro mūziku vispār, ienesot tajā daudz jaunu elementu, kas līdz tam tika uzskatīti par akadēmiskās mūzikas prerogatīvu. Spilgts piemērs ir stīgu instrumentu oktets dziesmā "Eleanor Rigby".

"Revolver" septiņas nedēļas bija pārdotākais albums Lielbritānijā un sešas nedēļas – Savienotajās Valstīs. Dažādos visu laiku izcilāko albumu sarakstos – kā mūzikas kritiķu, tā „vienkāršās tautas” sastādītos – "Revolver" parasti ierindojas pirmajā pieciniekā, bet nereti tiek nosaukts arī kā visu laiku izcilākais mūzikas albums. Kas attiecas uz albuma spilgtākajiem hitiem, tad līdzās Eleanor Rigby un Tomorrow Never Knows, ko uzskata par psihodēliskā roka programmatisko sacerējumu, tā ir arī dziesma "Yellow Submarine".

1693. gada 4. augusts tiek piesaukts kā datums, kad Šampaņas Oviljē benediktiešu abatijas vīna pagraba meistars tēvs Pjērs Perinjons esot atklājis šampanieša izcilās īpašības. Par stāsta un, līdz ar to, arī datuma vēsturisko patiesumu gan nākas šaubīties, tomēr tēva Perinjona nopelni šampanieša tapšanā ir nenoliedzami.

Laikam gan tie Oviljē abatijas benediktiešu brāļi, kuri 1693. gada 4. augusta rītā dzirdēja no abatijas vīna pagraba puses atskanam izsista korķa paukšķi un pagraba meistara, tēva Pjēra Perinjona izsaucienu, tūdaļ steidzās trokšņa virzienā. Kā visi Šampaņas vīndari, arī viņi labi zināja, ka tāds korķa paukšķis var nozīmēt nepatīkamus pārsteigumus. Šampaņa atrodas samērā tālu uz ziemeļiem, un tajos laikos mēdza gadīties, ka pāragri pienākusi ziema pārtrauc jaunā vīna rūgšanas procesu, atstājot tajā neizlietotu raugu un nepārstrādātu cukuru. Kad šādu vīnu iepildīja pudelēs, rūgšana nereti atsākās un izdalījās ogļskābā gāze. Labākajā gadījumā pudelei izspieda korķi, sliktākajā tā eksplodēja un nereti detonēja arī līdzās esošās pudeles, pārvēršot vīna pagrabu pludojošā haosā. Tomēr šoreiz bažas bija nevietā: ielūkojušies vīna pagrabā, klosterbrāļi ieraudzīja godājamo pagrabmeistaru ar vīna baudītāja iejūsmu vaigā un vēderainu Šampaņas vīna pudeli rokā. Virs kakliņa cēlās balta putu cepurīte. „Nāciet ātrāk – es dzeru zvaigznes!” bilda tēvs Pjers.

Visticamāk gan, ka patiesībā šāda epizode nekad nav notikusi, un to sagudrojuši reklāmas tekstraži 19. gadsimta beigās. Tēva Perinjona dzīves laikā, 17. gadsimtā, atkārtotā vīna rūgšanu pudelēs tika uzskatīta par Šampaņas vīnkopju nelaimi, un godājamā Oviljē pagrabmeistara pierakstos ir atrodami sīki ieteikumi, kas būtu darāms, lai no šādas pārrūgšanas izvairītos. Pat ja tēvs Perinjons arī pagaršoja šādu pārrūgušu vīnu, pat ja viņam tas garšoja, viņš diezin vai mūža nogalē mainīja savus ieskatus. Nē – burbuļojošais vīns ir sabojāts!

Tomēr ir zināms, ka jau 16. gadsimta pirmajā pusē benediktiešu mūki Sentilēras abatijā Langedokā, Francijas dienvidos, sākuši raudzēt dzirkstošo vīnu. 17. gadsimtā, apmēram 50 gadus pirms tēva Perinjona, britu dabas pētnieks Krisofers Marrets iesniedza Londonas Karaliskajai biedrībai pētījumu, kurā precīzi aprakstīja vīna otrreizējās raudzēšanas metodi. Un tieši briti bija tie, kuri pirmie novērtēja burbuļojošā Šampaņas vīna izcilās īpašības un sāka to pasūtīt arvien lielākos daudzumos. 1715. gadā mira Saules karalis Luijs XIV. Par Francijas faktisko valdnieku mazgadīgā Luija XV vietā kļuva viņa tēvocis Orleānas hercogs Filips – liels šampanieša mīļotājs. Šampanieša dzeršanas mode ieviesās Versaļas galmā, un tad jau arī nebija ilgi jāgaida, kad īsts šampanieša bums pārņēma Parīzes restorānus un smalkākās mājas.

Tēvs Perinjons to gan nepieredzēja – tāpat kā Luijs XIV, arī Oviljē abatijas pagraba meistars mira 1715. gadā. Tomēr tēva Pjēra Perinjona nopelni šampanieša radīšanā ir nenoliedzami. Tieši viņš izstrādāja metodi, kā no tumšajām vīnogām iegūt kvalitatīvu baltvīnu, un tādējādi radīja izcilu vīna materiālu šampanieša ražošanai. Atzīmējot tēva Perinjona nopelnus, Moē un Šadona firma – viens no senākajiem un prestižākajiem šampanieša ražotājiem – pagājušā gadsimta pirmajā pusē sāka ražot izcili augstvērtīgu šampanieti no labāko ražas gadu vīnogām, dodama tam nosaukumu Dom Perignon.