Šī diena vēsturē

1989. gada 8. septembrī Zviedrijā pasauli ieraudzīja dīdžejs, kuram bija īsa, bet ļoti spilgta karjera. Lai arī pasaulē viņš nāca vārdā Tims Berlings (Tim Bergling), pasaule viņu zina kā dīdžeju un mūziķi Avicii.

Mūziķis, dīdžejs un mūzikas producents Avicii piedzima 1989.gada 8. septembrī Zviedrijā, vecāki viņam deva vārdu Tims Berlings. Bērnību vadot  Stokholmā, jau astoņu gadu vecumā viņš vecāku mājās sācis eksperimentēt ar mūzikas miksēšanu. Iedvesmojoties no sava brāļa, kurš arī bija dīdžejs, Tims nolēma iet profesionālu dīdžeja ceļu un jau pusaudžu gados pieņēma skatuves vārdu Avicii. Kā pats skaidrojis, tad Avicii nozīmē elles zemāko līmeni un, pēc dīdžeja domām, tas esot forši.

Budismā Avicii nozīmē elles zemāko līmeni, sanskritā tas nozīmē „bez viļņiem”, saskaņā ar budismu uz Avicii nosūtītie var atdzimt. Tims Berlings nebija budists, viņam vienkārši liecies, ka vārds Avicii skan un izklausās forši. Un viņa vārds jau pavisam drīz tika piesaukts itin bieži. Pirmos panākumus viņš 2011. gadā ar singlu „Levels”, pāris gadu vēlāk viņš izdeva savu debijas albumu, kura galvenais singls „Wake me up” izraisīja pamatīgas diskusijas mūzikas zinātāju vidū, jo Avicii pamanījās iepludināt kantrī un folku elektroniskajā deju mūzikā. Un tieši šī dziesma viņu pacēla slavas augstumos. Avicii bija iespēja strādāt ar Madonnu un saviem elkiem „Coldplay” un Leniju Kravicu. Avicii vārds bija kļuvis par zīmolu. Vienlaikus slavai dīdžeju vajāja veselības problēmas, 2013. gadā viņš tūres laikā Ņujorkā nonāca slimnīcā un viņu mudināja izņemt žultspūsli, bet dīdžejs atteicās. Kad slimības dēļ gadu vēlāk draugi Avicii sauca par staigājošu līķi un nācās pārtraukt koncerttūri, dīdžejs piekrita operācijai, tiesa, slimībā viņš vainoja lielo noslodzi un koncerturneju. Paralēli fiziskās veselības problēmām dīdžeju mocīja arī garīgās veselības problēmas, ko nebūt neatviegloja slavas spiediens. Plus visam pa virsu bija arī jaunā vīrieša problēmas ar alkoholu, tāpēc 2016. gadā, vien piecus gadus pēc pirmajiem panākumiem, dīdžejs pieņēma lēmumu atteikties no koncertturnejām, mūzikai gan ardievas neteica, turpināja muzicēt ierakstu studijā, ko viņš ierīkoja villa Toskānā un viņa līdzgaitnieki sacīja, ka laikā, kad nebija turneju, Avicii esot uzplaucis.

No malas šķita, ka viss rit tik labi. Viņa draugi tolaik nojauta, ka Avicii iegājis jaunā, ļoti produktīvā fāzē, grasījās izdot jaunu albumu, tam bija jānotiek pēc ceļojuma uz Omānu. Bet tieši tur 2018. gada 20. aprīlī pārtrūka dīdžeja mūžs. Viņam bija vien 28 gadi. Oficiālā versija – pašnāvība. Ģimene pēc notikušā ziņoja, ka dīdžejs nebija atstājis pēcnāves zīmīti. Tā, kā Avicii nebija atstājis testamentu, kā arī bija neprecējiesun bez bērniem – atbilstoši Zviedrijas likumiem dīdžeja nopelnītie 25 miljoni dolāru pēc nodokļu nomaksas pienācās viņa mātei un tēvam.

Ģimene, no dēla atvadoties, sacīja šādus vārdus: "Mūsu mīļais Tims bija meklētājs, ievainojama, mākslinieciska dvēsele, kas meklēja atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Perfekcionists, kurš ceļoja un strādāja smagi vietā, kas noveda pie pamatīga stresa. Kad viņš pārtrauca koncertēt, viņš vēlējās atrast balansu dzīvē, lai būtu priecīgs un varētu darīt to, ko mīlēja visvairāk, - radīt mūziku. Viņš ļoti cīnījās ar domām par dzīvi, tās jēgu un prieku. Viņš tā vairs nevarēja dzīvot. Viņš vēlējās atrast mieru. Tims nebija radīts biznesam, kurā atradās; viņš bija jūtīgs puisis, kurš mīlēja savus fanus, bet izvairījās no uzmanības. Tim, tu vienmēr būsi mīlēts, un tevis mums pietrūks. Tas, kāds tu biji un kādu mūziku radīji, mūžīgi dzīvos mūsu atmiņās. Mēs tevi mīlam!"

1996. gada 7. septembrī Lasvegasā sašauj aktieri un reperi Tupaku Šakuru (Tupac Shakur), kurš dažas dienas vēlāk, 13. Septembrī, no gūtajiem ievainojumiem mirst.

Reperis. Aktieris. Aktīvists. Dzejnieks. Dumpinieks. Vizionārs. Lai gan viņa karjera ilga tikai piecus gadus, Tupaks Amaru Šakurs ir viens no populārākajiem māksliniekiem repa vēsturē, kurš ar vairāk nekā 75 miljoniem pārdotu ierakstu visā pasaulē iekļauts Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā visvairāk jebkad pārdotais reperis. Liela daļa Šakura dziesmas ir par izdzīvošanu, rasismu, problēmām pasaulē un kariem.

Reperis piedzima 1971. gada 16. jūnijā Ņujorkā, Augšamanhetenā. Mamma bija melnādaino tiesību aktīviste un, dēlu gaidot, pabijusi arī cietumā. Piedzimstot zēnam, viņu nosauca Lezans Parišs Krooks, bet jau gada vecumā viņa mamma dēlam deva inku virsaiša vārdu Tupaks Amura Šakurs. Mamma pamatoja izvēli, sakot, ka vēlas, lai dēls apzinātos, ka ir daļa no pasaules kultūras.

Tupaka bērnība nebija spožākā, tā pagāja vardarbības ēnā. Kad zēns bija sasniedzis pusaudža gadus, viņi ar māti pārcēlās uz dzīvi Baltimorā, kur Tupaks Mākslu skolā apguva aktiermākslu, kļūstot par skolas populārāko jaunieti, pateicoties savām lieliskajām repošanas prasmēm. Tupaka repera karjera sākās deviņdesmito sākumā un, lai arī pirmo solo albumu „2Pacalypse Now” izdot nenācās viegli, tas ātri iekaroja klausītāju sirdis un ātri vien uznesa reperi slavas virsotnē. Zīmīgi, bet Tupaks bija viens no mūziķiem, kurš daudz runājis un pravietojis savu nāvi.

Tikpat strauji kā uzleca repa zvaigzne, tā izdzisa. Liktenīgajā 1996. gada 7. septembra vakarā Tupaks devās uz Maika Taisona cīņu Lasvegasā. Pēc cīņas dūres izvicināt bija iespēja arī Tupakam, kurš līdz ar saviem miesassargiem gandrīz sakāvās ar Orlando Andersonu, kurš pārstāvēja vienu no zināmākajām Kalifornijas bandām. Pēc šīs saķeršanās Tupaks miesassargu pavadīts ar savu melno BMW devās uz naktsklubu Lasvegasā, kur viņam bija paredzēt uzstāties. Ceļā uz naktslokālu, ap pulksten vienpadsmitiem vakarā Tupaka auto apturēja policija, jo tā brauca, atskaņojot pārāk skaļu mūziku. Kad policija reperi palaida tālāk, jau pārdesmit minūšu vēlāk blakus Tupaka mašīnai krustojumā pie sarkanā luksofora signāla blakus piebraucis balts kadiljaks, ko vadīja nezināma persona. Kadiljaka vadītājs atvēris logu un raidījis repera virzienā apmēram 11 šāvienu, no tiem četri trāpīja Tupakam – divas reizes krūtīs, rokā un augšstilbā. Viena no lodēm iekļuva repera plaušās.

Mediķi par Tupaka dzīvību cīnījās nesekmīgi, rezultātā sešas dienas vēlāk 1996. gada 13. septembrī, kas bija piektdiena, plkst 16:03 Tupaks nomira. Gadu pēc notikušā izmeklētāji sacīja, ka Tupaka slepkavība, iespējams, nekad netiks atrisināta, tikmēr repera fani pēc notikušā izplatīja vairākas teorijas, ka Tupaks patiesībā ir dzīvs, bet slēpjas. Par to pat sarakstīta grāmata.

Bet 16 gadus pēc savas nāves reperis uzstājās mūzikas festivālā "Coachella" atkal bija uz skatuves, proti viņa hologramma atskaņoja dziesmu, pēc kuras mirušā repera atveids, pametot skatuvi, sacīja: „Es vēlos pateikties par mīlestību visu šo gadu garumā.”

Šakura hologramma izsauca neviennozīmīgu reakciju. Kāds fans apgalvoja, ka tas ir "nepareizi tik daudzos līmeņos", taču bija sastopamas arī pozitīvas reakcijas. "Tas ir lieliski," vēstīja kāds tvīts. "Es taču jums visiem teicu, ka Tupaks nav miris!" bija teikts citā tvītā.

1642. gada 6. septembrī Anglijas Parlaments, neilgi pirms tam nonācis pilsoņkara stāvoklī ar karali Čārlzu I Stjuartu, aizliedza jebkādu teātru darbību Anglijā. Aizliegums palika spēkā līdz par monarhijas restaurācijai 1660. gadā un radikāli mainīja angļu teātra raksturu.

16. gs. otrajā pusē, karalienes Elizabetes I laikā, teātris Anglijā piedzīvoja zelta laikmetu, kuram līdzīgu grūti atrast visā pasaules teātra vēsturē. Publika pildīja teātrus, lai dzīvotu līdzi Kristofera Mārlova, Bena Džonsona un, protams, diženā Viljama Šekspīra varoņiem. Aktiera amats bija cienījams un labi apmaksāts; skatuves mākslinieki cēla solīdus namus Londonā un pirka lauku īpašumus. Pie tam, piebildīsim, runa ir tikai par aktieriem – uz Elizabetes laika Anglijas skatuves drīkstēja kāpt tikai vīrieši, un šī principa ievērošanai modri sekoja ne vien varas iestādes, bet arī publika, kura izsvilptu un nomētātu ar atkritumiem ikvienu aktrises goda tīkotāju. Gan nedaudz bālāka, tomēr joprojām aktīva angļu teātra dzīve turpinājās arī Elizabetes varas mantinieku – karaļa Džeimsa I un viņa dēla Čārlza I laikā, tomēr tā spēji aprāvās līdz ar Anglijas pilsoņu kara sākumu. 1642. gada sākumā spriedze attiecībās starp karali Čārlzu un Parlamentu lika monarham pamest galvaspilsētu, tā paša gada augustā šī spriedze pārauga atklātā militārā pretstāvē. Un 1642. gada 6. septembrī Parlaments pieņēma lēmumu par visu Anglijas teātru slēgšanu.

Oficiālā lēmuma motivācija definēja izklaidēšanos teātrī kā „nepiedienīgu tik grūtos laikos”. Faktiskais iemesls gan bija cits – teātra izrādes bija kļuvušas par ērtu tikšanās vietu rojālistiem – karaļa atbalstītājiem. Teātru trupas parasti baudīja kāda karaliskās ģimenes pārstāvja vai cita aristokrāta atbalstu, tāpēc vairums aktieru arī simpatizēja karalim un augstmaņiem; daudzi pat stājās rojālistu armijas rindās. Un vispār – teātris jau sen bija šķitis nekrietns grēka perēklis puritāņiem, radikālajiem Anglijas protestantiem, kuri dominēja Parlamentā. Ar to skaidrojams, kāpēc aizliegums netika atcelts arī tad, kad „grūtie laiki” bija garām – pilsoņu karš uzvarēts, un nabaga karalis Čārlzs šķīries no galvas. Gluži pretēji – sodi par teātra spēlēšanu kļuva tikai vēl bargāki: sava rūpala piekopšanā atkārtoti pieķerti aktieri tika pielīdzināti klaidoņiem, kas pēc tālaika Anglija likumiem draudēja ar pēršanu līdz asinīm, zīmes iededzināšanu miesā un izvešanu uz aizjūras zemēm. Skatītājiem draudēja naudas sods. Ziņu par sodīšanas gadījumiem gan nav daudz – acīmredzot aktieri atrada sev citu nodarbošanos. Bija gan daži, kuri mēģināja aizliegumus apiet – tā ir ziņas par kādu Robertu Koksu, kurš kopā ar diviem citiem līdzbiedriem ceļojis pa valsti, izrādīdams savus, kā viņš tos dēvēja, „jokus”. Attiecīgos uzraugus viņš piekukuļojis un oficiāli uzdevis savu nodarbi par virves dejošanas priekšnesumiem. Tomēr šīs uzstāšanās, kas balstījušās primitīvā komismā, nevarēja ne salīdzināt ar iepriekšējā laikmeta dramatiskās mākslas virsotnēm.

1658. gadā nomira pilsoņu kara rezultātā pie varas nākušais diktators Olivers Kromvels. Bez viņa stingrās rokas kārtība valstī ātri pajuka, armija padzina parlamentu, un galu galā Skotijas vietvaldis Džordžs Monks ar saviem skotiem iemaršēja Londonā un aicināja nogalinātā karaļa dēlu Čārlzu II Stjuartu ieņemt tēva troni. Notika monarhijas restaurācija, un līdz ar to atjaunojās arī teātru darbība. Tomēr tas jau bija gluži cits teātris. Daudzie angļu aristokrāti, kuri juku laikus bija pārlaiduši Francijā, pārveda no Kontinenta turienes gaumi un priekšstatus. Angļu teātris neatgriezās pie agrākā oriģinālā, tikai šeit tapušā un veidotā stila – tas iekļāvās vispārējā Eiropas skatuves standartā, kuru tobrīd pamatā diktēja savā apogejā esošais franču klasicisms ar Korneja un Rasina traģēdijām un šarmanto komiķi Moljēru. Pat Šekspīra ģēnijs desmitgadēs pēc Restaurācijas izrādījās nenovērtēts, tomēr jau līdz ar 18. gs. sākumu tas atguva pelnīto ievērību ne vien Anglijas, bet visas Eiropas dramaturģijā.

Padomju diplomātiskās misijas Kanādā šifrētāja un arī padomju militārās izlūkošanas aģenta Igora Guzenko pārbēgšana 1945. gada 5. septembrī bieži tiek minēta kā pirmais notikums aukstā kara vēsturē. Pārbēdzējs atklāja rietumu pretizlūkošanai plašu padomju spiegu tīklu Kanādā, ASV un Lielbritānijā.

1945. gada 5. septembra pēcpusdienā,  trīs dienas pēc Otrā pasaules kara noslēguma, no padomju vēstniecības Kanādas galvaspilsētā Otavā iznāca tobrīd 26 gadus vecais šifrētājs un arī Sarkanās armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU aģents Igors Guzenko. Varēja domāt, ka padomju diplomāts dodas uz dzīvokli Somersetstrītā, kur mitinājās kopā ar sievu Svetlanu un abu pāris gadus veco dēliņu. Tomēr Guzenko nedevās vis mājup, bet gan uz laikraksta Ottawa Journal redakciju. Viņa portfelī bija padomju slepeno šifru grāmatas un dokumenti, kuri atklāja, ka Padomju Savienība savu sabiedroto – Savienoto Valstu, Kanādas un Lielbritānijas – teritorijā izveidojusi pamatīgu aģentu tīklu. Tā aģentūras daļa, ar kuras darbību saskārās Guzenko, nodarbojās ar kodolieroču ražošanas tehnoloģiju izspiegošanu.  Todien padomju militārās izlūkošanas aģents bija izšķīries īstenot jau kādu laiku briedušu plānu un pārbēgt.

Tomēr lēmums, acīmredzot, nebija viegls. Guzenko zināja, kurās Kanādas institūcijās ir iefiltrēti GRU aģenti, taču sava aģentūra Kanādā bija arī padomju Iekšlietu tautas komisariātam jeb NKVD, un pārbēdzējs baiļojās uzrauties kādam no viņiem. Iespējams, tāpēc, aizgājis līdz Ottawa Journal galvenā redaktora kabinetam, viņš griezās atpakaļ, vēl kādas stundas pavadīja pilsētā, tad atkal ieradās redakcijā. Tur tagad bija sastopams tikai dežurējošais nakts redaktors, kurš neuzņēmās atbildību sadarboties ar pārbēdzēju un ieteica viņam vērsties Justīcijas ministrijā. Todien tā jau bija apmeklētājiem slēgta, Guzenko devās mājās un nākamajā rītā ieradās ministrijā jau kopā ar sievu un dēliņu. Vairāku stundu gaidīšana izrādījās velta – ministrs viņus tā arī nepieņēma. Ģimene devās jau atkal uz Ottawa Journal, kur viņiem ieteica vērsties Kanādas Imigrācijas dienestā. Šis gājiens bija veiksmīgs, pieteikums par Kanādas pilsonības piešķiršanu tika pieņemts, tika informēta valdība un likumsargi. Ģimene tonakt nakšņoja pie kaimiņiem, savukārt Kanādas Karaliskā jātnieku policija norīkoja savus darbiniekus novērot Somersetstrītas māju. Kā izrādījās, tas nebija lieki, jo naktī Guzenko dzīvoklī ielauzās četri vīri no padomju vēstniecības. Nākamos pāris gadus Igors un Svetlana dzīvoja slepenā Kanādas izlūkdienesta mācību centrā, bet pēc tam ar viltotu identitāti apmetās Toronto apkaimē, uzdodoties par čehu imigrantiem.

Tikām Kanādas valdība sadarbībā ar amerikāņu un britu drošības dienestiem uzsāka izmeklēšanu. Rezultātā tika arestēti 26 padomju aģenti, desmit no viņiem notiesāti. Padomju puse tēloja nezinīšus, taisnojoties, ka aģentūras izveide bijusi padomju kara atašeja Kanādā Nikolaja Zabotina privāta iniciatīva. Tam, protams, neviens neticēja, un t.s. Guzenko lieta iecirta pirmo pamatīgo plaisu attiecībās starp agrākajiem pasaules kara sabiedrotajiem. Daudzi uzskata, ka tieši šis notikums bijis hronoloģiski pirmais aukstā kara vēsturē.

Igors Guzenko atlikušo mūžu pavadīja Kanādā. Viņu ģimenē piedzima astoņi bērni, kuriem vecāki un vecākie brāļi un māsas līdz apzinīga vecuma sasniegšani meloja, ka viņi esot čehi. Netikdams klāt Guzenko, Staļina režīms nežēlīgi izrēķinājās ar Igora un Svetlanas tuvākajiem radiniekiem. Igora māte mira NKVD izmeklēšanas cietumā Lubjankas laukumā, vairāki citi viņu tuvinieki nonāca GULAG katorgas nometnēs. Tur nokļuva arī Igora Guzenko tiešais priekšnieks, kara atašejs Zabotins un viņa ģimene.

Savienoto Valstu Arkanzasas štata galvaspilsēta Litlroka ir vieta, kur savulaik izcīnīta viena no niknākajām cīņām pret rasu segregāciju Amerikā. 1957. gada 4. septembrī deviņi melnādainie jaunieši uzsāka mācības Litlrokas Centrālajā vidusskolā, kas līdz tam bija likumīgi rezervēta tikai baltajiem. Tagad likumi bija mainīti, taču pirmo gadu šos deviņus skolēnus uz vidusskolu pavadīja bruņoto spēku apsardze.

 

Arī pēc tam, kad 19. gs. vidū Savienotajās Valstīs tika aizliegta verdzība, savu spēku saglabāja rasu segregācijas princips. Principa īstenojums juridiskajā un ikdienas sociālajā praksē ietvēra veselu virkni likumu un noteikumu, sākot ar jauktu laulību aizliegumu daudzos štatos, beidzot ar atsevišķām uzgaidāmām telpām stacijās un atsevišķām dzeramā ūdens strūklakām baltajiem un melnajiem. Un, protams, tas ietvēra arī šķirtas izglītības iestādes, pie kam, kā nav grūti iedomāties, ikdienas praksē baltajiem paredzētās skolas izrādījās gan labāk uzturētas, gan prestižākas. Tādējādi izglītības sistēma kļuva par vienu no tiem laukiem, kuros melnādainie amerikāņi pagājušā gadsimta beigās sāka izcīnīt savu reālo līdztiesību.

1954. gadā Savienoto Valstu Augstākā tiesa pieņēma lēmumu lietā Brauns pret Topekas Izglītības padomi. Lēmumam bija izšķiroša nozīme, jo tas postulēja, ka visi likumi, kuri paredzēja segregāciju skolu sistēmā, neatbilst Savienoto Valstu konstitūcijai, un pieprasīja skolu desegregāciju valsts mērogā. Arkanzasas štata galvaspilsētā Litlrokā vietējā izglītības padome pieņēma lēmumu sākt desegregāciju ar 1957./1958. mācību gadu.

Deviņi nēģeru jaunieši, kuru sekmes atbilda skolas standartiem, tika uzņemti līdz tam baltajiem rezervētajā Litlrokas Centrālajā vidusskolā. Tikai nevajag iedomāties, ka līdz ar to šiem jaunajiem ļaudīm, kuri vēlāk ieguva „Litlrokas devītnieka” apzīmējumu, sākās gaišs ceļš uz zinību templi. 1957. gada 4. septembrī, kad viņi ieradās savā jaunajā skolā, pie ieejas viņus sagaidīja ne tikai bars savās rasistiskajās jūtās aizskartu baltādaino vecāku, bet arī Arkanzasas Nacionālās gvardes kareivji, kurus turp bija nosūtījis gubernators Orvels Fobuss. Un nevis lai aizsargātu melnādainos skolniekus pret baltādainajiem protestētājiem, bet gan lai neļautu deviņiem iekļūt skolā.

Savu uzvaru pēdējās vēlēšanās gubernators Fobuss bija kaldinājis, cita starpā nekautrīgi lietodams rasistisku retoriku, un tagad, protams, nevarēja pievilt savus vēlētājus. Situācija Litlrokā ieguva rezonansi valsts mērogā, un tā sasniedza arī prezidentu Dvaitu Eizenhaueru. Pēc tam, kad leģendārais Otrā pasaules kara ģenerālis un tagadējais prezidents bija personīgā sarunā silti ieteicis gubernatoram Fobusam ievērot Augstākās tiesas lēmumu, un attiecīgu lēmumu bija pieņēmusi arī apgabala tiesa, nacionālā gvarde no skolas ieejas tika atsaukta.

Taču Litlrokas pilsoņi turpināja piketēt, draudot neielaist deviņus melnādainos skolā un izdarīt ar viņiem vēl trakākas lietas. 23. septembrī policija slepeni ieveda „Litlrokas devītnieku” skolas telpās, bet piketētāji, to uzzinājuši, mēģināja ar varu ieausties ēkā. Litlrokas mērs Vudro Menns lūdza centrālās varas iejaukšanos. Jau nākamajā dienā deviņus jauniešus uz skolu pavadīja Savienoto Valstu 101. gaisa desanta divīzijas kareivju eskorts pilnā kaujas bruņojumā. Novembra sākumā desantniekus nomainīja no nacionālajiem gvardiem izveidotā īpaša speciālo uzdevumu vienība, kas turpināja veikt savu uzdevumu līdz mācību gada beigām. Tā, ar brutālu spēku, federālā vara panāca melnādaino pilsoņu tiesību ievērošanu.

Protams, ar šādu konkrētā incidenta likvidēšanu nekas nebeidzās. Baltādainie vienaudži nebūt nesagaidīja savus deviņus kolēģus ar atplestām rokām. Notika gan grūstīšanās, gan iekaustīšana, par solījumiem nogalināt, „tikt klāt” un pakārt, nemaz nerunājot. Vienai no deviņiem – Melbai Patiljo – pat iešļāca sejā skābes šķīdumu; par laimi, bez smagām sekām. Nākamajā mācību gadā Litlrokas skolu padome, gubernatora atbalstīta, vienkārši slēdza visas pilsētas skolas. Tomēr loģiskās pārmaiņas apturēt nebija iespējams. Pēc attiecīga federālo iestāžu spiediena 1959. gada rudenī Litlrokas skolas atsāka darbību jau kā rasu ziņā integrētas mācību iestādes.

1967. gada 3. septembrī Zviedrija kā pēdējā valsts kontinentālajā Eiropā pārgāja uz transporta kustību pa ceļa labo pusi. Drošu pierādījumu tam, ka šāda kustības organizācija ir labāka, gan nav. Lielbritānijā, Īrijā, Japānā, Indijā, Pakistānā, Indonēzijā, Taizemē, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā un vēl vairākās citās pasaules valstīs kustība notiek pa ceļa kreiso pusi.

Zviedrija bija pēdējā valsts kontinentālajā Eiropā, kas vēl līdz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajai pusei palika uzticīga transporta kustībai pa ceļa kreiso pusi. Vairumam zviedriem piederošo automašīnu stūre bija kreisajā pusē, un tas sāka radīt papildus briesmas uz ceļiem. Tā nu Riksdāgs pieņēma nepopulāru lēmumu, un 1967. gada 3. septembrī, starp pulksten 4:50 un 5:00 no rīta, satiksme Zviedrijā pārslēdzās pretējā virzienā.

Par to, kā senatnē notikusi braukšana tajā vai citā pasaules valstī, drošu ziņu trūkst. Domājams, ka sendienu jātnieki lielāko tiesu turējušies ceļa kreisajā pusē, turējuši zirga pavadu ar kreiso roku, lai labā būtu brīva un gatava vajadzības gadījumā ātri ķert pēc pātagas vai ieroča. Viduslaiku Japānā kustība pa ceļa kreiso pusi ieviesusies samuraju tradīciju ietekmē: samurajs nēsājis zobenu pie kreisā sāna, tāpēc pārvietojies pa ceļa kreiso pusi, lai viņa ierocis nejauši nesaskartos ar pretimnākoša samuraja ieroci, kas bija nepārprotams iemesls divkaujai. Arī viduslaiku Eiropā līdz ar bruņinieku laikmeta iestāšanos parādījās pirmās ar kustības virzienu saistītās problēmas: bruņinieks, jādams zirga mugurā, pīķi parasti turēja labajā rokā, un tas viegli varēja aizķert pretimbraucēju. Droši vien šis apstāklis arī pamudināja valdniekus Eiropā daudzviet noteikt kustības virzienu pa ceļa labo pusi, tomēr ne visur. Katrā ziņā Lielbritānijā un Zviedrijā tā nenotika. Visai populārais stāsts par to, ka braukšanu pa labo pusi iekarotajās zemēs ieviesis imperators Napoleons Bonaparts, lai tādējādi atšķirtos no kārtības nīstajā Anglijā, tomēr laikam gan ir tikai leģenda. Toties ir droši zināms, ka Krievijā braukšanu pa ceļa labo pusi jau 1752. gadā ar savu ukazu noteica cariene Elizabete Petrovna.

Īsti aktuāla kustības virziena problēma gan kļuva tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad uz Eiropas un Ziemeļamerikas ceļiem arvien lielākā skaitā sāka parādīties līdz tam neiedomājamā ātrumā ripojošās automašīnas. Tas pamazām piespieda valstu valdības noteikt vienotu kustības kārtību visā valstī, lai gan, piemēram, Austrijā, kur tradicionāli bija spēkā braukšana pa kreiso pusi, uz kustību pretējā virzienā pārgāja tikai pakāpeniski divdesmit gadu laikā. Un ja Austrijā pārmaiņas notika pa reģioniem, tās kaimiņzemē Itālijā līdz pagājušā gadsimta 20. gadu vidum katra municipalitāte varēja noteikt kustību savā teritorijā, tādējādi braucējam reizēm vajadzēja pārorientēties ik pa neilgam laiciņam. Šo haosu, pie varas nācis, izbeidza diktators Musolini. Ja lēmumu par kustības maiņu Zviedrijā atstātu tautas ziņā, iespējams, tur joprojām brauktu pa ceļa kreiso pusi. Skeptiķu pareģojumi par strauju negadījumu skaita pieaugumu nepiepildījās. Gluži otrādi – pirmajos gados pēc pārejas negadījumu skaits pat kritās. Tas gan skaidrojams drīzāk nevis ar labās ceļa puses priekšrocībām, bet gan ar to, ka ap to pašu laiku par 10 kilometriem stundā tika samazināts vidējais atļautais braukšanas ātrums un arī daudzi zviedru pensionāri, negribēdami mācīties braukt pa jaunam, atmeta braukšanu pavisam.

Otrais pasaules karš, sācies ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai 1939. gada 1. septembrī, noslēdzās planētas otrā malā: Tokio līcī, uz amerikāņu līnijkuģa „Misuri” klāja, kur 1945. gada 2. septembrī Japānas valdības un armijas pārstāvji parakstīja kapitulācijas aktu.

1945. gada 15. augustā Japānas imperators Hirohito radio uzrunā paziņoja, ka viņa valsts vairs neredz iespēju turpināt Otro pasaules karu un ir gatava kapitulēt. Izšķirošais apstāklis bija divas kodolbumbas, kas vienā mirklī pārvērta radioaktīvu drupu kaudzēs Japānas pilsētas Hirosimu un Nagasaki un dažās dienās laupīja dzīvību 100 000 līdz 150 000 japāņu.

1945. gada 2. septembra rītā uz Tokio līcī noenkurotā amerikāņu līnijkuģa „Misuri” klāja kāpa desmit vīru delegācija, lai imperatora vārdā parakstītu savas valsts kapitulācijas aktu. Lielākā daļa bija tērpti Japānas armijas virsnieku sūnu zaļajās uniformās, daži – perfektās eiropiešu stila frakās ar impozantiem cilindriem galvā. Viņiem pretim, aiz rakstāmgalda ar dokumentiem bija izvietojušies uzvarējušo valstu pārstāvji. Šeit, ar dažiem izņēmumiem, dominēja haki un smilškrāsas toņi. Pirmie savus parakstus uz dokumenta lika kapitulējošās puses pārstāvji: Japānas ārlietu ministrs Mamoru Šigemicu un Impērijas armijas štāba priekšnieks Jošidziro Umedzu. Tad nāca kārta uzvarētājiem.

Kā pirmajam – Sabiedroto spēku augstākajam virspavēlniekam, amerikāņu armijas ģenerālim Duglasam Makārturam. Un tas nebija nejauši – nebūs daudz pārspīlēts, sakot, ka šī izcilā virsnieka personība bija kļuvusi par simbolu amerikāņu uzvarai Klusajā okeānā. Makārturam sekoja viņa kolēģis, amerikāņu flotes admirālis Česters Nimics, kura kontā bija spožākās amerikāņu jūras spēku uzvaras šajā karā. Kā trešais pie galda ar dokumentiem sēdās ķīniešu ģenerālis Hsu Jonšeņs. Viņa valsts jau kopš trīsdesmito gadu sākuma bija pretojusies Japānas agresijai un cietusi no tās vissmagāk. Nākamais rindā – Britu Klusā okeāna flotes komandieris, admirālis Brūss Ostins Freizers. Viņš bija vadījis Britu jūras spēkus, laužot Vācu kara flotes pretestību Eiropas ūdeņos, un pēc tam kopā ar amerikāņiem izcīnot kauju par Okinavu. Līdzās britu admirāļa sniegbaltajiem šortiem un īsroku kreklam sevišķi uzkrītoša bija padomju ģenerālleitnanta Kuzmas Derevjanko melnā uniforma ar masīvajiem zeltītajiem uzplečiem. Eiropā, kur ģenerālis bija izcīnījis Otrā pasaules kara kaujas, Padomju armija spēlēja pirmo vijoli, bet šeit, Āzijā, viss bija citādi. Nākamais savu parakstu uz dokumenta lika Sabiedroto sauszemes spēku komandieris, austrāliešu ģenerālis Tomass Bleimijs, kuram vēlāk bija lemts kļūt par pirmo un līdz šim vienīgo austrāliešu feldmaršalu. Tālāk – kanādiešu pulkvedis Lourenss Mūrs Kosgreivs; tāpat kā Makārturs un Bleimijs, arī Kosgreivs bija cīnījies jau Pirmā pasaules karā Francijā, bet Otro pasaules karu pavadījis kā Kanādas militārais atašejs Austrālijā.

Kanādietim sekoja kalsns vīrs ar kuplām melnām ūsām un tumšu kepī – tipisko franču virsnieku cepuri – galvā: ģenerālis Žaks Filips Leklērs de Otkloks. Viņa senči, Otklokas grāfi, bija cīnījušies par Francijas karaļiem vēl 13. gadsimta krusta karos, vēlāk Simtgadu karā un Napoleona „Lielajā armijā”; viņš pats 1940. gadā bija pievienojies de Golla vadītajiem Brīvās Francijas spēkiem un 1944. gadā līdz ar savu 2. bruņutanku divīziju iemaršējis atbrīvotajā Parīzē. Leklēram līdzās parakstītāju rindā: omulīga izskata vīrs haki krāsas kreklā, bet ar baltu jūrnieka cepuri galvā – Nīderlandes Karalisko jūras spēku adrmirāļleitnats Konrāds Helfrihs, kura vadībā nelielie nīderlandiešu jūras spēki 1942. gada sākumā bija sīksti pretojušies japāņu pārspēkam. Visbeidzot kā pēdējais savu parakstu uz Japānas kapitulācijas akta lika Jaunzēlandes pārstāvis, gaisa spēku vicemaršals Leonards Monks Izits. Līdz ar to arī Otrais pasaules karš, kas tieši sešus gadus un vienu dienu agrāk bija uzliesmojis Eiropā, noslēdzās šeit – Tokio līcī, 1945. gada 2. septembrī, pulksten 9:22.

Ernsta Hemingveja romāns „Sirmgalvis un jūra” ir pēdējais no viņa dižajiem darbiem, kas iznāca autora dzīves laikā. Tas nāca klajā 1952. gada 1. septembrī. Romāns ir Hemingveja daiļrades virsotne, kurā zem it kā reālistiskā vēstījuma virsslāņa slēpjas dziļa eksistenciāli simboliska jēga.

„Viņš vairs nesapņoja nedz par vētrām, ne sievietēm, nedz par lieliem notikumiem, ne lielām zivīm, ne par spēkošanos, nedz arī par savu sievu. Viņam rādījās tikai sen redzētas vietas un lauvas Āfrikas krastos. Lauvas rotaļājās mijkrēslī kā jauni kaķēni, un viņš mīlēja tos…”

Šis sapņotājs ir galvenais varonis Ernsta Hemingveja romānā „Sirmgalvis un jūra” – vecs kubiešu zvejnieks Santjago. Viņš ir vientuļnieks, ja neskaita zēnu – tā viņš dēvē kubiešu puisi Manolīnu, kuru pieņēmis par pārinieku un mācekli. Bet kopš dažiem mēnešiem Santjago pametusi arī zvejas laime: jau 84 dienas viņam nav pieķērusies neviena zivs. Manolīna ģimene panākusi, ka jauneklis pāriet strādāt pie cita zvejnieka, taču zēns nepamet sirmgalvi, turpina viņu ik dienas apciemot un pagādāt ko ēdamu. Bet sirmgalvis jau atkal pošas jūrā, un šoreiz viņam pieķeras patiesi liela zivs.

Ap 1942. gadu Ernests Hemingvejs, kurš kopš pāris gadiem lielāko laika daļu pavadīja Kubā, piedzīvoja radošo spēju apsīkumu. Šai laikā cits pēc cita savas šīs zemes gaitas beidza vairāki viņa draugi un laikabiedri: Viljams Batlers Jeitss, Frensiss Skots Ficdžeralds, Džeimss Džoiss, Ģertrūde Staina u.c. Tas veicināja depresiju. Sevi lika manīt vairākas agrākajos gados gūtas traumas un arī pamatīgās un regulārās alkohola devas: Hemingvejs cieta no smagām galvassāpēm, paaugstināta asinsspiediena, parādījās diabēta pazīmes. Viņš rakstīja, taču tā arī nespēja pabeigt nevienu no aizsāktajiem darbiem. No šī stāvokļa rakstnieku izsita kārtējā iemīlēšanās – šoreiz astoņpadsmitgadīgajā itāliešu dzejniecē Adrianā Ivančičā. Piecdesmitgadīgais Hemingvejs gan palika kopā ar savu ceturto sievu, žurnālisti Mēriju Velšu, un sakars ar Adrianu palika platonisks, taču viņas nepārprotami iedvesmots ir romāns „Aiz upes, koku paēnā”, kas iznāca 1950. gadā un tika nepelnīti vēsi uzņemts no kritikas puses. Sadusmots par šo reakciju, Hemingvejs divos mēnešos uzrakstīja nākamo – „Sirmgalvi un jūru”, paziņodams, ka neko labāku savā mūžā radīt neesot spējīgs.

Tikai trešajā dienā sirmgalvis beidzot redz, kas pieķēries viņa auklai. Tas ir milzīgs, vairāk nekā piecus metrus garš marlīns. Līdz tam zivs, neiznirstot no dzīles, divas dienas un naktis vilkusi laivu sev līdzi pa Floridas šauruma ūdeņiem. Sirmgalvja rokas ir auklas sagraizītas, viņš ir pārguris un negulējis, ēdis tikai jēlu tunča un delfīna gaļu un tuvu apziņas zudumam. Tomēr, kad pagurušais marlīns iznirst virspusē, vecais zvejnieks to nogalina ar precīzu harpūnas dūrienu. Tomēr dramatiskākā cīņa vēl ir priekšā. Zivs ir pārāk liela, lai viņš to iedabūtu laivā, un to nākas piesiet pie borta. Un, protams, marlīna asinis pievilina haizivis. Sirmgalvis izmisis cīnās. Cīņā pret jūras plēsoņām viņš pazaudē harpūnu, tad laiž darbā airi ar galā piesietu nazi, tad kad arī šis ierocis iziet no ierindas – stūres bomi. Tomēr viss velti – ostā Santjago atgriežas ar laivai piesietu milzu skeletu. Taču viņš ir atguvis apkārtējo respektu, un Manolīns paziņo, ka atgriežas, jo, kā saka, „man no tevis vēl daudz, ko mācīties”.

Ernesta Hemingveja romāns „Sirmgalvis un jūra” iznāca 1952. gada 1. septembrī vienlaicīgi grāmatas formātā un nodrukāts žurnālā Life. Pieci miljoni žurnāla eksemplāru tika izpirkti pāris dienās. Nākamajā gadā romāns saņēma Pulicera literāro balvu un noteikti deva savu pienesumu Nobela prēmijai literatūrā, kuru Hemingvejs saņēma 1954. gadā. Prēmijas runā viņš teica: „Rakstnieka dzīve savā apogejā ir vientuļa. [..] Atkratoties no vientulības, rakstnieks iegūst publisku statusu, un viņa radošais darbs no tā nereti cieš. Jo viņš rada vienatnē, un, ja ir gana labs rakstnieks, tad diendienā viņam jāskata vaigā mūžība vai tās neesamība.”

Kinetoskops – tā sauca mūsdienu filmu demonstrēšanas ierīču ciltstēvu. Tomass Alva Edisons šim savam izgudrojumam saņēma ASV patentu 1897. gada 31. augustā.

Vitaskops, mutoskops, kinetoskops, eidoloskops, tahiskops, kinetofons, fantaskops, projektoskops, optigrāfs, motigrāfs, kamergrāfs... Visi šie skanīgie nosaukumi, kuri parādījās laikrakstu un reklāmas plakātu tekstos 19. gadsimta nogalē, atspoguļo cilvēces jauno aizraušanos - kustīgu fotogrāfisko attēlu vērošanu. Dažas no šīm ierīcēm ir tikai nenozīmīgi sānsoļi kinoindustrijas uzvaras gājienā, citi - nepieciešami tās evolūcijas posmi. Šodien par vienu no nozīmīgākajiem, faktiski - pirmo komerciāli izmantoto filmu rādīšanas ierīci: Tomasa Alvas Edisona kinetoskopu, kuram patents izsniegts 1897. gada 31. augustā.

Grūti pat izsvērt, kas vairāk bija Tomass Alva Edisons - izcils izgudrotājs vai izcils uzņēmējs. Katrā ziņā, savus izgudrojumus radot, viņš allaž ņēma vērā to masu ražošanas un noieta iespējas, un viņa laboratorija Ņūdžersijas štatā, kurā darbojas daudzi talantīgi līdzstrādnieki, uzskatāma par pirmo īsti industriālo laboratoriju pasaules vēsturē. Kinetoskopa tapšanā galvenais praktiskā darba veicējs bija laboratorijas līdzstrādnieks Viljams Diksons, kurš kļuva arī par pirmās kinolentes personāžu. 1891. gada 20. maijā kinetoskops tika demonstrēts Savienoto Valstu Sieviešu klubu nacionālās federācijas loceklēm, kuras bija ieradušās ekskursijā Edisona laboratorijā. Laikraksts The New York Sun rakstīja: "Kastes augšpusē ir atvere kādas collas diametrā. Ieskatījušās atverē, dāmas tur redzēja vīrieša attēlu. Tas bija visneparastākais attēls. Vīrietis palocījās, smaidīja un māja ar rokām, un pacēla cepuri ar visperfektāko dabiskumu un grāciju. Visas kustības bija perfektas..." Kino vēsturē šī apmēram trīs sekundes ilgā filmiņa palikusi ar nosaukumu "Diksona sveiciens".

Ja laikraksta reportierim ļautu ieskatīties kinetoskopa iekšienē, viņš tur redzētu uz daudziem nospriegojošajiem veltnīšiem uztītu filmu. To griež elektromotors, liekot attiecīgajam kadram nonākt pretī skatāmajai atverei koka korpusa augšpusē. Kinetoskopā izmantotie lentes kustības principi pamatos palika nemainīgi visās ierīcēs, ar kurām tika rādītas filmas, līdz pat video ēras sākumam pagājušā gadsimta vidū.

Kinetoskops izrādās neticami ienesīgs pasākums. Amerikāņi bija gatavi maksāt 25 centus par iespēju dažas minūtes pa atveri skatīties uz kustīgu bildīti koka skapīša iekšienē - par tādu pašu naudu tolaik varēja nopirkt biļeti uz pāris stundu ilgu vodeviļas izrādi. Kinetoskopu zāles izplatījās visā Amerikā un ienesa Edisonam desmitiem tūkstošu dolāru peļņas. Tomēr jau laikā, kad tika reģistrēts izgudrojuma patents, tas bija novecojis. 1895. gadā parādījās pirmās ierīces, kuras, izmantojot Edisona laboratorijā radīto filmas kustības mehānismu, projicēja attēlu uz ekrāna. Skatītājiem vairs nebija jāgaida rindā un jālūr pa atveri koka skapītī - viņi varēja ērti iekātoties krēslā un skatīties filmu uz kinoekrāna. Tomass Edisons 1895. gadā kādā vēstulē rakstīja: "Ja mēs sāksim ražot šīs jaunās ekrāna mašīnas, mēs visu izpostīsim. Tagad mēs ražojam atveres skatāmās mašīnas un pārdodam tās ar labu peļņu. Ja mēs sāksim ražot ekrāna mašīnu, visām Savienotajām Valstīm vajadzēs varbūt kādas desmit tādas. Ar šādu daudzumu pietiks, lai parādītu filmas ikvienam šīs valsts iedzīvotājam - un cauri būs. Nekausim taču zosi, kura dēj zelta olas!" Tomēr jau tajā pašā gadā arī Edisona laboratorijā sākas darbs pie savas "projekcijas kinetoskopa" sistēmas.

Lielais Ziemeļu karš, kas plosījās Baltijas jūras reģionā un lielā daļā Austrumeiropas 18. gadsimta pirmajās desmitgadēs, bija vairuma reģionu karš pret Zviedrijas karalisti nolūkā atpirkt tās reģiona dominējošās lielvalsts statusu. Baltijas jūra tolaik patiešām bija tiešām Zviedrijas ezers, jo zviedru kroņa īpašumā bija Somija, Igaunija, Vidzeme ar Rīgu, Ingrija, tas ir zeme starp Somu līci un Lādogas ezeru, arī vairāki īpašumi Vācijas ziemeļos. Pati Zviedrija bija labi pārvaldīta valsts ar spēcīgu armiju un floti, kuras priekšgalā tobrīd bija ar kara mākslu teju apsēstais karalis Kārlis XXII. Tomēr iedzīvotāju skaita un ekonomisko resursu skaita ziņā pretiniekiem bija daudzkārtējs pārsvars. Izšķirošais punkts bija Kārļa XXII sakāve kaujā pret cara Pētera I komandēto krievu armiju pie Poltavas, mūsdienu Ukrainas teritorijā 1709. gada vasarā. Pēc tās krievu spēki ieņēma Vidzemi un Igauniju, bet pāris gadus vēlāk okupēja Somiju, kur nežēlīgi izkāva un aizdzina verdzībā somu zemniekus.

1721. gada 30. augustā (vai 10. septembrī pēc jaunā stila) Nīštatē, tagadējā Somijas teritorijā, tika noslēgts miera līgums starp Krieviju un Zviedriju, kas izbeidza Lielo ziemeļu karu.