Šī diena vēsturē

Dzimšanas diena 28. septembrī ir leģendārajai franču aktrisei, modelei un dziedātājai Bridžitai Bardo, kura pasaules slavu ieguva pēc piedalīšanās 1956. gada filmā "Un Dievs radīja sievieti". Viņa bija 20.gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu seksa simbols, modes noteicēja, vīriešu sapnis un sieviešu atdarināšanas objekts. Pēc aiziešanas no izklaides industrijas Bardo kļuva par aktīvu dzīvnieku tiesību aizstāvi.

Bridžita Annmarija Bardo (Brigitte Anne-Marie Bardot) bija vecākā meita un abas māsas vecāki audzināja stingrās katoļu tradīcijās. Bridžitas mamma, saukta par Totiju bija Milānā uzaugusi francūziete, kamēr tēvs īstens parīzietis. Bērnība Bridžitai nebija tā vieglākā – viņa bija neglīts bērns ar alerģiskiem izsitumiem, kuram nācās valkāt kā brilles, tā zobu skavas, un likumsakarīgi, savā bērnībā meitene par izskatu ļoti kaunējusies. Kā pati vēlāk atzinusi: deguns bijis šausmīgs, mute neglīta, vaigi pārāk apaļi, bet acis mazas.

Kamēr jaunākā māsa bijusi ģimenes mīlule, Bridžita piedzīvoja neglītā pīlēna likteni, mamma ne reti teikusi, ka vecākā meita ir ne tikai neganta, bet arī neglīta. Tā kā Bridžitas mamma jaunībā bija mācījusies baletu, tad šo taciņu nācās iet arī abām meitām un jau kopš septiņu gadu vecuma  abas meitas apmeklēja deju meistarklases, kas Bridžitai palīdzēja iegūt kaut mazumiņu pašapziņas. Jaunākā māsa dejas drīz vien pametusi, bet Bridžita, kurai piemita iedzimta grācija, palika.

1947. gadā, izturot pamatīgu konkursu, Bardo uzņēma konservatorijas baleta klasē, kur krievu horeogrāfs Kņazevs kā īsts tirāns savas skolnieces audzināja ar steku rokā. Bridžitai, kas, lai arī bijusi plastiska, pēc horeogrāfa domām bijusi ne pārāk spēcīga, lēna un paslinka, ticis ar steku krietni vairāk nekā pārējiem. Neraugoties sāpīgajām nodarbībām, tieši tur Bridžita izkopa savu slaveno gaitu un graciozitāti. Kad Bridžitas mamma atvēra modes veikalu, Bridžitu kā manekeni pamanīja žurnāla „Elle” radītāja, kura par Bardo teikusi, ka viņa ir nākotnes sieviete. Kad Bridžita parādījās modes žurnālos, viņai pavērās kino pasaules priekšskars,  viņu aicināja uz kino provēm, kam iebilda vecāki, kas kino sauca par vulgāru, bet aktiera profesiju par nepiedienīgu. Tikai pateicoties vectēvam, viņa nokļuva kino pasaulē, tieši viņš pārliecināja vecākus dot Bridžitai iespēju. Filma, kurā Brižita dabūja lomu, diemžēl tā arī netika uzņemta, tikmēr Bardo bija sajutusi aktrises dzīves garšu.

Lai arī pirmo filmu pieredze nebija pārāk veiksmīga, turklāt vienā no tām teju visu laiku uz ekrāna aktrise bija divdaļīgā peldkostīmā, izsaucot gan tuvinieku, gan sabiedrības nosodījumu, vienbrīd jau aktrisei bija doma, ka tas viņai nepavisam neder, līdz Bardo pirmajam vīram,  scenāristam un režisoram Rožē Vadimam dzima ideja sarīkot kinematogrāfa revolūciju, uzņemot filmu „Un Dievs radīja sievieti”. Skatītājus satrieca tiem laikiem atklātās ainas, notika pamatīga šūmēšanās par Bardo varones provokatīvo un vaļīgo uzvedību, kailskatiem un dejām uz galda. Tikmēr filma piedzīvoja fenomenālus panākumus, bet Bridžita Bardo ieguva pasaules slavu, kas pavadīja aktrisi turpmākos gadus. Tieši tāpēc viņu mēdz dēvēt par pagājušā gadsimta 50. – 60. gadu seksa simbolu, modes noteicēju, seksuālās brīvības,  dumpinieciskuma, brīvdomības  simbolu.  

Bridžitas kontā ir vairāki desmiti filmu, bet,kad pēc diviem gadu desmitiem viņa sāka pagurt no slavas, 1973. gada 17, jūnijā Bridžita Bardo paziņoja par kino karjeras beigām, sakot, ka viņa par kino tā īsti nekad neesot interesējusies un filmējusies tikai peļņas dēļ. Darbošanos kino viņa saukusi par nekam nederīgu, tukšu, nevajadzīgu, nicināmu un apsmejamu. Pēc kinokarjeras beigām aktrise iegūto popularitāti veltījusi dzīvnieku aizsardzībai.

1822. gada 27. septembrī Grenobles universitātes pasniedzējs Žans Fransuā Šampiljons iepazīstināja Parīzes Uzrakstu un Daiļliteratūras akadēmijas auditoriju ar saviem atklājumiem, atšifrējot uzrakstu uz t.s. Rozetas akmens. Tas pavēra ceļu uz turpmākiem pētījumiem par senēģiptieši rakstību un vēsturi.

Kad 1798. gadā Francijas Republikas armijas virspavēlnieks ģenerālis Bonaparts iebruka Ēģiptē, viņa ekspedīcijas korpusa sastāvā bija arī 167 zinātņu vīri. Franču ieņemtajā Kairā tika nodibināts Ēģiptes institūts, un tieši šeit 1799. gada jūlijā leitnants Bušārs nogādāja apmēram 760 kilogramus smagu tumša granīta plāksni, kuru viņa komandētie kareivji bija atraduši, būvējot nocietinājumus netālu no Rašidas ostas, eiropiešu dēvētas par Rozetu. Plāksnes vienu pusi klāja iegravēts teksts trīs rakstībās, vienu no kurām katrs puslīdz izglītots indivīds nekļūdīgi atpazina kā grieķu alfabētu, otra bija ēģiptiešu hieroglifi, kuros rakstītie papirusi bija sastopami ne vienā vien Eiropas bibliotēkā, trešā – gluži nezināma rakstība. Tā bija tā dēvētā demotiskā jeb „tautiskā” rakstība, kā to bija nosaucis sengrieķu ģeogrāfs Hērodots; demotiku senās Ēģiptes pēdējos gadsimtos lietoja lietišķiem rakstiem. Akmens atrašanas laikā Eiropas pētnieku redzes lokā bija nonākuši tikai daži demotiskās rakstības paraugi. Franču karavīru atradums ieguva apzīmējumu Rozetas akmens. Kad 1801. gadā franču spēki Ēģiptē bija spiesti kapitulēt, akmens nonāca britu rokās un nākamajā gadā tika izstādīts Britu muzejā.

Jau pirmais Rozetas akmens pētnieks – inženieris Mišels Anžs Lankrē izteica pieņēmumu, ka akmenī iegravētais ir viena teksta trīs versijas. Ievērojot, ka grieķu teksts bija saprotams, akmens varēja atgriezt dzīvē kopš gadsimtiem zudušo seno ēģiptiešu hieroglifu lasīšanas prasmi. Arī šīs rakstības ziedu laikos to prata tikai nedaudzi, lielāko tiesu mācīti rakstveži, bet līdz ar Ēģiptes nonākšanu svešzemju valdnieku pakļautībā hieroglifu pratēju skaits arvien saruka. Mūsu ēras 5. gadsimtā, kad kāds ēģiptiešu autors Horapollons sarakstīja darbu par hieroglifiem, viņam bija vairs tikai aptuvens priekšstats par to nozīmi. Arī vēlākajos gadsimtos vairāki autori gan kristīgajā, gan islāma pasaulē mēģināja atšifrēt hieroglifus, taču viņu darbi drīzāk vairoja maldīgus pieņēmumus, nekā viesa skaidrību. Galvenais pārpratums jau kopš Horapollona laikiem bija tas, ka hieroglifu rakstība ir tīri ideogrāfiska – t.i. katrs hieroglifs apzīmē tikai kādu jēdzienu. Patiesībā hieroglifi ir „kompleksa sistēma, kur metaforiska, simboliska un fonētiska nozīme tiek apzīmēta vienlaikus – vienā un tai pašā tekstā, vienā un tai pašā frāzē, gandrīz jāsaka – vienā un tai pašā vārdā.” Šādi par šo rakstību izteicās vīrs, kuram galu galā bija lemts to atšifrēt – Grenobles universitātes pasniedzējs Žans Fransuā Šampiljons. 1822. gada 27. septembrī viņš uzstājās Parīzes Uzrakstu un daiļliteratūras akadēmijā ar priekšlasījumu, iepazīstinot šīs humanitāro zinātņu biedrības auditoriju ar senēģiptiešu rakstības pamatiem.

Divās desmitgadēs, kuras pagāja no akmens nonākšanas Eiropā līdz Šampljona atklājumiem, šai darbā bija iesaistījušies vairāki pētnieki – zviedrs Dāvids Okerblads, francūzis Silvestrs de Sasī un brits Tomass Jangs. Viņiem, papildinot citam cita veikumu, bija izdevies atpazīt Rozetas akmens teksta daļu kā mazpazīstamo demotisko rakstu, konstatēt, ka demotika ir hieroglifu modificēta forma un ka abas šīs rakstības ietver kā fonētiskas, tā ideogrāfiskas zīmes. Viņi lielā mērā rādīja ceļu Šampiljonam, akcentējot uzmanību uz grieķu tekstā sastopamajiem vispārzināmajiem īpašvārdiem, tādiem kā Aleksandrs vai Ptolemajs. Galu galā ģeniālais poliglots Šampiljons atklāja, ka Rozetas akmens tekstā hieroglifi lielāko tiesu apzīmē skaņas, un konstatēja hieroglifos pierakstītās ēģiptiešu valodas līdzību ar pētniekiem zināmo koptu valodu, paverot visplašākās iespējas nākamajām ēģipteologu paaudzēm.

Grupas "The Beatles" albums "Abbey Road," kas nāca klajā 1969. gada 26. septembrī, ir pēdējais, kuru kopīgi radījusi leģendārā britu rokgrupa, un izcils viņu darbības vaiņagojums.

Ebīrouda ir iela Londonas Vestminsteras rajonā, kur kopš 1931. gada atrodas kompānijas EMI ierakstu studija. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šeit ierakstījās tādi roka vecmeistari kā Pink Floyd, The Hollies un arī The Beatles. Tieši šeit, Ebīroudas trešajā numurā no 1969. gada februāra beigām līdz augusta nogalei ritēja Bītlu pēdējais kopīgais darba cēliens, kura rezultātā tapušais albums tika nosaukts par godu ieraksta vietai – „Abbey Road”. Tas tika laists klajā Lielbritānijā 1969. gada 26. septembrī.

Bītlu albumu hronoloģijā „Abbey Road” ir priekšpēdējais – vēl pēc tā, 1970. gada maijā, un jau pēc grupas oficiālās darbības izbeigšanas, nāca klajā albums „Let it be”. Taču dziesmas „Let it be” tapušas agrāk par „Abby Road” darbiem, tāpēc daudzi mūzikas vēsturnieki visnotaļ pamatoti uzskata „Abby Road” par pēdējo leģendārā četrinieka krājumu. Tā tapšanas laikā grupā jau nepārprotami sāka iezīmēties centrbēdze – katram no četrotnes bija parādījušās savas atšķirīgas radošās intereses un ambīcijas, sevišķi bieži konfliktu dzirksteles izleca starp Lenonu un Makārtniju. Arī uz „Abbey Road” viņiem bija krasi atšķirīgs skatījums – Makārtnijs vēlējās veidot visu albumu kā tematisku veselumu, savukārt Lenons šādu pieeju uzskatīja par neautentisku un katras atsevišķās dziesmas kvalitātes nivelējošu. Gala rezultāts ir kompromiss, kur plates pirmā puse veidota vairāk Lenona, otrā – Makārtnija garā. Pretrunu izlīdzināšanā nepārprotams nopelns ir albuma producentam Džordžam Mārtinam, reizēm dēvētam par „Piekto Bītlu”. Būdams ilggadējs grupas ierakstu producents, Mārtins tagad uzņēmās arī tās funkcijas, kuras līdz savai nāvei 1967. gadā bija veicis grupas menedžeris Braiens Epsteins.

Pirmā kritikas reakcija uz „Abbey Road” bija diezgan neviendabīga, daži kritiķi pārmeta samākslotību, aiziešanu no Bītlu raksturīgā skanējuma. Tomēr, no laika distances novērtēts, albums izrādījās spožs Bītlu darbības vaiņagojums, un vairums mūzikas vēsturnieku to uzskata par izcilāko visā grupas daiļradē un, tātad, arī neapšaubāmi vienu no visu laiku izcilākajiem roka albumiem vispār. Laikraksta The Daily Telegraph mūzikas apskatnieks Nīls Makkormaks šo mūziku raksturojis kā „sulīgu, bagātīgu, noapaļotu, episku, emocionālu un absolūti lielisku”, bilstot, ka „Abbey Road” ir Bītlu „pēdējā mīlestības vēstule pasaulei”.

Līdzās muzikālajiem hitiem – tādiem kā Lenona „Come Together” un „Because”, Makārtija „Oh! Darling” un „You Never Give me your Money” vai Harisona „Something” un „Here Comes the Sun” – par ne mazāk atpazīstamu Bītlu ikonu kļuvusi albuma vāka fotogrāfija. Tā ir slavenā fotogrāfa Iena Makmilana bilde, kurā četrotne redzama zosu gājienā pa „zebru” šķērsojot Ebijroudu.

1066. gadā izšķīrās Anglijas vēsture. 25. septembrī pēdējais anglosakšu karalis Harolds Godvinsons kaujā pie Stenfordas tilta sakāva troņa tīkotāju no Norvēģijas – karali Haraldu Skarbo. Tikām 320 km uz dienvidiem viņu jau gaidīja nākamais pretinieks – Normandijas hercogs Viljams.

11. gadsimta sākumā dāņu karalis Knuts Dižais izveidoja Eiropas ziemeļos impēriju, kurā ietilpa Dānija, Norvēģija, Anglija un zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Domājams, tieši viņš iedvesmojis Šekspīru vēlāk radīt Hamleta vecākā - valdonīga un cīņas kāra spēkavīra tēlu. Knuta Dižā impērija saira jau drīz pēc viņa nāves, taču tā bija sasējusi īstā radniecību un nolīgumu mezglā tās varas mantiniekus - Eiropas ziemeļos un rietumos valdošās dinastijas.

1066. gadā, pēc anglosakšu karaļa Eduarda, saukta Nožēlnieka, nāves Anglijas augstmaņu sapulce par jauno karali ievēlēja grāfu Haroldu Godvinsonu, ietekmīga anglosakšu magnāta dēlu. Tomēr jau ievēlēšanas brīdī Haroldam bija gluži skaidrs, ka uz viņa troni ir vismaz vēl viens pretendents - Normandijas hercogs Viljams, reizumis dēvēts arī par Viljamu bandubērnu, jo bija sava tēva, hercoga Roberta ārlaulības dēls. Laikā, kad Anglijā valdīja Knuts, vēlākais karalis Eduards Nožēlnieks ceturtdaļgadsimtu bija pavadījis trimdā Normandijā, tur iepazinies ar sava brālēna, hercoga Roberta dēlu Viljamu un, kā vēlāk apgalvots Viljama biogrāfijās, esot viņu tā iemīļojis, ka apsolījis viņam Anglijas troni. Viljamam Bandubērnam bija nācies smagi cīnīties, lai tiktu un paliktu tēva tronī, un šais cīņās viņš bija izkopis ne vien karavadoņa, bet arī izcila politiska kombinētāja spējas, un tās viņš tagad lika lietā pret Haroldu. Jau drīz normandietis bija dabūjis savā pusē ne vien lielu daļu kaimiņzemju valdnieku, bet arī pāvestu Aleksandru II. Harolds gatavojās karam - koncentrēja karaspēku, būvēja floti un organizēja pastiprinātu dienvidu piekrastes novērošanu.

Un tieši šai brīdī nelāgas ziņas pienāca no ziemeļiem - te ar savu floti bija ieradies vēl viens troņa pretendents: Norvēģijas karalis Haralds, saukts Skarbais, kura tiesības it kā balstījās senā nolīgumā starp viņa tēvu karali Magnusu un Knuta Dižā dēlu Hartaknutu. Haralds bija profesionāls karavīrs, kalpojis Bizantijas imperatoram un Kijevas kņazam, un viņa armija ātri vien sakāva Ziemeļanglijas grāfu savākto miliciju. Bet te nu norvēģis pieļāva liktenīgu kļūdu, nenovērtējot Haroldu Godvinsonu, kurš tiem laikiem rekordstraujā tempā veda savu armiju uz ziemeļiem, veicot 320 kilometrus četrās dienās.

1066. gada 25. septembrī norvēģi ieradās pie Stenfordas tilta, kur bija paredzēta meslu saņemšana no pakļautajiem novadiem. Diena bijusi vasarīgi karsta, norvēģi atstājuši bruņukreklus kuģos, bezrūpīgi sauļojušies un peldējušies upē. Pēkšņi, ķiverēm saulē mirdzot, pakalnā parādījies angļu karaspēks. Norvēģi cīnījušies varonīgi. Kā vēsta hronika, veselu stundu angļus uz tilta aizturējis viens vienīgs norvēģu karotājs, kāds no leģendārajiem berserkeriem, kuru cīņas spars līdzinājies vājprātam. Tomēr galu galā norvēģi bēguši, Haralds Skarbais cīņā kritis, no trīssimt atkuģojušajām norvēģu kara laivām mājās atgriezušas 25.

Kauju pie Stenfordas tilta uzskata par vikingu varas beigām Anglijā, kas iezīmē arī leģendāro ziemeļnieku varenības laikmeta izskaņu. Taču arī anglosakšu karaļiem nebija lemts saglabāt savu varu Albionā. Jau pie Stenfordas Haroldu sasniedza vēstis, ka Vijams tomēr pamanījies izkāpt Anglijas dienvidu krastā ar savu normāņu armiju. Tikpat strauji kā nācis, karalis metās atpakaļ uz dienvidiem, un tur - kaujā pie Heistingsas - veiksme vairs nebija viņa sabiedrotā: Harolds Godvinsons kaujā krita, un jau tā paša 1066. gada Ziemsvētkos Anglijai bija jauns karalis - Viljams, tagad saukts Iekarotājs.

1739. gada 24. septembrī nācis pasaulē kņazs Grigorijs Potjomkins – Krievijas carienes Katrīnas II favorīts. Mūsdienās viņa vārds vēsturē pirmām kārtām asociējas ar priekšstatu par „Potjomikna sādžām”.

"Potjomkina sādža" - kaut kas neīsts, butaforisks, acu aizmālēšanai taisīts. Ar "Potjomkina sādžas" metaforu visbiežāk saistīti priekšstati par padomju laika realitāti un tajā krāšņi sazēlušo acu aizmālēšanas kultūru, taču šo apzīmējumu līdzīga rakstura parādības izpelnās joprojām un ne jau postpadomju telpā vien. Tomēr - kāds tam visam sakars ar Krievijas imperatores Katrīnas II favorītu, firstu un Taurijas kņazu Grigoriju Potjomkinu, kurš nācis pasaulē 1739. gada 24. septembrī?

Par Krievijas carienes favorītu kļuvušais gvardes leitnants Grigorijs Potjomkins 17 gadus bija pats ietekmīgākais vīrs Krievijas impērijā. Izplatītais viedoklis par to, ka savu stāvokli carienes galmā un valstī Potjomkins izpelnījies tikai savu tīri vīrišķo kvalitāšu dēļ, visdrīzāk, neatbilst patiesībai. Jā gan - imperatorei bija intīmas attiecības ar viņas favorītu, tomēr par Katrīnas uzticības personu kņazs kļuva jau krietni agrāk, un - kas vēl zīmīgāk - palika viņas tuvs draugs arī pēc tam, kad mīlas sakars jau bija beidzies. Gluži sadzīviska loģika liek spriest, ka Katrīna diezin vai bija tā sieviete, kura ar varas kapitālu maksātu par spilgtu sajūtu minūtēm. Daudz ticamāk - viņa dāvāja savu mīlu cilvēkam, kuru augstu vērtēja prāta un rakstura kvalitāšu dēļ. Potjomkins bija izglītots, prasmīgs un ļoti enerģisks organizators. 1774. gadā viņš kļuva par ģenerālgubernatoru Jaunkrievijā - Dienvidukrainas stepēs, kuras Krievija nesen bija atņēmusi Krimas hana valstij. Gadsimtus pirms tam šīs auglīgās un klimatiski labvēlīgās zemes bija dažādu lielvalstu robežjosla, mazapdzīvota un mežonīga. Potjomkins te izvērsa vērienīgu kolonizācijas programmu.

1783. gadā Krievija galīgi anektēja Krimas hana valsti. Četrus gadus vēlāk pati imperatore Katrīna II devās aplūkot savus jauniegūtos īpašumus, un šajā braucienā viņu pavadīja sabiedrotais cīņā pret turkiem, Austrijas imperators Jozefs II. Starp citu, tieši viņš, amatu savienošanas kārtībā būdams arī Svētās Romas impērijas ķeizars, dažus gadus iepriekš pēc Katrīnas lūguma bija dāvājis Potjomkinam Krievijai neierasto firsta titulu. Imperatorus, kuri kuģoja lejup pa Dņepru, patīkami pārsteiguši daudzie lielie un glītie ciemi upes krastos. Bet, kā melsa ļaunas mēles, tā bijusi tikai dekorācija, kuru acu apmānīšanai licis uzbūvēt Potjomkins.

Šodien jau diezgan nepārprotami noskaidrots, sižets par Potjomkina butaforiskajām sādžām ir mīts, kuru, visdrīzāk, izplatījuši firsta nelabvēļi. Patiesībā Grigorija Potjomkina sasniegumi Jaunkrievijā bija milzīgi: jaundibinātas pilsētas, cietokšņi, Melnās jūras flote, un arī daudzas īstas kolonistu sādžas. Daudz kas no aizsāktā gan tobrīd vēl bijis un tā arī palicis nepabeigts - Potjomkina ieceru vērienam nav tikušas līdzi pat viņa patiešām grandiozās iespējas. Taču celt butaforiskas sādžas šim vīram nudien nav bijis vajadzības.

1988. gada 23. septembris Latvijas vēsture iegājis ar to, ka šai dienā sākās pirmais starptautiskais kinoforums "Arsenāls". Tas ilga līdz 1.oktobrim. Bet pavisam “Arsenāls” pastāvēja 25 gadus.

Kinofestivāli kā starptautiskas filmu skates, kas popularizē kinomākslu, aizsākās Eiropā 20. gs. 30.–50. gados. 1932. gadā radās kinofestivālu formāts – pirmais kinofestivāls notika Itālijā, Venēcijas Mākslas biennāles ietvaros, bet līdz Otrajam pasaules karam Eiropā radās vairāki starptautiski festivāli.

Pirmais kinofestivāls Kannās, Francijā, norisinājās tikai pēc Otrā pasaules kara 1946. gadā. Saukārt 1951. gadā Berlīnē izveidoja Berlīnes starptautisko kinofestivālu. Arī pārējie būtiskākie Eiropas kinofestivāli aizsākās 20. gs. 40.–50. gados. Tas bija laiks, kad festivāli norisinājās arī ārpus Eiropas – Indijā, Austrālijā, Argentīnā. 20. gadsimta nogalē un 21. gadsimtā kinofestivāli kļuvuši par nozīmīgu parādību, kas rada un uztur noteiktu vērtību sistēmu, arī Amerikas Savienotajās Valstīs norisinās vairāki kinofestivāli, kas īpaši būtiski Amerikas neatkarīgā kino veidotājiem. 

Kinofestivāli tradicionāli piedāvā vairākas filmu programmas, no kurām būtiskākā ir konkursa programma – viena vai vairākas. Festivālos filmas cīnās par balvām, tajos tiek piedāvātas arī dažādas retrospekcijas, tematiskas filmu izlases, īpašie seansi un citi pasākumi.

Latvijā starptautisko kinofestivālu tradīciju iedibināja kinoforums “Arsenāls”, kas norisinājās no 1988. līdz 2012. gadam. Par “Arsenāla” tēvu sauc Augustu Sukutu, kurš pagājušā gadsimta 80.gados uzņēma dokumentālās filmas “Balss”, “Vieta zem saules” un “Solo”. Viņš arī darbojās kā producents un scenārija autors. Bet pirmie soļi uz starptautisku kinofestivālu tikai sperti 1986.gadā, Sukutam izveidojot filmu skati “Arsenāls”. Festivāls pirmo reizi kino mīļotājus vienkopus pulcēja 1986.gada 25.augustā tagadējās Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles Lielajā zālē. 

Divus gadus vēlāk tas kļuva par Rīgas starptautisko kino forumu “Arsenāls”, un Augusta Sukuta izlolotais pirmais kinofestivāls sākās 1988. gada 23. septembrī un ilga līdz 1. oktobrim. Kopš tā laika “Arsenāls” kļuva par neatņemamu Rīgas kino kultūras sastāvdaļu – iesākumā katru otro gadu, bet vēlāk jau ik rudeni, izrādot pasaules un pašmāju kino šedevrus.

“Arsenāla” mūžs bija 25 gadus. 2012. gada pavasarī festivāla pārstāvji izplatīja emocionālu paziņojumu, kurā bija šādi vārdi: “25 gadus bijām spiesti skatīt “Arsenāla” kino, 2184 filmas un 330 tūkstošiem skatītāju vājprātam reiz jāliek punkts.”

Par galveno iemeslu “Arsenāla” slēgšanai minēts fakts, ka nebija izdevies vienoties ar Rīgas domi un Kultūras ministriju, par galvenajiem iemesliem minot vienaldzīgo attieksmi un finansiāla atbalsta trūkumu. Tikmēr “Arsenāla” rīcības komitejas priekšsēdētājs Māris Gailis norādīja, ka nekādus komentārus par kinofestivāla pārtraukšanu nesniegs, jo tā ir sarunājis ar “Arsenāla” dibinātāju Augustu Sukutu.

"Arsenāls bija, un tagad tas beidzās”.

1975. gada 22. septembrī radikāle Sāra Džeina Mūra nesekmīgi mēģina nogalināt ASV preizdentu Džeraldu Fordu.

Sāra Džeina Mūra ir amerikāniete, kura centās noslepkavot tā brīža Amerikas prezidentu Džeraldu Fordu, tiesa viņa nebija pirmā sieviete, kura to centās paveikt. Vien septiņpadsmit dienu pirms Sāras Džeinas mēģinājuma, 5. septembrī prezidents par mata tiesu izvairījās no slepkavības mēģinājuma, kad Lineta Fromme tēmēja ieroci prezidenta virzienā. Slepenā dienesta aģentam izdevās atentātu novērst. Nākamais mēģinājums nogalināt prezidentu bija 1975. gada 22. septembrī un to paveikt centās Sāra Džeina Mūra, kura pasaulē bija nākusi 1930 gadā Čārlstonā, Rietumvirdžīnijā, Amerikas Savienotajās Valstīs dievbijīgā kristiešu ģimenē kā viena no pieciem bērniem.

Viņai bija visnotaļ parasta bērnība, kas aizritēja kristīgā gaisotnē, skolas laikā Sāru Džeinu apkārtējie sauca par klusu un paklausīgu meiteni, kuru aizrāva mūzika un teātris, viņa piedalījās skolas teātra pulciņa uzvedumos. Pieaugot Sāra Džeina izmācījās par medmāsu, bet esot strādājusi arī par grāmatvedi. Pēc tam, kad Sāra Džeina bija kļuvusi par daudzbērnu  mammu, kura  piedzīvojusi vairākas šķiršanās, viņa sāka praktizēt jūdaismu, iesaistījās organizācijā „Cilvēki trūkumā” un darbojās arī kā informatore federālās izmeklēšanas dienestā jeb FBI, kur viņa bija izturējusi novērtēšanu un atzīta par valstij drošu personu.

Tikmēr Sāra, cerībā uz pārmaiņām bija pievienojusies radikāļiem un rezultātā viņas prātā dzima doma, ka, lai kaut kas mainītos, ir nepieciešama vardarbība. Viņai radās doma, ka jānogalina prezidents. Neraugoties uz to, ka vien septiņpadsmit dienu iepriekš Linetai Frommei tas nebija izdevies, Sāra bijusi apņēmības pilna.

22. septembrī viņa stāvējusi pūlī Sanfrancisko, kas ielas pretējā pusē viesnīcai gaidīja no tās iznākam prezidentu Džeraldu Fordu. Brīdī, kad prezidents iznācis no viesnīcas, Sāra atradusies vien 12 metru attālumā no mērķa, viņa raidīja šāvienu, bet tas nebija precīzs. Vēlāk atklājās, ka pie vainas bijusi steiga un neuzmanība,  viņa izmantoja ieroci, ko iegādājusies vien tās pašas dienas rītā un nebija to pārbaudījusi. Kad Sāra pacēla ieroci vēlreiz, viņas roku satvēra bijušais jūras kājinieks Sipls, kurš izglāba prezidentu nu jau pa otram lāgam viena mēneša laikā. Kā pats glābējs vēlāk stāstīja, kad pamanījis ieroci izšaujam, meties sievietes virzienā, satvēris roku un otrs šāviens rikošetā ķēra netālu esošo 42 gadus veco taksometra vadītāju Džonu Ludvigu, kuram pēc ievainojuma izdevās izdzīvot.

Tiesnesis, kurš sprieda Mūrai sodu, teicis, ka Fordu viņa būtu nogalinājusi, ja vien ierocis būtu pārbaudīts, viņa būtu trāpījusi nekļūdīgi. Prezidenta dzīvību glāba bojāts šaujamais. Mūra atzina vainu un viņai piesprieda mūža ieslodzījumu.

„Vai es atvainojos, ka mēģināju?” sacīja Mūra. „Jā un nē. Jā, jo esmu izšķiedusi visu savu atlikušo dzīvi, nē, jo nenožēloju, ka mēģināju, tobrīd tā šķita pareiza manu dusmu izpausme.”

Pēc 32 gadiem ieslodzījumā 2007. gadā varas iestādes Mūru atbrīvoja no cietuma. Otra slepkavības mēģinājuma veicēja Fromme atbrīvota divus gadus vēlāk, tikmēr prezidents Fords nomira gadu pirms Mūras atbrīvošanas.

1937. gada 21. septembrī pirmo reizi tiek publicēts Džona Ronalda Ruela Tolkīna bērnu romāns "Hobits".

Džons Ronalds Ruels Tolkīns toreiz, kad viņa galvā dzima Hobits, nebūt  nedomāja, ka raksta izcilu darbu. Visticamāk, viņam pat vispārdrošākajos sapņos nelikās, ka tas viņa vārdu padarīs nemirstīgu. Zinātāji teic, ka  viņš savu aizraušanos vērtējis ne pārāk nopietni.

Bet viss sākās kādā rudens vakarā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā. Angļu valodas un literatūras profesora Džona Ronalda Ruela Tolkīna četri bērni izteica vēlēšanos dzirdēt “pavisam jaunu stāstu”, un tēvs pavisam nejauši iesāka: “Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.”

Kā vēlāk autors saviem draugiem bija teicis, tad šis teikums pavisam pēkšņi iekritis viņam prātā – bez jelkādas nojautas, ko vārds hobits nozīmē. Taču stāsts attīstījās, jo bērni, kā jau bērni ik vakaru pieprasīja turpinājumu. Savu vēl nepabeigto pasaku Tolkīns nolasījis domubiedriem, no kuriem izpelnījies atzinību. Tā manuskripts ar draugu gādību nonāca pie izdevējiem, tie, savukārt piespieda Tolkīnu uzrakstīt beigas, lai varētu izdod pasaku. 1937. gada 21. septembrī iznāca „Hobits jeb turp un atpakaļ” grāmata, ko bērni iemīļoja acumirklī, bet izdevēji mudināja Tolkīnu rakstīt turpinājumu.

Hobits  kļuva par galveno varoni lieliskajā bērnu grāmatā,  be,t turpinot rakstīt paralēli darbam universitātē, pēc 17 gadu darba iznāk  grandiozais trīssējumu romāns “Gredzenu pavēlnieks”, kurš iekaroja pasaules slavu un aizsāka gluži jaunu ēru visā fantāzijas žanra literatūrā.

Taču viss aizsākās ar stāstu par maza, ērtības mīlošā cilvēciņa – hobita – piedzīvojumiem.

“Hobits” ir unikāls darbs, ko ar vienlīdz lielu aizrautību lasa bērni un pieaugušie. Saistošais vēstījums par hobita Bilbo, burvja Gandalfa un trīspadsmit rūķu ceļojumu uz pūķa Smoga valstību, kurš pirms daudziem gadiem nolaupījis rūķu dārgumus, ievedīs lasītāju fantastiskā pasaulē Viduszemē, kur risinās aizraujoši piedzīvojumi, mīt gan lasītājam jau labi pazīstami, no pasakām un mītiem aizgūti, gan paša autora radīti tēli, savukārt autora labsirdīgais humors un trāpīgā valoda liks pasmaidīt visu vecumu lasītājiem.

Agrā bērnībā Ronalds bija apguvis  grieķu un latīņu valodas, pēc tam aizrāvās  ar anglosakšu un senangļu valodām un jau skolas laikā sāka pats savu valodu radīšanu. Viņš mēdza jokot – grāmatas man nācās uzrakstīt, lai vismaz kāds runātu manis izgudrotajās valodās.

Visā pasaulē neskaitāmi rakstnieki mēģināja sekot Tolkīna panākumiem, tika dibināti un joprojām darbojas simtiem fanu klubu, īpašos interešu pulciņos tiek apgūtas Tolkīna izgudrotās elfu valodas, bet romāna ekranizācija 2003. gadā ieguva 11 prestižās ASV Kinoakadēmijas balvas.

2015. gadā pasauli aplidoja ziņa, ka romāna „Hobits” pirmais izdevums izsolīts par 137 000 mārciņu. Iepriekšējais cenas rekords par šī darba pirmizdevumu tika sasniegts 2008. gadā, kas grāmatu izsolīja par 60 000 mārciņu.

Kannu kinofestivāls ir viens no izcilākajiem regulārajiem notikumiem pasaules kinomākslas procesā.  Tā pirmo atklāšanu 1939. gadā izjauca Otrā pasaules kara sākums. Pirmo reizi tas pulcēja kino profesionāļus un entuziastus 1946. gada 20. septembrī.

Pirmais kinofestivāls pasaulē tika iedibināts Venēcijā 1932. gadā, tomēr jau pēc dažiem gadiem tas pārtapa par Eiropas totalitāro režīmu – fašistiskās Itālijas un nacistiskās Vācijas – propagandas pasākumu. Tas nebija pieņemams daudziem Eiropas kinematogrāfistiem, un trīsdesmito gadu beigās Francijas izglītības un mākslu ministrs Žans Zē nāca klajā ar Venēcijai alternatīvu projektu. Jaunajam festivālam Franču Rivjēras kūrortpilsētā Kannās bija jāsākas 1939. gada 1. septembrī, taču Vācijas uzbrukums Polijai un Otrā pasaules kara sākums lika atlikt festivālu uz sešiem ilgiem gadiem. Tā nu Pirmais Kannu kinofestivāls otrreiz tika atklāts 1946. gada 20. septembrī.

Budžetu, kuru pirmskara Francijā bija gatavas segt valsts un pašvaldība, tagad varēja sagādāt tikai ar privātu ziedotāju atbalstu. 1948. un 1950. gada festivāls izpalika līdzekļu trūkuma dēļ. Liela daļa naudas sākotnēji nāca no Amerikas, tāpēc amerikāņiem festivālā bija savā ziņā īpašs statuss, kas nebūt nebija pa prātam eiropiešiem. Apmēram desmit gadi pagāja līdz festivāls nostiprinājās kā finansiāli, tā organizatoriski, pamazām ieņemdams to izcilo vietu, kāda tam ir pasaules kinomākslas procesā. Ja sākotnēji tas tika uztverts vairāk kā nozares attīstību stimulējošs notikums, kur balvas dalīja diezgan nekritiski dāsni, tad ar laiku Kannas kļuva par patiešām nopietnu profesionālu sacensību. Zināms lūzuma punkts šai ziņā laikam gan bija 1955. gads, kad tika radīta jauna festivāla galvenā balva – Zelta Palmas zars.

Pirmā Kannu festivāla lielais atklājums bija itāliešu neoreālisms ar Roberto Rosellīni filmu „Roma – atvērta pilsēta”. Kannas allaž bijusi vieta, kur sevi apliecina ne vien krietni iedibināta tradīcija, bet arī novitāte. Piecdesmito gadu beigās par šādu novitāti kļuva franču „jaunais vilnis”, kad 1958. gadā Kloda Šabrola „Skaistulītis Seržs” tika pēdējā brīdī nacionālās žūrijas atsaukts no konkursa, taču jau nākamajā gadā labākā kinorežisora balvu ieguva Fransuā Trifo ar filmu „Četrsimt sitieni”. Deviņdesmitajos Eiropa Kannās iepazina amerikāņu „alternatīvos” – brāļus Koenus un Kventinu Tarantīno.

Izcilais franču rakstnieks un režisors Žans Kokto ir teicis: „Festivāls ir apolitiska neitrālā zona, tāds mikrokosms, kāda būtu pasaule, ja cilvēki spētu cits ar citu būt tiešā saskarē un runātu vienā valodā.” Tas gan drīzāk ir ideāls vēlējums, kura piepildīšanās dzīvē diezin vai ir iespējama. Kā ikvienu kultūras forumu arī Kannu kinofestivālu dažādos laikos ir ietekmējušas politikas norises. Spilgtākā epizode bija 1968. gadā, kad vairāki kinorežisori un producenti, starp viņiem Karloss Saura un Milošs Formans, panāca festivāla pārtraukšanu, solidarizējoties ar streikojošajiem un demonstrējošajiem strādniekiem un studentiem. Dažādos laikos nav izpalikuši gan demokrātisku, gan, vēl jo vairāk, autoritāru varas nesēju mēģinājumi iespaidot festivāla saturu. Tomēr šodien tieši Kannu kinofestivāls, kas līdz ar Venēcijas un Berlīnes festivāliem tiek minēts pasaules kinofestivālu „lielajā trijniekā”, miljonu skatītāju uztverē pirmām kārtām iemieso mākslas kritēriju, radošā gara prioritāti pār politiskiem un komerciāliem faktoriem kino.

1991. gada 19. septembrī divi kalnu tūristi Ectāles Alpos uz Austrijas un Itālijas robežas uzgāja ledū iesalušu cilvēka ķermeni. Kā izrādījās, mirušais bija agrā Bronzas laikmeta eiropietis, tagad saukts par Eciju.

1991. gada 19. septembrī pusmūža pāris no Vācijas – Helmuts un Ērika Sīmoni – devās kalnu pārgājienā pa Ectāles grēdu Alpos, uz robežas starp Austrijas un Itālijas Tiroli. Ejot pa ledāju Fineilšpices kalna austrumu nogāzē, viņi pamanīja ledū pa daļai iesalušu cilvēka ķermeni. Ledum kūstot, bija atsegusies mirušā galva un pleci, ķermeņa lejasdaļa joprojām bija iesalusi. Nākamajā dienā atraduma vietā ieradās Austrijas žandarmērijas darbinieks, kurš kopā ar netālās alpīnistu mītnes īpašnieku mēģināja izcirst līķi no ledāja ar pneimatiskā āmura un cēršu palīdzību, taču sliktā laika dēļ drīz meta mieru. 22. septembrī jau apjomīgāka brigāde galu galā izdabūja mirstīgās atliekas no ledus un nogādāja Insbrukas morgā. Tur, apskatot līķi, radās aizdomas, ka mirušais nav vis kāds nesen bojāgājis alpīnists, bet gan krietni senākas pagātnes liecinieks. Kad 24. septembrī ķermeni un kopā ar to atrastos priekšmetus aplūkoja arheologs Konrāds Špindlers, nepalika vairs nekādu šaubu: bija atrasta ledū labi saglabājusies agrā bronzas laikmeta eiropieša mūmija. Vīnes laikraksta Arbeiter Zeitung žurnālists Karls Vendls bija pirmais, kurš nodēvēja atrasto par Eciju – par godu viņa pēdējai atdusas vietai Ectāles Alpos –, un šis vārds iegājās.

Bronzas laikmets, kas veidoja pamatu pirmo civilizāciju attīstībai, dažādās Eiropas vietās iestājās ar lielu laika nobīdi. Baltiju pirmās metālapstrādes tehnoloģijas sasniedza ne ātrāk kā ap 1500. gadu pirms Mūsu ēras, savukārt Alpu reģionu, kas atrodas tuvāk senākajiem metālapstrādes centriem Balkānos, pāris tūkstošgades agrāk – tieši ap to laiku, kad dzīvojis Ecijs. Kā liecina ķermeņa izpēte, viņš dzimis ap 3350. gadu pirms Mūsu ēras, nodzīvojot apmēram 45 gadus – tam laikam pieklājīgu mūžu. Gēnu analīze atklāj attālu radniecību ar Korsikas, Sardīnijas un dažu citu samērā izolētu un kalnainu Dienvideiropas reģionu iedzīvotājiem. Tai skaitā no 3700 apsekotajiem mūslaiku tiroliešiem 19 izrādījušies attāli Ecija radinieki. Tātad viņš piederējis tiem senajiem zemkopjiem, kas apmēram pirms desmit tūkstošiem gadu dzīvojuši Tuvajos Austrumos un vēlāk ieplūduši Eiropā, sasniedzot Apenīnu pussalu un Alpu reģionu apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu, bet vēlāk tikuši jaunāko ienācēju – indoeiropiešu – asimilēti.

Ecija kāju muskuļi rāda, ka dzīves laikā daudz staigāts pa stāvām vietām. Maltītes paliekas mirušā kuņģī sastāv no kalnu kazas un brieža gaļas, smalcinātiem kviešu un miežu graudiem, dzeloņplūmes augļiem un dažām citām savvaļas sēklām un ogām. Ecija apģērbs prasmīgi gatavots no dažādām dzīvnieku ādām, sastiprinot ar lūkiem un dzīslām. Tajā ietilpst, cita starpā, lāčādas cepure un pamatīgi apavi ar lāčādas zoli un briežādas virsu. Par piederību bronzas laikmeta kultūrai liecina īves kātā iestiprinātais cirvja asmens, gatavots gandrīz no tīra vara, ar pavisam nelielu alvas piejaukumu. Šis rīks, kā arī pārējais Ecija apģērbs un ekipējums, norāda uz augstu sociālo statusu. Visdrīzāk, viņš bijis dzimtas galva, varbūt arī cilts vadonis un, līdzīgi kā vairums citu šīs cilts vīru, mūžu vadījis, uzraugot ganāmpulku – tā laika ļaužu lielāko bagātību un galveno iztikas avotu. Plēsīgu zvēru un kaimiņu cilšu laupītāju uzbrukumi, jādomā, bija senatnes ganu ikdiena, un viena no šādām cīņām, visdrīzāk, arī izrādījusies Ecijam pēdējā. Uz mirušā drēbēm atrastas gan viņa paša, gan vēl trīs citu cilvēku asiņu pēdas, savukārt mirušā plecā – dziļi iestrēdzis bultas uzgalis. Viens gan ir skaidrs – Ecija līķis nav kritis uzbrucēju rokās. Viņš vai nu bijis spiests ievainots bēgt un sagaidījis savu pēdējo stundu kalnu vientulībā, vai arī kritis kaujā un ciltsbrāļu ar godu apbedīts, dodot līdzi bagātīgu arsenālu dzīvei viņā saulē.