Ķīnas galvaspilsēta Pekina radusies jau apmēram 11. gs. pirms mūsu ēras. Par apvienotās Ķīnas impērijas valdnieka galvaspilsētu tā oficiāli tika pasludināta gan daudz vēlāk – mūsu ēras 1420. gada 28. oktobrī.

Ķīnas galvaspilsētas Pekinas vēsture ir mērāma vairāk nekā trīs tūkstošgadēs, un lielāko daļu no šī laika tā bijusi nozīmīgs varas centrs. Tomēr par visas Ķīnas galvaspilsētu Pekina pirmoreiz kļuva tikai 13. gs. otrajā pusē, bet neatgriezeniski šis statuss nostiprinājās vēl pusotru gadsimtu vēlāk. Nozīmīgākais datums šai ziņā ir 1420. gada 28. oktobris, kad Minu dinastijas imperators Junle pasludināja Pekinu par impērijas galvaspilsētu. Viņa laikā pilsēta arī ieguva savu pašreizējo nosaukumu, kas mandarīnu ķīniešu valodā nozīmē „Ziemeļu galvaspilsēta”.

Daudzajos gadsimtos, kuri šķir Pekinas rašanos no tās kļūšanas par imperatora sēdekli, Ķīna piedzīvoja gan konsolidācijas, gan sairuma periodus. Attiecīgi Pekina bija brīžiem vienotās impērijas provinces centrs, brīžiem pusneatkarīgu vai pilnīgi neatkarīgu valstiņu galvaspilsēta. Tomēr valsts apvienošanas periodos galvaspilsēta allaž atradās tālāk uz dienvidiem, drošā attālumā no ziemeļu barbaru zemēm, no kurienes pastāvīgi draudēja iebrukumi un sirojumi. Viss mainījās tad, kad ziemeļu barbariem galu galā izdevās pakļaut Ķīnu savai varai. Tie bija mongoļi, kuru vadonis Čingizhans iekaroja Ķīnas ziemeļus. 1271. gadā Čingizhana mazdēls Hubilajhans pieņēma Ķīnas imperatora titulu, aizsākot jaunu – Juaņu – dinastiju. Tā kā Hubilajs kontrolēja arī mongoļu zemes uz ziemeļiem no Lielā Ķīnas mūra, par savu galvaspilsētu viņš izvēlējās Dadu, kā toreiz dēvēja Pekinu.

Hubilajhans bija izcils valdnieks, kurš daudz darīja valsts saimniecības, izglītības un pārvaldes attīstībai. Viņa laika Ķīnu aprakstījis itāliešu ceļotājs Marko Polo, kurš pāris desmitgades uzturējās imperatora galmā. Tomēr nākamais gadsimts nesa Juaņu dinastijas valstij smagus satricinājumus – neražu un sērgas, kuras, savukārt, kļuva par iemeslu zemnieku nemieriem, kuri pakāpeniski pārauga pilsoņu karā. Tas ieguvis Sarkano apsēju sacelšanās nosaukumu, un sacēlušo vadonis, nabadzīga Dienvidķīnas zemnieka dēls, padzina Juaņu dinastiju un pats kļuva par imperatoru, pieņemdams vārdu Hunvu un nodibinādams Minu dinastiju.

Minu laikā Ķīna sasniedza jaunu uzplaukuma un varenības laiku, kad tā bija lielākā un, domājams, arī spēcīgākā valsts uz zemeslodes. Šo varenību atspoguļoja arī imperatoru galvaspilsētā, kuras izbūve sākās imperatoru Hunvu dēla Junle laikā. Viņš šeit apmetās, vēl būdams princis un komandēdams imperatora armijas valsts ziemeļos. No šejienes viņš izcīnīja cīņu pret saviem brāļiem par tēva troni. Uzvarējis jaunais valdnieks izsāka grandiozu celtniecību. Apmēram 15 gadus savi 100 000 celtnieku ik dienas strādāja sviedriem vaigā. Pavisam, kā lēš, tolaik Pekinas celšanā piedalījušies apmēram miljons strādnieku un apmēram 100 000 kvalificētu amata meistaru; procesu plānoja un uzraudzīja vairāki arhitekti. Rezultātā Pekina ieguva arhitektūras pieminekļus, kuri to rotā joprojām. Te pirmām kārtām jāmin t.s. Aizliegtā pilsēta – imperatoru rezidences komplekss ar 980 ēkām. Apkārt šim kompleksam izvietojās t.s. Imperatora pilsēta ar tempļiem un dārziem, un ap to – pati pilsēta, visai pareiza četrstūra formā. Tā dažas desmitgades vēlāk ieguva Iekšpilsētas nosaukumu, kad aiz dienvidu vaļņiem izauga teju tikpat lielā Ārpilsēta. Ārpus Iekšpilsētas mūriem atradās četri tempļi, no kuriem iespaidīgākais – Debesu templis – ir vēl viena ķīniešu vēsturiskās arhitektūras pērle.

1847. gada 27. oktobrī dzimis angļu izcelsmes rūpnieks, sabiedriskais darbinieks, no 1901.līdz 1912.gadam Rīgas pilsētas mērs Džordžs Armitsteds. Viņa vadībā Rīga kļuva par modernu lielpilsētu, šajā laikā uzcēla 16 skolas, tagadējo Paula Stradiņa slimnīcu, Rīgas pilsētas elektrostaciju Andrejostā, ugunsdzēsēju depo, ierīkoja ūdensvadu, izveidoja tramvaju satiksmi. Ar viņa gādību ierīkoti vairāki parki un atvērts Rīgas Zooloģiskais dārzs.

Džordžs Armitsteds piedzima 1847. gada 27. oktobrī, skots jau trešajā paaudzē šeit, Rīgā, Latvijā. Par Džordžu mēdza teikt – pēc izcelsmes spītīgs skots, pēc dzīvesveida praktisks vācietis, pieķēries dzimtajai zemei kā latvietis, turklāt apveltīts ar tīri krievisku avantūrista dzirksti. Visas šīs īpašības padarīja Rīgas mēru Armitstedu par sekmīgāko pilsētas galvu Krievijas impērijā. Bet līdz pilsētas galvai viņam bija jāizaug.

Džordžs studēja absolvēja Rīgas Politehnikumu, pēc tam apguva dzelzceļu lietas Oksfordā un Cīrihē. Ceļu inženiera profesija tolaik bija ļoti prestiža, mēdz teikt, ka pieprasījuma ziņā to var salīdzināt programmētāju mūsdienās. Armitsteds projektēja dzelzceļus Krievijā, uzbūvēja līniju Smoļenska-Brjanska, bet atgriežoties Rīgā, viens no pirmajiem sāka nodarboties ar industriālo kieģeļrūpniecību.

Džordžs apprecējās, ģimenē piedzima dēls un divas meitas – Džons Sesils, Lūcija un Edīte. Viņi dzīvoja namā Mārstaļu ielā 19, bet Torņakalnā iekārtoja vasarnīcu. Džordžs vadīja Rīgas Tehnisko biedrību, rīkoja lauksaimniecības un amatniecības izstādes. Pēc tam Pēterburgas draugi pierunāja viņu atgriezties dzelzceļā – kļūt par jaunās Dinaburgas-Vitebskas nodaļas priekšnieku. Un Džordžs piekrita, viņam patika visādi izaicinājumi.

Nebija ilgi jāgaida uz nākamajiem. Kad 1901. gadā slimības dēļ no amata atkāpās Rīgas mērs Ludvigs Kerkoviuss, steidzami meklējot aizstājēju, Džordža Armitsteda kandidatūra šķita visideālākā – viņš bija turīgs jau trešajā paaudzē, tātad, naudas kārdinājumu norūdīts un kukuļus neprasīs, turklāt ar labiem sakariem Krievijas impērijas augstākajās aprindās, turklāt ar tehnisko domāšanu un no atbildības nebaidās. Par lielu plusu tolaik uzskatīja arī to, ka nekad nav bijis saistīts ar politiku. Viņu ievēlēja 67 balsīm par, pret bija tikai trīs.

Uzreiz pēc ievēlēšanas Džordžs esot teicis: „Kungi, pateicos par atbalstu. Darīšu visu, ko spēju un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Sacīts darīts – un tieši viņš impērijas labumu deķi vilka uz Rīgas pusi.

Interesanti, ka Armitsteds runājis piecās valodās, bet nav drošu ziņu, ka pratis latviski, tomēr viņa laikā pilsētas domē ienāca daudz latviešu – viņš saredzēja un novērtēja latvieša uzņēmēja gēnu. Turklāt viņam piemita izcila intuīcija uz visu neparasto un perspektīvo: viņa laikā Rīgā sāka kursēt pirmais elektriskais tramvajs, viņa laikā pieņēma jaunus būvniecības noteikumus, kā rezultātā no 1903. – 1907. gadam uzbūvēja 680 jaunus namus, lielāko daļu atbilstoši tā laika būvniecības noteikumiem, ceturto daļu ieguldot ēku dekoratīvajā apdarē – ornamentos, mozaīkās, skulpturālos rotājumos. Un Rīga kļuva par jūgendstila galvaspilsētu.

Armitsteda laikā kultūra plauka un zēla – atklāja tagadējo Nacionālo teātri un Nacionālo mākslas muzeju. Viņš riskēja, ņemot daudzmiljonu kredītu, lai izveidotu jaunu ūdensapgādes sistēmu, kā rezultātā beidzās holēras, vēdertīfa un dizentērijas epidēmijas, bet 1904. gadā ekspluatācijā nodoto ūdensvadu sauca par labāko Eiropā.

Zīmīgi, kad imperators Nikolajs II piedāvāja Amitstedam kļūt par Sanktpēterburgas galvu, viņš atteicās. Vai atteikuma iemesls bija mīlestība pret dzimto pilsētu? Iespējams, bet visticamāk, viņš labprātāk vadīja no impērijas galvaspilsētas intrigām tālāk stāvošo Rīgu, kas tolaik jau bija gana eiropeiska. 

Džordžs Armitsteds strādāja Rīgas mēra amatā līdz pat nāvei pēc smagas slimības 1912. gadā. Par viņu visa pilsēta sērojusi patiesi un no visas sirds.

1864. gada 26. oktobrī dzimis Bendžamins Gugenheims, mākslas kolekcionāres, Gugenheima muzeja Venēcijā dibinātājas Pegijas  Gugenheimas tēvs, bet pasaulē viņš zināms kā viens no „Titānika” promenentākajiem pasažieriem.

Ja nebūtu bijis „Titānika”, Bendžamins Gugenheims būtu tikai viens no turīgās Amerikas ebreju Gugenheima dzimtas atvasēm, iespējams, mēs zinātu tikai to, ka viņš ir leģendārās mākslas kolekcionāres  un patroneses Pegijas Gugenheimas tēvs. Taču nu, vēsturē viņa vārds ierakstīts kā turīgākā un prominentākā pasažiera vārds liktenīgajā „Titānika” braucienā. Viņš brauca kajītē B84.

Mūsdienu naudas izteiksmē biļete viņam būtu varējusi izmaksāt aptuveni 80 tūkstošus eiro, kas ļāva baudīt jau tā turīgajam vīram vēl neredzētu greznību. Un, lai arī pirmās klases pasažieri, tostarp Gugenheims, bija viens no tiem, kam bija nodrošināta vieta glābšanas laivā, neraugoties uz to, nogrima okeāna dzelmē kopā ar vareno kuģi.

Bendžamins Gugenheims bija viens no prominentākajiem kuģa pasažieriem, kura tēls iekļauts neskaitāmās filmās par „Titāniku”. Viņš piedalījies glābšanas darbos, lai sievietes un bērnus nogādātu laivās, Gugenheims devies atpakaļ kuģa telpās. Nostāsti liecina, ka viņš, tērpies savā labākajā smokingā, kopā ar sulaini pēdējo reizi redzēti, dodoties kuģa lielo kāpņu virzienā. Vēl citi nostāsti liecina, ka brīdī, kad sapratis – pienākusi pēdējā stunda, teicis: "Mēs esam ģērbušies labākajās drēbēs un tāpēc esam gatavi noslīkt kā džentlmeņi". Grimšanas brīdī Bendžamins ar draugiem atradās uz klāja, dzēra brendiju un smēķēja cigārus.

Bendžamins Gugenheims piedzima 1865. gada 26. oktobrī Filadelfijā, Pensilvānijas štatā turīgā ģimenē. Viņš bija piektais no septiņiem kalnrūpniecības magnāta Mejera Gugenheima un Barbaras Maijersas dēliem. Bendžamina vecāki bija no Šveices nākuši ebreji. Bendžamins pirmais no kalnrūpnieka atvasēm sāka studijas – tiesa, viņam ātri vien mācības vienā augstskolā apnikušas, viņš teicis, ka esot bijis garlaicīgi, tomēr, mainot vairākas mācību iestādes, viņš absolvējis vienu no ievērojamākajām tā laika biznesa skolām Amerikā.

Mantojis no tēva ievērojamu kapitālu un pats kļuvis par uzņēmēju, Bendžamins varēja atļauties turīga vīra dzīves veidu. Gugenheims apprecējās ar darījumu partnera meitu Floreti Seligmani un viņu ģimenē pasaulē nāca trīs meitas – Benita Rozalinda, Margerita Pegija un Barbara Hezela. Atstājot meitu audzināšanu sievas pārraudzībā, viņš kā jau uzņēmējs darījumu dēļ daudz ceļoja, tādejādi attālinājās no sievas un ģimenes un bieži uzturējās Eiropā, tostarp lielu daļu laika pavadījis Parīzē, kur viņam piederēja īpašums. Starp citu uz „Titānika” viņš bija kopā ar savu mīļāko, franču dziedātāju Leontīni Obāru.

Tikmēr pēc Bendžamina aiziešanas viņsaulē, viņa brāļi un meita pasaules slavu ieguva ar filantropiju modernajā mākslā, aviācijā, medicīnā. Viņi ziedojuši gan Gugenheimas aeronautikas laboratorijai, gan Gugenheima paviljonam Sinaja kalna  medicīnas centrā. Tikmēr mākslas kolekcionāre, Bendžamina meita Pegija kļuvusi par modernās māksals patronesi, savu iespaidīgo Eiropas un Amerikas avangarda  mākslas kolekciju uz Venēciju pirmo reizi atveda 1948. gadā mākslas biennāles vajadzībām un jau gadu vēlāk iegādājās ēku, kur atvēra muzeju, kur viņa pati arī dzīvoja kopā ar savu kuplo sunīšu saimi un tur palika līdz nāves stundai.  Starp citu Pegija un viņas suņi apglabāti muzeja skulptūru dārzā.

1971. gada 25. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kas atņēma vietu Apvienotajās Nācijās Taivānai un nodeva to Ķīnas Tautas republikai. Tā noslēdzās apmēram 20 gadus ilgusī paradoksālā situācija, kad valsts ar lielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē nebija pārstāvēta ANO.

1949. gada rudenī Ķīnas nacionālistu jeb tā dēvētajai Gomindāna valdībai nācās atzīt savu sakāvi pilsoņu karā pret Mao vadītajiem ķīniešu komunistiem, kurus atbalstīja staļiniskā Padomju Savienība. 1. oktobrī Mao Czeduns proklamēja Ķīnas Tautas republikas nodibināšanu, pasludinot to par gāztās nacionālistu valdības varas mantinieci visā Ķīnas teritorijā. Gomindāna rokās palika vienīgi Taivānas sala un vairākas citas nelielas saliņas, un decembra sākumā nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram divi miljoni viņu atbalstītāju pārcēlās uz Taivānu. Sākotnēji šķita, ka arī šī pēdējā nacionālistu pozīcija drīz kritīs, tomēr 1950. gadā izcēlās Korejas karš – tieša militāra sadursme starp komunistisko Ķīnu un Savienotajām Valstīm, un prezidents Trumens nosūtīja amerikāņu kara floti, lai nepieļautu iespējamo sarkano ķīniešu desantu Taivānā.

Bet Čana Kaiši rokās palika vēl viena svarīga pozīcija – Ķīnas pārstāvniecības Apvienoto Nāciju organizācijā. Čans, Otrā pasaules kara laikā būdams starptautiski atzīts Ķīnas valdības galva un viens no antihitleriskās koalīcijas vadītājiem, bija piedalījies ANO veidošanā no pašiem pirmsākumiem un parakstījis organizācijas dibināšanas hartu 1945. gadā. Iestājoties aukstajam karam, kurā sākotnēji komunistiskā Ķīna bija Padomju Savienības uzticams sabiedrotais, amerikāņi bloķēja visus mēģinājumus iedabūt Apvienotajās Nācijās Pekinas pārstāvjus. Tā nu izveidojās paradoksāla situācija, kad Ķīna, kuras iedzīvotāju skaits – lielākais pasaulē – tobrīd strauji tuvojās 600 miljoniem, nebija pārstāvēta Apvienotajās Nācijās. Var piebilst, ka Taivānas iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta 50. gadu vidū bija apmēram 10 miljoni. Šī situācija saglabājās ilgāk nekā divdesmit gadus – līdz 1971. gada 25. oktobrim, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju Nr. 2758.

Pēc 1960. gada Ķīnas Tautas republikas uzticamākā sabiedrotā Albānija regulāri iesniedza ANO rezolūciju projektus, kas paredzēja atņemt vietu organizācijā Čana Kaiši pārstāvjiem un atdot to Ķīnas komunistiem. Sākotnēji amerikāņiem izdevās šos centienus bloķēt, taču pamazām stāvoklis pasaulē mainījās. Sairstot koloniālajām impērijām, ANO tika uzņemtas arvien jaunas valstis, no kurām daudzas simpatizēja Ķīnas Tautas republikai. Šajā gadījumā par labu ķīniešiem nāca pēc Staļina nāves notikušais atsalums attiecībās ar Padomju Savienību. Pekinu vairs neapmierināja Maskavas „jaunākās māsas” loma starptautiskajā arēnā, tā tiecās veidot savu neatkarīgu politiku un drīzāk spēlēt pirmo vijoli starp tā dēvētajām „Trešās pasaules” valstīm, kuras nevēlējās īsti būt nedz Padomju Savienības, nedz Savienoto Valstu sabiedrotās. Galu galā, šķiet, arī amerikāņu diplomātijas globālajā spēlē labāk iederējās ietekmīga un patstāvīga Ķīna kā pretsvars Padomju Savienībai Eirāzijā. Izšķirošajā balsojumā ANO ģenerālajā asamblejā amerikāņu „pret” drīzāk gan bija domāts konsekvences demonstrēšanai, jo zīmīgi, ka gandrīz visas NATO valstis, ieskaitot Lielbritāniju un Kanādu, balsoja „par”.

„Melnā ceturtdiena” – šādu nosaukumu ieguvis 1929. gada 24. oktobris, kad straujš akciju vērtības kritums Ņujorkas biržā ievadīja Savienoto Valstu vērtspapīru tirgus sabrukumu, kam sekoja vispārēja ekonomiskā krīze Amerikā un citur pasaulē. Ekonomiskās stabilitātes zudumam bija tieša ietekme uz Otrā pasaules kara izcelšanos, tādējādi no „Melnās ceturtdienas” ievadītā satricinājumu perioda planēta sāka pamazām attapties tikai pēc ceturtdaļgadsimta.

Pagājušā gadsimta 20. gadu beigās vidusmēra amerikānis šķita sev atklājis jaunu iedzīvošanās iespēju: darījumus akciju tirgū. Miljoni Savienoto Valstu pilsoņu ieguldīja visus savus liekos dolārus biržas darījumos; kad liekas naudas vairs nebija, daudzi devās uz banku pēc aizdevuma, un bankas – labprāt deva. Arī biržas brokeri pārdeva akcijas uz parāda, sevišķi mazajiem investoriem. 1929. gada vasaras beigās kopējā Savienotajās Valstīs izsniegto aizdevumu summa bija pārsniegusi astoņus ar pusi miljardus dolāru – šis lielums pārsniedza apgrozībā esošo Amerikas Savienoto Valstu dolāru kopsummu. Bet ļaudis turpināja aizņemties un spekulēt ar vērtspapīriem, tā briedinādami akciju kapitāla burbuli, kuram reiz bija jāplīst. Kritiskais datums – tā dēvētā „Melnā ceturtdiena” – pienāca 1929. gada 24. oktobrī.

Jau kādu laiku pirms šī datuma akciju biržā bija vērojamas krasas pieprasījuma svārstības. „Melnajā ceturtdienā” akciju piedāvājums pārsita jebkādus rekordus, sākās paniska pārdošana, un cenas krita galvu reibinošā ātrumā. Nākamajā dienā vairāku lielāko Volstrītas banku pārstāvji vienojas par situācijas glābšanas plānu – viņi piešķīra līdzekļus nozīmīgāko uzņēmumu akciju iepirkšanai. Tomēr tas izrādījās risinājums tikai uz dažām dienām – pārāk daudzi Amerikā bija pamanījušies tikt pie akcijām, un ekonomiskas domāšanas un gluži vienkārši vēsa prāta proporcionālais daudzums uz vienu akciju bija niecīgs. Jau nākamās nedēļas sākumā atsākās paniska pārdošana, un „Melnajā otrdienā” – 29. oktobrī – pārdoto akciju skaits pārsita „Melnās ceturtdienas” rekordu. Biržas lejupslīdes nedēļa laupīja amerikāņiem apmēram 30 miljardus dolāru – patiesi astronomisku summu, lielāku nekā tā laika Savienoto Valstu gada budžets; lielāku, nekā Amerikas tēriņi 1. pasaules karā. Akciju cenu lejupslīde turpinājās vēl divarpus gadus, 1932. gada jūlijā sasniedzot zemāko punktu, savukārt cenu atkopšanās notika ļoti lēnām, un 1929. gada līmenī tās atgriezās pēc ceturtdaļgadsimta – 1954. gadā.

Vēsturnieki un ekonomikas teorētiķi joprojām nav vienisprātis par to, vai Savienoto Valstu akciju tirgus krahs bija tā laika globālās saimnieciskās krīzes galvenais cēlonis, viens no to veicinošajiem faktoriem, vai drīzāk tās simptoms. Nepārprotami ir tas, ka ieguldītāju bankroti izraisīja krīzi banku sektorā, un tas, savukārt, laupīja ekonomikas attīstībai vajadzīgos kredītus. Savienoto Valstu Federālo rezervju sistēma – respektīvi, valsts banka – tikpat kā neiejaucas procesā, lai gan spētu kritiskajā situācijā atbalstīt privātbankas un līdz ar to glābt ekonomiku no nelaimes. Pie tam Savienoto Valstu valdība tieši šai laikā pieņēma tā saukto Smūta-Holija tarifu likumu, kas ieviesa augstas ievedmuitas. Amerikas tirdzniecības partneri veica pretpasākumus, un amerikāņu ekonomika jau tā nelabvēlīgajā situācijā saņēma triecienu no šī pašas palaistā bumeranga.

Tonakt debesis pār tuksnesi bija skaidras un dziļas, pilns mēness dāsni apgaismoja kāpas un klintis, un tikai viegla vēja pūsma, atlidojusi no ziemeļiem, no Vidusjūras traucēja mūžīgo smiltāju mieru. Un tad pēkšņi šo sudraboto klusumu saplosīja ellīga 882 lielgabalu kanonāde. Tur britu artilērijas viesuļuguns ievadīja Otrā pasaules kara nozīmīgāko kauju Ziemeļāfrikā pie El Alameinas, kas sākās 1942. gada 23. oktobra vakarā.

„Tās vēl nav beigas, tas pat nav beigu sākums. Bet tās, iespējams, ir sākuma beigas,” tā par El Alameinas kauju izteicās britu premjerministrs Vinstons Čērčils. Uz šīm sākuma beigām seram Vinstonam nācās gaidīt gandrīz divarpus gadus. Karadarbība Āfrikas tuksnesī sākās 1940. gadā, kad briti pēc zaudētās kaujas par Franciju ar bažām gaidīja vācu iebrukumu pāri Lamanšam. Itālijas diktators Benito Musolīni nolēma izmantot situāciju un sagrābt britu kontrolēto Ēģipti, tomēr duče krietni pārvērtēja savas armijas kaujas spējas. Briti, kurus tobrīd reģionā komandēja ģenerālis Ārčibalds Veivels, ar salīdzinoši maziem spēkiem sagrāva itāliešu 10. armiju un dziļi ielauzās Lībijas teritorijā. Hitlers, glābdams savu sabiedroto Musolini, nosūtīja uz Āfriku vācu korpusu, kuru komandēja viens no viņa izcilākajiem karavadoņiem – tobrīd vēl ģenerālis Ervīns Rommels. Briti tobrīd lielu daļu savu spēku bija pārsvieduši uz Grieķiju, un Rommelam izdevās straujā pretuzbrukumā atsviest viņus atpakaļ Ēģiptē, taču gada otrajā pusē, kad Vācijas spēki bija koncentrēti iebrukumam Padomju Savienībā, situācija atkal mainījās, un nu jau Rommels bija spiests atkāpties. Taču tad, savukārt, britiem nācās arvien vairāk resursu pievērst Āzijai, kur džungļu zibenskaru sekmīgi īstenoja Japāna. Tā nu 1942. gada vasarā Rommelam izdevās vēl viens uzbrukums, kuru apturēja tikai 90 kilometrus uz rietumiem no Kairas – pie El Alameinas pilsētiņas. Te, 65 kilometrus platā joslā starp Vidusjūru un tankiem nešķērsojamo Kataras zemieni, notika izšķirošā sadursme.

Premjerministrs Čērčils, neapmierināts ar līdzšinējo notikumu gaitu, nomainīja britu Ēģiptes spēku vadību, un par 8. armijas komandieri kļuva ģenerālis Bernards Montgomerijs. El Alameina bija kauja ne tikai starp divām armijām, bet arī divu karavadoņu – Rommela un Montgomerija – divkauja. Daudzējādā ziņā atšķirīgi, abi karavadoņi bija līdzvērtīgi pretinieki vienā aspektā – viņi abi spēja iedvest saviem kareivjiem pārliecību par uzvaru.

El Alameinas kaujā bija maz iespēju izdomai un taktiskai veiklībai. Lielā mērā tā bija frontāla sadursme, kurā priekšrocības ir stiprākajam, un šajā gadījumā tie bija Britu sadraudzības spēki, kuru sastāvā cīnījās arī austrālieši, jaunzēlandieši, dienvidāfrikāņi, indieši, grieķi un franči; viņiem bija apmēram divkāršs pārspēks uz zemes un absolūts – gaisā.  Montgomerijam izdevās turēt Rommelu pastāvīgā neziņā par to, kur īsti tiks dots nākamais trieciens. Vācu tankiem kritiski trūka degvielas, karavīri bija pārguruši un slimoja, Rommelu viena pēc otras sasniedza ziņas par nogremdētiem tankkuģiem, kuri bija veduši viņam degvielas papildinājumu. Pēc trīspadsmit dienas ilgušās kaujas vācu un itāliešu spēki bija izsmelti, un Rommels, pārkāpjot Hitlera pavēli, uzsāka atkāpšanos, kas gan vairāk līdzinājās bēgšanai. Pie tam, atkāpjoties no Ēģiptes, Rommels uzzināja, ka viņa armijas aizmugurē – Marokā un Alžīrijā – krastā izsēdusies vēl viena sabiedroto armija, kuru komandēja amerikāņu ģenerālis Dvaits Eizenhauers. Līdz ar to vācu un itāliešu spēku liktenis Āfrikā bija izlemts.

Metropoles opera Ņujorkā ir viens no pasaules izcilākajiem operteātriem, kura skatuves dēļi un diriģenta pults pieredzējusi daudzu pasaules līmeņa zvaigžņu sniegumu. Savu darbību šī opera uzsāka 1883. gada 22. oktobrī.

19. gadsimta 70. gados Savienoto Valstu ziemeļi piedzīvo nebijušu industrializācijas bumu, un tā galvenais centrs ir Ņujorka. Pilsēta plešas plašumā un briest bagātībā, un, kā jau tas mēdz notikt, nauda meklē sev pielietojumu dažādās dzīves sfērās, tai skaitā mākslā. Un viena no izklaidēm, kurā sabiedrības krējums visai labprāt iegulda peļņas pārpalikumu, ir opera.

Viens operteātris ar savu mecenātu biedrību Ņujorkā pastāv jau kopš 19. gadsimta 50. gadiem; tur pulcējas pilsētnieku „labākās famīlijas”, kuras nepavisam negrib šai prestižajā klubā uzņemt kādus nesen pie bagātības tikušos „jaunos amerikāņus”. Tad nu šie ‘homini novi’, jaunbagātnieki, starp kuriem ir Morgani, Rūzvelti, Astori un Vanderbilti, 1880. gadā izveido savu organizāciju un nodēvē to par Metropoles operas asociāciju – angliski „Metropolitan Opera Association”. Daži gadi paiet sagatavošanās darbos, bet 1883. gada 22. oktobrī priekškars pirmo reizi veras jaunajā Metropolitena operteātrī.

Pirmajā vakarā izskan Šarla Guno opera „Fausts”. No Vecās pasaules nākas importēt ne tikai repertuāru, bet arī izpildītājus. Iesākumā teātra līdzekļi ir visai ierobežoti, tātad dārgos itāļu un franču solistus nevar atļauties – nākas iztikt ar otrā un trešā ešelona vācu ansambli. Tāda diezgan viduvēja eksistence turpinās līdz pat 1892. gadam, kad teātra ēku izposta ugunsgrēks. Namu atjauno un teātra vadību uztic direktoram Morisam Grou. Līdz ar viņa stāšanos amatā sākas pirmais Metropolitena uzplaukuma periods, kas operteātra vēsturē ieguvis „Zelta laikmeta” nosaukumu. Beidzot uz Metropolitena dēļiem kāpj sava laika pirmā lieluma operas zvaigznes: Lilija Lēmane, Liliāna Nordika, Emma Īmza, Sofija Skalki, Viktors Morels un citi. Vaiņagojot šo virkni, 1903. gada 23. novembrī Hercoga lomā operā Rigoleto uz Metropolitena skatuves debitē viens no visu laiku izcilākajiem tenoriem – Enriko Karūzo.

Karūzo veselus 17 gadus ir Metropolitena operteātra vadošais tenors. Viņa laiks operā sakrīt ar direktora Džulio Gati-Kazacas 25 gadus ilgušo vadības posmu, kas ieguvis Metropolitena „Sudraba laikmeta” vārdu. Pie operteātra galvenā diriģenta pults šai laikā stājas meistari, kuru vārdi tālu pārskan viņu laika robežas: komponists un diriģents Gustavs Mālers, viņam seko Arutro Toskanīni, kurš nereti tiek dēvēts par visu laiku un visu tautu izcilāko diriģentu, diženais itāļu belkanto operas interprets Tulio Serafins un Vāgnera mūzikas lietpratējs Arturs Bodanckis.

 Arī vēlākajos laikos, kuri nav ieguvuši ar dārgmetālu mirdzumu apveltītus nosaukumus, Metropolitena skatuve pulcē izcilus vārdus. Šeit dziedājuši Marija Kallasa, Renāta Tebaldi, Džoana Sazerlenda, Elizabete Švarckopfa, Viktorija de los Anhelesa, Monserrata Kabaljē, Mario del Monako, Franko Korelli, Nikolajs Geda, Džons Vikerss, lai nosaucam tikai pašus spilgtākos skatuves vārdus. Tas pats sakāms par diriģentiem: Dimitrijs Mitropuls, Pjers Montē, Ēriks Leinsdorfs, Fricis Reiners, Karls Bēms, Valerijs Gergijevs, Herberts fon Karajans.

1945. gada 21. oktobrī Argentīnas armijas virsnieks un politiķis Huans Perons apprec aktrisi Evu Duarti vēlāk Peronu, kas tautā pazīstama kā Evita.

Marija Eva Duarte Ibargurena dzimusi 1919. gada 7. maijā no Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas aptuveni 200 kilometru attālumā esošajā lauku ciematā. Viņa bija jaunākā no pieciem nelielas lopu fermas īpašnieka Huana Duartes un viņa kalpones, trūcīgas basku imigranta atvases Huanas Ibargurenas ārlaulības bērniem.

Tajā laikā Argentīnā 27% visu bērnu bija dzimuši nereģistrētās attiecībās jeb ārlaulībā, tostarp arī Eva. Tiesa, sabiedrība to uztvēra galvenokārt mierīgi, lai gan pastāvēja savdabīgs nerakstīts likums – ārlaulībā dzimis bērns nākotnē nekad nevarēja cerēt ieņemt augstu amatu. Tiesa tas neattiecās uz Evu.

Vispirms mīļākā, bet vēlāk arī sieva Argentīnas prezidentam Huanam Peronam. Viņa baudīja neparasti lielu Argentīnas vienkāršo ļaužu ievērību. Viņi faktiski dievināja šo mazizglītoto zemnieku atvasi, kuru liktenis negaidīti bija uznesis teju vai neiedomājamos augstumos. Viņas slavu varēja pielīdzināt tai, kādu ASV savulaik baudīja Merilina Monro. Eva esot varējusi vīrietim iepatikties tik ļoti, ka viņš viņas dēļ bija gatavs teju vai uz visu.Viņu bieži sauca spāņu valodas deminutīvā par Evitu.

Eva, salīdzinot ar argentīniešu sievietēm, esot bijusi neierasti gara – viņas augums bijis 1,70 centimetru. Viņai bija lielas, brūnas acis, gaiši mati un par daiļa seja. Kāds nostāsts vēsta, ka 12 gadu vecumā, neuzmanīgi apsēžoties pārlieku tuvu katlam ar verdošu olīveļļu, Eva guva spēcīgus sejas un roku apdegumus. Vietējais ārsts teica, ka viņai, visdrīzāk, uz visu mūžu palikšot šaušalīgas rētas, taču, kad pēc mēneša noņēma apsējus, tam pašam ārstam nācās tikai pārsteigumā noelsties – Evas seja un rokas bija klātas ar pilnībā gludu ādu, bez vismazākās rētiņas.

Evai bijis sarežģīts raksturs. Viņa varējusi būt apburoša un pievilcīga sieviete, bet vienlaikus arī ļaunatminīga un atriebīga. Viņa allaž apzināti tiekusies pēc bagātības un varas.

Kad agrā jaunībā Eva aizmuka no mājām nokļuva Buenosairesā, nepilnīgā izglītība, provinciālās manieres un izteiktais laucinieku akcents sākumā vi;nai ļoti traucēja, taču vēlāk viņa tomēr kļuva par aktrisi, strādājot radio.

Savu nākamo vīru Huanu Peronu viņa satika 1944. gada 22. janvārī, kādā labdarības pasākumā, kad Evai bija 24, bet Huanam - 48 gadi. Eva iepazīšanos ar Peronu dēvēja par “brīnumdienu”, kas kļuvusi par viņas “īsto dzīvi”.

Eva pameta aktrises darbu, pakāpeniski iekļaujoties Huana Perona politisko cīņu biedru lokā. Sākotnēji viņai nebija liela loma, taču jau ļoti drīz viņa kļuva aizvien pamanāmāka. Perons veiksmīgi iesaistīja Evu politiskajā cīņā. Viņam šķita, ka tas sola panākumus, ja līdzās prezidenta amata kandidātam ir sieva, kura iemieso sievietes lomu modernajā pasaulē. 

Abi apprecējās 1945. gada 21. oktobrī, bet vēl pēc dažiem mēnešiem,1946. gada februāra prezidenta vēlēšanās, Huans Perons izcīnīja pārliecinošu uzvaru. Savukārt Eva kļuva par valsts “pirmo lēdiju”.

Eva nomira 33 gadu vecumā ar ļaundabīgu dzemdes (citās versijās – kuņģa) audzēju. Viņas aiziešanu vārda vistiešākajā nozīmē apraudāja visa Argentīna. Viņas portreti vēl joprojām rotā trūcīgo iedzīvotāju māju sienas visā valstī.

1973. gada 20. oktobris atklājā vienu no arhitektūras brīnumiem – Sidnejas opernamu Austrālijā.

1973. gada 20. oktobris Sidnejā, kā jau Austrālijas pavasarim tas piestāv, bija saulaina un silta diena. Karaliene Elizabete II, ģērbusies tērpā ar atsegtiem pleciem, baltu bereti galvā, teikusi svinīgo uzrunu, ko laiku pa laikam nomāca vēja brīzes ielaušanās mikrofonā, kamēr vēja pūsmas plandījušas kā uzrunas lapas, tā karalienes balto tērpu, kas bija pieskaņots notikuma galvenajam varonim – jaunuzceltajam Sidnejas operas namam.

Karalienei sakot Sidnejas opernama atklāšanas ceremonijas runu, ap milzīgo operas namu ūdenī peldēja vairāk nekā divi tūkstoši kuģīšu, kamēr gaisā bija Austrālijas jūras flotes helikopteri. Mirklī, kad debesīs pacēlās tūkstošiem krāsainu balonu, viens no pasaules arhitektūras brīnumiem – Sidnejas operas nams bija atklāts.

Tas apvieno sevī izcilas ēkas elementus – dizainu, formu, funkciju un kontekstu, jo tikai dažas ēkas tā simbolizē pilsētu, kā opera Sidneju. Ēka klāta nelielām glazētām keramikas flīzītēm, kas vestas pāri visai pasaulei – no Zviedrijas. Šādu flīžu vajadzēja vairāk nekā miljonu.

Ēka ir caurausta ar metāla trosēm, kas satur kopā konstrukciju. Lai arī uzskata, ka Sidnejas operas nama formu iedvesmojušas buras, patiesībā tas esot bijis sadalīts apelsīns, kas dāņu arhitektu iedvesmoja radīt šo arhitektūras brīnumu. Jerns Utsons savus zīmējumus aizsūtījis pašā pēdējā brīdī, lai gan ideju bija auklējis jau sen. Tālās Austrālijas dizaina konkursu viņš bija pamanījis kādā zviedru arhitektūras izdevumā.

Divdesmitā gadsimta 50. gadi, laiks pēc Ptrā pasaules kara Austrālijā bija straujas izaugsmes gadi un jaunajai koncertzālei bija jākļūst par simbolu šim progresīvajam noskaņojumam. Arhitektiem nācās radīt celtni, kas ietvertu lielo zāli ar 3000 sēdvietām un mazo, kurā ietilptu 1200 skatītāju – telpām bija jābūt piemērotām plašiem operas uzvedumiem, orķestru un koru koncertiem, arī baleta izrādēm un virknei citu pasākumu.

Konkurss bija milzīgs, Sidnejas jauno opernamu gribēja radīt 233 arhitekti no 28 valstīm. Daudzi no pieteikumiem bija izpildīti tā brīža labākajās modernisma tradīcijās, tiesa, daudzi atgādinājuši stikla kastes, kamēr Utsona dizains krietni atšķīries. Konkura žūrijā bija četri profesionāļi, no kuriem  gala vārds, šķiet, piederēja rūdītam modernistam Ēro Sārinenam, kurš operas konkursa laikā strādājis pie sava slavenākā projekta  - pasažieru termināļa Džona Kenedija lidostā Ņujorkā. Nostāsti vēsta, ka viņš pēdējā brīdī iepazinies ar iesniegtajiem projektiem un uzvarētāja Utsona skices izvilcis no jau atraidīto projektu kaudzes. Un žūrija paziņoja uzvarētāju, cerībā, ka šim projektam būs iespēja kļūt par vienu no pasaules izcilākajām būvēm.

Svinīgā ceremonijā 1959. gada 2. martā deva startu ēkas celtniecībai, bet diez vai kāds iedomājās, ka process būs ilgs un apgrūtinošs, ka to vajās virkne nebūšanu – vieta, zemesrags, kas izvēlēts ēkai, nav bijis piemērots slodzei, kāda iecerēta jaunbūvei, ka jumta svars nav bijis līdz galam zināms. Rezultātā pirmais celtniecības posms noslēdzās divus gadus vēlāk nekā plānots.  Bija skaidrs, ka operas jumtu nevar izbūvēt tādu, kāds tas bija arhitekta skicēs, vairāki gadi pagāja bez rezultāta, līdz arhitektam nākusi apskaidrība. Tas notika mirklī, kad viņš mizojis apelsīnu – to arhitekts jau tad, kad opernams bija gatavs, atklājis kādā intervijā sakot: “Jūs nolobāt apelsīnam mizu un tad iegūstiet daivām līdzīgās formas. Tikai sagadījies, ka baltām burām ir līdzīga forma.”

Jāteic, ka Utsons skandālu, konfliktu  un naudas trūkuma dēļ darbu pie ēkas nepabeidza, viņš burtiski aizlaidās no Austrālijas, darbus pārņēma  jaunais un talantīgais Sidnejā skolotais arhitekts Pīters Hols. Tikmēr Jerns Utsons Austrālijā vairs nekad neatgriezās, arī ne uz operas nama atklāšanu.

1952. gada 19. oktobrī dzimusi  Veronika Kastro - meksikāņu seriālu aktrise, kura pasaules slavu ieguva ar ziepju operu "Bagātie arī raud".

Visticamāk, daudzi  nemaz nenojauš, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums pagāja seriāla „Bagātie arī raud” zīmē. Savukārt tie, kuri uz pārdesmit minūtēm dienā aizmirsās no ne pārāk pārtikušās tā laika ikdienas, jau sen aizmirsuši, kurš bija sliktais Luiss Alberto vai Hosē Ignasio, bet daudzi joprojām atceras galveno varoni Mariannu, meksikāņu aktrises Veronikas Kastro izpildījumā.

Jā, tas bija mājsaimnieču seriāls „Bagātie arī raud”, kas aizrāva ne tikai sievietes – ziepju operas notikumiem līdzi sekoja ģimenes, jo nu tādi notikumi, tādas kaislības līdz šim padomju cilvēkiem nebija lemts izdzīvot... Likumsakarīgi, ka nelielā auguma aktrise Veronika Kastro ar kuplajiem matiem un zaļajām acīm kļuva par Padomju Savienības un tostarp Latvijas skatītāju mīluli. Pašai aktrisei, visticamāk, nebija ne jausmas, kāpēc meksikāņu ziepju opera kļuva mega populāra bijušajā Padomju Savienībā. Un lai arī seriālu Meksikā uzņēma 1979. gadā, padomju zemē to sāka rādīt tikai 1988. gadā. Rezultātā cilvēki „Bagātie arī raud” dēļ teju juka prātā. Ikdienas dzīve daļai bija pakārtota tam, lai nepalaistu garām zaļaicainās meksikānietes kaislību un likteņa pavērsienus.

Veronika Kastro piedzima četru bērnu ģimenē 1952. gada 19. oktobrī. Vecākiem izšķiroties, ģimene slīga nabadzībā, jo ar mammas nopelnīto knapi pietika ēdienam, tāpēc Veroniku skolā izsmēja par nabadzīgo apģērbu, turklāt bērnībā viņa bijusi apaļīga.

Sākot nodarboties ar sportu, viņa ieguva slaidu figūru un 12 gadu vecumā par spīti nabadzībai kļuva par vietējā skaistumkonkursa uzvarētāju. Tas deva pārliecību stāties pretī smējējiem un, lai arī kautrīga, Veronika sāka uzstāties skolas pasākumos.

Visu savā dzīvē Veronika sasniegusi pati saviem spēkiem, 16 gados sāka studēt teātra akadēmijā, bet lai iztiktu, viņa kaila nofotografējās kādā meksikāņu laikrakstā – tas bija naudas projekts, bez kauna un nožēlas. Mammai tomēr bija lūgums meitai atrast citu naudas pelnīšanas veidu. Veronika Kastro mācījās runas mākslu, dziedāšanu, nokļuva televīzijā, saņēma diktores diplomu un vadījusi arī radio raidījumus. Vienlaikus mācoties, strādājot gan televīzijā, gan radio Kastro, lai pabeigtu teātra akadēmiju, gulējusi vien pāris stundu naktī.

Pamazām kļuvusi arvien populārāka Meksikas televīzijā, Veronika Kastro sāka saņemt piedāvājumus piedalīties ziepju operās, no kā viņa konsekventi atteikusies, sakot, ka neba tāpēc tik smagi strādājusi un mācījusies, lai karjeru izniekotu ziepju operās. Beigās aktrise padevās un viņas pirmā lielā loma bija tieši seriālā „Bagātie arī raud”. Jāteic, labi ka tā.

Par pirmā līmeņa zvaigzni, pateicoties šai ziepju operai, viņa kļuva ne tikai Meksikā. Mariannas loma Veronikai Katro savulaik ļāva apceļot teju visu pasauli – jo seriāls bija skatītāju iecienīts ne tikai Padomju Savienībā, bet to demonstrēja arī Francijā, Spānijā, Itālijā un Ķīnā. Seriālam „Bagātie arī raud” sekoja „Savvaļas roze”, kas arī iekaroja skatītāju mīlestību visa pasaulē.

Kādu brīdi Veronika filmējusies seriālos Argentīnā, bet 2019. gadā Veronika Kastro paziņoja, ka dodas pensijā un turpmāko laiku pavadīs kopā ar ģimeni. Tikmēr aktrise fani jau ilgāku laiku satraukti par viņas aizraušanos ar plastiskajām operācījām – sieviete septiņdesmit gadu vecumā, dzenoties pēc jaunības, izpelnījusies komentārus par to, ka viņa kļuvusi par plastiskās ķirurģijas upuri.